Vēlos pastāstīt par savu neseno [8] dzīvnieku vākšanas ekspedīciju. Esmu atgriezies no sešus mēnešus ilga ceļojuma pa Argentīnu un Paragvaju. Argentīna ir valsts, kurā sastopama augstākajā mērā apbrīnojama dzīvnieku valsts - pilnīgi atšķirīga no jebkuras citas vietas Dienvidamerikā. Tā kā visa valsts teritorija praktiski sastāv no plašām zālienēm, ko sauc par pampām, turienes dzīvnieki, gluži dabiski, ir piemērojušies dzīvei atklātā vietā. Argentīnas pampas ir apbrīnojami līdzenas: pārlaižot tām skatienu, var redzēt plašās zālienes, gludas kā biljarda galds, sniedzamies līdz pašam apvārsnim, kur tās saplūst ar debesīm. Garajā zālē aug milzīgi ērkšķu krūmi, kas atgādina līdzīgus Anglijā, ja neņem vērā izmērus. Šeit tie izaug sešas vai septiņas pēdas augsti, un pampu plašumi, kurus klāj ziedoši ērkšķu krūmi, ir brīnišķīgs skats - šķiet, ka zaļajai zālei pāri klājas īpatnēja purpurkrāsas migla.
Dzīvnieku meklēšana atklātā teritorijā nepavisam nav tik vienkārša, kā pirmajā mirklī liekas. Jāsāk jau ar to, ka lielākā
daļa šo dzīvnieku dzīvo alās un iedrošinās iznākt laukā tikai naktī. Otrkārt, krūmi un koki sniedz minimālu aizsegu, tāpēc medījums parasti pamana mednieku labu laiku ātrāk nekā mednieks medījumu. Ja pat tā nenotiek, dzīvnieku visticamāk brīdinās ātrspārņi tārtiņi, kuri no kolekcionētāja viedokļa ir pampu viskaitinošākie putni. Tie ir ļoti skaisti putni, ar savu melnbalto spalvojumu zināmā mērā atgādina Anglijas tārtiņus un vienmēr lido pa pāriem. Tārtiņiem ir ārkārtīgi asa acs, un tie ir ļoti aizdomīgi, tāpēc, tiklīdz redzeslaukā nonāk kaut kas neparasts, viņi paceļas spārnos un riņķo apkārt, spalgi, brīdinoši saukdami "tero… tero… tero…", kas iedzen pazemē ikvienu dzīvnieku jūdzēm tālā apkārtnē.
Vieni no parastākajiem lielo, zālaino plašumu iemītniekiem ir sarainie bruņneši. Šie dzīvnieki mitinās pašu izraktās alās, kas zem zemes stiepjas pat trīsdesmit vai četrdesmit pēdu garumā; naktī bruņneši uzdrošinās iznākt virszemē, bet, tiklīdz tos kaut kas nobiedē, taisnā ceļā metas uz alu un ienirst tās drošībā. Dabiski, ka vislabākais laiks šo dzīvnieku medībām ir naktī, sevišķi tumšā bezmēness naktī. No rančo, kurā bijām apmetušies, mēs jājām uz piemērotu attālu vietu. Tālāk devāmies kājām, apbruņojušies ar kabatas lukturīšiem, sekodami diviem medību suņiem, kuri bija eksperti šo mazo radījumu meklēšanā. Medījot bruņnešus, jāspēj kustēties ļoti ātri, jo suņi parasti lēkšo labu gabalu pa priekšu un šaudās šurpu turpu, degunus zemei piegrūduši. Tiklīdz tie ir kādu atraduši, viņi sāk riet, un medījums metas bēgt uz patvērumu alā. Ja ala atrodas tuvu, cerības noķert bruņnesi ir niecīgas. Pirmajā bruņnešu medību naktī mums palaimējās vienlaikus noķert arī dažus citus pampu radījumus.
Bijām nogājuši apmēram divas jūdzes, uzmanīgi soļodami cauri milzīgajiem ērkšķu krūmiem, kas durstīja kā dzeloņcūkas adatas, ja gadījās iet pārāk tuvu garām, kad pēkšņi sev priekšā izdzirdām suņu rejas un metāmies skriet, klupdami un lēkādami pāri zāles puduriem un vairīdamies no ērkšķu krūmiem. Bija tik tumšs, ka es vairākas reizes ietriecos tieši ērkšķos, tāpēc ap to laiku, kad nonācu vietā, kur suņi ošņāja medījumu, biju viscaur saskrāpēts. Suņi bija pieklājīgā attālumā sadrūzmēju- šies ap kaut ko zālē; ieslēguši kabatas lukturīšus, mēs ieraudzījām izaicinošā pozā nostājušos kaķa lieluma dzīvnieku ar glītu melnbaltu kažoku un kuplu melnbaltu asti, kas slējās stāvus gaisā - tas bija baltmuguras skunkss.
Dzīvnieks mūs vēroja bez mazākā uztraukuma, acīmredzami pārliecināts, ka ir pietiekami cienīgs pretinieks gan medniekiem, gan suņiem. Viņš ik pa brītiņam īsi iesprauslājās un divas vai trīs reizes izklupienā metās uz mūsu pusi, atsperdamies uz priekškājām. Ja mēs iedrošinājāmies pienākt par tuvu, skunkss apsviedās un pagrieza pret mums pēcpusi, brīdinoši glūnēdams pār plecu.
Suņi lieliski zināja, ka skunkss var tos apšļākt ar savu spēcīgo, smirdīgo sekrētu, tāpēc turējās pieklājīgā attālumā; taču pa to laiku, kamēr skunkss bija pievērsies mums, viens no suņiem diezgan neapdomīgi izmantoja izdevību, metās uz priekšu un centās zvēram iekost. Skunkss palēcās stāvus gaisā, vienlaikus apsviezdamies ar dibenu pret suni, un nākamajā mirklī suns jau vārtījās pa zāli, smilkstēja un berzēja purnu ar ķepām, bet dzestrais nakts gaiss pildījās ar neiedomājami pretīgu, kodīgu smaku. Lai gan atradāmies gabalu tālāk, arī mēs paši atsprāgām atpakaļ, klepodami un kampdami gaisu, mums no acīm plūda asaras, it kā mēs būtu dūšīgi ierāvuši nāsīs amonjaku.
Šādi nodemonstrējis savu varu, skunkss tecēja klāt suņiem un pāris reižu palēcās uz viņu pusi; rezultātā tie steidzīgi laidās prom. Tad dzīvnieks pagriezās un tādā pašā gaitā tuvojās mums - ari mēs atkāpāmies tikpat strauji kā suņi. Sagrāvis ielenkumu, mazais dzīvnieciņš pāris reižu noraustīja savu glito asti un vieglā gaitā aiztecēja cauri zālei, izskatīdamies klīrīgi pašapmierināts.
Nolēmām, ka īpaši neilgojamies ar skunksu ciešāk sadraudzēties, tāpēc pasaucām suņus un gājām savu ceļu. Suns, kuru skunkss bija apšļācis, drausmīgi smirdēja vēl trīs vai četras dienas pēc atgadījuma, kaut ari smaka pakāpeniski mazinājās; taču tonakt skunksa spēcīgais aromāts, iezīdies suņa kažokā, sekoja mums ik uz soļa.
Skunksu ķeršana turēšanai nebrīvē ir grūts darbs, ja šo dzīvnieku sekrēta dziedzerus atstāj neskartus, tie spēj apšļākt pilnīgi visu ik reizi, kad ir nobijušies. Ar vienkāršu operāciju šos dziedzerus var izņemt, tomēr pilnīgi sekmīgi tas iespējams tikai jauniem dzīvniekiem.
Pēc neilga laika suņu riešana no jauna lika mums laisties mežonīgā skrējienā cauri zālei un ērkšķu krūmiem, un šoreiz atklājās, ka mūsu dzinēji atraduši bruņnesi, kas ar savām īsajām kājelēm cik jaudas nesās uz alas pusi; suņi, aizrautīgi riedami, skrēja līdzās un centās ieķert dzīvniekam mugurā, taču suņu zobiem neizdevās atstāt nekādas pēdas uz stiprajām bruņām. Mēs bruņnesi pavisam vienkārši noķērām - panācām, sagrābām aiz astes un pacēlām gaisā, un drīz vien medījums jau bija droši noglabāts maisā. Ārkārtīgi sajūsmināti par pirmo veikumu, enerģiski turpinājām medības, cerēdami noķert vēl kādu bruņnesi, taču nākamā tikšanās pagadījās ar gluži citādu radījumu.
Sekojām suņiem cieši pa pēdām, kad, skrienot garām nelielai krūmu biežņai, no turienes izšāvās žurkai līdzīga būtne un nozuda ērkšķos. Suņi metās to vajāt, un arī mēs īpaši neatpali- kām, tad ieraudzījām suņus sagrābjam radījumu un noklidzi- nām zobus, tā ka dzīvnieciņš nokrita beigts. Vīri atsauca suņus un mēs noliecāmies aplūkot līķi. Tas izrādījās prāvs oposums - dzīvnieks apmēram maza kaķa lielumā ar garu grauzēja purnu. Viņa ķermeni klāja raiba šokolādes brūna un krēmkrāsas spalva, aste bija gara kā žurkai, kailas ausis kā mazītiņam mūlim. Es pārmetu vīriem, ka suņi dzīvnieku nogalinājuši, bet vīri visi reizē sāka rēcoši smieties un mudināja mani aplūkot beigto radījumu uzmanīgāk. Un tiešām - apgaismojis oposumu ar savu kabatas lukturīti, es pamanīju, ka oposums joprojām elpo, taču tik klusi un lēni, ka gandrīz nevarēja manīt.
Atklāju, ka varu viņam pieskarties, pat apvelt ar kājām gaisā, bet ķermenītis joprojām palika ļengans un no visiem viedokļiem tik beigts, cik vien beigts var būt, taču patiesībā tāds ir šā dzīvnieka pašaizsardzības paņēmiens: oposums cerēja, ka galu galā mēs liksimies mierā un viņam radīsies iespēja aizbēgt. Kad bāzām medījumu somā, oposums tomēr saprata, ka triks nav iedarbojies, tāpēc sāka locīties un cīnīties, pavērtu muti sprauslāja kā kaķis un neganti koda mums rokās. Vēlāk mēs noķērām diezgan daudz šo dzīvnieku, un itin visi centās mūs piemuļķot tādā pašā veidā, izņemot pavisam jauniņos oposu- mus, kuri acīmredzot vēl nebija iemācījušies izlikties beigti.
Pa ceļam atpakaļ uz rančo suņi tomēr saoda vēl vienu bruņnesi, un šoreiz man bija izdevība novērot mazā dzīvnieciņa apbrīnojamo spēku. Bruņnesis atradās netālu no alas, kad suņi to ieraudzīja, arī mēs bijām pavisam tuvu, tomēr dzīvnieks jau bija sasniedzis alas muti, kad pieskrējām klāt. Viens no vīriem apbrīnojamā lēcienā puslidus metās uz priekšu un satvēra bruņneša asti, pirms vēl tā bija nozudusi pazemē. Mēs ar otru mednieku elsdami piesteidzāmies palīgā un sagrābām dzīvnieka pakaļkājas. Alas iekšpusē atradās tikai bruņneša priekšgals, taču dzīvnieks iecirta nagus zemē, uzmeta kūkumu un iesprūda alas mutē tā, ka mēs trijatā nespējām viņu izvilkt, kaut ari stiepām un rāvām no visa spēka.
Mums izdevās izraut mazo radījumu no alas tikai tad, kad pienāca ceturtais komandas biedrs un ar nazi mazliet nodru- pināja velēnu. Tad nu bruņnesis izsprāga no alas kā korķis no pudeles, turklāt tik pēkšņi, ka mēs visi atkritām augšpēdus un palaidām tvērienus vaļīgāk, tā ka gūsteknim gandrīz izdevās vēlreiz izbēgt.
Abi sagūstītie bruņneši ļoti labi pierada un kļuva pavisam rāmi. Es viņus turēju būri ar atsevišķu guļamistabu, kurā tie pavadīja augu dienu, augšpēdus gulēdami blakus, un paklusam krāca tā, ka žokļi raustījās. Bija ko pabrīnīties par šo radījumu ciešo miegu - varēja bungot pa būri, kliegt vai pat bakstīt viņu krunkainos sārtos vēderus, bruņneši joprojām gulēja kā beigti. Vienīgais veids, kā viņus pamodināt, bija pagrabināt barības trauku - to savukārt varēja darīt, cik klusi vien iespējams, tomēr abi vienā mirklī bija kājās un pilnīgi mundri.
Visus Dienvidamerikas bruņnešus izmanto pārtikā. Man nekad neradās izdevība kādu nogaršot, tomēr pieļauju, ka, savās bruņās kārtīgi izcepti - protams, pirms tam nokauti - tie ir mīksti kā piena sivēni un pavisam gardi. Daudzi gaučo (Ziemeļamerikas kovboju Dienvidamerikas līdzinieki) ķer šos mazos radījumus un tur mucās ar zemi kā sava veida pieliekamajā, lai īpašos gadījumos tiktu pie bruņneša cepeša.
Kamēr mēs ar pirmo medījumu devāmies mājup, es klusajā naktī sadzirdēju attālu pakavu klaboņu pret velēnām; skaņa pamazām nāca aizvien tuvāk, līdz beidzot pāris soļu attālumā no mums pēkšņi apklusa. Sajūta bija gaužām dīvaina, es pat uz mirkli iedomājos, ka tas varētu būt kāda veca gaučo spoks, kas mūžību auļo pa pampām. Vaicāju saviem ceļabiedriem, kur gan atrodas šķietamais zirgs - tie paraustīja plecus un vienā balsī atbildēja "tukotuko". Tad es ari sapratu, no kurienes celusies dīvainā skaņa.
Tukotuko ir mazs dzīvnieciņš, apmēram žurkas lielumā, ar apaļu, tuklu seju un īsu, izbužinātu asti. Zem pašas zemes virskārtas tas pampās rok milzīgi garas alas un dzīvo tajās, iznākdams ārā vienīgi naktī, lai sameklētu barību - augus un saknes. Šim dīvainajam, mazajam zvēriņam ir ļoti laba dzirde, un, saklausījis soļu radīto vibrāciju velēnās virs sava mājokļa, tas raida īpatnēju brīdinājuma signālu, lai citiem tukotuko visā apkārtnē darītu zināmu, ka draud briesmas, joprojām paliek noslēpums, kā viņam izdodas tik teicami atdarināt auļošanas troksni, taču varētu būt, ka dzīvnieka balsi sagroza alas garums un atbalss, tādējādi piešķirot tai šo savādo līdzību ar pakavu klaboņu. Starp citu, tukotuko ir ļoti piesardzīgi mazi zvēriņi; man tā arī nelaimējās nevienu noķert, lai gan šis mazais radījums ir varbūt pats parastākais pampas iemītnieks un mēs izmēģinājām visdažādākos paņēmienus.
Kamēr uzturējāmies Argentīnā, es īpaši vēlējos uzņemt filmā gaučo senlaicīgās medības. Gaučo vecais medību paņēmiens mūsdienās ir jau gandrīz aizmirsts, kaut arī daudzi vīri joprojām to pieprot. Vīri vajā dzīvnieku vai putnu, auļodami zirgos. Viņu ieroči ir nāvējošās boleadoras - trīs saišķi saņemtas bumbas auklas galā. Vīri tās sagriež virs galvas un sviež. Aizķerot medījumu, katra no bumbām dažādos virzienos apvijas ap dzīvnieka kājām, tas sapinas auklās un nogāžas zemē.
Dienvidamerikā dzīvo strausu radinieki - mazie nandu. Nandu nav tik liels putns kā viņa Āfrikas brālēns, tā apspalvojums ir pelnu pelēks, nevis melni balts, tomēr abiem strausu veidiem piemīt viena kopīga īpašība - spēja apbrīnojami ātri skriet. Tajos laikos, kad pampās vēl dzīvoja milzīgi mazo nandu bari, šie putni bija aprakstītā medību paņēmiena galvenais mērķis. Mana drauga rančo apkaimē joprojām dzīvoja krietni daudz mazo nandu, tāpēc draugs palūdza gaučo noorganizēt putnu medības, lai es tās varētu nofilmēt.
Kādā agrā rītā devāmies ceļā: es - nelielos ratos, vezdams kameru un pārējo filmēšanas aparatūru, gaučo - jāšus savos lieliskajos zirgos. Braucām vairākas jūdzes pāri pampām, līkumodami starp milzu ērkšķu krūmu biežņām. Drīz vien iztraucējām ātrspārņu tārtiņu pāri, kas uzšāvās gaisā un, mūs kaitinot, lidinājās apkārt, ar saviem trauksmainajiem kliedzieniem brīdinādami par mūsu tuvošanos itin visas dzīvās radības jūdzēm tālā apkārtnē. Abi putni pavadīja mūs visu ceļu, paturēdami acīs un informēdami pampas par mūsu pārvietošanos.
Bijām sasnieguši lielu ērkšķu krūmu puduri, kad viens no gaučo ar asinis stindzinošiem kliedzieniem darīja zināmu, ka parādījies medījums. Piecēlies ratos stāvus, es ieraudzīju starp krūmiem strauji nomirgojam pelēcīgu figūru, un pirmais nandu pēkšņi izšāvās atklātā vietā. Lielais putns izauļoja no krūmiem, lēkādams kā baletdejotājs, uz mirkli apstājās, lai pavērtos uz mums, tad traucās prom kā bulta, izstiepis galvu un kaklu, pie katra soļa ar lielajām pēdām gandrīz skardams zodu. Viens gaučo izauļoja no krūmiem un centās nogriezt putnam ceļu. Nandu šķita apstājamies pussolī, tad apsviedās kā vilciņš un lieliem, atsperīgiem soļiem aiznesās pretējā virzienā.
Pavisam drīz putns nozuda skatienam, un gaučo pilnos auļos tam sekoja. Pirms mēs paguvām uzsākt pakaļdzīšanos, no krūmāja izskrēja vēl viens nandu. Šis putns bija daudz mazāks par pirmo un daudz gaišākā pelēkumā, tāpēc es secināju, ka tā ir mātīte. Man par pārsteigumu, viņa nesteidzās pakaļ savam draugam, bet apstājās zālē, satraukti lēkādama no vienas kājas uz otru. Ērkšķu krūmos atskanēja krakšķēšana, un es ieraudzīju mātītes vilcināšanās cēloni. No krūmiem izķepurojās desmit strausēni, katrs no tiem apmēram astoņpadsmit collas augsts, apaļie ķermeņi bija apmēram uz pusi mazāki par futbola bumbu un balstījās uz tievām, stingrām kājām un lielām, plati izvērstām pēdām. Mazuļu ķermeņus klāja mīkstas, glītas dzeltenbrūni un krēmīgi svītrotas dūnas. Mazie strausi drūzmējās ap mātes kājām, un tā blenza lejup uz viņiem ar mīlas pilnām acīm. Tad māte gluži kā palēninātā filmā laidās skrie- šiem pāri pampām, lai mazuļi, skriedami vienā rindiņā, tiktu līdzi. Mums nebija vēlēšanās vajāt māti ar bērniem un viņu biedēt, tāpēc pagriezām ratus un braucām uz pretējo pusi.
Nepagāja ilgs laiks, kad pie ratiem pieauļoja viens no gaučo un, acīm spulgojot, pastāstīja, ka pavisam netālu esot ieraudzījis ērkšķu krūmos slapstāmies lielu nandu baru. Viņš paskaidroja - ja mēs ratos pabraukšot pretējā virzienā un es sagatavošot kameru, viņš kopā ar pārējiem gaučo ielenkšot putnus un dzīšot uz manu pusi, lai es varētu filmēt.
Ratiem lēkājot un zvārojoties pāri zāles kumšķiem, devāmies ceļā un drīz nonācām pie milzīga ērkšķu pudura, kurā slēpās strausi. No šīs vietas pavērās klajš, nekādu šķēršļu neaizsegts skats pāri zālienei, bija arī piemērota vieta kameras uzstādīšanai. Kamēr es novērtēju apgaismojumu un sagatavoju visu filmēšanai, manam Argentīnas draugam nācās stāvēt līdzās un turēt mums virs galvas japāņu papīra saulessargu, jo saule cepināja tik nežēlīgi, ka pāris minūšu laikā kamera bez aizsega pārmērīgi sakarstu, un tas varētu sabojāt krāsu filmu.
Kad biju gatavs, devu signālu, un tālumā atskanēja gaučo skaļie saucieni, skubinot zirgus doties ērkšķu krūmos, un zirgu pakavu klaboņa, kraukšķinot un lauzot trauslos augus. Pēkšņi klaigu koris pieņēmās spēkā, darot mums zināmu, ka nandu pielēkuši kājās un metušies bēgt; pēc pāris sekundēm putni izlauzās no krūmiem un skrēja pāri zālei. Viņi skrēja tāpat kā pirmais - gandrīz skarot zodu ar apakšstilbiem, un likās auļojam vislielākajā iespējamā ātrumā, taču drīz vien pārliecinājos par pretējo. Tiklīdz gaučo, mežonīgi rībinādami, traucās klajumā vajāt nandu un ar spalgu svilpoņu griezt virs galvas boleadoras, putni šķita papildus saņēmuši spērienu pa sēžamvietu un šāvās uz priekšu kā reaktīvās lidmašīnas, divu vai trīs soļu laikā gandrīz divkāršodami ātrumu. Ļoti drīz medījums nozuda viņpus pampām un tālumā izgaisa mednieku kliedzieni un zirgu pakavu klaboņa.
Zināju, ka gaučo putnus galu galā panāks, ielenks un vēlreiz atdzīs pie manis; patiesi - pēc ceturtdaļstundas es vēlreiz varēju apbrīnot nandu traukšanos pāri zālienei, kājām rībinot cieto zemi, un mednieku auļošanu tiem cieši pa pēdām, spalgajiem kliedzieniem saplūstot ar boleadoru svilpšanu. Putni joprojām skrēja barā, kas bija izkārtojies kāsī.
Kad nandu atradās apmēram simt jardu attālumā, viens putns tomēr novirzījās un sāka skriet tieši uz ratiem, kur es stāvēju ar kameru. Gaučo jāja nandu pakaļ, centās to pagriezt un aizdzīt atpakaļ pie citiem putniem. Viņš skubināja zirgu un nāca tuvāk un tuvāk strauji skrienošajam putnam; jo tuvāk mednieks piejāja, jo vairāk medījums uzbudinājās. Tas bija tik ļoti noraizējies par sekotāju, ka nemaz nemanīja ne mani, ne ratus, ne kameru. Skatījos objektīvā un sāku nedaudz uztraukties, jo likās, ka putns mani joprojām neredz. Aina bija tik lieliska, ka es nevarēju saņemties un pārtraukt filmēšanu, kaut gan nepavisam nekāroju, lai vairākus simtus mārciņu smagais nandu, kas turklāt nesās ar ātrumu apmēram divdesmit jūdžu stundā, ietriektos man vēderā. Pēdējā mirklī, kad jau jutos pārliecināts, ka putns, kamera, trijkājis un es pats vienā mudžeklī aizkūleņosim pa zāli, nandu mani pamanīja. Viņš uzmeta man šausmu pilnu skatienu, prasmīgi pagriezās un aiztraucās citā virzienā.
Kad vēlāk izmērīju attālumu, atklājās, ka vajātais putns atradies tikai sešu pēdu attālumā no kameras; tomēr nepieciešamība izdarīt straujo pagriezienu laupīja strausam nelielo pārsvaru, kādā tas bija atrāvies no gaučo. Boleadoras nosvilpās un nošvlkstēja gaisā, aptinās ap nandu spēcīgajām kājām, un putns kaudzē sabruka zālē, plivinādams spārnus un spārdīdamies. Gaučo vienā mirkli nolēca no zirga, pieskrēja pie gūstekņa un sagrāba tā ķepurojošās kājas. Medniekam vajadzēja rīkoties ļoti prasmīgi un turēt saķertās kājas labi cieši, jo viens precīzi tēmēts lielās pēdas spēriens varētu viņam pavisam viegli izgāzt zarnas.
Kad bijām aplūkojuši medījumu un nofilmējuši nepieciešamos tuvplānus, mēs noraisījām boleadoras no putna kakla un kājām; pāris mirkļus nandu ļengani gulēja zālē, bet tad pielēca kājās un nesteidzīgi ierikšoja ērkšķu krūmos, piebiedrodamies pārējam baram.
Atceļā uz rančo, būdami ļoti apmierināti ar filmēšanas rezultātiem, mēs ieraudzījām nandu ligzdu: tas bija vienkāršs padziļinājums zemē, kurā gulēja desmit lielas, zilganbaltas olas. Olas vēl bija siltas, tātad perējošais tēviņš tikko aizskrējis, droši vien izdzirdis mūsu tuvošanos, kaut gan parasti nandu perēšanas laikā ir loti nikni un bīstami. >
Gaučo man pastāstīja, ka vienā ligzdā olas varot dēt divas vai trīs mātītes, tātad kopējā ligzdā iespējams atrast pat divdesmit vai divdesmit piecas olas. Visas perēšanas grūtības uzņemoties tēviņš, tādējādi mātītēm tikai jāizdējot olas, un kopš tā brīža visas rūpes paliekot tēviņam - tas sēžot uz olām, kamēr izšķiļas mazuli; mātītes savukārt uzņemoties strausēnu skološanu.