Paragvajas Čako ir plašs, gluds līdzenums no Paragvajas upes līdz Andu kalnu pakājei. Tas patiešām ir gluds un līdzens kā biljarda galds, un sešus mēnešus gadā karstā saule to izkaltē sausu kā kauls, savukārt otro pusi gada ziemas lieti to applūdina ar trīs vai četras pēdas dziļu ūdeni. Tā kā Čako atrodas starp Brazīlijas tropiskajiem mežiem un Argentīnas zāles pampām, tas ir īpatnējs abu mistrojums. Tur ir plašas zālienes, kuros aug palmas vai dīvainiem tropu ziediem piekarināti ērkšķu krūmi; starp palmām redzami arī citi koki - diezgan līdzīgi Anglijas mežos augošajiem, vienīgi Čako koku zarus klāj garas, pelēkas spāņu sūnas virtenes, kas vējā viegli šūpojas.
Izveidojām bāzes nometni mazā pilsētiņā Paragvajas upes krastos. No šejienes tālāk uz zemes vidusdaļu kursēja Čako dzelzceļš - līčloču sliedes atradās tikai kādu divu pēdu atstatumā, un pa šo ļodzīgo, bīstamo trasi braukāja Ford 8. Ar šo neērto transporta līdzekli mēs devāmies diezgan tālos ceļojumos dziļāk teritorijā, lai meklētu dzīvniekus. Dzelzceļa līnija bija būvēta uz uzbēruma, kas laikam gan bija vienīgais augstākais pacēlums visā Čako, un visi apkārtnes dzīvnieki to izmantoja par pastaigu ceļu. Ceļodams vienā no mazajiem automobiļiem, redzēju krūmos abpus trasei simtiem neparastu putnu: tukanus ar lielajiem, klauniskajiem knābjiem steidzīgi lēkājam pa koku zariem, kariamas kā lielus, pelēkus tītarus cienīgi pastaigājamies pa zālieni, un itin visur zibēja glītie, melnbaltie mušķērāji un kolibri. Reizumis, mašīnai iegriežoties līkumā, mēs uz ceļa pamanījām dzīvniekus. Tie varēja būt bruņnesis vai varbūt agūtis, kas izskatījās pēc milzīgas, iesārtas jūrascūciņas; ja palaimējās, varēja ieraudzīt krēpjvilku - lielu zvēru ar garām, slaidām kājām un savēlušos, vaļīgu sarkanu kažoku.
Drīz vien pēc ierašanās mēs iemantojām pirmos dzīvniekus. Kad vietējie iedzīvotāji uzzināja, ka vēlamies pirkt zvērus, tie sāka doties medībās un visbiežāk noķēra trīsjostu bruņnešus vai, kā viņus dēvē spāņu valodā, apelsīnu bruņnešus, jo šie radījumi spēja savelties kamolā, kura forma zināmā mērā atgādināja apelsīnu. Faktiski tie ir vienīgie bruņneši, kas spēj šādi saritināties, turklāt vienīgie savas dzimtas pārstāvji, kas pastāvīgi uznāk virszemē dienas laikā. Mazais radījums rikšo, meklēdams barību - saknes un kukaiņus - un, tiklīdz samana briesmas, savelkas ciešā kamolā un guļ pilnīgi nekustīgi, cerēdams, ka ienaidnieks viņu noturēs par akmeni (ko bruņnesis, patiesību sakot, šādā brīdī tiešām ļoti atgādina). Ja vien ievingrina aci, šos bruņnešus ir ļoti viegli noķert. Vīri jāja cauri krūmājam, kamēr ieraudzīja kādu no dzīvniekiem, tad vienkārši nokāpa no zirga, pacēla kamolu un iesvieda somā.
Parasti brunnešu dzimtas dzīvniekus ir loti vienkārši turēt nebrīvē. Tos baro ar augļiem, dārzeņiem un maitu; tomēr trīsjostu bruņnešu attieksme bija krasi pretēja. Pirmām kārtām jau tie atteicās pieņemt jebkādu barību, kam pienāktos būt viņu parastajā diētā, un likās nopietni baidāmies no piedāvātajiem kukaiņiem. Pēc ilgstošiem eksperimentiem man paveicās izveidot tiem tīkamu ēdienu - jēlas gaļas maisījumu ar olu un pienu, pievienojot vitamīnus. Bruņnešiem tas ļoti garšoja, taču drīz radās jauna problēma. Uz būra dēļu grīdas viņi noberza pakaļkāju pēdas, tā ka tās drīz kļuva gluži sarkanas un jēlas. Tāpēc dzīvnieciņus vajadzēja katru dienu izņemt no būra un ieziest pēdas ar penicilīna ziedi, un vislielākās grūtības bija atrast piemērotu grīdas segumu. Izmēģināju ieklāt dubļus, bet, piemīņādami tos un šļakstīdamies ar pienu, bruņneši pārvērta grīdas segumu par kaut ko cementam līdzīgu, un viņu pēdām tas bija tikpat raupjš kā koka dēļi. Pēc zināma laika es secināju, ka vislabākais paņēmiens ir noklāt būra grīdu ar biezu kārtu zāģskaidu. Pa zāģskaidām bruņneši varēja skraidīt bez bēdu, nekādā veidā nesavainojot pēdas.
Tāpat kā Argentīnas gaučo, arī Paragvajas iedzīvotāji šos mazos radījumus ķer un ēd, taču, atšķirībā no Argentīnas bruņnešiem, trīsjostu bruņnešu cieto, ragam līdzīgo čaulu var izmantot dažādu priekšmetu izgatavošanai. Reizēm bruņas saveļ lodveidīgi, sastiprina ar stiepli - un izveidojas mazs, apaļš rokdarbu groziņš; citreiz pāri tukšajām bruņām pārstiepj ādu, piestiprina rokturi un dažas stīgas, un ir gatava maza ģitāra. Tādēļ Čako iedzīvotāji čakli medī trīsjostu bruņnešus, jo tos var lieliski izmantot ne tikai pārtikai, bet arī citiem mērķiem.
Tā kā lielas Čako teritorijas ir tik līdzenas, tās, protams, pastāvīgi ir applūdušas, un purvainajos apgabalos atrodamas visneparastākās rāpuļu un abinieku sugas. Viens no ikdienišķākajiem šejienes radījumiem, no kura baidās visi vietējie iedzīvotāji, ir krupjķirzaka. Šie savādie dzīvnieki izaug ļoti lieli.
Lielākais mūsu noķertais eksemplārs varēja pilnīgi nosegt palielu apakštasi. Krupjķirzakas ir brīnišķīgā krēmkrāsā ar košiem smaragdzaļiem, sudrabainiem un melniem rakstiem. Viņiem laikam gan ir vismilzīgākā mute krupju valstībā: mute ir tik plata, ka šķiet, - pasmaidot krupjķirzakas galva pāršķelsies kā Oliņām Boliņam. Virs katras acs atrodas mazs piramldveidīgs ādas izaugums, kas atgādina asu radziņu.
Jāsaka, krupjķirzaka laikam gan ir visnegantākais un niknākais abinieks ne tikai Čako, bet pat visā pasaulē. Lielāko dienas daļu tā pavada, ierakusies mīkstos dubļos, tā ka ārā rēgojas tikai acis un ragi. Ja kādu krupjķirzaku atrada un izraka, tā neganti pārskaitās un nevilcinājās uzbrukt. Viņa saslējās uz resnajām, strupajām kājām un maziem lēcieniem tuvojās miera traucētājam, piepūzdamās aizvien lielāka un plati pavērdama muti, lai nodemonstrētu tās košo, prīmulu dzelteno iekšpusi; vienlaikus krupjķirzaka skaļi, spiedzoši vaukšķēja kā noskaities pekiniešu šunelis.
Čako iedzīvotāji bija pilnīgi pārliecināti, ka krupjķirzakas ir nāvējoši indīgas. Pasaulē, protams, nemaz nav indīgu krupju, tāpēc, noķēris pirmo eksemplāru, es nolēmu citiem nodemonstrēt, ka šie radījumi patiesībā ir pavisam nekaitīgi. Kad izcēlu krupjķirzaku no kastes, tā manās rokās nekavējoties sāka ķepuroties, skaļi, griezīgi vaukšķēja un plati atvēra muti. Tikko mute bija vaļā, es tajā iegrūdu pirkstu, lai pierādītu, ka krupjķirzakas kodiens nav indīgs. Mirkli vēlāk es savu paraugdemonstrējumu rūgti nožēloju, jo abinieks sacirta žokļus, un viņa sīciņie, toties asie zobi iegrauzās manā pirkstā. Sajūta bija tieši tāda, it kā es būtu iecirtis pirkstu durvīs, un pagāja vismaz minūte, iekams man izdevās atlauzt krupjķirzakas žokļus un strauji izraut pirkstu; tomēr koduma vietā bija izveidojusies sarkana rieva, kas nozuda tikai nākamajā dienā, un apkārt tai izplūda zilums. Pec ša atgadījuma, ņemdams rokas krupjķirzaku, es izturējos pret to ar lielāku cieņu.
Vēl viens neparasts abinieks, ko noķēru Čako, bija Badžita varde. Pēc izskata šie radījumi ir ļoti līdzīgi krupjķirzakām un patiesībā ir ar tām rados. Badžita vardēm arī ir plata mute un īsas, strupas kājas, toties izciļņi virs acīm ir apaļi, nevis smaili kā ragi. Šo varžu mugura ir tumšā šokolādes brūnumā, vēders bālgans ar dzeltenu nokrāsu. Atšķirībā no krupjķirzakām Badžita vardes visu mūžu pavada ūdenī, izplestām rokām un kājām ieturot līdzsvaru, pacēlušas acis virs līmeņa. Arī šīs vardes ir tikpat negantas kā viņu brālēni un izgrūž trīsulīgus, vaukšķošus kliedzienus kā krupjķirzakas, vienīgi skaņas frekvence ir augstāka un pats kliedziens garāks. Varžu āda ir ļoti plāna, tāpēc, dusmās piepūtušās, tās izskatās pēc baloniem. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, ka reizēm šīs vardes piepūšoties tik traki, ka tiešām pārsprāgstot; kaut arī es neko tādu nenovēroju, tomēr uzskatīju, ka tas ir pilnīgi iespējams.
Tādās vietās, kur dzīvo tik daudz varžu un krupju, protams,, atrodamas arī čūskas, kas šos abiniekus ēd, un Čako šajā ziņā nebija izņēmums - tur varēja sastapt ļoti glītas čūsku valsts pārstāves. Piemēram, glītā, pelēki melnā šķēpgalvas klabur- čūska laikam gan bija visindīgākā Dienvidamerikas čūska, kā arī bija daudz visdīvaināko ūdens un koku čūsku veidu - dažas no tām koši krāsainas, citas - pavisam neizteiksmīgas.
Visas pasaules indīgās čūskas iedalāmas trīs grupās: patiesi nāvējoši indīgās sauc par priekšzobu čūskām, jo to indes zobi atrodas mutes priekšpusē; parasti tās ir lielas un spēj izdalīt ievērojamu daudzumu indes. Vēl ir čūskas, kurām indes zobi aug mutes dziļumā, un tās parasti nav sevišķi garas. Šīs grupas čūskas indi izmanto ne tikdaudz aizsardzībai, cik medījuma nogalināšanai, tāpēc inde nav pārāk spēcīga un pat tik maziem medījumiem kā ķirzakām izraisa vienīgi vieglu paralīzi. Tomēr arī šīs čūskas kodiens var radīt asins saindēšanos, tāpēc no šāda piedzīvojuma vajadzētu izvairīties.
Viena no skaistākajām Čako noķertajām čūskām bija kapuces čūska. Šis rāpulis izskatās kā mērcēts traukā ar tumšu, piesātinātu bronzu un gar ķermeņa malām izgreznots ar melniem traipiņiem. Šai čūskai piemīt dīvains paradums - saniknojusies tā spēj izplest kakla ādu, tā ka apbrīnojami līdzinās saniknotai kobrai. Kapuces čūska ir viena no otrās grupas čūškām ar pavisam vieglu indi, tā pārtiek no vardēm, maziem grauzējiem un varbūt retumis noķer kādu putnu. Medījuma nogalināšanai tai nav nepieciešams liels daudzums indes, tāpēc, par spīti draudīgajam izskatam, tās kodiens tomēr nav nāvējošs, kaut gan var būt ārkārtīgi sāpīgs.
Droši vien visskaistākās Čako sastopamās čūskas ir koraļļ- čūskas. Tie ir mazi, ļoti indīgi rāpuļi, tomēr košais krāsojums pietiekami brīdina par to spējām. Koraļļčūskas ir apmēram astoņpadsmit collas vai divas pēdas garas, tās no galvas līdz astei klāj krēmkrāsas, ogļu melni, sārti vai koši sarkani gredzeni.
Un vēl, protams, sastopama milzu anakonda - milzīga ūdensčūska, Āfrikas pitona radiniece, kas tādā pašā veidā kā pitons ķer un nožņaudz savus upurus. Par anakondām sarakstīts bezgaldaudz stāstu, lielākoties pilnīgi nepatiesu. Vislielākā jebkad atrastā anakonda bijusi divdesmit piecas pēdas gara, kas nav nekas īpašs, jo Malajas pitons spēj sasniegt trīsdesmit un vēl vairāk pēdu garumu. Kā visas gigantiskās čūskas, anakonda nav nikna un nesāks uzbrukt, ja vien viņu liks mierā. Nonākusi bezizejā, šī čūska tomēr var pamanīties iecirst vajātājā zobus un apmest viņam pāris cilpu; lielākie eksemplāri var izrādīties gaužām neganti sarunbiedri.
Čako applūdušajās teritorijās dzīvoja ļoti daudz anakondu, un reiz vietējais fermeris pastāstīja, ka iepriekšējā dienā kāda no tām uzbrukusi viņa vistām un divas nozagusi. Viņš bija sekojis čūskas atstātajai sliedei zālē un ūdensaugos līdz pat purvam aiz fermas un teicās zinām vietu, kur rāpulis šobrīd guļot un sagremojot maltīti. Fermeris sacīja, ka pavadīšot mani uz turieni, ja man būtu vēlēšanās mēģināt anakondu noķert. Sē- dāmies zirgos un līkumodami jājām cauri purvam uz vietu, kur, pēc fermera izteicieniem, čūska tobrīd atpūtās. Lai cik piesardzīgi pārvietojāmies, anakonda tomēr bija mūs pamanījusi ātrāk, tāpēc, nonākuši īstajā vietā, vairs redzējām tikai ūdens ņirbu, čūskai strauji peldot prom. Pa dziļo ūdeni nevarēja pietiekami ātri pārvietoties jāšus, tāpēc vienīgā iespēja bija sekot bēglei kājām. Nolēcu no zirga, paķēru līdzpaņemto maisu un skrēju, cik ātri spēdams, čūskas nozušanas virzienā. Redzēju anakondu lokāmies uz purva malu, lai paslēptos biežņā, taču pēdējās vakariņās viņa bija tā pierijusies vistas, ka nespēja ātri kustēties, tāpēc es viņu noķēru īsajā piekrastes zālē, iekams anakonda būtu varējusi sasniegt krūmus.
Šīs milzīgās čūskas ir pavisam viegli noķert - jāsatver rāpulis aiz astes, jāpavelk uz savu pusi un tad jāmēģina stingri saķert pie pakauša. Tieši tā es arī rīkojos - izrāvu saniknoto anakondu no zāles un sagrābu pie galvas, pirms tā paguva pagriezties un man uzbrukt. Čūska bija apmēram deviņas pēdas gara, tā ka es droši varēju viens pats tikt ar to galā. Cīņai ar vēl garāku eksemplāru būtu vajadzīgi divi cilvēki. Kad biju rāpuli labi cieši sagrābis, es vienkārši noguldīju to zālē un pagaidīju, kamēr pienāca mans draugs. Ar viņa palīdzību es pamanījos iedabūt maisā ārkārtīgi saniknoto anakondu, kas šņāca un sparīgi locījās.
Noķerot jebkuru čūsku, pat tādu kā šī anakonda, tūlīt pēc atgriešanās nometnē nepieciešams to rūpīgi izmeklēt. Ir vairāki iemesli. Pirmkārt, lai cik uzmanīgi čūska sagūstīta, vienmēr pastāv risks, ka būs salauzta kāda no rāpuļa ļoti trauslajām ribām, un lauzta riba var radīt lielas problēmas. Otrkārt, jāsameklē uz čūskas ķermeņa ērces. Čūskas var būt patiešām kā nosētas ar ērcēm, turklāt nevar neko daudz iesākt, lai tiktu no parazītiem vaļā. Kukaiņi piesūcas plānajai ādai starp čūskas zvīņām, reizēm pat tik lielā skaitā, ka zvīņas nokrīt un atklājas neglīti, kaili raupjas ādas laukumi; no ērcēm ir svarīgi atbrīvoties, citādi čūskas izskats būs sabojāts.
Turklāt ērci nevar tā vienkārši izraut. Šādi rīkojoties, zem ādas virskārtas paliks kukaiņa mutes daļas, kas sāks pūžņot un var izvērsties par nelāgu čūlu. Labākais paņēmiens, kā atbrīvoties no ērcēm, ir piliens parafīna; ja tas nelīdz, var tām pieskarties ar aizdedzinātu cigareti - ērce atslābinās tvērienu un nokritīs.
Vēl jāpārbauda, vai rāpulim nav kādas vecas, senāk iegūtas brūces, kas jāapkopj. Kad čūska met ādu (tas notiek regulāri vairākas reizes gadā), tā aiz sevis pamet savu precīzu kopiju - līdz pat divām sīciņām, brillēm līdzīgām zvīņām, kas klājušas čūskas bezplakstu acis. Tomēr reizēm gadās, ka, ložņādama cauri ērkšķu krūmiem vai starp akmeņiem, lai atdalītu veco ādu, čūska to pārplēš; parasti rāpulis atbrīvojas no visas ādas, tomēr iespējams arī, ka briļļu zvīņas paliek acīm priekšā. Tas izraisa daļēju aklumu, un, ja zvīņas paliek acīm priekšā pārāk ilgi, radījums var kļūt akls uz visiem laikiem. Tāpēc katrai jauniegūtajai čūskai jāpārbauda acis un jāpārliecinās, vai iepriekšējā ādas mešanas reizē tai izdevies atbrīvoties no briļļu
zvīņām.