Iekams doties dzīvnieku vākšanas ekspedīcijā, pirmām kārtām jānoskaidro, kādus savvaļas dzīvniekus zoodārzi vēlas iegūt; pēc tam šo dzīvnieku apdzīvotajā teritorijā jāizraugās apgabali, kuros mitinās ne tikai nolūkotie dzīvnieki, bet arī citi reti sastopami radījumi. Zoologiem un biologiem parasti nepietiek laika vai arī naudas, lai apceļotu šos attālos nostūrus un izpētītu turienes dzīvnieku un augu pasauli. Tādēļ dzīvnieki jānoķer un jāpiegādā pētniekiem, lai šo darbu varētu veikt zoodārzu ierastajos apstākļos. Prāvākie un parastākie dzīvnieki no visas pasaules sastopami gandrīz visos lielākajos zoodārzos, un par tiem ir daudz zināms. Tāpēc es vēlējos savākt tieši mazākos un retāk sastopamos radījumus, par kuriem zināms ļoti nedaudz. Par tiem es grasos stāstīt.
Dažādā ziņā tieši valstī sastopamie mazie dzīvnieki reizēm ietekmē cilvēku vairāk nekā lielie. Tepat Anglijā, piemēram, brūnā žurka ik gadus sagādā vairāk posta nekā jebkurš no lielākajiem zvēriem. Tālab es savās dzīvnieku vākšanas ekspedīcijās koncentrēju uzmanību uz mazākajām dzīvības formām.
Savai pirmajai ekspedīcijai izvēlējos Kamerūnu [1] , jo tā ir neliels, gandrīz aizmirsts Āfrikas nostūris, kas zināmā mērā saglabājies tāds, kāds bijis pirms baltā cilvēka ierašanās. Turienes gigantiskajos lietus mežos dzīvnieki mīt tāpat, kā to darījuši tūkstošiem gadu.
Ir ļoti svarīgi pētīt un iepazīt šos savvaļas radījumus, pirms tie nonākuši civilizācijas iespaidā, jo pārmaiņas spēj ietekmēt savvaļas dzīvniekus tieši tāpat kā cilvēkus. Mežu izciršanas, pilsētu celšanas, upju aizdambēšanas un ceļu ierīkošanas bēdīgās sekas ir iejaukšanās dzīvnieku dzīvesveidā, un tiem ir vai nu jāpiemērojas jaunajiem apstākļiem, vai jāizmirst.
Mans nodoms bija uzzināt pēc iespējas vairāk par lielo mežu iemītniekiem un pārvest mājās tik apjomīgu un daudzveidīgu mazās faunas (afrikāņi tos savā angļu dialektā dēvē par "mazajiem zvēriem") kolekciju, cik vien iespējams.
Kad pirmo reizi ierados Kamerūnā, mani vairāk par visu pārsteidza izcili leknais, koši krāsainais pamežs un milzīgi augstie koki. Lapas bija itin visos iedomājamos zaļā un sarkanā toņos - no pudeļu zaļa līdz blāvi nefrītzaļam, no rožaina līdz tumši sarkanam. Koki slējās kā torņi divsimt vai trīssimt pēdu augstumā, to stumbri bija gandrīz tik resni kā rūpnīcu dūmeņi, masīvie zari bija nolīkuši zem lapu, ziedu un ložņaugu vijumu svara.
Es ierados mazā Viktorijas ostā, un tur man nācās pavadīt apmēram nedēļu, gatavojoties ceļojumam iekšzemē. Pirms īstā kolekcionēšana varēja sākties, nācās paveikt milzumdaudz dažādu darbu. Vajadzēja nolīgt afrikāņus par pavāriem un kalpotājiem, iepirkt visdažādākās lietas un padarīt daudz ko citu.
Tāpat arī vajadzēja saņemt atļaujas manis nolūkoto dzīvnieku medīšanai un ķeršanai, jo visa dzīvā radība Kamerūnā ir stingri aizsargāta, un bez valdības atļaujas nevienu dzīvnieku vai putnu nedrīkst ne gūstīt, ne nogalināt. Kad beidzot viss bija padarīts, kravas mašīna nolīgta, pārtika un ekipējums tajā iekrauts, es devos ceļā. Tolaik Kamerūnā bija tikai viens ceļš, kas veda zemes iekšienē, un pa to galu galā varēja nonākt līdz Mamfes ciematam Krosas upes krastā, apmēram trīssimt jūdžu no piekrastes. Šo ciematu es biju izvēlējies par savu bāzes nometni.
Kamerūnā zeme ir sarkana, gluži kā Devonā, tāpēc ceļš, kas līkumoja starp pakalniem, bija košā ķieģeļu krāsā, no abām pusēm to ieskāva milzīgi augsti koki. Braukdams es vēroju kokos mielojamies koši mirdzošus putnu barus - sīciņi, vizuļojoši nektārputniņi sūca no ziediem nektāru, lieli turaki kā milzu žagatas ņēmās ap savvaļas vīģēm; reizēm kravas mašīnas gaita izbiedēja baru degunradžputnu, kuri tad laidās pāri ceļam, skaļi švīkstinādami spārnus un drūmi taurēdami.
Zemajā pamežā gar ceļa malām skraidelēja milzīgi daudz agāmu. Šie rāpuļi bija gandrīz tikpat koši kā putni, jo tēviņiem ir spilgti oranža galva un ziliem, sudrabainiem, sarkaniem un melniem plankumiem klāts ķermenis; savukārt mātītes ir rožainas ar izteikti ābolzaļiem plankumiem. Šīm ķirzakām ir dīvains paradums enerģiski māt ar galvu, un izskatās ļoti savādi, kad tās šaudās apkārt, cita citu vajādamas, un tad pēkšņi apstājas, lai pamātu ar košo galvu. Gandrīz tikpat daudz kā ķirzaku bija arī pundura zivjudzenīšu - sīciņu, par zvirbuli mazāku putniņu ar koši zilu muguru, oranžu krūtežu un koraļļ- sārtu knābi un kājām. Atšķirībā no Anglijas zivjudzenīšiem šie mazie putniņi pārtiek no siseņiem, sienāžiem un citiem kukaiņiem. Viņi dučiem tupēja uz telegrāfa stieplēm vai kritušu koku stumbriem un cerīgi blenza lejup uz zāli un krūmiem. Laiku pa laikam kāds no viņiem šāvās kā akmens no savas laktas un tad atkal pacēlās spārnos, stingri satvēris knābī sienāzi, gandrīz tikpat lielu kā pats.
Trīs dienas pēc piekrastes atstāšanas es sasniedzu Mamfi. Šo ciematu biju izvēlējies par bāzes nometni vairāku iemeslu dēļ. Vācot savvaļas dzīvniekus, vieta bāzes nometnei jāizraugās ļoti rūpīgi - tai jābūt gana viegli sasniedzamā attālumā no jebkāda veikala, lai varētu pietiekamā daudzumā iegādāties konservus, naglas, tīklus un citas svarīgas lietas; tāpat arī nometnei jāatrodas visai tuvu ceļam, lai kravas mašīnas varētu piebraukt pēc iespējas tuvāk, kad pienāks laiks doties mājup.
Otrām kārtām jāpārliecinās, ka nometne atrodas labā vākšanas apgabalā - vietā, kuras apkaimē nav pārāk daudz fermu un cilvēku, kas varētu būt aizbaidījuši lielāko daļu savvaļas dzīvnieku.
Mamfe šajā ziņā bija teicama izvēle, tāpēc apmēram jūdzi no ciemata tika attīrīta vieta un uzslieta milzīga telts, ko biju atvedis. Nākamos sešvis mēnešus tai vajadzēs kalpot par mājokli man un maniem dzīvniekiem.
Pirms ķerties pie dzīvnieku vākšanas, man vajadzēja pārliecināties, ka bāzes nometnē darbi rit bez aizķeršanās. Vajadzēja sameistarot būrus, ierīkot aplokus un dīķus, kā arī uzbūvēt ar palmu lapām apjumtas būdas darbā nolīgtajiem afrikāņiem. Vajadzēja nodrošināt pietiekamus pārtikas un ūdens krājumus, jo tad, kad būs noķerti divi vai trīs simti dzīvnieku un putnu, tie katru dienu apēdīs un izdzers ievērojami daudz. Vēl viens svarīgs uzdevums bija aprunāties ar iespējami daudziem vietējiem virsaišiem, parādīt viņiem manis iekāroto dzīvnieku fotogrāfijas un zīmējumus un nosacīt, cik par katru dzīvnieku esmu gatavs maksāt. Atgriezušies savos ciematos, viņi to pastāstīja pārējiem, un galu galā man palīgos nāca vai visi ciemat- nieki no jūdzēm tālas apkaimes.
Kad nu viss bija sagatavots un milzum liela būru kaudze gaidīja savus iemītniekus, es varēju sākt meklēt tos dīvainos dzīvniekus, kuru dēļ biju tik tālu atceļojis.
Dzīvnieku gūstīšanas noteikumi nudien vēl nav uzrakstīti. Viss atkarīgs no vides, kādā ķērāji darbojas, un no dzīvniekiem, kādus plānots noķert. Kamerūnā es izmantoju vairākus paņēmienus, un viena no vissekmīgākajām metodēm bija ar vietējo mednieku suņu palīdzību. Šiem suņiem ap kaklu bija siksnas ar maziem koka zvārgulīšiem, tā ka to radītā klaboņa palīdzēja izsekot suņu atrašanās vietai, kamēr tie biezajos krūmos dzinās pakaļ medījumam.
Vienas no aizraujošākajām šāda veida medībām notika apmēram divdesmit piecas jūdzes attālajā N'da Ali kalnā. Vietējie mednieki man bija stāstījuši, ka šā kalna augstākajās nogāzēs atrodams dzīvnieks, kuru es īpaši tīkoju iemantot, - melnkājai- nais mangusts, ļoti liels savas dzimtas radījums ar krēmkrāsas kažoku un šokolādes brūnām ķepām. Es zināju, ka Anglijā nekad nav bijis apskatāms dzīvs šīs sugas eksemplārs, tāpēc biju cieši apņēmies mēģināt, ja vien iespējams, kādu noķert.
Mēs devāmies ceļā ļoti agri no rīta - es pats, četri mednieki un pieci diezgan noplukuši suņi. Viens no šādu medību trūkumiem ir tāds, ka suņiem nevar ieskaidrot, tieši kādu dzīvnieku mednieki vēlas sagūstīt, tāpēc tie seko jebkurām mežā saožamām pēdām. Rezultātā iespējams iziet mangustu medībās, bet galu galā noķert kaut ko pilnīgi citu. Tieši tā arī notika.
Mēs bijām soļojuši cauri mežam apmēram pusstundu, kad suņi uzoda pēdas un, aizrautīgi vaukšķēdami, metās pa tām, zvārgulīšu klakstēšanai atbalsojoties starp kokiem. Mēs dedzīgi traucāmies suņiem pakaļ un pusstundu sekojām viņu attālu saceltajam troksnim - skrējām, cik ātri spēdami, un ar katru bridi arvien vairāk pagurām. Pēkšņi mednieks bara priekšgalā apstājās un pacēla roku. Elsodami apstājāmies un sasprindzinājām dzirdi, pūlēdamies saklausīt zvārgulīšu skaņas, taču mežā valdīja klusums.
Izvērsāmies lokā un gājām starp kokiem dažādos virzienos, cenzdamies saprast, uz kuru pusi suņi aiznesušies. Visbeidzot viens no medniekiem spalgi iekliedzās, un mēs visi steidzāmies pie viņa; tālumā bija dzirdama tekoša ūdens šalkoņa. Kamēr skrējām, mednieks elsodams paskaidroja, ka ūdens troksnis noslāpē zvārgulīšu skaņas, ja suņi sekojuši medījumam līdz upei. Tapa skaidrs, kā mums gadījies pazaudēt suņu bara pēdas.
Sasnieguši upi, bridām pa straumi uz augšu un beidzot nonācām līdz vietai, kur ūdens šalkdams un putodams gāzās lejup mazā, apmēram divdesmit pēdu augstā ūdenskritumā. Tā pamatni ieskāva prāvu laukakmeņu krāvums, viscaur apaudzis ar sūnu un sīkiem augiem, un starp lielajiem akmeņiem mēs ieraudzījām suņu muguras; suņu spalgā vaukšķēšana pārspēja ūdens rēkoņu. Starp akmeņiem mēs pirmo reizi ieraudzījām medījumu: milzīgu Nīlas varanu - apmēram sešas pēdas lielu ķirzaku ar garu, pātagai līdzīgu asti un pamatīgiem, līkiem nagiem. Tā bija atmuguriski ielīdusi akmeņu spraugā un atvairīja suņu baru, vicinādama lielo asti un platu muti šņākdama, ja suņi uzdrošinājās pieiet pārāk tuvu.
Mēs jau grasījāmies atsaukt suņus, kad viens no viņiem - dumjāks par citiem - metās uz priekšu un no visa spēka ieķērās ķirzakai kaklā. Varans savukārt sagrāba mutē suņa ausi, uzmeta kūkumu, saslēja virs suņa muguras lielo pakaļkāju un ar asajiem nagiem uzšķērda ādu. Suns sāpēs iekaucās, palaida ķirzakas kaklu vaļā un atkāpās, varans tobrīd noplīkšķināja asti, un suns kūleņiem aizripoja starp akmeņiem. Mēs steigšus atsaucām pārējos suņus un piesējām tos netālu pie koka; pēc tam vajadzēja izdomāt labāko paņēmienu, kā sagūstīt ķirzaku, kura kā milzīgs, aizvēsturisks briesmonis šņākdama gulēja starp akmeņiem.
>
Mēs mēģinājām uzmest radījumam tīklu, taču tā krokas visu laiku ķērās aiz akmeņu asajām šķautnēm, tāpēc šo paņēmienu galu galā nācās atmest. Vienīgais veids, kādu es varēju izdomāt, bija uzrāpties klintī virs ķirzakas un, kamēr kāds novērš tās uzmanību, uzmest rāpulim kaklā cilpu. Paskaidroju medniekiem savu plānu un trausos augšā pa slidenajiem akmeņiem, līdz izdevās notupties apmēram sešas pēdas virs vietas, kur gulēja varans. Garas virves galā izveidoju slīdošu cilpu un noliecies uzmanīgi laidu to lejā tuvāk rāpulim. Izskatījās, ka ķirzakai virve nesaistās ar cilvēku virs viņas, tāpēc man bija pavisam viegli pārmest cilpu pāri galvai, līdz tā bija ķirzakai ap kaklu. Tad es cilpu cieši savilku.
Savā aizrautībā diemžēl biju aizmirsis piesiet virvi pie kaut kā stingra, turklāt - vēl trakāk - biju uztupies uz virves gala. Tiklīdz varans juta cilpu savelkamies ap kaklu, tas šāvās prom kā raķete; virve nostiepās, mani ceļgali atrāvās no pamata, uz kura biju tupējis, un es sāku slīdēt pāri klints malai. Virsma bija gluda un ūdenskrituma šļakatu samērcēta - es nespēju nekur pieķerties, tāpēc pārslīdēju pāri malai un novēlos lejā ieplakā. Atceros, krizdams es cerēju: varans tiktāl pārbīsies par manu pēkšņo parādīšanos no debesīm, ka nemetīsies kaujā. Man nebija ne mazākās vēlēšanās nonākt pārāk tuvu sava medījuma lieliski apbruņotajām kājām. Par laimi, tieši tā arī nenotika. Varans tik ļoti pārbijās, ka metās prom starp akmeņiem pa upes krastu, vilkdams virvi sev līdzi. Tomēr tālu ķirzaka netika, jo, tiklīdz ķirzaka iznira no akmeņu aizsega, afrikāņi
o.CjUiaas pilsētas bibliotēka
uzmeta viņai tiklu, un pēc dažām sekundēm medījums jau locījās un šņāca tīkla krokās. Visbeidzot mēs viņu izpiņķējām no tīkla, piesējām pie gara mieta, un es aizsūtīju vienu no medniekiem ar varanu uz mājām.
Par milzu rāpuļa sagūstīšanu biju ārkārtīgi priecīgs, tomēr tas nebija gluži tas medījums, kura dēļ tikām devušies kalnos, tāpēc turpinājām soļot cauri mežam.
Drīz vien suņi saoda svaigas pēdas. Šoreiz pakaļdzīšanās bija daudz ilgāka un arī daudz interesantāka. Sākumā medījums bēga lejup pa kalnu, un mums nācās izmisīgi skriet tam pakaļ, klūpot un lēkājot pāri akmeņiem, kas nudien bija diezgan bīstami, jo paslīdēšana varēja nozīmēt lauztu kāju vai kaut ko vēl ļaunāku. Pēc tam medījums apsviedās un metās kalnā augšā, tā ka mēs bijām spiesti sekot, kaut sirds dauzījās kā negudra un sviedri plūda aumaļām.
Šīs medības turpinājās trīs ceturtdaļstundas, līdz beidzot, sekodami zvārgulīšu skaņām, nonācām līdzenā meža klajumā, kur ieraudzījām suņus sapulcējušos ap liela, nogāzta koka tukšā stumbra galu. Pie dobā stumbra atveres tupēja liels, balts dzīvnieks ar īpatnēju lāča fizionomiju un mazām austiņām. Viņš ar milzīgu nicinājumu blenza uz suņiem, kuri vaukšķēja un rūca. Ievēroju, ka vienam no suņiem ir sakosts purns, un sapratu, kāpēc tie turas no dīvainā zvēra pa gabalu. Kad melnkājainais mangusts mūs ieraudzīja, tas pagriezās un iespruka tukšajā stumbrā.
Atsaucām suņus un aizvilkām stumbra galam priekšā tīklu, tad pārliecinājāmies, ka koka otrā galā nav izejas cauruma. Tāda tur nebija, tāpēc vairs nebija šaubu, ka mangustam no stumbra ir tikai viena izeja, un tai priekšā aizvilkts tīkls. Nu tikai vajadzēja dzīvnieciņu dabūt ārā. Par laimi, stumbrs bija pamatīgi satrunējis un mīksts, tāpēc mums izdevās otrajā galā ar nažiem izcirst atveri. Izcirstajā robā mēs sakūrām mazu uguntiņu un, kad tā bija labi iedegusies, salikām liesmās zaļas lapas, tā ka pa tukšo stumbru aizplūda biezi, kodīgi dūmi. Kādu bridi dzirdējām mangustu pikti klepojam, tomēr beidzot dūmi kļuva viņam neizturami - dzīvnieks izšāvās no slēptuves un ieskrēja tīklā, kur ņēmās valstīties, kampt ar zobiem un ņurdēt. Ar pamatīgām grūtībām, kad gandrīz visi jau bijām sakosti, mums laimējās izdabūt mangustu no tīkla un iepurināt izturīgā somā. Pēc tam mēs triumfējoši nesām medījumu uz nometni.
Pirmās divas vai trīs dienas mangusts uzvedās ļoti mežonīgi un metās būra režģos ik reizi, kad es gāju garām. Tomēr pēc kāda laika viņš kļuva pavisam rāms un pēc divām vai trim nedēļām pat ēda man no rokas un ļāva sev pakasīt aiz ausim.
Kamerūnas kalnos biezie meži atkāpjas un to vietā parādās paugurainas pļavas; šajā vidē es mēdzu izmantot citas dzīvnieku gūstīšanas metodes, no kurām labākā bija to iedzīšana tīklos.
Šajās zālainajās teritorijās es ņēmos tvarstīt milzu dunošās vāveres - tās ir lielākās Kamerūnā sastopamās vāveres, apmēram divreiz lielākas par parastajām pelēkajām Anglijas vāverēm. Tās atrodamas arī ielejās, taču tur vāveres vada savas dienas visaugstāko koku galotnēs, ēd augļus un riekstus un ļoti reti nokāpj lejā. Tādējādi tās noķert ir gandrīz neiespējami. Toties zālienēs vāveres dzīvo mazās mežu sloksnītēs gar strautu un agri no rītiem vai vēlu vakaros nokāpj no kokiem, lai izlavītos pļavās meklēt ēdamo. Mednieki teicās zinām meža apvidu, kur mītot papilnam šo vāveru, un es nolēmu, ka jāmēģina pamedīt agrā rītā, kad tās iznāks zālienē ieturēties.
Devāmies ceļā apmēram vienos naktī un ieradāmies medību vietā neilgi pirms gaismas svīduma. Izvēlējušies mežmalā piemērotu zāles klajumu, mēs puslokā izstiepām tīklus, nomaskējuši tos ar zāli un zariem. To nācās darīt, kamēr vēl tumšs, turklāt vajadzēja izturēties ļoti klusi, lai vāverēm nerastos aizdomas. Kad tīkli bija sagatavoti, paslēpāmies lielos krūmos pašā mežmalā un tur, rasā izmirkuši, gaidījām ataustam dienu. Kalnos klimats ir daudz aukstāks nekā ielejās, tā ka ap saullēktu bijām galīgi pārsaluši un zobi mums no aukstuma klabēja.
Kad apkārt mums lielos, baltos vālos sāka vīties rīta migla, beidzot sadzirdējām skaļu, niknu čakstināšanu, kas atbalsojās apkārtējos kokos; mednieki čukstus paskaidroja, - tas nozīmējot, ka vāveres grasoties kāpt lejā brokastīs. Glūnēdams cauri krūma lapām uz to pļavas pusi, kur zālē bija nomaskēti mūsu tīkli, es drīz vien ieraudzīju augšup lejup šaudāmies dīvainu priekšmetu. Tas izskatījās gluži kā garens, melnbalts balons, un es neparko nespēju iedomāties, kas tas varētu būt. Pievērsu mednieku uzmanību dīvainajam priekšmetam, un viņi paskaidroja, ka tur augšup lejup šaudoties vāveres aste, bet pats dzīvnieks garajā zālē neesot saredzams. Pavisam drīz vientuļajam "balonam" piebiedrojās vēl citi, un, miglai paceļoties, mēs ieraudzījām arī pašas vāveres piesardzīgi lēkājam no viena zāles pudura uz citu, palaikam attupjoties uz savām garajām, melnbalti svītrotajām astēm.
Kad vāveres, pēc mūsu domām, bija gana attālinājušās no kokiem, mēs piecēlāmies no savām neērtajām pozām un izklaidus sastājāmies vienā līnijā. Tad es devu signālu, un mēs lēnām iznācām zālienē. Mūsu parādīšanos sveica skaļš izbiedētas čakstināšanas koris, ko mums aiz muguras radīja kokos palikušās vāveres. Tās vāveres, kas bija izgājušas medībās, attu- pās un ar aizdomām mūs uzlūkoja. Mūsu nodoms bija doties uz priekšu, virzot vāveres arvien tālāk no kokiem un tuvāk tīkliem, līdz tās būs nonākušas tīklu ielokā, un tad pēkšņi mesties klāt un likt vāverēm panikā ieskriet tīklos, vēl pirms tās attapu- šās. Gluži tā vis nenotika.
Viena no vāverēm, kas bija viltīgāka par citām, pēkšņi apjauta, ka mēs viņu virzām prom no augsto koku patvēruma, tāpēc, izvairījusies no mednieku vada, metās pa kreisi un lēkšoja atpakaļ uz mežu. Pārējās vāveres tupēja un skatījās, acīmredzami nevarēdamas izšķirties, vai vajadzētu sekot bēgles piemēram. Viņas vēl nebija īsti nonākušas tīklu ielokā, tomēr es nospriedu - ja nesāksim uzbrukumu tagad, visas vāveres metīsies sānis un līdzīgi pirmajai no mums aizbēgs. Tāpēc mēs visi traucāmies uz priekšu, kliedzām, aurojām un vicinājām rokas, cenzdamies izskatīties pēc iespējas bīstamāki. Vāveres uzmeta mums skatienu, pagriezās un metās bēgt.
Viena metās pa labi, otra pa kreisi, un abas izbēga, bet pārējās trīs ieskrēja tieši tīklos un jau pēc pāris sekundēm bezpalīdzīgi cīnījās, sapinušās cilpās. Gūstekņu izpiņķerēšana no tīkliem bija ārkārtīgi grūts uzdevums, jo tās dusmās skaļi, šņācoši ņurdēja un ar saviem oranžajiem zobiem mežonīgi koda mums rokās. Vāveres bija ļoti glīti dzīvnieki - ar rūsas krāsas mugurām, citrondzelteniem vēderiem un milzīgām, apmēram astoņpadsmit collas garām, melnbaltiem lokiem rotātām astēm. Tagad, kad mežā palikušās vāveres jau zināja, ka cenšamies tās sagūstīt, medības turpināt vairs nebija nozīmes, tāpēc nācās samierināties ar trim jau noķertajām.
Mēs nesām biezos audekla maisos ievietotās vāveres atpakaļ uz nometni, iemitinājām jaukā, plašā būrī, kas bija bagātīgi piepildīts ar augļiem un dārzeņiem, un atstājām nomierināties. Kad vāveres bija rūpīgi izpētījušas būri, tās notiesāja visu barību, ko biju sagādājis, saritinājās un aizmiga.
Ļoti agri nākamajā rītā es atklāju, kāpēc šīm vāverēm dots viņu vārds. Rītausmā mani pamodināja ļoti dīvainas skaņas, kas plūda no būra; izrāpies no gultas, es ieraudzīju vāveres tupam pie būra režģa un nododamies savai neparastajai dziesmai. Tā sākās ar vieglu dūkšanu, kādu var dzirdēt no telegrāfa stabiem, kad vējā vibrē vadi. Tad dunoņa kļuva skaļāka un metāliskāka, līdz beidzot izklausījās gluži kā milzīga gonga skaņa, kas pamazām noklust. Šo neparasto priekšnesumu vāveres izpildīja katru rītu, gaismai austot, tāpēc visu pirmo nedēļu, iekams biju pie dunēšanas pieradis, es vienmēr šajā nepiemērotajā stundā uztrūkos un sāku domāt, ka milzu dunošo vāveru sagūstīšana patiesībā bijis visai apšaubāms prieks.