Kad ikdienas medībās biju pamanījies savākt labi daudz dzīvnieku, pamazām sapratu, ka pašam atliek aizvien mazāk un mazāk laika iet uz mežu, jo sagūstītie radījumi prasa ne mazums rūpju. Rezultātā atlika tikai viens - iet medībās naktī. Laikam gan tas bija visaizraujošākais pētniecības paņēmiens.
Apgādājušies ar spēcīgiem kabatas lukturīšiem un parasto kolekcionāra ekipējumu - somām, kastēm, pudelēm un tīkliem -, mēs ar medniekiem devāmies ceļā drīz pēc tumsas iestāšanās un klusi soļojām starp milzīgajiem kokiem, apgaismodami zarotni sev virs galvas. Ja tur atradās kāds dzīvnieks, varēja redzēt tā acis lukturīša gaismā starp lapām zvīļojam kā dīvainus dārgakmeņus.
Tas bija patiesi lielisks medīšanas paņēmiens: šādā veidā izdevās sastapt daudzus radījumus, kas dienas laikā nebūtu redzami, jo visi nakts dzīvnieki saules apspīdētās stundas pavada, guļot savās alās, un baroties vai medīt iznāk tikai pēc tumsas iestāšanās. Kad izdevies ieraudzīt dzīvniekus koku galotnēs vai uz zemes, nākamais uzdevums ir mēģināt tos sagūstīt, un parasti šis darbs nepavisam nav viegls.
Lai cik dīvaini tas ari izklausītos, no visiem radījumiem gandrīz visvieglāk šādā veidā bija noķert krokodilu mazuļus. Sie rāpuļi dzīvo šaurās, seklās upītēs, kas krustu šķērsu tek cauri mežam; naktis tie izrāpjas mazajās smilšu sērēs un guļ cerēdami, ka pienāks padzerties kāds mazs dzīvnieciņš, ko tie varētu noķert.
Mēs mēdzām brist lejup pa upes straumi, reizēm pat līdz viduklim ūdeni, un spldināt kabatas lukturīšus sev priekšā. Pēkšņi mana lukturīša gaismā iemirdzējās tādas kā divas kvēlojoši sarkanas ogles; neļaudams gaismas staram novirzīties no mērķa, uzmanīgi bridu tuvāk un drīz vien ieraudzīju smiltīs guļam krokodilēnu, kas, galvu pacēlis, aizdomīgi blenza uz mani. Virzīju gaismas staru viņam tieši acīs, lai rāpulis apžilbtu un nesaredzētu mani aiz gaismas avota. Kad biju pienācis pietiekami tuvu, noliecos un ar nūjas žākli piespiedu dzīvnieka kaklu pie zemes.
Lielākā daļa šo radījumu bija astoņpadsmit collas vai divas pēdas [2] gari, tomēr reizēm atradu arī lielākus - kādas četras pēdas vai vēl garākus eksemplārus. Kad biju krokodilēnu piespiedis pie zemes, tas pamatīgi cīnījās: svaidīja asti, cenzdamies tikt atpakaļ ūdenī, un dobji rēca, tā vairāk atgādinādams lauvu nekā krokodilu.
Ņemot krokodilu rokās, man nācās paturēt acīs ne tikai tā galvu, bet arī asti, jo lielāka dzīvnieka astes vēziens bija tik spēcīgs, ka varētu pavisam viegli salauzt man roku. Krokodili mēdza izmantot vēl kādu taktiku - tie gulēja pavisam rāmi un ļāva, lai tos satveru aiz skausta, un tikai tad negaidīti sāka mežonīgi izlocīties un nikni pērt ar asti, turklāt kustības bija tik pēkšņas, ka mans tvēriens atslāba un krokodili ieplunkšķēja atpakaļ ūdenī. Tāpēc mēs pieņēmām nerakstītu likumu: nekad nepacelt krokodilu, ja grābiens aiz skausta un astes nav dzelžaini stingrs.
Vienas no visgrūtākajām un sāpīgākajām nakts medībām es pieredzēju, kad biju apmeties mazā ciematā, ko sauca Ešoli.
Bijām bez panākumiem medījuši gandrīz visu nakti, kad viens no medniekiem ierosināja doties uz kādu viņam zināmu vietu, kur atrodoties klints ar daudzām alām. Domājām, ka tur mums izdosies atrast medījumu.
Devāmies ceļā un drīz vien nonācām pie platas upes, kurai vajadzēja tikt pāri. Līdz viduklim bridām pa auksto ūdeni; kad bijām nonākuši straumes vidū, mednieks man aiz muguras pa- spīdināja kabatas lukturīti, un mēs ieraudzījām visapkārt šurpu turpu peldam dučiem ūdensčūsku, kas, izslējušas galvas virs ūdens kā periskopus, vēroja mūs ar spožajām acīm. Šīs čūskas nav indīgas, tomēr, ja saniknojas, var iekost. Taču afrikāņi ir pārliecināti, ka indīga ir ikviena čūska, tāpēc izturas pret tām ārkārtīgi piesardzīgi. Ieraudzījis sevi stāvam upes vidū, šķiet, visas Kamerūnas ūdensčūsku populācijas ciešā ielenkumā, mednieks pārbīlī skaļi iebļāvās un metās uz krastu. Skriet pa ūdeni, kas sniedzas cilvēkam līdz viduklim, nav īpaši viegls uzdevums; straumē vīrs zaudēja līdzsvaru un ar plunkšķi iegāzās ūdenī, izkaisīdams visu medību ekipējumu, ko bija nesis uz galvas. Ūdensčūskas, šīs pēkšņās rosības izbiedētas, visas reizē ienira.
Kad mednieks klepodams un elsodams izlīda no ūdens, pārējie prasīja, kas noticis, un vainīgais paskaidroja, ka upe esot pilna ar čūskām; pārējie mednieki arī ieslēdza savus gaismekļus un izgaismoja ūdens virsmu, taču neviena čūska nebija redzama. Pēc zināmas pastrīdēšanās man izdevās viņus pierunāt stāvēt upes vidū mierīgi; mēs izslēdzām lukturīšus un klusumā nogaidījām apmēram pusstundu. Kad pēc tam vēlreiz ieslēdzām gaismu, ūdensčūskas atkal bija parādījušās un sudrabainas locījās mums visapkārt. Ar tauriņu ķeramo tīklu garā kātā mums izdevās noķert četras vai piecas čūskas un, kaut arī tās locījās un vairījās, iemest kolekcionāra somās. Tad mēs turpinājām ceļu.
Beidzot nonācām pie klints, un izrādījās, ka to patiesi izraibinājušas visdažādāko formu un izmēru alas, kuru ieejas gandrīz pilnīgi paslēpa milzīgi akmensbluķu krāvumi un zems krūmājs. Katrs izvēlējāmies savu klints daļu un ķērāmies pie tās izpētīšanas.
Spraukdamies starp akmeņiem un cerīgi spīdinādams lukturīti, es ieraudzīju īpatnējas formas radījumu izlecam no krūmiem, pārskrienam pāri laukumam un ienirstam vienā no mazajām alām klints sienā. Steidzos turp un, notupies pie alas mutes, iespīdināju ejā lukturīša gaismu, taču nekas nebija redzams. Alas mute bija tik plata kā durvis, toties tikai kādas divas pēdas augsta, tāpēc man, lai tiktu iekšā un sekotu alā nozudušajam dzīvniekam, vajadzēja nogulties uz vēdera un lēnām līst uz priekšu, turot kabatas lukturīti mutē. Tas bija neiedomājami neērti, jo zeme alā izrādījās nosēta ar dažādas formas asšķautņainiem akmeņiem, tāpēc virzīšanās uz priekšu bija lēna un sāpīga.
Atklājās, ka ejas galā atrodas maza, apaļa istabiņa, un no tās cita eja stiepjas vēl dziļāk klintī. Līzdams uz priekšu pa šo tālāko eju, es paspīdināju gaismu un ieraudzīju, ka arī tā beidzas ar istabiņu, tikai daudz mazāku par pirmo. Spīdinādams gaismu, saklausīju stampāšanos, kam sekoja sausa graboņa, līdzīga gra-
bula troksnim. Pirms vēl paguvu ieraudzīt skaņas avotu, norībēja vēl viena graboņas kārta, kaut kas izšāvās no alas tumsības, izsita kabatas lukturīti man no mutes un sadūra rokas locītavā, kā likās, piecdesmit adatu. Es atradu gaismekli un steigšus atkāpos aplūkot roku - locītava bija saskrāpēta un sadurstīta, it kā es to būtu iegrūdis kazeņu krūmā.
No jauna ielīdis tunelī, pagaismoju ar lukturīti un gaismas staru kūlī ieraudzīju radījumu, kas bija man uzbrucis. Tā bija pieaugusi otastes dzeloņcūka. Šiem dīvainā izskata radījumiem ar garām, asām adatām klātajā pakaļgalā ir kaila aste, kuru rotā kviešu vārpai līdzīgs dzelkšņu pušķis. Purinot šo otiņu astes galā, dzeloņcūkas rada savādo graboņu, kuru tikko biju dzirdējis.
Dzeloņcūka bija pagriezusies pret mani ar muguru un sa- slējusi adatas gaisā, pāri plecam tā glūnēja uz mani niknām, izvalbītām acīm un brīdinoši stampājās ar pakaļkājām. Nospriedu, ka vienīgā dzeloņcūkas ķermeņa daļa, ko es varēju satvert bez riska gūt ievainojumus, ir viņas aste. Tāpēc aptinu roku ar biezu audekla maisu un sagrābu dzeloņcūkas asti tūlīt aiz dzelkšņu pušķa. Dzeloņcūka žigli metās atpakaļ, saspiežot manu roku pret akmeņiem, un viņas dzeloņi izdūrās caur audeklu viegli kā nazis cauri sviestam. Es tomēr nelaidos vaļā un centos pievilkt radījumu tuvāk, lai iegrūstu to citā maisā, ko turēju otrā rokā. Biju tik cieši iespīlēts šaurajā ejā, ka nespēju veiksmīgi rīkoties ar maisu dzeloņcūkai virs galvas, turklāt katra šā dzīvnieka kustība šķita sadzenam manī aizvien jaunas adatas. Visbeidzot dzeloņcūka atmuguriski ietriecās man krūtīs, un, tā kā man mugurā bija tikai plāns krekls, saudzīgi izsakoties, tas bija ļoti sāpīgi.
Nolēmu, ka labāk būtu mēģināt izvilkt dzeloņcūku no alas un tikai tad atjaunot centienus iedabūt to maisā, tāpēc sagrābu asti ciešāk rokā un lēni, uzmanīgi sāku atmuguriski līst ārā, vilkdams
negribīgo medījumu sev līdzi. Šķita, ka pagāja ilgas stundas, pirms beidzot izniru brīvībā; izskatījās, ka nu viss cīņas spars dzeloņcūku pametis, jo tā pavisam ļengani karājās man rokā. Pasaucu medniekus palīgā, un pa visiem mums izdevās iedabūt medījumu maisā. Biju saskrāpēts no galvas līdz kājām un nodomāju, ka dzeloņcūka prasījusi ļoti dārgu cenu par savu brīvību.
Protams, bija arī daudzas citas metodes, ko izmantojām medībās. Piemēram, mēs daudzās vietās mežā izlikām slazdus, taču to vajadzēja darīt ļoti uzmanīgi, jo lielākā daļa meža iemītnieku apdzīvo tikai paši savu teritoriju un reti uzdrošinās iziet ārpus tās. Viņi pārvietojas pa noteiktām takām gan uz zemes, gan koku galotnēs, tātad slazdam vajadzēja būt novietotam precīzi dzīvnieka ceļā, citādi pilnīgi iespējams, ka viņš tam pat netuvosies. Cilvēki lielākoties domā, ka dzīvnieki mežos visu laiku klejo pa milzu teritoriju, bet tā tas nav. Ikviens izvēlas sev dzīves vidi, kas vislabāk nodrošina viņa vajadzības, un pie tās arī turas, reizēm gan šī teritorija ir apjomīga, tomēr pārsvarā apbrīnojami maza; daudzos gadījumos dzīvnieks mitinās tādā zemes pleķītī, kas ir tikai nedaudz lielāks par prāvu zoodārza krātiņu. Ja dzīvnieks ierobežotā teritorijā atrod pietiekamu pārtikas un ūdens daudzumu, kā ari drošu vietu pārgulēšanai, viņš nemaz nemēģina no tās aizklīst.
Daudzi cilvēki uzskata, ka savvaļas dzīvnieku gūstīšana ir ļoti bīstama nodarbošanās, bet došanās mežā nakts laikā, vienīgi lai noķertu kādu radījumu, jau robežojas ar vājprātu. Īstenībā meža biezoknī nav nekā bīstama, turklāt naktī nav vairāk briesmu kā dienā. Mednieks saprot, ka savvaļas dzīvnieki to vien vēlas, kā ātrāk pazust, tiklīdz izdzirduši viņa tuvošanos. Zvēri uzbrūk vienīgi tad, ja cilvēks viņus izaicinājis vai nobiedējis, turklāt par to dzīvniekus nepavisam nevar vainot. Mežā atklājas, ka itin visi tā iemītnieki (arī čūskas) uzvedas ļoti labi un tikai vēlas, lai viņus liek mierā. Ja tos neaizskar, visticamāk, ka dzīvnieki ne- grasīsies pamest savas gaitas, lai uzbruktu.
Tādējādi savvaļas dzīvnieku vākšana nav tik bīstama, kā cilvēki iedomājas. Parasti tā ir vienīgi tik bīstama, cik cilvēka muļķība to tādu padara: citiem vārdiem sakot, uzņemoties neapdomīgu risku, jārēķinās ar nepatīkamām sekām. Reizēm, protams, darba karstumā iznāk riskēt, to nemaz nepatverot, un tikai vēlāk pašam atklājas, cik muļķīga bijusi šī rīcība.
Savas otrās Rietumāfrikas ekspedīcijas laikā es uz kuģa iepazinos ar kādu jaunu cilvēku, kurš grasījās sākt darbu banānu plantācijā. Viņš man atzinās, ka vienīgais, no kā viņš patiesi baidoties, esot čūskas. Es savukārt pastāstīju, ka čūskas parasti karsti vēlas nozust cilvēkam no ceļa, turklāt nemaz nav tik bieži sastopamas, un ka viņš diez vai īpaši daudzas redzēs. Šī informācija jaunekli manāmi uzmundrināja, un viņš apsolīja mēģināt sadabūt man dažus eksemplārus, kamēr es uzturēšoties valstī. Es viņam pateicos un tad šo notikumu aizmirsu.
Kad biju savācis pilnu kolekciju dzīvnieku, aizvedu to uz piekrasti, lai iekrautu kuģī. Naktī, pirms grasījos doties ceļā, savā automobilī piebrauca mans jaunais draugs un lielā sajūsmā pavēstīja, ka sagādājis man solītos eksemplārus. Viņš teica, ka esot atradis savā banānu plantācijā bedri, kas pilna ar čūskām, un tās visas esot manas - ja vien es pats aizbraukšot un dabūšot rāpuļus rokā!
Netērēdams laiku iztaujāšanai, kas tā ir par bedri, es piekritu, un mēs kopā braucām uz plantāciju. Ieradies drauga bungalo, atklāju, ka viņš ielūdzis vēl vairākus cilvēkus noskatīties čūsku medībās. Kamēr malkojām dzērienu, ievēroju, ka draugs kaut ko meklē; uz manu apvaicāšanos viņš paskaidroja, ka būšot vajadzīga virve. Jautāju, kādam nolūkam tā vajadzīga, un viņš atbildēja, ka ar virvi mani nolaidīšot bedres dibenā. Šī informācija pirmo reizi modināja mani interesi par bedres izmēriem, jo biju to iztēlojies kādas trīsdesmit kvadrātpēdas lielu un trīs pēdas dziļu.
Sev par izbailēm, es konstatēju, ka bedre īstenībā ir liels kaps - apmēram divpadsmit pēdu gara, trīs pēdas plata un desmit pēdu dziļa. Mans draugs bija izgudrojis, ka vienīgais paņēmiens, kā man tikt lejā, ir nolaisties iesietam virves galā kā pantomīmas laumiņai! Es strauji skaidroju, ka čūsku ķeršanai šādā bedrē man būs vajadzīgs kabatas lukturītis, taču man tā nebija līdzi. Nevienam no pārējiem arī nebija lukturīša, tomēr mans draugs atrada problēmas risinājumu.
Viņš piesēja garas virves galā petrolejas lampu un paskaidroja, ka nolaidīšot to bedrē kopā ar mani. Man nebija, ko iebilst, jo, kā mans draugs pilnīgi pareizi norādīja, lampa deva daudz vairāk gaismas nekā jebkurš kabatas lukturītis. Cauri mēnessgaismas pielietajai plantācijai soļojām uz bedri, un, atceros, es tobrīd savā nodabā apsvēru iespēju, ka čūskas galu galā varētu izrādīties nekaitīgas. Taču, sasniedzis bedres malu un nolaidis lejā lampu, ieraudzīju, ka bedre ir pilna ar jaunām Gabūnas odzēm - gandrīz vai visindīgākajām Rietumāfrikas čūskām - un ka tās visas izskatās ļoti saniknotas par traucējumu, jo bija sacēlušas savas lāpstveidīgās galvas un šņāca.
Tā kā netiku paredzējis čūsku sagūstīšanas nolūkos laisties iekšā bedrē, nepavisam nebiju pareizi ģērbies. Plāna auduma bikses un tenisa kurpju pāris nav nekāds aizsargs pret Gabūnas odzes collu garajiem indes zobiem. Paskaidroju situāciju draugam, un viņš ļoti laipni aizdeva man savas bikses un kurpes, kas bija biezas un stingras. Un, tā kā citus aizbildinājumus vairs nespēju izdomāt, viņš apsēja virvi man ap vidukli un sāka laist lejā.
Ļoti drīz atklāju, ka virve ap manu vidukli apsieta slīdošā mezglā, tāpēc jo zemāk laidos, jo ciešāk virve sažņaudzās, tā ka es tikko jaudāju paelpot.
Tieši pirms nolaišanās bedres dibenā uzsaucu draugiem, lai tie uz bridi aptur manu lidojumu: es vēlējos nopētīt vietu, kur nāksies nostāties, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nevienas čūskas. Čūskas nemanīja, tāpēc uzsaucu, lai turpina; tajā mirkli vienlaikus notika divi negadījumi.
Pirmkārt, sajūsmā par medībām neviens nebija iedomājies uzpumpēt lampā petroleju, tāpēc gaisma nodzisa; otrkārt, no- muka viena no kurpēm, kuru biju aizņēmies no drauga un kura izrādījās man par lielu. Un tā nu es stāvēju desmit pēdas dziļas bedres dibenā bez gaismas un bez vienas kurpes, un mani bija ielenkušas septiņas vai astoņas nāvējoši indīgas, ārkārtīgi sakaitinātas Gabūnas odzes. Nekad mūžā nebiju juties tik ļoti pārbijies. Man nācās tumsā stāvēt, neuzdrošinoties pakustēties, un gaidīt, kamēr draugi uzvelk lampu augšā, uzpumpē, no jauna iededzina un tad atkal nolaiž bedrē. Tikai tad es varēju ieraudzīt savu kurpi un to atgūt.
Ar abām kurpēm kājās un pietiekami daudz gaismas visapkārt es jutos daudz drosmīgāks un ķēros pie čūsku medībām. Tas tiešām bija diezgan vienkārši. Man rokā bija nūja ar žākli galā; es tuvojos katram rāpulim, ar žākli piespiedu to pie zemes, tad sagrābu aiz kakla un iemetu somā. Man vienīgi vajadzēja uzmanīties, lai kāda čūska neaizllstu aiz muguras, kamēr esmu aizņemts ar citu, jo tad es varētu tai uzmīt virsū. Tomēr nekādi incidenti negadījās, un pēc pusstundas es biju noķēris astoņus Gabūnas odžu mazuļus.
Nodomāju, ka ar to pilnīgi pietiek, tāpēc draugs izvilka mani no bedres. Pēc tās nakts es secināju, ka dzīvnieku vākšana patiesi ir tieši tik bīstama, cik vācēja muļķība to tādu padara, - ne vairāk un ne mazāk.