Kad bāzes nometnes iekārtošana bija pabeigta, tā izskatījās kā uz mežu atbraucis cirks, un līdzība cirkam vēl vairāk pieauga, kad teritoriju sāka piepildīt noķertie dzīvnieki. Gar lielās telts vienu sienu stiepās būru rinda, kuros es turēju vismazākos dzīvniekus - dažādus radījumus, sākot no pelēm un beidzot ar mangustiem.
Pirmais būris šajā rindā piederēja diviem Rietumāfrikas up- jucūkas mazuļiem, kurus biju nosaucis par Pufu un Blovu, un tie bija burvīgākie mazuļi, kādus vien var iedomāties. Pieaugusi Rietumāfrikas upjucūka ir gandrīz vai pati košākā un skaistākā no cūkām. Tās kažoks ir koši oranžsarkans, pāri mugurai un sprandam stiepjas spoži baltas krēpes, un garo, smailo ausu galos šūpojas baltu saru pušķīši. Toties Pufs un Blova, kā jau visi savvaļas sivēni, bija svītraini - ķermeņi bija šokolādes brūni un tiem pāri no deguna līdz astei stiepās gaišas, pureņu dzeltenas joslas. Tādējādi abi cūcēni, rikšodami pa savu aploku, izskatījās pēc mazām, resnām lapsenēm.
Pufs nometnē ieradās pirmais. Viņš diezgan skumīgs tupēja klūdziņu grozā, kas balansēja uz vietējā mednieka galvas, kad tas kādu rītu atnesa sivēnu uz nometni. Mazulis bija noķerts mežā, un es drīz atklāju viņa sērīgā izskata iemeslu - sivēns divas dienas nebija neko ēdis, un kaut kas tāds liktu pat vispašapzinīgākajai cūkai nokārt šņukuru. Mednieks, kas mazuli bija sagūstījis, mēģinājis to barot ar banāniem, taču Pufs bija par mazu šādai barībai. Viņš vēlējās pienu, turklāt labi daudz. Tāpēc, tikko biju medniekam samaksājis, piepildīju pilnu lielu pudeli ar saldu pienu, paņēmu Pufu uz ceļiem un mēģināju pabarot. Sivēns bija apmēram pekiniešu suņa lielumā ar ļoti maziem nadziņiem un, kā es drīz dabūju pārliecināties, arī ar pāri mazu, asu ilknīšu.
Protams, mazulis nekad mūžā nebija redzējis barojamo pudelīti, tāpēc sākumā izturējās pret to ar vislielākajām aizdomām. Kad es viņu uzcēlu sev uz ceļiem un mēģināju iespiest mutē gumijas pupiņu, sivēns nosprieda, ka tas ir kāds īpašs, manis izgudrots spīdzināšanas paņēmiens. Viņš spiedza un kvieca, spārdījās ar mazajiem, asajiem nadziņiem un mēģināja man iecirst ar ilknīšiem. Pēc apmēram piecu minūšu ilgas cīkstēšanās gan Pufs, gan es izskatījāmies kā izpeldējušies pienā, taču lejup pa sivēna rīkli nebija notecējis ne piliens.
Es pielēju vēl vienu pudeli un vēlreiz iespiedu spiedzošo sivēnu starp ceļiem, ar vienu roku atplētu tā muti un ar otru ņēmos šļākt tajā pienu. Mazulis bija tik ļoti aizņemts ar palīgā saukšanu, ka piens ik reizi, tikko iešļācies tam mutē, ar nākamo kviecienu atkal izsprauslājās laukā. Beidzot man palaimējās, un pāris pilienu notecēja sivēnam vēderā; pēc tam es pagaidīju, līdz Pufs aptver norītā šķidruma garšu, un pavisam drīz tas arī notika - viņš pārtrauca vaimanāt un pretoties, toties ņēmās šmakstināt lūpām un urkšķēt. Iepilināju mazulim mutē vēl mazliet piena, viņš to kāri iesūca un drīz vien bija piezīdies pudelei tik cieši, it kā nemūžam negrasītos beigt, un vēders tam brieda lielāks un lielāks. Visbeidzot, kad no pudeles bija izsūkts pēdējais piena piliens, Pufs gari, apmierināti nopūtās un man klēpī cieši aizmiga, krākdams kā vesels bišu strops.
Kopš tā laika ar viņu vairs nebija nekādu grūtību; pēc pāris dienām sivēns bija aizmirsis bailes no cilvēka un, sajūsmā spiegdams un urkšķēdams, rikšoja pie būra režģiem, kad vien redzēja mani nākam, tad apvēlās uz muguras, lai es viņam pakasītu vēderiņu. Kad barošanas laikā Pufs redzēja tuvojamies pudelīti, viņš izbāza šņukuru cauri režģiem un sajūsmā griezīgi spiedza, tā ka varētu iedomāties - šī ir pirmā īstā maltīte viņa mūžā.
Kad Pufs bija nodzīvojis pie manis apmēram divas nedēļas, uz skatuves parādījās Blova. Arī viņu bija mežā noķēris vietējais mednieks, un viņai pret sagūstīšanu bija visstingrākie iebildumi. Ilgi pirms tam, kad Blova un mednieks kļuva redzami, es varēju saklausīt skaļos protesta kviecienus, kurus cūcenīte nepārtrauca ne uz mirkli, līdz biju viņu nopircis un ielicis būrī līdzās Pufa mājvietai. Negribēju abus uzreiz iemitināt kopā, jo Blova bija mazliet lielāka nekā Pufs, un es baidījos, ka tā varētu mazāko savainot.
Tikko Pufs ieraudzīja sev līdzīgu cūku turpat kaimiņos, viņš traucās pie režģiem, kas atdalīja abus būrus, sajūsmā urkšķēdams un spiegdams, bet Blova, Pufu ieraudzījusi, mitējās kviekt un piegāja pie režģiem aplūkot sugasbrāli tuvāk. Viņi tik ļoti priecājās viens otru redzēt, it kā būtu brālis un māsa. Abi cauri režģiem berzēja šņukurus un izskatījās tik draudzīgi, ka nolēmu viņus tūlīt pat ievietot vienā mājoklī. Šāda rīcība izrādījās pareiza, jo sivēni metās viens otram klāt un aizrautīgi saostījās; Pufs skaļi ierukšķējās un ar šņukuru iedunkāja Blovai ribās, arī
Blova ierukšķējās un laidās mukt pa būri. Ar to arī jautrība varēja sākties - Pufs vajāja Blovu visapkārt būrim, abi skrējienā meta līkumus un rāvās sāņus, izvairījās un mainīja virzienu, kamēr galīgi nokusa un aizmiga savā sauso banānkoka lapu migā, krākdami tik spēcīgi, ka viss būris drebēja.
Blova drīz iemācījās sūkt pienu no pudelītes tāpat kā Pufs, taču viņa bija dažas nedēļas vecāka, tāpēc cūcenītes diētā ietilpa arī mazliet cietas barības. Tādējādi katru dienu, kad abi rukši bija iztukšojuši pudelītes, es būri ieliku lēzenu šķīvi ar svaigiem augļiem un dārzeņiem, un Blova pavadīja visu rīta cēlienu, iegremdējusi ēdienā šņukuru, sapņaini šļakstinādama un ošņādama, kā jau cūkai pieklājas.
Pufam tas nepavisam nepatika. Viņš vēl bija pārāk mazs, lai ēstu cietu barību, tomēr nesaprata, kāpēc Blovai būtu jādara kaut kas tāds, kas viņam liegts. Pufs juta, ka viņam iet secen kaut kas interesants, tāpēc stāvēja un dusmīgi vēroja, kā Blova ēd, un sapīcis rukšķēja.
Reizēm viņš mēģināja novērst Blovas uzmanību no šīs nodarbes un grūstīja viņu ar galvu; tādos brīžos Blova pamodās no sapņojuma banānu biezeņa vidū un, neganti kviekdama, ņēmās nikni trenkāt draugu apkārt pa būri. Jo ilgāku laiku Blova pavadīja pie barības šķīvja, jo nomāktāks Pufs izskatījās.
Kādu dienu viņam laikam bija ienākusi prātā doma, ka varētu iegūt papildu maltīti, vienkārši pasūkājot Blovas asti. Jādomā, ka draudzenes aste sivēnam izskatījās gluži kā ikdienas maltītes pudeles pupiņš; lai nu kā, viņš jutās pārliecināts - ja sūks pietiekami ilgi, no astes izdosies izdabūt vēl mazliet gardā piena.
Tā nu Blova stāvēja, pie sevis rukšķēdama, iegremdējusi šņukuru mīkstajos augļos, bet Pufs turpat aiz muguras svinīgi sūkāja draudzenes asti. Kamēr Pufs tikai sūca, Blovai iebildumu nebija, tomēr reizēm sivēns noskaitās par to, ka piens neparādās, tāpēc sāka nepacietīgi raustīt asti un kost ar mazajiem, asajiem zobeļiem. Tādos brīžos Blova apsviedās un iedzina Pufu stūri, spēcīgi badīdama viņam ribās, un tad, nikni kaut ko urkšķinādama, atgriezās pie sava gardā ēdiena trauka.
Galu galā es biju spiests abus izšķirt un salaist kopā tikai reizi dienā rotaļu laikā, jo Pufs bija sūkājis Blovas asti tik enerģiski, ka tā kļuvusi gluži kaila. Tāpēc abiem kādu laiku nācās padzīvot kaimiņos, kamēr Blovas astei uzauga jauna spalva un Pufs iemācījās ēst cietu barību.
Kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ Blova bija daudz nervozāka nekā Pufs; tiklīdz Pufs to atklāja, viņš ņēmās no visas sirds uzjautrināties, draudzeni baidīdams. Viņš mēdza paslēpties aiz žoga un, kad Blova gāja garām, lēkt viņai virsū, vai arī nogūlās un izlikās aizmidzis, un, tiklīdz draudzene gāja garām, skaļi urkšķēdams, lēca kājās, un dzinās viņai pakaļ. Kādu dienu Pufs Blovu tik ļoti nobiedēja, ka tā ievēlās ēdienā un iznira no bļodas, viscaur aplipuši ar banānu un mango gabaliņiem.
Pufs ieviesa īpašu triku, kuram ar lielu labpatiku nodevās katru rītu pēc tam, kad būris bija iztīrīts. Vienā būra stūrī es atstāju abu guļvietai kaudzi sausu, trauslu banānkoka lapu; tikko biju to izdarījis, Pufs metās pie kaudzes, pilnīgi ierakās lapās un pacietīgi gaidīja - reizēm pat veselu pusstundu -, kamēr Blova gāja viņu meklēt. Tad negantnieks ar skaļu kviecienu izlēca no lapu kaudzes un dzinās viņai pakaļ. Reizēm viņš šo triku vienā rītā izspēlēja trīs reizes, taču nabaga Blova no kļūdām nekad nemācījās. Tiklīdz Pufs kā svītraina raķete bija izšāvies no slēptuves, cūcenīte apsviedās un bēga, ko kājas nes, - acīmredzami pārliecināta, ka viņai uzbrūk leopards vai kaut kas tikpat bīstams.
Tā kā abi sivēni lielāko dienas daļu pavadīja, trenkādami viens otru, muļķodamies vai draiskodamies, viņi, gluži dabiski, ļoti nogura, un vakarā tiem tik vien pietika spēka, kā paēst vakariņas.
Patiesību sakot, reizēm viņi pat aizmiga, kamēr vēl sūca pienu no pudelītes, un man nācās viņus modināt, lai pabeigtu maltīti. Pēc tam abi ruksēni, miegaini urkšķēdami, ierakās dziļi savā banānkoka lapu migā un nogulēja tur visu nakti blakus, korī krākdami.
Kad abi sivēni samiegojušies likās uz auss, viņu tuvākie kaimiņi, tieši otrādi, sāka mosties un izrādīt interesi par dzīvi. Tie bija galago - bušbēbiji, sīciņi dzīvnieciņi tikko dzimuša kaķēna lielumā, kas gluži vai atgādināja pūces un vāveres krustojumu, un nedaudz arī pērtiķa izskatu. Tiem bija biezs, mīksts, pelēks kažoks un garas, izspūrušas astes. Plaukstas un pēdas kā pērtiķiem, milzīgās, zeltainās acis - kā pūcei.
Visu dienu galago saritinājušies gulēja savā guļamtelpā, bet, saulei rietot un tuvojoties vakaram, pamodās un lūkojās ārā pa guļamistabas durvīm, žāvādamies un blisinādami lielās, izbrīna pilnās acis. Viņi ļoti lēni iznāca būrī, joprojām žāvādamies un staipīdamies, pēc tam visi trīs sasēdās lokā un ņēmās mazgāties un sukāties.
Tas bija ļoti ilgs un komplicēts process. Galago sāka sukāšanu no paša astes galiņa un lēnām virzījās uz priekšu, kamēr ikviena spalviņa kažokā bija saposta un nogludināta ar garajiem, kaulainajiem pirkstiem; tad, zeltainās acis pašapzinīgi mirkšķinādami, bušbēbiji uzsāka vakara darbu. Tas nozīmēja vingrošanu. Attupušies uz pakaļkājām, viņi stiepās augšup, cik vien tālu iespējams, tad pēkšņi palēcās gaisā un apsviedās pretējā virzienā. Pēc šīs iesildīšanās mazie dzīvnieciņi sāka lēkāt pa zariem būrī un beidza vakara rosmi ar dzīšanos cits citam pakaļ un raustīšanu aiz astes, līdz juta, ka parādījusies apetīte. Tad viņi norāpās lejā, sasēdās pie būra durvīm, cerīgi vērdamies ārā, un gaidīja parādāmies mani ar barības trauku.
Bušbēbiju galvenais ēdiens bija sīki sakapāti augļi un šķīvis saldināta piena. Desertam atnesu lielu kārbu ar galago visiecienītāko gardumu - sienāžiem. Mazie radījumi saspiegdamies apsēdās pie durvīm un, garajiem pirkstiem satraukumā trīsot, vēroja, kā es iegrābju sauju spārdīgu sienāžu. Būra durvju atvēršanai, kukaiņu iemešanai būri un durvju aizciršanai bija jānotiek pāris sekunžu laikā. Būrī acumirklī sacēlās jampadracis: sienāži lēkāja uz visām pusēm, un galago, acīm uztraukumā gandrīz spiežoties ārā no dobumiem, metās tos vajāt, mežonīgi šaudījās pa būri, grāba gardumus un bāza mutē. Tiklīdz mute bija pilna, viņi vēl iespējami vairāk sagrāba saujās, tad attupās un buldurēdami un ņurdēdami ņēmās tiesāt medījumu tik ātri, cik vien varēja.
Visu ēšanas laiku galago lielās acis vēroja, kur paliek sienāži, un uzraudzīja, lai būra biedri nepaķertu vairāk, nekā tiem godīgi pienākas. Tiklīdz pēdējais sulīgais kumoss bija norīts, bušbēbiji atkal metās mežonīgā skrējienā pakaļ atlikušajiem kukaiņiem. īsā laikā būrī vairs nebija palicis neviena sienāža, tikai uz grīdas mētājās pa kājai vai spārnam. Tomēr galago par to nekad nejutās īsti pārliecināti, tāpēc vēl veselu stundu aizrautīgi pārmeklēja ikvienu būra kaktiņu un šķirbiņu, vai kāds garduminš nav aizķēries.
Vakaros, kad saule rietēja, es iztīrīju galago būri un netīro zāli nomainīju pret prāvu sauju svaigu lapu. Galago patika uz būra grīdas izklātā biezā lapu kārta, jo viņi mēdza spēlēties ar stiebriem un ilgi meklēja kukaiņus, ko cerēja atrast paslēpušos starp lapām.
Kādu vakaru es, kā parasti, ieliku būrī zāli, un gluži nejauši tajā bija pagadījies garš stiebrs ar zeltainu, kliņģerītei līdzīgu ziedu galā. Brītiņu vēlāk es gāju garām bušbēbiju būrim un pārsteigts ieraudzīju, ka viens no būra iemītniekiem, cieši satvēris puķi rokā, lēnām kož nost ziedlapiņas un tās ēd. Plušķaino zieda viducīti viņš aizmeta; otrs bušbēbijs to tūlīt pacēla un sāka spēlēties. Vispirms viņš to pasvieda gaisā, tad noķēra un būra stūri "nogalināja", gluži kā būtu darījis ar sienāzi. Viņš rīkojās tik ticami, ka trešais biedrs to acīmredzot noturēja par īstu sienāzi, tāpēc metās pārliecināties. Pirmais galago metās bēgt ar puķes viducīti mutē, abi pārējie dzinās pakaļ, kamēr visi trīs cīkstēda- mies kamolā novēlās uz grīdas. Ap to laiku, kad cīniņš beidzās, zieda viducītis bija sapluinīts sīkās druskās un izkaisīts pa visu būri. Izskatījās, ka galago ļoti patīk spēlēties ar ziediņu, tāpēc turpmāk es katru nakti ieliku būrī divas vai trīs kliņģerītes; viņi apēda ziedlapiņas un ar pārpalikumu spēlēja "sunīšus".
Kaut gan es katru vakaru vēroju galago rotaļājamies būrī un apbrīnoju viņu veiklību un graciozās kustības, pirmo reizi viņu īsto ātrumu es aptvēru tikai tonakt, kad viens no gūstekņiem izbēga.
Galago bija nokopuši brokastis, un es vilku ārā no būra tukšos traukus, kad viens no sīkajiem radījumiem pēkšņi metās uz durvīm, uzskrēja augšup pa manu roku un no mana pleca uzlēca uz būra jumta. Centos sagrābt viņa astes galu, taču galago aizlēca prom kā gumijas bumba un notupās pašā būru krāvuma virsotnē, mani vērodams. Es lēni un uzmanīgi pagājos uz priekšu un aši ķēru ciet, taču bušbēbijs palēcās gaisā jau ilgi pirms mana roka bija nonākusi viņa tuvumā. Viņš pārlidoja vismaz astoņas pēdas platai spraugai un viegli kā pūka nosēdās uz viena no balstiem telts vidū, kur turējās stingri kā pielīmēts. Metos bēglim pakaļ; tas ļāva man pienākt pavisam tuvu, tad bez mazākā brīdinājuma atlaidās no balsta, atspērās uz mana pleca un vienā mirklī jau bija uz cita būra. Džinos bušbēbijam pakaļ kādu pusstundu, un, jo vairāk es iekarsu un noskaitos, jo vairāk negantnieks likās uzjautrināmies.
Kad beidzot noķēru bēgli, tas notika tīri nejauši. No vecu kastu kaudzes viņš uzlēca uz moskītu tikla, kas bija nostiepts pār manu gultu, acīmredzot domādams, ka tikla virsma ir stingra. Protams, no bušbēbija svara tīkls ielika, un nākamajā mirklī mazais radījums bija iepinies krokās. Pirms viņš paguva izķepuroties, man izdevās pieskriet un viņu sagrābt. Pēc šā piedzīvojuma es vienmēr ļoti uzmanījos, atvērdams galago būra durvis.