Nometnē mēdza ierasties daudz cilvēku - gan eiropiešu, gan afrikāņu -, lai aplūkotu, kādus dīvainus dzīvniekus esmu savācis. Visdažādāko dzīvnieku birumā, protams, bija arī pērtiķi - mums piederēja apmēram piecdesmit dažādu sugu pārstāvju. Lai cik milzīga bija telts, dzīvot tajā kopā ar šiem enerģiskajiem dzīvniekiem bija gaužām nogurdinoši, jo piecdesmit pērtiķu, ja labi sasparojas, spēj radīt pamatīgu jampadraci.
No visiem pērtiķiem, kādi bija mūsu kolekcijā, es vislabāk atceros trīs. Tie bija ūsainais genons Fūtls, sarkangalvas mangabijs Vīks un - pēdējais, bet ne mazāk nozīmīgais šimpanze Čalmondelijs.
Kad Fūtls ieradās nometnē, viņš bija vismazākais pērtiķltis, kādu jebkad biju redzējis; tas būtu varējis ērti iekārtoties tējas tasē, ja neņem vērā garo asti, un arī tad vēl vieta paliktu pāri. Viņa kažoks bija īpatnējā zaļā nokrāsā ar ļoti glītu, baltu krūtežu; galva, kā jau lielākajai daļai pērtiķu mazuļu, attiecībā pret pārējo ķermeni izskatījās pārāk liela un bija tādā pašā zaļganā krāsā, izņemot vaigus, spilgti dzeltenus kā purenes. Tomēr visapbrīnojamākais viņa ārienē bija plata, izliekta baltas vilnas josla uz virslūpas, kas izskatījās gluži kā milzu ūsas. Es vēl nekad nebiju redzējis kaut ko tik smieklīgu, kā šo sīciņo pērtiķīti ar milzīgajām Ziemassvētku vecīša ūsām.
Pirmās pāris dienas Fūtls nodzīvoja grozā līdzās manai gultai kopā ar citiem dzīvnieku mazuļiem, un viņu vajadzēja barot no pudelītes ar pienu. Pudele bija apmēram divas reizes lielāka par ēdāju, un pērtiķītis, pudeli ieraudzījis, mēdza mesties tai virsū ar priekpilniem kliedzieniem, sagrābt pupiņu mutē un cieši apvīt rokas un kājas apkārt pudelei, lai es nevarētu viņam to pārāk ātri atņemt. Mazulis pat neļāva man pudeli pieturēt, droši vien baiļodamies, ka es to varētu nozagt, tāpēc valstījās pa gultu, pudeli sagrābis, un izskatījās uz mata kā cīkstoties ar dirižabli. Reizēm virspusē bija ēdājs, reizēm pudele, taču jebkurā brīdī Fūtls sūca tik sparīgi, ka ūsas piepūlē raustījās.
Fūtls bija ļoti inteliģents mazs pērtiķītis un drīz vien iemācījās dzert pienu no apakštases, tomēr, šo mākslu apguvis, pilnīgi aizmirsa labās ēšanas manieres. Es noliku viņu uz galda, un Fūtls, ieraudzījis piena šķīvīša tuvošanos, kļuva tik nevaldāmi nepacietīgs, ka ņēmās lēkāt augšup lejup un spiegt, cik jaudas. Tiklīdz trauks bija nolikts uz galda, pērtiķītis bez vilcināšanās ienira uz galvas šķīvī. Uzšļācās milzīga piena šļakata, Fūtls tupēja šķīvja vidū, iegremdējis galvu pienā, un iznira vienīgi tad, kad bija pilnīgi bez elpas. Reizēm viņš savā ēdelībā noturēja galvu pienā pārāk ilgi un tad izšāvās virspusē kā strūklaka, sprauslādams un šķaudīdams. Pēc ēdienreizes man nācās krietnu pusstundu viņu susināt, jo uz beigām viņš izskatījās tā, it kā būtu pienā peldējies, nevis to ēdis.
Nolēmu, ka tā turpināt nevar, - Fūtlu vajadzēja barot piecas reizes dienā, un es baidījos, ka no pastāvīgās mērcēšanās viņš var saķert iesnas. Es nodomāju, ka viņš tik ļoti satraucas tāpēc, ka redz tuvojamies pienu, jau tupēdams uz galda, tāpēc nolēmu izmēģināt citu barošanas paņēmienu - vispirms noliku uz galda šķīvi un tikai tad pienesu klāt Fūtlu. Kad izmēģināju to pirmo reizi, Fūtls jau pa gabalu ieraudzīja piena trauku uz galda. No prieka griezīgi iespiedzies, viņš izrāvās man no rokām, graciozi aizlidoja pāri istabai un ar plunkšķi nosēdās tieši šķīvī. Šķīvis, protams, apgāzās, un mēs ar pērtiķīti galīgi samirkām.
Pēc tam es mēģināju Fūtlu pieturēt, kamēr viņš mielojas, taču šis paņēmiens nebija daudz veiksmīgāks. Fūtls ņēmās dusmīgi spiegt un raustīties, ja neļāvu viņam ienirt piena šķīvī kā peldbaseinā, un reizēm viņam laimējās izrauties, pirms paguvu to noķert. Tomēr pārsvarā šis disciplinēšanas veids iedarbojās, un pērtiķītis palika daudzmaz sauss -, protams, izņemot seju. Es nekādi nespēju viņu atturēt no sejas iegremdēšanas pienā, iznirstot, lai ieelpotu, pērtiķīša ģīmis bija tik balts, ka nevarēju atšķirt, kur sākas ūsas.
Kad Fūtls neēda, viņam patika pie kaut kā stingri turēties. Visi pērtiķu mazuļi šajā vecumā parasti pavada laiku, ieķērušies mātēm kažokā, kamēr tās klaiņo pa koku galotnēm. Tā kā Fūtls bija mani pieņēmis par savu māti, viņš acīmredzot bija secinājis, ka no ēšanas brīvajā laikā pieķeršanās man ir gluži loģiska. Gandrīz visu dienu es strādādams nēsāju viņu līdzi, un pērtiķītis uzvedās ļoti labi: tupēja man uz pleca, ar vienu roku ieķēries man ausī. Taču kādu dienu viņš pārāk sadrosa un lēca, ieķerdamies režģos liela, neganta pērtiķa būra priekšpusē; būra iemītnieks manīgi sagrāba Fūtlu aiz astes, un, ja es nebūtu piesteidzies palīgā, tas būtu mazuļa pēdējais piedzīvojums.
Nolēmu, ka Fūtla tupēšana man uz pleca, kamēr es strādāju, ir pārāk bīstama, tāpēc ieslodzīju viņu grozā; tomēr pērtiķīti tas acīmredzami apbēdināja, un viņš visu dienu, žēlabaini spiegdams, pūlējās izkļūt no ieslodzījuma, tāpēc man nācās izdomāt ko citu. Sadabūju vecu žaketi un pāris dienu to pavalkāju, kā parasti, nēsādams Fūtlu sev uz pleca. Kad mazulis pie šā apģērba gabala bija labi pieradis, es to novilku un uzkarināju uz krēsla atzveltnes, pēc tam uztupināju virsū Fūtlu. Pērtiķītis nelikās manām, ka manis paša žaketē nav, un lielā mīlestībā tai pieķērās.
Tā nu katru rītu es uzkarināju žaketi uz krēsla, uztupināju Fūtlu virsū, un viņš tur pavisam laimīgs palika karājamies, kamēr es noņēmos ar saviem darbiem. Pērtiķītis šķita pieņēmis, ka žakete ir kāda mana ķermeņa daļa - iespējams, tāda kā otrā āda - un, ja vien Fūtls spēja pieķerties pie kaut kā man piederoša, viņš jutās gauži apmierināts. Viņš pat spiegdams ar mani sarunājās, kamēr es strādāju, taču nekad nemēģināja pamest žaketi un rāpties man uz pleca.
Kad bijām beidzot nonākuši atpakaļ Liverpūlē, Fūtls lieliski izklaidējās, uz mana pleca pozēdams preses fotogrāfiem. Viņš tos pilnīgi apbūra - neviens vēl nekad nebija redzējis tik mazu pērtiķīti. Viens no reportieriem ilgi vēroja Fūtlu, tad pagriezās pret mani un teica: "Vai ziniet, viņš izskatās daudz par jaunu tik milzīgām ūsām!"
Sarkangalvas mangabijs Vīks tika tā nokristīts, pateicoties viņa radītajām skaņām. Kad vien gadījās iet garām būrim, mangabijs plati atvēra muti un pilnā balsī sauca: - Vīks, vīks!
Viņa kažoks bija gaiši pelēks, izņemot balto loku ap kaklu un košo, mahagonija sarkano galvvidu. Seja bija tumši pelēka un plaksti krēmīgi balti. Parasti tie nebija redzami, tomēr apsveicinoties pērtiķis sacēla uzacis un pēkšņi aizvēra acis, tā ka tās izskatījās aizsegtas ar baltiem vākiem.
Viens pats būrī Vīks ļoti garlaikojās, taču es nevarēju viņam sagādāt rotaļu biedru, jo viņš bija vienīgais savas sugas pārstāvis manā kolekcijā. Mangabijs to nespēja saprast, jo visapkārt dzirdēja un saoda pērtiķus, tāpēc uzskatīja, ka ir augstākajā mērā negodīgi nelaist viņu ar tiem parotaļāties. Vīks nosprieda, ka labākais, ko šajā situācijā darīt, ir paslepus no manis izrakt tuneli uz brīvību.
Viņš bija atradis vienā būra malā starp dēļiem mazu sprau- dziņu un ņēmās ar pirkstiem un zobiem to paplašināt. Koks bija ļoti ciets, un tikai pēc ilgas bakstīšanas un košļāšanas viņam izdevās nošķelt mazu skaidiņu. Es uzmanīju, lai sprauga nekļūtu pārāk liela, bet Vīks to nezināja un dzīvoja pārliecībā, ka man par to nav ne jausmas. Viņš mēdza stundām ilgi kodīt un skrāpēt koku, bet, tiklīdz sadzirdēja mani tuvojamies, uzlēca laktā un tupēja tur tik nevainīgi, cik vien iespējams - rauca uzacis un demonstrēja savus baltos plakstus, jautri man mirkšķināja un cerēja pārliecināt, ka viņš jau nu ir pēdējais pērtiķis visā nometnē, kam varētu būt kas blēdīgs padomā.
Es neaizskāru Vīka eju, jo domāju, ka viņš aptvers, cik koks ir ciets, un metīs urbšanos pie malas. Man par lielu pārsteigumu, notika pilnīgi pretējais. Vīks tik ļoti aizrāvās, ka katru brīvu brīdi noņēmās, kozdams, skrāpēdams un sūkādams koku. Tomēr ik reizi, kad es parādījos tuvumā, pērtiķis jau bezrūpīgi tupēja uz laktas, un, ja zem viņa zoda nerēgotos dažas pieķērušās skaidiņas, es nemaz nezinātu, ka viņš joprojām turpina izrakumus. Vīks šķita tik pārliecināts, ka es par slepeno eju neko nezinu, ka nolēmu kādu dienu sagādāt viltniekam pārsteigumu.
Tikko biju pasniedzis Vīkam piena bļodu, tātad tuvākās stundas laikā viņš negaidīja manu tuvošanos. Atspirdzinājies ar dzērienu, Vīks ķērās pie darba. Ļāvu viņam labi iestrādāties un tad rāpus pielīdu pie būra. Vīks tupēja uz grīdas ar stingru, apņēmīgu izteiksmi sejā un abām rokām raustīja lielu koka šķēpeli. Šķēpele turējās stingri un, kaut arī pērtiķis rāva no visa spēka, no sienas negrasljās atdalīties, tāpēc Vīks aizvien vairāk noskaitās, kaut ko pie sevis murmināja un savieba seju arvien draudīgākā grimasē. Tieši tajā mirklī, kad pērtiķis noliecās uz priekšu un mēģināja nokost kaitinošo šķēpeli, es bargā balsi noprasīju, ar ko gan viņš te nodarbojas.
Vīks salēcās, it kā es būtu viņam iebakstījis ar adatu, tad pa- blenza pāri plecam ar izbiedētu un vainīgu izteiksmi sejā. Vēlreiz noprasīju, ko tas, sasodīts, nozīmē, un Vīks, vārgi uzsmaidīdams, nedroši mēģināja man nodemonstrēt plakstus. Kad redzēja, ka šādi neizdosies novērst manu uzmanību, viņš kaunīgi palaida šķēpeli vaļā, paķēra tukšo piena trauku un uzlēca laktā; tur mulsums nabaga pērtiķi pārņēma tiktāl, ka viņš uzmauca bļodu galvā un atmuguriski novēlās no šķērskoka uz būra grīdas.
Vīks izskatījās tik komisks, ka es nespēju novaldīt smieklus, tāpēc vainīgais nolēma, ka esmu viņam piedevis. Viņš atkal uzrāpās laktā ar piena bļodu kā skārda ķiveri galvā un tad vēlreiz novēlās zemē. Šoreiz mangabijs nokrita uz galvas un sasitās, tā ka vajadzēja pienākt pie režģiem un ļaut man paturēt ķepu, kamēr sāpes pāriet.
Kad Vīks saprata, ka man par caurumu sienā viss zināms, viņš meta noslēpumainību pie malas un strādāja, no manis neslēpdamies. Ja es viņu sarāju, Vīks nodemonstrēja veco triku ar bļodas uzmaukšanu galvā un atmugurisko kritienu lejup; ja es smējos, pērtiķis to uzskatīja par piedošanas zīmi un atgriezās pie darba. Tomēr piesardzības labad es būra ārpusē pretī caurumam pienagloju stiepļu tīklu; Vīks, to atklājis, neganti noskaitās. Sapratis, ka stiepļu tīklu pārvarēt neizdosies, viņš visai negribīgi meta mieru tuneļa rakšanai, tomēr triku ar atmugurisko kritienu paturēja prātā un izpildīja ik reizes, kad zināja, ka esmu uz viņu noskaities, tādējādi cenzdamies mani pielabināt.