Šis stāsts par Alisi Akanu ir patiess notikums, kas atgadījās Havajā ne jau mūsu laikos, bet tajās krietni senajās dienās, kad Ābels Ā Jo sludināja Honolulu savu brīnišķās atdzimšanas mācību un pierunāja Alisi Akanu izsūdzēt grēkus. Bet tas, par ko Alise pastāstīja savā grēksūdzē, skar tolaik saglabājušās paaudzes vēl senāko vēsturi.
Jo Alise Akana bija piecdesmit gadus veca, dzīvi sākusi agri un tiklab sākumā, kā beigās baudījusi to pilniem malkiem. Viņas zināšanu kopums sniedzās pagātnē līdz daudzu ģimeņu, veikalu un plantāciju pašiem pirmsākumiem. Viņa bija dzīvs visprecīzākās informācijas krājums, kuru mēdza uzmeklēt advokāti, ja tiem vajadzēja ziņu par zemes īpašumu robežām un zemes gabalu dāvinājumiem, kā arī par precībām, dzimšanām, mantojumu novēlējumiem vai skandāliem. Reti gan viņa sniedza tiem kārotās ziņas, jo prata cieši turēt mēli aiz zobiem; bet, ja viņa to darīja, tad tikai tādos gadījumos, kad ar to varēja pakalpot taisnai lietai, nevienu neaizskarot.
Jo Alise jau no agrām meitenes dienām bija dzīvojusi ziedu, dziesmu, vīna un deju pasaulē; vēlākos gados viņa tapa visu šo izpriecu saimniece, jo kļuva par hula nama turētāju. Šādā vidē, kur svilpoja par dieva un cilvēku dotajiem likumiem, kur atmeta katru piesardzību, kur iereibušo mēles atraisījās, viņa bija sakrājusi savas vēsturiskās zināšanas par lietām, ko citur neminēja ne čukstus un pat iedomāties uzdrīkstējās tikai retumis. Un mēles apvaldīšana viņai noderēja teicami, jo, kaut arī vecvecie iedzīvotāji labi zināja, ka viņai viss zināms, neviens netika dzirdējis viņu tenkojam par Kalakauas piekrastes krodziņa laikiem, ne arī par iebraukušo kara kuģu virsnieku uzdzīvēm, kur nu vēl par diplomātiem, ministriem un senatoriem no visas pasaules valstīm.
Tā nu piecdesmit gadu vecumā, tādā mērā pielādēta ar vēstures dinamītu, ka tas, ja gadījumā eksplodējis, spētu satricināt visu Havajas sabiedrisko un komerciālo dzīvi, tomēr stingri valdīdama savu mēli, Alise Akana bija hula nama saimniece un atbildīgā par visām dejotājām, kas dejoja hula gan karaliskajos sarīkojumos, gan luau (svētkos), gan mājas viesībās, gan poi maltītēs, gan arī ziņkārīgu tūristu izpriecai. Piecdesmitajos viņa bija ne tikai kupla miesās, bet pat strupa un resna, kā jau tas parasts polinēziešu zemnieku sievām, ar spēcīgu organismu, kas nepazina nekādu slimību un solīja vēl neskaitāmus dzīves gadus. Un tieši tad, šajos piecdesmitajos, viņa reiz iemaldījās — tāpat vien aiz gara laika un ziņkāres — Ābela Ā Jo atdzimšanas sanāksmē.
Bet Ābels Ā Jo, teoloģijas un vārda mākslas burvju meistars, bija tikpat sajaukta personība kā Billijs Svētdiena. Ciltskoka ziņā viņš bija vēl trakāks jauktenis, jo par vienu ceturtdaļu skaitījās portugālis, par vienu ceturtdaļu skots, par vienu ceturtdaļu havajietis un par vienu ceturtdaļu ķinietis, šķīstīšanas uguns, kurai viņš lika liesmot, bija daudz svelmaināka un daudzkrāsaināka, nekā to būtu spējis uzkurināt ikviens no šo četru tautību locekļiem atsevišķi. Jo viņā bija savākti vienkopus šo četru krasi atšķirīgo cilvēku cilšu prasmīgums un blēdība, izmaņa un gudrība, asprātība un rupjība, dedzība un filozofiskums, gremdēšanās pārcilvēciski dziļos garīgos meklējumos un turpat līdzās tiem spēja bradāt līdz ceļiem reālās dzīves dūksnājā — tas viss viņā bija savienojies par vienu veselu kopumu. Bez tam vēl visu to gudri saliedējot, viņš bija ieguvis gudro pašapmānīšanās prasmi.
Ja Ābels sāka likt lietā savas vārda mākslas burvju spējas, viņš atstāja dziļi kaunā Billiju Svētdienu, kurš meistarīgi pārvaldīja tikai vienu valodu — gan tās tautas izloksni, gan žargonu. Bet Ābels Ā Jo prata lietot visu četru dzīvo valodu darbības vārdus, lietvārdus, īpašības vārdus un metaforas. Šis valodu mistrojuma mudžeklis un dzīvīgais sakausējums bija viņam tāds izteiksmes līdzekļu rezervuārs, kurā varētu noslīcināt miljoniem Billiju Svētdienu. Nevienai rasei nepiederīgam, brīnumainam jauklim, raibraibam maisījumam — Ābelam A Jo piemita ikvienas šās sastāvdaļas īpatnības visaugstākajā pakāpē. Gluži kā hameleons viņš lieliski prata pēc vajadzības iz- luncināt un izmirdzināt savas būtības dažādās sastāvdaļas, gan apdullinādams tiešā uzbrukumā, gan pārsteigdams un mulsinādams ar veikliem sāntriecieniem to ļautiņu garīgi viengabalainās un daudz vienkāršāk veidotās dvēseles, kuri nāca uz viņa atdzimšanas sprediķiem, lai sēdētu pie viņa kājām un liesmotu līdzi viņa jūsmu ugunīm.
Ābels Ā Jo cieši ticēja pats sev un savai samaisītajai būtībai — tāpat kā viņš ticēja savam ērmoti samaisītajam priekšstatam, ka dievs izskatoties līdzīgs kā viņam, tā arī ikvienam citam cilvēkam, jo tas vairs neesot vienas cilts, bet gan visas pasaules dievs, kuram izskatā jālīdzinās visu pasaules rasu piederīgajiem, lai arī tādā gadījumā dievs būtu jāiedomājas kaut vai raibs. Un šis priekšstats bija ārkārtīgi ietekmīgs. Ķīnieši, korejieši, japāņi, havajieši, puertorikieši, krievi, angļi, franči — visu tautību piederīgie bez kādām domstarpībām cits citam līdzās krita ceļos viņa pārveidotās dievības priekšā.
Jau agrā jaunībā atkritis no anglikāņu baznīcas, Ābels A Jo gadiem ilgi bija mocījies apziņā, ka viņu spiež Jū- dasa grēks. Sirdī būdams reliģiozs, viņš tomēr bija noliedzis to kungu. Tātad viņš bija Jūdasam līdzīgs. Jūdass tapa nolādēts. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, ir nolādēts; bet viņš negribēja būt nolādēts. Tālab, kā jau tas ir cilvēka dabā, viņš locījās un līkumoja, pūlēdamies paglābties no lāsta. Un pienāca diena,-kad viņš atrisināja sava glābiņa problēmu. Doktrīna, ka Jūdass ir nolādēts, esot aplams dieva iztulkojums, viņš galu galā izlēma, jo dievs taču par visām lietām aizstāvot taisnīgumu. Jūdass bija dieva kalps, īpaši izredzēts, lai pildītu sevišķi ļaunu darbu. Tālab Jūdass, arvien stingrs ticībā un kļuvis par nodevēju tikai pēc dieva pavēles, īstenībā esot svētais. Tātad arī viņš, Ābels Ā Jo, esot svētais tieši to nopelnu labad, ka kļuvis par atkritēju un nodibinājis savu īpašu sektu, un tā nu viņš ikkatru mīļu brīdi varot vērsties pie sava dieva ar sirdsšķīstu pateicību.
Sī teorija kļuva par vienu no valdošajām dogmām viņa sprediķos, un sevišķi spēcīgi tā darbojās, ja vajadzēja nospodrināt sirdsapziņu visu pārējo ticību atkritējiem, kuri citādi savas apziņas slepenajos dziļumos jutās saberzti pīšļos zem Jūdasa grēka sloga. Ābelam A Jo visi dieva nodomi bija tik skaidri, it kā tos būtu izdomājis viņš pats, Ābels Ā Jo. Atpestīti galu galā tikšot visi, kaut arī dažiem tas vilkšoties ilgāk nekā citiem un tie iegūšot vietas vienīgi pakaļējos sēdekļos. Cilvēka vieta pasaules mūžīgi mainīgajā haosā esot noteikta un iepriekš nolemta — ja ne citādi tas pierādāms, tad kaut jel noliedzot, ka vispār pastāv tāds mūžīgi mainīgs haoss. Tas esot tikai bubulis, ko cilvēki sagudrojuši savā prāta stulbumā; un, likdams lietā domas un vārda visdzēlīgāko nekaunību, izmantodams tautas valodas sulīgumu, kas vistiešāk un vistuvāk iespiedās viņa klausītāju saprašanā, viņš izmēza šo bubuli no to smadzenēm, rādīja tiem dieva godību mīlestības apskaidrībā un tādējādi sniedza dvēseles mieru un remdinājumu.
Kā gan lai Alise Akana, vienkārša tīrasiņu havajiete, būtu spējusi pretoties viņa veiklajam, demokrātiski izskaistinātajam, četru tautību iedvesmotajam, ar tautas valodu bruņotajam uzbrukumam? No visciešākās saskares viņš dzīves un grēka līčloču ceļus pazina ne sliktāk par Alisi — pats kādreiz bijis dziedātājzēns uz pasažieru kuģiem starp Havaju un Kaliforniju un pēc tam bārazēns gan uz kuģiem, gan krastā no Barbarijas liedaga līdz pat Heinija tavernai. Jāpiezīmē, ka viņš bija pametis pirmā bārazēna vietu Universitātes klubā, lai pārsviestos uz savu lielisko atdzimšanas sludināšanu.
Tā nu Alise Akana, iemaldījusies, lai paņirgātos, palika tur, lai pielūgtu Ābela Ā Jo dievu, kas bija satriecis viņas rūdītos prātus, jo tas šķita vissaprotamākais no visiem dieviem, par kādiem viņa jebkad dzirdējusi. Viņa deva naudu Ābela Ā Jo kolektei, slēdza savu hula namu un atlaida hula dejotājas pelnīt iztiku vēl dziļāku maldu ceļos, atteicās no spilgtām krāsām, grezniem tērpiem un ziedu vītnēm — .un nopirka bībeli.
Tas bija reliģiskas jūsmas laikmets Honolulu mājokļos, īstenībā tā bija vienkāršo ļaužu tiekšanās pretī dievam. Augstu stāvošie un dižciltīgie tika gan aicināti, bet tie nekad neatsaucās. Tikai vientiesīgie un pazemīgie zemāko slāņu ļautiņi krita ceļos, lai nožēlotu pārkāpumus, atzinās pat vissmagākajos grēkos, kas viņus spieda un mocīja, atteicās un attīrījās no visiem maldiem un atkal devās projām, galvu pret sauli izslējuši, kā bērni nevainīgi un atdzimuši, Ābela Ā Jo dieva rokas svētīti. īsi sakot, šīs Ābela Ā Jo atdzimšanas saiešanas bija vieta, kur šķīstīja no grēkiem un gara apmātības, kur grēciniekus atsvabināja no viņu nastām un darīja viņus atkal gaišus, skaidrus un garā veselus.
Tomēr Alise nebija laimīga. Viņa vēl nejutās šķīstīta. Viņa pirka un izdalīja bībeles, ziedoja vēl vairāk naudas kolektei, aizgrābtīgi pievienoja savu alta balsi visiem korāļiem, bet neparko negribēja izsūdzēt grēkus. Velti Ābels Ā Jo pūlējās ap viņu. Viņa nebija ar mieru krist ceļos un biktēt, skaļā balsī izklāstot visu, kas slēpās viņas atmiņu kambaros, — seno dienu labo draugu sliktos darbus.
— Tu nevari kalpot diviem kungiem, — Ābels Ā Jo viņai teica. — Elle ir pilna ar tādiem, kas to mēģinājuši. Nedalītai un skaidrai jābūt tavai sirdij, lai tu varētu salīgt mieru ar dievu. Pirms nebūsi dieva priekšā šķīstījusi savu dvēseli atklātā sapulcē, tu nevari tapt pestīta. Un pa to laiku grēks, ko tu slēp sevī, tevi grauzīs kā tārps.
No zinātnes viedokļa — kaut gan viņš pats to nemaz neatskārta un par zinātni arvien mēdza zoboties — Ābelam Ā Jo bija taisnība. Viņa taču nevarēja atkal kļūt kā bērns un nest dieva žēlastības mirdzošo kroni, pirms nebija ar grēksūdzi pilnīgi izmēzusi no savas dvēseles visas nelietības, ko pali darījusi, ieskaitot arī tās, kurās dalījusies ar citiem. Pēc protestantu paražas viņai vajadzēja atsegt savu dvēseli ļaužu priekšā, kamēr pēc katoļu paražas to mēdz darīt' biktskrēsla nošķirtībā. Un, kad viss būs klaji atsegts, tad nāks dvēseles vienotība, miers, laime, sirdsskaidrība, atpestīšana un mūžīga dzīvošana.
— Izvēlies! — pērkona balsī dārdināja Ābels Ā Jo.
— Padevība dievam vai padevība cilvēkam.
Bet Alise nespēja izvēlēties. Pārāk ilgi viņas mēli bija saistījuši cilvēciskās godprātības valgi.
— Es šķīstīšu dvēseli no visa, kas attiecas uz mani pašu, — viņa kaulējās. — Dievs pats zina, kā man apnikusi mana dvēsele un cik labprāt es to atkal gribētu tīru un mirdzošu kā toreiz, kad biju vēl maza meitenīte Kaneohē…
— Bet visi tavas dvēseles pūžņi ir saistīti ar citām dvēselēm, — skanēja Ābela ā Jo nemainīgā atbilde. — Ja tev ir nasta, nomet to! Tu taču nevari nest nastu un tai pašā reizē būt brīva no tās.
— Es lūgšu dievu katru dienu, neskaitāmas reizes ik dienas, — Alise nepielaidās. — Es vērsīšos pie dieva ar pazemību, ar nopūtām un asarām. Es bieži jo bieži ziedošu kolektei un pirkšu bībeles, bībeles, bībeles bez sava gala.
— Bet dievs tev neuzsmaidīs, — atcirta dieva vietnieks.
— Un tu mūždien ļimsi zem savas smagās nastas. Jo tu nebūsi atklājusi visus savus grēkus, un, kamēr tie itin visi nebūs atklāti, tu netapsi atpestīta ne no viena.
— Grūta gan ir šāda atdzimšana. — Alise nopūtās.
— Atdzimšana ir pat daudz grūtāka nekā piedzimšana. — Ābels Ā Jo itin nemaz necentās viņu mierināt. — «Pirms jūs nebūsiet kā šie bērniņi…»
— Ja vien es kādreiz sākšu savu grēksūdzi, ak, kas tā būs par lielu stāstīšanu, — Alise atzinās.
— Tātad jo lielāks iemesls, lai to izstāstītu.
Un tā viņi bija nonākuši strupceļā, jo Ābels Ā Jo kategoriski pieprasīja pilnīgu pakļaušanos dievam, bet Alise Akana neapņēmīgi mīņājās pie paradīzes vārtiem.
— Jupis ar ārā, tā gan būs viena varena stāstīšana, ja tik Alise kādreiz vērs muti vaļā, — bīčkomeri un klaidoņi no kamaaina (baltie pirmiedzīvotāji Havajā) vidus līksmi tērgāja savā starpā, sēdēdami pie palmu džina pudeles.
Klubos Alises grēksūdzes iespējai piešķīra daudz lielāku nozīmību. Jaunākās paaudzes vīrieši paziņoja, ka centīšoties dabūt sev priekšējās sēdvietas sapulcē, kur Alise runāšot, bet daudzi vecākā gadagājuma vīri mētājās tukšiem jokiem par Alises atgriešanos pie ticības. Bez tam Alise ievēroja, ka viņu pēkšņi ļoti iemīļojuši draugi, kas jau gadu divdesmit kopš bija aizmirsuši par viņas esamību.
Kādu pēcpusdienu, kad Alise ar bībeli rokā pie viesnīcas un cietokšņa taisījās kāpt elektriskajā tramvajā, Sairess Hodžs, cukurrūpnieks uji lielbagātnieks, lika savam šoferim apturēt automašīnu blakus Alisei. Laipnībā pārplūz- dams, nerēķinādamies ar Alises gribu, viņš iedabūja to limuzīnā sev līdzās un veselas trīsceturtdaļstundas braukāja apkārt, ziedodams tikpat daudz sava dārgā laika, lai personiski lūkotu tai iedvesmot tās īstos uzdevumus.
— Jūs satikt — tas iepriecina noskumušu sirdi, — viņš dudināja. — Kā tie gadi lido! Jūs izskatāties lieliski! Laikam gan zināt mūžīgās jaunības noslēpumu.
Alise tikai smaidīja un pēc polinēziešu cildenās laipnības paražas tāpat neskopojās ar glaimiem.
— Ak tu dieniņ, dieniņ, — Sairess Hodžs kavējās atmiņās. — Kāds gan puika es vēl biju tajās dienās!
— Un kas par puiku! — Viņa atzinīgi pasmējās.
— Bet neatceros arī neko vairāk kā vien to sen pagājušo dienu puicisko niekošanos» »— Atminieties vien to vakaru, kad jūsu kučieris piedzērās un pameta jūs …
— Cst! — viņš klusināja. — Šis japāņu šoferis ir beidzis augstskolu un prot angļu valodu labāk nekā mēs abi kopā. Bez tam man šķiet, ka viņš spiego savas valdības uzdevumā. Kālab mums viņam kas jāizpauž? Bez tam es taču tolaik biju tik jauniņš. Jūs atceraties …
— Jūsu vaigi līdzinājās persikiem, kurus mēs audzējām, kad vēl Vidusjūras augļu mušiņa nebija tiem uzkritusi, — Alise atteica. — Man domāt, toreiz jūs neskuvā- ties biežāk kā reizi nedēļā. Jūs bijāt glīts puisis. Vai atminaties vēl to hula dziesmu, ko sacerējām jums par godu, un kā …
— Cst! — viņš atkal klusināja. — Tas viss ir sen aprakts un aizmirsts. Lai arī paliek aizmirsts!
Nu Alise ievēroja, ka acīs tam vairs nav nekā no jauneklīgās vaļsirdības, kādu viņa atcerējās. Tagad viņa acis bija skadras un vērtējošas, tās pētīja Alisi, meklēdamas kādu apstiprinājumu tam, ka viņa netaisās modināt no miroņiem tieši viņa dalību šajā apbedītajā pagātnē.
— Reliģija mums ļoti noderīga, kad nākam jau vidējos gados, — kāds cits vecs draugs Alisei stāstīja. Viņš cēla sev greznu namu Klusā okeāna augstajā krastā, nesen bija apprecējies otro reizi un patlaban atradās ceļā uz tvaikoni, lai sagaidītu mājās savas divas meitas, kas bija tikko beigušas Vasāra institūtu. — Mūsu vecumā, Alise, reliģija ir nepieciešama. Tā mīkstina mūsu sirdis, dara mūs iecietīgākus un ļauj piedot citu vājības, it īpaši… citu jaunības vājības, kad tie vēl spēlēja bagātos un nabagos, augstos un zemos un paši nezināja, ko dara.
Viņš bažīgi gaidīja atbildi.
— Jā, — Alise atteica. — Mēs visi esam dzimuši, lai grēkotu, un ir grūti tikt vaļā no grēka. Bet es cenšos, es cenšos.
— Nepiemirstiet, Alise, tajās senajās dienās es arvien rīkojos godīgi! Mums taču ne reizi neradās domstarpības.
— Pat ne tajā vakarā, kad jūs divdesmit viena gada dzimšanas dienā rīkojāt luau un pēc katra tosta visādā ziņā gribējāt dauzīt traukus. Bet, protama lieta, jūs par tiem samaksājāt.
— Labi samaksāju, — viņš apgalvoja, gandrīz kā lūgdamies»
— Labi samaksājāt, — viņa apliecināja — Par jūsu doto naudu es nopirku divtik daudz trauku un pat vēl vairāk, tā ka nākamajā luau varēju likt galdā simt divdesmit šķīvjus un man nevajadzēja ne īrēt, ne aizņemties ne šķīvjus, ne glāzes. Lords Meinvezers rīkoja šo luau — jūs jau viņu atceraties.
— Mēs ar viņu Manā bijām mežacūku medībās. — Vecais draugs pameta ar galvu. — Mēs tur divas nedēļas viesojāmies kādās mājās. Bet sakiet man, Alise, — kā jūs domājat, manuprāt, šīs ticības būšanas ir laba lieta, pat ļoti laba? Tomēr neļaujiet, lai tās jūs nogāž no kātiem! Un nesāciet nu sūdzēt tos grēkus, kas attiecas uz mani! Ko gan manas meitas domātu par tiem sadauzītajiem traukiem!
— Arvien savā sirdī esmu lolojis aloha (maigas jūtas) pret jums, Alise, — apliecināja viņai kāds senāta loceklis, resns plikpauris.