— Mēs taču arvien esam bijuši draugi, Alise. Un ne- piemirstiet, ka pie manis jūs ik brīdi varat griezties pēc padoma vai palīdzības likumu lietās par veikalnieciskiem darījumiem, es ar prieku pakalpošu jums, pie tam bez maksas, mūsu seno laiku draudzības dēļ.
Kāds baņķieris ieradās pie Alises vēlu Ziemsvētku vakarā, turēdams rokā iespaidīga apmēra un oficiāla izskata aploksni, ko pasniedza viņai.
— Tikai gadījuma pēc, — viņš paskaidroja, — kad mani darbinieki pārbau.dīja Japio ielejas zemes gabalu reģistrus, es tur uzgāju jūsu ķīlu zīmi par diviem tūkstošiem — nu, par to rīsa lauku, kas izrentēts A Cinam. Tas novirzīja manas domas tālu pagātnē, kad mēs visi vēl bijām jauni un traki… jā, mazlietiņ traki, atklāti sakot. Un sirds man iesila, jūs atceroties, un tā nu aiz tīras aloha es, lūk, to visu nokārtoju un samaksāju jūsu vietā.
Arī tautas brāļi nepiemirsa Alisi. Viņas māja kļuva īsta Meka iezemiešu vīriešiem un sievietēm, kuri svētce- ļojumus parasti veica visā klusībā pēc tumsas iestāšanās, allaž ar dāvanām rokās — ar svaigu, nupat kā no rifa izvilktu tinteszivi, ar opihi un ļimu, ar sulīgu avokado augļu groziem, visagrīnākajiem taukšķētiem kukurūzas graudiem no Kahu aizvēja tīrumiem, ar mango augļiem un āboliem, ar rožainām, sulīgām, izlasītām taro saknēm, ar zīdītiem sivēniem, banānu poi, inaizeskoka augļiem un tikko to pašu ritu Pirlharborā ķertiem krabjiem. Mērija Mendana, Portugāles konsula sieva, apsveikumam atsūtīja konfekšu kārbu par pieciem dolāriem un platpiedurkņu tērpu ar grezniem izšuvumiem, par kuru pat izpārdošanā varētu maksāt kādus septiņdesmit piecus dolārus. Un Elvīra Mijahāra Makaena Jin Vapa, bagātā ķīniešu importētāja Jin Vapa sieva, pati personiski atnesa Alisei divus veselus baķus caurspīdīgās pina drānas no Filipīnu salām un duci zīda zeķu.
Laiks gāja, un Ābels A Jo cīnījās ar Alisi par sirdi, kas nožēlotu visus grēkus, bet Alise cīnījās pati ar sevi par savu dvēseli, kamēr puse Honolulu iedzīvotāju, vai nu ļauni priecādamies, vai trauksmaini bažīdamies, gaidīja, kas no tā iznāks. Karnevāla nedēļa bija garām, polo spēles un zirgu sacīkstes pienākušas un pagājušas, un ļaudis jau gatavojās Ceturtā jūlija svinībām, kad beidzot Ābels Ā Jo ar brutālu psiholoģisku uzbrukumu ieņēma Alises atturības cietoksni. Tas bija toreiz, kad viņš teica savu slaveno brīdinājuma sprediķi, ko visā kopumā varētu dēvēt par Ābela Ā Jo mūžības definējumu. Protams, tāpat kā to mēdza darīt Billijs Svētdiena attiecīgos gadījumos, arī Ābels Ā Jo šo definējumu bija nočiepis. Bet salās jau neviens to nezināja, un Ābela A Jo atdzimšanas mācības vērtējums cēlās par simt procentiem.
Tovakar viņam sprediķošana veicās tik sekmīgi, ka viņš no jauna lika atdzimt daudziem jau ticībai pievērstajiem, kas, ceļos mezdamies, brēca savu grēksūdzi, juku jukām spaidīdamies ar jauniem ticībai pievērsto bariem, kuri dega šķīstīšanās ugunīs; starp jaunatgrieztajiem bija pus- rota nēģeru zaldātu no divdesmit piektā kājnieku pulka garnizona, kāds ducis kavalēristu no ceturtā jātnieku pulka, kas te uzturējās pa ceļam uz Filipinām, tikpat daudz piedzērušu karakuģa matrožu, dažādas dāmiņas no Ivilejas un puse piekrastes salašņu.
Ābels Ā Jo, sava rasiskā sajaukuma pēc pats būdams iejūtīga dvēsele un pazīdams cilvēka raksturu vispār, bet Alises Akanas dabu it sevišķi, labi zināja, ko dara, kad tajā ievērojamā vakarā cēlās kājās un izskaidroja dievu, elli un mūžību Alisei Akanai saprotamos jēdzienos. Jo gluži nejauši viņš bija uzgājis Alises vājo vietu. Kaismīgi mīlēdams dabu tāpat kā visi polinēzieši, viņš vispirms bija atklājis, ka Alise dzīvo vienās bailēs no zemestrīcēm un vulkānu izvirdumiem. Kādreiz sen atpakaļ viņa uz Lie
lās salas bija pārdzīvojusi dabas katastrofu, kad aizmigušai viņai stiebru būda sagāzās pār galvu, un tad viņa redzēja uguns jeb vulkānu dievi Pele pa Mauna Loa lēzenajām nogāzēm veļam lejup sarkani plūstošu lavas straumi, kas aizbēra zivju dīķus jūras malā un savā ugunīgajā ceļā kā ar slotu aizmēza veselus vēršu barus, ciematus un cilvēkus.
Iepriekšējā vakarā viegla zemestrīce bija sadrebinājusi Honolulu un Alise Akana tālab pārlaidusi bezmiega nakti. Un rīta avīzēs bija rakstīts, ka Mauna Kea esot izvirdis un lielajā Kilaueas krāterī lava strauji ceļoties. Tā nu sapulcē Alise, kuras domas bažīgi šaudījās starp šās pasaules šausmām un nākamās mūžīgās dzīves priekiem, nosēdās vienā no priekšējiem sēdekļiem, aiz nervu satraukuma būdama tuvu histērijai.
Un Ābels A Jo cēlās kājās un lika savu pirkstu tieši viņas dvēseles visvārīgākajā vietā. Aprakstīdams dieva radīto pasauli vispār pieņemtajā veidā, tomēr atdzīvinādams šo vispārējo ar savu mēles veiklību jauktajā pusangļu, pushavajiešu žargonā, Ābels Ā Jo attēloja dienu, kad pat tā kunga neizmērojamai pacietībai būs pienācis gals, kad viņš liks Pēterim noslēgt savas norēķinu un ierakstu grāmatas, pavēlēs Gabriēlam sapulcināt visas dvēseles uz pastaro tiesu un izsauksies pērkona balsī «Welakahao!»
Šī Ābela Ā Jo pārcilvēkotā dievība, kas pasaules pastāvēšanas pēdējā dienā pērkona balsī izkliegs modernā ha- vajiešu-angļu žargona apzīmējumu «welakahao», ir vislabākais piemērs -šādu atdzimšanas sludinātāju valodas līdzekļu plašajam arsenālam. Welakahao literārajā valodā nozīmē «karsta dzelzs». Šo vārdu Honolulu metāllietuvē kaldinājuši simti tur nodarbināto havajiešu strādnieku, un ar to viņi saprot «strauji darboties», «sākt rīkoties» — proti, dzelzs jākaļ, kamēr tā karsta.
— Un tas kungs sauca: «Welakahao!» — un tiesas diena sākās un pagāja wiki-wiki (ātri) — āre, tā; jo Pēteris bija labāks grāmatvedis nekā visi tie no Odens tresta akciju sabiedrības un pie tam Pētera grāmatas bija nemaldīgi pareizas.
īsi un aši Ābels A Jo nošķīra baltās avis no melnajām un pēdējās steigšus vien nosūtīja ellē.
— Un nu, — viņš noprasīja, pie tam šinīs lappusēs gribot negribot viņa valodu nācās kaut cik angliskot, — kam gan līdzinās elle? Ak, mani draugi, ļaujiet, lai attēloju
jums kaut sīku ainiņu, ko manas acis jau virs zemes skatījušas no tā, kas varētu būt iespējams ellē! Es biju jauneklis, vēl gluži zēns, un dzīvoju Hilo. Rīts sākās ar zemestrīci. Augu dienu varenā zeme nemitīgi drebēja un kratījās, līdz spēcīgi vīri dabūja jūras slimību, bet sievietes ķērās pie kokiem, lai nekristu gar zemi, un mājlopi gāzās no kājām. Pats redzēju prāvu teļu, kuru kā sviestin nosvieda. Nakts, kas sekoja, bija neaprakstāmu šausmu pilna. Zeme svaidījās kā laiviņa Konas negaisā. Kādu zīdainīti sabradāja viņa paša mīļā māmuļa, jo, bēgdama no savas grūstošās mājas, uzmina tam virsū.
Debesis pār mūsu galvām dega ugunīs. Mēs lasījām bi- beli debess kvēles gaismā, kaut gan burtiņi pat jaunām acīm bija sīciņi. Šīm misionāru bībelēm vienmēr ir pārāk smalka druka. Četrdesmit jūdžu no mums pati elles sirds, izvirdusi kalnu galotnēs, gāzās uz jūru sarkana kā asins no liesmās izkusušām klintīm. Debesis lāktīja kā bezgalīgs ugunsgrēks, un zeme dejoja hula zem mūsu kājām — šī aina bija pārāk šausmīga un pārāk varena, lai mēs to varētu aptvert. Mēs spējām domāt tikai par zemes kārtiņu, plānu kā -ziepju burbulis, kura šķīra mūs no mūžīgās uguns un sēra ezera, un par dievu, no kura lūdzāmies glābiņu. Atradās šur tur cēlas un dievbijīgas dvēseles, kuras solīja saviem mācītājiem ziedot baznīcai ne tikai parastos mērenos sieciņus, bet pusi no visa, kas tiem pieder, ja vien tas kungs ļaušot tiem dzīvot, lai pildītu šo solījumu.
Ai, mani draugi, dievs mūs paglāba! Bet vispirms viņš mums lika mazliet pabaudīt, kāda būs tā elle, kura atvērs savu rīkli mūsu priekšā pastarajā dienā, kad dievs pērkona balsī sauks: «Welakahao!» Kad dzelzs būs karsta! Padomājiet par to! Kad priekš grēciniekiem dzelzs būs no- kaitusi!
Trešajā dienā, kad viss jau bija krietni pierimies, mēs abi ar draugu sludinātāju, juzdamies drošībā dieva rokā, uzkāpām uz Mauna Loa un paraudzījāmies baismīgajā Kilaueas krāterī. Mēs dziļi ieskatījāmies neizmērojamā bezdibenī, kur pašā apakšā uguns ezers rēkdams svaidīja liesmainu dzirksteļu bangas un šļāca tās simtiem pēdu gaisā tīri kā Ceturtā jūlija uguņošanā, ko jūs paši esat redzējuši, un visu laiku mūs smacēja un apdullināja dūmi un sēra tvaiki, kas milzu vāliem cēlās augšup.
Un to es jums saku — neviens cilvēks, kas dievu mīlē, nespēj raudzīties lejup šadā ainavā, lai visā pilnībā neapjaustu blbelē tēloto elli. Ticiet man — tie, kas rakstījuši Jauno derību, nav spējuši rādīt vairāk par to, ko skatījām mēs. Es pats, piemēram, nespēju acis novērst no parādīšanas, kas atklājās manā priekšā, es stāvēju mēms un drebēju pie visām miesām, jo tik satriecoši vēl savu mūžu nebiju matījis visvarenā dieva spēku, godību un bar- dzibu — viņa dusmu ieročus un neizsakāmās baismas, kas bruks pār tiem, kuri nevar gūt pestīšanu, kuri grēksūdzē nešķīstīs savas dvēseles un nelīgs mieru ar savu radītāju.
Bet, ak, mani draugi, vai jūs domājat, ka šis skats satricināja mūsu ceļa rādītājus — iezemiešu pavadoņus, kuru sirdis bija dziļi iestigušas pagānismā? Nē. Velna roka gulēja pār viņiem. Pilnīgi vienaldzīgi, it ne drusciņas neaizkustināti, viņi tikai ņēmās gar savām vakariņām, pļāpādami rija jēlās zivis un pēc tam izstiepās uz paklājiem, lai nosnaustos. Tie bija velna bērni, nejūtīgi pret dieva darbu skaistumu, cildenumu un baismu briesmām. Bet jūs, ar ko patlaban runāju, jūs taču neesat pagāni. Kas ir pagāns? Tas ir tāds, kam piemīt stulba bez- jūtība pret katru cēlu domu un katru cēlu jušanu. Ja gribat viņu aizkustināt, nelieciet viņam raudzīties lejup elles rīklē, bet uzdāviniet kalabašu ar poi, jēlu zivi vai arī uzaiciniet viņu uz kādu prastu, zemisku un baudkāru izpriecu. Ai, mani draugi, cik nepieejami viņi ir visam, kas pacilā nemirstīgo dvēseli! Bet mēs ar sludinātāju, sirdīm žņaudzoties sāpēs viņu dēļ, raudzījāmies pašā ellē. Ai, mani draugi, tā bija elle, tieši tāda elle, kāda tā attēlota svētajos rakstos,, mūžīgo mocību elle necienīgajiem.
Alise Akana aiz šausmām bija kritusi tādā kā ekstāzē, tādā kā histērijā. Viņa nesakarīgi murdēja:
— Ak, kungs un dievs, es atdošu deviņas desmitdaļas visas savas mantas! Es atdošu it visu. Es atdošu pat tos divus pina drānas baķus, izšūto ķīniešu tērpu un visu duci zīda zeķu …
Kad viņa bija tiktāl atguvusies, ka atkal spēja klausīties, Ābels A Jo ķērās pie sava slavenā mūžības definējuma.
— Mūžība ir ilgs laika sprīdis, mani draugi. Dievs dzīvo, un tātad dievs dzīvo mūžībā. Un dievs ir ļoti vecs. Elles ugunis ir tikpat senas un tikpat bezgalīgas kā dievs. Jo kā gan citādi mocības varētu vilkties bezgalīgi tiem grēciniekiem, kurus dievs pastarā dienā nogāzīs ellē, lai tie tur degtu mūžīgi un mūžam līdz visu laiku galam? Ai, mani draugi, jūsu prāti ir sīciņi — pārāk sīciņi, lai spētu aptvert mūžību! Tomēr man no dieva žēlastības ir dots apskaidrot jūsu saprašanu par mazu mazītiņu mūžības brītiņu.
Smilšu graudiņu Vaikiki krastmalā ir tik daudz kā zvaigžņu pie debesīm un pat vēl vairāk. Neviens cilvēks nespēj tos saskaitīt. Ja arī cilvēkam būtu miljons mūžu, kuros tos skaitīt, viņam tomēr pietrūktu laika. Tagad nu iedomāsimies mazu, jauku, vecu minah putniņu, kam salauzts spārns un kas nespēj lidot. Vaikiki krastmalā šis minah putniņš, kas nespēj lidot, paņem smilšu graudiņu un ar to knābītī lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz pat Pirlharborai, un iemet šo smilšu graudiņu līcī. Tad viņš atkal lec, lec visu cauru dienu un vēl daudzas dienas, visu ceļu atpakaļ līdz Vaikiki pēc nākamā smilšu graudiņa. Un no jauna viņš lec, lec visu ceļu līdz Pirlharborai. Un tā viņš to dara gadiem un gadu simteņiem, gadu tūkstošiem un gadsimtu tūkstošiem, līdz pēdīgi Vaikiki krastmalā vairs nav neviena smilšu graudiņa, bet Pirlharboras līcis ir piepildīts ar zemi un tur aug kokospalmas un ananasi. Un tad, ai, mani draugi, pat tad VEL ELLE NEBŪS ATAUSIS RITS!
Šinī brīdī, tik piepeša kāpinājumā graujoša spēka satriekts, nespējīgs pretoties skaidrajai vienkāršībai un lietišķībai, ar kādu tik mākslīgi tika izmērots viens mūžības mirklītis, Alises Akanas gara stiprums sabruka un izšķīda. Viņa pietrūkās kājās, grīļodamās kā akla, un nošļuka uz ceļiem, lai nožēlotu grēkus. Ābels Ā Jo vēl gan nebija beidzis sprediķi, tomēr viņš lieliski pazina pūļa psiholoģiju un spēja izjust, līdz kādai kvēlei uzpūstas šķīstīšanas uguns liesmas, kas svilina viņa klausītājus. Viņš uzsauca dziedātājiem, lai sāk jo spēcīgu atdzimšanas korāli, nokāpa no paaugstinājuma un, spiezdamies starp nēģeru zaldātiem, kas pilnās rīklēs auroja «Aleluja!», devās pie Alises Akanas. Un, pirms sajūsmības vilnis sāka plakt, deviņas desmitdaļas viņa sanāksmes un pilnīgi visi ticībai atgrieztie bija nokrituši ceļos un lūdzās pilnā kaklā, izkliegdami dievam savu sagrauzto siržu grēkus.
Pa telefonu gandrīz vai vienlaicīgi Klusā okeāna klubā un Universitātes klubā pienāca vēsts, ka nu beidzot Alise sūdzot grēkus sanāksmē; un pirmo reizi Ābela A Jo dvēseļu atdzimšanas sapulcē bariem vien sabruka dižciltīgie un augstu stāvošie, kas bija atbraukuši gan privātās mašīnās, gan taksometros. Pirmo atnācēju acis varēja skatīt dīvaino ainu, kā havajieši, ķīnieši un visdažādāko rasu jaukteņi, ko Havaja, šis lielais kausējamais pods, pilnīgi pārveidojusi, gan vīrieši, gan sievietes, pamazītiņām vien izčibēja un aizslīdēja pa Ābela Ā Jo saiešanas nama ārdurvīm. Tie, kas lavījās laukā, lielākoties bija vīrieši, bet tie, kas palika, ar ziņkārē tvīkstošām sejām centās nepalaist gar ausīm ne vārda no Alises runas.
Nekad neviens visā Klusā okeāna teritorijā, ne ziemeļos, ne dienvidos, nav uzstājies sabiedrības priekšā ar ziņojumu, kas būtu izraisījis vairāk baiļu un lāstu kā runa, ko teica Alise Akana, šī grēku nožēlotāja Frīna no Honolulu.
— Pū! — pirmie atnācēji dzirdēja Alisi sakām, kad viņa bija jau izklāstījusi lielāko daļu no nevainīgākajiem un sīkākajiem grēciņiem, kādi saglabājušies viņas atmiņā. — Jūs domājat, ka šis te vīrs Stefans Makekau ir Mozus Makekau un Minnijas A Lingas dēls un ka viņam ir likumīgas tiesības uz tiem divsimt astoņiem dolāriem, kurus viņš ik mēnesi saņem no Pārka Ričarda akciju sabiedrības par Amanas zivju dīķa izrentēšanu Bilam Kongam. Nepavisam ne. Stefans Makekau nav Mozus dēls. Viņš ir Arona Kamas un Tillijas Naones dēls. Vēl kā zīdainīti Arons un Tillija to atdāvināja Mozum un Minnijai. Es zinu. Mozus un Minnija, tāpat Arons un Tillija ir miruši. Tomēr es zinu un varu to pierādīt. Vecā misis Poepoe vēl ir dzīva. Es biju klāt, kad-Stefans piedzima, un pa nakts melnumu, kad viņš bija divus mēnešus vecs, es pati viņu aiznesu par dāvanu Mozum un Minnijai, bet vecā misis Poepoe nesa lukturi. Šis noslēpums bija viens no maniem grēkiem. Tas mani atturēja no dieva. Nu esmu brīva no tā. Jaunajam Arčijam Makekau, kas vāc maksājumus Gāzes kompānijai, bet pēcpusdienās spēlē beisbolu un dzer par daudz džina, tam, lūk, katra mēneša pirmajā datumā vajadzētu saņemt šos divsimt astoņus dolārus no Pārka Ričarda akciju sabiedrības. Viņš tos izšķiestu par džinu un nopirktu Forda automobili. Stefans ir labs cilvēks. Arčijs nav labs. Pie tam viņš ir melis, divas reizes jau ticis notiesāts spaidu darbos uz rifa, bet pirms tam bijis labošanas iestādē. Tomēr dievs prasa patiesību, un Arčijs tagad saņems šo naudu un izlietos sliktiem mērķiem.
Šādā veidā tad Alise klaidoja caur visiem sava garā un dēkām bagātā mūža piedzīvojumiem. Un sievas aizmirsa, ka atrodas saiešanas namā, un vīri tāpat, un sejas tiem nikni pietvīka, kad tie pirmo reizi uzzināja savu pielaulāto otro pušu ilgi glabātos noslēpumus.
— Rīt no rīta advokātu kantori būs stāvgrūdām pilni, — detektīvu biroja vadītājs Makilveins, vienīgi uz īsu brītiņu atrāvies no viņiem tik noderīgās informācijas kopošanas, pieliecies iečukstēja ausī pulkvedim Stiltonam.
Pulkvedis Stiltons piekrizdams pavīpsnāja, tomēr detektīvu biroja vadītājs skaidri redzēja, ka smīns tam iznāca tāds izķēmots.
— Honolulu dzīvo kāds baņķieris. Jūs visi zināt viņa vārdu. Viņš ir ticis uz zaļa zara un tagad dižojas sabiedrībā tikai savas sievas dēļ. Viņam pieder daudz akciju Galvenajā plantāciju kompānijā un Starpsalu kompānijā.
Makilveins pazina portretu, kas nu veidojās, un aizturēja smiekliņu.
— Viņa vārds ir pulkvedis Stiltons. Pagājušo Ziemsvētku vakarā viņš ieradās manā mājā ar lielu aloha (mīlestību) un pasniedza man dzēstas nu nolīdzinātas ķīlu zīmes divtūkstoš dolāru vērtībā par manu zemes gabalu Japio ielejā. Bet kāpēc gan viņam bija radusies tāda naudasmaka aloha pret mani? Es jums pastāstīšu …
Un viņa arī pastāstīja, mezdama spilgtu gaismas staru uz seniem veikalnieku darījumiem un politiskām mahinācijām, kas no sākta gala bijušas slēptas tumsībā.
— Sis tad nu, — Alise pabeidza šo epizodi, — ilgi bija grēks uz manas sirdsapziņas un atturēja manu sirdi no dieva.
Un Harolds Mailss tolaik bija senāta prezidents, un nākamajā nedēļā viņš nopirka trīs apbūves gabalus Pirlhar- borā, pārkrāsoja savu Honolulu māju un nomaksāja visus ilggadējos parādus savos klubos. Un kur tad vēl Rem- zeja patversme Honokiki, kas ar testamentu bija novēlēta tautai, ja vien valdība apņemas to uzturēt! Bet, ja valdība pēc diviem gadiem vēl nebūs sākusi rūpēties par patversmi, tad tai jāpāriet Remzeja mantinieku rokās, kurus vecais Remzejs neieredzēja ne acu galā. Nu, un nams tiešām tika mantiniekiem. Viņu advokāts bija Cārlijs Midl- tons, un viņš mani pierunāja palīdzēt visu to nokārtot ar valdības vīriem. Un viņu vārdi bija.., — Alise nosauca sešus uzvārdus no abām likumdevējas iestādes pārstāvībām, piebilzdama: — Laikam pēc tam viņi visi nokrāsoja savas mājas. Pirmo reizi es par to runāju. Mana sirds nu ir daudz vieglāka un mierīgāka. Ar biezu apmetuma kārtu tā bija nocietinājusies pret savu kungu. Un tad vēl ir Harijs Verzers. Toreiz viņš bija senātā. Visi par viņu runāja tikai jaunu — un no jauna viņu vairs neievēlēja. Tomēr viņa māja toreiz netika nokrāsota. Viņš bija godīgs. Līdz pat šai dienai viņa māja nav pārkrāsota, kā tas ikvienam zināms.
Vēl ir Džims Lokendampers. Viņam ir ļauna sirds. Vēl tikai pagājušo nedēļu es dzirdēju viņu tepat visu jūsu priekšā sūdzam savus grēkus. Viņš nenošķīstīja visu savu dvēseli un meloja dievam. Es nemeloju dievam. Gara ir mana runāšana, bet toties es izstāstu visu. Are, Acālija Akau, kas sēž tur pāri pretī, ir viņa sieva! Bet Lizija Lo- kendampere ir viņa laulātā sieva. Jau izsenis viņam ir liela aloha pret Acāliju. Jūs domājat, ka viņas tēvocis, kas aizbrauca uz Kaliforniju un tur nomira, atstājis viņai testamentā tos divtūkstoš piecsimt dolārus, kurus viņa saņēma* Tēvocis to vis nedarīja. Es zinu. Viņas tēvocis Kalifornijā nomira trūkumā, un Džims Lokendampers aizsūtīja uz Kaliforniju astoņdesmit dolāru, lai viņu varētu apbedīt. Dži- mam Lokendamperam Kohalā bija zemes gabals, kuru viņš saņēma no savas mātes tēvmāsas. Lizija, viņa laulātā sieva, to nemaz nezināja. Tā nu viņš pārdeva šo zemes gabalu Kohalas Dīķu sabiedrībai un tos divtūkstoš piecsimt dolārus atdeva Acālijai Akau …
Te nu Lizija, 'laulātā sieva, trūkās kājās kā trakojoša fūrija un, vīra sev blakus neatradusi, jo tas jau bija paguvis aizmukt, ar zobiem un nagiem klupa virsū Acālijai.
— Pagaldi, Lizija Lokendampere! — Alise izsaucās. — Manu sirdi spiež liels smagums tevis dēļ — un vēl kāda mājas krāsošana …
Un, kad Alise bija atklājusi to, kādā ceļā Lizija tikusi pie savas mājas pārkrāsošanas, Acālija bija uzlēkusi kājās un plosījās kā negudra.
— Pagaidi, Acālija Akau! Tagad man jāatvieglina sirds no taviem grēkiem! Šoreiz tā nav mājas krāsošana. Par to arvien samaksāja Džims. Tā ir tava jaunā peldu vanna un modernās cinkotā skārda caurules, kas smagi nomāc mani…
Daudz, daudz nepatīkama Alise Akana zināja stāstīt par daudziem un dažādiem ļaudīm, vienādi nesaudzīgi graizīdama tiklab augstākās sabiedrības veikalnieciskos darījumus, finansiālo un sabiedrisko dzīvi, kā arī pašus zemākos slāņus. Neviens nestāvēja pārāk augstu vai pārāk zemu, lai tiktu sveikā cauri; un tikai divos no rīta uzbudinātu klausītāju līdz pat durvīm pieblīvētajā saiešanas namā viņa beidza visos sīkumos pārstāstīt neskaitāmos personiskos grēciņus, ko zināja par cilvēkiem no sabiedrības, kuras dzīvi bija dzīvojusi līdzi visu savu mūžu. Patlaban, grasīdamās beigt, viņa atcerējās vēl kaut ko.
— Pū! — Viņa nošņaukājās. — Pagājušo nedēļu es iedevu Ābelam Ā Jo obligāciju, kam tirgus vērtība skaidrā naudā astoņsimt dolāru, iedevu, lai viņš nomaksā kārtējos izdevumus un pieraksta to Pētera grāmatā debesu valstībā. Kur es ņēmu šo obligāciju? Jūs visi domājat, ka misters Flemings Džesons ir labs cilvēks. Viņa sirdī ir vairāk līčloču, nekā bija Pērļu līcīša ieejā, pirms Savienoto Valstu valdība iztaisnoja šo kanālu. Tagad viņš slimo ar aknām, bet šī slimība ir dieva sods, un tāds pats līčloču blēdis viņš arī nomirs. Misters Flemings Džesons iedeva man šo obligāciju pirms divdesmit diviem gadiem, kad tās tirgus cena bija trīsdesmit pieci dolāri. Vai tāpēc iedeva, ka viņa aloha pret mani bija liela? Nē. Viņš vispār nav spējīgs just aloha, ja nu vienīgi pret dolāriem.
Tad nu klausietiesl A'listers Flemings Džesons uzkrāva man lielu grēku. Kad Frenks Lomiloli atradās manā namā, džina piesūcies, un par šo džinu misters Flemings Džesons man jau iepriekš bija samaksājis piecreiz vairāk, nekā tas vērts, es piedabūju Frenku Lomiloli parakstīt savu vārdu zem līguma, ka viņš pārdevis savu apbūves gabalu par simt dolāriem. Tas toreiz bija sešsimt dolāru vērts. Šodien tas ir divdesmit tūkstošu dolāru vērts. Varbūt jūs gribat zināt, kur atrodas šis apbūves gabals? Es jums to pateikšu un novelšu šo nastu no savas sirds. Tas ir Karaļa ielā, kur tagad uzcelts bārs «Ienāc vēlreiz!», Japāņu taksometru kompānijas garāža, Smita un Vilsona cinkotā skārda preču tirgotava un Ambrozija saldējuma kafejnīca, pār kuriem rēgojas lielais Adisona īres nams, veselus divus stāvus augstāks. Nams ir no koka un arvien bijis labi nokrāsots. Vakar pat viņi sāka krāsot to no jauna. Taču šis apmetuma slānis nestāvēs starp mani un dievu. Starp mani un ceļu uz debesīm vairs nav neviena krāsu poda.
Nākamās dienas rīta un vakara avīzes visbezdievīgākā kārtā noklusēja šos pēdējo gadu vissatraucošākos jaunumus; bet ļaudis Honolulu gan ķiķināja, gan šausminājās par čukstētajām ziņām, kas, bieži pat nepārspīlētas, gāja no mutes mutē, kur vien diviem Honolulu iemītniekiem gadījās satikties.
— Tā ir mūsu kļūda, — pulkvedis Ciltons klubā teica,
— ka mēs jau pašā sākumā neiecēlām tādu kā glābšanas komisiju Alises dvēseles gaitām.