I
Viņš bija ļoti mierīgs un savaldīgs cilvēks, tāpēc, uzrāpies uz mūra, brīdi ieklausījās drēgnajā tumsā, vai nedraud kādas briesmas. Taču dzirde neuztvēra neko citu kā vienīgi vēja kaukoņu neredzamajos kokos un lapotnes šalkas nemierīgajos zaros. Vējš dzenāja gar pašu zemi smagus miglas vālus, un, lai gan miglu nevarēja redzēt, viņš sajuta tās mitro elpu uz savas sejas. Mūris, uz kura viņš sēdēja, arī bija mitrs.
Tikpat klusi, cik klusi bija no ārpuses uzrāpies uz mūra, cilvēks nolēca zemē iekšpusē. Viņš izņēma no kabatas bateriju, bet neiededzināja to. Lai gan visapkārt bija akla tumsa, viņš labāk iztika bez gaismas. Sažņaudzis bateriju rokā un turēdams pirkstu uz pogas, viņš devās uz priekšu. Zeme bija mīksta un atsperīga, tāpēc ka to klāja gadiem ilgi neskarta sausu egļu skuju, lapu un sūnas kārta. Sejā švīkstēdami sitās zari, bet šajā tumsā nebija iespējams izvairīties no tiem. Cilvēks gāja taustīdamies, izstiepis uz priekšu roku, un vairākas reizes roka atdūrās pret milzīgu koku resnajiem stumbriem. Viņš saprata, ka koki slienas visapkārt, un piepeši sajuta, cik mikroskopiski mazs ir starp šiem gigantiem, kas noliekušies pār viņu, kā draudēdami nospiest. Viņš zināja, ka tur tālāk atrodas māja, un cerēja sameklēt kādu celiņu vai līkumotu kājtaku, kas vestu uz turieni.
Brīdi cilvēkam likās, ka viņš iekritis lamatās. Lai kur viņš pagriezās, visur uzdūrās stumbriem un zariem vai arī iekūlās krūmu biezājā, no kura, šķiet, nebija izejas. Tad viņš piesardzīgi iededzināja bateriju un pavērsa staru uz zemi sev pie kājām. Lēni un uzmanīgi viņš aplaida staru sev apkārt, un baltās gaismas spožajā lokā nokļuva tagad visos sīkumos redzamie kavēkļi. Viņš pamanīja eju starp diviem milzīgiem kokiem un, nodzēsis bateriju, devās turp, cenzdamies iet pa sausām vietām, kur biezā lapotne augšā neļāva nosēsties miglai. Viņš prata orientēties un zināja, ka iet taisni uz māju.
Un tad notika kaut kas neiedomājams un negaidīts, , Viņš uzkāpa virsū kaut kam mīkstam un dzīvam, un šis,-, kaut kas zem viņa smaguma iesprauslājās un sāka celties augšā. Cilvēks atlēca nost un pieliecās, vai nu lai bēgtu, vai atvairītu nepazīstamā radījuma uzbrukumu. Viņš brīdi gaidīja, mēģinādams uzminēt, kas tas varētu būt,} par dzīvnieku, kurš bija piecēlies viņam pie kājām un tagad stāvēja nekustēdamies, bez nevienas skaņas, acīmredzot gaidīja, sasprindzis tāpat kā viņš. Sasprindzinājums kļuva neizturams. Turēdams bateriju priekšā, viņš nospieda pogu un iekliedzās šausmās. Lai ko viņš bija cerējis ieraudzīt — pārbijušos telēnu, stirnas mazuli vai asinskāru lauvu —, bet tas, ko viņš ieraudzīja, bija pārsteigums. Šajā brīdī tievais, baltais stars apgaismoja to, ko viņš tūkstoš gadu nespētu aizmirst, — milzīga auguma cilvēku gaišiem matiem un gaišu bārdu; rokas, kājas, pleci un lielākā daļa krūšu viņam bija kaili, tikai kājās bija miecētas ādas mokasīni, bet ap vidu kūļājās kaut kas līdzīgs kazas ādai. Āda viņam bija gluda un bez spalvām, bet saules un vēja nobrūnināta; zem tās kā resnas čūskas bija savijušies mezglos cieti muskuļi.
Lai cik negaidīta bija šī sastapšanās, ne jau tā lika cilvēkam iekliegties. Šausmu iemesls bija neizsakāmais niknums šajā sejā, dzīvnieciskais spīdums zilajās acīs, kuras gandrīz nemaz neapžilbināja gaisma, bārdā un matos ieķērušās skujas, viss milzīgais, lēcienam saspringušais augums. īstenībā visu to viņš ieraudzīja vienā mirklī. Kliedziens vēl nebija paguvis izskanēt, kad radījums lēca uz priekšu, bet viņš svieda tam ar bateriju un pats nokrita zemē. Sajutis radījuma kājas uz savas muguras, viņš rāvās sāņus; radījums paklupa un smagi iegāzās krūmos.
Kad zaru brīkšķi apklusa, viņš palika tupam četrrāpus un ieklausījās. Radījums gramstījās apkārt, meklēdams viņu, un viņš baidījās nodot sevi, ja mēģinās bēgt tālāk. Katrā ziņā nobrīkšķēs kāds zars, un tad radījums sies viņam pakaļ. Viņš pat izvilka revolveri, bet tad apdomājās. Viņš bija atguvis savaldīšanos un cerēja aiz- lavīties prom bez trokšņa. Cilvēks dzirdēja, ka radījums vairākas reizes smalsta pa krūmiem, tad norimst, acīmredzot klausījās. Viņam radās kāda doma. Turpat pie rokas gadījās sauss koka gabals. Piesardzīgi aptaustījis visapkārt, lai pārliecinātos, ka tuvumā nav nekā tāda, kas
traucētu atvēzēties, viņš pacēla koku un meta. Gabals nebija nekāds lielais, tas aizlidoja tālu un ar troksni iekrita krūmos. Viņš dzirdēja, ka radījums metas uz to vietu, un tūlīt rāpoja prom. Tā viņš lēni un uzmanīgi rāpoja, kamēr ceļgali bija mitri no piemirkušās sūnas. Ieklausoties bija dzirdami tikai vēja kaucieni un no zariem krītošo pilienu pakšķi. Tikpat uzmanīgi viņš piecēlās, pieskrēja pie mūra sienas, pārrāpās tai pāri un nolēca otrā pusē uz ceļa.
Taustīdamies viņš izstūma velosipēdu no krūmu pudura un sagatavojās kāpt virsū. Viņš ar vienu kāju jau grieza lielo zobratu, lai nostādītu pedāli ērtākā stāvoklī, kad izdzirdēja zemē viegli un acīmredzot uz kājām noie- cam smagu radījumu. Viņš bez vilcināšanās metās bēgt, stumdams velosipēdu, tad ieskrējies uzlēca uz tā, noķēra pedāļus un šāvās uz priekšu. Aizmugurē bija dzirdama strauja kāju dipoņa uz putekļainā ceļa, bet viņš uzņēma ātrumu un atrāvās no vajātāja.
Par nelaimi, viņš bija sācis braukt nevis uz pilsētu, bet uz pretējo pusi un tagad laida pret pakalniem. Viņš zināja, ka šim ceļam nav atzarojumu. Vienīgais ceļš veda atpakaļ, garām tam šausmonim, bet viņš nespēja sasparoties tādam varoņdarbam. Pēc pusstundas uz kādas nogāzes, kas kļuva aizvien stāvāka, viņš nokāpa no velosipēda. Atstājis to ceļmalā, viņš drošības labad pārrāpās pār kādu žogu, aiz kura, kā viņš nosprieda, atradās ganības, noklāja zemē avīzi yn apsēdās.
— Ak tu piķis! — viņš skaļi teica, norausdams no pieres sviedrus un mitruma pilienus. — Ak tu piķis! — viņš atkārtoja, tīdams cigareti un pārdomādams, kā lai tiek atpakaļ uz pilsētu.
Taču viņš nemaz nemēģināja tikt atpakaļ. Viņam pietrūka apņēmības braukt pa to pašu ceļu tumsā, un, gaidīdams rītausmu, viņš nolika galvu uz ceļiem un iesnaudās.
Cilvēks nezināja, cik daudz laika ir pagājis, kad viņu uzmodināja jauna koijota vaukšķēšana. Palūkojies apkārt un ieraudzījis koijotu uzkalna galā sev aiz muguras, viņš pamanīja, kā pārvērtusies nakts. Migla bija izklīdusi, pie debesīm spīdēja zvaigznes un mēness, pat vējš bija nostājies. Bija maiga Kalifornijas vasaras nakts. Viņš mēģināja atkal iesnausties, bet koijota vaukšķēšana traucēja. Gandrīz pusmiegā viņš izdzirdēja mežonīgu, baismu dziedāšanu. Pacēlis galvu, viņš ieraudzīja, ka, mitējies riet, pa uzkalna kori skrien koijots, bet viņam pakaļ, arī klusēdams, dzenas tas pats kailais radījums, kuru viņš bija saticis dārzā. Koijots bija jauns, un tur, kur abi jau bija nozuduši skatienam, radījums to droši vien panāca. Salīgi drebēdams, cilvēks piecēlās, pārrāpās pār žogu un uzkāpa uz velosipēda. Viņš apzinājās, ka tas ir vienīgais glābiņš. Šausmonis vairs nestāvēja ceļā uz Dzirnavu ieleju.
Galvu reibinošā ātrumā viņš drāzās lejup pa nokalni, bet lejā pagriezienā, kur ceļu klāja biezas ēnas, ritenis ieskrēja grambā — un braucējs pāri stūrei izlidoja no segliem.
— Šonakt nu gan man neveicas! — viņš nomurmināja, aplūkodams salauzto priekšējo dakšu.
Uzcēlis nederīgo velosipēdu plecos, cilvēks vilkās tālāk. Pēc kāda laika viņš nonāca pie dārza mūra iežogojuma un, lai pārliecinātos, ka viss piedzīvotais tiešām bijusi īstenība, ņēmās meklēt uz ceļa pēdas. Tur jau tās bija — lielas mokasīnu pēdas, pie pirkstiem iespiedušās dziļi zemē. Noliecies," lai aplūkotu pēdas, viņš atkal izdzirdēja baismo dziedāšanu. Viņš bija redzējis, kā šis radījums vajā koijotu, un saprata,'ka viņam nav cerību izbēgt. Viņš nemaz nemēģināja bēgi, nospriedis, ka labāk paslēpties ēnā ceļa otrā pusē.
Un viņš atkal ieraudzīja radījumu, kas bija līdzīgs kailam cilvēkam: tas skrēja ātrā, vieglā solī un skriedams dziedāja. Tieši pretī viņam radījums apstājās, un viņam pamira sirds. Taču radījums nevis tuvojās paslēptuvei, bet palēcies ieķērās ceļmalā augoša koka zarā un, kā pērtiķis pārlikdams rokas, strauji uzrāpās augšā, pārsviedās pār sienu un pēdas desmit no tās ieķērās cita koka zaros, bet pēc tam nolēca zemē dārzā. Cilvēks neizpratnē pastāvēja dažas minūtes, tad gāja prom.
II
Deivs Sloters kareivīgi atspiedās pret barjeru, kas atdalīja pieņemamo istabu no Džeimsa Vorda firmas «Vords, Noulzs un Ko» vecākā kompanjona kabineta. Deivs bija sadusmots. Visi skatījās uz viņu ar aizdomām, it īpaši tas, kas stāvēja viņam pretī.
— Pasakiet misteram Vordam, ka man ir svarīgas darīšanas, — neatlaidās Deivs.
— Es jau teicu jums, ka viņš pašlaik diktē un nav traucējams, — atbildēja cilvēks. — Atnāciet rīt.
— Rīt būs par vēlu. Ejiet un pasakiet misteram Vordam, ka tas ir dzīvības vai nāves jautājums.
Sekretāre sāka svārstīties, un Deivs izmantoja izdevību.
— Tikai pasakiet viņam, ka pagājušajā naktī es biju otrpus līča, Dzirnavu ielejā un gribu viņam kaut ko pateikt.
— Ka jus pieteikt? — apvaicajas sekretāre.
— Vārdam nav nozīmes. Viņš nepazīst mani.
Kad Deivu ieveda kabinetā, viņš vēl bija kareivīgi noskaņots, bet, ieraugot lielu, gaišmatainu vīrieti, kas, sēdēdams grozāmajā krēslā, beidza diktēt stenogrāfistei un pagriezās pret viņu, Deiva izturēšanās pēkšņi mainījās. Viņš nezināja, kāpēc, un klusībā dusmojās pats uz sevi.
— Jūs esat misters Vords? — Jautājums likās Deivam tik muļķīgs, ka tas nokaitināja viņu vēl vairāk. Viņš vispār nebija domājis uzdot šo jautājumu.
— Jā, — atbildēja vīrietis. — Bet kas jūs tāds esat?
— Harijs Benkrofts, — sameloja Deivs. — Jūs mani nepazīstat, un mans vārds jums neko neizteiks.
— Jūs likāt pateikt, ka pagājušo nakti esat bijis Dzirnavu ielejā?
— Jūs tur dzīvojat, vai ne? — atjautāja Deivs, aizdomīgi pašķielēdams uz sterjogrāfisti.
— Dzīvoju. Kāpēc jūs ieradāties pie manis? Esmu ļoti aizņemts.
— Es gribētu parunāt ar jums vienatnē, ser.
Misters Vords ātri uzlūkoja viņu ar vērtējošu skatienu,
padomāja un teica:
— Pārtrauksim uz dažām minūtēm, mis Potere.
Meitene piecēlās, savāca papīrus un izgāja no kabineta.
Deivs ziņkāri skatījās uz misteru Vordu, kamēr tas pārrāva vina tikko radušos domu ķēdi.
— Nu?
— Pagajušajā naktī es biju Dzirnavu ielejā, — Dčivs nedroši iesāka.
— To es jau dzirdēju. Ko jūs vēlaties?
Deivā nobrieda neiedomājama pārliecība.
— Es biju jūsu mājā, pareizāk sakot, jūsu dārzā.
— Ko jūs tur darījāt?
— Gribēju aplaupīt jūs, — vaļsirdīgi sacīja Deivs. — Es uzzināju, ka jūs dzīvojat viens ar pavāru ķīnieti, un nospriedu, ka var rīkoties droši. Bet es neiekļuvu mājā. Mani iztraucēja. Tāpēc arī esmu šeit. Es atnācu brīdināt jūs., Es sastapu jūsu dārzā kādu mežoni, īstu velnu. Viņš būtu saplosījis mani gabalu gabalos. Es tikko izglābos. Viņam nav mugurā neviena drēbes gabala, viņš kāpaļā pa kokiem kā pērtiķis un skrien kā briedis. Es redzēju, kā viņš dzinās pakaļ koijotam, un, dieva vārds, man liekas, viņš to panāca.
Deivs apklusa un gaidīja, kādu iespaidu atstās viņa stāsts. Taču stāsts neatstāja nekādu iespaidu. Džeimss Vords noklausījās ar mierīgu interesi — un tas bija viss.
— Ļoti, ļoti dīvaini, — viņš klusi sacīja. — Mežonis, jūs sakāt? Kāpēc jūs man to stāstījāt?
— Lai brīdinātu, ka jums draud briesmas. Es pats zināmā mērā esmu bīstams, bet nogalināt cilvēkus … tas ir, ja nav nepieciešams. Es nopratu, ka jums draud briesmas, un nolēmu brīdināt jūs. Goda vārds, tas ir viss. Protams, ja jūs. gribētu atlīdzināt man par rūpēm, es neatteiktos. Par to es arī domāju. Bet vispār man ir vienalga, vai jūs dosiet kaut ko vai nedosiet. Esmu jūs brīdinājis un izpildījis savu pienākumu.