Misters Vords izņēma no kabatas portfeli, izvilka no tā naudaszīmi un pasniedza Deivam. Bāzdams naudu kabatā, Deivs ievēroja, ka tā ir divdesmit dolāru banknote.
— Paldies, — teica misters Vords, likdams saprast, ka saruna beigusies. — Es likšu paskatīties, kas tur ir. Tāds mežonis, kas skraida apkārt, tiešām ir bīstams.
Bet misters Vords bija tik mierīgs, ka Deivs atguva drosmi. Turklāt viņam radās jauna doma. Mežonis acīmredzot bija mistera Vorda brālis, no svešām acīm noslēpts mēnessērdzīgais. Deivs bija dzirdējis par tādiem gadījumiem. Misters Vords varbūt negribēja, ka tas kļūtu zināms atklātībai. Tāpēc jau viņš bija iedevis Deivam divdesmit dolārus.
— Paklausieties, — iesāka Deivs. — Man nupat ienāca prātā, ka tas mežonis ir stipri līdzīgs jums …
Deivs vairs neturpināja. Viņš ievēroja mistera Vorda pārvēršanos, ieraudzīja tās pašas neizsakāmi niknās zilās acis, kuras bija redzējis pagājušajā naktī, tos pašus nagiem līdzīgi savilktos pirkstus, to pašu milzīgo, lēcienam saspringušo augumu. Šoreiz Deivam nebija baterijas, ko iemest sejā, un viņa plecus sažņaudza tik briesmīgas spīles, ka viņš ievaidējās sāpēs. Viņš ieraudzīja atņirgtus lielus, baltus zobus — kā sunim, kas grasās kost. Mistera Vorda bārda berzējās gar viņa seju, zobiem gatavojoties iecirsties rīklē. Tomēr misters Vords nekoda. Gluži otrādi — bija jūtams, ka Deiva pretinieks saspringst kā maiglēs iespiests. Tad Vords bez mazākās piepūles atgrūda Deivu ar tādu spēku, ka viņš atsitās pret sienu un, drudžaini kampdams gaisu, nokrita uz grīdas.
— Tu atnāci šantažēt mani? — misters Vords rēca, — Nu, dod atpakaļ naudu!
Deivs bez vārda runas atdeva banknoti.
— Es domāju, ka tev ir labi nodomi. Tagad es redzu, kas tu par putnu. Pazūdi no manām acīm, citādi es iespundēšu tevi cietumā. Saproti?
— Jā, ser, — Deivs izdvesa.
— Tad lasies.
Un Deivs klusēdams gāja ārā, pleciem neizturami sāpot no drausmīgā tvēriena. Kad viņš jau bija satvēris durvju rokturi, misters Vords ierunājās:
— Tu esi viegli ticis cauri. — Deivs ievēroja, ka viņa seja un acis pauž ļaunu prieku un uzpūtību. — Jā, jā, viegli. Ja es būtu gribējis, es būtu norāvis tev muskuļus no roku kauliem un iemetis papīrgrozā.
— Jā, ser, — atbildēja Deivs ar pilnīgu pārliecību balsī.
Viņš atvēra durvis un izgāja ārā. Sekretāre jautājoši
palūkojās uz viņu.
— Jā, jā, — tas bija viss, ko pateica Deivs, atstādams mistera Vorda pieņemamo istabu un mūsu stāstu.
III
Džeimsam Dž. Vordam bija četrdesmit gadu, viņš bija veiksmīgs biznesmenis un ļoti nelaimīgs cilvēks. Četrdesmit gadus viņš bija mēģinājis atrisināt paša personības problēmu, bet, gadiem ritot, tā kļuva par aizvien briesmīgāku nelaimi. Džeimsā Vordā it kā mājoja divi cilvēki, bet no laika viedokļa viņus šķīra vairāki gadu tūkstoši vai apmēram tik daudz. Personības duālisma problēmu viņš varbūt bija studējis daudz pamatīgāk nekā dažs labs no šīs sarežģītās un mistiskās psiholoģijas nozares lielākajiem speciālistiem. Viņš atšķīrās no visiem literatūrā minētajiem tipiem. Pat ar visspilgtāko iztēli apveltīto fantastu darbos viņš neatrada līdzīgu gadījumu. Viņš nebija ne doktors Džekills, ne misters Haids, nebija arī nelaimīgais jauneklis rio Kiplinga «Vislielākā stāsta pasaulē». Abas personības bija viņā tā sajaukušās, ka abas visu laiku apzinājās katra sevi un otru.
Viena personība bija moderni audzināta un izglītota, bija dzīvojusi deviņpadsmitā gadsimta pēdējā ceturksnī un divdesmitā gadsimta pirmajos desmit gados. Otra personība bija dzīvojusi kā mežonis, barbars pirmatnējos apstākļos pirms vairākiem tūkstošiem gadu. Bet kurš ir viņš un kurš ir tas otrs — to misters Vords nevarēja pateikt, jo viņā pastāvīgi mājoja abas būtnes. Ļoti reti gadījās, ka viena no tām nezināja, ko dara otra. Bez tam viņš nepazina tēlus un atmiņas, kas būtu nākuši no viņa pirmatnējā «es» pagātnes. Šis «es» dzīvoja tagadnē, bet tas visu laiku tiecās uz tālajai pagātnei piederīgu dzīves veidu.
Bērnībā Džeimss bija ciets rieksts tēvam, mātei un ģimenes ārstiem, kaut gan neviens nebija pat tuvojies viņa dīvainās izturēšanās atminējumam. Piemēram, viņi neizprata zēna pārmērīgo miegainību rīta cēlienā un pārmērīgo rosību vakarā. Redzēdami mazo naktīs klīstam pa gaiteņiem, galvu reibinošā augstumā staigājam pa jumtiem vai skraidelējam pa uzkalniem, visi nosprieda, ka viņš ir mēnessērdzīgs. īstenībā viņš bija nomodā, un tikai pirmatnējais «es» spieda viņu klaiņot pa naktīm. Reiz Džeimss izstāstīja patiesību kādam neaptēstam dakterim, bet tas nicinoši izsmēja viņu par atklātību un nosauca visu par «sapņiem».
Galvenais bija tas, ka, līdzko sāka krēslot un nāca vakars, Džeimsam miegs nebija ne prātā. Istabas četras sienas viņu ierobežoja un kaitināja. Zēns dzirdēja tumsā tūkstoš kaut kādu balsu čukstam viņam. Nakts aicināja viņu, tāpēc ka tieši šī diennakts daļa dzina viņu ārā no mājām. Taču neviens to nesaprata, bet viņš nemēģināja izskaidrot. Visi Uzskatīja zēnu par mēnessērdzīgo un veica attiecīgus piesardzības pasākumus, bet tie ļoti bieži neko nelīdzēja. Ar gadiem Džeimss kļuva aizvien viltīgāks, tā ka, paklausot sava otrā «es» aicinājumam, viņš naktis lielāko tiesu pavadīja svaigā gaisā. Pēc tam viņš, protams, priekšpusdienā gulēja. Rīta nodarbības skolā nebija iespējamas, un tikai dienā privātskolotāji varēja Džeimsam kaut ko iemācīt. Tā izglītojās un auga viņa modernais «es».
Tomēr viņš bija un palika grūti audzināms bērns. Viņš iemantoja ļauna un nejūtīga velnēna slavu. Ģimenes ārsti uzskatīja viņu par garīgu izdzimteni un deģenerātu. Tie nedaudzie draugi, kuri Džeimsam bija, apbrīnoja viņu, lai gan baidījās no viņa. Džeimss labāk par visiem rāpās kokos, peldēja, skrēja, bija visizmanīgākais palaidnībās, un neviens neiedrošinājās kauties ar viņu. Viņš bija neparasti stiprs un līdz neprātam nikns.
Deviņu gadu vecumā zēns aizbēga pakalnos un septiņas nedēļas klaiņoja tur pa naktīm, kamēr viņu atrada un pārveda mājā. Visi brīnījās, kā viņš izticis un palicis dzīvs. Neviens nezināja un Džeimss arī nestāstīja, kā viņš bija nogalinājis savvaļas trušus, kā ķēris un rijis lielas un mazas paipalas, kā iebrucis fermeru vistu kūtīs, kā iekārtojis un izklājis ar lapām un zāli alu, kur visas šīs dienas gulējis saldā rīta miegā.
Koledžā Džeimss bija slavens ar miegainību un trulumu rīta lekcijās un spožajiem panākumiem dienas lekcijās. Aizņemdamies un patstāvīgi lasīdams savu studiju biedru konspektus, viņš kaut kā ēdās cauri nīstamo rīta nodarbību vielai, toties dienas nodarbībās guva lieliskus panākumus. Futbolā viņš bija koledžas spīdeklis un pretinieku bieds, un gandrīz visos vieglatlētikas veidos viņš parasti bija uzvarētājs, lai gan dažkārt viņam uznāca neizskaidrojamas dusmu lēkmes. Boksā Džeiinsa biedri baidījās stāties viņam pretī: cīņas beigas viņš atzīmēja, iecērtot zobus savam pretiniekam plecā.
Kad koledža bija pabeigta, tēvs izmisumā nosūtīja atvasi uz kādu Vaiomingas rančo pie kovbojiem. Pēc trim mēnešiem varonīgie kovboji atzina, ka netiek galā ar Džeirnsu, un telegrafēja viņa tēvam, lai pievāc savu mežoni. Kad tēvs atbrauca, kovboji apgalvoja, ka daudz labāk draudzēties ar kaucošiem cilvēkēdājiem, buldurējošiem mēnessērdzīgajiem, lēkājošiem gorillām, pelēkajiem lāčiem un cilvēkēdājiem tīģeriem nekā ar šo koledžas beidzēju, kuram mati pāršķirti uz celiņa.
Vienīgais, ko viņš atcerējās no sava pirmatnējā «es» dzīves, bija valoda. Kaut kāda atavisma untumu dēļ viņa atmiņā bija saglabājusies zināma daļa šīs valodas elementu. Svētlaimes, apgarotības vai cīniņa brīžos viņš mēdza izdot mežonīgas pirmatnējas skaņas vai dūkt kaut kādas melodijas. Tās palīdzēja viņam nepārprotami atklāt sevī to personības daļu, kurai vajadzēja būt mirušai un sairušai pīšļos pirms tūkstošiem gadu. Reiz viņš tīšām nodziedāja vairākas senas melodijas, kad bija klāt profesors Vercs, kas lasīja senangļu valodas kursu un bezgalīgi mīlēja savu priekšmetu. Noklausījies pirmo melodiju, profesors saausījās un gribēja zināt, vai tas ir kāds valodu sajaukums vai neizkopta vācu valoda. Pēc otrās profesors kļuva ļoti uztraukts. Džeimss Vords beidza savu priekšnesumu ar melodiju, kas viņam vienmēr bija uz mēles kautiņa vai cīņas laikā. Tad profesors Vercs paziņoja, ka tā ir nevis neizkopta vācu valoda, bet sen- vācu jeb teitoņu valoda, kas lietota tik aizvēsturiskos laikos, ka valodniekiem par to nav nekāda priekšstata. Viņš pat nevarēja iedomāties, cik sena tā ir, un tomēr tajā bija daudz jo daudz arhaisku vārdu formu, kuras profesors zināja un kuras viņa intuīcija atzina par pareizām. Viņš gribēja noskaidrot, no kurienes Džeimsam zināmas šis dziesmas, un lūdza patapināt viņam vērtīgo grāmatu, kurā tās atrodamas. Bez tam profesors gribēja zināt, kāpēc jauneklis vienmēr izliekas par galīgu nejēgu vācu valodā. Vords, protams, nevarēja ne izskaidrot savu nezināšanu, ne arī patapināt dziesmu grāmatu. Pēc vairāku nedēļu ilgas pierunāšanas un lūgšanās profesoram Vercam radās nepatika pret jauno cilvēku, viņš nosauca to par meli un briesmīgu patmīli, tāpēc ka viņš nav ļāvis kaut ielūkoties tajā apbrīnojamajā rakstu piemineklī, kas bija vecāks par jebkuru no lingvistiem zināmajām valodām.
Galīgi apjukušajam jauneklim nebūt nekļuva labāk, zinot, ka viņš ir pa pusei moderns amerikānis, pa pusei sens teiionis. Tomēr modernais amerikānis Vordā nebija nekāds vārgulis, tāpēc viņš (ja vien eksistēja un drīkstēja eksistēt patstāvīgi) piespieda pielāgoties jeb piekrist kompromisam to sava «es» daļu, kas pa nakti klaiņoja apkārt, bet no rīta neļāva gulēt otram «es», un kulturālo, izsmalcināto «es», kurš gribēja normāli dzīvot, mīlēt un nodarboties ar biznesu tāpat kā citi cilvēki. Pēcpusdienas un agrās vakara stundas viņš atvēlēja vienai savas personības daļai, priekšpusdienās un daļēji arī naktīs izgulējās par diviem. No rīta viņš gulēja gultā kā jebkurš civilizēts cilvēks. Naktī viņš gulēja kā meža dzīvnieks, kā bija gulējis tajā reizē, kad viņam, zem koka guļošam, bija uzskrējis virsū Deivs Sloters.
Pārliecinājis tēvu, lai aizdod viņam zināmu kapitālu, Džeimss Vords sāka nodarboties ar biznesu, turklāt enerģiski un veiksmīgi, pilnīgi ziedodams tam dienu, bet viņa kompanjons strādāja no rīta. Pievakarē viņš bija cilvēkos, bet, jo tuvāk deviņiem vai desmitiem, jo vairāk Džeimsu Vordu pārņēma nepārvarams nemiers, un viņš pameta cilvēku sabiedrību līdz nākamajai dienai. Draugi un paziņas uzskatīja, ka viņš daudz laika veltī sportam. Un viņiem bija taisnība, kaut gan nevienam nenāca ne prātā, kādam sporta veidam, pat tad, ja viņi būtu redzējuši, kā Džeimss Vords naktī Dzirnavu ielejas pakalnos dzenas pakaļ koijotiem. Un neviens neticēja šoneru kapteiņiem, kad viņi teicās redzējuši aukstos ziemas rītos kādu cilvēku paisuma laikā peldam Jenota šaurumā vai ātrajā straumē starp Kazas un Eņģeļa salu vairākas jūdzes no krasta.
Savā villā Dzirnavu ielejā Džeimss Vords dzīvoja pilnīgi viens, ja neskaita ķīnieti Li Singu, viņa pavāru un labo roku, kas zināja daudz ko par sava saimnieka dīvainībām, bet, tā kā viņam labi maksāja par mutes turēšanu, tad arī prata klusēt. Nāktī pēc sirds patikas izklaiņojies, no rīta izgulējies un paēdis Li Singa pagatavotās brokastis, Džeimss Vords pusdienas laikā ar prāmi pārcēlās pāri Sanfrancisko līcim un ieradās klubā vai kantorī kā kurš katrs pilsētā sastopams normāls biznesmenis. Bet, vakaram tuvojoties, nakts atkal aicināja viņu pie sevis. Džeimss Vords kļuva nemierīgs, viņa uztvere jūtīgāka. Dzirde pēkšņi asāk uztvēra neskaitāmos nakts trokšņus, kuros varēja saklausīt pazīstamo aizraujošo stāstu, un, ja Džeimss Vords bija viens, viņš sāka staigāt šurp un turp pa šauro istabu kā krātiņā iesprostots plēsoņa.
Reiz viņš uzdrošinājās iemīlēties. Kopš tā laika viņš vairs neatļāvās tādu izklaidēšanos. Viņam bija bail. Kāda pagalam pārbiedēta jauna lēdija dienām staigāja ar zilumiem uz rokām un pleciem: šīs zīmes Džeimss Vords bija atstājis meitenei maiguma uzplūdos, bet diemžēl pārāk vēlu naktī. Tā bija kļūda. Ja viņš būtu pierādījis savu mīlestību dienā, viņa jūtu izpausmes būtu mierīgas, bet naktī viņš bija no tumšajiem ģermāņu biezokņiem iznācis me- žainis, kas zog sievietes. No iegūtās pieredzes viņš secināja, ka dienā satikšanās var būt veiksmīga, taču vienlaikus secināja, ka laulības noteikti lemtas neveiksmei. Viņš ar šausmām iedomājās, kā apprecējies paliks divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās.
Tā Džeimss Vords vairījās no sievietēm, regulēja savu divkāršo dzīvi, nodarbodamies ar biznesu, sarausa miljonu, pa gabalu bēga no māmiņām, kas ilgojās izprecināt dažāda gadagājuma meitiņas, kurām acis sprikstēt sprikstēja aiz nepacietības, sastapa Lilianu Džersdeilu un nelokāmi ievēroja likumu nekad nesatikties ar viņu vēlāk par astoņiem vakarā, naktīs skrēja pakaļ koijotiem, gulēja meža alās un tomēr bija pratis paturēt savu dzīvi noslēpumā no visiem, izņemot Li Singu un … tagad arī Deivu Sloteru. Viņu biedēja tas, ka šīs zēns atklājis viņā divus «es». Lai gan Džeimss Vords bija iedvesis bailes šim kramplauzim, viņš tomēr varēja izpļāpāties. Un, kaut arī viņš neizpļāpātos, agri vai vēlu noslēpums tik un tā nāktu gaismā.
Tā Džeimss Vords nolēma vēlreiz varonīgi mēģināt savaldīt barbaru teitoni, kas veidoja pusi no viņa būtības. Viņš tik stingri ievēroja likumu tikties ar Lilianu tikai dienā un agrā pievakarē, ka pienāca laiks, kad viņa samierinājās ar to, ka var būt labāk vai sliktāk, bet viņš sirds dziļumos lūdzās, kaut šai ziņā neietu uz slikto pusi. Neviens čempions nebija gatavojies sacensībām tik neatlaidīgi un cītīgi, kā šajā laikā trenējās Džeimss Vords, lai apspiestu sevī mežoni. Starp citu, viņš mēģināja dienā sevi tā nogurdināt, lai gulētu kā nosists un nedzirdētu nakts aicinājumu. Viņš atmeta ar roku darīšanām kantorī un devās garās pastaigās, vajādams briežus pašos nomaļākajos un nepieejamākajos nostūros, kādus vien varēja atrast, un vienmēr darīja to dienā. Vakarā viņš noguris atgriezās mājā. Te viņš iekārtoja savus desmit vingrošanas rīkus un simtiem reižu atkārtoja vingrojumus, kurus cits būtu izpildījis desmit reižu. Piekāpjoties sev, Džeimsb Vords otrā stāvā piebūvēja klāt balkonu, kur gulēja, baudīdams vismaz nakts reibinošo smaržu. Dubul't- sieti saigāja viņu no bēgšanas uz mežu, un Li Sings katru nakti ieslēdza saimnieku un tikai no rīta izlaida ārā.
Beidzot augustā Džeimss Vords pieņēma kalpotājus par palīgiem Li Singam un uzdrošinājās ielūgt savā Dzirnavu ielejas mājā viesus — Lilianu, viņas māti un brāli un kādus sešus kopējus draugus. Divas dienas un naktis viss ritēja lieliski. Trešajā vakarā, kad mājastēvs, spēlējot bridžu, bija aizsēdējies līdz pulksten vienpadsmitiem, viņam bija iemesls lepoties ar sevi. Viņš prasmīgi slēpa reizēm radušos nemieru, bet iegadījās tā, ka Liliana Džersdeila bija viņa pretiniece bridžā un sēdēja pa labi. Šī sieviete bija trausla kā puķe, un viņas trauslums kaitināja Džeimsu Vordu. Ne tāpēc, ka šādos brīžos tā viņam patiktu mazāk, nē: viņš juta gandrīz nepārvaramu vēlēšanos sagrābt un saplosīt šo sievieti. It īpaši tad, kad viņa uzvarēja.
Džeimss Vords lika ievest istabā kurtu un, kad šķita, ka muskuļi pārplīsīs no sasprindzinājuma, glāstīja suni. Juzdams spalvas pieskārienu, viņš tūlīt nomierinājās un varēja spēlēt cauru vakaru. Nevienam pat neradās nojausma par mājastēva briesmīgo iekšējo cīņu, tik bezrūpīgi viņš smējās, tik aizrautīgi un apdomīgi spēlēja.
Kad visi sāka doties pie miera, Džeimss Vords atvadījās no Lilianas, viesiem redzot. Bet, ticis uz balkona un droši ieslēgts, viņš sāka vingrot un divkārt, trīskārt, pat četrkārt paildzināja vingrojumu laiku, līdz beidzot, galīgi zaudējis spēku, atkrita uz kušetes, lai mēģinātu aizmigt, risinot divas problēmas, kuras viņu sevišķi nodarbināja. Viena bija šie paši vingrojumi. Tas bija paradoksāli: jo vairāk viņš vingroja, stiprāks kļuva. Pagaidām, kamēr Džeimsam Vordam izdevās nogurdināt sevī mītošo nakts klaidoni teitoni, likās, ka viņš attālina liktenīgo dienu, kad uzkrātais spēks kūsās pāri malām un pārmāks viņu, kļūstot briesmīgāks, nekā viņš spējis iedomāties. Otra problēma bija precības un viltības, kuras vajadzēs izmantot, lai nebūtu jāpaliek divatā ar sievu pēc tumsas iestāšanās. Tā, veltīgi lauzīdams galvu, viņš arī iemiga.
Dzirnavu ielejā pēc tam ilgi prātoja, no kurienes tur iemaldījies milzīgais pelēkais lācis, kaut gan «Brāļu Springšu cirka» dalībnieki, kas sniedza izrādes Sosalito, ilgi un bez panākumiem meklēja «Lielo Benu — vislielāko lāci nebrīvē». Bet Lielajam Benam izdevās aizbēgt, un no pustūkstoš vasarnīcām un muižām tas apmeklējumam izvēlējās tieši Džeimsa Vorda parku. Pirmais, ko misters Vords apzinājās, kad, drebēdams no sasprindzinājuma, bija pielēcis kājās, bija cīņas uguns krūtīs un senā kara dziesma uz lūpām. Ārpusē kā negudri rēja un plosījās suņi. Pēkšņi šo elles troksni ass kā naža dūriens pāršķēla ievainota suņa kauciens — Džeimss Vords zināja, ka tas ir viņa suns.
Neuzāvis čības, tāpat pidžamā viņš uzlauza durvis, kuras Li Sings tik rūpīgi bija aizslēdzis, vienā lēcienā bija lejā pa kāpnēm un ārā tumsā. Tikko kailās kājas skāra grantēto braucamceļu, viņš spēji apstājās, noliecās un, pavandījies labi zināmā vietā zem lieveņa, izvilka no turienes smagu zarainu milnu — uzticamo sabiedroto daudzajos neprātīgajos nakts piedzīvojumos, klīstot pa uzkalniem. Negantā riešana tuvojās, un, vēzēdams milnu, viņš ielēca krūmos pretī tai.
Iztraucētie viesi salasījās plašajā verandā. Kāds ieslēdza elektrību, bet viņi neredzēja neko citu kā tikai savas izbiedētās sejas. Otrpus spoži apgaismotā ceļa kā melna siena stāvēja koki. Kaut kur šajā necaurredzamajā tumsā risinājās cīņa. Bija dzirdami velnišķīgi dzīvnieka kliedzieni, rējieni un rūcieni, sitienu brīkšķi un zem smagu ķermeņu svara lūstošu krūmu brakšķi.
Cīņas vilnis izvēlās no kokiem uz ceļa tieši pretī verandai. Tagad viesi redzēja visu. Misis Džersdeila iekliedzās un, zaudēdama samaņu, atslīga pret dēlu. Krampjaini, tā, ka vairākas dienas pēc tam sāpēja pirkstu gali, ieķērusies margās, šausmu sastindzinātā Liliana skatījās uz gaišmataino milzi, kura acīs liesmoja neganta uguns un kurā viņa pazina cilvēku, kam bija jākļūst par viņas vīru. Viņš vēzēja lielu rungu, nikni gvelzēdams pinkainam briesmonim, par kuru lielāku lāci viņa nebija redzējusi. Zvērs ar nagiem bija saplosījis Vorda pidžamu un atstājis asiņainas švīkas viņa miesā.
Liliana Džersdeila baidījās par mīļoto cilvēku, taču krietni lielu daļu baiļu viņai iedvesa Vords pats. Savu mūžu viņa nebija varējusi iedomāties, ka saderinātā iestī- vinātais krekls un tradicionālais tērps slēpj tik briesmīgu un apbrīnojamu mežoni. Un viņai nebija nācis ne prātā, kāds ir vīrietis cīņā. Tā nebija nekāda modernā cīņa, un vīrietis, ko Liliana redzēja, nepiederēja pie moderniem cilvēkiem, kaut gan viņa to nezināja. Tas bija nevis misters Džeimss Vords, biznesmenis no Sanfrancisko, bet svešs cilvēks bez vārda, rupjš, mežonīgs radījums, kas nejaušības untuma dēļ atdzīvojies pēc trīstūkstoš gadiem.
Joprojām riedami kā traki, suņi riņķoja ap čumuru, metās virsū un atpakaļ, novērsdami lāča uzmanību. Tikko tas pagriezās, lai atsistu uzbrukumu no aizmugures, cilvēks lēca uz priekšu un zvēla ar rungu. Zvērs, kura niknums auga ar katru sitienu, metās virsū pretiniekam, bet viņš atlēca nost, cenzdamies neuzskriet virsū suņiem, kāpās atpakaļ un visādi izlocījās. Suņi, izmantojot izdevību, savukārt cirtās iekšā barā, un lācis atkal izgāza dusmas uz tiem.
Cīņas beigas bija negaidītas. Lācis griezdamies vienā vēzienā aizlidināja suni ar ielauztām ribām un sadragātu mugurkaulu pēdas divdesmit tālāk. Tad zvērs cilvēkā pazaudēja prātu. Ar putām uz lūpām viņš mežonīgā balsī izkliedza kaut ko nesakarīgu, metās uz priekšu un, abām rokām atvēzējies, gāza ar rungu pa galvu lācim, kas bija saslējies uz pakaļkājām. Pat zvēra galvaskauss nespēja izturēt tādu iznīcinošu triecienu; dzīvnieks sabruka, un suņi klupa tam virsū. Pārlēcis pāri šim ņudzeklim, cilvēks uzkāpa uz beigtā zvēra un tur, spožās gaismas apspīdēts, atspiedies uz milnas, nesaprotamā valodā sāka uzvaras dziesmu — tik senu, ka profesors Vercs būtu atdevis desmit sava mūža gadus, lai dzirdētu to.
Viesi steidzās apsveikt uzvarētāju, bet Džeimss Vords, piepeši paskatījies ar senā teitoņa acīm, ieraudzīja trauslo divdesmitā gadsimta meiteni, kuru mīlēja, un juta, ka viņa smadzenēs kaut kas it kā pārtrūkst. Viņš grīļodamies pagāja uz Lilianas pusi, izlaida no rokām rungu un gandrīz vai pakrita. Ar viņu kaut kas nebija labi. Neizturami sāpēja galva. Šķita, ka dvēsele sairst daļās. Paskatījies uz to pašu pusi, kur pārējie, viņš ieraudzīja lāča skeletu. Šis skats iedvesa viņam šausmas. Džeimss Vords iekliedzās, gribēja bēgt, bet viesi atturēja viņu un ieveda mājā.
Džeimss Vords joprojām vada firmu «Vords, Noulzs un Ko». Bet viņš vairs nedzīvo ārpus pilsētas un mēnesnīcas naktīs nedzenas pakaļ koijotiem. Senais teitonis viņā nomira tajā naktī, kad Dzirnavu ielejā notika cīņa ar lāci. Tagad Džeimss Vords ir tikai Džeimss Vords un neviena viņa būtības daļiņa vairs nepieder klaidonim, kas bija palicis dzīvs no tiem laikiem, kad pasaule bija jaunāka. Džeimss Vords ir kļuvis tik mūsdienīgs, ka visā pilnībā izjūt civilizēta cilvēka baiļu lāsta rūgtumu. Tagad viņš baidās no tumsas un doma par to, ka naktī būtu jādodas uz mežu pastaigā, iedveš viņam neizmērojamas šausmas. Džeitnsa Vorda pilsētas māja ir tīra un spodra, bet tās saimnieks izrāda lielu interesi par visādām ierīcēm, kas domātas aizsardzībai pret kramplaužiem. Māja ir viens vadu mudžeklis, un, kad viesis ir aizgājis gulēt, viņš nevar ne lāgā nopūsties, kad neieslēgtos kāds trauksmes signāls. Bez tam Džeimss Vords izgudrojis kombinētu atslēgu, kuru, dodoties ceļā, var nēsāt līdzi vestes kabatā un droši izmantot jebkuros apstākļos. Bet sieva neuzskata viņu par gļēvuli. Viņa zina labāk. Un viņš, kā jebkura slavenība, labprāt dus uz lauriem. Džeimsa Vorda vīrestību neapšauba tie viņa draugi, kuri zina par notikumu Dzirnavu ielejā.