Pāri augstajiem Kūlau kalniem atvējoja vieglas pasātu vēsmiņas, tik tikko sakustinādamas milzīgās, bezbārk- stainās banānu lapas, iešalkodamās palmās, papurinādamas un klusītiņām sačabinādamas algarobas koku lapotnes mežģīnes. Ik pa brītiņam gaiss it kā ievilka elpu — jo tā jau bija elpošana, tā bija Havajas gurdenās pēcpusdienas dvašošana. Maigo elpas dvesienu starplaikos gaiss atkal kļuva smags un tvanīgs no puķu smaržām un leknās, dzīvības pilnās augsnes izgarojumiem.
Cilvēku ap zemo, bungalo līdzīgo mājiņu bija daudz, tomēr atdusējās no tiem tikai viens. Pārējie turējās klusi kā pelītes. Otrpus mājas sīks zīdainītis pīkstošā balstiņā sāka žēloties, ka pārāk ātri atrautā krūts nav to veldzējusi. Viņa māte, slaida hapa-haole (pa pusei baltā), tērpusies vaļīgi krokotā holoku no balta muslina, žigli aizsteidzās starp banānaugiem un papaijas kokiem, aiznes- dama trokšņaino bērneli tālāk projām. Pārējās sievietes, hapa-haole un tīrasiņu iezemietes, nemierpilnas noraudzījās viņas bēgšanā.
Mājas priekšā zālājs tupēja kādi divdesmit havajieši. Tie visi bija spēcīgi vīrieši, muskuļoti un platiem pleciem. Šie vīri ar brūnīgu ādas krāsu, spoži brūnām un melnām acīm, parupjiem, bet pareiziem sejas pantiem rādījās esam tikpat labsirdīgi, jautri un piemīlīgi kā viņu salas klimats. Pilnīgs pretstats tam šķita šo cilvēku mežonīgi kareivīgais ietērps. Aiz raupjo ādas apavu stulmiem bija aizsprausti gari dunči, kuru rokturi rēgojās ārpusē. Pie papēžiem tie valkāja spāniešu piešus ar milzīgiem skrituļiem. Viņiem bija īsts bandītu izskats, ja nevēro pavisam nepieskanīgās puķu un smaržīgo maile vītnes, kas apjoza viņu kovboju cepures ar noļukušām malām. Viens no tiem, pievilcīgi un šķelmīgi skaists kā fauns ar fauna acīm, bija koķeti aizspraudis aiz auss liesmainu hibiska ziedu. Pāri viņiem, sniedzot paēnu no saules, pletās plašs Ponciana regia baldahīns, pats viens vienīgs ziedu liesmojums, un ik no zieda viduča raudzījās skarainu pu- tekšnīcu pušķītis. Kaut kur tālāk, attāluma klusināta, bija dzirdama viņu sapīto zirgu dobjā mīņāšanās. Visu acis neatraudamās vērās vienīgajā gulētājā, kas, pilnā garumā izlaidies, atdusējās uz lauhala paklāja kādas simt pēdas tālāk zem pērtiķpākšu kokiem.
Havajiešu kovboji gan bija liela auguma, taču gulētājs vēl lielāks. Kā liecināja sniegbaltie mati un bārda, viņš bija arī daudz vecāks. Pēc resnajām roku locītavām un lielajiem pirkstiem varēja spriest, cik spēcīgs augums slēpjas zem platajām rupja audekla biksēm un katūna bezpogu krekla, kas bija atrauts vaļā no jostas vietas līdz kaklam, atsegdams krūtis, klātas ar biezu kūlu, tikpat baltu kā bārda un mati. Platās un augstās krūtis, kas atsperīgi šūpojās, muskuļiem elastīgi saspringstot un atslābstot, lika jaust, kāds smagnējs spēks vēl arvien snauž sirmgalvī. Bez tam saulē iedegusī un vējā appūstā āda tomēr nespēja slēpt faktu, ka šis vīrs ir īsts haole — baltais cilvēks.
Tā kā viņš gulēja uz muguras, kuplā, baltā bārda, pret debesīm paslieta un bārdskuvja neskarta, ik ar elpas vilcienu te sabozās, te pieglaudās, kamēr sirmās ūsas, dvašai izplūstot, saslējās stāvus kā dzeloņcūkas sari un atkal nolaidās ieelpošanas brīdī. Meitene, gadu četrpadsmit, gulētāja mazmeita, ģērbusies vienīgi kreklā jeb muumuu, tupēja tam līdzās un ar spalvu vēdekli gaiņāja nost mušas. Viņas sejā iezīmējās gan bažas, gan satraukums, gan godbijība, it kā viņa apkalpotu kādu dievu.
Un tiešām — Hārdmans Pūls, dusošais bārdainis, viņai, tāpat kā neskaitāmiem citiem, bija dievs — dzīvības avots, barības gādnieks, gudrības kalngals, likumu devējs, smaidošā žēlsirdība, bet pērkona bardzība sodot, tātad kungs un saimnieks, kura pēcnācēju hronoloģiskajos sarakstos skaitījās četrpadsmit dzīvi, jau pieauguši dēli un meitas, tālāk vēl seši mazmazbērni, bet mazbērnu daudz vairāk, nekā viņš spēja sarēķināt brīžos, kad atmiņa darbojās visspilgtāk.
Pirms piecdesmit viena gada viņš ar bezklāja laivu bija piebraucis Laupahoehoē Havajas pievēja pusē. Šī laiva bija viss, kas palicis pāri no Ņūbedfordas vaļu mednieku kuģa «Melnais princis». Dzimis Ņūbedfordā, divdesmit gadu vecumā viņš ar savu kūsājošo sparīgumu un izveicību bija uzkalpojies par otro stūrmani uz bojā gājušā vaļu ķērāja. Nonācis Honolulu un apskatījies, ko nu darīt tālāk, viņš vispirms bija apprecējis Kaļamu Mamaiopili, tad iestājies darbā par loci Honolulu ostā, pēc tam atvēris krogu un jūrnieku pansiju, bet pēdīgi pēc Kaļamas tēva nāves nometies par lopu audzētāju plašajās ganību zemēs, ko sieva mantojusi.
Vairāk nekā pusgadsimtu viņš bija nodzīvojis kopā ar havajiešiem, un var teikt, ka viņu valodu Pūls prata labāk nekā lielā tiesa havajiešu pašu. Precēdams Kaļamu, viņš bija apprecējis ne vien viņas zemi, bet arī viņas virsaišu kārtu, un apakšnieku padevība, ko sievai kā augstdzimušai izrādīja vienkāršie ļautiņi, pienācās arī viņas vīram. Jāpiemetina, ka viņam tiešām no dabas piemita visi virsaiša dotumi: milzīgais stāvs, bezbailība un lepnums, tāpat straujais raksturs, kurš nespēja paciest nekaunību vai apvainojumu un kuru pārmākt vai iebiedēt nebija pa spēkam pat ne visvarenākajam divkāju radījumam; Pūls spēja vienkāršajiem ļautiņiem likt viņam kalpot, nevis zemiski kaulēdamies vai pierunādams, bet tikai ar neap- jaušamu, tomēr pašsaprotamu, žēlīgu nolaišanos no sava dižuma augstumiem. Viņš savus havajiešus pazina pilnīgi — gan viņu garīgās, gan miesīgās īpašības, pazina labāk, nekā viņi paši sevi pazina, — polinēziešu liekvārdību, ticējumus, ieražas un noslēpumus.
Un tā nu septiņdesmit viena gada vecumā, jau kopš pulksten četriem visu rīta cēlienu pavadījis seglos, apjādams ganību platības, viņš gulēja zem pērtiķpākšu kokiem savā ierastajā un svētajā diendusā, ko traucēt neuzdrīkstējās neviens apakšnieks un ko arī neviens no viņa kārtas dižmaņiem nebūtu vis atļāvies pārtraukt. Šādas tiesības bija piešķirtas tikai karalim, tomēr tas jau izsenis bija iegaumējis: traucējot Hārdmana Pūla diendusu, var panākt vienīgi to, ka tiek uzmodināts ļoti īgns un sirdīgs Hārdmans Pūls, kas netur mēli grožos, bet saka ļoti nepatīkamus, kaut arī patiesus vārdus, un tādus neviens karalis negrib klausīties.
Saule svilināja. Attālāk mīņājās zirgi. Rimstošās pasātu vēsmiņas iečabinājās lapās pēc arvien ilgākiem klusuma starpbrīžiem. Smaržas tvanēja smagāk. Sieviete atnesa atpakaļ bērniņu, kas atkal bija nomierinājies, un noguldīja aiz mājas. Pērtiķpākšu koki sakļāva lapas maigi rāmajā gaisā virs gulētāja un arī paši ieslīga diendusā. Meitene, gandrīz vai aizturējusi elpu, apzinādamās sava pienākuma svinīgumu, arvien vēl vēdināja nost mušas; un tie pārdes- mit kovboji vēl arvien vēroja saspringtā klusumā.
Hārdmans Pūls pamodās. Nākamais elpas izpūtiens, ko varēja gaidīt pēc ilgstošā ritma noteiktā starplaika, aptrūka. Baltās, garās ūsas vairs nesaslējās. Toties piepūtās vaigi zem bārdas; plaksti pacēlās, atsegdami zilas acis, kas tūdaļ nīgri atblāzmoja pilnīgu apkārtējā atskārtu; labā roka pastiepās pēc pusizsmēķētās pīpes tam līdzās, kamēr kreisā sameklēja sērkociņus.
— Atnes man džinu ar pienu! — viņš havajiešu valodā pavēlēja mazajai meitenei, kas, viņam pamostoties, bija notrīcēdama saslējusies.
Viņš aizdedzināja pīpi, tomēr nelikās manām savus turpat tuvumā gaidošos apakšniekus, pirms nebija atnesta un iztukšota liela glāze džina ar pienu.
— Nu? — Hārdmans Pūls strupi noprasīja un klusuma brīdī, kamēr divdesmit sejas savilkās smaidā un divdesmit tumšu acu pāri iemirdzējās labvēlīgā patikā, noslaucīja no bārdas apņemtajām lūpām aizķērušās džina un piena lāses. — Kālab jūs te kleknējat? Ko gribat? Nāciet tuvāk!
Divdesmit milži, lielākā daļa jaunekļi, piecēlās un, piešu skritulīšiem un ķēdītēm skaņi šķindot un žvadzot, pienāca tam klāt. Viņi sakārtojās puslokā tam iepretī, kautri cenzdamies aizslēpt platos plecus cits citam aiz muguras, un sejas visiem laistījās pazemīgos smaidos, taču vienlaikus pauzdatnas nevilšu un neatskārstu līdztiesīguma apziņu. īstenībā Hārdmans Pūls viņiem bija vairāk nekā tikai virsaitis vien. Viņš bija vecākais brālis, tēvs vai patriarhs; ar visiem tiem viņš šādā vai tādā veidā bija saradojies pēc havajiešu paražām — gan sievu izraudzīdams, gan daudzos bērnus un mazbērnus izprecinādams. Vieglākā uzacu saraukšana spēja tos samulsināt, viņa dusmas — šausmināt, bet viņa pavēle liktu tiem doties pretī drošai nāvei; tomēr, no otras puses, nevienam no tiem ne prātā nenāca uzrunāt viņu citādi kā vien visā sirsnībā ar priekšvārdu, tikai vārds «Hārdmans»[1] bija pārtulkots havajiešu mēlē un skanēja «Kanaks Oolea».
Kad viņš pameta ar galvu, puslokā stāvošie apsēdās manietiie zālājā, ar lūdzošiem smaidiem cenzdamies noskaņot viņu labvēlīgi.
— Ko jūs gribat? — viņš havajiešu valodā noprasīja stingri un skarbi, bet tie gan zināja, ka tā viņš dara tīšām.
Smaidi vērtās vēl platāki, bet spēcīgie pleci un staltie ķermeņi patikā sarosījās — viņi bija tīri kā kucēnu bars, kas luncinādamies izlūdzas laipnīgumu. Hārdmans Pūls izraudzījās vienu no viņiem.
— Nu, Ilīopoi, ko tu gribi?
— Desmit dolāru, Kanak Oolea.
— Desmit dolāru! — Pūls iesaucās it kā iztrūcies, dzirdēdams nosaucam tādu neprātīgu summu. — Vai tikai tu netaisies ņemt otru sievu? Atceries jel, ko misionāri māca! Tikai vienu sievu vienā reizē, Ilīopoi, vienu sievu vienā reizē! Jo tas, kas apņems daudzas sievas, taisnā ceļā nokļūs ellē.
Krikšķināšana un smejošu acu mirkšķi apsveica šo joku.
— Nē, Kanak Oolea, — skanēja atbilde. — Velns zina cik grūti man sadabūt kow-kow jau vienai sievai un viņas daudzajiem radiem.
— Kow-kow? — Pūls atkārtoja no ķīniešiem pārņemto barības apzīmējumu, kuru havajieši bija pasākuši lietot sava pašu vārda paina vietā. — Vai tad jūs, puiši, šodien neesat še dabūjuši kow-kow?
— Jā, Kanak Oolea, — ierunājās vecs, krunkains iezemietis, kas nupat bija pievienojies pulciņam, nākdams no mājas puses. — Visi viņi virtuvē dabūja kow-kow, daudz dabūja. Viņi ēda kā noklīduši zirgi, kas tikko pārvesti ielejā no lavas» klintīm.
— Un ko tu vēlies, Kumuhana? — Pūls tagad pievērsās vecajam, tai pašā reizē dodams meitenei zīmi, lai aiz- vēcina mušas viņam no otra sāna.
— Divpadsmit dolāru, — Kumuhana atteica. — Es gribu nopirkt ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Kļūstu pārāk vecs, staigājot kājas vairs nespēj mani panest.
— Tu pagaidi! — viņa haole kungs pavēlēja. — Par to un vēl citām svarīgām lietām es ar tevi parunāšu vēlāk, kad būšu patērgājis ar pārējiem un tie būs aizgājuši.
Krunkainais sirmgalvis pamāja ar galvu un ķērās pie pīpes, lai to aizkūpinātu.
— Kow-kow virtuvē bija labs, — Ilīopoi atsāka, aplaizīdams lūpas. — Poi bija pirksta resnumā, sivēns trekns, un lašu vēderi nesmirdēja, zivis ļoti svaigas, un to bija daudz, kaut gan opihi bija apsālīti un tālab kļuvuši sīksti. Opihi nekad nedrīkst sālīt. Es taču tev bieži esmu teicis, Kanak Oolea, ka opihi nedrīkst apsālīt. Esmu pie- ēdies labu kow-kow. Mans vēders ir gluži smags. Tomēr sirds man no tā vieglāka nekļūst, jo nav man kow-kow paša mājās, kur dzīvo mana sieva, kas ir tava ceturtā dēla otrās sievas tēvmāsa, un kur dzīvo mana mazā meitiņa un manas sievas sirmā māte, un manas sievas sirmās mātes barojamais bērns, kas ir kroplis, un manas sievas māsa, kas tāpat mitinās pie mums ar saviem trim bērniem, kuru tēvs ir miris ar negantu tūsku …
— Vai pieci dolāri paglābs jūs visus no bērēm uz kādu dienu vai pat uz vairākām? — Pūls pārbaudīdams aprāva pārāk garo stāstu.
— Jā, Kanak Oolea, un no tiem es vēl varēšu nopirkt sievai jaunu ķemmi, bet sev pašam mazliet tabakas.
Izvilcis no kuplo audekla bikšu sānkabatas ar zeltu pildītu maisiņu, Hārdmans Pūls izņēma no tā zelta monētu un izveicīgi iemeta pastieptajā saujā.
Kādam neprecētam jauneklim, kas kāroja sešus dolārus jauniem jājamzābakiem, tabakai un piešiem, tika iedoti trīs dolāri; tikpat daudz otram, kuram vajadzēja cepures; bet trešajam, kurš pieticīgi lūdza pēc diviem dolāriem, iedeva četrus līdz ar skaistos vārdos izteiktu uzslavu par viņa drosmīgumu — viņš nesen kalnos ar laso bija noķēris jaunu inežavērsi. Visi jau zināja, ka saimnieks viņu prasības katrā ziņā apcirps uz pusi, tālab arī divkāršoja savu prasību apmērus. Hārdmans Pūls zināja, ka viņi to dara, bet tikai smīnēja pie sevis. Tāds nu reiz bija viņa paņēmiens, kā izrādījās, ļoti labs paņēmiens, lai tiktu galā ar neskaitāmajiem radiniekiem, pie tam nepavisam nemazināja viņa cieņu pārējo acīs.
— Un tu, Ahuhu? — viņš vaicāja kādam, kura vārds nozīmēja «indes koks».
— …un vēl tik daudz, cik maksā pāris audekla bikšu, — Ahuhu pabeidza savu vajadzību uzskaiti. — Esmu daudz un grūtos ceļos jājis pakaļ taviem lopiņiem, Kanak Oolea, un tajā vietā, kur manas bikses berzējas pret seglu sēžamvietu, pašām tām sēžamvietas vairs nav. Nebūtu glīti, ja sāktu runāt, ka Kanaka Ooleas kovbojs, kas bez tam vēl ir Kanaka Ooleas sievas pusmāsas brālēns, kaunas ļaudīs rādīties citādi kā vien jāšus seglos vai ari soļo atmuguriski, tiklīdz kāds uz viņu paskatās.
— Se tev nauda veselam ducim bikšu pāru, Ahuhu, —• Hārdmans Pūls smaidīdams teica un pasvieda viņam attiecīgo naudas summu. — Esmu lepns, ka mana ģimene sargā manu lepnumu. Vēlāk, Ahuhu, tu man no šā bikšu duča vienas izsniegsi, citādi arī man nāksies soļot atmuguriski, jo manas paša bikses — pie tam vienīgās — ir tikpat nekaunīgā vietā izdilušas.
Un, sirsnīgi smiedamies par sava haole virsaiša pēdējo jociņu, viss vīru pulciņš, kuru augumi bija stalti, bet sirdis maigi bērnišķīgas, devās pie saviem zirgiem; palika vienīgi vecais, sarukušais sirmgalvis Kumuhana, kam bija likts gaidīt.
Veselas piecas minūtes abi sēdēja klusēdami. Tad Hārdmans Pūls lika meitenei pagādāt glāzi džina ar pienu; kad tā bija atnesta, viņš ar galvas mājienu vēlēja pasniegt to Kumuhanam. Glāze neatrāvās no vecā lūpām, kamēr nebija tukša, pēc tam viņš izdvesa skaļu nopūtu: «A-a-ah,» — un nošmakstināja lūpas.
— Daudz awa (pašdarināts alus) esmu izdzēris savā laikā, — viņš domīgi ieteicās, — Tomēr awa ir vienkārša cilvēka dzēriens, bet haole liķieris ir dzēriens virsaišiem. Awa nav tik stiprs un mīlīgs kā liķieris, tas nesatrauc kā piešu spēriens; liķiera karstums liek cilvēkam Izbaudīt patīkamo sajūtu, ka viņš dzīvo, jo ir taču patīkami būt dzīvam.
Hārdmans Pūls pasmaidīja, atzinīgi pamādams ar galvu, un vecais Kumuhana turpināja:
— Liķierī ir siltums Tas silda vēderu un dvēseli. Tas sasilda sirdi. Pat dvēsele un sirds top aukstas, ja cilvēks ir vecs.
— Tu esi vecs, — Pūls piekrita. — Gandrīz tikpat vecs kā es.
Kumuhana papurināja galvu un nomurdēja:
— Ja vien es nebijis vecāks par tevi, tad es varētu būt tikpat jauns kā tu.
— Man ir septiņdesmit viens, — Pūls sacīja.
— Es neprotu rēķināt vecumu tādā veidā, — skanēja atbilde. — Kas notika tai gadā, kad tu piedzimi?
— Pagudrosim, — Pūls apsvēra. — Tagad ir 1880. gads. Atņemsim septiņdesmit vienu, tad paliks deviņi. Esmu dzimis 1809., tajā pašā gadā, kad mira Kelīmakai, tajā pašā gadā, kad skots Arčibalds Kempbels dzīvoja Honolulu,
— Tad es tik tiešām esmu vecāks par tevi, Kanak Oolea. Es šo skotu labi atceros, jo tolaik jau rotaļājos starp Honolulu stiebru būdām un pat vizinājos uz dēļa pa wa~ hine (sieviešu) bangotni Vaikiki piekrastē. Es tevi vēl tagad varu aizvest uz to vietu, kur stāvēja skota stiebru būda. Tagad uz tā zemes gabaliņa atrodas jūrnieku misijas nams. Tomēr es zinu, kad esmu dzimis. Mana vecmāmuļa un māte man bieži par to stāstīja. Es piedzimu toreiz, kad uguns dieve jeb vulkānu dieve Pele noskaitās uz Pai- eas iedzīvotājiem, jo tie nebija ziedojuši viņai zivis no sava dīķa, un viņa no Hūlalai sūtīja lejup lavas straumi, kas aizbēra šo dīķi. Paieas zivju dīķis ir piepildīts ar lavu uz visiem laikiem. Tas notika toreiz, kad es piedzimu.
— Tas bija 1801. gadā, kad Džeimss Boids būvēja Hilo piekrastē kuģus Kamehameham, — Pūls skaitīja gadus atpakaļ, — iznāk, ka tu esi septiņdesmit deviņus gadus vecs, tātad astoņus gadus vecāks par mani. Tu esi ļoti vecs.