— Un tu esi ļoti gudrs.
— Jā, Kanak Oolea.
— Un tu zini daudzus noslēpumus, kas zināmi tikai pašiem vecākajiem.
— Jā, Kanak Oolea.
— Tātad tu arī zināsi.,. — Hārdmans Pūls aprāva, lai ar bālgani zilo acu ciešo skatienu jo iespaidīgāk ietekmētu un hipnotizētu otro sirmgalvi. — Stāsta: Kahekili kauli esot izņemti no slēptuves un šodien atrodoties Karaliskajā mauzolejā. Esmu dzirdējis sačukstamies, ka no visiem dzīvajiem tu vienīgais vēl zinot, kā tas ir patiesībā.
— Es zinu, — skanēja lepna atbilde. — Es vienīgais zinu.
— Nu, vai tie atrodas mauzolejā? Jā vai nē?
— Kahekili bija alii (augstais virsaitis). Viņš bija no tās pašas ģints, no kuras cēlusies tava sieva Kaļama. Viņa arī ir alii. — Vecais apakšnieks apklusa, pārdomās savilkdams plānās lūpas. — Es piederu viņai, tāpat kā visi manējie pirms manis ir piederējuši viņas ciltij pirms viņas. Viņa vienīgā ir pavēlniece pār maniem lielajiem noslēpumiem. Viņa ir gudra, pat pārāk gudra, tālab neliks man izpaust šo noslēpumu. Tev, o, Kanak Oolea, es neteikšu «jā», es neteikšu «nē». Tas ir alii noslēpums, kuru nezina pat paši alii.
— Ļoti labi, Kumuhana, — Hārdmans Pūls viņu uzteica. — Tomēr tu aizmirsti, ka arī es esmu alii un ka to, ko mana labā Kaļama neuzdrīkstētos vaicāt, es tai pavēlēšu vaicāt. Es varu tūdaļ pat aizsūtīt pēc viņas un likt, lai viņa pavēl tev atbildēt. Bet tā būtu muļķība, pie tam tu redzētu, ka esi divkārt apvests ap stūri. Pastāsti man šo noslēpumu, un viņa nekad to neuzzinās. Pār sievietes lūpām arvien izlīst viss, kas viņā pa ausīm ielijis, jo sieviete ir tā radīta. Es esmu vīrietis, bet vīrietis ir radīts citādi. Kā tu labi zini, manas lūpas cieši piesūcas noslēpumiem, kā astoņkājis piesūcas pie sāļainas klints. Ja negribi stāstīt man vienam pašam, tu pastāstīsi mums abiem ar Kaļamu, bet viņas lūpas runās, viņas lūpas runās, tā ka vispēdīgais malahini (jaunpienācējs) drīz vien zinās to, ko pretējā gadījumā būtu zinājuši tikai tu un es.
Ilgu laiku Kumuhana sēdēja klusu, prātodams par šiem argumentiem, bet nerazdams iespēju, kā izvairīties no to loģiskā spēka.
— Liela ir tava haole gudrība, — viņš beidzot atzina.
— Jā vai nē? — Hārdmands Pūls tēmēja savu zobenu tieši sirdī.
Kumuhana vispirms palūkojās viņā, tad gausi pavērsa acis uz meiteni, kas gaiņāja mušas.
— Ej! — Pūls tai uzsauca. — Un nenāc atpakaļ, pirms nedzirdi mani sasitam plaukstas!
Hārdmans Pūls vairs neteica ne vārda arī pēc tam, kad mušu gaiņātāja bija nozudusi mājā, tomēr seja, kas izskatījās cieta kā akmens, pauda jautājumu: «Jā vai nē?»
Atkal Kumuhana bažīgi pavērās apkārt un pat augšup pērtiķpākšu koka zaros, it kā baiļodamies slepena klausītāja. Lūpas viņam bija izžuvušas. Ar mēles galiņu viņš tās vairākkārt apslapināja. Divreiz viņš raudzīja ierunāties, taču rīkle tā ķērkstēja, ka nekas nebija saprotams. Beidzot ar noliektu galvu viņš izčukstēja tik klusu un svinīgi, ka Hārdmanam Pūlam vajadzēja pašam pieliekt galvu, lai saklausītu:
— Nē.
Pūls sasita plaukstas, un mazā meitene izskrēja no mājas, trauksmīgi steigdamās pie viņa.
— Atnes pienu un džinu vecajam Kumuhanam — tūda|! '— Pūls pavēlēja, bet Kumuhanam viņš sacīja:
— Tagad pastāsti man visu šo notikumu!
— Pagaidi! — tas atteica. — Pagaidi, līdz mazā wa- hine būs atnākusi un atkal aizgājusi!
Un, kad meitene bija projām, bet džins ar pienu aizgā- jis to ceļu, kāds jau nolemts džinam, kad tas sajaukts ar pienu, Hārdmans Pūls, vairāk neskubinādams, gaidīja stāstījumu. Kumuhana piespieda roku pie krūtīm un īsiem starplaikiem dobji ieklepojās, gaidīdams uzmundrinājumu, tomēr galu galā sāka runāt pats:
— Senajās dienās tas bija šausmīgs notikums, ja nomira kāds lielais alii. Kahekili bija liels alii. Viņš varētu būt karalis, ja palicis dzīvs. Kas gan spēj pateikt? Es biju jauns cilvēks, bet vēl neprecējies. Tu zini, Kanak Oolea, kad nomira Kahekili, un tu vari man pateikt, cik vecs es tad biju. Viņš nomira, kad gubernators Boki turēja Blondas viesnīcu šepat Honolulu. Vai esi dzirdējis?
— Tad es vēl uzturējos Havajas pievēja piekrastē, — Pūls atbildēja. — Tomēr dzirdējis esmu. Boki ierīkoja degvīna dedzinātavu un norentēja Manoas zemes, lai audzētu cukuru degvīna tecināšanai, bet Kāhumanu, kas bija pavaldonis, atcēla rentes līgumu, lika izraut cukurniedres ar visām saknēm un iedēstīt tur kartupeļus. Boki noskaitās un, gatavodamies sākt karu, savāca pie Vaikiki savus karotājus līdz ar divpadsmit dezertieriem no vaļu ķērāju kuģa un pieciem vara sešmārciņu lielgabaliem ..
— Tieši tas bija laiks, kad nomira Kahekili, — Kumuhana dedzīgi iejaucās. — Tu esi ļoti gudrs. Tu par senajām dienām daudz ko zini labāk nekā mēs, vecie kanaki.
— Tas notika 1829. gadā, — Pūls apmierināts turpināja. — Tev bija divdesmit astoņi gadi, bet man divdesmit, es tikko kā biju piebraucis krastā bezklāja laivā pēc tam, kad «Melnais princis» bija sadedzis.
— Man bija divdesmit astoņi, — Kumuhana atkārtoja.
— Izklausās, ka pareizi būs. Es labi atceros Boki vara lielgabalus Vaikiki krastmalā. Arī Kahekili nomira tajā laikā Vaikiki. Ļaudis līdz šai dienai tic, ka viņa kauli tika nogādāti uz Honaunau Haleo Keawe (mauzoleju) Konā …
— Un labu laiku vēlāk atvesti uz Karalisko mauzoleju Honolulu, — Pūls papildināja.
— Tāpat, Kanak Oolea, ir vēl daži, kuri līdz šai dienai tic, ka karaliene Alise tos līdz ar pārējiem savu senču kauliem glabā lielajās krūkās savā tabu istabā. Visi tie domā aplam. Es zinu. Kahekili svētie kauli ir pagalam un zuduši uz mūžu. Tie nekur nav apglabāti. To vairs nav. Un daudzus lāgus kona vēji ir kūluši baltās putās Vaikiki bangotni, kopš pēdējais cilvēks pēdējo reizi skatīja Kahekili. Es vienīgais esmu palicis dzīvs no šiem cilvēkiem. Es esmu pēdējais, un es nebiju vis laimīgs, ka dabūju piedalīties šajā nobeigumā.
Jo redzi! Es biju jauneklis, un sirds man karsta kā lava kvēloja pēc Melaijas, kura bija viena no Kahekili nama kalponēm. Tāpat arī Anapuni sirds kaisa viņas dēļ, kaut gan Anapuni sirds bija melna, kā pats redzēsi. Tonakt mēs dzīrojām — Anapuni un es —, tonakt, kad mira Kahekili. Mēs ar Anapuni bijām vienkārši ļautiņi — tāpat kā visi kanaki un vuahine, kuri dzīroja līdz ar parastajiem matrožiem un vaļu mednieku kuģa jūrniekiem no kuģa priekšgala[2]. Mēs dzīrojām, sēdēdami uz paklājiem Vaikiki krastmalā, turpat pie vecā heiati (tempļa), kas nav tālu no tās vietas, kur tagad atrodas Vildersa liedags. Toreiz es uz visiem laikiem iegaumēju, kādus daudzumus dzeramā spēj panest haole jūrnieki. Ja runā par mums, kanakiem, mūsu galvas no viskija un ruma bija kļuvušas karstas un vieglas un grabēja kā izkaltēti ķirbji.
Bija jau pāri pusnaktij, kā es labi atceros, kad ieraudzīju pār slapjajām, cietajām krastmalas smiltīm nākam Me- laiju, ko nekad nebiju redzējis piedalāmies kādās dzīrēs. Smadzenes man kaita kā elles liesmās, kad pamanīju, ka arī Anapuni skatās uz Viņu, pie tam Anapuni atradās viņai tuvāk, jo dzērāju lokā sēdēja man iepretī. Ai, es zinu, tas bija viskijs, rums un jaunība, kas manī kurināja šo karstumu; bet toreiz, tajā brīdī, mans trakais prāts izlēma: ja tā runās ar viņu, ja ies dejot ar viņu pirmo, tad es ar abām rokām sagrābšu Anapuni rīkli, nosviedīšu viņu gar zemi, pagrūdīšu zem mahine bangotnes turpat mums blakām un slīcināšu, un žmiegšu, līdz dzīvība viņu pametīs un nebūs vairs šķēršļa, kas stāvētu starp mani un Melaiju. Jo zini, ka viņa vēl nebija izšķīrusies starp mums un tikai Anapuni dēļ viņa jau sen nebija kļuvusi manējā.
Melaija bija skaista jaunava, augums kā virsaišmeitai un pat vēl jaukāks, un tāda viņa nāca pie mums pār valgajām smiltīm mēness mirdzumā. Pat haole jūrnieki uz brīdi pieklusa un blenza viņā ar vaļējām mutēm. Kas viņai bija par gaitu! Esmu dzirdējis tevi stāstām, o, Kanak Oolea, par sievieti Helēnu, kuras dēļ izcēlies Trojas karš. Par Melaiju es varu teikt, ka viņas dēļ pat elles mūriem būtu ar mieru uzbrukt vēl daudz vairāk vīriešu nekā tai senlaiku pilsētai, par kuru tev patīk gari un plaši stāstīt, kad esi iedzēris tā pamazāk piena, bet pavairāk džina.
Kas par gaitu! Mēnesnīcā blāvās medūzas, līgodamās bangotnē, vizmoja tāpat kā petrolejas spuldzes pie rampas, kādas esmu redzējis jaunajā haole teātrī. Tā nebija meitenes, bet sievietes gaita. Viņa nelidinājās, šūpodamās kā sīkie vilnīši rifu sargātā rāmā piekrastē. Viņas gaitā bija kaut kas dižens un karalisks — it kā dabas spēku kustība, it kā lavas straumes vienmērīgais plūdums lejup pa Kau kalna nogāzēm uz jūru, it kā pasātu bangotas jūras milzīgie, rāmie viļņi, it kā četru lielo gadalaiku uzplūds un atplūds, kas var atgādināt mūziku dieva mūžīgajām ausīm, bet ir pārāk gauss savā laika plūsmā, lai veidotu skaņu parasta, strauji pulsējoša cilvēka ausij, kurš mirst ātri, nenodzīvojis ilgu mūžu.
Anapuni bija viņai'tuvāk. Tomēr viņa skatījās uz mani. Vai tu, Kanak Oolea, esi kādreiz dzirdējis saucienu, kam nav skaņas, bet kas ir skaļāks nekā dieva gliemežvāku taures? Tā viņa sauca mani pāri visam dzērāju lokam. Es pa pusei pacēlos, jo nebiju vēl galīgi apdzēries; bet Anapuni roka viņu apskāva un pievilka klāt, un es atkal atslīgu uz elkoņa, skatījos un sevī plosījos. Viņš gribēja piedabūt, lai tā apsēžas līdzās, bet es gaidīju. Ja viņa apsēstos un pēc tam vēl ietu dejot ar to, es zinu, ka pirms rītausmas Anapuni jau būtu mironis, nožņaugts un noslīcināts seklajā bangotnē.
Dīvaina gan, vai ne tā, Kanak Oolea, ir visa šī kvēle, ko dēvē par «mīlestību»? Tomēr nav vis dīvaina. Tā tam jābūt, kad cilvēks ir jauns, citādi cilvēku dzimums neturpinātos.
— Tālab jau arī alkām pēc sievietes jābūt lielākām nekā alkām pēc dzīvības, — Pūls apstiprināja. — Citādi vairs nebūtu ne vīriešu, ne sieviešu.
— Jā, — Kumuhana teica. — Bet nu jau pagājuši daudzi gadi, kopš šī kvēle manī galīgi izdzisusi. Es to atceros, kā mēdz atcerēties senu saules lēktu, kā to, kas pagājis. Un tā cilvēks kļūst vecs un auksts un dzer džinu — ne jau lai apskurbinātos, bet lai sasildītos. Un piens ir ļoti veselīgs.
Tomēr Melaija nesēdās tam līdzās. Es atminos, ka acis viņai mežonīgi zalgoja, bet mati bija atrisuši un plandījās, kad viņa noliecās pār Anapuni un kaut ko iečukstēja tam ausī. Un viņas mati pārklāja to visgarām un noslēpa manām acīm, kamēr viņa čukstēja, un, to redzot, sirds man dauzījās pret ribām, apstulbinādama prātu, līdz es gandrīz neko vairs nevarēju saskatīt. Un es saņēmu kopā visu savu gribasspēku, lai spētu doties pāri lokam un notvert viņu, ja viņa pēc īsa mirklīša jau nenāktu pie manis.
Bet tam nekad nebija lemts notikt. Vai atceries virsaiti Konukalani? Viņš pats ieradās pie dzīru loka. Seja tam bija melna no dusmām. Viņš sagrāba Melaiju — ne aiz rokas, bet aiz matiem — un aizvilka projām, un tad viņu vairs nebija. To visu es pat tagad spēju aptvert tikai pa pusei. Es, kas grasījos nokaut Anapuni Melaijas dēļ, nepacēlu ne roku, ne balsi, lai pretotos, kad Konukalani aiz matiem aizrāva viņu projām, — un Anapuni arī ne. Protams, mēs bijām vienkārši ļaudis, bet viņš virsaitis. To es zinu. Bet kālab divi vienkāršie vīri, kuri kļuvuši traki aiz alkām pēc sievietes, kuriem alkas pēc sievietes ir stiprākas nekā alkas pēc dzīvības, pieļauj virsaitim, kaut arī tas bijis augstākais visā zemē, aizvilkt šo sievieti projām aiz matiem? Ja viņi alkst pēc tās vairāk nekā pēc dzīvības, kāpēc šie divi vīri baidās tūdaļ uz vietas nosist šo virsaiti, kas ir viens pats? Te ir kaut kas stiprāks par dzīvību, stiprāks par sievieti — bet kas tas ir? Un kāpēc tā ir?
— Es tev atbildēšu, — Hardmans Puls teica. — Tā tas notiek tāpēc, ka lielākā tiesa cilvēku ir muļķi, un tālab tiem nedaudzajiem, kas ir gudri, vajag rūpēties par viņiem. Tāds ir virsaitības noslēpums. Visā pasaulē virsaiši stāv augstāk par cilvēkiem. Visā pasaulē, kamēr tā pastāv, arvien ir bijuši virsaiši, kuriem nākas sacīt daudzajiem muļķa cilvēkiem: «Dariet tā, nedariet šitā! Strādājiet — un' strādājiet tā, kā mēs jums sakam, citādi jūsu vēderi paliks tukši un jūs iesiet bojā. Klausiet likumiem, kurus mēs jums dodam, vai arī jūs tapsiet par zvēriem un jums nebūs vietas pasaulē. Jūsu nemaz nebutu, ja jau pirms jums nebijuši virsaiši, kas visu nokartoja un visu noteica jūsu tēviem. Neviena jūsu atvase nepaliktu pēc jums, ja mēs tagad visu nenokārtotu un nenoteiktu jūsu pašu labā. Jums jāpaliek mierā un pazemībā, jūs drīkstat tikai degunu nošņaukt. Vakaros jums agri jābūt gultā, bet rītos agri jāceļas darbā, ja gribat, lai jums ir gultas, kur gulēt, nevis tikai perēklis kokā kā muļķa putniem. Šis ir gadalaiks, kad dēstāms jamss, tāpēc jums tas jādēsta tagad. Mēs sakām — tagad un šodien, nevis dzīrot un dejot hula šodien, bet jamsu dēstīt rit vai kādā citā no daudzām bezrūpīgām dienām. Jums nebūs vienam otru nokaut, un jūsu tuvāko sievas jūs nedrīkstat aiztikt. Tas viss ir jūsu pašu dzīvības labad, jo jūs vienā reizē spējat domāt tikai par vienu dienu, kamēr mēs, jūsu virsaiši, jūsu vietā domājam par visām dienām un par tām dienām, kas vēl nāks.»
— Kā kalna galotnē mākonis, kas slīgst lejup un apņem tevi, bet tu pat lāgā neapģiedi, ka tas ir mākonis, — tāda ir tava gudrība manam prātam, Kanak Oolea, — Kumuhana purpināja» — Tomēr bēdīgi gan, ka man bija jāpiedzimst par vienkāršu cilvēku un visu mūžu jānodzīvo kā vienkāršam cilvēkam.
— Tas ir tālab, ka tu pats savā būtībā esi vienkāršs, — Hārdmans Pūls skaidroja. — Kad cilvēks ir piedzimis vienkāršs, bet pēc dabas tāds nav, viņš paceļas augšup, pārspēj virsaišus un pats top par virsaiti virsaišiem. Kālab tad tu neesi tas, kurš valda pār manu fermu ar tās liellopu tūkstošiem, kurš apmaina ganus, kad uznāk lietus gāzes, kurš izmeklē vēršus, kurš vienojas par gaļas pārdošanu ar buriniekiem, karakuģiem un ļaudīm, kas dzīvo Honolulu mājās, kurš kaulējas ar advokātiem, kurš palīdz radīt likumus un kurš pat karalim saka, ko darīt tam būtu gudri un ko atkal bīstami? Kāpēc neviens cits cilvēks nevar izdarīt to, ko varu es? Neviens pats cilvēks no visiem tiem, kuri strādā manā labā, kurus baro manas rokas un kuri ļauj man domāt viņu vietā — man, kur es taču strādāju smagāk nekā jebkurš no viņiem, bet neēdu vairāk kā jebkurš no viņiem un tāpat nespēju gulēt vairāk kā uz viena lauhala paklāja vienā reizē — gluži kā jebkurš no viņiem?
— Nu esmu ticis laukā no mākoņa, Kanak Oolea, — teica Kumuhana, sejai manāmi noskaidrojoties. — Tagad es redzu daudz skaidrāk. Visu manu garo mūžu tie alii, zem kuriem esmu dzimis, ir domājuši manā vietā. Arvien, kad biju izsalcis, es gāju pie tiem pēc barības, kā tagad es nāku uz tavu virtuvi. Daudzi ļaudis ēd tavā virtuvē, un visiem ir zināms, ka svētku dienās tu liec kaut treknus vēršus, lai tiek mums visiem. Tālab es atnācu pie tevis arī šodien — vecs vīrs, kura darbaspēks nav vairs vērts ne šiliņa nedēļā, un lūdzu no tevis divpadsmit dolāru, lai nopirktu ēzeli, lietotus seglus un iemauktus. Tālab vien divi desmiti muļķa vīru no mūsējiem šepat pērtiķpākšu koka paēnā vēl pirms pusstundas prasīja no tevis dolāru vai divus, vai četrus, vai piecus, vai desmit, vai divpadsmit. Mēs esam bezrūpīgi ļautiņi un dzīvojam bezrūpīgas dienas, mēs nejēdzam stādīt jamsu īstajā gadalaikā, ja mūsu alii mūs nespiež, mēs neprotam pat nevienu dienu padomāt paši savā labā, un, kļuvuši tik veci, ka nekur vairs nederam, mēs zinām, ka gan jau mūsu alii padomās par kow-kow mūsu vēderiem un stiebru jumtu pār mūsu galvām.
Hārdmans Pūls atzinīgi palocīja galvu un paskubināja:
— Nu, bet tie Kahekili kauli? Virsaitis Konukalani tikko bija aizvilcis projām Melaiju, aiz matiem turēdams, bet jūs abi ar Anapuni, pat nemēģinādami pretoties, sēdējāt dzīrotāju lokā. Ko tad Melaija bija iečukstējusi Anapuni ausī, noliekdamās tam pāri tā, ka viņas mati aizsedza tā seju?
— Ka miris Kahekili. To viņa bija pačukstējusi Anapuni. Ka miris Kahekili, tikko kā miris, un ka virsaiši, pavēlējuši visiem, kas namā, palikt iekšā, apspriežas, kur apglabāt viņa kaulus \in miesu, pirms ziņa par viņa nāvi izgājusi atklātībā. Ka augstais priesteris Eopo jau pieņēmis lēmumu un ka viņa noklausījusies, lūk, ko: mēs ar Anapuni esam izraudzīti par upuriem, kam jāiet viens ceļš ar Kahekili un viņa kauliem, lai turpmāk mūžīgi rūpētos par viņu ēnainajā viņpasaulē.
— Moepuu, cilvēka upuris, — Pūls piemetināja. — Bet misionāri taču bija ieradušies jau pirms deviņiem gadiem.
— Un jau gadu pirms viņu ierašanās elku tēli bija nogāzti un visi tabu salauzti, — Kumuhana papildināja. — Bet virsaiši vēl arvien turējās pie vecajiem tikumiem, pie hunakele paražas, un alii kaulus slēpa tādās vietās, kur neviens cilvēks nevarētu tos atrast un darināt makšķeru āķus no viņu žokļa kauliem vai bultu galus no viņu štilba kauliem, lai izpriecas pēc šaudītu sīkās pelītes. Ieskaties, o, Kanak Oolea!
Sirmgalvis izkāra mēli, un Pūls izbrīnā ieraudzīja, ka šā jutīgā orgāna virspuse no saknes līdz pat galiņam bija tetovēta ar sarežģītām zīmēm.