Bet nu par nakti, kad nomira Kahekili. Pēc tam kad Konukalani bija aizvilcis Melaiju projām aiz matiem, mēs tā arī palikām sēžam dzīrotāju lokā. Daži no haole matrožiem gan sāka kurnēt; tomēr tajās dienās mūsu zemē viņu bija maz, bet kanaku daudz. Un nekad vairs cilvēku acis netika redzējušas Melaiju. Konukalani vienīgais zināja, kādā nāvē viņa mirusi, bet viņš to neteica nevienam. Un pat vēl pēc daudziem gadiem — kurš vienkāršs cilvēks, tāds kā Anapuni vai es, būtu uzdrošinājies viņam to jautāt?
Tomēr Anapuni viņa to bija paguvusi pastāstīt, pirms viņu aizrāva projām. Bet Anapuni sirds bija melna. Man viņš neteica nekā. Pelnījis viņš bija gan, ka viņu nogalinātu, kā es to biju nodomājis. Lokā sēdēja arī milzīga auguma harpūnists, kura dziedāšana atgādināja vērša maurošanu; rēkdams viņš sāka baurot kādu dziesmu par jūru, es satrūcies paraudzījos viņā, un, kad pēc tam atkal pavēros pāri lokam uz Anapuni, Anapuni bija projām. Viņš bija aizbēdzis augstajos kalnos, kur varēja nedēļām ilgi slapstīties pie putnu ķērājiem. To es uzzināju vēlāk.
Es? Es tik sēdēju vien, nokaunējies par savām alkām pēc sievietes, kuras nebija tik stipras kā mana verdziskā pazemība virsaiša priekšā. Un es slīcināju savu kaunu lielos ruma un viskija kausos, līdz pasaule griezās riņķī un apkārt gan manā galvā, gan ārpus tās un Dienvidu Krusts dejoja hula pie debesīm, bet Kūlau kalni nolieca augstās virsotnes līdz pat Vaikiki, tā ka Vaikiki bangotnē varēja noskūpstīt tiem uzacis. Milzīgais harpūnists tikai rēca, kā rēcis; tās arī bija pēdējās skaņas, ko uztvēra manas ausis, kad es novēlos uz lauhala paklāja un kādu laiku biju beigts visam apkārtējam.
Kad pamodos, svīda rītausmas pirmā blāzmiņa. Mani pamodināja cieta basas kājas papēža spēriens sānos. Kaut arī biju salējis sevī šausmīgus daudzumus dzērienu, šis spēriens rnan vis nesagādāja nekādu patīkamo sajūtu. Dzīrotāji kanaki un wahine bija aizgājuši. Es viens pats biju palicis starp aizmigušajiem matrožiem; milzīgais harpūnists krāca kā valis, nolicis galvu man uz kājām.
Vēl daži spērieni ar papēdi, tad es uzslējos sēdus un sāku vemt. Tomēr spērējs bija nepacietīgs, viņš noprasīja, kur esot Anapuni. Es nezināju, un atkal mani spārdīja — šoreiz divi nepacietīgi vīri no abam pusēm —, tāpēc ka es nezināju. Es jau nezināju arī to, ka ir miris Kahekili. Tomēr nojautu, ka gatavojas kas nopietns, jo abi vīri, kas mani spārdīja, bija virsaiši un aiz tiem sakucis nelīkāja neviens vienkāršais cilvēks, lai izpildītu pavēles. Viens bija Aimoku no Kanečes, otrs Humuhumu no Manoas.
Viņi lika man nākt līdzi, un viņu pavēles nepavisam nebija laipnas. Kad es piecēlos, milzīgā harpūnista galva noslīdēja man no kājām un pār paklāja malu novēlās uz smiltīm. Viņš norukšķējās kā cūka, lūpas viņam pavērās un mēle visā garumā izslīdēja no mutes tieši smiltīs. Tā viņš arī neatvilka to atpakaļ. Pirmo reizi redzēju, cik gara var būt cilvēka mēle. Ieraugot smiltis uz šās mēles, mani no jauna pārmāca nelabums. Šausmīga gan ir nākamā diena 'pēc noclzīrotas nakts. Es karšu un žuvu vienās ugunīs, visa mana iekšiene bija kā kvēlojošas ogles, kā aa lava, kā harpūnista mēle, kas aplipuši sausām smiltīm. Es noliecos pēc pusizdzerta kokosrieksta, bet Aimoku to izspēra no maniem trīcošajiem pirkstiem, un Humuhumu ar plaukstas locītavu uzgāza man pa sprandu.
Viņi abi blakām gāja man pa priekšu ar bargumā sa- tumsušām sejām, bet es turējos viņiem pa pēdām. Mute man smakoja no dzērieniem, galva griezās no to sājajiem tvaikiem, un es būtu bijis ar mieru nocirst sev labo roku, ja vien varējis dabūt padzerties ūdeni, jel reizīti padzerties — kaut vienu malciņu. Bet, ja arī to dabūjis, es zinu, tas būtu izčūkstējis manā vēderā kā ūdens lāse, ko uzšļāc uz cepšanai sakarsētiem akmeņiem. Šausmīga ir nākamā diena pēc žūpošanas. Daudzu jaunībā mirušu cilvēku mūža ilgumu esmu pavadījis kopš tā laika, kad pēdējo reizi vēl spēju neprātīgi pietempties, kā to var tikai jaunībā, jo jaunība nepazīst mēra un nebaidās no sekām.
Mums ejot tālāk, es sāku atskārst, ka miris kāds alii. Neviens kanaks negulēja smiltīs aizmidzis, ne arī zagšus steidzās mājup no tikšanās ar mīļāko; neviena laiva nebija izbraukusi agrīnā zvejā, kaut zivis rifā vislabāk ķeras tieši bēguma un paisuma mijā. Kad mēs aiz hoiau nonācām pie tās vietas, kur Lielais Kamehameha mēdza izvilkt krastā savas brigas un šonerus, es ieraudzīju, ka zem laivu nojumēm Kahekili lielajai laivai noņemtas pārsegtās mašas un ka patlaban, kaut gan ir bēguma laiks, daudzi cilvēki velk to pāri smilšu joslai uz ūdeni. Bet visi šie cilvēki bija virsaiši. Un, kaut arī acis man miglojās un galvā viss griezās virpuļu virpuļiem, bet iekšienē kaita kvēlojošas ogles, es tomēr sajēdzu, ka mirušais alii ir Kahekili. Jo viņš bija vecs, un no visiem alii visdrīzāk varēja sagaidīt tieši viņa nāvi.
— Viņa nāve, cik esmu dzirdējis, vairāk līdzējusi gubernatora Boki dumpja izjaukšanā nekā Kekuanaoas lūgumi, — Hārdmans Pūls piezīmēja.
— Tā bija Kahekili nāve, kas to izjauca, — Kumuhana apstiprināja. — Kad tonakt ziņa par viņa nāvi tomēr bija izpaudusies, visi apakšnieki patvērās savās stiebru būdās, nededzināja ne ugunskurus, ne pīpes un sargājās pat skaļāk elpot, jo, atrazdamies starp mājas sienām, viņi bija tabu, viņus nevarēja izmantot par upuriem. Tāpat aizbēga visi gubernatoram Boki pakļautie karotāji un arī no kuģa dezertējušie haole, ta ka vara lielgabali gulēja pamesti, bet viņa virsaišu saujiņa viena pati nekā nevarēja iesākt.
Aimoku un Humuhumu lika man apsēsties smiltīs netālu no tās vietas, kur lielo laivu vilka ūdenī. Kad tā beidzot peldēja, visi virsaiši juta slāpes, jo nebija raduši tā pūlēties; tad viņi lika man rāpties palmās līdzās laivu nojumēm un mest lejā dzeramos kokosriekstus. Viņi padzērās un atspirga, bet man viņi neļāva dzert.
Tad tie atnesa Kahekili no viņa nama uz laivu. Viņš bija guldīts gluži jaunā, noeļļotā un nopernicotā haole zārkā. To bija darinājis kāds kuģa galdnieks, laikam iedomādamies, ka taisa laivu, kas nedrīkst laist ūdeni cauri. Tas bija cieši nodrīvēts, bet virspusē virs Kahekili sejas bija ielaista plāna stikla rūts. Virsaiši nebija pieskrūvējuši virsējo dēli, kas aizsedz stiklu. Iespējams, ka viņi nemaz nezināja, kā jārīkojas ar haole zārkiem, bet vai nu šā vai tā — viņu nezināšana, izrādījās, bija mana laime, kā tu tūdaļ dzirdēsi.
«Te jau ir tikai viens moepuu,» teica priesteris Eopo, paskatīdamies manī, kad es sēdēju uz šķirsta laivas dibenā. Virsaiši jau airēja pāri rifam.
«Otrais aizbēdzis patvērumā,» Aimoku atbildēja. «Sis bija vienīgais, ko varējām notvert.»
Un tad es zināju. Nu zināju visu: mani upurēs. Par otro upuri bija paredzēts Anapuni. To tad Melaija dzīru lokā bija iečukstējusi Anapuni ausī. Taču viņu aizrāva projām, pirms viņa paguva to pateikt man. Bet viņš, būdams melns savā sirdī, tīšām nebija man neko teicis.
«Jābūt diviem,» Eopo uzstāja. «Tāds ir likums.»
Aimoku pārtrauca airēšanu un paraudzījās atpakaļ uz krastu, it kā gribētu griezties atpakaļ, lai sadabūtu otro upuri. Bet vairāki citi virsaiši pretojās, aprādīdami, ka visi apakšnieki jau aizbēguši kalnos vai guļot savās mājās, tātad skaitoties tabu, un ka paiešot varbūt vairākas dienas, pirms pagūšot kādu saķert. Beigās Eopo padevās, kaut gan laiku pa laikam vēl norūca, ka likums pieprasot divus moepuu.
Mēs airējām tālāk, garām Dimanta Galvai un sānis no Koko Galvas, līdz atradāmies Molokai kanālam pret vidu. Straume pašlaik brāzās viļņodama, kaut gan pasāts pūta pavisam viegli. Virsaiši atpūtās no airēšanas, vienīgi stū- resvīrs visu laiku turēja laivas priekšgalu pretī vējam un viļņu plūsmai. Un, pirms ķērās atkal pie darba, viņi vēl pāršķēla dažus kokosriekstus un padzērās.
«Man diezgan maza bēda, ka esmu moepuu,» es teicu Humuhumu, «bet man gribētos padzerties, pirms mani nodur.» Es nedabūju dzert. Tomēr es teicu taisnību. No milzīgā daudzuma viskija un ruma jutos pārāk nelādzīgi, lai vēl baiļotos no nāves. Tad taču galu galā mana mute vairs nesmakos, galva nesāpēs, bet manas iekšas nebūs izkaltušas kā karstas smiltis. Visnegantāk es mocījos, atcerēdamies harpūnista mēli, kādu to biju redzējis pēdējo reizi, — smiltīs izkārtu un ar smiltīm aplipušu. O, Kanak Oolea, kādi lopiņi gan ir jauni vīrieši, kad tie sāk žūpot! Pirms nav kļuvuši veci — tādi kā tu un es, viņi neprot valdīt savas slāpju kārības un dzert ar sātu kā tu un es.
— Tāpēc ka mums jau cits nekas neatliek, — Hārdmans Pūls atsaucās, — Veci kuņģi ir izdiluši plāni un vārīgi, un mēs dzeram ar sātu tāpēc, ka vairāk dzert nedrīkstam. Mēs esam gudri, bet šī gudrība ir rūgta.
— Priesteris Eopo nodziedāja garu mele par Kahekili māti un viņa mātesmāti, un visām viņu mātēm tālu atpakaļ līdz pat laiku sākumam, — Kumuhana turpināja.
— Bet man likās, ka nomiršu savā sakarsēto smilšu sausumā, pirms vēl dziesma būs galā. Un Eopo piesauca visus dievus no apakšējās pasaules, vidējās pasaules un augšējās pasaules, lai tie apgādātu un lolotu mirušo alii, kas taps viņiem uzticēts, un lai tie piepildītu lāstus — šaušalīgus lāstus, kādus viņš raidīja pār visiem cilvēkiem, kas dzīvo, un tiem, kas vēl dzīvos, ja viņi uzdrošinātos nelietīgi izmantot Kahekili kaulus, darinādami no tiem ieročus peļu šaudīšanai.
Vai tu zini, Kanak Oolea, priesteris runāja valodā, kas bija pavisam savādāka nekā mūsējā, un es zinu, ka tā bija priesteru valoda, senlaiku valoda. Maui viņš nesauca par Maui, bet gan par Maui-Tiki-Tiki un Maui-Po-Tiki. Bet Hinu, Maui dievišķo māti, viņš dēvēja par Inu. Un Maui dievišķo tēvu viņš sauca dažreiz par Akalanu un dažreiz par Kanalou. Dīvaini, ka cilvēks, kam jāmirst un kas ir tik loti izslāpis, spējīgs atcerēties tādas lietas! Taču es atceros, ka priesteris Havaju sauca par Vaju, bet Lanai par Ngangai.
— Tie ir bijuši maoru vārdi, — Hārdmans Pūls paskaidroja, — un samoiešu un tongiešu vārdi, kurus priesteri atveduši sev līdzi sensenos laikos savos pirmajos pārceļojumos no dienvidiem, kad viņi uzgāja Havaju un apmetas tajā uz palikšanu.
— Liela ir tava gudrība, o, Kanak Oolea, — vecais vīrs svinīgi piebalsoja. — Ku, mūsu debesu balstītāju, priesteris sauca par Tu, vēl arī par Ru; un La, mūsu saules dievu, viņš dēvēja par Ra …
— Bet Ra taču senajās dienās ir bijis saules dievs Ēģiptē, — Pūls viņu pārtrauca mazliet ieinteresēts. — Tik tiešām jūs, polinēzieši, esat klaiņojuši tālu — gan laikā, gan telpā —, pirms kļuvāt par tagadējo tautību. Tas ir tāls sauciens no senās Ēģiptes, kad Atlantīda vēl pacēlās virs okeāna, līdz jaunajai Havaju salai Klusā okeāna ziemeļos. Bet turpini, Kumuhana! Vai tu vēl kaut ko atceries arī no tā, ko priesteris Eopo dziedāja?
— Pašās beigās, — vecais piekrizdams palocīja galvu,
— kaut gan pats es biju jau pa pusei beigts un nāve zem priestera naža man nāca ik bridi tuvāk, viņš dziedāja dziesmu, no kuras es atceros katru vārdu. Klausies! Tā skanēja šādi.
Un vecais virs drebulīgā falsetā sāka dziedāt senlaicīgu melodiju ar lauztiem toņiem.
— Maoru nāves dziesma — neapšaubāmi, — Pūls paskaidroja, — un to dzied havajietis ar tetovētu mēli! Atkārto vēlreiz, un es tev pateikšu tās vārdus angliski!
Un, kad sirmgalvis bija dziesmu atkārtojis, Pūls lēnām tulkoja angļu valodā:
Bet nāve nav nekas jauns,
Nāve ir un bijusi mūžīgi, kopš mira vecais Maui.
Toreiz Pata-tai skaļi smējās
Un pamodināja zemes garu dievu,
Kas pāršķēla viņu divās daļās un tad ieslēdza zemē.
Tā pienāca vakara mijkrēšļi.
— Un galu galā, — Kumuhana turpināja, — mani tomēr nenokāva. Eopo, paņēmis rokā dunci, ar ko mani nodurt, un jau sagatavojies atvēzēties triecienam, tomēr nepacēla roku. Un es? Kā es jutos un ko domāju? Bieži, Kanak Oolea, es tagad esmu pasmējies, to atminoties. Es jutos ļoti izslāpis. Es negribēju mirt. Es gribēju malku ūdens. Es zināju, ka man jāmirst, bet domās visu laiku kavējos pie tiem tūkstoš ūdenskritumiem, kas gluži veltīgi gāžas lejup pali (bezdibeņos) Kūlau kalnu pievēja pusē. Es nedomāju par Anapuni. Biju pārāk izslāpis. Bet nemitīgi manā iztēlē rādījās harpūnista mēle, sausām smiltīm aplipuši, kādu to redzēju pēdējo reizi smiltīs. Mana mēle bija gluži tāda pati. Bet laivas dibenā valstījās daudzi dzeramie kokosrieksti.» Es tomēr pat nemēģināju padzerties, jo viņi bija virsaiši, bet es — vienkāršs cilvēks.
«Nē,» teica Eopo, pavēlēdams virsaišiem, lai sviež zārku pār malu. «Nav divu moepuu, tātad nebūs arī neviena.»
«Dur nost kaut to vienu!» virsaiši sauca.
Bet Eopo papurināja galvu un atbildēja:
«Mēs nevaram raidīt Kahekili viņa ceļā, dodot līdzi tikai taro lakstus.»
«Labāk puse zivs nekā neviena,» Aimoku atkārtoja veco izteicienu.
«Bet ne alii bērēs,» priesteris aši attrauca. «Tāds ir likums. Mēs nevaram skopuļoties pret Kahekili un atņemt pusi viņam veltītā upura.»
Tā nu tajā mirklī, kad zārku svieda pār malu, mani nenokāva. Un dīvainā kārtā es tūdaļ jutos bezgala laimīgs, ka varu palikt dzīvs. Jau sāku atminēties Melaiju, jau sāku gudrot, kā atriebties Anapuni. Bet, kad nu dzīves asinis bija mani spēcinājušas, manas slāpes pavairojās desmitkārt un mēle, mute un rīkle šķita tikpat smilšainas kā harpūnista mēle. Kad zārks bija pārsviests pār malu, man vajadzēja apsēsties laivas dibenā. Kāds kokosrieksts ieripoja man starp kājām, un es uzliku kājas tam virsū. Bet, kad es to pacēlu rokā, Aimoku iezvēla pa šo roku ar airi. Paskaties!
Viņš pacēla roku, parādīdams divus saliektus pirkstus, ko nekad vairs nevarēja izstiept taisnus.
— Nebija laika gaudot par sāpēm, jo man virsū bruka daudz kas ļaunāks. Visi virsaiši šausmās sāka skaļi kliegt. Zārks peldēja ar galvgali virs ūdens un nebija nogrimis. Augšup un lejup tas šūpojās pa viļņiem aiz laivas pakaļgala. Taču laiva nevarēja novirzīties tam no ceļa, jo priekšgals bija jātur pret viļņiem un vēju, bet viļņi un vējš dzina to tieši virsū zārkam. Zārka stikla plāksne bija pavērsta pret mums, tā ka mēs caur rūti varējām saredzēt Kahekili seju un galvu; viņš smīnēdams vērās mums pretī caur stiklu un šķita dzīvs, jau viņsaulē būdams, likās, ka viņš dusmojas uz mums un ar viņpasaules varu nodomājis izgāzt savas dusmas pār mums. Viņš svaidījās augšup un lejup, un laiva slīdēja viņam arvien tuvāk.
«Kauj viņu nost!», «Nolaid viņam asinis!», «Dur pašā sirdī!» — tā savās izbailēs virsaiši klaigāja uz Eopo. «Met pār malu kaut taro lakstus!», «Lai alii dabū jel pusi zivs!».
Eopo, kaut gan priesteris, bija pārbijies ne mazāk par citiem, un viņa lēmums sāka šķobīties, kad viņš redzēja Kahekili haole zārkā, kas negribēja grimt. Viņš sakampa mani aiz matiem, nogāza gar zemi un pacēla dunci, lai iegremdētu to manā sirdī. Manī vairs nebija ne mazākā pretestības spēka. Atkal atskārtu vienīgi to, ka esmu ļoti izslāpis, un manu aizmigloto acu priekšā kaut kur gaisā pavisam tuvu kuļājās harpūnista smilšainā mēle.