Tūristu dāmas, atdusēdamās lapotnes ēnā zem hau kokiem, kas nožogoja Moānas viesnīcas pludmali, noelsās vien, kad Lī Bārtons ar savu sievu Idu iznāca no peldu mājiņas. Un, kamēr tie abi soļoja viņām garām un tālāk lejup uz smilšaino liedagu, elsieni nespēja rimties. Ne jau Li Bārtona āriene viņas pavedināja uz pārsteiguma nopūtām. Tūristu dāmas nebija no tās sugas, kuras noelstos, tikai ieraudzījušas vīrieša augumu peldkostīmā, lai arī cik krāšņi veidotas šā auguma līnijas un muskuļi. Treneri un cilvēku skaistuma vērtētāji gan būtu aiz patikas ievilkusi elpu, aplūkojot viņa ārējo veidolu. Tomēr viņi nepūstu tā, kā to darīja sievietes, kuru nopūtas norādīja uz morālu sašutumu.
Ida Bārtona bija viņu sašutuma un nosodījuma cēlonis. Viņas no visas sirds to neieredzēja jau kopš pirmā acu uzmetiena. Pašas gan viņas domāja — jā, viņas dedzīgi centās sevi apmānīt —, ka sašutumu iesvēlis Idas peldkostīms. Tomēr jau Freids norādījis, ka gadījumos, kad skarti dzimumu jautājumi, daudzas personas visā nopietnībā sliecas vienu parādību dēvēt kādas citas vārdā un tad par šo pārdēvēto parādību stāvēt un krist tik kaismīgi, itin kā tā būtu pati īstenā.
Idas Bārtonas peldkostīms bija ļoti jauks, kādi jau nu sieviešu peldu apģērbi mēdz būt. Tas bija ļoti smalkas, melnas, grodas vilnas kostīms ar baltām apmalītēm, baltu jostu, augstu kakla segumu, īsām piedurknītēm un bruncī- šiem. Bruncīši bija īsi, bet stilbiem cieši apglaustās biksītes vēl īsākas. Taču turpat pludmalē tuvējā Airētāju kluba priekšā brida ūdenī vai nāca no tā ārā savas pārdesmit sievietes, neierosinādamas nevienu sašutuma nopūtu, kaut gan bija ģērbušās daudz izaicinošāk. Viņu vīriešu parauga peldtērpi, kuru apspīlētās biksītes un bruncīši bija tikpat īsi, apņēma ķermeni tikpat cieši, kamēr piedurkņu trūka pavisam — gluži kā vīriešu peldkostīmiem, pie tam
piedurkņu izgriezumi bija ļoti dziļi un plati, bet atsegtās paduses liecināja, ka valkātājas piemērojušās 1916. gadā modē nākušajam dekoltē.
Tātad vainojams nebija Idas Bārtonas peldu ģērbs, kaut gan sievietes sevi mānīja, pieņemdamas, ka tieši tas. Pirmkārt, teiksim, vaina bija viņas kājās vai arī, teiksim, pirmkārt visā viņas būtnē, viņas sievišķības maigumā un mirdzumā, kas apžilbināja skatītājas. Gan aristokrātiska vecava, gan nobriedusi matrona, gan jauna meitene, kuras saudzīgi aizsedza savus maigi apaļīgos muskuļus vai slēpa bālo siltumnīcas sejas krāsu hau koku lapotnes paēnā, visas acumirklī izjuta viņas izaicinājumu. Viņa bija tām drauds, viņas pārākums šķita kā aizvainojums šo sieviešu pašu izvēlētajā un dažreiz arī veiksmīgajā dzīves spēlē.
Tomēr to viņas neteica. Pat nepieļāva klusībā Šādu domu. Viņas uzskatīja, ka vainīgs esot peldkostīms, un tā arī stāstīja cita citai, nemaz neievērodamas tās pārdesmit sievietes, kas bija ģērbušās vēl pārdrošāk, toties nebija tik bīstami skaistas. Ja kāds spētu izkristalizēt šo sašutušo dāmu dvēselēs to, kas slēpās pašā pamatā Idas kostīma nosodījumam, izrādītos, ka tā ir sievišķīgi greizsirdīga doma: nevienai sievietei, kas ir tik skaista kā ši, nedrīkst ļaut izrādīt savu skaistumu. Tas nebija godīgi pret viņām. Kādas izredzes tad viņām palika iekarot sev vīriešus, ja priekšplānā izvirzījās tik bīstama sāncense?
Šīs dāmas pelna attaishojumu. Lūk, piemēram, Stenlijs Patersons teica savai sievai, kamēr viņi abi pēc peldes žāvējās smiltīs pie sīkās saldūdens urdziņas, kurai pāri brida Bārtoni, lai nokļūtu Airētāju kluba liedagā:
— Ak, dievs, tu visa skaistā un brīnumainā kungs, nu paskaties uz tiem! Mīļā, vai tu kaut vienai sievietei esi redzējusi šādas kājas! Paraugies, cik tās apaļīgas un cik tievas kļūst pie potītēm! Tās ir kā zēna kājas. Esmu redzējis spalvas svara cīkstoņus dodamies ringā — tiem bija tādas kājas. Un tomēr tās ir pilnīgi sievišķīgas kājas. Neviens visā pasaulē par to nešaubīsies. Kāds augšstilba līnijas velvējums priekšpusē! Un izlīdzināti samērīgais pilnīgums mugurpusē! Un kā šīs pretēji izliektās līnijas slaidi pievienojas celim, kas tiešām ir celis! Man taisni pirksti kņud. Kaut nu te bijis pie rokas kāds pi- ciņš māla!
— Tas ir īsts sievietes celis, — sieva piebalsoja, ne mazāk aizrāvusies, jo arī viņa, tāpat kā vīrs, bija tēlniece. — Redzi, kā lokoties zem ādas darbojas stiegras. Celis ir tik labi veidots, un, par laimi, to neklāj tauku kārta. — Viņa apklusa, lai nopūstos, iedomādama pati savus ceļgalus. — Tik nevainojami skaists un tik glezns. Burvīgil Nu es reizi par visām reizēm redzu cilvēka miesas krāsņumu. Nezin kas viņa tāda varētu būt?
Stenlijs Patersons, nogrimis alksmīgā aplūkošanā, no Jauna atsāka savu partiju šinī slavinājuma korī:
— Ievēro, ka viņai ceļu iekšpusē nav apaļīgo muskuļu izciļņu, kas tik daudzu sieviešu ceļiem liek izskatīties mezglainiem. Tās ir kā zēna kājas, stingras un drošas..,
— Un jaukas sievietes kājas, tādas maigi apaļīgas, — viņa sieva trauca līdzsvarot. — Un parau, Stenlij! Paskaties, kā viņa soļojot balstās uz kāju pirkstu spilventiņiem! Sāds solis viņu dara vieglu kā gulbja pūku. Ik solis šķiet nedaudz paceļam viņu no zemes, un katrs nākamais liekas vēl mazliet augstāks, līdz rodas iespaids, ka viņa lido vai arī nupat, nupat pacelsies gaisā un aizlidos …
Tā sprieda Stenlijs Patersons un viņa sieva. Bet viņi bija mākslinieki, tālab viņu acis atšķīrās no tām cilvēk- acu baterijām, zem 'kuru apšaudes vajadzēja iet Idai Bārtonai un kuras bija sagrupējušās uz Airētāju kluba lanai un hau koku ēnā tuvējā kaimiņu pludmalē. Lielākā tiesa Airētāju kluba publikas bija nevis iebraucēji tūristi, bet gan kluba biedri un senie Havajas iemītnieki. Bet pat šīs veclaiku sievietes noelsās.
— Tas nu patiesi ir piedauzīgi, — Henlijam Blekam teica viņa sieva, gadus četrdesmit piecus veca pilnmie- sīga matrona, kas, dzimusi Havaju salās, par Ostendi pat ne dzirdējusi nebija.
Henlijs Bleks ar kritiski iznīcinošu skatienu aplūkoja sievas līdz nejēdzībai bezveidīgo un plumpīgo Jaunangli- jas peldtērpu, kas šķita atlicis no pirmsledus laikmeta. Viņi bija precējušies jau pietiekami ilgus gadus, tādēļ vīrs uzdrošinājās izteikt savu spriedumu bez kādas kautrēšanās:
— Blakus tās svešās sievietes peldkostīmam tieši tavējais rādās nepieklājīgs. Tu izskaties kā kaunīgs radījums, kas ar apģērba ķēmīgumu lūko slēpt kādu slepenu kroplību.
— Viņa nes savu ķermeni kā spāņu dejotāja, — misis Patersona sacīja vīram, jo arī tie abi bija pārbriduši pāri urdziņai, lai neizlaistu no acīm skaisto ainu.
— Dieva vārds, nudien tā, — Stenlijs Patersons pievienojās. — Viņa man atgādina Estrellitu. Torss pietiekami nosliekts uz priekšu, viducis slaids, vēders nav pārāk ierauts, un muskuji tam kā zēnam bokserim — tie droši sargā vēderu pret sitieniem. Muskuļiem tādiem arī jābūt, lai viņa varētu tā nest savu augumu un tā izba- lansēt muguras muskulatūru. Ievēro šo muskuļu izliekumu mugurā! Nu gluži kā Estrellitai,
— Cik gara viņa būs, kā tu domā? — sieva iejautājās.
— Grūti noteikt, — vīrs vērtēdams atbildēja. — Iespējams, ka viņa ir piecas pēdas vienu collu, bet varbūt arī piecas pēdas un trīs vai četras collas gara. Maldina viņas gaita, tieši tāda, kā tu attēloji, — gandrīz vai lidošana.
— Jā, kā tad, — misis Patersona pievienojās. — Aiz enerģijas pārpilnības viņa, šķiet, visu laiku turas uz pirkstgaliem un nemitīgi ceļas arvien augstāk,
Stenlijs Patersons brīdi apsvēra.
— Tā vien būs, — viņš izlēma. — Viņa tiešām ir neliela auguma. Bez kurpēm mērījot, es dotu tai piecas pēdas divas collas. Un svars, manuprāt, nebūs lielāks par simt desmit vai simt astoņām mārciņām — nu, visaugstākais, simt piecpadsmit.
— Nekādā ziņā viņa nesver simt desmit, — sieva pārliecināti paziņoja.
— Un, ja viņa būs apģērbusies, vēl pievienojot šo iznesību (ko veido viņas dzīvīgums un gribasspēks), varu derēt, neviens viņu nesauks par maza auguma sievieti.
— Es zinu gan šo tipu. — Sieva pameta ar galvu. — Satiec tādu kaut kur cilvēkos, un tev rodas sajūta, ka viņa, ja arī nav izteikti gara sieviete, tomēr sniedzas krietni pāri vidusmēram. Un tālāk — vecums?
— Šai ziņā nu tev vairāk sapratnes, — viņš at- vairījās.
— Viņai var būt divdesmit pieci, var būt arī trīsdesmit astoņi,,.
Bet Stenlijs Patersons pavisam nepieklājīgā veidā bija piemirsis klausīties.
— Ne jau tikai viņas kājas vien, — tas sajūsmināts izsaucās. — Visa viņa! Nu paskaties uz šo glezni veidoto
rokas dilbu! Un cik lieliskā lokā tas pāriet uz plecu. Un bicepss! Tas taču ir dzīvs. Saderu, ka viņa spēj to savilkt ietekmīgā muskuļu kamolā ..,
Neviena sieviete — un vismazāk tāda kā Ida Bārtona — nevarēja palikt neziņā par efektu, kādu viņas parādīšanās izraisījusi gar visu Vaikiki liedagu. Tomēr Ida nebija tik sīki iedomīga, lai justos aplaimota, gluži otrādi — tas viņu kaitināja.
— Tīrās kaķenes! — Ida Bārtona smiedamās teica vīram. — Un padomā vien, ka es taču šepat esmu dzimusi — gandrīz pirms trešdaļas gadsimta! Bet toreiz sievietes vēl nebija tik nejaukas. Varbūt tāpēc, ka toreiz te vēl nebraukāja neviens tūrists. Ak dieniņ, Lī, es taču mācījos peldēt tieši šeit, šinī pludmalē pret Airētāju klubu. Brīvdienās, tāpat sestdienās un svētdienās mēs abi ar tētiņu mēdzām braukt uz šejieni un ierīkojām tādu kā apmetni stiebru būdā, kas atradās tieši tajā vietā, kur tagad Airētāju kluba dāmas izsniedz tēju. Un simtkāji no būdas jumta krita mums virsū, kad gulējām, un visi mēs ēdām poi un opihi, un jēlas aku (zivju suga), un gandrīz neko nevilkām mugurā, kad gājām peldēties vai tinteszivis ķert, un uz pilsētu nemaz nebija kārtīga ceļa. Atceros vēl lielo lietusgāžu periodus, tad ceļš bija tā pārplūdis, ka mums vajadzēja braukt prom ar laivām un tad pāri rifam iebraukt pilsētā caur Honolulu ostu.
— Atminos gan, — Lī Bārtons atsaucās, — tas ir bijis tieši tajā laikā, kad es, tāds pusaudzis vēl, ierados šeit kādas nedēļas padzīvot — mēs toreiz klaidojām apkārt. Es droši vien tai laikā būšu saticis tevi šeit pludmalē —- tu, jādomā, biji viens no tiem bērneļiem, kas te šaudījās pa ūdeni kā zivteles. Apžēlojies, visas sievietes šeit toreiz jāja, sēdēdamas šķērsām seglos, un vēl ilgs laiks pagāja, pirms pārējā sieviešu pasaule bija pāraugusi šo aizspriedumu par nekautrību un arī atrada par iespējamu sēdēt zirgā jāteniski. Es pats tolaik šajā piekrastē mācījos peldēt. Iespējams, ka mēs abi tajos pašos viļņos esam mēģinājuši vizināties uz bangām vai arī es varbūt kādreiz iešļācu tev mutē riekšavu ūdens, par ko tu atmaksāji, parādīdama man mēli…
Lī Bārtonu iztraucēja labi dzirdams sašutuma elsiens, ko izdvesa kāds vecmeitīgs sievišķis, turpat netālu sau* {odamies un neveikli šļaucīdamies pa smiltīm peldkostīmā, kas bija līdz riebīgumam neglīts, un viņš ievēroja, ka sieva nevilšus gandrīz manāmi saslienas.
— Es tikai pasmaidu, man tas patīk, — viņš teica. — Tas tavus mazos, drosmīgos pleciņus saceļ vēl drosmi- gāk. Varbūt tas dara tevi mazliet kautrīgu, bet tai pašā laikā arī muļķīgi pašpārliecinātu.
Jo, redzat, jau iepriekš varu darīt zināmu, ka Lī Bār- tons bija pārcilvēks, bet Ida Bārtona — pārcilvēciska sieviete, vismaz viņi bija personības, ko šādi mēdz apzīmēt zaļknābji grāmatu recenzenti, gan sieviešu, gan vīriešu dzimuma plānā galdiņa urbēji un sholastiski bālasinīgi kritiķi, kuri, raudzīdamies pāri savas pliekanās dzīvītes vienmuļībai, nav spējīgi saskatīt nevienu lielisku cilvēkbērnu, ja tas pārsniedz viņu apvārsni. Šie pliekanie ļautiņi, mirušās pagājības atbalsis, kas paši sevi uzbāzīgi izraudzījuši par mantijas šlepes nesējiem tagadnei un nākotnei, šie citu vietā dzīvojošie surogātu baudītāji, kas nespēj izjust tiešamību, līdzīgi einuhiem, apgalvo — tālab ka viņu pašu būtība, viņu vide un viņu miesas slābā iekai- rināmība ir tikai pelēcīgi viduvēja, — ka neviens vīrietis, neviena sieviete nespējot pacelties pāri pelēcīgai viduvējībai.
Tā kā viņos pašos lieliskuma nav, viņi noliedz lieliskumu visā cilvēcē; būdami pārāk bailulīgi aušībām un trakulībām, viņi turas pie ieskata, ka aušības un trakulības jau sensenis izbeigušās, pats vēlākais — vismaz viduslaikos; tā -kā viņi paši līpinās līdzīgi sīkām svecītēm, viņu vārgās acis apžilbst un kļūst aklas citu dvēseļu ugunsgrēku liesmojumā, kas atblāzmo viņu debesīs. Spēka viņiem nav vairāk kā pigmejiem, tālab citos viņi nespēj aptvert spēku, kas lielāks nekā pašiem. Senās dienās esot dzīvojuši milži, tomēr viņu sapelējušās grāmatas viņiem stāsta, ka milži sen jau izzuduši un no tiem atlikuši vienīgi kauli. Kas nekad nav redzējis kalnus, tam kalni arī neeksistē.
Paši mitinādamies sava mūžam omulīgā pīļu dīķa dūņās, tie apgalvo, ka neviena būtne ar spožu skatienu un starojošu ārieni nav iespējama ārpus pasaku grāmatām, veciem nostāstiem un seniem ticējumiem. Nekad viņi nav redzējuši zvaigznes, tālab noliedz tās. Nekad viņi nav skatījuši spožos ceļus un mirstīgos, kas soļo pa tiem, tālab viņi pieņem, ka nav ne šādu spožu ceļu, ne arī stariem vainagotu mirstīgo, kas staigā šos spožos ceļus. Uzskatīdami savu acu sīkos redzoklīšus par visuma centru, viņi visumu spēj iedomāties tikai savos jēdzienos, un pēc sa-, vām kārnajām personībiņām viņi gatavo nožēlojamus mērkokus, ar kuriem mērīt starojošās dvēselos, sacīdami: «Tik lielas ir visas dvēseles un ne vairāk; nav iespējams, ka pastāvētu diženākas dvēseles nekā mums, un mūsu dievi gan zina, ka mēs esam diženi veidoti.»
Tomēr visi vai gandrīz visi liedagā piedeva Idai Bār- tonai kā viņas peldkostīmu, tā arī ķermeņa formas, kad viņa ielēca ūdenī. Plaukstas pieskāriens vīra plecam, uzlūgums un izaicinājums viņas smaidošajā sejā, un abi tie kā viens paskrēja kādus sešus soļus un kā viens nolēca no valgi blīvajām krastmalas smiltīm, ķermeņiem gaisā aprakstot lēzenu loku, pirms tie skāra ūdeni.
Vaikiki piekrastē ir divas bangotnes: lielā, krēpjainā vīriešu bangotnē, kas rēc tālu viņpus lēkšanas torņa, uri mazāka, mīlīgāka — wahine jeb sieviešu bangotnē, kuras viļņi plīst pie paša krasta. Šeit vēl ir ļoti sekls, te var brist simtiem un atkal simtiem pēdu, līdz sasniedz dziļumu. Tomēr, ja ārējā bangotnē viļņo spēcīgi, arī wahine bangotnē var plīst trīs četru pēdu augstumā, tā ka pašā piekrastē cietā smilšu pamatne var atrasties gan trīs pēdas, gan arī trīs collas zem virsējo putu jūkļa. Nirt no krasta šajos viļņos, uzlidojot gaisā pēc strauja ieskrējiena, lidojumā pagriežoties tā, lai kājas atrastos augšā, un tādā veidā ieslīdēt ūdenī ar galvu pa priekšu — tur vajag lieliski pazīt viļņus un prast noteikt to bangojumu atstarpes, kā arī nepieciešama trenēta ķermeņa veiklība, lai mestos šādā nepastāvīgā dziļumā, šķeļot ūdeni ar skaistu un bezbailīgu lēcienu uz galvas, pie tam nonirstot vienlaikus jāmanās pielāgoties piekrastes seklumam.
Tas ir jauks, skaists un pārgalvīgs paņēmiens, ko nevar iemācīties vienā dienā — ko nevar iemācīties nemaz, ja negrib izbaudīt dažu labu krietnu triecienu pret jūras dibenu, vienu otru reizi tikai par mata tiesu paglābjoties no sadauzīta galvaskausa vai lauzta spranda. Šeit, šinī pašā vietā, kur abi Bārtoni tik skaisti ienira, pirms divām dienām kāds Stenfordas treka atlēts bija lauzis kaklu. Viņš bija kļūdījies, aprēķinādams wahine bangotnes viļņu celšanās un plakšanas starplaiku,
— Nu jā, profesionāle. — Henlija Bleķa kundze nosmī- nēja pret savu vīru, redzēdama Idas Bārtonas izveicību.
— Jādomā, kāda varietē dejotāja, — bija viens no dau« dziem līdzīgiem vērtējumiem, kādus ēnā sēdošās sievietes atkal un atkal pašapmierināti papauda cita citai, jo šādā pašapmānā tīri kā burvju līdzeklī atrada lielu gandarījumu, apzinoties mantīguma un sabiedriskā stāvokļa atšķirību starp sievieti, kam jāstrādā iztikas pēc, un viņām pašām, kas nestrādāja iztikas pēc.
Šinī dienā Vaikiki piekraste bangoja spēcīgi. Wahine bangotnē bija pietiekami trakulīga pat labiem peldētājiem. Bet tālāk ārpusē, kanaku jeb vīriešu bangotnē, nerādījās neviens. Ne jau tāpēc, ka tie desmiti jauno bangu jātnieku, kas tagad dīki slaistījās pa liedagu, nebūtu spējīgi vai pat baidītos doties turp, — vienkārši tāpēc, ka pat viņu vislielākās airu laivas apgāztos, bet bangu braucamie dēļi pārmestu kūleni, jo pērkonīgi rēcošie viļņi pārāk mežonīgi slējās pret debesīm un atkal gāzās lejup. Paši viņi — vismaz lielākā tiesa — gan spētu izpeldēt, jo cilvēks var peldēt cauri plīstošiem viļņiem, kam pāri tikt nav pa spēkam ne laiviņām, ne bangu braucamiem dēļiem; bet slīdēt pa viļņu virsmām, putu apšalktiem, stāvēt visā augumā virs bangu mugurām, lai auļojoša zirga ātrumā trauktos uz krastu, — lūk, tieši šī jau bija iemīļotā izprieca, kuras dēļ vini vispār braukuši no Honolulu uz Vaikiki.
Devītā numura glabšanas laiviņas kapteinis, pats likumīgs Airētāju kluba biedrs un apbalvots ar daudzām medaļām garo distanču peldējumos, nebija pamanījis Bār- tonus ielecam ūdenī un pirmo reizi ieraudzīja tos jau viņpus pēdējās drošības virves, pie kuras turējās vesela peldētāju virtene. Kopš tā brīža, stāvēdams novērošanai izdevīgajā otrā stāva lanai, viņš tos vairs neizlaida no acīm. Kad tie neapstādamies traucās tālāk garām tērauda karkasu lēkšanas tornim, kurā patlaban izklaidējās tikai daži visprasmīgākie nirēji, viņš īgni noņurdēja pie sevis: «Nolāpītie malahini\»
Vārds malahini nozīmē jaunpienācēju, mīkstpēdiņu; un, kaut arī viņu peldēšanas paņēmieni nenoliedzami bija skaisti, kapteinis zināja, ka neviens cits kā tikai malahini uzdrošinātos laisties iekšā brāzmainajā kanāla straumē aiz lēkšanas torņa. Tālab arī devītās laiviņas kapteinis bija tik saīdzis. Viņš nokāpa liedagā un, bilzdams klusu vārdiņu gan še, gan tur, tā pa vienam vien salasījis visspējīgāko bangu pārvarētāju komandu, atkal atgriezās uz lanai ar talskati rokā. Pavisam neuzkrītoši šī komanda, skaitā seši airētāji, atvilka devīto numuru ūdens malā, pārlūkoja, vai airi un viss pārējais sagatavots steidzamai izbraukšanai, un tad bezrūpīgi sagula smiltīs ap laivu. Viņu pienākums bija stingri uzmanīties, lai neviens nenojaustu, ka gatavojas kam nopietnam, kaut gan viņi arvien zagšus pameta pa skatienam augšup uz savu kapteini, kas sasprindzināti vērās tālskatī.
Kanāla gultni bija veidojusi saldūdens strāva. Koraļļi nevar dzīvot saldūdenī. Bet straujumu kanāla tecei pie- šķīra_milzīgo bangotnes viļņu brāztnojums pret krastu. Nespēdami noturēties liedagā, kur uzšļākuši, un netikdami atpakaļ, jo pretī tiem nemitīgi gāzās pret krastu traucošā kanaku bangotnē, iesprostotie ūdens vāli atrada izeju jūrā gan pa šo kanāla gultni, gan arī zemūdens strāvu veidā pa jūras dibenu zem plīseņiem. Arī pašā kanālā plīsa lieli viļņi, tomēr ne gluži tik spēcīgi un ar tādu baigu varenību kā pa labi un pa kreisi no tā. Tālab arī laiviņa vai īpaši izveicīgs peldētājs varēja uzdrošināties doties šajā kanālā. Tomēr šim peldētājam tad arī vajadzēja būt spēcīgam, lai varētu veiksmīgi lauzties pretī ūdens brāzmām. Tāpēc devītās laiviņas kapteinis neat- slābināja vērību un nemitējās paklusām lādēt malahini, būdams netīkamajā pārliecībā, ka šie abi malahini piespiedīšot viņu laist devīto numuru jūrā un doties tiem pakaļ, kad būšot atskārtuši, ka straume ir pārāk spēcīga, lai peldētu tai pretī. Ja pašam gadījies iekulties tādā klizmā, viņš būtu griezies vairāk pa kreisi, uz Dimanta Galvas pusi, un tādējādi nokļuvis kanaku bangotnes pret krastu vērstajā plūdumā. Bet tāpēc jau tas arī bija viņš, divdesmit divus gadus vecs bronzas krāsas Herkuless, visblondākais gaišmatis, kādu vien subtropu saule jebkad nodedzinājusi mahagonija brūnumā; viņa ķermenis, auguma līnijas un muskulatūra stipri atgādināja hercoga Kaha- namoku lielisko ķermeni. Simt jardu peldējumā pasaules čempions vienmēr uzvarēja viņu, bet vairāku jūdžu distancē viņš spēja šim čempionam appeldēt riņķī un apkārt.
Neviens no ļaužu simtiem visā piekrastē, ja neskaita šo kapteini un viņa komandu, nezināja, ka Bārtoni aizpeldējuši garām lēkšanas tornim. Visi, kas bija vērojuši vlqiis