Kapteinis pēkšņi uzlēca uz lanai margām, ar vienu roku turēdamies pie pīlāra, un atkal vērsa tālskati pret abiem galvu plankumiņiem. Viņa aizdomas apstiprinājās. Sie abi dulnie bija nogriezušies no kanāla pretī Dimanta Galvai un nu atradās kanaku bangotnes jūras pusē. Vēl trakāk, kamēr viņš raudzījās, tie jau gatavojās doties malup tieši kanaku bangotnei cauri.
Kapteinis aši pameta skatienu lejup uz laivu, bet, kamēr viņš vēl skatījās un kamēr šķietami laiskie apkalpes locekļi gausi slējās kājās un ieņēma savas vietas pie laiviņas, lai tūdaļ varētu dzīt to ūdenī, viņš izšķīrās. Pirms laiviņa paspētu nokļūt līdz kanālam, šim vīrietim un sievietei jau būtu beigas. Un, ja arī pieņemtu, ka tā vēl pagūtu viņus sasniegt, tajā mirklī, kad laiviņa laistos iekšā kanaku bangotnē, tā tūdaļ apgāztos, un tad pat viņu visstiprākajam peldētājam būtu gaužām vājas izredzes izglābt cilvēku, kuru krēpjaino viļņu triecieni saberž druskās, dauzot pret jūras dibenu.
Kapteinis redzēja pirmo kanaku vilni, kas pats gan bija liels, bet saviem brāļiem līdzās šķita sīciņš, no jūras puses izslienamies aiz abiem peldošajiem punktiņiem. Tad viņš redzēja tos pārejam kraulā — abus līdzās, ar sejām lejup, visā garumā izstiepušos virs līmeņa, kamēr kājas vērpās kā propelleri un rokas kūla ūdeni straujos pārmaiņu vēzienos, palielinot ātrumu, lai tuvinātos tā viļņa ātrumam, kurš dzinās tiem pakaļ; tad, tajā mirklī, kad vilnis tos sasniegs, viņi paši varētu kļūt par tā sastāvdaļu un slīdēt tam līdzi, nevis palikt aizmugurē. Tādā veidā, ja viņiem netrūktu aukstasinīgas izveicības, lai, visā garumā izstiepušies, vizinātos uz pašas viļņa kores, nevis ļautu sevi pasviest un sagriezt grīstē vai arī kūleniski notriekt līdz pašam dibenam, viņi varētu drāzties uz krasta pusi, nemaz neizlietodami savu enerģiju, — viņus nestu vilnis, ar kuru viņi tagad būtu sakļāvušies.
Un viņi izdarīja to! «Tie tik ir peldētāji!» devītās lai- • viņas kapteinis bija spiests klusībā atzīt. Viņš aizrautīgi turpināja vērošanu. Vislabākie peldētāji spēj noturēt šādu vilni vairāku simtu pēdu lielā gabalā. Bet vai šie spēs? Ja viņi to spēs, tad būs veikuši trešo daļu ceļa cauri briesmām, kādas paši izaicinājuši. Tomēr, kā jau to varēja sagaidīt, sievietei kļūmējās pirmajai, jo viņas ķermenis nesedza tik plašu līmeņa virsmu kā viņas vīra augums. Pēc pēdām septiņdesmit vilnis to apraka un norāva lejā, paslēpdams skatienam aiz ūdeņu masām, kādas slēja tai pāri. Vīrs tai sekoja, un tad abi atkal parādījās, peldēdami aiz viļņa, ko bija pazaudējuši.
Nākamo vilni kapteinis ieraudzīja pirmais. — N<u, ja viņi mēģinās pabraukties uz tā, tad ar labu nakti, — viņš noņurdēja, jo zināja, ka dzīvs nepaliks neviens peldētājs, kas lūkos uz tāda pajāties. Pats gan vēl bez krēpju vainaga — tas toties bija visu krēpjaino ciltstēvs; kādu jūdzi garš — tas izcēlās tālu viņpus tās vietas, kur mēdza rasties pārējie, sliedams savu vareno stāvu arvien augstāk un augstāk, aizsegdams visu apvārsni, izvērsdamies par īstu milzeni savu biedru vidū, līdz tā galotne, gatavodamās šķīst, sāka mesties plānāka un veidot putu kori.
Tomēr bija acīm redzams, ka abi peldētāji labi pazīst lielās bangas. Viņi pat nelūkoja mesties ātruma sacīkstē, kad vilnis tuvojās. Kapteinis klusībā izteica tiem atzinību, redzēdams tos pavēršamies ar sejām pretī vilnim un sagaidām to. Visā piekrastē viņš vienīgais skatīja šo ainu, tik brīnum skaidru un dzīvīgu tālskata palielinājumā. Viļņa siena tiešām bija īsta siena, kā kalns tā slējās un kāpa arvien vēl augstāk-, pašā galotnē kļūdama tik plāna, ka cauri tai blāzmoja saulrieta krāsas visos to zaļganajos un zilganajos toņos. Viņa acu priekšā zaļums jau vērtās blāvā zaļganumā, līdz kļuva zils. Bet tas bija zils dārgakmens, ko cauri vizošā saules mirga piekaisīja ar neskaitāmām sārtu un zeltainu liesmiņu dzirkstītēm. Šī krāsu orģija viļņoja lejup un augšup līdz pat tikko dīgstošā putu cekula bārkstīm un augtin auga spožumā, pēdīgi uzkūsādaina žilbinoši daudzveidīgos caurspīdīgas varavīksnes mutuļos.
Pret bangas fonu vīrieša un sievietes galvas izskatījās kā divi niecīgi puteklīši. Puteklīši tie arī bija — dzīvi puteklīši, kas nebaidījās no aklajiem elementu spēkiem, drosmīgi mezdamies sadursmē ar jūras titāniskajām brāzmām. Ja šāds viļņu virsaitis, kas patlaban rēgojās tieši virs viņu galvām, ar visu svaru sabruktu viņiem pāri, tas spētu sadauzīt vīrieti līdz nesamaņai vai sadragāt sievietes trauslos kaulus. Devītās laiviņas kapteinis nemaz neapjauta, ka aizturējis elpu. Vīrietim viņš neveltīja vērību. Tikai sievieti viņš redzēja. Ja viņa zaudēs galvu vai drosmi vai arī tikai uz vienu vienīgu mirklīti izdarīs ne* pareizu kustību, šā milzeņa trieciens raus viņu līdzi simtiem pēdu un pēdīgi nosviedīs sakropļotu, bezpalīdzīgu, ar aizsistu elpu, lai tad sašķaidītu pret koraļļu pamatni un ar zemūdens atplūdu straumi aizskalotu jūrā par maltīti zivju haizivīm, kas ir pārāk gļēvas, lai uzdrīkstētos nogaršot cilvēku, kamēr tas dzīvs.
Kālab viņi nenonirst dziļumā, kamēr laika vēl diezgan, kapteinis prātoja, bet nogaida, līdz pēdējais drošības mirklis sakritīs ar pirmo briesmu mirkli? Viņš redzēja sievieti pagriežam galvu pret pavadoni un iesmejamies, un tas atbildēdams pavērsa arī savējo. Kamēr viņi slīdēja pa viļņa nogāzi augšup, krēpjainā kore, kas pārkaru slīga virs viņiem dzeltenīgi balta un saputodamās rožaini zeltaina, izsvaidīja dārgakmeņu šļakatas. Vieglā pasāta vēsmiņa no krasta raustīja nost vainaga bārkstis un pūta tās gan atpakaļ, gan jardiem augstu gaisā. Sinī momentā abi, turēdamies līdztekus, bet sešas pēdas viens no otra, ienira tieši zem pārslrgstošās galotnes, kas patlaban haotiskā gāzmā sāka šķīst lejup. Kā kukainīši ieslīd starp krāšņas milzu orhidejas ziedlapu kruzuļiem, tā viņi izzuda, kad viļņa kore ar putu vainagu, ar šļakatām un dārgakmeņu šaltīm daudzu tonnu svarā dārdēdama un krākdama nogāzās tieši tajā vietā, no kurienes viņi mirklīti iepriekš bija izgaisuši, — bet tur viņu vairs nebija.
Beidzot viņi, izpeldējuši vilnim cauri, atkal parādījās tam aizmugurē, turēdamies līdztekus, bet vēl arvien sešas pēdas atstatu un vienmērīgiem vēzieniem peldēdami uz krasta pusi, līdz nākamais vilnis {aus viņiem pavizināties uz savas muguras vai arī vajadzēs stāties tam pretī un urbties cauri. Devītās laiviņas kapteinis par atlaišanas zīmi pamāja saviem ļaudīm ar roku un atsēdās uz lanai margām, juzdamies mazliet pieguris, tomēr vēl arvien tālskatī vērodams peldētājus.
— Lai nu tie būtu kas būdami, — kapteinis nomurmināja, — malahini tie nav. Vienkārši nav iespējams, ka tie būtu malahini«
Ne jau katru dienu — īstenībā ļoti retās dienās Vaikiki bangotnē ir tik augsta; bet dienās, kas sekoja šai, Ida un Lī Bārtoni, kuri arvien izraisīja ārkārtīgu ievērību kā liedagā, tā arī ūdenī, nemitējās kveldināt nenovīdīgu interesi tūristu dāmu krūtīs, bet Airētāju kluba kapteiņi ne* likās vairs par tiem ne zinis, kad tie izpeldēja jūrā. Viņi gan bieži novēroja, kā šis pāris aizpeld, izzuzdams zilās tālēs, un viņi — kā nu gadījās — redzēja vai arī neredzēja tos atgriežamies pēc vairākām stundām. Galvenais — kapteiņi nemaz neraizējās par viņu atgriešanos, jo zināja, ka viņi atgriezīsies.
Iemesls tas, ka viņi nebija malahini. Viņi bija šejienieši. Citiem vārdiem jeb, pareizāk, piemērotajā salinieku vārdā viņi bija kamaaina. Kamaaina — kā vīrieši, tā sievietes ap gadiem četrdesmit — atcerējās Lī Bārtonu no savām bērnības dienām, kad viņš no visas tiesas vēl bija malahini, kaut gan no pašiem jaunākajiem. Kopš tā laika, daudzkārt uzturēdamies te ilgstoši, viņš pamazām bija izpelnījies kamaaina godu.
Kas attiecas uz Idu Bārtonu, tad jaunās kundzes viņas vecumā (klusībā gudrodamas, kā gan viņa prot saglabāt savu figūru) mēdza steigties viņai pretī ar apkampieniem un sirsnīgiem havajiešu skūpstiem. Vecmāmuļām katrā ziņā vajadzēja aicināt viņu uz tēju un atmiņu risināšanu vecajos dārzos, -kas apņēma pusaizmirstas mājas, kuras tūristi nekad nedabū redzēt. Nepilnu nedēļu pēc Idas ierašanās sirmā karaliene Liliuokalani esot atsūtījusi tai pakaļ un pārmetuši nevērību pret viņu. Un sirmgalvji uz vēsām, smaržainām lanai ar bezzobu mutēm dudināja viņai nostāstus par viņas vectētiņu kapteini Viltonu, kurš gan dzīvojis jau pirms šiem, bet kura trakulīgās un pārgalvīgās dēkas un asprātības, ko šiem pauduši šo tēvi, vecie ar patiku mēdza pieminēt, — par vectēti kapteini Viltonu jeb Deividu Viltonu, jeb «Izdarīgo», kā šo tālo dienu havajieši viņu bija mīlīgi iedēvējuši. Izdarīgais bija kādreizējais Ziemeļrietumu tirgonis, bezdievīgais, klaidonīgais kapteinis bez kuģa un avarējušais skiperis, kurš bija stāvējis Kailua krastā un laipni saņēmis pašus pirmos misionārus, kas 1820. gadā izkāpa no brigas «Tadeušs», un kurš dažus gadus vēlāk skandalozi apprecējies, aizbēgdams ar kāda misionāra meitu, tad apmeties uz mierīgu dzīvi, ilgi un centīgi kalpodams karalim Kamehameham un viņa pēcniekiem valsts kases pārziņa un muitas priekšnieka amatā un darbodamies arī par starpnieku un strīdu izšķīrēju starp misionāriem, no vienas puses, un bīčko- meru pūli, tirgotāju pūli un visdažādāko noslāņojumu havajiešu virsaišiem, no otras puses,
Arī Lī Bārtonu nepameta novārtā. Pastarpām neskaitāmajām pusdienām un lenčiem, luau (havajiešu dzīrēm) un poi maltītēm, peldēšanās izbraukumiem un deju vakariem, uz kuriem sirsnīgā aloha (mīlestībā) ielūdza viņus abus, uz Lī Bārtona laiku un labvēlību pretendēja brašo jaunekļu bars no senajām Kohalas dienām, — tie pēdīgi bija dabūjuši atskārst, ka tiem ir arī gremojamie orgāni un dažādas citādas iekšķīgas funkcijas, un nu tie bija iekārtojušies uz tādu kā mierīgu dzīvi, trakuļoja mazāk, toties daudz spēlēja bridžu un bieži gāja uz beisbola spēlēm. Tādā pašā noskaņojumā atradās arī vecvecais pokera spēlmaņu pulciņš no Lī Bārtona jaunības dienām; tagad viņi spēlēja uz mērenākām likmēm un ievēroja robežas, dzēra pie tam minerālūdeņus un apelsīnu sulu, bet pēdējo spēles partiju nekad neievilcināja ilgāk par pusnakti.
Parādījās viesību trokšņa apšalkotais Sonnijs Grandi- sons. Havajā dzimusi havajiešu slavenība, kurš, kaut gan ļoti jauns — tikai četrdesmit vienu gadu vecs, jau bija paguvis atraidīt tam piedāvāto Havaju salu gubernatora amatu. Viņš, kā izrādījās, pirms ceturtdaļgadsimta bija grūdis zem ūdens Idu Bārtonu Vaikiki bangotnē, bet vēl agrāk, pavadīdams brīvdienas sava tēva lielajā lopu fermā Lakanajas salā, šaušalīgā veidā iepazīstinājis viņu un vēl dažādus citus knauķus piecu līdz septiņu gadu vecumā ar savu puiku bandu «Kanibāliskie galvu mednieki» jeb «Lakanajas šausmas». Sekojot vēl tālāk, atklājās, ka viņa vectēvs Grandisons un viņas vectēvs Viltons senajās dienās bijuši saistīti ar veikalnieciskiem un politiskiem darījumiem.
Izglītību guvis Harvardā, viņš kādu laiku bija kļuvis pasaules klaiņotājs zinātnieks un sabiedrības mīlulis. Pēc karadienesta, ko nokalpoja Filipīnu salās, viņš kā valdības entomologs bija piebiedrojies vairākām ekspedīcijām pa Malaju salām, Dienvidameriku un Āfriku. Četrdesmit viena gada vecumā viņš vēl arvien bija Smitsonas institūta ceļojošais komisionārs, bet Sonnija draugi apgalvoja, ka par cukura kaitēkļiem Sonnijs zinot vairāk nekā jebkurš lietpratīgs entomologs, ko viņš un viņa kolēģi, cukura plantatori, algoja eksperimentālajā stacijā. Dzimtenē būdams ievērojama personība, viņš bija arī vispazīstamākais Havajas reprezentētājs ārzemēs. Havajas ceļotāji jau to zināja kā aksiomu — lai kurā pasaules malā viņi pieminētu, ka atbraukuši no Havaju salām, pirmais jautājums, ko viņiem uzdos, nemainīgi būs šāds: «Bet vai jūs pazīstat Sonniju Grandisonu?»
īsi sakot, viņš bija bagāta vīra dēls, kam dzīvē labi veicies. No tēva mantoto miljonu viņš bija pavairojis līdz desmit miljoniem, tai pašā laikā turēdams godā tēva novēlējumus un dāvinājumus labdarīgiem mērķiem un vēl pārspēdams tos pats ar savējiem.
Tomēr viņam piemita arī vēl kas vairāk. Jau desmit gadu būdams atraitnis bez pēcnācējiem, viņš bija visvēla- mākais un visdedzīgāk kārotais precību kandidāts visās Havaju salās. Šo tumšmati ar asiem un stingriem sejas vaibstiem, gara auguma, slaidu un lokanu, ar tievu sprintera vidukli, arvien možu un mundru, vienmēr un visur izcilu parādību pārējo vidū, sarmojošie deniņi (intriģējošā pretstatā ar jauneklīgo sejas krāsu un spožajām, dzīvīgajām acīm) vērta tikai vēl pievilcīgāku,-Par spīti sabiedriskajiem pienākumiem, kas ierobežoja viņa laiku, par spīti neskaitāmajām komiteju sapulcēm, direkciju sanāksmēm un politiskajām konferencēm, viņš tomēr atrada laiku vadīt Lakanajas poniju polo spēles, sagādājot komandai uzvaras, ko nevar piedēvēt nejaušībai, kā arī savā paša Lakanajas salā sacensties ar Boldvinu no Maui salas polo poniju audzēšanā un importēšanā.
Ja lugā darbojas izcili spējīgs un dižens cilvēku pāris — vīrietis un sieviete un ja tad uz skatuves uznāk otrs tikpat izcili spējīgs un dižens vīrietis, nenovēršami gatavojas izcili spēcīgas un diženas traģiskās trijotnes draudi. Tik tiešām — šādu traģisku trijotni, runājot plānā galdiņa urbēju vārdiem, var apzīmēt par «šausmīgi saistošu» un «baigi interesantu». Varbūt Sonnijs Grandisons bija pirmais, kas sāka apzināties stāvokli, jo iekāre līdz ar apņēmību taču sākotnēji bija modušās tieši viņā, kaut gan viņam vajadzēja būt izcili izveicīgam, lai iepriekš paredzētu tādas sievietes noskaņojumu, kāda bija Ida Bārtona. Šā vai tā, tomēr nav apšaubāms, ka pēdējais no trijiem aizdomas iemantoja Lī Bārtons, kas tūdaļ mēģināja visu aizgainīt ar smiekliem, kaut gan nekā smejama te nebija.
Drīz viņš redzēja, ka pirmās aizdomas bija pārāk novēlojušās, jo puse no namatēviem un namamātēm, pie kuriem viņš mēdza viesoties, jau sen bija to atskārtuši. Pa* lūkojies pagātnē, viņš apjēdza, ka jau labu laiku ikvienās viesības, kuras ieradās viņš ar sievu, tāpat bija ielūgts arī Sonnijs Grandisons. Kur vien bija viņi abi, tur izrādījās esam trīs. Vai tas būtu brauciens uz Kahuku vai Haleivu, uz Ahuimanu vai Kaneohes koraļļu dārziem, vai pikniks ar peldēšanos pie Koko Galvas, nezin kā vienmēr bija sagadījies, ka Ida brauca Sonnija mašīnā vai arī tie abi kopā sēdēja kādā citā automobilī. Deju vakari, luau, pusdienas un izbraukumi visi bija vienādi: tajos arvien piedalījās viņi trīs.
Reiz kļuvis aizdomīgs, Lī Bārtons nevarēja neievērot, ka Ida ikreiz rādījās vairāk aplaimota, ja atradās vienā sabiedrībā ar Sonniju Grandisonu, un tāpat pamanīja Idas neslēpto patiku braukt vienā automobilī ar viņu, dejot ar viņu vai nosēdēt visas dejas nedejotas — kopā ar viņu. Visvairāk Lī Bārtonu pārliecināja Sonnijs Grandisons pats. Kaut četrdesmit vienu gadu vecs, spēcīgs un pieredzējis vīrs, tomēr viņa seja neprata slēpt jūtas vairāk, kā divdesmit gadu vecs jauneklītis būtu pratis slēpt savu pirmo jauneklīgo mīlestību. Par spīti četros gadu desmitos iegūtai paškontroles un savaldības mākai, viņš neprata savu dvēseli maskēt ar sejas izteiksmi tā, lai LI Bārtons, kam bija tikpat daudz gadu, neprastu lasīt viņa izjūtas. Un bieži, kad Idas valodās ar citām sievietēm sarunu pavediens skāra Sonniju, Lī Bārtons dzirdēja sievu izsakām savu patiku par Sonniju vai arī pārāk daiļrunīgi jūsmojam par viņa polo spēli, par viņa darbību plašajā pasaulē un vispār par to, cik pelnīti ir viņa sasniegumi dzīvē.
Par Sonnija jūtām un sirdi Lī Bārtonam nebija nekādu šaubu. Viņa sejā tās varēja lasīt visa pasaule. Bet kā ir ar Idu, kas jau divpadsmit gadu bija viņa sirsnīgi mīlošā un mīlētā sieva? Viņš zināja, ka sieviete, šis mistiskais radījums, ik mirkli spēj uzdot neatminamas mīklas. Vai viņas atklātais biedriskums pret Grandisonu tiešām nozīmē vienīgi atklātu biedriskumu un bērnu dienās sāktās, brieduma gados atjaunotās draudzības turpinājumu? Jeb vai tas ar sievietes smalkāko un noslēpumaināko izmaņu tikai slēpj sirds pukstus, kas varbūt saskanīgi atbalso jūtas, kādas pauž Sonnija seja?
Lī Bārtons nejutās laimīgs. Divpadsmit laulības gadi, kuros sieva viņam piederējusi pilnīgi un nedalīti, bija pierādījuši, ka — vismaz no viņa puses — Ida ir viņam vienīgā sieviete pasaulē, ka tāda sieviete nevar būt dzN musi — kur nu vēl redzēta —, kura kaut uz mirkli spētu sacensties ar sievu viņa sirdī, viņa dvēselē, viņa domās. Nemaz nav iespējams, ka eksistētu sieviete, kas spētu viņu aizvilināt no sievas, kur nu vēl pārspēt Idu tajā neaptveramajā, nebeidzamajā aplaimojumā, kādu tā viņam sniedza.
Vai tad šis nu būtu, viņš vaicāja pats sev, tas visu maigo mīlētāju bieds — nejaušība, kam jākļūst par viņas pirmo «dēku»? Viņš spīdzināja pats sevi ar šo nebeidzamo taujāšanu, un par izbrīnu reformētajam kohaliešu pokera pulciņam, kas sastāvēja no prātīgiem jaunekļiem vidējos gados, kā arī par atbildi savu viesmīlīgo namamāšu un paša viešņu sīvi pētošajiem skatieniem viņš apelsīnu sulas vietā sāka dzert Karaļa Viljema kokteiļus, pokeru spēlējot, cirst pāri visām likmju robežām, nakts laikā triekt savu automašīnu pa Pali un Dimanta Galvas ceļiem ātrumā, ko nevar saukt par piesardzīgu, un pirms pusdienām un lenčiem vai arī pēc tiem iztukšoja krietni lielāku skaitu veclaicīgo kokteiļu un skotu viskija glāžu, nekā vīram pieklājas.
Visus viņu laulības dzīves gadus Ida arvien bija izturējusies iecietīgi pret vīra kāršu spēli. Šī viņas iecietība jau bija tam ierasta. Bet tagad, kad bija modušās šaubas, viņam šķita, ka Ida ar zināmu dedzību atbalsta vīra pokera partijas. No otras puses, viņš nevarēja nepamanīt, ka Sonniju Grandisonu nekad neredz pokera un bridža pulciņos. Viņš šķita esam pārāk aizņemts. Bet kur gan uzturējās Sonnijs, kamēr viņš, Lī Bārtons, spēlēja kārtis? Skaidrs, ne jau vienmēr komiteju un direkciju sēdēs. Lī Bārtons par to bija pārliecinājies. Viņš it viegli uzzināja, ka šādās reizēs Sonnijs vēl biežāk nekā parasti bija sastopams tur, kur gadījās būt arī Idai, — deju vakaros, pusdienās, izbraucienos peldēties mēness gaismā, vai arī, piemēram, tieši to pēcpusdienu, kad Sonnijs bija atteicies piedalīties kā ceturtais Lī, Lenghorna Džonsa un Džeka Holsteina bridža saspēlē Klusā okeāna klubā, kategoriski aizbildinādamies, ka esot apkrauts ar neskaitāmām darīšanām, — to pašu pēcpusdienu viņš bija spēlējis bridžu Doras Nailzas mājā ar trim dāmām, no kurām viena bija Ida.
Kadu pecpusdienu, atgriezdamies no lielas sausā doka celtnes apskates Pirlharborā, Lī Bārtons trenca mašīnu ātrāk, nekā pieļauts, lai vēl paspētu pārģērbties uz pus» dienām, un pabrauca garām Sonnija automobilim; vienīgais pasažieris, ko Sonnijs veda mājās, bija Ida. Kādu citu vakaru nedēļu vēlāk, kuras laikā Lī ne reizes nebija spēlējis kārtis, viņš ap pulksten vienpadsmitiem pārnāca mājās no brieža maltītes Universitātes klubā, un mirklīti vēlāk pārradās arī Ida no poi dzīrēm un deju vakara Alstonā. Bet mājās to pārveda Sonnijs. Viņi ieminējās, ka vispirms esot aizveduši majoru Frenklinu ar sievu uz Fortšafteru otrā pilsētas malā un vairākas jūdzes projām no krasta.
Lī Bārtons visumā bija humāns cilvēks un, būdams humāns cilvēks, nespēja izturēties pret Sonniju citādi kā vien ļoti draudzīgi, tomēr klusībā viņš neganti cieta. Pat Idai nenāca prātā, ka viņš cieš; un viņa ar smaidiem vaigā turpināja savas jautrās, bezrūpīgās gaitas, līdz sirds dziļumiem paļaudamās pati uz sevi, kaut gan viņu mazliet mulsināja pavairotais kokteiļu skaits, kurus vīrs mēdza izdzert pirms pusdienām.
No malas vērojot, varēja likties, ka Idai, kā parasti, rūp gandrīz viss, kas skar vīru; tomēr tagad tai vairs nebija dalības ne Lī neizpaustajās ciešanās, ne arī viņa iekšējās grāmatvedības garajās līdzteku ailēs, kuras viņa smadzenēs mirkli no mirkļa — dienu un nakti — uzrādīja reģistrēto faktu kopsummu. Vienā ailē tika atzīmētas Idas neapšaubāmi labprātīgās parastā maiguma un rūpju izpausmes pret viņu, daudzās reizes, kad tā centusies viņu iepriecināt, lūgusi padomus un arī klausījuši tiem. Otrā ailē, kurā nemitīgi nāca klāt arvien jauni ieraksti, atradās visi Idas izteicieni un izrīcības, ko Lī nespēja klasificēt citādi kā vien par aizdomīgiem. Vai tie bija tādi, kādi rādījās? Jeb vai tie — apzināti vai nejauši — sastāvēja no divām daļām? Trešā aile, garākā no visām, lielākoties saturēja cilvēka sirds vērtējumu rezultātus, un to pildīja atzīmes, kas tieši vai netieši attiecās uz Idu un Sonniju Grandisonu. Ne jau ar nodomu Lī Bārtons kārtoja šo grāmatvedību. Viņš vienkārši citādi nevarēja. Viņš labprāt būtu izvairījies no tās. Bet viņa lietišķi vingrinātajā prātā šīs ienākošo faktu atzīmes pašas no sevis, viņam nemaz to nevēloties, automātiski sagrupējās atbilstošajās ailēs.
Savā samocītajā iztēlē ikvienu ikdienišķu sīkumu skatīdams palielinātu, pie tam lielāko tiesu pats juzdams šo patvaļīgo palielinājumu, Lī, glābiņu meklēdams, reiz bija iegriezies pie Makilveina, kuram kādreiz izdarījis ievēro* jamu pakalpojumu. Makilveins bija detektīvu biroja vadī* tājs.
— Vai Sonnijs Grandisons ir sieviešu mednieks? — Bārtons bija vaicājis. Makilveins nebija atbildējis neko. — Tātad viņš ir sieviešu mednieks, — Bārtons deklarējis. Un detektīvu kantora vadītājs ari šoreiz netika teicis ne vārda.
Pēc kāda laika Lī Bārtons aši pārlasīja arī rakstveidā saņemto ziņojumu, pirms iznīcināja to, it kā ar dinamītu pielādētu. Visumā kopsavilkums jau neiznāca slikts, tiešām — ne tik slikts, tomēr arī ne pārāk labs desmit gadu laikā pēc Sonnija sievas nāves. Tā bijusi laulība aiz mīlestības, gandrīz vai slavena Honolulu sabiedrībā, jo viņi abi mīlējuši viens otru kā bez prāta ne tikvien pirms, bet arī pēc kāzām un līdz pat sievas traģiskajai nāvei, kad viņas zirgs līdz ar jātnieci no Nahiku takas nogāzies tūkstoš pēdu dziļā aizā. Un ilgu laiku pēc tam, kā Makilveins liecināja, Grandisons neesot interesējies par sievietēm. Ja arī kas noticis, uz ārpusi viss arvien bijis augstākā mērā pieklājīgi. Ne miņas no tenkām vai kāda skandāla; un visa sabiedrība atzinusi, ka viņš ir vīrietis, kas spēj mīlēt tikai vienu sievieti un nekad vairs neapprecēsies. Tās dažas sīkās dēciņas, ko Makilveins bija atzīmējis, pēc viņa apgalvojuma, esot tādas, par kurām Sonnijam Gran- disonam ne sapnī nenākot prātā, ka tās zināmas vēl kādai dzīvai dvēselei bez abiem līdzdalībniekiem.
Bārtons, steigšus un gandrīz kaunīgi pārlaidis acis dažādajiem uzvārdiem un notikumiem, jutās pārsteigts, kad beidzot nodeva šo dokumentu liesmām. 5ā vai tā — Sonnijs arvien bija izturējies ārkārtīgi diskrēti. Raudzīdamies pelnos, Bārtons prātoja, cik daudz no viņa paša agrāko laiku dzīves, kamēr vēl nebija precējies, atrodas vecā Makilveina glabāšanā. Nākamā brīdī Bārtons atskārta, ka ir nosarcis — pats pie sevis, pats par sevi. Ja Makilveins tik daudz zināja par sabiedrībā ievērojamu personu privāto dzīvi, vai tad viņš pats, Idas vīrs, viņas aizstāvis un sargs, nebija iesējis Makilveina smadzenēs aizdomu dīgli pret Idu?
— Nu, vai nav kas uz sirds? — Lī tovakar ievaicājās Idai, stāvēdams ar sievas apmetni rokā, kamēr viņa vēl šo to sakārtoja pie tērpa.
Tas bija viņu sensenās un ļoti veiksmīgās vienošanās garā par pilnīgu atklātību vienam pret otru, un, gaidīdams atbildi, Lī taisni pabrīnījās, kālab gan tik ilgi kavējies viņai tā pavaicāt.
— Nē. — Viņa pasmaidīja. — Nekā sevišķa.«« Vēlāk kādreiz … varbūt…
Viņa bija aizņemta ar sava attēla aplūkošanu spogulī, gan uzputinādama mazliet pūdera uz deguna, gan atkal nopurinādama to.
— Tu jau zini manu paražu, LT, — viņa pēc brītiņa piemetināja. — Man vajag laika, lai apkopotu visu pēc sava prāta… ja vispār ir kas ko apkopot; bet, kad esmu to izdarījusi, tu taču arvien dabū to zināt. Un bieži vien es redzu, ka tur galu galā nekā arī nav, un tā tu paliec paglābts no tiem niekiem.
Ida pastiepa rokas, lai vīrs varētu aplikt viņai apmetni ap pleciem, — savas drosmīgās, mazās rokas, kas bija tik prasmīgas un tēraudainas cīniņā ar plīstošajiem viļņiem, un tomēr tik pilnīgi sievišķīgas rokas, apaļīgas, siltas un baltas, tik jaukas, cik jaukas vien sievietes rokas spēj būt, ar spraigiem muskuļiem, gan slēptiem zem maiga noapa- ļojuma un zīdaini gludas ādas, tomēr spējīgiem atsperīgi savilkties, ja vien viņa to vēlējās.
Viņš domīgi aplūkoja sievu, izjuzdams sāpīgu smeldzi un jūsmīgu cieņu, jo tā viņam šķita tik vāra, tik trausla kā porcelāns, tā ka stiprāks vīrietis varētu salauzt viņu vienas rokas skāvienā.
— Jāpasteidzas! — Ida izsaucās, kad vīrs vēl kavējās, kārtodams vieglo apmetni pār viņas tērpa plīvuraino krāšņumu. — Citādi nokavēsim. Un, ja augšā, Nūanu pārejā, būs lietusgāze, tad vajadzēs pacelt automobiļa jumtu — un mēs nepaspēsim uz otro deju.
Kad Ida jau gāja tam pa priekšu pāri istabai uz durvīm, Lī klusībā apņēmās pavērot, ar ko gan viņa dejos šo otro deju, bet tai pašā laikā tā acis tīksminājās ap sievas gaitu, ko tik bieži pie sevis bija apzīmējis par viņas gara lepnuma un miesas lepnuma izpaudumu.
— Vai tev nesāk likties, ka pametu tevi novārtā, pārāk aizraudamies ar pokeru? — viņš atkal uzsāka savu aplinku pārbaudi.
— Apžēlojies, nepavisam! Tu taču zini, ka tu man tieši patīc, kad esi nodevies savām kāršu orģijām. Tās tevi spirdzina. Un tad tu topi daudz piemīlīgāks, it kā cienīgāks. Patiešām — nu jau gadi pagājuši, kopš tu neesi palicis nomodā ilgāk par vieniem naktī.
Nūanu augstienē lietus nelija, un skaidrajā, pasātu no* slaucītajā debess augstē bija saskatāma ikviena zvaigznīte. Kad Inčkīpu mājās pienāca otrā deja, Lī Bārtons ievēroja, ka sieva to dejo ar Grandisonu, — tas pats par sevi gan nebija nekas neparasts, tomēr nekavējoties at« rada savu vietu Bārtona iekšējās grāmatvedības ailēs.
Stundu vēlāk nomākts un nemierpilns, atraidījis uzaicinājumu piedalīties bridža četriniekā bibliotēkā un izbēdzis no dažām jaunām kundzītēm, viņš lēnām izgāja krāšņi sakuplojušā dārzā. Pārgājis pār mauriņu, viņš tā otrā malā nonāca pie naktsziedaiņa cereusa dzīvžoga. Ikvienam ziedam, kas uzplauka tikai pēc tumsas iestāšanās, lai novīstu, nokalstu un ietu bojā līdz ar rītausmu, šī bija vienīgā dzīves nakts. Lielie, dzeltenīgi baltie, lilijām līdzīgie ziedi, stingri kā vasks, katrs pēdu caurmērā un pat vairāk, vilināja pie sevis kā baltas bākas tumsībā, pīe- strāvodami nakti ar savām pavedinošajām smaržām, un bija trauksmaini un skaisti sava īsā mūža lieliskumā.
Bet taka gar-dzīvžogu mudžēja no cilvēkiem — ik pa divi, vīrietis un sieviete —, tie bija izzagušies ārā deju starplaikā vai arī pastaigājās deju laikā, tērzēdami klusās, maigās balsīs un raudzīdamies ziedu mīlestības brīnumā. No lanai atvi]ņoja zēnu kora dziedātās mīlas dziesmas «Hanalei» glāsainās melodijas. Lī Bārtons neskaidri atminējās — varbūt lasījis to kādā Mopasāna stāstā — abatu, kuru apsēdusi teorija, ka aiz visām lietām slēpjoties kāds dieva nolūks, un kurš pūlējies šādā veidā izskaidrot nakti, līdz galu galā atklājis, ka nakts esot lemta mīlestībai.
Ar skaudru smeldzi Bārtons izjuta, kāda vienprātība pilda šo nakti — gan ziedus, gan cilvēkus. Viņš ar līkumu devās atpakaļ uz māju pa līčloču taciņu, kas vijās pērtiķpākšu un algarobas koku mestajā ēnā. Tumsā, kur taka ar loku atkal izveda klajā vietā, pāri dažu pēdu platam laukumiņam viņš ieraudzīja divus cilvēkus, kas apskāvušies stāvēja uz citas tikpat apēnotas taciņas. Kaisli drebošā, klusinātā vīrieša balss bija skārusi Lī ausis vispirms, liekot arī acīm pavērsties turp, bet tai pašā mirklī, kad viņš paskatījās, balss pēkšņi apklusa, jo viņa klātbūtne bija pamanīta, un tie abi sastinga, zaglīgi aizslēpušies apskāvienā.
Viņš turpināja pastaigu, bet skumjas viņu māca, domājot, ka koku pakrēšja tumsībā risinās turpinājums tam, kas sācies zem atklātām debesīm, kādas blāvoja pār galvu staigātājiem gar naktsziedu žogu. Ai, viņš pazina šo rotaļu, kurai jau kopš senlaikiem neviena ēna nav par tumšu, neviena zaglīga viltība par slepenu, lai svešu acīm aizsegtu mīlas brītiņu! Galu galā iznāk, ka cilvēki līdzinās puķēm, viņš prātoja. Lanai gaismas lokā nonācis, pirms no jauna devās dzīves nemierpilnajā mudžeklī, pie kura bija piederīgs, viņš apstājās, lai, gandrīz neko neredzot, paraudzītos asinssarkano hibiska ziedu kuplajā košumā. Un pēkšņi visas viņa ciešanas, viss tikko vērotais — gan naktsziedu dzīvžogs, gar kuru cilvēki klaiņoja divatā, mīlas vārdus čukstēdami, gan mīlētāji, kas pazagšus slīga viens otra skaujās, — viss izkristalizējās dzīves simbolā, ko sludināja šis dienas zieds hibisks, kurā viņš pašlaik vērās tā dzīves dienas noslēgumā. Sis puķu krūms, kas rītausmā izraisa ziedus, baltus kā sniegs, lai tie kļūtu rožaini saules siltumā un nobriestu sarkanā kvēlē, kad iestājas tumsa, — tas viņam šķita kā cilvēka dzīves un ciešanu īss kopsavilkums.
Ko viņš vēl būtu varējis secināt, tas viņam tā arī palika nezināms, jo no aizmugures, no algarobas un pērtiķpākšu koku puses, atskanēja Idas nepārprotami gaišie un jautrie smiekli. Viņš nepaskatījās turp, pārāk baidīdamies no tā, ko katrā ziņā ieraudzītu, bet, gandrīz vai klupdams, bēgšus uzskrēja pa kāpnēm uz lanai. Kaut gan jau iepriekš zināja, ko redzēs, kad viņš tomēr pagrieza galvu un ieraudzīja savu sievu un Sonniju — to pašu pāri, ko pirmīt manīja slapstāmies tumsā, — viņam pēkšņi sāka reibt galva, viņš palika stāvam, ar roku balstīdamies pret kolonnu, neizteiksmīgā smaidā savilkto seju pievērsis dzie- dātājzēnu pulciņam, kuru nemitīgais piedziedājums «Honi kaiia wiki-wiki» juteklības pilnajai naktij piešķīra vēl juteklīgāku pulsējumu.