— Jūtos tā, it kā nupat būtu šķērsojis Lielo Slāpju tuksnesi, — viņš teica mājasmātei, — un mani nespēj glābt nekas cits kā vien glāze viskija.
Viņa pieļāvīgi pasmaidīja un pameta ar galvu uz smēķētāju latiai pusi, kur tad arī, dejām beidzoties, viņu varēja atrast ar vecajiem vīriem pārrunājam cukurrūpniecības stāvokli.
Kādas sešas mašīnas posās braukt uz Vaikiki, un Lī uzdevums bija aizvest mājās Leslijus un Bernstonus, tomēr viņam izdevās pamanīt, ka Ida sēž Sonnija mašīnā pie stūres līdzās Sonnijam. Tālab arī viņa bija nokjuvusi mājās pirmā un jau sukāja matus, kad vīrs ienāca. Pirms gulētiešanas viņi atvadījās kā parasti — vismaz ārēji, kaut gan Lī kļuva gluži kokains, piespiezdamies izturēties dabiski, kad atminējās, kura cilvēka lūpas bija skārušas Idas muti nupat pirms viņa.
«Vai sieviete tiešām ir pilnīgi nemorāls radījums, kā to iztēlo vācu pesimisti?» Lī jautāja pats sev, nemierīgi svaidīdamies naktslampiņas gaismā, jo nespēja ne aizmigt, ne lasīt. Pēc stundas viņš bija ārā no gultas un pie sava zājti skapīša. Piecus graudiņus opija viņš ieņēma uzreiz. Stundu vēlāk, savu domu un bezmiega nakts izredžu iebiedēts, norija vēl vienu graudiņu. 3o zāju devu viņš atkārtoja ik pēc stundas vēl divas reizes.. Tomēr opijs iedarbojās tik gausi, ka ausa jau rīts, kad viņš beidzot aizvēra acis..
Septiņos viņš jau bija atkal nomodā — ar izžuvušu muti, juzdamies truls un miegains, tomēr nespēja iesnausties ilgāk kā tikai uz dažām minūtēm. Viņš atmeta cerību uz miegu, paēda gultā brokastis un nodziļinājās rīta laikrakstos un žurnālos. Tomēr narkotikas ietekme neizgaisa, ēzdams un lasīdams viņš šad tad uz mirklīti aizsnaudās. Tas pats turpinājās, arī mazgājoties zem dušas un ģērbjoties, un, kaut gan naktī zāles viņam bija sniegušas maz aizmirstības, viņš jutās pateicīgs par šo miegaino letar- ģiju, ar kādu tās apbalvoja viņu rīta cēlienā.
Tajā laikā; kad piecēlās sieva, mierīga kā arvien, un ienāca pie viņa ar šķelmīgu smaidu, tik pievilcīga savā rīta tērpā, Lī nervu sistēmu galīgi pārvarēja opija radītā neprāta aušība. Kad Ida skaidri un gaiši bija likusi saprast, ka viņai nav nekā, ko tam atzīties, sekojot viņu sensenai vajsirdības norunai, Lī sāka izdomāt savus opija melus. Vaicāts, kā gulējis, viņš atbildēja:
— Nejēdzīgi. Divreiz mani uzrāva no miega krampji kājā. Tie mani tā biedēja, ka gandrīz vairs nedrīkstēju iemigt. Tie tomēr neatkārtojās, kaut gan kājas man tagad deg kā ugunīs.
— Tev jau arī pērn bija krampji, — viņa atgādināja.
— Varbūt tie man izvērtīsies par gadskārtēju lēkmi. — Viņš pasmīnēja. — Tie jau paši nav tik stipri, bet šausmīgi ir aiz krampjiem uztrūkties no miega. Nu tie vairs neatkārtosies līdz naktij, ja vispār atkārtosies, bet šai starplaikā es jūtos kā sadauzīts.
Tās pašas dienas pēcpusdienā Lī un Ida Bārtoni atkal ar savu slaveno lēcienu ienira Airētāju kluba liedaga sēklē un vienmērīgiem vēzieniem peldēja tālāk garām lekšanas tornim uz plašajiem ūdeņiem aiz kanaku bangotnes. Jūra bija tik rāma, ka pēc pāris stundām, kad tie apgriezās un laiski sāka peldēt uz krastu caur kanaku bangotni, tā viņiem piederēja vieniem pašiem. Plīstošie viļņi nebija diezgan lieli, lai vilinātu uz vizināšanos, un pat pēdējie bangu braucēji un airētāji apnikumā bija devušies uz krastu. Lī pēkšņi apsviedās uz muguras.
— Kas ir? — uzsauca Ida, kas atradās pēdas divdesmit nostāk.
— Mana kāja… krampji, — viņš mierīgi atbildēja, kaut gan vārdi spraucās caur sāpēs sakostiem zobiem.
Opijs vēl visu laiku darīja viņu miegainu, un viņš nemaz neuzbudinājās. Lī vēroja sievu peldam tuvāk ar tik noteiktiem un nesatrauktiem vēcieniem, ka negribot apbrīnoja viņas pašsavaldīfru, lai gan tai pašā laikā šaubas urdīja viņu ar domu: tas droši vien tāpēc, ka Ida tik maz raizējas par viņu vai, pareizāk sakot, toties jo vairāk par Grandisonu.
— Kurā kājā? — viņa vaicāja, nolaizdama kājas dziļumā un turēdamās stāvus ūdenī viņam līdzās.
— Kreisajā .., vai! Nu ir abās!
Viņš pievilka ceļus sev klāt, it kā nevilšus izslēja galvu un krūtis virs ūdens un tūdaļ nozuda skatienam zem uzplūduša plīseņa ar tikko manāmu putu vainagu. Jau pēc īsa brītiņa — dažām sekundēm — viņš sprauslādams iznira un atkal izstiepās uz muguras.
Lī gandrīz vai pasmīnēja, kaut gan pamanījās smīnu sašķobīt sāpju vaibstā, jo viņa iztēlotie krampji nu bija kļuvuši īsti. Vismaz vienā kājā tie vilka, un muskuļi sāpīgi raustījās.
— Labajā rauj visnegantāk, — viņš murmināja, kamēr sieva mēģināja satvert rokās sāpīgo vietu, lai izmasētu to. — Bet labāk būtu, ja tu turētos tālāk. Man jau agrāk ir bijuši krampji, un es zinu, ka esmu spējīgs kampt pēc tevis, ja sāpes kļūs skaudrākas.
Viņa pat neklausījās un uzspieda rokas cieti savilkta* jiem muskuļiem, sākdama tos berzēt, spaidīt un knaibīt.
— Lūdzu, — viņš izdvesa, zobus švirkstinādams. — Tev jāturas tālāk. Ļauj man tikai te pagulēt… es palocīšu potīti un kāju pirkstu locītavas pretējā virzienā, tad tas pāries. Esmu jau darījis to agrāk un zinu, kā rīkoties.
Ida atlaidās no Lī, tomēr palika tam cieši līdzās un ar vieglām kustībām turējās ūdenī stāvus, nenolaizdama acis no vīra sejas, lai varētu spriest, kā sekmējas viņa paša ārstniecības mēģinājumi. Bet Lī Bārtons tīšuprāt staipīja locītavas un savilka muskuļus tādā virzienā, lai palielinātu krampjus. Savā iepriekšējā gada cīniņā ar šo likstu viņš bija iemācījies, pat gultā gulēdams un lasīdams, atslābināt un izlocīt pēkšņu krampju sagrābtos muskuļus tik veikli, ka lēkme nemaz netraucēja viņam lasīšanu. Bet tagad viņš darīja to pašu otrādi, pastiprinādams krampjus, un, sev par prieku, panāca to, ka krampji pārsviedās arī uz labās kājas lielu.'Viņš baiļi iekliedzās un, šķietami zaudējis pašsavaldīšanos, mēģināja apsēsties, un tad viņu pārskaloja nākamais vilnis.
Lī iznira virspusē un sprauslādams plakaniski atgula uz ūdens, un tūdaļ viņa savilkto lielu satvēra abu īdas mazo rociņu spēcīgie pirksti.
— Būs labi, — viņa teica, dedzīgi masēdama. — Šādi krampji nekad nemēdz vilkties ilgi.
— Nemaz nezināju, ka tas var būt tik neganti, — Lī kunkstēja. — Ja tikai nekāptu augstāk! Tāda bezpalīdzības sajūta.
Pēkšņā lēkmē viņš sagrāba Idu aiz pleciem, lūkodams it kā izrāpties no ūdens gar viņas augumu, kā to dara slīcējs, kas mēģina izrāpties pa airi, un parāva viņu sev apakšā. Cīniņā zem ūdens, pirms Lī paļāva Idai izrauties no ciešā tvēriena, viņas gumijas peldcepurīte bija nomu-/ kusi, matadatas izbirušas, tā ka viņa uzšāvās virspusē, rīstīdamās pēc elpas, pa pusei akla, jo samirkušās matu šķipsnas aizklāja acis. Bez tam viņš bija pārliecināts, ka licis tai sarīties krietni daudz ūdens.
— Turies tālāk! — viņš brīdināja, tēlotā izmisumā ķepurodamies virs līmeņa.
Bet Idas pirksti jau atkal bija dziļi iespiedušies sāpju savilktajā liela muskulī, un viņš nespēja novērot sievā ne baiļu ēnas.
— Kāpj augstāk, — viņš iestenējās caur sakostiem zobiem, un vārdi izklausījās kā neapzinīgs vaids.
Viņš visā garumā sasprindzināja labo kāju it kā jaunā lēkmē, lai faktiski nelielie krampji sāpētu stiprāk, bet augšstilba muskuļus izspīlēja tik cietus, it kā arī tos rautu krampji.
Opijs vēl darbojās Lī smadzenēs, tā ka viņš varēja tēlot savu lomu visā nežēlībā un vienlaikus spēja arī novērtēt un atzīt savaldību un gribasspēku, kas izpaudās Idas izmocītajā sejā, un nāves bailes viņas acīs — visu, kas aiz šīm bailēm slēpās, redzēja Idas acis un saskatīja tajās vēl ko vairāk no viņas gara drosmes, cildenajām domām un apņēmības.
Vēl vairāk — viņa neteica vis tādus lētus atteikšanās vārdus kā: «Es gribu mirt kopā ar tevi.» Gluži otrādi — Lī klusībā apbrīnota, Ida pavisam mierīgi sacīja:
— Atslābini ķermeni! Iegremdējies ūdenī tā, ka lūpas vien paliek ārā. Es balstīšu tavu galvu. Krampjiem taču jābūt savai robežai. Uz sauszemes neviens cilvēks vēl nav nomiris no krampjiem. Tātad arī ūdenī labs peldētājs no krampjiem nomirt nevar. Tie sasniegs kulmināciju un tad sāks pāriet. Mēs abi esam labi peldētāji un aukstasinīgi… , .
Viņš neganti saverkšķīja seju un tīšuprāt nospieda sievu zem ūdens. Bet, kad abi atkal parādījās virspusē, Ida, visu laiku turēdamās viņam līdzās un balstīdama viņa galvu, peldēja stāvus ūdenī un teica:
— Atbrīvo muskuļus! Neuztraucies! Es turēšu tavu galvu uz augšu. Pacieties! Jāpārdzīvo vien ir. Nelūko pretoties! Topi pavisam slābs — atslābini pat domas, un tad atslābs arī ķermenis. Ļaujies! Atceries, kā tu mācīji mani ļauties zemūdens strāvai!
Tik rāmai bangotnei neparasti prāvs plīsenis pacēlās virs viņiem, un atkal Lī centās rāpties augšup gar Idas stāvu, līdz abi nogrima tieši tai brīdī, kad viļņa galotne pārsvērās un gāzās lejup.
— Piedod! — viņš murdēja caur sāpēs sakostiem zobiem, kad abi atkal spēja vilkt elpu. — Un pamet mani! — viņš runāja grūdieniem, ar sāpju atstarpēm starp teikumiem. — Nav nekādas vajadzības, ka mēs abi noslīkstam. Ar mani ir galā. Kuru katru mirkli krampji var pārsviesties uz vēderu, un tad es novilkšu arī tevi lejā un nespēšu vairs palaist vaļā. Lūdzu, lūdzu, mīļā, turies tālāk! Pietiek, ja nobeidzas viens. Tev vēl ir daudz, kam dzīvot.
Viņa palūkojās vīrā ar tik dziju pārmetumu, ka pat pēdējā nāves baiļu ēna bija izgaisusi no viņas acīm. Bija tā, it kā viņa būtu teikusi, un pat vēl vairāk, nekā ja tiešām būtu teikusi: «Man nav neviena cita, kam dzīvot, kā vien tu.»
Tātad Sonnijs tai nenozīmēja tik daudz kā viņš, Lī! — Bārtonā uzšalca līksma atskārta. Bet viņš atminējās sievu Sonnija skaujās zem pērtiķpākšu kokiem un nolēma turpināt savu nežēlīgo spēli. Pie tam arī opija ietekme, kas vēl arvien negaisa, rosināja viņā šo nežēlību. Ja nu reiz esi uzsācis šo baigo pārbaudi, skubināja magoņu sula, tad lai tā arī būtu pārbaude uz dzīvību un nāvi!
Viņš sarāvās čokurā un nogrima, atkal iznira un likās neprātīgi pūlamies izstiepties peldu stāvoklī. Bet viņa neatrāvās tālāk nost no vīra.
— Tas ir par daudz! — Lī stenēja gandrīz kliegšus. — Es vairs nespēju peldēt. Man jānoslīkst. Tu nevari mani izglābt. Turies nost un glābies pati!
Bet Ida palika pie viņa, visiem spēkiem cenzdamās pasargāt viņa muti no sālsūdens, un teica:
— Viss būs labi. Būs labi. Patlaban ir visļaunākais brīdis. Pacieties nu vēl kādu minūti, un tad jau kļūs vieglāk.
Viņš spalgi iekliedzās, savilkās kamolā, sakampa Idu un norāva ūdenī sev līdzi. Viņš gandrīz noslīcināja sievu no visas tiesas, tik dabiski viņš izspēlēja pats savu slīkšanu. Bet viņa ne uz mirkli nezaudēja galvu, ne arī padevās bailēm no nāves, kas šķita tik baigi nenovēršama. Ikreiz, kad bija dabūjusi izbāzt galvu no ūdens, viņa centās atbalstīt vīru, aizelsusies dvesdama tam saraustītus uzmundrinājuma vārdus:
— Atlaidies… Atlaidies.,. Atslābsti! Pavisam atslābinies .., Tūdaļ… tagad „.. būs jau garām … pats ļaunākais. Nekas, ka stipri sāp,,, tas pāries… Nu jau tev vieglāk … vai ne?
Un tad viņš atkal rāva to lejā, savā ļaundarībā kļūdams ikreiz negantāks; viņš tai lika sarīties pintēm sālsūdens, droši zinādams, ka tas nemaz nav tik pārāk kaitīgi. Reizumis uz īsu brītiņu viņi iznira, lai kādu sekundi atelstos saules spožumā virs līmeņa, un tad jau atkal bija zem ūdens, kur Lī Idu norāva, kamēr krēpjainie plīseņi valstīja un svaidīja abus.
Ida gan kārpījās pretī un rāvās ārā no viņa grābie- niem, tomēr tajos brīžos, kad Lī to palaida vaļā, tā pat nemēģināja peldēt projām, kaut arī spēki zuda un apziņa miglojās, bet arvien tā atkal atgriezās pie viņa, lai lūkotu glābt. Kad nu, pēc viņa domām, reiz bija diezgan, pat vēl vairāk nekā diezgan, viņš sametās rāmāks, atlaida sievu brīvā un izstiepās virs līmeņa.
— A-a-ah, — viņš gari un gandrīz ar baudu nopūtās, tad ierunājās, ik pa brīdim ievilkdams elpu: — Nu jau sāk pāriet. Jūtos tikpat kā debesīs. Manu mīlulīt, es esmu pieblīvēts ar ūdeni, tomēr jau tas vien, ka nav vairs šo šausmīgo mocību, liek man pašlaik izbaudīt vistīrāko svētlaimi.
Viņa mēģināja dvest kaut ko pretī, bet nespēja.
— Nu jau man ir labi, — viņš tai apgalvoja. — Atlai- dīsimies un atpūtīsimies! Izstiepies tu pati arī, kamēr atgūsti elpu!