Tajos laikos, kad Ziemeļzeme vēl bija pavisam jauna, tās sabiedriskie un pilsoniskie tikumi ievērību guva vienīgi ar to, ka to bija maz un tie bija vienkārši. Kad mājsaimniecības pienākumu nasta kļuva pārāk smaga un sapņojumi pie ugunskura nobrieda par nerimtīgu protestu pret drūmo vientulību, no Dienvidzemes ieklīdušie dēku meklētāji, nekā labāka nerazdami, samaksāja nolīgto cenu un ņēma sev sievas no indiāņu ciltīm. Šīm sievietēm tās bija tikpat kā paradīzes priekšnojausmas, jo jāatzīst, ka baltie klejoņi savas sievas apgādāja un aprūpēja daudz labāk nekā indiāņu cilts vīri. Protama lieta, paši baltie bija apmierināti ar šiem darījumiem un indiāņi tāpat. Pārdevuši savas meitas un māsas par flaneļa segām un nolietotām šautenēm un iztirgojuši siltās kažokādas pret šķidru katūnu un draņķīgu viskiju, šās zemes dēli mundrā garā nemaldīgi soļoja pretī ātrajam dilonim un citām straujdabīgām kaitēm, kas cieši saistītas ar pārējiem augstakās civilizācijas labumiem.
Tajās arkādiskās vienkāršības dienās tad nu gadījās, ka Kols Galbreits klaiņoja pa šo novadu un viņam uzbruka slimība Lējējās upes apkaimē. Viņa ierašanās bija spirdzinoša advente Svētā Krusta krietnajām māsām, kas viņu pieņēma savā pajumtē un dziedināja; ne prātā viņām nenāca, kāds verdošs eliksīrs iestrāvo slimā dzīslās i no viņu maigo roku skārieniem un sirsnīgās gādības, j Kelu Galbreitu sāka mākt dīvainas pārdomas, Kas viņu i tirdīja tikām, līdz viņa acis apstājās pie misijas audzēknes Magdalēnas. Tomēr viņš neļāva neko manīt, nolēmis pacietīgi nogaidīt. Līdz ar tuvojošos pavasari slimnieks kļuva arvien spirgtāks, un, kad saule izbrauca debesīs pa savu zelta loku un visa zeme pulsēja līksmā dzīvībā, viņš, saņēmis visus vēl pavārgos spēkus, devās projām.
Izrādījās, ka misijas audzēkne Magdalēna ir apaļa bārene. Meitenes tēvs, baltais, kādu dienu bija kļūmīgi gadījies ceļā bālsejainajam grizlilācim un miris ātrā nāvē.
Tad nu viņas rnāte, indiāniete, kurai vairs nebija vīra, kas piepildītu ziemai pārtikas noliktavu, nolēma riskēt — nogaidīt lašu nārsta laiku, lai gan krājumā bija tikai piecdesmit mārciņas miltu un pustikdaudz žāvētas gajas. Pēc tam meitenīte Čukra nonāca krietno māsu gādībā un kopš tā laika tika saukta citā vārdā.
Tomēr Magdalēnai vēl bija radinieki. Pats tuvākais no tiem — galīgi paklīdis tēvocis, kas postīja savu veselību ar neizmērojamiem kvantumiem balto cilvēku dzēriena — viskija. Viņš ik dienas tiecās tuvināties dievam, un līdz ar to viņa kājas taustīja īsāko ceļu uz kapu. Būdams skaidrā, viņš cieta neizturamas mokas. Sirdsapziņu viņš nepazina. Pie šī vecā nelieša tad nu ieradās Kels Gal- breits, un savā sarunā viņi teica daudz vārdu, izpīpēja daudz tabakas. No abām pusēm tika doti solījumi; un vispēdīgi vecais pagāns, paņēmis līdzi dažas mārciņas kaltēta laša, bērza tāss laiva aizīrās uz Svētā Krusta misiju.
Pasaulei nav lemts uzzināt, ko vecais tur solījis un cik samelojis, jo krietnās māsas nekad nepļāpā; bet, kad viņš atgriezās, uz viņa melnganajām krūtīm karājās misiņa krusts un laivā sēdēja masasmeita Magdalēna. Tovakar svinēja varenas kāzas un rīkoja potlaču, tā ka vēl divas dienas pēc tam ciematnieki neizgāja zvejā. Bet nākamajā rītā Magdalēna nokratīja Lējējās upes pīšļus no saviem mokasīniem un ar kārti stumjamā laivā aizbrauca vīram līdzi uz dzīvi pie Augšējās upes, apvidū, ko dēvē par Lejas Laukiem. Un turpmākajos gados viņa bija laba sieva, kas dālijās sava vīra dzīves grūtībās un vārīja viņam ēdienu. Magdalēna turēja vīru stingros grožos, līdz viņš iemācījās krāt savas izskalotās zelta smiltis un strādāt, rokas nenolaizdams. Pēdīgi viņš uzdūrās bagātai dzīslai un uzcēla sev mājiņu Sērklsitija. Kels Galbreits dzīvoja tik laimīgi, ka tie, kas bija viņu apciemojuši un redzējuši viņa majas dzīvi, zaudēja sirdsmieru un iegailējās skaudībā.
Bet Ziemeļzeme tai laikā sāka tuvoties briedumam, un tajā uzradās dažādas izpriecas. Līdz tam Dienvidzeme bija sūtījusi šurp savus dēlus; tagad tā izvirda jaunu izceļotāju gūzmu, šoreiz savas meitas. Ne jau māsas un sievas tās bija; taču tām veiksmīgi izdevās ierosīt vīriešu galvās jaunus priekšstatus un pārveidot sabiedrisko dzīvi atbilstoši savam līmenim. Indiāņu cilmes sievas vairs nepulcējās uz dejām, klaigādamas nevirpuļoja vecajās, jaukajās Virdžīnijas riņķa dejās, neuzjautrinājās ar līksmo «Donu Takeru». Viņas atslīga senču stoieismā uri no būdiņu sliekšņiem bez kādas gaušanās noskatījās savu balto māsu valdīšana.
Tad pāri kalniem no pārpilnīgās Dienvidzemes ieplūda jauns pienācēju vilnis. Šoreiz tās bija sievietes, kas ieguva varu visā zemē. Viņu vārds bija likums; viņu likums bija kā tērauds. Viņas rauca pieres par indiāņu cilmes sievām, bet iepriekš iebraukušās sievietes nu kļuva lēnīgas un staigāja pazemīgi. Gadījās gļēvuli, kas sāka kaunēties par līdzšinējām saistībām ar šās zemes meitām un pat ar riebumu raudzīties uz saviem tumšādainajiem bērneļiem; bet bija arī tādi — īstie vīri —, kas palika uzticīgi un lepojās ar savām sievām indiānietēm. Kad modē nāca šķiršanās no iezemiešu sievām, Kels Galbreits saglabāja vīrestību, taču šī rīcība viņam tūdaļ lika izjust, cik smaga roka ir sievietēm, kas bija šeit ieradušās pēdējās, zināja vismazāk, tomēr valdīja šai zemē.
Kādu dienu izplatījās runas, ka Augšas Laukos, kas atradās krietnu gabalu virspus Sērklsitijas, uziets daudz zelta. Suņu pajūgi aizveda šo ziņu līdz Sāļajiem Ūdeņiem; kuģi ar zelta kravu nogādāja vilinošo vēsti pāri Klusajam okeānam; telegrāfa vadi un zemūdens kabeļi izskandināja šo jaunumu; un pasaule pirmo reizi uzdzirdēja par Klondaikas upi un Jukonas novadu.
Kels Galbreits šos gadus bija nodzīvojis klusi un mierīgi. Magdalēnai viņš bija labs vīrs, un tā viņu bija svētījusi ar pēcnācēju. Bet nu viņu pārņēma neapmierinātība, viņš juta nenoteiktas ilgas pēc savas tautas cilvēkiem, pēc dzīves, no kuras bija šķirts; vīriešiem reizēm uznāk šāda kāre — izlauzties no ikdienības un izbaudīt dzīvi visā pilnībā. Bez tam lejup pa upi plūda vistrakākās baumas par brīnumaino Eldorado, aizraujoši būdiņu un telšu pilsētiņas apraksti un jocīgi stāstījumi par che-cha-quas, kas gāžoties turp bariem un raujot sev līdzi ļaudis no visas zemes. Sērklsitija bija kā izmirusi. Pasaule bija aizvirzījusies augšup pa upi, un tā bija pavisam jauna un brīnišķīga pasaule.
Kels Galbreits zaudēja mieru, juzdamies notikumu nomalē, un kāroja visu skatīt pats savām acīm. Talab, kad ziemas zelta skalošanas laiks bija beidzies, viņš nosvēra pārsimt mārciņu zelta smilšu uz sabiedrības lielajiem svariem un lika izrakstīt čeku par attiecīgo summu, lai varētu to saņemt Dausonā. Tad viņš savu raktuvju pār
valdīšanu uzticēja Tomam Diksonam, uz atvadām noskūpstīja Magdalēnu, apsolīja atgriezties, pirms vēl upē paradīsies pirmā ledus smalkne, un uzkāpa uz tvaikoņa, kas brauca pa upi augšup.
Magdalēna gaidīja — gaidīja visus trīs dienasgaismas mēnešus. Viņa baroja suņus, stundām ilgi nodarbojās ar mazo Kelu un vēroja, kā izdziest īsā vasara un saule uzsāk garo ceļojumu uz dienvidiem. Viņa daudz lūdza dievu, kā to bija mācījušas Svētā Krusta māsas. Sākās rudens lietusgāzes, un līdz ar tām atplūda ledus smalkne pa Jukonu, un Sērklsitijas karaļi atgriezās pie ziemas darba savās raktuvēs, bet Kela Galbreita nebija. Toms Diksons laikam bija saņēmis vēstuli, jo viņa strādnieki nartās saveda Magdalēnai sausu priežu malku visai ziemai. Sabiedrība arī bija saņēmusi vēstuli, jo tās suņu pajūgi piepildīja Magdalēnas ziemas krātuvi ar vislabāko pārtiku un viņai tika paziņots, ka viņas kredīts sabiedrībā esot neierobežots.
Gadu simteņiem ir pieņemts uzskatīt, ka vīrietis ir galvenais sievietes ciešanu vaininieks; tomēr šajā gadījumā vīrieši turēja mēli aiz zobiem un tikai rupji nolamājās par vienu no sava vidus, kurš bija projām, turpretī sievietes nepavisam necentās viņus šai ziņā pārspēt. Tālab Magdalēna uz karstām pēdām dabūja dzirdēt vistrakākos nostāstus par Kela Galbreita izdarībām, arī par kādu grieķu dejotāju, kas rotaļājoties ar vīriešiem gluži ka bērns ar ziepju burbuļiem. Magdalēna bija indiāniete, un bez tam viņai nebija nevienas draudzenes, pie kuras piestaigāt pēc gudra padoma. Tā viņa pārmaiņus te lūdza dievu, te kala plānus un, būdama apņēmīga sieviete ar strauju izrīcību, tai pašā naktī sajūdza suņus, un, stingri jo stingri piesaistījusi mazo Kelu pie nartām, zagšus aizbrauca.
Kaut gan Jukona vēl nebija aizsalusi, tomēr virpuļu ledus jau pletās platumā, un ar katru dienu upe kļuva arvien šaurāka, pārvērzdamās ar ledus putru pildītā strautiņā. Tikai tas, kas pats to izbaudījis, var iedomāties, ko Magdalēna izcietās, braukdama simt jūdzes pa malas ledu; tāpat neviens cits nespēj pat iztēloties, ar kādām grūtībām un pūlēm jālauž ceļš tās divsimt jūdzes pa iedus blīvām, kas paliek uz upes, kad tā ir aizsalusi pavisam. Bet Magdalēna bija indiāniete, tāpēc viņa to paveica, un kādu vakaru pie Meilmuta Kida būdiņas durvīm atskanēja klauvējiens. Pēc tam Meilmuts Kids pabaroja veselu aizjūgu izbadējušos suņu, nolika gulēt dūšīgu puisēnu un tad veltīja visu savu uzmanību pārgurušai sievietei. Klausīdamies sievietes stāstījumā, viņš novilka tās apledojušos mokasīnus un ar dunča smaili pabakstīja sievietes kājas, lai pārliecinātos, ciktāl tās apsaldētas.
Par spīti Meilmuta Kida vīrišķīgumam, viņa raksturā bija kādas sievišķīgi maigas stīgas, ar to arī izskaidrojams, kāpēc ņurdošs vilku suns viņam uzticīgi tuvojās un visstingrākā sirds atklāja savus noslēpumus. Viņš pats pēc tā nemaz netiecās. Sirdis atvērās viņa priekšā tikpat labprātīgi, kā ziedi atveras saulei. Bija taču zināms, ka pat priesteris — tēvs Rubo — sūdzējis viņam grēkus, un Ziemeļzemes vīrieši un sievietes allaž pieklauvēja pie viņa durvīm — šīm durvīm siksniņa aizšaujamās bultas pacelšanai arvien karājās ārpusē. Bet pēc Magdalēnas domām, Meilmuts Kids nekad nevarēja rīkoties aplam un nekad nekļūdījās. Viņa to pazina jau no tiem laikiem, kad sāka dzīvot sava tēva cilts cilvēku vidū, un viņas pusmežo- nes prātam šķita, ka šajā cilvēkā ir sakoncentrēta visu gadsimtu gudrība, ka viņa skatiens spēj iespiesties nākotnē.
Zemē valdīja aplami ideāli. Dausonas sabiedriskie ieskati nepavisam nesakrita ar iepriekš pastāvējušajiem, un Ziemeļzemes straujais briedums izraisīja daudz ko nevēlamu. Meilmutam Kidam tas bija labi zināms, un Kela Galbreita dzīvi viņš pazina visos sīkumos. Viņš zināja, ka pārsteidzīgs vārds ir daža laba ļaunuma tēvs; turklāt viņam būtu pa prātam dot Kelam Galbreitam pamatīgu mācību un likt šo vīru kaunā. Tāpēc viņš uzaicināja uz apspriedi nākamajā vakarā jauno raktuvju inženieri Stenliju Prinsu, kā arī Laimīgo Džeku Haring- tonu ar visu vijoli. Tai pašā vakarā Betlzs, kuram Meilmuts Kids savā laikā bija izdarījis neatsveramu pakalpojumu, aizjūdza Kela Galbreita suņus, piesaistīja Kelu Galbreitu, jaunāko, pie nartain un aizbrauca tumsā uz Stjūartas upes pusi.
— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Tagad uz otru pusi! Nē, ne tā! Sāc no jauna, Džek! Skatieties — šitā! — Prinss izpildīja dejas tūri kā cilvēks, kurš radis vadīt kotiljonu.
— Tātad: viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. Uz otru pusi! Aha, nu jau iet labāk. Tagad vēlreiz. Es jums saku, nevajag skatīties uz kājām! Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs. īsākus so|us! Jūs taču tagad neskrienat ar suņu dzenamo nūju! Vēlreiz! Tā, tā! Tā ir pareizi. Viens — divi — trīs, viens — divi — trīs!
Prinss un Magdalēna griezās un griezās bezgalīgā valsī. Galds un krēsli bija nobīdīti pie sienas, lai telpu padarītu plašāku. Meilmuts Kids sēdēja guļamlažā, zodu atbalstījis uz ceļiem, un skatījās ar lielu interesi. Džeks Haringtons sēdēja viņam blakus un visā sparā čīgāja vijoli, cenzdamies pieskaņoties dejotājiem.
Tā tiešām bija vienreizēji neparasta situācija! Visaizkustinošākais laikam gan bija tieši lietišķums, ar kādu darbojās šie trīs vīri un sieviete. Neviens atlēts paredzētajām sacīkstēm nebūs ticis trenēts prasīgāk, ne arī kāds vilku suns apmācīts aizjūgam cītīgāk, kā tagad trenēja šo sievieti. Bet treneriem bija labs materiāls, jo Magdalēna pretēji lielākajai tiesai savas cilts sieviešu bērnībā nebija dabūjusi stiept smagās nastas un nebija pieredzējusi sniega ceļa grūtības. Bez tam viņa bija labi noaugusi, lokana kā vītols un ļoti gracioza, ko līdz šim nekad nebija varējusi parādīt. Tieši šo grāciju vīrieši nu pūlējās atbrīvot un izveidot.
— Nelaime tā, ka viņa iemācījusies dejot galīgi aplam, — Prinss pameta piezīmi uz lažas pusi, nosēdinājis savu aizelsušos skolnieci uz galda. — Viņa ļoti ātri visu uztver, bet man būtu daudz vieglāk, ja viņa vēl nebūtu spērusi nevienu dejas soli. Bet paskaidro, Kid, šo te es nesaprotu. — Prinss atdarināja īpatnējo plecu un galvas kustību, kas bija raksturīga Magdalēnai.
— Viņas laime, ka uzaudzināta misijā, — Meilmuts Kids atbildēja. — Tas no nastu nešanas uz muguras, ap- metot ap galvu nesamo siksnu. Citām indiāņu sievietēm tas jūtams daudz vairāk, bet viņa nav nesusi nastas līdz pat kāzām un arī pēc tam tikai pirmajā laikā. Grūtus brīžus viņa ar savu vīriņu pārlaidusi. Viņi tak abi kopa bija Četrdesmitajā Jūdzē tai bada laikā.
— Bet vai mēs varam viņu atradināt no šīs kustības?
— Nezinu. Varbūt ilgākas pastaigas kopā ar treneriem palīdzētu tikt tam pāri. 5ā vai tā, mazliet tak nāktu par labu, vai ne, Magdalēn?
Jaunā sieviete piekrizdama pamāja ar galvu. Ja jau Meilmuts Kids, kas zina visu, tā saka, nu, tad tā ari ir. Vairāk te nav ko teikt.
Viņa atkal bija pienākusi draugiem klāt, vēlēdamās mācīšanos turpināt. Haringtons vērigi nopētīja viņu no galvas līdz kājām — gandrīz tā, kā apskata zirgus, vērtējot to īpašības. Acīm redzot, apskate nebija viņu pievīlusi, jo viņš ar negaidītu interesi apjautājās: — Cik tad tas jūsu diedelnieks onkulis par jums vispār dabūja?
— Vienu šauteni, vienu segu, divdesmit pudeles viskija. Šautene salauzta. — Pēdējos vārdus viņa piebilda ar aizvainojumu, it kā sarūgtināta par to, cik zemu tikusi novērtēta viņas jaunavība.
Magdalēna angliski runāja tīri pareizi, bija pārņēmusi daudzas īpatnības no sava vīra izrunas, tomēr vel varēja samanīt akcentu, indiāņiem tik raksturīgās rīkles skaņas. Arī šai ziņā viņas skolotāji bija šo to darījuši un, jāsaka, ne bez panākumiem.
Nākamajā pauzē Prinss bija atklājis vēl vienu kļūmīgu apstākli.
— Es tev saku, Kid, — viņš teica, — mēs darām aplam, galīgi aplam. Viņa taču nevar iemācīties dejot mokasīnos. Uzaujiet viņai balles kurpītes un tad palaidiet uz vaskota parketa.
Magdalēna pastiepa kāju un šaubīdamās aplūkoja savus bezveidīgos majas mokasīnus. Iepriekšējās ziemās gan Sērklsitijā, gan Četrdesmitajā Jūdzē viņa ar šādiem pašiem apaviem bija nodejojusi ne vienu vien vakaru, un viss taču bija kārtībā. Bet tagad … nu, ja te kaut kas nav pareizi, tad Meilmutam Kidam jāzina, kā līdzams.
Meilmuts Kids zināja, un viņam bija labs acumērs, tāpēc viņš uzlika cepuri, uzvilka dūraiņus un devās lejup pa nokalni apciemot misis Epingvelu, kuras vīrs Klouvs Epingvels, viens no augstakajiern valdības ieceltajiem ierēdņiem, bija plaši pazīstams sabiedrība. Kids kādu vakaru ballē pie gubernatora bija ievērojis, cik misis Eping- vclai maza, slaida pēdiņa. Un, tā kā viņš zināja, ka šī dāma ir tikpat gudra, cik skaista, nebija grūti palūgt viņu izdarīt mazu pakalpojumu.
Pēc Meilmuta Kida atgriešanās Magdalēna uz brīdi nozuda dibenistaba. Kad viņa atkal parādījās, Prinss bija galīgi pārsteigts.
— Pie Jupitera! — viņš nosēcās. — Kas t' to būtu domājis! Sitā mazā raganiņa! Ak kungs, mana masa …
— … ir angļu meitene, — Meilmuts Kids viņu pārtrauca, — ar anglietes kāju. Šī meiča nāk no cilts ar mazām kājām. Mokasīni tikai mazliet paplašinājuši viņas pēdas, bet viņa nav tās izkropļojusi, bērnība skriedama līdzās suņu pajūgam.
Taču šis izskaidrojums nepavisam nemazināja Prinsa apbrīnu. Haringtons, kā jau praktisks vīrs, noraudzīdamies uz nevainojami veidoto kāju un potīti, domās atkārtoja nekrietno rēķinu: «Viena šautene, viena sega, divdesmit pudeles viskija.»
Magdalēna bija karaļa sieva — karaļa, ar kura dzelteno bagātību pietiktu, lai apģērbtu dučiem visekstravagantāko modesdāmu; un tomēr visā mūžā viņas kājas nebija pazinušas cita apava kā mokasīnus no sarkanas, miecētas aļņādas. Sākumā viņa pat ar izbailēm noskatījās uz niecīgajām balta zīda kurpītēm, bet drīz vien apjauta apbrīnu, kas mirdzēja viņas draugu skatienos, jo viņi bija vīrieši. Magdalēnas seja notvīka aiz lepnuma. Uz mirkli viņa jutās kā apreibusi no savas sievišķīgas pievilcības, jo vēl dziļākā sašutumā nekā iepriekš nomurmināja: «Un viena šautene — salauzta!»
Tā treniņš turpinājās. Katru dienu Meilmuts Kids veda jauno sievieti garās pastaigās, lai uzlabotu viņas stāju un saīsinātu garo soli. Nebija gandrīz ko baidīties, ka viņu kāds varētu pazīt, jo Kels Galbreits un pārējie veterāni bija ka vientuļi bērni mežā starp neskaitāmajiem svešiniekiem, kas pārplūdinājuši šo zemi. Bez tam ziemeļu salam ir asi zobi, un maigādainās dienvidu sievietes, lai pasargatu vaigus no sala kodīgajiem glāstiem, bija pasākušas valkāt audekla maskas. Ar aizsegtām sejām un vāverādu parkās ieslēptiem augumiem — tādā izskatā māte ar meitu, ceļā satikušās, paietu viena otrai garām kā svešinieces.
Apmācībā strauji virzījās uz priekšu. No sākuma tā bija progresējusi gausi, bet vēlāk iestājās pēkšņs lūzums. Tas sākās tajā vakarā, kad Magdalēna, uzlaikojusi baltās zīda kurpītes, it kā atklāja pati savu vērtību. Tajā brīdī Magdalēnā blakus dabiskajai pašcieņai pamodās viņas atkritēju tēvu lepnums. Līdz tam viņa bija uzskatījusi sevi par svešu asiņu sievieti no zemāka dzimuma, tikai aiz sava kunga labvēlības izpirktu. Vīrs Magdalēnai bija šķitis dievs, kas pacēlis viņu — necienīgo — līdz saviem dievišķajiem augstumiem. Bet nekad viņa neizlaida no prāta — pat pēc tam ne, kad bija piedzimis mazais Kels, — ka nepieder pie sava vīra cilts ļaudīm. Tā kā vīrs bija dievs, tad viņa cilts sievietes — dieves. Viņa varēja sevi tikai pretstatīt šīm sievietēm, bet nostāties tām līdzās viņai nebija nācis ne prātā. Pilnīgi iespējams, ka ierastība modina niecinājumu. Lai nu būtu kā būdams, bet pēdīgi viņa bija izpratusi šos baltos dēku meklētājus un tos pienācīgi novērtējusi. Tiesa, viņas tumšais prāts nespēja apzināti analizēt, tomēr viņai piemita sievietes skatiena asums un skaidrība šādos jautājumos. Tajā vakarā, kad uzvilka baltās kurpītes, viņa bija aptvērusi savu triju draugu klajo, atklāto apbrīnu; un tas viņu pirmo reizi uzvedināja uz domām — salīdzināt. Runa gan bija tikai par pēdu un potīti, bet… bet pats par sevi saprotams, ka salīdzināšana nevarēja apstāties pie šā viena objekta. Viņa vērtēja pati sevi no balto cilvēku viedokļa, un viņas balto māsu dievišķīgums sagrīļojās. Galu galā arī tās bija tikai sievietes, un kālab gan Magdalēna lai nepaceltos tikpat augstu kā viņas? Sajās mācībās Magdalēna atklāja, kā viņai vēl trūkst, bet līdz ar savu nepilnību apziņu radās arī spēks. Un viņa centās tik dedzīgi, ka viņas trīs skolotāji bieži nosēdēja līdz vēlai naktij, brīnīdamies par sievietes mūžseno noslēpumu.
Tuvojās Pateicības diena [8]. sad un tad betlzs no Stjū- artas krastiem atsūtīja kādu ziņu par mazā Kela labklājību. Drīz viņiem vajadzēja atgriezties. Reizi pa reizei kāds nejaušs garāmgājējs, izdzirdis deju mūziku un kāju ritmisko dunoņu, iegriezās Meilmuta Kida būdā, bet arvien atrada tikai Haringtonu dūšīgi čīgājam un abus pārējos vīrus sitam ar kājām takti vai arī pilnā kaklā strīdamies par kādu sarežģītu dejas soli. Magdalēnu neviens nekad netika ieraudzījis, jo viņa arvien steigšus bija iemukuši dibenistabā.
Kādu vakaru viņus apciemoja Kels Galbreits. Todien bija saņemtas patīkamas vēstis no Stjūartas krastiem, un Magdalēna pārspēja pati sevi — ne tikai gaitā, iznesība un graciozitātē, bet arī tīri sievišķīgā koķetērijā. Vīrieši ļāva vaļu spožām atjautām, bet viņa dzirkstīgi cirta tiem pretī; šā brīža panākumu un pati savas varas skurbā jaukuma aizrauta, viņa gan luncinājās ap tiem, gan uzbruka ar dzēlīgām asprātībām, gan šķelmīgi uzsmaidīja, gan augstprātīgi aizgriezās — un visu to darīja pārsteidzoši piemīlīgi. Un vīrieši gluži instinktīvi un neviļus nolieca galvu ne jau viņas skaistuma, viņas prāta un atjautības priekšā, bet gan ļaudamies tai neizdibināmajai sievišķībai, kam vīrietis gan pakļaujas, bet ko nespēj vārdā nosaukt. Visa telpa līgoja jūsmīgā reibumā, kad Magdalēna ar Prinsu virpuļoja šā vakara pēdējā dejā. Ilaring- tons izvilināja no savas vijoles gluži neiedomājamas pasāžas, kamēr Meilmuts Kids, sajūsmā aizrāvies, bija paķēris slotu un grieza ar to vistrakākās piruetes pats uz savu roku.
5ajā mirklī durvis nodrebēja no smaga klaudziena, un ar ašu skatienu viņi pārliecinājās, ka durvju aizšaujamais ceļas uz augšu. Taču līdzīgas situācijas viņi jau bija piedzīvojuši. Haringtonam nesarnisējās neviena nots. Magdalēna pa laikus atvērtajam durvīm izšāvās dibenistaba. Slota acumirklī pazuda zem lažas, un, kad Kels Galbreits ar Luiju Savoju iebāza galvas durvju spraugā, Meilmuts Kids ar Prinsu saķērušies joņoja pa istabu straujā skotu dejā.
Indiāņu sievietes nav radušas no liela satraukuma krist ģībonī, bet Magdalēna šoreiz bija tik tuvu nesamaņai kā vēl nekad savā mūžā. Kādu stundu viņa notupēja uz grīdas, klausīdamās vīriešu balsu dunoņā, kas pieauga un atslaba kā tāls pērkons. Ka mīļas atbalsis no bērnu dienu melodijām katra viņas vīra balss intonācija, katra īpatnā pieskaņa spiedās viņas dvēselē, lika sirdij trīsēt un ceļiem ļimt, līdz pēdīgi viņa pusnesamaņā atslīga pret durvīm. Labi vien bija, ka viņa neko nespēja ne saskatīt, ne saklausīt, kad vīrs sāka atvadīties.
— Kad tad tu taisies atpakaļ uz Sērklsitiju? — Meilmuts Kids nevainīgi iejautājās.
— Neesmu nemaz padomājis, — Kels Galbreits atteica. — Laikam jau ne agrāk kā pēc ledus iziešanas.
— Bet Magdalēna?
Jautājumu izdzirdis, viņš pietvīka un uz mirkli nodūra acis. Ja Meilmuts Kids tik labi nepazītu cilvēku dzimumu, viņš būtu Kelu Galbreitu nicinājis šā skatiena dēļ. Bet cilvēku pazīšana vērsa viņa riebumu pret tām sievām un meitām, kas bija atnākušas šai zemē un, neapmierinādamās ar to vien, ka nobīdīja malā šās zemes sievietes, vēl ierosīja nelāgas domas vīriešu galvās un mudināja viņus uz kaunpilnu rīcību.
— Domāju, ka viņai nekas nekaiš, — Sērklsitijas karalis steigšus attrauca it kā atvainodamies. — Tomam Dik- sonam ir uzdots gādāt par maniem darījumiem, un viņš arī pieskata, lai šai nekā netrūkst.