Kels Galbreits viegli nodrebuļojās, klausīdamies, kā dziesma izdziest aizžņaugtos šņukstos. Kids skaidri lasīja viņa domas un līdz ar viņu izstaigāja vēlreiz visu ceļu cauri bada un slimību dienām, un visur viņu pavadīja pacietīgā Magdalēna, dalīdamās ar viņu ciešanās un briesmās, nekad nešaubīdamās, nekad nežēlodamas. Viņa gara acu priekšā aizslīdēja neskaitāmas ainas, bargas un skaudri iezīmētas, un pagātnes roka ar smagiem pirkstiem sažņaudza viņa sirdi. Sis būtu bijis īstais brīdis. Meilmuts Kids izjuta stipru kārdinājumu izspēlēt savu slēpto trumpi un vienā rāvienā laimēt spēli; tomēr šāda pārmācība vien būtu par vieglu, un viņš ļāva šim brīdim paiet garām. Nākamajā mirklī vīri jau spieda viens otram roku, un, kad karalis aizsoļoja lejup pa nokalni, sniegs sirdīgā protestā čirkstēja zem viņa krellītēm izšūtajiem mokasīniem.
Pārdzīvojuma nomocītā Magdalēna bija pavisam cita sieviete — vairs nebija tās koķetās šķelmes, kuras aizraujošie smiekli, pietvīkušie vaigi un mirdzošās acis pirms stundas bija likušas aizmirsties pat viņas skolotajiem. Gurda un nejūtīga viņa sēdēja krēslā tieši tāda pašā pozā, kādā Prinss ar Haringtonu viņu tur bija novietojuši. Meilmuts Kids savilka uzacis. Tas nu nekur nederēja. Kad pienāks brīdis tikties ar vīru, viņai vajadzēs prast, sevi neatklājot, uzņemt visu notiekošo ar augstprātīgu valdonīgumu. Bija ļoti svarīgi, lai viņa tai brīdī darītu visu tieši tā kā baltās sievietes, citādi šī uzvara vispār nebūs nekāda uzvara. Tādēļ viņš runāja ar Magdalēnu, runāja stingri un bez aplinkiem, iepazīstināja viņu ar vīriešu dzimuma vājībām, līdz viņa sāka apjaust, cik vīrieši visumā ir vientiesīgi un kāpēc sieviešu vārds viņiem ir likums.
īsi pirms Pateicības dienas Meilmuts Kids vēlreiz apciemoja misis Epingvelu. Viņa žigli pārcilāja savus sieviešu vizuļus, diezgan ilgu laiku pavadīja Klusā okeāna piekrastes sabiedrības manufaktūras noliktavā un kopā ar Meilmutu Kidu atgriezās viņa būdā, lai iepazītos ar Magdalēnu. Pēc tam sākās laiks, kādu šī būdiņa vēl nebija pieredzējusi, — tika piegriezts un pielaikots, sadiegts un šūdināts un veiktas neskaitamas citas brīnišķīgas un neizprotamas izdarības, vīriešu kārtas konspiratori pa to laiku bieži vien tika izraidīti aiz mājas robežām. Šādās reizēs «Operas nams» viņiem viesmīlīgi atvēra savas divkāršās durvis. Tik bieži viņi tur sēdēja, galvas kopā sabāzuši, un tik dedzīgi tukšoja kausus, uzsaukdami mīklainus tostus, ka apkārtējie dīkdieņi aiz tā visa samanīja līdz šim nezināmas atradnes, kas slēpj neaprēķināmas bagātības, un ir zināms, ka vairāki che-cha-quas un pat viens veterāns turējuši piekrautas ceļasomas aiz bāra letes, gatavi drāzties ceļā kuru katru mirkli.
Misis Epingvelas spējas bija apbrīnojamas; tālab, kad viņa Pateicības dienas vakarā nodeva Magdalēnu tās treneriem, tā bija tik ļoti pārvērtusies, ka vīri jutās gandrīz vai bikli tās priekšā. Prinss viņu ievīstīja kanādiešu segā, izrādīdams tik uzsvērtu goddevību, ka tā izskatījās vairāk pēc patiesas nekā pēc imitētas, bet Meilmuts Kids, pasniedzis viņai elkoni, kur pieķerties, juta, ka diezgan grūti palikt tikai paša izvēlētajā mentora lomā. Haring- tons, kura galvā nemitīgi atbalsojās zināmais cenu saraksts, soļoja aizmugurē un visu ceļu lejup uz pilsētu pat muti neatvēra. Nonākuši pie «Operas nama» sāndur- vīm, viņi noņēma segu no Magdalēnas pleciem un izklāja to sniegā. Izkāpusi no Prinsa mokasīniem, viņa nostājās uz segas jaunās zīda kurpītēs. Masku balle jau bija sasniegusi kulmināciju. Magdalēna vēl brīdi vilcinājās, bet vīrieši atrāva durvis vaļā un iebīdīja viņu iekša. Tad viņi mudīgi skrēja ap māju, lai ieietu tajā pa parādes durvīm.
— Kur ir Freda? — nepacietīgi taujāja veterāni, kamēr che-cha-cļuas tikpat dedzīgi prašņāja, kas ta Freda esot. Visā balles zālē dūca viņas vārds. Tas bija ikvienam uz lūpām. Nosirmojuši raktuvju strādnieki, kas lepojās ar savu amatu, vai nu augstmanīgā laipnībā sameloja šiem frantīgi uzpostajiem mīkstpēdiņiem pilnas ausis, — uz patiesības sagrozīšanu šie vīri bija meistari, — vai arī ar nikniem skatieniem pauda savu nicinājumu par viņu muļķību. Savi četrdesmit karali no Augšas un Lejas Laukiem bija sapulcējušies zālē, katrs no viņiem cerēja, ka ticis uz īstajām pēdām, un bija gatavs apliecināt savu minējumu pareizību ar zelta smiltīm no savas karaļvalsts. Vīram, kas stāvēja pie svariem un kam šovakar bija lemts grūtais uzdevums — svērt zelta maisiņus, vajadzēja dot palīgu, bet vairāki derību turētāji, kas prata izmantot gadījumu, atklāja vilinošus sarakstus, kur atzīmēja likmes un favorītes.
Kura ir Freda? Ik pa brīdim likās, ka grieķu dejotāja nupat ir atklāta, bet katrs atklājums sacēla paniku derības nosiēgušo lokā, un sākās traka jaunu derībnieku pierakstīšana, ko darīja tie, kuri labāk vēlējās palikt ārpus derībām. Sīs medības iepatikās arī Meilmutam Kidam, kura ierašanos ar skaļiem rēcieniem bija apsveikuši viņam pazīstamie dzīrotāji. Kidam bija vērīga acs soļu īpatnību atšķiršanā, kā arī dzirdīga auss balss tembra sa- klausīšanā, un viņš norādīja uz kādu brīnumainu dāmu, kas vizuļot vizuļoja kā «Aurora Borealis» — Ziemeļj blāzma. Tomēr grieķu dejotājā bija pārāk izmanīga pat viņa asajam skatienam. Lielum liela tiesa zelta meklētāju šķita izraudzījušies «Krievu princesi», kas bija visgraciozākā šaja zālē, un tātad vienīgi viņa varēja būt Freda Molufa.
Kadriļas laikā zāli paršalca gandarījuma klaigas. Viņa bija atrasta. Agrākajas ballēs, izpildot kadriļas figūru «lielais loks», Freda bija demonstrējusi nepārspējamu dejas soli ar pašas izdomātām variācijām. Kad nu šoreiz nosauca šo figūru, «Krievu princese» dejodama izdarīja tieši tādas pašas ķermeņa un locekļu kustības. Bet, tikko korī kliegtie saucieni «Nu es jau teicu!» bija satricinājuši šķērssijas, tā — āre! — dzīrotāji pēkšņi ieraudzīja, ka arī «Aurora Borealis» un vēl viena maska — «Pola gars» — izpilda tos pašus soļus tikpat graciozi. Un, kad vēl abi dvīņi — «Saules zaķīši», kā arī «Sala karaliene» nekavējoties viņas atdarinaja, vīram pie svariem vajadzēja sadabūt vēl otru palīgu.
Sala mākulī tīts, Bctlzs ieradās zālē tieši no ceļa, kad satraukums bija sasniedzis augstako pakāpi. Kad viņš sāka dejot, apsarmojušās uzacis pārvērtās ūdenskritumos, bet ūsas, vēl arvien sasalušas, šķita apbārstītas briljantiem, kas gaismas staros dzirkstīja visdažādākajās krāsās, kamēr dejā lidojošās kājas slīdēja pret ledus drumslām, kas grabēdamas bira no viņa mokasīniem un pusgarajām zeķēm. Ziemeļzemē deju sarīkojumi noris ļoti nepiespiestā atmosfērā, vīri no raktuvēm un sniega ceja ir aizmirsuši jebkuru izsmalcinātību, ja tiem tāda kādreiz bijusi; vienīgi augstākajās oficiālajās aprindās kaut cik ievēro konvencijas. Šeit kastu atšķirībām nebija nozīmes. Miljonāri un nabagi, suņu dzinēji un policijas jātnieki sniedza rokas «dāmām loka vidū» un joņoja apkārt pa apli, izdarīdami visneiedomājamākos lēcienus. Neizvēlīgi savās izpriecās, trakulīgi un neaptēsti — viņi tomēr nebija rupji, un viņu raupjais bruņnieciskums nemaz nepalika iepakaļ visizsmalcinātākajai pieklājībai.
Meklēdams grieķu dejotāju, Kels Galbreits pamanījās iestāties tajā pašā kadriļas grupā, kurā bija «Krievu princese»; lielākā daļa klātesošo domāja, ka viņa ir Freda. Bet, izdejojis ar viņu vienu deju, Kels bija gatavs likt ķīlā visus savus miljonus ne tikai par to, ka šī nav Freda, bet arī par to, ka viņš jau reiz turējis roku ap šo viduci. Kur un kad — viņš nespēja pateikt, bet viņu pārņēma tik mulsinoša tuvības sajūta, ka tagad viņš visu uzmanību veltīja šai maskai, kārodams atklāt, kas aiz tās slēpjas. Meilmuts Kids nevis palīdzēja viņam ar padomu, bet reizi pa reizei uzlūdza «Princesi» un nodejoja ar viņu dažas tūres, nopietnā balsī kaut ko klusu stāstīdams. Bet visneatlaidīgāk «Krievu princesi» aplidoja Džeks Haring- tons. Reiz viņš pavilka Kelu Galbreitu sānis un izteica visus iespējamos minējumus, kas šī dāma varētu būt, pie tam apgalvodams, ka derībās šis noteikti laimēšot. Tas sāka gremzt Sērklsitijas karali, jo vīrietis pēc dabas nepavisam nav monogāms, un viņš aizmirsa kā Magdalēnu, tā Fredu, aizrāvies ar jauniem meklējumiem.
Drīz vien paklīda baumas, ka «Krievu princese» tomēr neesot Freda Molufa. Interese kļuva arvien dziļāka. Bija parādījusies jauna, nezināma persona. Viņi pazina Fredu, kaut gan nevarēja to uziet, taču te bija kāda, ko viņi bija atraduši, tomēr nepazina. Pat sievietes nespēja iedomāties, kas tā tāda, kaut gan zināja visas labās dejotājas nometnē., Daudzi turēja viņu par dāmu no augstākajam aprindām, kura joka pec izmukusi uzjautrināties. Daži apgalvoja, ka viņa katrā ziņā pazudīšot, pirms pie- nākšot masku noņemšanas brīdis. Citi tikpat noteikti bija pārliecināti, ka tā esot reportiere no Kanzassitijas laikraksta «Star», kura ieradusies šeit, lai viņus aprakstītu par deviņdesmit dolāriem slejā. Bet vīri pie svariem rāvās vaiga sviedros.
Tieši pulksten vienos pāri sapulcējās zāles vidu. Masku noņemšana sākās, visi smējās un līksmoja kā bezrūpīgi bērni. Kad maska pēc maskas tika pacelta, atskanēja arvien jauni sajūsmas un izbrīna saucieni. Dzirkstošā «Aurora Borealis» izrādījās par muskuļoto nēģerieti, kas mazgāja visai apkaimei veļu, pelnīdama līdz pieci simti dolāru mēnesī. I\ad dvīņi «Saules zaķīši» atklāja savas ūsainās augšlūpas, visi pazina brāļus — frakciju karaļus no Eldorado. Vislielāko publikas interesi izraisīja Kels Galbreits ar «Pola garu», bet viņi vēl kavējās ar maskas noņemšanu. Tieši pretī tiem stāvēja Džeks Haringtons ar «Krievu princesi». Pārējās sievietes bija atsegušas sejas, bet grieķu dejotājas starp tām nebija. Visu acis nu pievērsās šai grupai. Viesu neatlaidīgo saucienu skubināts, Kels Galbreits pacēla savas partneres masku. Fredas daiļā seja un dzirkstošās acis vērās tiem pretī. Uzšalca sajūsmas sauciens, kas tūdaļ noklusa jaunā, aizraujošā «Krievu princeses» noslēpuma gaidās. Viņgsi seja vēl bija aizsegta, un Džeks Haringtons velti pūlējās masku noraut, jo viņa turējās pretī. Dejotāji aiz nepacietības mīņājās uz pirkstgaliem, Džeks Haringtons bija spiests krietni vien saņurcīt savas dāmas grezno kostīmu, un tad… un tad dzīrotāji eksplodēja. Viņi bija pamatīgi piemuļķoti. Visu vakaru viņi bija dejojuši ar iezemiešu r-ievieti, un tas bija pret visām paražām.
Taču tie, kuri zināja lietas būtību, — un tādu bija vairākums, — tūdaļ arī aprāvās, un zālē iestājās klusums. Kels Galbreits saniknots lieliem soļiem pārskrēja pār zāli un uzrunāja Magdalēnu jauktajā činuku dialektā. Bet viņa saglabāja savaldību, it kā nemanīdama, ka atrodas visu skatienu degpunktā, un atbildēja vīram angliski. Magdalēna neizrādīja ne bailes, ne dusmas, un Meilmuts Kids apmierināts klusībā nosmējās par viņas labi ieaudzināto aukstasinību. Karalis jutās iedzīts strupceļā un pazemots: viņa vienkāršā sivašu sieva bija viņu pārspējusi.
— Nāc! — viņš pēdīgi uzkliedza. — Nac mājās!
— Lūdzu piedošanu, — Magdalēna atbildēja, — es apsolījos iet pie galda ar misteru Haringtonu. Bez tam esmu apsolījusi vēl daudzas dejas.
Haringtons piedāvāja elkoni, lai pavadītu Magdalēnu. Viņš neizrādīja ne mazāko bažu, pagriezdams pretiniekam muguru, tomēr Meilmuts Kids šai brīdī bija pievirzījies viņam tuvāk. Sērklsitijas karalis stāvēja kā pārakmeņo- |ies. Divas reizes viņa roka tvēra pie jostas, un divas reizes Kids saspringa lēcienam; tikmēr pāris, kas attālinājās, neskarts iegaja pa ēdamistabas durvīm, kur bija servētas konservētas austeres par pieciem dolāriem porcijā. Pūlis izdvesa dzirdamu nopūtu, sadalījās pa pāriem un sekoja viņiem. Freda, lūpu uzmetusi, gāja līdzās Kelam Galbrei- tam; viņai bija laba sirds un trāpīgā mēle, ar ko viņa galīgi samaitāja Kelam apetīti. Nav svarīgi, ko viņa teica, taču Kela seja pārmaiņus te piesarka, te nobāla, un klusībā viņš vienā laidā mežonīgi lādējās.
Ēdamistabā valdīja ellīga balsu kņada, bet tā momentā aprāvās, kad Kels Galbreits devās pari telpai pie sievas galda. Pēc masku noņemšanas milzīgi zelta smilšu daudzumi bija likti uz svariem, slēdzot derības par notikumu tālāko gaitu. Visi skatījās, elpu aizturējuši. Haring- tona zilās acis raudzījās mierīgi, bet zem galddrānas malas viņam uz ceļiem šūpojās Smita un Vesona sistēmas revolveris. Magdalēna pacēla pret vīru paviršu un vienaldzīgu skatienu.
— Vai… vai es drīkstu tevi lūgt uz nākamo ma- zurku? — karalis stomīdamies vaicāja.
Karaļa sieva paraudzījās savā kartītē un palocīja galvu.