«Zināt, es jums kaut ko pateikšu,» viņš kliedza. «Jūs pats nokļūsiet Molokai ātrāk nekā aizdabūsiet uz turieni Kalaniveo! Es pateikšu, kas jūs esat. Jums nav tiesību atrasties godīgu cilvēku sabiedrībā. Jūs esat sacēlis baigu kņadu, pārlieku pļāpādams par savu pienākumu, vai tā nav? Jūs esat daudzus spitālīgos nosūtījis uz Molokai, visu laiku zinādams, ka jums pašam tur ir vieta.»
Ne reizi vien biju redzējis Laitu sadusmotu, bet tik pārskaitušos kā toreiz — nekad. Ar spitālību, kā jūs zināt, pie mums nejoko. Vienā lēcienā Laits bija klāt Kalunam, sagrāba viņu aiz kakla un norāva no krēsla. Šerifs nikni purināja viņu, tā ka jauktenim zobi sāka klabēt.
«Ko tu gribēji teikt»? Laits jautāja. «Klāj vaļā, citādi es no tevis izspiedīšu patiesību!»
Kā jūs zināt, Rietumos ir kāda frāze, kas izrunājama ar smaidu. Tāpat ir pie mums salās, tikai mūsu frāze attiecas uz spitālību. Lai nu kāds bija Kaluna, bet gļēvulis gan viņš nebija. Līdzko Laits atlaida vaļīgāk roku, Kaluna atbildēja:
«Es pateikšu tev taisnību. Tu pats esi spitālīgais.»
Laits negaidot nogrūda jaukteni sāniski uz krēsla, nenodarot viņam nekādu ļaunumu, un sāka no visas sirds smieties. Taču viņš smējās viens un, pamanījis to, pārlaida acis mums visiem. Es piegāju pie Laita un raudzīju aizvest viņu prom, bet viņš nepievērsa man uzmanību. Viņš kā apburts skatījās uz Kalunu, kas ātri, nervozi berzēja sev kaklu, it kā lai dabūtu nost sērgu, ko bija at
stājuši žņaudzēja pirksti. Šīs kustības bija neapzinātas, īstas.
Laits atkal pārlaida acis mums visiem, lēni noskatīdams visus pēc kārtas.
«Ak mans dievs, zēni! Ak mans dievs!» viņš teica.
Viņš nevis izrunāja, bet drīzāk izdvesa šos vārdus aizsmakušā, baiļu un šausmu pārņemtā balsī. Bailes aizžņaudza Laitam rīkli, bet es domāju, ka diezin vai viņš līdz šim ir pazinis bailes.
Beidzot viņa bezgalīgais optimisms guva virsroku, un viņš atkal iesmējās.
«Lielisks joks, vienalga, kas to būtu izdomājis,» viņš sacīja. «Iedzeršana uz mana rēķina. Man uz brīdi dūša saskrēja papēžos. Bet, zēni, neatkārtojiet to ne ar vienu! Tas ir par daudz nopietni. Ticiet man, šajā brīdī es miru tūkstoš reižu. Man ienāca prātā sieva, bērni un…»
Viņam aizlūza balss, un jauktenis, kas vēl aizvien berzēja kaklu, novērsa acis. Viņš bija apmulsis un noraizējies.
«Džon,» Laits sacīja, pagriezdamies pret mani.
Viņa līksmā, dārdošā balss skanēja man ausīs. Tomēr es nespēju atbildēt viņam. Tajā brīdī es riju asaras, turklāt zināju, ka no manas sejas visu var nolasīt.
«Džon,» viņš atkārtoja, panākdamies tuvāk.
Viņš uzsauca man bikli, taču baismāks par visiem lietuvēniem bija tieši Laita Gregorija balsī saklausāmais biklums.
«Džon, Džon, ko tas nozīmē?» viņš turpināja vēl ne- drošāk. «Tas taču ir joks, vai ne? Džon, še mana roka! Vai tad es sniegtu tev roku, ja būtu spitālīgs? Vai es esmu spitālīgais, Džon?»
Viņš sniedza man roku; un, pie velna vai pie dieva, no kā man bija jābīstas? Laits bija mans draugs. Es satvēru viņa roku, kaut gan sirds man sažņaudzās, redzot viņa seju apskaidrojamies.
«Tas bija tikai joks, Lait,» es teicu. «Mēs gribējām iznest tevi cauri. Bet tev taisnība — tas ir pārāk nopietni. Mēs vairs tā nedarīsim!»
Šoreiz viņš nesmējās. Viņš smaidīja kā cilvēks, kas pamodies no nelāga sapņa un vēl nav ticis vaļā no smagā iespaida.
«Nu labi,» Laits teica. «Nedariet vairs tā, bet es parūpēšos par iedzeršanu. Bet man jāatzīstas, ka jūs, zēni, brīdi likāt man pamatīgi trūkties. Paskatieties, kā esmu nosvīdis!»
Viņš nopūtās, norausa sviedrus no pieres un devās pie letes.
«Tas nav joks,» strupi pateica Kaluna.
Es biju gatavs ar acīm nogalināt viņu un jutu, ka tiešām varētu aizraidīt Kalunu uz viņpasauli. Tomēr es neiedrošinājos nedz bilst kādu vārdu, nedz sist. Tas tikai paātrinātu katastrofu, bet es vēl loloju cerību kaut kā novērst to.
«Tas nav joks,» Kaluna atkārtoja. «Jūs esat spitālīgais, Gregorij, un jums nav tiesību pieskarties pie godīgu cilvēku miesas… pie godīgu cilvēku tīrās miesas!»
Tad Gregorijs saskaitās.
«Tas joks ir aizgājis par tālu! Rimsties, Kaluna, rimsties, kad tev saka, citādi es tevi iekaustīšu!»
«Vispirms aizejiet uz bakterioloģisko pārbaudi,» Kaluna atbildēja, «un pēc tam sitiet mani kaut līdz nāvei, ja vēlaties! Paskatieties taču, cilvēk, uz sevi spogulī! Pats redzēsiet. Kuram katram tas redzams. Jums veidojas lauvas seja. Redzat, āda virs acīm kļuvusi tumšāka.»
Laits ielūkojās spogulī, un es pamanīju, ka viņam dreb rokas.
«Es neko neredzu,» viņš beidzot sacīja, tad pagriezās pret hapa-haole. «Tev ir melna sirds, Kaluna. Un es nekaunos atzīties, ka tu esi mani nobiedējis tā, kā neviens cilvēks nedrīkst biedēt otru. Es turēšu tevi pie vārda — tūlīt iešu to noskaidrot. Iešu taisni pie doktora Strov- bridža. Bet, kad nākšu atpakaļ, sargies!»
Neskatīdamies uz mums, Laits gāja uz durvju pusi.
«Pagaidi tepat, Džon!» viņš sacīja, redzēdams, ka grasos iet līdzi.
Mēs palikām, sastinguši kā rēgi.
«Tas ir taisnība,» sacīja Kaluna. «Gan paši redzēsiet!»
Visi paskatījās uz mani, un es pamāju ar galvu. Harijs Bērnlijs pielika glāzi pie lūpām, bet tūlīt pat nolaida to. Pusi viņš izšļakstīja uz letes. Lūpas viņam drebēja kā bērnam, kas gatavs laist vaļā raudienu. Neds Ostins vandījās pa ledus kasti. Viņš tur neko nemeklēja un, manuprāt, diezin vai apjauta, ko dara. Visi klusēja. Harijam Bērnlijam lūpas drebēja vēl vairāk. Pēkšņi viņš, savilcis seju atbaidoši ļaunā grimasē, iegāza Kalunam ar dūri pa seju. Kaluna nepalika parādā. Mēs nemēģinājām viņus izšķirt. Mums būtu vienalga, kaut vai nogalinātu jaukteni. Kautiņš bija briesmīgs, bet mūs tas neinteresēja. Es pat neatceros, kad Bērnlijs mitējās sist un atļāva nabaga zellim aizrāpot. Mēs bijām pārāk satriekti.
Vēlāk ārsts Strovbridžs man visu izstāstīja. Rakstīdams ziņojumu, viņš aizsēdējies līdz vēlam vakaram, kad viņa kabinetā ienācis Laits. Šerifs jau bijis atguvis savu optimismu: ienācis līgodamies un, lai gan vēl mazliet dusmojies uz Kalunu, tomēr bijis pilnīgi pārliecināts par sevi.
«Ko lai es būtu darījis?» ārsts jautāja man. «Es zināju, ka viņš ir slims. Vairākus mēnešus biju vērojis, kā attīstās slimība. Taču es nespēju atbildēt viņam, nespēju pateikt «jā». Jāatzīstas, es neizturēju un sāku raudāt. Viņš lūdza izdarīt bakterioloģisko izmeklēšanu. «Nogrieziet gabaliņu, dakter,» vienā laidā atkārtoja. «Nogrieziet gabaliņu un pārbaudiet!»»
Strovbridža asaras, jādomā, bija pārliecinājušas Laitu. Otrā rītā «Klodīne» izbrauca uz Honolulu. Mēs notvērām viņu jau ceļā uz piestātni. Redzat, viņš devās uz Honolulu, lai pats pieteiktos Veselības departamentā. Mēs neko nevarējām izdarīt ar viņu. Pārāk daudzus Laits bija nosūtījis uz Molokai, lai tagad pats izvairītos. Mēs gribējām pierunāt viņu braukt uz Japānu, bet viņš negribēja ne dzirdēt.
«Man jāpalieto zālītes,» — tas bija viss, ko viņš teica, un šos vārdus viņš atkārtoja bez gala. Šī doma bija apsēdusi viņu.
Laits nokārtoja visas savas darīšanas un no pieņemšanas stacijas Honolulu devās uz Molokai. Tur viņš nejutās labi. Vietējais ārsts mums rakstīja, ka no Laita pāri palikusi ēna. Redzat, viņš bēdājās par sievu un bērniem. Viņš zināja, ka mēs rūpējamies par viņiem, un tomēr viņam bija smagi ap sirdi. Pēc kādiem sešiem mēnešiem es devos uz Molokai. Es sēdēju spoguļstikla vienā pusē, viņš — otrā. Mēs skatījāmies viens uz otru caur stiklu un sarunājāmies pa tādu kā runājamo cauruli. Taču manas pūles bija veltas. Laits bija nolēmis palikt. Veselas četras stundas es mēģināju pārliecināt viņu. Galu galā man vairs nebija spēka — un arī tvaikonis svilpdams jau deva man zīmi.
Tomēr mēs nevarējām samierināties ar to. Pēc trijiem mēnešiem mēs nofraktējām šoneri «Alkione». Tas vadāja kontrabandas opiju un lidoja ar burām kā putns. Tā īpašnieks bija kāds skandināvs, kas naudas dēļ bija gatavs uz visu ko, un mēs piedāvājām viņam prāvu summu par braucienu uz Ķīnu. Viņš izbrauca no Sanfrancisko, un pēc dažām dienām mēs izgājām jūrā ar vienmasta burinieku. Tas bija piectonnīgs kuģelis, bet mēs nesāmies pret vēju uz ziemeļaustrumiem ar piecdesmit jūdžu ātrumu. Jūras slimība? Tā mani nekad nebija mocījusi tik briesmīgi. Kad zeme nebija vairs saredzama, mēs satikām «Alkioni» un abi ar Bērnliju pārkāpām uz tās.
Ap vienpadsmitiem vakarā mēs tuvojāmies Molokai. Šoneris nolikās dreifā, un mēs, ar laivu izbraukuši cauri bangām, ieradāmies Kalavao — vietā, kur, kā jums zināms, miris tēvs Damiens. Tas skandināvs bija īsts trakulis. Piekarinājis sev pāris revolveru, viņš nāca mums līdzi. Trijatā šķērsojām pussalu un, nogājuši apmēram divas jūdzes, sasniedzām Kalaupapu. Iedomājieties tikai, nakts melnumā ciematā starp tūkstošiem spitālīgo meklēt vienu cilvēku! Saprotiet, ja saceltu trauksmi, mums būtu beigas. Vieta sveša, tumšs, ka dur vai acī. Izskrēja spitālīgo suņi un sāka riet uz mums, bet mēs klupdami malā- mies apkārt, kamēr apmaldījāmies.
Skandināvs atrada izeju. Viņš slāja uz pirmo atšķiru stāvošo māju. Mēs aizslēdzām durvis un iededzām gaismu. Mājā atradās seši spitālīgie. Mēs pamodinājām viņus, un es uzrunāju nelaimīgos vietējā valodā. Man bija vajadzīgs kokua. Burtiskā tulkojumā «kokua» nozīmē «palīgs», iezemietis, kas neslimo ar spitālību, dzīvo ciematā un saņem no Veselības departamenta algu par to, ka kopj spitālīgos, pārsien viņiem brūces un tamlīdzīgi. Mēs palikām mājā, lai neizlaistu no acīm tās iemītniekus, bet skandināvs, paņēmis līdzi vienu no viņiem, devās meklēt kokua. Viņš to arī sadabūja un, draudot ar revolveri, lika viņam sekot. Bet kokua bija puisis uz goda. Kamēr skandināvs sargāja māju, kokua veda Bērnliju un mani pie Laita. Laits dzīvoja viens.
«Es jau tā domāju, ka jūs atnāksiet,» viņš teica. «Ne- skarieties man klāt, Džon! Kā klājas Nedam, Cārlijam un visai mūsu kompānijai? Nu, nekas, pastāstīsiet vēlāk! Tagad esmu gatavs iet jums līdzi. Esmu nodzīvojis te deviņus mēnešus. Kur ir laiva?»
Mēs gājām atpakaļ pēc skandināva. Bet pa to laiku jau bija sacelta trauksme. Mājās bija iededzinātas ugunis, blākšķēja durvis. Bijām norunājuši, ka šausim tikai tādā gadijumā, ja nebūs citas izejas, un, kad mūs aizturēja, laidām darbā dūres un revolveru spalus. Es atgaiņājos no kāda liela tēvaiņa. Viņš mācās virsū kā nelabais, kaut gan es divas reizes biju iegāzis ar dūri viņam pa seju. Mēs saķērāmies, nogāzāmies zemē, vārtījāmies un nelaidām viens otru vaļā. Viņš jau sāka mani vārēt, kad pēkšņi pieskrēja kāds ar laternu. Tad es ieraudzīju viņa seju. Kā lai apraksta tās šausmas? Tā nebija seja, tie bija zuduši vai zūdoši vaibsti, irstoša dzīva miesa bez deguna, bez lūpām, ar vienu piepampušu, sakropļotu ausi, kas nokarājās uz pleca. Man aptumšojās prāts. Viņš pievilka mani sev tik cieši klāt, ka viņa auss pieskārās man pie sejas. Tad es zaudēju galvu. Tas bija pārāk briesmīgi. Es sāku sist viņam ar revolveri. Kā tas notika, nezinu, bet, tiklīdz biju atbrīvojies no spitālīgā, viņš iekodās manī ar zobiem. Mana roka bija pa pusei šajā bezlūpu mutē. Tad es ar revolvera spalu ievilku viņam taisni starp uzacīm — un viņa zobi atlaidās.
Kadverts izstiepa roku, un mēness gaismā es ieraudzīju brūces. Roka izskatījās kā suņa sakosta.
— Vai jūs sabijāties? — es jautāju.
— Sabijos gan. Septiņus gadus es gaidīju. Kā jūs zināt, tik ilgs ir inkubācijas periods. Gaidīju te, Konā, un nesaslimu. Bet šajos septiņos gados nebija nevienas dienas, nevienas nakts, kad es nebūtu domājis… nebūtu domājis par visu to… — Kadverta balss aprāvās, un viņa skatiens aizslīdēja no mēness gaismas pielietās jūras līdz sniegotajām kalnu virsotnēm. — Es nevarēju paciest domu, ka tas viss būtu jāzaudē, ka man nekad vairs nebūtu lemts redzēt Konu. Septiņi gadi! Es nesaslimu. Bet, luk, tāpēc paliku vecpuisī. Es biju saderinājies, bet neuzdrīkstējos precēties, kamēr šaubas nebija izklīdinātas. Viņa to nesaprata. Aizbrauca uz Savienotajām Valstīm un apprecējās. Kopš tā laika neesmu viņu vairs redzējis.