Piepeši upes rēkoņa apklusa. Pār visu nolaidās savāds klusums. Ledus bija atrāvies no krastiem un peldēja virs ūdens, kas kāpa arvien augstāk. Upes līmenis cēlas strauji un klusi, drīz tas jau bija pacēlies par divdesmit pēdām un bez trokšņa berzās gar krasta kori. Salas lejas daja jau gulēja zem ūdens. Tad baltā lavīna bez kavēkļiem saka slīdēt pa straumi lejup. Tajā pašā brīdī atkal sacēlas grandoņa, un drīz vien visa sala drebēja un griļojās no lūstošo Iedus blāķu triecieniem. No lielā spiediena milzīgie ledus gabali, kas svēra simtiem tonnu, uzlidoja gaisā kā izšauti zirņi. Saltais haoss pieņēmās spēkā un mežonībā, un vīriem vajadzēja kliegt, lai cits citu sadzirdētu. Ik pa brīdim pārējo troksni pārmāca dārdi no pietekas. Sala sadrebēja, kad tai virsū uzdrāzās milzīgs ledus klucis, kas šķērsām uzslīdēja krastā. Tas izrāva pāris desmit priežu ar visām saknēm, vairākas reizes apvēlās, izrieza uz augšu apakšējo daļu ar visām upes padibenēm un nogruva pār būdu, nogriezdams kā ar milzu nazi gabalu krasta ar visiem tuvumā augošajiem kokiem. Likās, ka ledus klucis tikai viegli pieskāries būdai, tomēr saspiestie baļķi uzlidoja gaisā kā sērkociņi, un būda sagruva kā kāršu namiņš.
— Tik daudzu mēnešu darbs! Tik daudzu mēnešu darbs un brauciens uz mājam — viss pagalam! — gaudoja Deivijs, kamēr Zibeņzellis un policists vilka viņu prom no malkas strēķiem.
— Te tev nepietrūks izdevības tikt uz mājām, — noņurdēja policists, iepļaukādams viņu un mešus aizmēzdams drošībā.
Donalds, tupēdams priedes galotnē, redzēja, kā ledus grēda aizslauka malkas strēķus un kā tie pazūd upes straumē. It kā apmierinājusies ar izdarīto postu, ledus lavīna strauji atslīdēja iepriekšējā līmenī un palēnināja skrējienu. Reizē ar to pierima arī troksnis, un pārējie pat varēja sadzirdēt Donaldu saucam no priedes galotnes, lai paskatoties uz upes lejteci. Kā jau bija paredzams, ledus bija iestrēdzis starp saliņām upes likumā un tagad gūz- mējās milzīgā aizsprostā no krasta līdz krastam. Upes rēkoņa apklusa, un ūdens, meklēdams izeju, sāka celties. Tas cēlās, līdz jau skalojās pār salu, vīri stāvēja līdz ceļiem ūdenī, bet suņi peldēja uz sagrautās būdas drupu pusi. Sādā stāvoklī ūdens palika — nemanīja ne jūtamu celšanos, ne krišanos.
Zibeņzellis pagrozīja galvu.
— Ledus ir sastrēdzis arī augšā, tādēļ ūdens vairs klāt nenāk.
— Tagad viss atkarīgs no tā, kurš sastrēgums pirmais sakustēsies.
— Skaidrs, — Zibeņzellis apstiprināja. — Ja augšējais sakustēsies pirmais, tad mums nav ko cerēt. Tas noslaucīs visu.
Puiši no Minukas klusēdami novērsās, taču drīz rāmajā klusuma ieskanējās «Ramski, lio!», kam tūliņ sekoja «Oranžais un melnais».
Vīri uzņēma savā lokā arī Zibeņzelli un policistu, kas drīz vien uztvēra piedziedājumus, kad dziesma sekoja dziesmai.
— O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — Deivijs gaudās pie priedes, kuras galotnē bija uzrāpies viņa biedrs. — O, Donald, kāpēc tu nenāc man palīgā? — viņš nerimās gausties, cenzdamies asinīs noberztām plaukstām uzrāpties pa slideno stumbru.
Taču Donalds bija pievērsis skatienu upes augštecei un tad šausmās drebošu balsi iekliedzās:
— Žēlīgais dievs, nu tas nāk!
Līdz ceļiem stāvēdami ledainajā ūdenī, Minukas puiši kopa ar Zibeņzelli no Montānas un policistu sadevās rokās un pilnā balsī sāka dziedāt drausmo «Republikas kaujas dziesmu». Taču vārdi noslāpa dārdoņā, kas vēlās aizvien tuvāk.
Un šajā brīdī Donaldam bija vēlēts redzēt kaut ko tādu, ko neviens cilvēks vēl nebija skatījis un palicis dzīvs. Milzīga, balta siena nogruva pār salu. Koki, suņi un cilvēki nozuda, it kā dieva roka piepeši būtu noslaucījusi dabas seju gluži tīru. To viņš vēl redzēja, tad, mirkli savā augstajā sēdeklī sašūpots, ar milzu spēku tika aizsviests tālu ledainajā ellē.