Vai man jāpamet pilsēta šī, Atstājot tevi, mīļā?
Dziedātājs, puisis gaišu seju un jautrām acīm, paliecās uz priekšu un pielēja vēl ūdeni katlā, kur vārījās pupas, tad piecēlies ar degošu pagali patrenca suņus tālāk no pārtikas lādes un katla. Viņš bija zilacains, gariem, zeltainiem matiem, un sirds sila, noraugoties viņa dzirkstošajā līksmē. Jauns mēness bija pastiepis šauru radziņu pār apsnigušo priežu blīvu, kas ieslēdza nometni un nošķīra to no visas pasaules. Gaiss bija tik salts, ka zvaigznes virs galvas šķita lēkājam straujā dejā. Dienvidrītu pusē vāra, zaļgana gaisma vēstīja, ka drīz sāksies kāvu priekšnesumi. Pie paša ugunskura divi vīri zvilnēja uz lāčādās, kur viņiem bija saklata guļvieta. Starp lāčādu un sniega segu atradās sešas collas bieza priežu zaru kārta. Segas viņi bija atmetuši sānis. Aizmuguri sargāja starp diviem kokiem četrdesmit piecu grādu leņķī nostiepts brezents. Tas uztvēra ugunskura siltumu un atstaroja to pret lāčādu. Trešais vīrietis sēdēja uz kamanām, kas bija pievilktas pie ugunskura, tin lapīja mokasīnus. Pa labi roki sasalušas grants kaudze un primitīva vinča iezīmēja vietu, kur viņi augam dienām sūri grūti pūlējās, meklēdami zelta dzīslu. Pa kreisi četri stāvus saslieti slēpju pāri noradīja, kādā veidā viņi pārvietojas, kad nometnes nomīdītais sniegs paliek aiz muguras.
Švābu tautas dziesma izklausījās dīvaini un sērīgi salto ziemeļu zvaigžņu trīsošajā gaismā un darīja gauži vīriem, kas atpūtās pēc smaga dienas darba. Tā iesvēla sirdī trulu smeldzi un ilgas, kas dedzināja ļaunāk par izsalkumu, tā lika dvēselei aizklīst uz dienvidiem, pāri milzīgam upēm uz saulainām ārēm.
— Dieva dēļ, Zigmund, stāvi jel reiz klusu! — iesaucās viens no gulētājiem. Rokas viņam bija sāpēs sažņaugtas, bet viņš tās paslēpa lačadas krokās.
— Kādēļ, Deiv Verc? — Zigmunds jautāja. — Kālab neuzdziedat, ja prāts priecīgs?
— Tādēļ, ka nav nekā, par ko priecāties. Paraugies apkārt, padomā, ar kādu barību esam pārtikuši jau veselu gadu, ka esam dzīvojuši un nomocījušies kā jūga lopi.
Norātais zeltmatis Zigmunds pārlaida skatienu apsarmojušajiem suņiem, paraudzījās uz garaiņiem, kas vēlās vīriem no mutes.
— Kālab lai man nebūtu priecīgs prāts? — viņš iesmējās. — Ir taču labi, viss ir labi. Un pārtika … — Viņš salieca roku un noglāstīja savilktos muskuļus.
— Ja esam strādājuši kā jūga lopi, tad arī esam saņēmuši par to karalisku atalgojumu. Katrs skalojums divdesmit dolāru, un mēs taču zinām, ka dzīsla ir astoņas pēdas bieza. Otra Klondaika, un mēs to zinām. Dzims Hozs sēž tev blakus un ir nedomā sūkstīties. Un paskaties uz Hičkoku! Lāpa mokasīnus kā veca sieva un zin, ka jāpaciešas. Tikai tu nespēj pagaidīt un mierīgi pastrādāt līdz pavasarim. Tad mēs būsim bagāti, būsim bagāti kā karaļi, bet tev vairs nav pacietības. Tu gribi tikt atpakaļ uz Savienotajām Valstīm. Vai domā, es negribu? Esmu taču tur dzimis, tomēr protu gaidīt, ja zelts ik dienu spīd skalojamā pannā kā sviests ķērnē. Bet tev visus labumus vajag uzreiz, un tu činksti kā maziņais, ja tie tūliņ nedodas rokā. Phē! Kāpēc labāk neuzdziedat?
Suņi, spalvu bozdami un ņurdēdami, spiedās tuvāk pie ugunskura. Ieskanējās vienmuļa slēpju gurkstoņa, un katrs slēpotāja solis sniegā nočirkstēja, it kā slēpes slīdētu pa zemē izbērtu cukuru. Zigmunds aprāva dziesmu un lādēdamies svieda suņiem ar malkas pagalēm. Tad gaismas lokā iznira kažokādās tērpies augums un jauna indiāniete, nokāpusi no slēpēm, atstūma pakausi savas vāverādu parkas kapuci un pienāca pie ugunskura. Zigmunds un abi vīrieši, kas čurnēja uz lāčādas, uzsauca viņai: — Hallo, Sipsu! — bet Hičkoks pavirzījās uz kamanām tā, lai meitene varētu apsēsties viņam līdzās.
— Ka klājas, Sipsu? — viņš apvaicājās ērmīgā žargonā, jaukdams lauzītu angļu valodu ar kropļotiem činuku vārdiem. — Vai jūsu ciema vēl joprojām bads? Un vai jūsu šamanis vēl nav izpētījis cēloni, kādēļ medījums pazudis un aļņi nerādās šai pusē?
— Viss pa vecam. Medījuma nav, un mēs drīz sāksim ēst suņus. Šamanis ir atradis ļaunuma cēloni, rīt viņš rīkos upurēšanu un šķīstīs nometni.
— Kas tad šoreiz kritīs par upuri? Jaunpiedzimis bērnelis vai kāda nabaga, sagrabējusi veča, kas kļuvusi nometnei par nastu un tālab jadabū pie malas?
— Nē, šoreiz būs citādi. Posts ir pārāk liels, tādēļ viņš upurim izraudzīja virsaiša meitu, nevienu citu kā mani, Sipsu.
— Velns parāvis! — Izsauciens lēnām kāpa HiČkokam līdz lūpām un izlauzās skaļi un dobji, domīgā izbrīnā.
— Tāpēc mēs abi, tu un es, esam nonākuši tur, kur ceļi šķiras, — viņa mierīgi turpināja, — un es atnācu, lai mēs vēlreiz paskatītos viens uz otru. Vēl vienu pašu reizi.
Viņa bija dzimusi pirmatnējā pasaule ar pirmatnējām ierašām un dienu ritumu; tādēļ viņa pieņēma dzīvi, kāda tā ir, un cilvēku upurēšana piederēja pie šās dzīves kārtības. Spēki, kas pārvalda gaismu un tumsu, palu ūdeņus un salu, liek pumpuriem raisīties un lapām nobirt, bija saniknoti, un tos vajadzēja pielabināt. Savu dusmību tie izpauda dažadi — lika cilvēkiem iet bojā, ielūstot čaganā ledū vai nokļūstot pelēkā lāča nagos, uzsūtīja mokošu slimību paša būdā, kur vājinieks vārgdams kāsēja, līdz dzīvība aizplūda no plaušām pa nāsīm un muti. Tāpēc pārdabiskajiem spēkiem vajadzēja saņemt upurus. Citas izejas nebija. Un šamanis, prazdams uzminēt dievu gribu, nekad nekļūdījās izvēlē. Nāve cilvēku var piemeklēt pa dažādiem ceļiem, un galu galā visā tomēr izpaudās neredzamo spēku visvarenība un griba.
Taču Hičkoks piederēja citai, vairāk attīstītai pasaulei. Tur valdīja mazak tiešas paražas un nepazina tādu godbijību, tādēļ viņš sacīja:
— Nē, Sipsu. Tu esi jauna un pilna dzīves prieka. Jūsu šamanis ir stulbenis un nav pareizi izvēlējies. Tas nedrīkst notikt.
Viņa pasmaidīja un atteica:
— Dzīve ir nežēlīga, tu jau pats redzi. Vispirms tā mūs radījusi divējādus — vienu baltu, otru sarkanu, un tas nav labi. Tad lika mūsu ceļiem krustoties, bet tagad atkal mūs izšķir; un mēs tur nekā nevaram līdzēt. Vienreiz senāk, kad dievi bija sadusmojušies, uz nometni atnāca jūsu brāļi. Trīs lieli, balti vīri — un sacīja, ka tas nedrīkst notikt. Bet viņi drīz vien dabūja galu, un tas tomēr notika.
Hičkoks pamāja ar galvu par zīmi, ka dzird, tad pagriezās un skaļi ierunājās:
— Paklausieties, puiši! Nometnē notiek lielas nejēdzības, viņi gatavojas noslepkavot Sipsu. Ko jūs par to sakāt?
Vercs paraudzījās uz Mozu, Hozs palūkojās uz Vercu, bet neviens nebilda ne vārda. Zigmunds nodūra galvu un sāka glaudīt ganu suni, kas bija piespiedies viņam pie ceļiem. Šepu viņš bija atvedis līdzi no mājām un bija sunim ļoti pieķēries. Kāda meitene, par kuru viņš pastāvīgi domāja un kuras ģīmetne mazajā medaljonā uz krūtīm allaž rosināja viņu dziedat, bija viņam kopā ar savu svētību iedāvinājusi suni, kad Zigmunds devās uz Ziemeļiem un viņi atvadām viens otru noskūpstīja.
— Ko jūs par to sakāt? — Hičkoks atkārtoja.
— Varbūt nemaz nav tik traki, — Hozs piesardzīgi sacīja. — Meitene droši vien pārspīlē.
— Runa nav par to! — Hičkoks iesaucās, pietvīkdams dusmās par biedru acīm redzamo izvairīšanos. — Runa ir par to, vai mēs to pieļausim. Ko darīsim mēs?
— Nesaprotu, kādēļ mums vajadzētu iejaukties, — ierunājās Vercs. — Ja reiz tiešām tā nolemts, tad ta arī notiks un nekas nav līdzams. Tādas ir viņu paražas. Tas pieder pie viņu reliģijas, un mums gar to nav nekādas daļas. Mūsu darbs ir savākt zelta smiltis un pēc tam pazust no šās nolādētās zemes. Te spēj dzīvot vienīgi zvēri. Sitie tumšādainie velni taču arī ir tikai zvēri! Tā no mūsu puses būtu traki muļķīga rīcība.
— Es domāju tieši tāpat, — Hozs viņam pievienojās. — Mēs te esam četri vīri, no Jukonas un baltajiem cilvēkiem mūs šķir trīssimt jūdzes. Ko mēs varam iesākt pret pussimt indiāņu? Ja sastrīdēsimies ar viņiem, mums jā- lasas prom. Ja uzsāksim cīņu, mūs nožmiegs. Turklāt mēs esam uzgājuši zelta dzīslu, un es, dieva vārds, netaisos to pamest!
— Pareizi! — Vercs piebalsoja.
Hičkoks nepacietīgi pavērsās pret Zigmundu, kurš klusi d ungoja:
Paies gads, ienāksies atkal vīnogas, Steigšu mājup jāt.
— Jā, Hičkok, — puisis beidzot ierunājās, — esmu vienis pratis ar pārējiem. Ja piecdesmit indiāņu nosprieduši meiteni nogalināt, tad mēs tur nekā nespējam darīt. Kā viņi nāks mums virsū, tā no mums ne pēdu nepaliks. Un kas ar to būs līdzēts? Meitene tikpat paliks viņiem. Pret tautas ierašām var cīnīties tikai tad, ja tavā pusē ir pārspēks.
— Mums taču ir pārspēks! — iesaucās Hičkoks. — Četri baltie var droši stāties pretī četrsimt indiāņiem. Padomā jel par meiteni!
Zigmunds domīgi paijāja suni.
— Tieši par meiteni es domāju. Acis viņai ir zilas kā vasaras debesis un smejošas kā jūra vasarā, mati gaiši, tāpat kā man, un sapīti bizēs vīra rokas dclma resnumā. Viņa gaida mani tur, siltajā pusē. Gaida jau ilgi, un tagad, kad mērķis gandrīz sasniegts, negribu visu zaudēt.
— Man būtu kauns skatīties meitenes zilajās acīs un atcerēties melnās acis un to meiteni, kuras asinis lips pie tavām rokām, — Hičkoks dzēlīgi noteica; viņš pēc dabas bija godīgs un biedrisks un, lai darīja ko darīdams, nedomāja par sekām vai pašlabumu.
Zigmunds papurināja galvu.
— Tev neizdosies sajaukt man prātu, Hičkok, vai piespiest rīkoties kā jukušam tādēļ vien, ka tu pats esi jucis. Jādomā ar vēsu galvu un jāņem vērā fakti. Neesmu braucis šurp uzlabot veselību, turklāt mūsu iejaukšanās neko negrozīs. Jo ļaunāk meitenei, ja tas patiešām notiks, vairāk tur nav ko teikt. Tadas ir viņas cilts paražas, un mūsu atrašanās te šajā brīdī ir tīrā nejaušība. Tā viņi ir darījuši tūkstošiem gadu, tā izdarīs arī šoreiz un darīs vel nezin cik ilgi. Bez tam viņi nav mūsu ļaužu. Arī meitene ne. Nē, cs stingri palieku pie tā paša, ko teica Vcrcs un Hozs un …
Suņi ieņurdējās un saspiedās bariņā, un Zigmunds, spēji apklusis, sāka klausīties daudzu slēpju ņirkstēšanā pa sniegu. Ugunskura gaismas lokā cits pēc cita parādījās indiāņi — drūmi, liela auguma, zvērādās tērpušies vīri, kas neteica ne vārda, viņu ēnas sniegā spokaini lēkāja. Viens no viņiem — šarnanis — guldzošā balsī uzrunāja Sipsu. Seja viņam bija izraibināta mežonīgiem krāsu plankumiem, bet ap pleciem apmesta vilka āda, negantā, atplestā rīkle ar baltajiem zobiem rēgojās viņam uz galvas. Vairāk nekas netika runāts. Arī zeltrači nebilda ne vārda. Sipsu piecēlās un uzāva slēpes.
— Ardievu, ak, mans draugs, — viņa sacīja Hičkokam.
Taču vīrietis, kas sēdēja viņai līdzās uz kamanām, nekā neatbildēja, nepacēla pat galvu, kad indiāņi rindā cits aiz cita aizslīdēja piesnigušajā mežā.
Kaut arī viņam piemita lielas pielāgošanās spējas, viņš tomēr atšķirībā no daudziem citiem vīriešiem nekad nebija centies nodibināt tuvas attiecības ar Ziemeļu sievietēm. Viņa kosmopolītiskais raksturs nesaskatīja nekā peļama laulībā ar iezemiešu meitenēm. Viņa dzīves uzskati nebūtu tam bijuši par šķērsli. Viņam tikai nebija radusies tada vēlēšanās. Sipsu? Viņš labprāt patērzēja ar meiteni pie ugunskura, taču ne ar apziņu, ka viņš ir vīrietis un viņa — sieviete, drīzāk kā pieaugušais ar bērnu, un cilvēkam ar viņa raksturu šajā draudzībā nebija citu nolūku kā vien pādarīt mazliet jaukāku vienmuļo dzīvi. Tas bija viss. Kaut arī viņš pēc izcelsmes bija īsts jenkijs un uzaudzis Jaunanglijā, viņam bija karstas asinis un netrūka arī zināma bruņnieciskuma; dzīves praktiskā puse viņam lāgiem šķita gluži nenozīmīga, pat pretruna ar dziļākajām jūtām.
Viņš sēdēja klusēdams, noliektu galvu, juzdams sevī mostamies pirmatnēju spēku, varenāku par viņu pašu, juta sarosāmies savu senču nevaldāmo spēku. Vercs un Hozs ik pa brītiņam iesāņis paskatījās uz viņu, un šajos skatienos jautas tikko manāms, taču neapslēpjams nemiers. To juta arī Zigmunds. Hičkoks bija stiprs vīrs, un šo spēku viņi dažu labu reizi kopīgajās, briesmu pilnajās gaitas bija izjutuši uz savas ādas. Tādēļ viņi tagad ar zināmu ziņkāri un bailēm gaidīja, kas notiks, kad viņš sāks rīkoties.
Bet Hičkoks klusēja ilgi, ugunskurs jau sāka plēnēt, kad Vercs izstaipījās, nožāvājās un ieteicās, ka būtu laiks likties pie miera. Tad Hičkoks piecēlās un izslējās visā augumā.
— Esiet nolādēti pēdīgajās pekles ugunīs, gļēvie zaķ- pastalas! Es jūs vairs acīs negribu redzēt! — viņš mierīgi sacīja, bet viņa varenais spēks skanēja katrā vārdā, balss noskaņa pauda visciešāko apņēmību.
— Tagad, — viņš turpināja, — norēķināsimies, un lai tas notiek tādā veidā, kāds jums šķiet izdevīgāks. Man pieder ceturtā daļa iegūtā zelta, tā teikts mūsu līgumos. Esam izskalojuši divdesmit piecas vai trīsdesmit unces. Sameklējiet svarus. Sadalīsim zeltu. Un tu, Zigmund, nomēri man ceturto daļu pārtikas un noliec malā. Četri suņi pieder man, un man vajag vēl četru. Par suņiem samaksāšu jums ar savu inventārā un darba rīku daļu. Pieme- tīšu vēl savas sešas vai septiņas unces un rezerves šauteni ar patronām. Esat ar mieru?
Visi trīs vīri pagājās nostāk apspriesties. Kad viņi atgriezās, Zigmunds runāja visu vārdā:
— Mēs ar tevi norēķināsimies godīgi, Hičkok. No visa tu dabūsi savu ceturto tiesu, ne vairāk, ne mazāk; vari to ņemt līdzi vai atstāt. Suņi mums ir vajadzīgi ne mazāk kā tev, tātad tu dabūsi savus četrus, ne vairāk. Ja nevēlies saņemt savu daļu inventāra un darba rīku, ta ir tava darīšana. Ja gribi — ņem, ja negribi — atstāj.