Visu sadalīja, nerunājot ne vārda. Hičkoks sakrāva savu trūcīgo mantību vienās kamanās, savāca un iejūdza savus četrus suņus. Inventāru un darba rīkus viņš neaiztika, toties iemeta kamanās pusduci suņu iejūgu un izaicinoši nolūkojas pārējos, vai tie ko neteiks. Taču tie tikai paraustīja plecus un nolūkojās, kā viņš pazūd mežā.
Pa sniegu uz vēdera lida cilvēks. Abās pusēs tumši rēgojās ar aļņadām nosegtās indiāņu nometnes teltis. Šur tur kāds izbadējies suns iegaudojās vai uzņerkstēja savam kaimiņam. Viens pat sāka tuvoties cilvēkam, kas līda pa sniegu, bet cilvēks sastinga. Suns ošņādamies pieskrēja tuvāk, tad vēl tuvāk, līdz varēja piegrūst purnu nepazīstamajam priekšmetam, kura, tumsai iestājoties, sniegā vēl nebija. Tad Hičkoks, jo rāpotājs bija viņš, piepeši pietraucās kājās, ar kailu roku sagrābdams dzīvnieka pinkaino kaklu. Sunim šis tvēriens nozīmēja galu; kad cilvēks nometās zemē un līda tālāk, suns palika guļam zvaigžņu gaismā ar pārlauztu sprandu.
Šādā veidā Hičkoks nokļuva līdz virsaiša teltij. Viņš ilgi nogulēja sniegā, klausīdamies teltī runājošo balsīs un cenzdamies uzminēt, kur varētu atrasties Sipsu. Šķiet, teltī bija daudz ļaužu un visi ļoti satraukti.
Beidzot viņš izdzirda meitenes balsi un aizrāpoja turp, tā ka viņus šķīra vairs tikai telts aļņādas pārsegs. Tad, rakdamies sniegā, viņš pamazām dabūja galvu un plecus zem aļņādas. Sejā viņam iesitās telts siltais gaiss, bet kājas un ķermeņa lielākā daļa vēl bija ārpusē; viņš pierima un nogaidīja. Saredzēt nekā nevarēja, viņš arī neuzdrošinājās pacelt galvu. Vienā pusē, šķiet, atradās ādu kaudze. Kaut arī viņš to nomanīja pēc smakas, tomēr drošības dēļ aptaustīja. Otrā pusē sejai pieskārās mīksta zvērādiņa, kas neapšaubāmi piederēja pie apģērba. Tur vajadzētu būt Sipsu. Kaut gan Hičkoks labprāt būtu gribējis dzirdēt viņu vēlreiz ierunājamies, viņš tomēr nolēma riskēt.
Viņš dzirdēja virsaiti skaļi strīdamies ar šamani, kaut kur tālākā kaktā, miegā laizdamies, žēli činkstēja izsalcis bērns. Pagriezies uz sāniem, viņš piesardzīgi pacēla galvu, pie sejas joprojām sajuzdams kažoka puķaino spalvu. Viņš centās ieklausīties elpā. Tā bija sievietes elpa; vajadzēja riskēt.
Uzmanīgi, tomēr diezgan stingri viņš piespiedās sievietei klāt un juta to no pieskārienā nodrebam. Viņš atkal sastinga un gaidīja, līdz kāda roka pārslīdēja viņam pār galvu un mirkli pakavējās cirtainajos matos. Nākamajā mirklī ta pati roka maigi pagrieza viņa seju uz augšu un viņš ielūkojās Sipsu acīs.
Viņa izturējās ļoti savaldīgi. It kā nejauši mainīdama stāvokli, viņa atspiedās ar elkoni pret ādu kaudzi, uzgūla ar visu augumu uz elkoņa un paplēta parku. Tā viņš tika pilnīgi nosegts. Pēc brītiņa Sipsu it kā nejauši paliecās uz priekšu, lai Hičkoks varētu brīvi elpot starp viņas roku un krūtīm, un, galvu noliekusi, piespieda ausi viņam pie lūpām.
— Kad pienāks izdevīgs brīdis, — viņš čukstēja, — izej no telts, ej pa vējam pāri sniega klajumam līdz priedulājam, kur strauts met līkumu. Tur tu atradīsi manus suņus un sagatavotas kamanas. Mēs šonakt dodamies ceļā uz Jukonu; tā kā mums jābrauc ļoti ātri, sagrāb visus suņus, kas gadās tuvumā, aiz skausta un velc tos uz strauta līkumu.
Sipsu papurināja galvu, bet acis viņai līksmi iemirdzējās, jo viņa lepojās, ka šis vīrietis tik daudz darījis viņas labā. Viņa, kā visas viņas tautas sievietes, jau kopš dzimšanas bija paradusi klausīt vīrieša gribai, un, kad Hičkoks atkārtoja «Nāc!», viņš to noteica ļoti stingri, viņš zināja, ka šis vārds tai ir likums, kaut arī meitene nekā neatbildēja.
— Neraizējies par iejūgiem, — viņš vēl piemetināja, posdamies projām. — Es tevi gaidīšu. Tikai nezaudē laiku. Diena aizdzīs nakti, tumsa mums par prieku ilgāk neuzkavēsies.
Pusstundu vēlāk, stāvēdams pie kamanām un sildoties vēzēdams rokas un mīņādamies, viņš ieraudzīja nākam Sipsu, kas vilka līdzi divus ņurdošus suņus. Tos ieraugot, viņa paša suņi kļuva nemierīgi, un viņš pāris reižu uzšāva tiem ar patagas kātu, līdz tie aprima. Viņš pats bija tuvojies nometnei pret vēju, tādēļ mazākais troksnītis draudēja viņu nodot.
— Iejūdz savējos pie pašām kamanām! — viņš pavēlēja, kad Sipsu bija dabūjusi abus suņus iejūgā. — Ma- nejie lai paliek priekšā.
Bet, tikko viņa to bija paguvusi, pārvietotie suņi metās virsū svešajiem. Kaut gan Hičkoks zvetēja suņus ar šautenes laidi, sacēlās troksnis un aizsniedza aizmigušo nometni.
— Nu mums būs suņu, cik uziet, — Hičkoks drūmi noteica, atraisīdams kamanām piesieto cirvi. — Jūdz iekšā katru, ko tev pasviedīšu, un sargā pajūgu!
Viņš pagājās gabaliņu uz priekšu un palika stāvam starp divām priedēm. Tur viņš gaidīja, kad tuvosies suņi, kuru rejas ieskanējās nakts klusumā. Palsajā sniega klajumā parādījās tumšs plankums, kas strauji kļuva lielāks un skaidrāk saredzams. Tas bija bara vedējsuns, kas joņoja slaidiem, vienmērīgiem lēcieniem un, pa vilku modei kaukdams, norādīja pārējiem virzienu. Hičkoks nostājās ēna. Tajā mirklī, kad suns skrēja garam, viņš palēcās uz priekšu, satvēra tā priekškājas, un dzīvnieks, apmetis gaisa kūleni, nokrita sniegā. Tad Hičkoks, labi notēmējis, iebelza sunim pa galvu zem auss un pasvieda to Sipsu. Kamēr Sipsu uzmauca sunim iejūgu, viņš ejā starp abiem kokiem ar cirvi aizturēja pārējos suņus, kas, baltos zobus šņakstinādami, zalgojošām acīm savelās vilnainā kamolā viņam pie kājām. Sipsu rīkojās ļoti ātri. Kad viņa ar pirmo suni bija tikusi galā, viņš palēcās uz priekšu, satvēra nākamo un pasvieda to meitenei. Tas atkārtojās vēl trīs reizes; tikai tad, kad kamanās bija iejūgti desmit ņurdoši suņi, viņš uzsauca: «Pietiek!»
Taču šajā mirklī jauns indiānis, cilts labākais skrējējs, ietriecās suņu barā un, izdalīdams belzienus pa labi un pa kreisi, lūkoja izlauzties cauri ejai starp abiem kokiem. Hičkoka šautenes laide notrieca indiāni vispirms uz ceļiem, tad tas saļima sniegā. Šamanis, kas sekoja jauneklim pa pēdām, to redzēja.
Hičkoks uzsauca Sipsu, lai brauc projām. Tikko meitene spalgi.iekliedzās «Cuk!», satracinātie suņi šāvās uz priekšu kā bultas, un viņa tikko paspēja noturēties kamanās, kas strauji salēcās. Pārdabiskie spēki laikam patiesi dusmojās uz šamani, jo šajā mirklī viņš pagadījas suņiem ceļā. Vedējsuns aizķēra samaņa slēpes un nogāza viņu zemē, bet parejie deviņi suņi, kas sekoja pirmajam, nokritušo pamatīgi sabradāja, un piedevām viņam vēl pari pārbrauca kamanas. Taču šamanis ātri pietraucās kājas, un viss tonakt būtu beidzies citādi, ja Sipsu, atpakaļ pagriezusies, nebūtu ar garo suņu pātagu trāpījusi viņam tieši acīs, tā ka viņš uz mirkli zaudēja redzi. Hičkoks, steigdamies paka} kamanām, uzskrēja šamanim virsū, kad tas sāpēs locījās ceļa vidū. Kad šis primitīvais teologs atgriezās atpakaļ virsaiša teltī, viņš nule notikuša rezultātā bija ieguvis jaunas zinašanas par baltā cilvēka dūres spēku. Tādēļ, runādams apspriedē pie virsaiša, viņš zvēroja niknumā pret visiem baltajiem.
— Celieties, sliņķi! Celieties! Brokastis būs gatavas, pirms pagūsiet iekāpt mokasīnos!
Deivs Vercs nometa lāčādu, piecēlās sēdus un nožāvājās.
Hozs izstaipījas, juta, ka viņam notirpusi roka, un sāka miegaini to berzēt.
— Diezin kur Hičkoks šonakt gulēja? — viņš ierunājās, sniegdamies pēc mokasīniem. Tie bija sasaluši, un viņš zeķēs uzmanīgi aizlaipoja līdz ugunskuram, lai atkausētu apavus. — Paldies dievam, ka viņš aizgāja, — Hozs piebilda, — kaut gan bija traki labs strādnieks.
— Jā. Tikai pārlieku gudrs. Tas bija viņa posts. Zēl Sipsu. Kā tev šķiet, vai viņš tiešām bija meitenē iemīlējies?
— Nedomāju vis. Tas bija tikai princips. Vairāk nekas. Viņš domāja, ka tas nav pareizi, — protams, nav jau arī, taču mums nebija iemesla iejaukties un aizceļot uz viņpasauli pirms laika.
— Principi ir laba lieta savā vietā, taču vēl labāk ir, braucot uz Aļasku, tos atstāt mājās. Vai ne? — Vercs arī bija pienācis blakus savam biedram, un abi nopūlējās uzaut sasalušos mokasīnus. — Vai tu domā, ka mums būtu vajadzējis iet palīgā?
Zigmunds papurināja galvu. Viņš bija ļoti aizņemts. Virs kafijas katliņa cēlās šokolādes krāsas putas, arī gaļa uz pannas bija jāapgroza. Turklāt viņš domāja par meiteni, kuras acis dzirkstīja kā vasaras ūdeņi, un klusītēm dungoja.
Viņa biedri pavīpsnādami samirkšķinājās un apklusa. Kaut arī pulkstenis jau rādīja pāri septiņiem, līdz gaismai vēl bija stundas trīs. Kāvi debesīs bija apdzisuši, un zeltraču apmetne šķita kā gaismas oāze melnās tumsas laukā. Ugunskura gaisma asi iezīmēja triju cilvēku kontūras. Izmantodams iestājušos klusumu, Zigmunds pacēla balsi un iesāka vecās tautas dziesmas pēdējo pantu:
Pēkšņi nakti pāršķēla spalga šauteņu zalve. Hozs ievaidējās, mēģināja izslieties taisni, bet saļima. Vercs nokrita ar galvu uz elkoņa. Viņš iekrācās, un no mutes izšāvās tumšsarkana straume. Zeltmatainais Zigmunds ar kaklā iestrēgušu dziesmu paslēja rokas gaisā un pārkrita pār ugunskuru.
Samaņa acu zīlītes bija kļuvušas gluži melnas aiz dusmām, un viņš bija ļoti nelāgā omā, jo strīdējās ar virsaiti par to, kuram paliks Verca šautene; arī no pupu maisa viņš bija sagrabies vairāk, nekā pienācās. Viņš pievāca arī lāčādu, izraisīdams kurnēšanu cilts vīros. Un visbeidzot viņš mēģināja nosist Zigmunda suni, kuru meitene bija dāvinājusi savam draugam, taču suns aizbēga, bet šamanis ievēlās šurfā un pret spaini izmežģīja plecu. Kad apmetne bija pilnīgi izlaupīta, indiāņi atgriezās savās teltīs, un sieviešu līksmei nebija gala. Drīz vien dienvidu pusē parādījās aļņu bars, mednieki pārnesa daudz medījuma, šamanis iemantoja vēl spožāku slavu, un ļaudis sāka čukstēt, ka viņš patiesi protot sarunāties ar dieviem.
Vēlāk, kad visi bija projām, ganu suns atgriežas izpostītajā apmetnē un veselu dienu un nakti gaudoja pie mirušajiem. Pēc tam viņš pazuda, bet pēc dažiem gadiem indiāņu mednieki sāka ievērot, ka meža vilkiem uzradu- šies gaiši plankumi, kādus viņi pirms tam nevienam vilkam nebija manījuši.