KUR TE RACIONĀLAIS KODOLS
Mēs dzīvojam zinātnes un tehnikas strauja progresa laikmetā. Tagad mēs protam izskaidrot daudzas dabas parādības, par kurām mūsu senčiem bija miglains vai pat aplams priekšstats. Lai racionāli izpētītu un zinātniski prognozētu dabas procesus, ir jānoskaidro to cēloņsakarības. Bet, lai to izdarītu, jāveic visai grūts izpētes darbs, turklāt nepieciešama pārliecība, ka tāda cēloņsakarība vispār pastāv. Jābūt cēloņsakarību meklēšanas tradīcijām. Daudz vienkāršāk taču ir pieņemt, ka viss notiek fatāli pēc dieva (vai dievu) gribas un nekādu cēloņsakarību nav ko meklēt,
Laikazīmes no visiem tautas garamantas veidiem visspilgtāk parāda, ka mūsu senču pasaules redzējums pēc dziļākās būtības bijis antifatāls. Neatlaidīgā un konsekventā cēloņsakarību meklēšana uzskatāmi izpaužas laikazīmju saturā un jo sevišķi formā: «Ja notiek , tā — tad būs tas.» Antifatālais pasaules redzējums izaudzis no pieredzes, Daudzās neveiksmes mācīja pirmatnējo zemkopi, ka labu ražu var gaidīt tikai no rūpīgi apstrādāta un pareizā laikā apsēta lauka. Taču šo ražu varēja nopostīt krusa, sausums vai pārmērīgas lietavas, bet briestošo druvu vai arī cilvēka mitekli — nodedzināt zibens, slimības apdraudēja ganāmpulku un arī pašu lopkopi. Nepārtraukti draudošās briesmas un dzīves situāciju nenoteiktība drīz vien sagrautu mūsu senču psihi, ja vien tālaika sabiedrība nebūtu izveidojusi spēcīgu pretlīdzekli. Sād3 psihohigiēniskais pretlīdzeklis ir produktīva domāšana ar ieskatu nākotnē. īstas vai šķietamas zināšanas par gaidāmo dod pārliecību, ka veicamie pasākumi ir pareizi, un tas ievērojami mazina atsevišķa cilvēka vai visas kopienas bailes. īstām vai šķietamām zināšanām par nākotnes notikumiem ir bijusi milzīga sociāla nozīme kopš sirmas senatnes. Sengrieķu mīts par Kasandru, Sofokla «Valdnieks Oidips», senās Ķīnas «I-czin» («Pārvērtību grāmata»)' vēstī mums par antīkā laikmeta sabiedrības ieinteresētību nākotnes paredzēšanā.
Jau arhaiskās domāšanas struktūrā, raksta ievērojamais VDR zinātnieks Frīdhards Klikss grāmatā «Mos- tošā domāšana», veidojās nākotnes paredzēšanas trīs stratēģijas. Pirmā pamatojās uz novērojumiem par telpas un laika saitēm un sakarībām starp dažādām parādībām, notikumiem un stāvokļiem. Tādas lielākoties ir laikazīmes šīs-grāmatas pirmajās nodaļās. Otrā stratēģija spriedumiem par nākotni izmanto līdzīgas pazīmes, piemēram: «Ja, pirmoreiz sēņojot, pirmo baraviku atrod tārpainu — arī atradēja dzīvi kā tārpi ļaudis ēdīs, grauzīs.» Vai: «Ja vērpēja vai audēja darba laikā ēd — pēc tam dziju vai audeklu kodes ēdīs.» Tāpat: «Ja ziemā vai pavasarī aug garas lāstekas — būs garas rudzu vārpas.» Trešajai stratēģijai ir atdarinājumu raksturs. Tika atdarinātas tādas novērotās parādības, pēc kurām it kā varētu spriest par nākotni. Mūsu senči uzskatīja, ka ar šādām izdarībām var ne tikai paredzēt, bet arī izraisīt vēlamos notikumus nākotnē. Piemēram, nosaucot mazu meiteni skaistas puķes vārdā, cerēja, ka viņa kļūs daiļa kā šī puķe. Sajā nodaļā sniedzam lasītāja ieskatam arī tāda tipa ticējumus. Visas šīs stratēģijas, raksta F. Klikss, satur racionālus elementus. Pirmās divas jau tāpēc vien, ka vismaz daļēji uztver reālas sakarības un līdz ar to mazina lēmumu pieņemšanas situācijas nenoteiktību. Bet arī dažādo izdarību radītā pārliecība mazina nenoteiktību, novērš šaubas un bailes. Uzmanīgāk aplūkojot, šādas izdarības, nereti varam saskatīt reālu pamatu, piemēram, ticējumā: «Ja no rīta, nākot ar piena slauceni, ļaujas kādam uzrunāties — piens maitājas.» Ja ļaujas uzrunāties, tad var arī pārāk ilgi aizpļāpāties. Vai arī: «Ja degošu skala ogli vēcina vai riņķī griež — gultā apslapinās.» Aizrādījums acīmredzot domāts bērniem. Patiešām, tāda blēņošanās drīz vien var izraisīt ugunsgrēku. Ticējumiem tāpat var būt ekoloģiski ētisks raksturs, piemēram: «Ja lēli vai sikspārni sit un tas kliedz — cilvēks paliek kurls.» Šim ticējumam jau ir tabu (aizliegumu) raksturs. Bez aizliegumu sistēmas nevar ilgstoši pastāvēt sociāla kopa. Vēl izteiktāks tabu raksturs ir citiem ticējumiem, piemēram: «Ja uz bises uti nokauj vai ar to kaķi šauj — ar to vairs nekā nevar nošaut.» «Ja, sēņot ejot, nazi nes atklātu — sēnes nevar ieraudzīt, tās slēpjas.» «Ja izsētus vai sējai domātus zirņus, lasa un ēd — metas kārpas.» «Ja galvā liek sietu vai grozu — galvā metas augoņi, vātis.»
Zinātniskajā dabas izpētē jāprot pareizi izdalīt un analizēt pētāmā objekta pazīmes. Tas ne vienmēr izdodas pat mūsdienās, kad iespējas ir lielas. Tāpēc jo sevišķu apbrīnu pelna senču prasme konstatēt un skaidri izdalīt pazīmes. Pazīmes tika grupētas, ņemot vērā tā laika dzīves apstākļus un uzvedības normas. Bez apkārtējās vides milzīgās daudzveidības izpausmju grupēšanas, bez šīs pirmatnējās klasificēšanas vispār nevarētu orientēties visai sarežģītajā un daudzveidīgajā pasaulē. Izdalīdami pēc savas Izpratnes svarīgākās parādību un priekšmetu pazīmes, grupējot tās, cilvēkiem nācās arī spriest par tām — «padarīt nezināmo par zināmo» (kaut vai mitoloģiskā formā!). Tiesa gan, senatnē cilvēks apkārtējās dabas parādības uztvēra un izprata atbilstoši savas cilts kolektīva priekšstatu sistēmai, pastāvošajai kārtībai, tai mentalitātei, kuru katrs cilts loceklis apguva kopš bērnības.
Pirmatnējā priekšstatu sistēma nebija neloģiska, tā gluži vienkārši nevairījās no loģiskām pretrunām. Te izpalika iepriekšējā analīze, bija tikai sintēze, kas centās aptvert pasauli tās vienotībā. Dabas uztvere būtībā bija naivi dialektiska: ikkatrs dzīvnieks un augs, jebkurš dabas objekts un parādība var būt gan parasts, gan neparasts — tie izstaro un uzsūc dažādus spēkus, īpašības Un spējas, kuru ietekme izplatās tuvā un tālā apkārtnē. Tā ir senā cilvēka pārliecība, ka ar īpašu darbību vai speciālu vārdu izrunāšanu iespējams ietekmēt dabas spēkus un līdz ar to arī cilvēku panākumus medībās, labības audzēšanā, veiksmīgu laulību noslēgšanā u, c. Tas stiprināja cilvēka apņēmību, Sādi psiholoģiski faktori nenoliedzami nodrošina veiksmi un panākumus. Bez šīs pirmatnējās priekšstatu sistēmas nebūtu arī mūsdienu zinātnes. Pirms top vārpa, jārodas asnam.
Esamības izzināšana, kā māca dialektiskais materiālisms, sākas ar tiešo vērošanu, sajūtām. Taču ar sajūtām (dzirdi, redzi, ožu u. c.) var uztvert tikai parādību virsējo slāni. Lai izprastu parādību būtību, nepieciešama abstrakta domāšana, rafinēta prāta darbība. Un būtība taču ir daudzkārtaina. Tāpēc zinātniskās izzināšanas uzdevums ir virzīties no pirmās kārtas būtības uz otrās, trešās kārtas būtību… un tā līdz bezgalībai. Jo realitātes objekti ir neizsmeļami. Katrs pētnieks zina, cik grūti izlauzties cauri parādības virsējam slānim, ko uztver mūsu sajūtas, un nonākt līdz būtībai, līdz acīm neredza mām sakarībām. Cik bieži te kļūdāmies, kaut gan mūsu rīcībā ir vareni modernās zinātnes līdzekļil Daudzus robus savās zināšanās aizpildām ar vairāk vai mazāk ticamiem pieņēmumiem (hipotēzēm)1, jo citādi zināšanas nevarētu būt kā vienota sistēma. Arī mūsu senčietn bija nepieciešama zināšanu sistēma kā veselums, un robus šajā sistēmā aizpildīja viņu naivie priekšstati un izdarības. Ielūkojoties uzmanīgāk šāda tipa ticējumos — laikazīmēs, daudzos no tiem ieraudzīsim ari konkrētus racionālus kodolus. Ērtākai pārskatāmībai sakārtojām tos ligzdās pēc darbības vēlamā rezultāta vai galvenā faktora.
Ja mājās balodis ligzdu taisa — tās mājas neķer ugunsgrēks
Ja bezdelīga perēkli mājā taisa — šajā mājā pērkons nesper un ugunsgrēks neizceļas
Ja čurkstes ēkas pažobelē ligzdu netaisa — šajā ēkā iesper pērkons
Ja Zāļu vakarā govīm mutē palikusi zāle — tām turpmāk trūks barības
Ja kaķis uz sliekšņa mazgājas — būs tāls ciemiņš
Ja vienu odu nosit pirms Jāņiem — simt būs vietās ja pēc Jāņiem — desmit būs vietā
Ja peles bēg no mājām — būs ugunsgrēks
Ja suns lien pagaldē gulēt — mājā būs nelaime
Ja suns gaudo — kāds .mājinieks mirs, jo sunim virs abām acīm vēl ir divi iedobumi, kas ļauj tam redzēt nāvi nākam un mironi staigājam
Ja suns gaudo — būs sunim vai mājām nelaime:
ja pret vēju — būs mājā nelaime,
ja pa vējam — būs citur nelaime,
ja uz meža pusi — pats mirs, '
ja uz mājas pusi — mājinieks mirs
Uz kuru pusi suns uz dibena šļūc — no turienes gaidāmi nekaunīgi ciemiņi
Ja suns kādu nikni aprej — tas ir sirdīgs un bezkaunīgs cilvēks
Ja suns nolaiza ciemiņam rokas — uz to namamāte ir dusmīga
Ja mājās nikns suns — tur dzīvo nesaticīgi ļaudis
Ja pavasari pirmo redz baltu vai dzeltenu tauriņu — būs kāzas vai kristības; ja melnu — būs bēres
Ja vāvere skrien mājās — tās mājas degs
Ja vista izdēj olu ar diviem dzeltenumiem — būs mājā naidīga dzīvošana
Ja zirgs braucot sprauslo — braucēju mājā ļoti gaida
Ja no rīta mazais zirneklītis velkas no augšas uz leju — todien labi veiksies
Ja žagata žadzina — ciemiņi būs, pie tam no tās puses, pret kuru žagatas aste
Ja žagata žadzina — jaunas ziņas būs; ja uz augšu vērdamās — priecīgas ziņas, ja uz leju vai pret skatītāju — bēdīgas ziņas.
Ja, būvkoku cērtot, izlec dzirkstele — to mājā nedrīkst būvēt, jo iespers pērkons vai izcelsies ugunsgrēks
Ja baļķim ir divas serdes — tādā kokā un tādā ēkā iesper zibens
Ja pirmo baļķi ved no meža ar tievgali pa priekšu — mājā nesper zibens
Ja suns pirms medībām vai medībās vāļājas — būs krietns guvums
Ja sēņojot pirmo grozā ieliek baraviku — grozs būs pilns; ja bērzlapi — tikai pusē
Ja, sēnēs ejot, pirmo dabū bērzlapi — sēņošana nelaimēsies
Ja, pirmoreiz sēņojot, pirmo baraviku atrod tārpainu — arī atradēja dzīvi kā tārpi ēdīs un grauzīs ļaudis
Ja cilvēka acs beku redzējusi — tā tālāk vairs neaug, tik sakalst
Ja sēņojot savas sēnes atdod citam vai ieliek cita grozā — pašam nelaimēsies, ar to būs sava laime atdota
Ja sēņotājs, no meža prom ejot, pašās beigās meža malā nomet skaistāko sēni — nākamo reizi būs īpaši veiksmīga lasīšana
Ja ziemā uz sētas stabiem sniegs stāv lielām pikām — būs laba sēņu vasara
Ja Ziemsvētku naktī daudz zvaigžņu — vasarā būs daudz sēņu
Ja Sveču dienā daudz snieg — būs daudz sēņu
Ja Vastlāvī snieg vai līst —.būs bagāts sēņu gads
Ja Annas dienā līst — būs daudz sēņu.
Kad nozied rudzi — sāk augt bekas
Ja Jaungadā vējš pūš — būs daudz riekstu
Ja Jēkaba un Annas dienas saulainas — būs daudz labu riekstu; ja lietainas — tie sapūs melni, būs tukši, tārpaini
Ja Jaungada naktī daudz zvaigžņu — būs bagāts meža ogu gads
Ja ziemā stipri salst — vasarā būs daudz meža ogu
Ja 1. aprīlī līst — būs bagāta meža ogu raža
Ja brūklenāji ilgi zaļo — nākamgad būs daudz ogu
Ja ozolam ziemā nenokrīt lapas — zem tā guļ čūska
Ja urbj bērzā, kuram ir tievi un gari zari, — būs saldas sulas
Ja auksta ziema — būs saldas bērzu sulas
Ja Sveču dienā snieg — būs daudz apīņu
Ja Matīsa dienā žagarus vai ko citu nes no meža — mājā nāk čūskas
Ja Ģertrūdes dienā, kad pamostas visi zvēri, rāpuļi un kukaiņi, ved žagarus, kārtis vai malku — mājā sarodas čūskas.
Ja Māras dienas rītā ilgi guļ — gulēs ilgi visu gadu, jo tajā dienā lācis ceļas no ziemas miega un atdod to lielajam gulētājam
Ja, sienu kasot, tas lien aiz apaviem — otrā dienā līs lietus
Ja, sienu kasot, kopā sasitas grābekļi — pastāvēs labs siena laiks
Ja malku cērt pēc 20. janvāra — tā nav izturīga un dod maz siltuma
Ja puisis skalam nobiksta ogli — dabū sievu ar līku degunu
Ja skals deg ar garu ogli — atnāks tālumnieks viesis
Ja ēdiens burbuļo katla vidū — nāks viesis; ja pa visu virsu —to ļoti ēdīs
Ja, olas vārot, pūš uguni — čaumalas saplīst Ja pēc katla nocelšanas vēl ēdiens vārās — mājā būs naids
Ja reņģi ēd no astes — ēdējam neslāpst
Ja kāds ēd zivju astes — pār viņu citi valda ,
Ja ciemos iet neēdis — arī tur netiek ēdināts
met zemē vai kāpj tām virsū — būs nesaskaņas;
ja met prom — gaidāma liela nabadzība;
ja sadedzina ugunī — paredzams daudz naudas
Ja svaigs piens ātri saskābst — būs pērkons
Ja nobrūk labās kājas zeķe — vīrietis aprunā; ja kreisās kājas — sieviete aprunā
Ja zeķe nobrūk labajai kājai — kāds uzteic; ja kreisajai — kāds nopeļ
Ja jaunus zābakus pirmoreiz velk kailā kājā — tie ātri noplīst
Ja uz sliekšņa nez no kurienes uzrodas garš salms — būs ciemiņi
Ja kreisā acs vai uzacs niez — satiks pazīstamu sievieti;
ja niez labā — satiks vīrieti
Ja kāds mājā mirst — apstājas pulkstenis.
Ja slieksnis vienmēr tīrs — nāk laime mājā -
Ja uz sliekšņa cērt malku vai žagarus —Laime atstāj māju,
Ja_nār slieksni kāpj a r kreiso k āj u un to piesit — labi veicas
Ja pāksti ar deviņiem zirņiem nezinot noliek paslieksnē — pirmajam pāri kāpējam ir liela laime
Ja grib, lai kādās mājās meitas paliek neizprecētas, — pie namdurvīm jāpiesien zirgs
Kad rudzi zied — vajag turēt klēts durvis vaļā, lai svētība un briedums nāk klētī un mājā
Ja Zaļajā ceturtdienā pirms saules izslauka grīdu — tā ilgi stāv balta
Ja Zaļajā ceturtdienā pirms saules noslauka logus — tie visu gadu nesvīst
Ja Zaļajā ceturtdienā izslauka sētsvidu — aug zaļš mauriņš
Ja kreisā padusē vai saujā saņem 3 akmentiņus — neviens suns neaprej
nedrīkst pie akmens stāvēt;
nedrīkst melnu suni glaudīt;
nedrīkst celt gaisā brunčus;
nedrīkst govis slaukt;
nedrīkst sēdēt uz mūrīša;
nedrīkst ēst;
nedrīkst staigāt vaļējās drēbēs;
nedrīkst zem liela koka stāvēt;
nedrīkst pie loga sēdēt;
nedrīkst ātri skriet;
nedrīkst uz pērkona pusi ar pirkstu rādīt.
Ja pusdienas laikā šļakstina ūdeni — līs lietus
Ja grābekli atstāj augšpēdus, ar zariem uz augšu — līs lietus
Ja grib lietu nogriezt uz citu pusi — vajag nostāties ar seju pret mākoni, pieiet pie kārklu krūma un pārplēst kādu kārkla žākli, tad arī lietus debesis pašķiras un aiziet garām.
Ja grib tikt vaļā no mušām — aiz griestiem jāaizliek pirmās pavasara vagas velēna
Ja neizbraucas pirmajā sniegā ar kamanām — to gadu mušas kož
Ja Māras dienā visus mājas sietus noslēpj — vasarā mušas nenāk
Ja pavasari ēd zajus sīpolus — vasarā nekož odi
Ja grib no mājas aizdzīt skudras — viņu ceļā jānoliek beigta zivs
Ja grib apturēt kukaiņus, lai tie nelec pļavā izliktā ēdienā, — bļodas vidū jāiesprauž smilga.
Ja grib mīksti izvārīt zirņus — trīs zirņi jāiemet ugunī
Ja zirņu katlā iemet naglu — zirņi izvārās mīksti
Ja zirņu kalti kurina ar neskaldītu malku un ar nepāra daudzuma pagalēm — zirņi vāroties būs mīksti un pākstis nelēks vaļā
Ja pirmoreiz izvārītus jaunos kartupeļus pirmais ēd vismazākais ēdējs — kartupeļi visu gadu ir sātīgi
Ja katlu berž no augšas uz apakšu — putra neskrien pāri
Ja kviešus vasarai bīdelē pirms pavasara paliem un vecā mēnesī — milti labi stāv visu vasaru un tajos nemetas kodes
Ja par raugu paldies saka — tas slikti rūgst
Ja, raugu maizē jaucot, smejas — tas jautri, labi rūgst
Ja, raugu no kaimiņiem vai veikala nesot, skatās atpakaļ — tas nerūgst
Ja zem ēdamgalda paliek cūku kaujamo dūci — ciemiņi daudz neēd.
Ja būrītim ieeju noliek uz ziemeļu pusi — putni tajā neiet iekšā
Ja būvkokus no kājas laiž ziemeļu—dienvidu virzienā — tie neplaisā; ja rītu—vakaru virzienā — tie plaisā
Ja pirmo baļķi gāž pret vēju — tas neplaisā
Ja ozolus cērt ziemeļu vēja laikā — tos ķirmji neēd
Ja meža dzīvniekiem ziemu barībai cirsta apse nokrīt pret ziemeļiem — tie pie šī koka tik un tā neiet, lai cik būtu izbadējušies.
Tautas vērojumi, pauzdami pasaules lielo vienotību un dinamiku, ļauj uztaustīt arī atsevišķus centrus, no kuriem it kā izriet atziņu un laikazīmju kopas. Vesels cers parādību vai izdarību grupējas ap vienu sakneni vai ligzdu, kas savukārt rosina meklēt daudzu parādību vai ticējumu gnozeoloģiju, likumsakarību, 3apēc ir interesanti apskatīt ari šādas ligzdas un caur to vienotības prizmu palūkoties uz laikazīmēm, mēģināt izprast, kāpēc īsti mūsu sencis tā uztvēris, domājis, pieņēmis, rīkojies, Varbūt tā ir tikai viņa poētiskā uztvere, kas tāpēc nav mazāk interesanta? Bet varbūt tas ir kāds vēl neatšifrēts viņa zināšanu līmenis?
Ja sējējs pirms sēšanas trīs reizes apiet lauku — labi aug labība
Ja pēc kviešu apsēšanas sējējs trīs reizes, sākot no ziemeļiem, apiet lauku — zvirbuļi un citi putni tos neaiztiek
Ja kartupeļus ber lauka rūsī un katrā stūrī ieliek pa akmenim — šos kartupeļus peles neaiztiek
Ja Miķeļa dienā ar žagaru vai pīlādža koku mājā, kūtī, piedarbā izper visas malas, tā perot iet līdz robežai, šo žagaru pārmet pāri robežai un nāk mājā, atpakaļ neskatīdamies, — visas peles un žurkas māju atstāj
Ja pēc mēslu vešanas trīs mēslu dakšas iesviež atpakaļ kūts kaktos — govis nenorauj pienu.
Ja miežu sējējs roku apsmērē ar saspiestu zvirbuļa olu — zvirbuļi šim sējumam netuvojas
Ja ar Sveču dienā tecinātiem taukiem apsmērē lemešus — šo zemi nerok kurmji un zirgus nekož dunduri
Ja Vastlāvjos izcep cūkas gaļu, uzdur to uz irbuļa un izbaksta kurmju rakumus — visi kurmji aizbēg
Ja, pirmoreiz arot, arklu iesmērē ar Vastlāvja gaļu — mūdži zemi neizlodā
Ja Māras dienas rītā govīm ar ledu noberž muguras — tās nebizo un dod daudz piena
Ja ar pirmo sniegu noberž govīm muguras — tās nebizo
Ja Sveču dienā vai Ziemsvētkos noberž govīm muguras ar sniegu — vasarā tās neaizskar dunduri
Ja Ziemsvētku rītā notrin zirgiem muguras ar sniegu — vasaru tos neēd odi
Ja uz miltu vai putraimu maisa vai kastes uzliek trīs akmeņus — neiemetas kodes
Ja kāpostu dobes galā pirms vai pēc stādīšanas ierok nātru sauju un uzliek tai akmeni — aug veselīgi, tīri kāposti ar lielām un akmens cietām galvām
Ja šķūņa kaktā pirms labības vešanas ieliek akmeni — peles neēd labību
Ja, salmus kraujot, zem pirmā klēpja pamet akmeņus — peles salmus nemaitā
Ja zem siena pamet vecu, izbrauktu ratu asi — to sienu nekapā peles
Ja, dārzu ravējot, dobes galā iesprauž dunci — nezāles tik ātri vairs nesaaug
Ja Zāļu dienas vakarā pārstaigā labības laukus — usnes neaug
Ja, sienu šķūnī liekot, starp pantiem iemet trīs dzīvas vardes — siens nepelē
Ja Vasarsvētku meijas liek šķūnī zem siena — tas nepelē
Ja kāds pārkāpj pāri gurķu dobei — gurķi vairs labi neaug
Ja bērnam kāpj pāri — tas liels neaug
Ja pa sējumu iet kailām kājām — pēdas vietā labība neuzdīgst
Ja basām kājām sēj linus — tie aug kupli.
Ja citam dod labību vai sēklu — beigās trīs drusciņas jāmet atpakaļ, lai savu svētību neatdotu
Ja, sēšanu sākot, pirmo sauju pārsviež pār plecu — nezāles neaug
Ja, sākot miežus sēt, pirmo sauju pārmet pār plecu — tie brangi aug
Ja, auzas sējot, trīs pirmās saujas met pret sauli — auzas putni neizēd
Ja, ejot miežus sēt, vienu riekšu iemet pirmajā krūmā, kas pagadās pa ceļam, vai pirmo sauju pārmet pār plecu — būs rudenī bagāta raža
Ja sējot pirmo sauju pamet zem velēnas — viss labi aug
Ja pēc sējas pēdējo sēklu pamet vistām — tās neiet miežos uz lauka
Ja sēklas zirņus cilvēks ēd — iesētos tārpi ēd
Ja, rudzu pļauju beidzot, parok velēnu un zem tās paliek deviņas vārpas — arī nākamais gads būs ražīgs
Ja rudenī apcirknī ieliek vārpu vainagu — nākamajā gadā būs labs birums
Ja, novācot lauku, atstāj kušķīti vai kūlīti labības — paliek svētība arī citam gadam
Ja Ziemsvētku vakarā ābeles krata — tās ienes daudz ābolu
Ja Jaungadā vējš ābeles purina — būs daudz augļu
Ja Zaļajā ceturtdienā purina ābeles — toruden tās dod daudz ābolu
Ja arājus, sējējus, ganus, kāpostu stādītājus, pieguļniekus pirmajā reizē rumulē, aplej ar ūdeni — viņi nav miegaini, slinki
Ja pirmajā ganu dienā daudz rumulējas, laistās ar ūdeni — govis nebizo, gans ganot neiemieg
Ja, pirmo reizi govis ganos laižot, krietni rumulējas — govis daudz piena dod
Ja kartupeļu stādītāju pir majā dienā aplej ar ūdeni tad viņam mugura nesāp
Ja, kāpostus stādot, rumulējas — aug baltas galviņas
Ja sējas laikā velējas, rumulējas — vārpās būs daudz graudu
Ja Meteņos vai Pelnu dienā velējas — aug gari lini
Ja pavasarī pirmoreiz pie tekoša strauta pieiet, nostājas ar seju pret austrumiem, noliecas un 3 reizes strautā elpu iepūš — tas visas slimības aiznes
Ja Zaļās ceturtdienas rītā pirms saules nomazgā muti tekošā ūdenī, īpaši tādā, kas tek pret rītiem, — cilvēks ir veselīgs, mundrs
Ja dzer to pašu ūdeni, ko zirgs dzēris, — miegs vairs nenāk
Ja Zaļajā ceturtdienā nomazgā muti zirgu silē — tiek vaļā no miegainības
Ja Zāļu dienas rītā rasā acis mazgā- tās kļūst veselas.
Ja gaiša Ziemsvētku nakts — rudenī būs tumši, labības pilni šķūņi
Ja pirms Jaungada sniegs ir lielās kupenās — būs lielas graudu kaudzes; ja pēc Jaungada — lielas pelavu kaudzes
Ja ziemā augstas kupenas — vasarā tikpat augsta būs labība
Ja Ziemsvētkos daudz sniega — būs biezi siena vāli; ja nav sniega — būs trūcīga siena raža
Ja, sākot rudzu sēju, atplēš maisu un pa šo caurumu pieber pirmo sētuvi — būs nākamruden tāds rudzu birums, ka maisi paši plīsīs
Ja beidzamais siena vezums ir liels — nākamajā gadā būs laba zāle; ja mazs — būs maz zāles un siena
Ja mājā ved siena kaudžu pārkarus vai brāķa meijas — otrā gadā zāle neaug
Ja sējas laikā vāra biezputru — augs bieza labība
Ja kartupeļu stādāmajā dienā ēd kartupeļu biezputru — aug biezi kartupeļi
Ja pēc siena ievākšanas ēd biezputru — nākamajā gadā augs bieza zāle
Ja miežu pļaujas laikā vāra putraimus— nākamgad padosies labi mieži.
Ja sējot mākoņi ir kupli un gabalaini — sējums būs ražīgs
Ja sējot mākoņi ir klaji un plāni — plāni būs lauki
Ja linus sēj, kad mākoņi šķiedraini, svītraini, — tie augs gari un tīri
Ja gurķus dēsta mierīgā laikā — būs maz vēja ziedu un daudz pašu gurķu
Ja kartupeļus stāda ābeļu ziedu un gubu mākoņu laikā — tie labi padodas
Ja kartupeļu stādāmajā dienā pie debesīm nav neviena mākoņa — rudenī zeme būs bez kartupeļiem;
ja ir apmācies, miglains vai mākoņains laiks — būs daudz kartupeļu
Ja kartupeļus stāda gūzmainā vējā — rudenī tie būs saauguši gūzmām, pūļiem, daudz
Ja debesis ir gabalainas — vajag stādīt bietes un runkuļus, rāceņus un kāļus
Ja auzu sēšanas laikā pie debesīm mākoņi — auzas aug kuplas un skarainas.
Ja eglēm daudz čiekuru — būs labs rudzu gads
Ja pavasarī eglēm krīt mazie zariņi (jaunie dzinumi)' — veidosies labs, lielu vārpu miežu gads
Ja ziemā vai pavasarī veidojas garas lāstekas — būs garas rudzu vārpas
Ja cūku astes kauliņus paglabā un iebāž apsētā miežu laukā — labi padodas sējums
Ja sējas laikā vāra cūku astes — aug lielas vārpas Ja ķimenēm resni graudi — lieli būs arī rudzu graudi
Kad vītoliem un kārkliem birst pūpoli — ir visīstākais pupu sējas laiks
Ja pupas stāda, kad ozoli pumpuros, — tās labi aug
Ja zirņus sēj tādā rītā, kad sliekas zemi saurbušas čupiņās, — tie lieliski aug
Ja pupas stāda, kad debesīs ir balti lalvvelda mākoņi, —- tās aug ar lielām pākstīm, pilnas un mīkstas
Ja linu sējējam olas dod — aug lielas pogaļas un šķiedras labi atdalās
Ja pirms kviešu sēšanas rokas pienā nomazgā — Izaug balti kvieši.
Ja pēc sēšanas lauka vidū iesprauž garu žagaru — tam līdzinādamies, aug gari lini
Cik augstu, linus sēdama, sieviete saceļ svārkus — tik augsti lini aug
Ja, linus sējot, atlaiž apaviem auklas vaļā — aug gari stiebri
Ja pavasari stārķi pirmoreiz redz laižamies, nevis stāvam vai ejam — aug gari lini un varena labības ja redz stāvam — būs slikts, nabadzīgs gads
Ja pirmoreiz cielavu redz uz paaugstinājuma jumtā vai lidojam — augs gari lini
Ja zīli pavasarī pirmoreiz redz uz staba vai jumta — augs gari lini; ja uz zemes — būs zemi lini
Ja ziemā bieži līst gara atkala — nākamajā vasarā labi augs lini
Ja Metenī vāra cūku astes — aug gari lini
Ja Sveču dienā vērpj linus — tie togad nepadodas
Ja Jaungadā pirms gaismas aizkurināta krāsns labi deg, slaidi iet dūmi — augs gari lini
Ja beidz sēt un ecēšas apgāž ar zariem uz augšu — arī labība augs stingri, stāvus gaisā
Ja burkānu sēšanas laikā vīri taisa mietu sētu — augs burkāni kā mieti.
Ja laukā tūlīt pēc sējas iesprauž lielu un kuplu meiju — tāda pati aug labība
Ja zirņi apsēti un iesprauž labi kuplu žuburu — tikpat žuburaini aug zirņi
Ja sīpolu vagas galā iesprauž slotu — tie aug kupli Fkā slota
Ja sīpolus stāda tupus — tie plati aug
Ja Zaļajā ceturtdienā no rīta sanes istabā lielas pūpolu slotas — togad labi, lielām saujām aug lini
Ja miežu sēklas aplaista ar alu — mieži aug kupli kā putodami
Ja pavasarī klēpju klēpjiem ceriņi zied — vasarā būs daudz siena
Ja apsēm un alkšņiem daudz garo ķekaru — bus labas auzas.
Ja Māras dienā vāra lielas klimpas — aug lielas kāpostu galvas
Ja Māras dienā tin kamolus — būs labas kāpostu galvas;
ja cilā adatu — kāpostus saēdīs tārpi
Ja rāceņus vai kāļus sēj tupus — tie aug lieli kā dibeni
Ja kartupeļu stādāmajā dienā labi izvāļājas un izsvaidās ar zemēm — tie labi izdodas.
Ja sējas laikā griež matus vai bārdu — labība neaug
Ja sējējs bārdu dzen, matus griež vai aitas cērp, kamēr viss nav apsēts, — viņš «apgriež» īsus labības stiebrus
Ja aitas cērp sējas laikā — labība aug reta, ne vilnas biezumā
Ja rudzu sējamā laikā cērp aitas vai griež matus un dzen bārdu — sējumu krusa nosit.
Ja cilvēks stallī ēd — peles lopiem skut spalvu nost
Ja vērpēja vai audēja darba laikā ēd — pēc tam dziju vai audeklu kodes ēdīs
Ja sakņu dārzā ēd — saknes noēd tārpi
Ja kāpostu stādītāja stādīšanas dienā kāpostus ēd — arī kukaiņi kāpostus ēdīs
Ja siena laikā pirms pļaujas ēd — čūskas rādās
Ja siena laikā izēd sausus traukus — būs sauss laiks
Ja zem ēdamgalda paliek cūku kaujamo dūci — ciemiņi daudz neēd
Ja paceļ uz ceļa nokritušu sienu — visu ziemu aitas brēc
Ja, sienu grābjot, daudz trokšņo — ziemu ēdot aitas daudz brēc.
Ja, uz sēju dodoties, pa priekšu iet sieviete vai arī sējējs viņu sastop ceļā — sēja neizdosies, sējums būs neauglīgs
Ja labību sēj spēcīgs un veselīgs vīrietis — būs laba raža
Ja pār apsētu lauku iet jauni cilvēki vai tādi, kam nav lopu, — šis lauks paliks tukšs
Ja pa apsētu rudzu lauku pirmā pāriet sieviete — būs tukšas vārpas; ja vīrietis — būs resnas un cietas vārpas
Ja pār apsētu tīrumu iet sieviete — nezāles nomāc labību
Ja pirmais zirņus pārbauda un ieēd vīrietis — tie nebūs tārpaini; ja nobauda sieviete — tie būs tārpaini
Ja pār apsētu zirņu lauku pirmais pāriet vīrietis — augs lieli zirņi; ja sieviete — tie plīsīs un būs cieti
Ja rāceņus vai kāļus sievietes stāda tupus — tie plīst
Ja sīpolus stāda vīrieši — tie iziet ziedos
Ja gurķus stāda vīrieši — tie izaug resni un lieli; ja gurķu sēšanas laikā iet garām vīrietis — gurķi labi padodas
Ja, kāpostus stādot, stāv klāt vīrietis — neriešas galviņas
Ja, sienu vedot, pirmo klēpi ratos vai šķūnī ieliek sieviete — vairāk dzimst aitiņas un telītes, ja vīrietis ~ vairāk auniņu un bullīšu
Ja Ziemsvētku rītā pirmais nācējs ir sieviete — govīm vairāk skries telītes; ja vīrietis — vairāk būs vērsīšu.
Ja grib māju pasargāt no visādiem ļaunumiem — jāvelk no meža aiz galotnes pīlādzis (tad nenāks līdzi ne ļaunums, ne zagļi) un jāliek tas aiz sijas vai kaktā, bet pēc sažūšanas uz resgaļa pusi jānobrauka lapas, pats zars jāsalauž deviņos gabalos, jāizmētā pa kaktiem un beigās jāpabāž zem gultasmaisa (tad gulētājs arī būs pasargāts no visām ļaunām likstām)
Ja vajag «stipru», ietekmīgu pīlādža zaru — jāmeklē koks ar laumu nenokodītu galotni
Ja pie mājas aug pīlādzis — šajā mājā nesper pērkons
Ja ēkā — klētī vai piedarbā — vai kur citur iebūvē pīlādzi, īpaši skudru pūznī augošu pīlādzi, — tas nes visādu labklājību un atvaira visu ļaunu
Ja ar pīlādža žagaru izper mājas kaktus un gaisu — visi nelabie bēg un ienāk svētība
Ja pīlādža nūju pakar pie gultas — mājās nenāk mošķi un netraucē naktsmieru un miegu
Ja Jāņos gultas galvgalī piesien pīlādža zaru — visu gadu, līdz nākamajiem Jāņiem, nelabais nesitas klāt
Ja apcirknī sabērtai labībai uzmet virsū pīlādža zaru — šo labību nekas neaiztiek, tā labi stāv
Ja pīlādža zaru aizsprauž kūtī aiz griestiem, pažobelēs vai pie durvīm — neviens nelabais nespēj šajā kūtī tikt
Ja pirmajā ganu dienā lopus dzen ar pīlādža rīksti un pēc tam to uzmet uz kūts jumta — nekādi lietuvēni neapstāj dzīvniekus, tie labi aug un dod daudz piena
Ja Jāņos labības laukos iesprauž pīlādža zarus — tos pamet visi nelabie un raženi aug labība
Ja vajag noteikt īsto sējas reizi — pīlādža vasaraudzi sagriež trijās daļās, vienlaicīgi iemet ūdenī un skatās:
ja vispirms grimst resgalis — jāsēj no rīta;
ja grimst viducis — jāsēj ap pusdienu;
ja grimst tievgalis — jāsēj vakarā
Ja pīlādzis mārkā grimst — vajag linus un miežus sēt
Ja pīlādzim daudz ziedu — tovasar būs daudz kartupeļu un gurķu
Ja pīlādžiem daudz ogu — toruden daudz vecu meitu dabūs vīrus
Ja zobs sāp, no augoša pīlādža mizas izgriež skaidiņu, ar to zobu un smaganas pabaksta un skaidiņu atliek atpakaļ griezuma vieta — sāpes nostājas un piemetas tam, kurš pirmais plūc un ēd ogas.
Ja sētas mietus sit priekšpusdienā — tie līdz ar sauli kāpj augšup; ja vakarpusē — stāv stingri
Ja sīpolus dēsta no rīta pirms saules vai saules lēkta laikā — tie nāk ārā no zemes; ja vakarā pēc saules — aug zemē iekšā
Ja kartupeļus stāda no rīta — tie kāpj ārā no zemes; ja vakarpusē — tie aug dziļāk zemē iekšā
Ja cirvja kātu liek vakarā un aizķīlē no rīta — tas nemūk nost
Ja sētas taisa nedēļas pirmajās dienās — pār tām kustoņi nelec
Ja saimnieks rudenī rijā vai šķūnī pirmo kūli nes ar resno galu pa priekšu — nākamais gads būs bagāts
Ja pirmo malkas kluci zāģē no tievgaļa — tā nežūst
Ja pirmo baļķi ved no meža ar tievgali pa priekšu — mājā nesper zibens
Ja cirvim pietā dzen resgali — kāts nemūk nost,
Ja vagas dzen no ziemeļiem uz dienvidiem — tās neaizkalst un augi labāk aug
Ja negrib piedzīvot nezāles — jādzen ecēšas pret ziemeli
Ja, kartupeļiem mēslus ārdot, pirmos sekumus izsviež pret vakariem — kartupeļi pūst; ja izsviež pret ziemeļiem — kartupeļi nepūst
Ja kartupeļus stāda no dienvidu puses uz ziemeļu pusi — tie aug labi, nepūst un ir gardi; ja otrādi — tie nav miltaini un vispār slikti aug
Ja pavasari dārzājus sāk sēt no ziemeļpuses — tos tārpi neizlodā
Ja zirņus sēj no ziemeļu puses — tos neaiztiek tārpi
Ja kāpostus sēj pret ziemeļiem — tos tārpi un kukaiņi neaiztiek
Ja sējot pirmo sauju met pret ziemeļiem — labību nemaitā kukaiņi
Ja pirmās trīs saujas izsēj pret ziemeļiem vai ziemeļrītiem — tos kviešus putni neaiztiek
Ja āboliņa stirpā pirmo klēpi liek no ziemeļu puses — tas labi izžūst, labi uzglabājas un to peles neēd
Ja, rudzus slienot, pirmo kopiņu liek pret ziemeļiem — tos žurkas neizēd
Ja, gubā kraujot, pirmo linu klēpi liek pret ziemeļiem — peles nemetas
Ja grib mīkstus linus — pirmo mērkšanai atvesto vezumu vai vismaz pirmās trīs saujas vajag gāzt mārka dienvidu pusē un nekādā ziņā — ziemeļu pusē
Ja grib, lai peles un žurkas negrauž sienu, labību, linus, kartupeļus — pirmais klēpis, kūlis, grozs jāliek ziemeļu stūrī
Ja pagrabā rudenī pirmo grozu dārzeņu ber ziemeļu pusē — visi grauzēji aizmūk
Ja pagrabā vai lauka kaudzē pirmo kartupeļu grozu ber pret ziemeļiem — tos peles neaizskar, tie nepūst un nesalst
Ja labības gubas vai strēķa krāvējs pirmo klēpi liek pret ziemeļiem vai pret ziemeļiem pagriezies — peles nenāk
Ja, sienu šķūnī liekot, pirmo klēpi noliek ziemeļu pusē un apmiez — to sienū peles nekapā
Ja pirmo siena klēpi liek pret ziemeļiem — siens nepelē, nekūp, labi stāv
Ja, kaudzē pirmo klēpi liekot, nostājas pret ziemeļiem — peles labību neēd
Ja šķūnī ziemeļu kaktā, stāvot ar seju pret ziemeļiem, noliek akmeni, kā tas laukā stāvējis, — peles sienu nemaitās
Ja pirmo siena klēpi meža pļavu kaudzē liek pret ziemeļiem — meža dzīvnieki šo kaudzi neaiztiek
Ja meža dzīvniekiem ziemu barībai cirsta apse nokrīt pret ziemeļiem — tie pie šī koka tik un tā neiet, lai cik būtu izbadējušies
Ja kāds vājš meža dzīvnieks vai aizšauts medījums krīt un nobeidzas ar galvu pret ziemeļiem — neviens plēsoņa to tik un tā neaiztiek
Ja staļļa durvis būs pret ziemeļiem — zirgi saimniekam spers un kodīs
Ja būvkokus no kājas laiž ziemeļu—dienvidu virzienā — tie neplaisā; ja rītu—vakaru virzienā — tie plaisā
Ja grib, lai zirgi padodas, stallī tie jātur ar galvu ziemeļu vai austrumu virzienā, tiem blakus nedrīkst būt cūku kūts, to barībai nedrīkst tuvoties vistas, to sienā vai salmos nedrīkst gulēt kaķi
Ja miltu maisa mezglu sien un liek pret ziemeli — šos miltus neaiztiek peles
Ja skābējot pirmo kāpostu sauju pašauj uz ziemeļu pusi — kubls labi stāv, nebojājas
Ja reņģes vezumā vai traukā liek no ziemeļu puses — tās ilgi nemaitājas.
Ja mēslus ved ziemeļu vējā — tie netrūd
Ja rudzu sējamā laikā pūš ziemeļu vējš — būs labs rudzu gads;
ja pūš dienvidu vējš — rudzi izpūš un to vietā augs galvenokārt zāles
Ja kviešus sēj ziemeļu vējā — tajos nemetas meln- plauka un nezāles
Ja zirņus sēj dienvidu vējā — tie aug mīksti, bet tārpaini; ja ziemeļu vējā — aug cieti
Ja pupas stāda dienvidrītu vējā — tāsizaug pākšainas un mīkstas; ja ziemeļu vējā — aug cietas
ja kāpostus stāda ziemeļu vējā — aug cietas un zilas galviņas;
ja pirmo stādu liek zemē, skatoties uz ziemeļiem, — tos tārpi un kukaiņi neaiztiek
Ja kartupeļus stāda dienvidu vai vakaru vējā — ir bagāta raža; ja ziemeļu vējā — ir vāja raža
Ja bietes sēj ziemeļu vējā — tās aug cietas
Ja rutkus un mārrutkus sēj ziemeļu vējā — tie aug cieti
Ja putnus liek perēt ziemeļu vējā — nekas labi neizdodas
Ja vistas liek perēt vējainā laikā, it īpaši ziemeļu vēja laikā, daudzas no olām paliek tukšas
Ja lopus lecina ziemeļu vējā — nekas labi neizdodas
Ja augļu kokiem ziedot, pūš ziemeļu vējš — nebūs
Ja februāra beigās stipri ziemeļvēji — būs auglīgs gads
Ja ozolus cērt ziemeļu vējā — tos ķirmji neēd
Etnogrāfi uzskata, ka situāciju laikazīmes, kurām ir varbūtiski orientējošs raksturs, ir noteikti vecākas nekā kalendāri fiksētās laikazīmes. Tāpēc domājams, ka arī kalendārajām laikazīmēm senatnē bija orientējošs raksturs un viennozīmīgi determinējošu intonāciju tās ieguvušas kristīgās baznīcas ideoloģijas ietekmē. Kristiānisma teoloģija taču kā sev piemērotu pārņēma Aristoteļa formālo loģiku ar tās viendimensiālo, lineāro patiesību. Sīs patiesības izpratne vēlāk uzspiesta arī daudzām kalendārajām laikazīmēm, tāpēc nez vai šāda izpratne uzreiz jau ir pagānisma un kristiānisma sinkrētisms (vienotība)1. Kāds gan «sinkrētisms», piemēram, ir šādā ticējumā: «Ja rokās ir pīlādža jeb Pilāta koks, kura krustā šis valdnieks sita pestītāju, — viss ļaunais bēg.»? Pirmkārt, Tuvajos Austrumos, kur — pēc bībeles nostāstiem — risinājušies ar pestītāju saistītie notikumi, nav sastopams ne tikai mūsu parastais pīlādzis, bet vispār neviena no šīs ģints apmēram astoņdesmit sugām. Otrkārt, vērīgs lasītājs droši vien būs pamanījis, ka tautas ticējumi par pīlādzi balstās acīmredzot uz novērojumiem par šī koka mizas, koksnes un sevišķi augļu specifiskajām īpašībām, kuras mēs saucam par baktericīdām. Tātad «Pilāta kokam» šajā ticējumā ar valdnieku Pilātu nav nekāda sakara.
Nopietni vērojumi un dabas izpratne izteikti kalendārajā Iaikazīmē par odiem: «Ja vienu odu nosit pirms Jāņiem — simt būs vietā, ja pēc Jāņiem — desmit.» Kā jau labi noskaidrojuši entomologi, jebkuras sugas kukaiņu daudzums vasarā atkarīgs no paaudžu skaita. Ar katru nākamo paaudzi kukaiņu skaits vasarā strauji pieaug, vismaz desmitkāršojas. Tātad, ja odu pirmā paaudze parādās jau pirms Jāņiem, to būs noteikti desmitreiz vairāk nekā tad, Ja vēlais pavasaris aizkavējis vairošanos.
Pēdējā laikā ievērojami augusi pētnieku interese par dažādu tautu kalendārajām paražām. Viens no cēloņiem, kas izraisījis šo interesi, ir paātrinātais zinātnes un tehnikas progress un ar to saistītā straujā urbanizācija, kuras dēj daudzas kalendārās paražas izzūd vai arī strauji pārveidojas. Tāpēc vērojama palielināta zinātnieku tieksme fiksēt un izpētīt senās kultūras fenomenus. Padomju Savienības Zinātņu akadēmijas Etnogrāfijas institūta zinātnieki kopš 1973. gada publicējuši četru grāmatu sēriju par Eiropas zemju kalendārajām paražām un rituāliem. Ļoti daudz darbu publicēts par dažādiem padomju tautu folkloras žanriem. So grāmatu autori bieži vien ar nožēlu konstatē, ka daudzas senās paražas grūti izpētīt, jo tās līdz XIX un XX gadsimtam nonākušas stipri vien pārveidotas. Bieži nav pat iespējams noskaidrot attiecīgās paražas kādreizējo jēgu. Mūsuprāt, te var lieti palīdzēt laikazīmes. Piemēra pēc apskatīsim dažas jau minētas laikazīmes un ticējumus par rumulēšanos: «Ja, pirmo reizi govis ganos laižot, krietni rumulējas — govis daudz piena dod.» «Ja vispār sējas laikā velējas, rumulējas — no nākošajām vārpām birs daudz graudu.» «Ja pusdienas laikā šļakstina ūdeni — bieži līs lietus.» «Ja kartupeļu stādītāju pirmajā dienā aplej ar ūdeni — viņam mugura nesāp.»
Pirmajos divos piemēros rumulēšanās rituālam ir vismaz trejāda jēga: attīrīšanās, lietus izraisīšana tuvākajam periodam un «draudzības līguma» noslēgšana ar debesu ūdeņiem. Kā zināms, senatnē daudzas tautas plaši izmantoja ūdeni kā attīrīšanās līdzekli, kam cilvēki, mājdzīvnieki un kultūraugi jāpasargā no dažādiem ļauniem spēkiem. Sāda tipa senās izdarības saglabājušās kristīgās baznīcas rituālos, kur izmanto svētīto ūdeni. Ne mazāk svarīga arī ūdens ārstnieciskā nozīme, kura nepārprotami izteikta pēdējā (ceturtajā) piemērā. Trešajā piemērā skaidri redzama tāda svarīga rumulēšanās funkcija kā lietus izraisīšana. Profesionāli «lietus taisītāji» daudzās Āfrikas, Dienvidāzijas un Latīņamerikas tautās darbojās vēl XIX un pat XX gadsimtā. Cilvēku apšļakstīšanas vai apliešanas rituāls, kas domāts lietus izsaukšanai, agrāk bijis plaši izplatīts arī citās zemēs. Eiropā šāds rituāls visilgāk saglabājies Balkānos un Kaukāzā.
Divos pirmajos piemēros nav tiešas norādes uz lietus izraisīšanu ar rumulēšanos. Taču, ja nelīs lietus pavasarī un vasaras sākumā, zāle augs slikti un govīm nebūs ko ēst. Uz labu izslaukumu tad nav ko cerēt. Arī labībai augšanas un vārpu veidošanās periodā nepieciešama valgme, tātad vismaz pavasarī lietus ir jānodrošina. Atliek tikai pasmaidīt par mūsu senču aplamo paņēmienu, vai ne?
Taču vienlaikus tautas vērojumos, ticējumos un Izdarībās nevar atstāt neievērotus arī citus paaudžu paaudzēs akcentētus priekšnoteikumus: kas ir jādara, kad parādība vai process noris pirmoreiz, daudzas manipulācijas jāizdara trīs reizes utt. Piemēram: «Ja pavasarī pirmoreiz pie tekoša strauta pieiet, nostājas ar seju pret austrumiem, noliecas un trīs reizes strautā elpu iepūš — tas visas slimības aiznes.» «Ja grib, lai izdodas labība, pirms sēšanas vispirms tīrumā jānoņem cepure, ar kāju jāsarauš no visām pusēm zeme un jāsēj trīs saujas uz katru debess pusi, sākot no ziemeļiem.» «Ja sēņojot pirmo grozā ieliek baraviku — grozs būs pilns.» «Ja, ejot miežus sēt, vienu riekšavu iemet pirmajā krūmā, kas pagadās pa ceļam, — būs rudenī bagāta raža.» «Ja, sienu šķūnī liekot, starp pantiem iemet trīs dzīvas vardes — siens nepelēs.»
Visos šajos piemēros izpaužas tā saucamais iniciālais rituāls: sākums nosaka visu turpmāko. Pēc padomju zinātnieka L. Abramjana atzinuma, arī svētkiem senatnē piemitusi iniciāļa funkcija: ar attiecīgajiem svētku rituāliem jānodrošina cilvēkiem labvēlīga nākotne. Otrajā un ceturtajā piemērā līdztekus iniciālajam rituālam izpaužas arī produktīvās apzvērēšanas izdarības, kurām jānovērš visas iespējamās turpmākās neveiksmes. Pirmajā piemērā izteikts kontaktrituāls: savas slimības atdod strautam, kurā trīs reizes elpu iepūš. Divos pēdējos piemēros redzam arī ziedošanas rituālu: veiksmes nodrošināšanai ziedo riekšavu miežu vai trīs dzīvas vardes. Pirmajā un otrajā pie- mēr.ā manipulācijas tiek trīs reizes atkārtotas. Kāpēc tieši trīs reizes? Pēc ievērojamā padomju etnogrāfa V. Toporova domām, mūsu senču pasaules uzskatā triādes (trīskāršā) tipa struktūra kalpojusi kā būtības modelis. Triādi (trejādību) viegli iedomāties gan Laikā — kā parādības vai procesa trīs fāzes (tapšana, attīstība, izbeigšanās), gan telpā — kā viena objekta trīs veidolus, trīs pamat- daļas.
Ieklausīsimies Imanta Ziedoņa «Epifānijās»: «Es varu dzīvot tikai trīsstūrī. Trīsstūrim ir raksturs. Trīsstūra raksturs man patīk labāk par četrstūra raksturu. Cilvēce vienmēr domājusi trīsstūros. Bībelē: cerība, ticība, mīlestība… Pasakā: vienam tēvam bija trīs dēli… Pameita un īstās meitas… Triumvirāts. Trīs jaunas māsas sēd rožu dārzā. (Ne jau vienā līnijā, domājams, ka trīsstūrī.) Trīs laiviņas peld pa jūru. Trīs mīklas jāatmin, trīs varoņdarbi jāizdara. Trīs lietas — labas lietas. Trīs reņģes ir metiens vienā kālā. Pūķim ir trīs galvas. Berlīne — Roma — Tokija. Un trejdeviņas galvas. Skaistā un baismīgā pasaules trīsstūru mozaīka.» Un vēl. Trīs pamatkrāsas: sarkana, dzeltena, zila. Ontoloģija, gnozeoloģija un aksioloģija jebkurā filozofiskajā sistēmā. Tēze, anti- tēze, sintēze dialektikā. Trīspakāpju siloģisms — lielā un mazā premisa un secinājums formālajā loģikā. Bioloģiskais, psiholoģiskais un sociālais cilvēka būtībā. Racionālais, emocionālais un intuitīvais cilvēka garīgajā pasaulē.