LAIKAZĪMES PROGNOZES SCENĀRIJĀ
Mūsu gadsimta sešdesmitajos gados sākās «prognožu bums». Daudzās valstīs tapa valdības komitejas un komisijas nākotnes problēmu pētīšanai un kompleksu prognožu izstrādāšanai. Radās futurologu biedrības un prognostiskas firmas. Amerikas Savienotajās Valstīs vien triju gadu laikā izveidojās vairāk nekā divi simti šādu firmu. Firmas pelnījās ar ekonomiskajām, politiskajām, inženiertehniskajām prognozēm un citiem privātajiem, kā arī valsts pasūtījumiem. Viens no galvenajiem prognozēšanas veidiem — nākotnes scenāriju izstrādāšana. Izstrādāja nākotnes ekonomiskās vai ekoloģiskās situācijas, arhitektūras vai ģimenes, sagaidāmā kara vai tā saucamās postindustriālās sabiedrības scenārijus. Sešdesmito gadu nogalē Itālijas progresīvais tautsaimniecības un sabiedriskais darbinieks Aurēlio Pečei dibināja «Romas klubu» — neoficiālu starptautisku organizāciju pasaules attīstības globālu problēmu pētīšanai. Jau pirmais «Romas kluba» ziņojums — D. Medouza un tā līdzautoru grāmata «Augšanas limiti» satrauca. Sis globālais nākotnes scenārijs uzskatāmi rādīja, ka patērētāju sabiedrība ar savu maksimālās peļņas stratēģiju iet pretī katastrofai. Līdz kluba dibinātāja nāvei 1984. gadā publicēti desmit šādi ziņojumi un vēl daudzi citi nākotnes scenāriji, to skaitā Apvienoto Nāciju Organizācijas ekspertu grupas ziņojums «Pasaules ekonomikas nākotne», kas krievu valodā publicēts arī mūsu valstī.
Protams, nākotnes aina būtiski atkarīga ne tikai no scenārija veidotāju metodoloģijas, bet arī no viņu ideoloģiskajiem uzskatiem. Tāpēc, kritiski vērtēdami šādus rietumu futurologu radītos nākotnes paternus (kopainu), padomju zinātnieki nenoliedz racionālo kodolu — pašu scenārija, paternanalīzes metodi. Līdzīgus gaidāmās situācijas scenārijus diezgan sen veido meteorologi. Tā ir sinoptiskā metode laika apstākļu prognozēšanai, kad uz vienas kartes attēlo kompleksu meteoroloģisko situāciju, visdažādāko meteoroloģisko datu grafisku kopsavilkumu. Starp šiem datiem, kurus, savāc pēc meteoroloģiskā dienesta standartmetodikas noteikumiem, pagaidām nav laikazīmju, taču tās dažkārt veiksmīgi izmanto meteoroloģiskās situācijas neoficiālajās prognozēs.
Jau vairākus gadus apgabala laikraksts «Kaļiņingrad- skaja pravda» regulāri publicē Kaļiņingradas universitātes Fiziskās ģeogrāfijas katedras docenta A. Kurkova paredzējumus par laika apstākļiem nākamajā mēnesī. So prognožu scenārijos plaši izmantotas laikazīmes. Sniedzam lasītājam šī zinātnieka prognozi 1982. gada maijam.
«. ,.Fenoloģiskā skatījumā maijs Kaļiņingradas apgabalā pieder pie gada divām apakšsezonām. Maija pirmā dekāde noslēdz «pavasara plaukumu». Parasti šajā dekādē gaisa vidējā diennakts temperatūra jau stabili turas virs plus desmit grādiem. Pagājušajā — 1981. — gadā šāda pāreja notika 8.-9. maijā. Maija otrā un trešā dekāde jau raksturojama kā «priekšvasara» — apakšsezona ar īsti siltām dienām". Taču maija siltums vēl nav īsti drošs. Diezgan parasta parādība šajā mēnesī ir aukstuma atgriešanās, Gadās arī salnas, Aukstuma atgriešanās visbiežāk sakrīt ar ievas un zirgkastaņas ziedēšanas laiku. Maijā vērojami ari pirmie īstie pavasara negaisi "(3—4 negaisa dienas mēnesī). Tautas kalendārā ir šāda raksturīga laikazīme: «Ja pirmais pērkons dārd no dienvidiem — vasara būs silta, ja no ziemeļiem — auksta, no rietumiem — lietaina.» Parasti šī laikazīme attaisnojas. Vispār maijs tautas kalendārā ir piesātināts ar prognozējošām dienām. 8. maijā parasti iestājas silts, saulains laiks, atlido kukaiņēdāji putni. Tas izteikts laikazīmēs: «Uz Marka dienu debesis spožas, sievām istabā karsti metas», «Uz Marka dienu atlido putnu bari». Mēneša vidū — Borisa dienā (15. maijā) sākas lakstīgalu svētki. Dabā daudz kas savstarpēji saistīts, sevišķi dzīvnieku un augu dzīvē. To jau ievērojuši mūsu vectēvi. «Lakstīgala sāk dziedāt, kad var padzert rasu no bērza lapas.» Maija beigās jau visi koki salapojuši, zied pļavas, sākas «lielā» piena laiks. Par to minēts laikazīmēs: «Atnāks Fedots (31. maijā) — pēdējo ozola lapu atritinās», «Ozols apģērtfjas — lopiņi pieēdas».
Šogad apgabalā pavasaris sākās agri. Daudzas dabas fenoloģiskās parādības martā noritēja par 10—12 dienām agrāk nekā parasti. Taču aprīlī atgriezās aukstums un stingri piebremzēja pavasara procesu attīstību. Siltums pieauga lēnām, augu attīstība pagausinājās. Vēsais laiks ietekmēja arī putnus. Pilsētā, barību meklējot, apmetās kaijas. Kāds laiks turpmāk gaidāms maijā? Otrajā datumā sniga. Pirmajā dekādē var būt vēss laiks. Pēdējā salna vidēji vērojama 9. maijā. Taču otrajā un trešajā dekādē pavasaris atgūs savu tiesu.»
Tāpat šis autors sniedz prognozi 1983. gada decembrim, pamatojoties uz novembra laikazīmēm.
«…Šogad novembrī nomainījās veseli trīs gadalaiki. Bija gan drūms rudens, gan kailsals un sniegota ziema, gan lietains pavasaris. Pirmajā dekādē valdīja dienvidrietumu vēji no Atlantijas, kas atnesa miglu, smalku lietu un 6—10 grādu siltuma. Bet 11. novembrī mūs sasniedza auksti vēji no Arktikas. Uzsniga sniegs (apmēram par dekādi agrāk nekā parasti), cits aiz cita nāca lejā «putraimu» lādiņi, Tālāk viss noritēja pēc labi zināmām tautas laikazīmēm, «Putraimi nāk — nākamnedēļ gaidi salu.» Tā arī notika. Vidējā gaisa temperatūra nākamajā nedēļā nokritās par 3—6 grādiem zem vidējās normas. Sniegs bagātīgi, līdz 30 centimetru biezā slānī klāja zemi. Radās iespaids, ka no novembra esam pārcēlušies uz janvāri. Taču pirmais sniegs uzkrita uz nesasalušas augsnes, kad ķiršiem vēl nebija nobirušas lapas, turklāt tas uzsniga dienā. Un atkal attaisnojās laikazīmes: «Dienas sniegs neturas — pirmais noturīgais sniegs uzkrīt naktī», «Kamēf ķiršiem lapas nav nobirušas, lai snigtu cik snig- dams, atkusnis sniegu nodzēsīs». Sniegs kusa, radās atkala, par kuru tautas meteoroloģijā sacīts: «Pēc atkalas gaidi lietu.» Un lietus patiešām nelika sevi gaidīt. Nākamais šī ziemas—pavasara—rudens laika apstākļu cikla posms — no 21. līdz 28. novembrim. Tas sākās ar spēcīgu negaisu un noslēdzās ar dziļu atkusni un lietu. Biezā sniega sega nokusa vienā dienā. Temperatūra pacēlās līdz 6, pat 9 grādiem siltuma. Svētdien, 27. novembrī, mednieki devās pīļu medībās. Makšķernieki lika lietā vasaras makšķeres. Bet uz dambja (ievērojiet — augstā vietā!) parādījās svaigi kurmju rakumi. Tur varēja uzlasīt arī sliekas. Šķita, ka iestājies ilgstošs silta laika periods. Taču naktī uz 29. novembri ziemeļu vēji atnesa aukstumu un sniegu, izraisīja atkalu. Viss atkal sākās no gala.»
Lai paredzētu laika apstākļus decembrim un visai ziemai, A. Kurkovs savā rakstā plaši izmanto laikazīmes. Atcerēsimies negaisu, viņš saka. Novembrī negaisi — mērenajā joslā tā ir diezgan reta parādība, tāpēc tautas meteoroloģijā šādai parādībai ir svarīga nozīme. «Negaiss novembrī — daudz sniega ziemā, taču noturīga ziema iestāsies ne tik drīz.» Arī laikazīmes no 8. līdz 14. novembrim norādījušas uz sniegotu ziemu, bet ar atkušņiem. Un arī kurmji ne jau velti pārcēlušies uz augstākām vietām — jūt, ka ziemā un pavasarī būs daudz ūdens. Bet kad iestāsies īsta ziema? Arī uz šo jautājumu atbildi A. Kurkovs meklē laikazīmēs. Negaiss plosījās naktī uz 21. novembri. Tā ir diena, ar kuru sākas tā saucamie Mihaila atkušņi. Ja šie atkušņi «ragavu ceļu izposta — negaidi to līdz 19. decembrim». Kontrolei autors atgādina, ka vietējos apstākļos atstarpe starp pirmās snigšanas datumu un stabilas sniega segas iestāšanos vidēji esot 36 dienas. Ja šīs 36 dienas pieskaita 11. novembrim, iznāk 17. decembris. Tātad nestabils laiks (te sniegs, te lietus) turpināsies vismaz līdz 16. decembrim. Pēc tam, visticamāk, uzfrāks stabils aukstums. Naktīs iespējams sals līdz 20 grādiem, bet dienā no 7 līdz 12 grādiem zem nulles. Un vēl divas laikazīmes, Pirmā attiecas uz ūdensputniem — gulbjiem un pīlēm, kuri vēl novembrī nav aizlidojuši uz siltajām zemēm. Tas norāda uz iespējamu siltuma atgriešanos. Ja mežapīle arvien vēl sēž uz ūdens un neaizceļo, pat sniegam krītot, siltais laiks vēl turēsies diezgan ilgi. Otra laikazīme norāda uz nākamā pavasara iestāšanās termiņu. «Ja rudenī agri uzsnieg — arī pavasaris sāksies agri.» Bet kāds laiks būs uz Jaungadu? Ziemas saulgriežos, vērojot sauli, mūsu senči secinājuši: «Ja saule gaiši staro — Jaungads būs skaidrs, dzestrs; ja apmākusies un uz kokiem sarma — silts un mākoņains.»
«Pirms divpadsmit gadiem,» 1984. gadā laikrakstā «Ļiteraturnaja gazeta» rakstīja Jurijs Rosts, «liels sausums nāca pār mūsu zemi. Dega meži, dūmi cēlās 'no gruzdošiem purviem, un smirdīga dūmaka ietērpa pilsētas. Tajā 1972. gada vasarā mēs, aizmirsuši, ka laika paredzēšanas nozarē darbojas divsimt zinātņu doktoru un pusotra tūkstoša kandidātu, kā arī gandrīz divdesmit tūkstoši citu speciālistu, metāmies uz Temirtau ciematu Altajā pie Anatolija Djakova. Un nebija tanī gadā neviena liela periodiska izdevuma, kurā nebūtu pastāstīts par to, ka viņš jau savlaicīgi paredzējis šo sausumu. Taču hidrometeoroloģiskā dienesta ilgtermiņa prognozes tanī gadā neko tādu par vasaru nebija vēstījušas.»
A. Djakova ilgtermiņa prognozes attiecas ne tikai uz Altaju. Viņš diezgan precīzi paredz laika apstākļus arī citos zemeslodes apvidos. 1978. gada 12. oktobrī Parīzes astrofizikas institūta direktors Z. Pekers saņēmis viņa telegrammu ar brīdinājumu par gaidāmo stipra aukstuma (ap mīnus 20 grādiem) vilni decembra pēdējā dekādē un janvārī. Atbilde — pieklājīgi ironiska. Taču jau 21. decembrī laikraksta «Izvestija» korespondents Parīzē ziņoja, ka tur pēkšņi iestājies liels sals, izgājusi no ierindas maģistrālā elektropārvades līnija, daudzi uzņēmumi pārtraukuši darbu, apstājušies elektrovilcieni. Zaudējumus lēsa uz četriem miljardiem franku. 1981. gada 28. jūlijā Djakovs telegrafējis PSRS Jūras flotes ministrijai, ka laikā no 5. līdz 20. augustam Ziemeļatlantijā veidosies ļoti dziļi cikloni, kuri izraisīs viesuļvētras ASV austrumu piekrastē, Kārību jūrā un Meksikas līcī, bet Tālo Austrumu jūrās no Filipīnām līdz Japānai — spēcīgus taifūnus. Jau 8. augustā laikraksti ziņoja, ka taifūns Hokaido salā nodarījis lielus postījumus — pilnīgi sagrautas 70 mājas un vairāk nekā 19 tūkstošu ēku applūdinātas, daudzās vietās bojātas dzelzceļa līnijas un šosejas, esot cilvēku upuri, 10, augustā parādījās ziņas par spēcīgām lietusgāzēm, kas applūdinājušas Ņujorkas štata pilsētu Votertaunu. 16. augustā nepieredzēti spēcīgs taifūns triecās pret Sahalinu… Un tā daudzas Djakova ilgtermiņa prognozes piepildījās ar apbrīnojamu precizitāti. Panākumu cēloņi? Plašas zināšanas, orģināla metode, liela pieredze.
1935. gadā pēc Odesas un Maskavas universitāšu absolvēšanas Djakovs ieradies Kuzbasā dzelzceļa trases ierīkošanas darbos. Jaunapgūstamajam akmeņogļu baseinam bija" nepieciešama droša transporta maģistrāle, bet celtniecībai vajadzēja drošas laika apstākļu prognozes
Djakovu 1936. gadā ieceļ par Kalnu Sorijas dzelzceļa galveno meteorologu. Jau pirmā viņa izstrādātā prognoze bijusi precīza, arī turpmākās tikpat drošas. Viņa panākumu pamatā ir plašās un dziļās zināšanas meteoroloģijā, fizikā un astronomijā. Turklāt Djakovs noskaidrojis un prasmīgi izmanto likumsakarības, viņš saista Zemes atmosfēras maiņas ar kosmiskajām parādībām, galvenokārt ar procesiem, kuri risinās uz Saules, -kosmiskās laikazīmes.
Minēsim vēl trešo piemēru par laikazīmju prasmīgu izmantošanu kompleksā ar moderno zinātni. Šoreiz Igaunijas republikas Tartu rajona padomju saimniecībā «Kon- guta». Te dzīvo pensionārs Vadims Zelnins. Divdesmit gadus viņš sekmīgi vadīja kolhozu «Vellavere». Pirms kara Zelnins bija ieguvis augstāko agronomisko izglītību, pēc tam absolvējis Tartu universitātes Bioloģijas fakultāti. Specializējies ornitoloģijā. Kopš 1939. gada viņš katru dienu pieraksta visu, kas notiek apkārtējā dabā, bet pirmie novērojumi sākti jau studiju gados — pirms pusgadsimta. Savus novērojumus viņš salīdzina ar tautas laikazīmēm, rūpīgi visu analizē un izvērtē. Kā jau ornitologs, viņš lielāku uzmanību veltī putniem: migrācijas laikiem .un raksturam, ligzdoša-nas -īpatnībām un citām pazīmēm, pēc kurām var prognozēt laika apstākļus īsākam un garākam periodam. Viņa prognozes īsākajam — tuvāko divu nedēļu periodam piepildās vidēji par 83 procentiem. Diezgan precīzas izrādījušās arī Želnina ilgtermiņa prognozes nākamajai sezonai — tuvākajiem trim mēnešiem. Plaši izglītoto un pieredzējušo «laikazīmju tulku» pazīst ne tikai viņa dzimtās Elvas apkārtnē. Katra mēneša otrajā svētdienā Zelnina prognozes tuvākajām divām nedēļām izskan republikas radioraidījumā lauku ļaudīm «Labrīt!». Mācību gada sākumā apkārtējās skolas šo izcilo dabas pazinēju aicina uz tikšanos. Par savu pieredzi viņš stāsta ari Tartu Valsts universitātes studentiem lekcijās — pārrunās.
Kāds stāvoklis ar plašākā sabiedrībā apzinātiem «laikazīmju tulkiem» ir mūsu republikā?
«Dabas un vēstures kalendāra» lasītāji jau ievērojuši Jāņa Jirgensona sastādīto dārzkopja sējas kalendāru Daudzi pārbaudījuši viņa ieteikumus, kas un kādā datumā jāsēj un jāstāda. Un pārliecinājušies, ka, ievērojot šīs senās tautas atziņas, «aug labāk nekā kaimiņam, kas sēj un stāda, kā pagadās». Jirgensons ir Latvijas Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta galvenais agronoms. Savu dārzkopja sējas kalendāru viņš sastāda apmēram divus gadus uz priekšu.
Laikraksts «Cīņa» 1984. gada 21. janvārī publicēja Jāzepa Orbidāna prognozi par laika apstākļiem no janvāra līdz martam, kuru viņš pirms mēneša bija atsūtījis redakcijai. Viņa prognoze piepildījās ar visai lielu precizitāti, sevišķi janvārī un februārī. Tikai marta otrajā pusē laika apstākļi bija nedaudz skarbāki nekā paredzētie. Daugavpils rajona Eglaines ciema iedzīvotāji jau daudzus gadus pēc kārtas pārliecinājušies par vietējās padomju saimniecības «Cīņa» biškopja J. Orbidāna prasmi paredzēt laika apstākļus nākamajai sezonai. Viņa panākumi balstās uz rūpīgiem vērojumiem par dabas norisēm, augu attīstības un dzīvnieku uzvedības īpatnībām. Taču galvenais viņa «informators» ir drava. Bišu dzīves norises un izturēšanās īpatnības, kā arī šo īpatnību cēloņus viņš iepazinis visos sīkumos. Un bites savu kopēju nepieviļ.
Daudzi vecāki lauku vīri un lauku sievas zina ne mazumu laikazīmju, kā arī šīs zināšanas vairāk vai mazāk izmanto ikdienas darba gaitās. Ne sēj, ne stāda, ko un kad pagadās. Un atī no rīta diezgan droši zina, kāds laiks pieturēsies līdz vakaram, tikai bieži vien neapzinās šo parādību sistēmisko sakarību. Diemžēl reti kura laikazīmju pazinēja pieredze apzināta plašākā sabiedrībā. Tas ir neatliekams tuvākās nākotnes uzdevums!
Laikazīmes signalizē par būtisku pārmaiņu sākurņu dabā. Sie signāli ir ļoti konkrēti, bieži vien šauri lokāli. Ar individuālo konkrētību laikazīmes var veiksmīgi papildināt moderno lauksaimniecības un meteoroloģijas zinātni. Zinātne pamatojas uz vispārinājumiem, uz vispārējām likumsakarībām, Zināt šīs vispārējās likumsakarības ir ļoti svarīgi. Taču augkopim un lopkopim jāņem vērā tieši šī gada un šīs vietas apstākļi, lai sētu un stādītu konkrētā pavasara optimālos termiņos — ne agrāk un ne vēlāk. Te nepieciešama ne tikai laikazīmju zināšana, bet arī ilggadēja pieredze, kas uzkrāta, vērojot un analizējot dzīvās dabas attīstības īpatnības kopsakarībā ar nedzīvās dabas procesu gaitu tieši savā novadā.
Taču, kā jau lasījām iepriekšējā nodaļā, naivi būtu domāt, ka visas laikazīmes viennozīmīgi utilitāri kalpo tikai laika apstākļu paredzēšanai, praktiskās darbības labāko termiņu izraudzīšanai. Laikazīmes ir tautas garamantas veids, specifisks folkloras žanrs, kas pauž mūsu senču dabas izpratni, pasaules uzskatu un redzējumu, arī estētiskos un ētiskos priekšstatus. Kā rakstnieks Jānis Peters tieši atzīst:
«Man personiski patiesi lielu estētisko baudījumu sagādā tautas ticējumu poētiskā, līdz apbrīnai dzidrā, lakoniskā frāze, kas no gadsimtu dzelmēm nes līdzi ne tikai racionālo gudrību un pareģonību, bet rada kādu vārdos nenoformulējamu dvēseles noreibumu un vēlreiz liek ar cieņu uzlūkot savas dzimtenes bagāto augu un dzīvnieku valsti, iepriekšējo paaudžu prāta asumu, kosmisko ritumu, ko folkloras laikmeta cilvēks intuitīvi un poētiski precīzi uztvēris. Arī kosmosa apguves laikmeta cilvēkam, lasot tos, tāpat kā lasot tautas dziesmas, top skaidrāks cilvēka nākums, ritējums no aizlaikiem līdz šodienai, viņš asāk sevi sajūt par dabas sastāvdaļu, kam dota apziņa un iespēja aizsargāt šo pasauli, novērtēt tos sociālpolitiskos faktorus, kuri spējīgi nodrošināt pasaules krāšņuma nenonāvēšanu.
Praktiskās atziņas, ko satur tautas meteoroloģija, savā izpildījumā robežo ar mākslu. Un otrādi — tautas dainas, ko mēs uzskatām par tautas dzeju — tātad par mutvārdu mākslu, patiesībā bieži vien ir praktiskas dabas, brīžiem tās ir pat pamācības — kad jāsēj, kad jāar, no kāda koka laiva taisāma, kā jāsvin svētki un vispār — kā jādzīvo, vismaz, kā būtu jādzīvo. Vulgāri un absolūti racionāli pieejot tautas ticējumiem, šinī gadījumā arī meteoroloģiskajiem novērojumiem, ātri var nokļūt «kultūras revolucionāru» pozīcijās un uz kādu laiku nozūmēt savai tautai bagātu, ētiski estētisku materiālu.»