LAIKAZĪMES UN LAIKA ZĪMES
«Literatūras un Mākslas» 1984. gada 31. augusta numurā- Armīns Lejiņš rakstīja par kinodiktoru Borisu Podnieku, ka viņa «kinobalss attīstība ir daļa no mūsu kinožurnālistikas vēstures… Balss jau ieguvusi laika zīmes vērtību, tā personificē laiku»; Te runa ir ne par tām laikazīmēm, kuras apskatījām iepriekšējās nodaļās. Tai parādību kopai, kuru latviešu valodā apzīmē ar vienu vārdu «laiks», daudzās citās valodās ir divi vārdi, piemēram, krievu valodā: epeMH un nozoda\ vācu: Zeit un Weiten, angļu: time un vueather; igauņu: aeg un ilm u. tml. Kāpēc gan mēs, latvieši, tik atšķirīgas parādības saucam vienā vārdā?
Atbilde uz šo jautājumu jāmeklē analogos cilvēces kultūras krātuvē. Senās Mezopotāmijas pētnieks Igors Kločkovs grāmatā «Babilonijas garīgā kultūra: cilvēks, liktenis, laiks» diezgan sīki apskata laika izpratni šajā senās kultūras zemē pirms divarpus līdz četriem gadu tūkstošiem. No šī vēsturiskā perioda saglabājies daudz māla tāfelīšu ar ķīļrakstu tekstiem. No atšifrētajiem tekstiem izriet, ka senie babilonieši laiku izpratuši kā notikumu plūsmu. Mūsdienās izplatīto vispārināto priekšstatu par laiku kā ilgumu' babilonieši nav pazinuši. Laiks viņu izpratnē bijis konkrēts, ļoti atkarīgs no tā, kas to piepilda. Acīmredzot līdzīgi laiku izpratuši ari mūsu senči. Ja attiecīgajā dienā vai nedēļā bija vēlamie meteoroloģiskie apstākļi, tad visi atzina, ka ir «labs laiks», ja nevēlamie — tad sacīja, ka ir «slikts laiks». Priekšstats par laiku kā ilgumu radās vēlāk, attīstoties eksaktajām zinātnēm (matemātikai, fizikai, astronomijai). Tāpēc senajās valodās (sanskrita, senslāvu u. c.) šie priekšstati nav šķirti. Sāds arhaisma elements saglabājies ne tikai latviešu, bet arī bulgāru, serbu-horvātu, ungāru un dažās citās valodās. Pārejas formu redzam grieķu valodā, kur abstrakto laiku apzīmē ar vārdu hronos, bet konkrēto (individuālo) — kairos (piemēram, teikumā: «Man nav laika»). Taču vārdu kairos lieto ari laika apzīmēšanai meteoroloģisko apstākļu izpratnē.
Lai labāk atšķirtu (arī salīdzināšanai) šos jēdzienus, turpmāk to, kas attiecas uz meteoroloģiskajiem apstākļiem, rakstīsim ar mazo burtu — laiks, bet ilgumu apzīmējošo vārdu rakstīsim ar lielo burtu — Laiks. Tātad — laikazīmes un Laika zīmes. Kā jau teikts, mūsu senči šos jēdzienus nešķīra.
Tomēr arī mūsdienās Laika izpratne nebūt nav viennozīmīga. Laiks un telpa — materiālās eksistences pamatformas. Taču, kā pirms vairāk nekā pusotra gadsimta atzīmēja filozofs Hēgelis, ir zinātne par telpu — ģeometrija, bet nav zinātnes par Laiku. Starptautiskās Laika pētīšanas biedrības dibinātājs Dž. Freizers 1968. gadā ieteica zinātnei par Laiku dot nosaukumu «hronosofija», taču šādas zinātnes arvien vēl nav. Grūti iedomāties kaut ko vienkāršāku un reizē sarežģītāku par Laika jēdzienu, rakstīja ievērojamais padomju zinātnieks akadēmiķis Aleksandrs Fersmanis. Un pirms vairāk nekā pusotra gadu "tūkstoša Aurēlijs Augustīns: «Mēs pastāvīgi atkārtojam vārdus: laiks un laiks, laiki un laiki…
Izsakām un dzirdam tos, un mūs saprot, un mēs saprotam. Nav vārdu skaidrāku un biežāk lietotu un reizē tieši pretēji — ar tik apslēptu būtību, kas prasa izskaidrojumu.»
Padomju filozofs Jurijs Molčanovs grāmatā «Četras laika koncepcijas filozofijā un fizikā» apskata dažādus mūsdienu priekšstatus par Laiku. Sos priekšstatus viņš vispirms iedala substancionālajās un relacionālajās koncepcijās. Substancionālā Laiku uzskata par substanci Tāda no matērijas neatkarīga substance ir absolūtais Laiks Izaka Ņūtona teorijā: «Absolūtais, patiesais, matemātiskais laiks pats par sevi uh pēc savas būtības, bez kāda sakara ar kaut ko ārēju tek vienmērīgi un citiem vārdiem tiek saukts par ilgumu. Visas kustības vai paātrināties vai palēnināties, bet absolūtā laika tecējums nevar mainīties… Relatīvais, šķietamais jeb sadzīves laiks ir vai nu precīzs, vai arī mainīgs, uztverams ar jutekļiem, ārējs, ar kādu kustību radīts ilguma mērs, ko parastajā dzīvē lieto patiesā matemātiskā laika vietā: stunda, diena, mēnesis, gads.» Ir arī citādi substancionā- lie priekšstati. Padomju astronoms Nikolajs Kozirevs Laiku uzskata par fiziski aktīvu substanci, kas mijiedar bojas ar vielu un enerģiju un ir katras tapšanas pamatfaktors.
Oponēdams Ņūtonam, Gotfrīds Leibnics apgalvoja, ka nekāda absolūtā Laika nav, ka šis jēdziens atbilst notikumu un parādību secības kārtībai. Mainās notikumu un parādību secības kārtība — mainās arī" Laika gaita. Tur, kur nekas nenotiek, nav arī Laika. Einšteina relativitātes teorijā katras sistēmas Laiks atkarīgs no kustības 'ātruma: jo ātrāk tā kustas, jo relatīvi lēnāk (attiecībā pret novērotāju) rit šīs sistēmas Laiks. Ja sistēmas ātrums tuvojas gaismas ātrumam, tās individuālais -Laiks (paš- laiks) tuvojas nullei… Atgriezies no šāda superātra lidojuma, kas pēc kosmiskā kuģa pulksteņa būs turpinājies, teiksim, gadu, kosmonauts konstatēs, ka uz Zemes pagājuši gadu tūkstoši… Tamlīdzīgas Laika koncepcijas sauc par relacionālām. Tās skata Laiku nevis kā patstāvīgu substanci, bet kā attiecības starp esamības objektiem, precīzāk — kā šo attiecību vispārinājumu. Arī kā pārmaiņu mēru.
Laika relacionālās koncepcijas ietvaros attīstās priekšstati par specifiskajiem Laikiem. Bioloģiskais, ģeoloģiskais, sociālais, psiholoģiskais Laiks. Principā Laiku var taču mērīt ne tikai pēc Zemes apgriešanās ap savu asi un ap Sauli (diennaktīs, mēnešos, gados), bet ari pēc jebkura cita cikliska procesa, kura raksturīgie stāvokļi periodiski atkārtojas, piemēram, ar pulsu, organisma augšanas gaitu, vielmaiņas reakcijām, auga dzinuma posma izaugšanu no vienas lapas (vai lapu mietura) līdz otrai.
«No kā atkarīgs Laika intervāla minimums, īsāku par kuru mēs vairs nespējam uztvert?» jautāja pasaulslavenais dabaszinātnieks Kārlis Bērs savā ievadrunā pirmajā Krievijas entomologu kongresā 1860. gadā. Un pats atbildēja: šī acumirkļa (reizi pamirkšķināt aci!) ilgums tieši atkarīgs no mūsu organisma dzīvības norišu ātruma. Iztēlosimies domājošu būtni, kas dzīvo tūkstošreiz ātrāk nekā mēs, teica Bērs. Visi dzīvības procesi (sirdsdarbība, asinsrite, elpošana, vielmaiņa) tādas būtnes organismā norit tikpat reižu ātrāk. Kamēr mēs pamirkšķināsim vienreiz, šī būtne to paspēs izdarīt tūkstoš reižu. Visi ārējie notikumi tās uztverē ritēs attiecīgi (tūkstoškārt) lēnāk nekā cilvēkam: vasaras diena kā divi gadi. Bet tagad salīdzinājumam iztēlosimies, turpināja Bērs, saprātīgu būtni, kas dzīvo tūkstošreiz lēnāk nekā mēs. Vienam šīs būtnes dzīves acumirklim atbilst tūkstotis mūsējo. Tādas būtnes uztverē ārējo notikumu temps būtu tūkstoškārt paātrināts: diennakts viņas uztverē līdzinātos pusotrai mūsu minūtei. Apmēram tāpat kā Mazajam princim Antuāna de Sent-Ekziperī stāstā, kad dienā cilvēks pagūst tikai pateikt «Labdien!» un vēl kādu teikumu, kam seko «Ar- labunakti!». Tā arī cilvēka mūžā, secināja Bērs, mainās Laika gaitas uztvere. Bērnībā, kad organisms Strauji aug un attīstās, ārējo notikumu Laiks rit lēnāk, jaunībā tā ritums paātrinās, bet vecumā tas jau joņo kā ar vēja spārniem. Te vērojama individuālā bioloģiskā Laika dilatācija kā Einšteina relativitātes teorijā: jo ātrāka ķermeņa kustība, jo relatīvi lēnāk rit tā pašlaiks. Tikai te mehāniskās kustības (telpiskās pārvietošanās) vietā ir bioloģiskie procesi organismā. Filozofi ideālisti (piemēram, A. Sopenhauers) saskatīja šajā apstāklī tikai subjektīvās Laika uztveres maiņu, cilvēka dzīves pieredzei uzkrājoties. Kārlis Bērs parādīja, ka subjektīvā uztvere pamatojas uz paša organisma Laika gaitas objektīvu maiņu. Katrs taču atšķirs gadu vecu bērnu no trīsgadīga. Bet pamēģiniet tikpat droši pateikt, kuram no diviem padzīvojušiem cilvēkiem ir sešdesmit viens un kuram sešdesmit trīs gadi! Bēra ideju pēc septiņdesmit gadiem izmantoja Lekonts di Nojuī, pētot organisma bioloģiskā Laika gaitu. Grāmatā «Bioloģiskais Laiks», kas iznākusi 1936. gadā Londonā, viņš mēra organisma specifiskā Laika gaitu ar brūces dzīšanas ātrumu. Līdz ar vecuma palielināšanos brūce dzīst arvien lēnāk un lēnāk.
Organisma individuālā Laika — bioloģiskā Laika ritums mūža gaitā palēninās un ārējo notikumu tempi šķiet arvien ātrāki. Taču cilvēks nav bioloģiska būtne vien Cilvēkam ir apziņa, saprāts (kā nekā Humo sapieris!), un viņš ir sociālas kopas (kolektīva) loceklis. Viņš reizē dzīvo bioloģiskajā, psiholoģiskajā un sociālajā Laikā. Tā daudzi psihologi uzskata, ka pēc personības orientācijas Laikā cilvēkus var iedalīt tādos, kas. dzīvo pagātnē, tagadnē vai nākotnē. Pirmie esot emocionāli, depresīvi, otrie — impulsīvi, asi uztveroši, bet trešie — iniciatīvi, mazāk pieķeroties citiem cilvēkiem. Taču, kā atzīmē psihologs V. Kovaļovs, cilvēkam ļoti nepieciešams aplūkot savu pašreizējo dzīvi no dažādiem laika viedokļiem. Prasi redzēt tagadni gan no pagātnes — kā nākotni, gan arī no nākotnes — kā pagātni. Šādas manipulācijas ar savu psiholoģisko Laiku koncentrē aktuālajā tagadnē cilvēka potenciālo enerģiju, dod viņam jaunus spēkus vitāli svarīgu, ļoti grūtu uzdevumu veikšanai.
Bet kā ir ar mūsu senču prasmi (un arī praksi) raudzīties no pagātnes uz tagadni? Mūsdienās tāds varens līdzeklis ir rakstītā vēsture. Iepazīstot vēsturi, mēs spējam skatīt savu tagadni kā atsevišķu posmu garajā sabiedrības attīstības ķēdē, spējam labāk izprast un novērtēt tagadnes notikumu jēgu. Senatnē šim nolūkam kalpoja tradīcijas, paražas, rituāli, kuru uzturēšanā liela nozīme bija svētkiem, sevišķi kalendārajiem svētkiem. Taču svētku nozīme ir daudzšķautņaina. Svētki tieši ietekmē sociālpsiholoģisko Laiku. Svētkos vairs nav ikdienišķā Laika rituma. Te, kā raksta I. Kločkovs, ienāca mitoloģiskais Laiks. Svētki ar saviem rituāliem, spēlēm, ķekatām, mielastiem un citām izdarībām radikāli atšķīrās no ikdienas, mainīja sociālpsiholoģiskā Laika kvalitāti. Spēle pārtrauc_ telpas un Laika vienveidību un atdala spēles dalībniekus no ikdienišķās dzīves, radīdama savu pasauli, raksta holandiešu zinātnieks Johans Heizingers grāmatā «Homo ludens» («Spēļu cilvēks»). Pārtraucot monotoni vienmuļo, lineāro Laika gaitu, svētku izdarības ievirzīja to spirālē: katra sezona bija it kā tāda pati kā iepriekšējā gadā, taču jau mazliet savādāka.
Kādā no iepriekšējām nodaļām mēs stāstījām, ka kalendārie svētki kalpoja ari parmarķierdienām, iezīmējot Laika plūsmu, palīdzēja to mērīt un konstatēt tā virzību. Svētkos mūsu senči it kā slēdza līgumu ar dabas spēkiem uz kosmiskās vienotības pamata. Sīs cilvēka un dabas kosmiskās vienotības ideja izpaužas daudzās laikazīmēs, sevišķi tajās, kuras norāda uz labvēlīgām un nelabvēlīgām dienām. Pēc kristietisma ieviešanas baznīca daudzas no šīm rituāldienām saistījusi ar savu kalendāru. Rituālajās dienās, sevišķi tādās, kad notiek būtiskas kosmiskas pārmaiņas, piemēram, ziemas un vasaras saulgriežos, it kā sajaucas nākotne ar pagātni. Tad šķiet sevišķas izredzes ieskatīties nākotnē, uzzināt arī savu likteni. Tieši šādos lūzuma momentos notika nākotnes zīlēšana, dažādas izdarības savas un mājdzīvnieku veselības, lauku ražības nodrošināšanai. Laikazīmēs te pārsedzās ar Laika zīmēm.
Rituālo pasākumu cikliskais izvietojums pa gada sezonām pamatojas ne tikai uz mūsu senču tieksmi dzīvot saskaņā ar dabu un kosmosu, bet arī uz apbrīnojami dziļām zināšanām un lielu praktiskās darbības pieredzi. Sacītā ilustrēšanai vēlreiz pakavēsimies pie IV gadsimta pavasara un vasaras sezonas rituālā kalendāra. Kā jau pastāstījām nodaļā «Tālāku laiku prognozējošās situācijas un dienas», šis seno poļanu kalendārs ornamenta veidā attēlots uz rituāltrauka. Ornamenta zīmes uz trauka virsmas izvietotas divās joslās. Platākajā— augšējā joslā ar kvadrātiņiem attēloto dienu grupas pārtrauc lietus strūklu un koka, pērkona un zibens, kā arī citas zīmes. Lietus strūklu zīmes atbilst šādiem periodiem: no 20. līdz 30. maijam, no 11. līdz 20. jūnijam, no 4. līdz 6. jūlijam un no 15. līdz 18. jūlijam. Lietus periodu norādēm ir noteikta nozīme. Sājos laikos vasarājiem sevišķi nepieciešams lietus. Cerņigovas apgabala (kur atrasts šis senais kalendārs) klimatiskajos apstākļos pirmais periods sakrīt ar vasarāju stiebrošanu, otrais — ar vārpošanu, trešais — ar graudu piengatavību un ceturtais — ar graudu vaskgatavību. Minētajos periodos augi patērē ļoti daudz ūdens, tāpēc nepieciešams lietus. Taču Ukrainā šajos periodos lietus bieži nelīst — un tādēļ graudu raža krasi samazinās. Otrais periods kalendārā attēlots ar trijstūri, kuram sānu virsotne izbeidzas 20. jūnijā. Ar to ir izteikta ļoti svarīga agrotehniska prasība, jo jūnija pēdējā dekādē sāk ziedēt vasarāji. Tad lietus būtiski traucē ziedu ap- puteksnēšanos un apaugļošanos. Pēdējo (ceturtoj periodu attēlo lietus strūklas, kas no augšējās joslas turpinās horizontāli apakšējā joslā, proti, «aiziet zemē». Tā ir ļoti gudra seno zemkopju atziņa: pēc 20. jūlija lietus nav vajadzīgs (labība sakritīs veldrē, pērkona negaisā var aizdegties druva, vārpas var nopostīt krusa), kaut gan augsnei nepieciešama valgme.
Visas šajā IV gadsimta kalendārā norādītās svinamās dienas ir cieši saistītas ar seno zemkopju rūpēm par nākamās ražas likteni, ar graudaugu attīstības svarīgākajām fāzēm, ar nepieciešamību nodrošināt druvām pietiekami daudz saules siltuma, mitrumu vajadzīgajā brīdī, novērst dabas stihiju postījumus. Kalendārā norādītas konkrētas dienas, kad tā vai citādi jāietekmē dabas spēki. Interesanti atzīmēt, ka šeit minētie datumi ir arī tā saucamās prognozējošās dienas, kurās pēc laikazīmēm ir cerība aptuveni paredzēt meteoroloģiskos apstākļus uz priekšdienām. Tātad šādu rituāla dienu izvēle pamatojas uz ilgstošiem vērojumiem ne tikai par labības augu attīstības gaitu, bet arī par laika apstākļu dažādām savstarpējām'sakarībām.
Varbūt mēs pārāk augstu novērtējam to cilvēku intelektu, kuri dzīvojuši pirms diviem trim gadu tūkstošiem? Ieskatīsimies padomju arheologa Borisa Frolova populārzinātniskajā darbā «Par ko pavēstīja Sibīrijas madonna». Viņam — slavenā arheologa akadēmiķa Alekseja Oklad- ņikova skolniekam — izdevies atšifrēt ornamenta rakstus uz divām senā akmenslaikmeta kaula rokassprādzēm, kuras izraktas Mezinas apmetnē Sibīrijā. Izrādījās, ka te meandru (līčloču) un zigzagveida rakstos attēloti Saules un Mēness kalendāri. Mezinas rokassprādzes meandru un zigzagvēida ornamentā, secina Boriss Frolovs, izteikta Laika skaitīšanas prakse pēc Saules gada un Mēness cikliem, kas izveidojusies pirms vismaz divdesmit (!) gadu tūkstošiem, kā arī Saules un Mēness kalendāru noteiktas saskaņošanas pieredze.
Laikazīmes nes sevī Laika zīmes arī tādā nozīmē, ka tās atspoguļo laikmetu, kurā radušās. Tādas laikazīmes, kas izšķir gadā tikai divas sezonas (silto un auksto), ir krietni vecākas par tām, kurās figurē četri gadalaiki. Ķeltu vēstures pētnieki noskaidrojuši, ka šīs ciltis dalījušas gadu divos periodos: siltajā, kas sācies ar mājlopu izdzīšanu ganos un turpinājies līdz to atgriešanās laikam ziemas mītnēs, un aukstajā. Senajiem ģermāņiem gada iedalījums divās sezonās pastāvējis līdz mūsu ēras pirmajiem gadsimtiem. Dažu laikazīmju vecumu iespējams noteikt vēl precīzāk, piemēram, tās, kurās norādīts konkrēts datums kopā ar vasaras vai ziemas saulgriežiem (visgarākā un visīsākā diena), arī pavasara un rudens ekvinokciju, kad diena līdzinās naktij. Kalendārā varam izlasīt, ka vasaras saulgrieži ir 22. jūnijā un ziemas — 22. decembrī, bet pavasara un rudens ekvinokcija — 21. martā un 23. septembrī. Taču, kā zināms no astronomijas, debess ekvatora un ekliptikas stāvokļi savstarpēji mainās apmēram par 50,3 leņķa sekundēm gadā. Par tādu pašu lielumu pretim Saules redzamajai kustībai pārvietojas ari pavasara un rudens, vasaras un ziemas raksturīgie punkti. Tāpēc visi šie kalendāra datumi — vasaras un ziemas saulgrieži, pavasara un rudens ekvinokcija — nobīdās par vienu diennakti apmēram 130 gados. Ņemsim, piemēram, šādu laikazīmi: «No Manuila dienas saule — uz ziemu, bet vasara — uz svelmi.» Manuila diena ir 30. jūnijā. Laikazīme šo dienu saista ar vasaras saulgriežiem (tagad 22. jūnijs). Tātad starpība starp datumiem 30—22 = 8 dienas. So dienu skaitu reizinot ar 130, iznāk apmēram tūkstotis. Pēc iegūtā rezultāta varam secināt, ka minētā laikazīme radusies pirms tūkstoš gadiem, respektīvi, X gadsimtā.
Laiks spēj arī pēc būtības koriģēt laikazīmēs. Klimats Laika gaitā mainās. Padomju zinātnieks A. Sņitņikovs ilgstošu pētījumu rezultātā secinājis, ka Zemes klimata pārmaiņām ir ritmisks raksturs. Viņš konstatējis, ka klimata ritmikas periods vidēji ilgst 1850 gadus. Viena perioda laikā mitru un vēsu klimatu nomaina ievērojami sausāks un siltāks. Tāpēc dažas laikazīmēs, kas radušās klimata perioda sākumā, var izrādīties neatbilstošas perioda beigu posma apstākļiem. Cilvēka darbība paātrina dabas procesu gaitas pārmaiņas. Dažādi antropo- gēnie (cilvēka izraisītie) faktori izmaina dzīvnieku uzvedību un augu reakciju, ietekmē atmosfēras cirkulāciju. Līdz ar to mainās sakarības un ritmi dabā. Tāpēc an- tropogēno faktoru augošā ietekme var kļūt par cēloni daudzu laikazīmju neatbilstībai. Bet varbūt arī šādos gadījumos, kā saka, nav ļaunuma bez labuma? Novērojumi par šādām neatbilstībām un to cēloņu izpēte taču spēj dot vērtīgus datus modernajai ekoloģijai. Pirmkārt, te varētu gūt papildu informāciju par apkārtējās vides ritmikas maiņām, par to, kā mainās dzīvnieku un augu reakcija uz vides faktoriem. Otrkārt, seno laikazīmju novirzes varbūt paver mums savdabīgu «ekoloģiskās arheoloģijas» nogabalu. Šādas novirzes var dot vērtīgu liecību par sava tapšanas Laika ekoloģisko situāciju.
Katrai cilvēka darinātai lietai vai viņa darbībai, raksta A. Baiburins grāmatā «Mājoklis austrumslāvu rituālos un priekšstatos», ir kā utilitāra, tā simboliska nozīme — semiotiskais statuss. Rituāls izsaka šo semiotisko jēgu, jo pats ir pasaules uzskata, pasaules ainas kopējās shēmas elements. Sāda^ pasaules kopainas shēma bija vitāli nepieciešama mūsu senčiem (tāpat kā mums!), lai izveidotu savas uzvedības un orientācijas stratēģiju un taktiku apkārtējās dabas un kultūras vides procesos un parādībās. Pārliecība par savas orientācijas pareizību cilvēkam tikpat nepieciešama kā pārtika un miegs. Mūsu senčiem tā bija arī savas dzīves telpas un Laika apgūšana. Ne velti tik daudzās laikazīmēs runāts par debespusēm, sevišķi ziemeļiem un austrumiem. Slavenais franču arheologs un etnogrāfs A. Leruā-Gurāns secina, ka telpas un Laika apgūšanai (domesticēšanai) bijusi ne mazāk būtiska nozīme cilvēka intelekta veidošanas procesā kā darba rīku izgatavošanai. Telpas un Laika apgūšanas zemākās formas piemīt arī dzīvniekiem (ligzdu vīšana, alu rakšana), bet augstākā, konceptuālā forma ir tikai cilvēkam kā augsti attīstītu smadzeņu darbības rezultāts. Šāda specifiski cilvēciska telpas un Laika apgūšana, secina A. Leruā-Gurāns, iespējama tikai tad, ja izveidots attiecīgais priekšstatu modelis un jēdzieniskā «vārdnīca», atbilstošs pasaules uzskats, kuru ķatra paaudze pārmanto no iepriekšējās.
Mūsu senču pasaules uzskatu glabāja kolektīvā atmiņa dažādu kultūras fenomenu veidā. Tās bija teikas, tautasdziesmas, paražas, rituāli u. c. Starp šiem senās kultūras fenomeniem nozīmīga vieta ir laikazīmēm- Sevišķi labi to redzam tajās laikazīmēs, kuras saista cilvēka dzīvi ar dabas ritmiem un kosmisko harmoniju. Cilvēka radītās kultūras telplaiks tā vai citādi atspoguļo, modelē Visuma telplaiku.
Laikazīmēs var sameklēt ne mazumu racionālu atziņu laika apstākļu paredzēšanai un praktiskai darbībai lauksaimniecībā un dabsaimniecībā. Tajās iespējams rast arī ierosmi vēl neizpētītu likumsakarību atklāšanai. Laikazīmes ir nenoliedzami vērtīgs materiāls mūsu senču pasaules uzskata, pasaules kopainas shēmas un vērtību sistēmas dažādu slāņu pētīšanai. Tās nes sevī mūsu senču mentalitātes atspulgu. Taču varbūt ne mazāka vērtība ir ierosmei, ko iespējams smelties no šī tautas garamantas veida, lai mūsdienu ārkārtīgi sarežģītajā situācijā prastu optimāli domesticēt telpu un Laiku, kas paātrināti komplicējas, lai strauji mainīgajā pasaulē veiksmīgi harmonizētu savas ikdienas steigas laiku ar lielo Visuma Laiku.