286. Ja aita nemīl savu jēru, tad jāņem jērs klēpī un jātur aitai priekš acīm un jādzied: „Kā meita skatās spogulī, tā lai aita skatās savā jērā!"
K. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163, 452.
287. Lai aita mīlētu savu jēru, i;nl aizgaldā jāmet kaķis vai suns.
M. Veidenberga, Vecmokas.
288. Lai aita mīlētu jēru, vajaga katram savas zeķes sasiet kopu, bet neatstāt atsevišķi.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
289. Kad aita jēru neglabā, tad tai jērs trīs reiz jāapņem apkārt.
K. Jansons, Plāņi.
290. Ja aita nemīl jēru, tad vajaga paņemt maizes šķēli un apņemt aitai un jēram trīs reizes riņķī ap kaklu un iedot aitai maizi apēst, tad aita sākot jēru mīļot.
K. Corbiks, Nīgranda.
291. Ja aita jēra neglabā, tad jāsaliek aitas un jēra galvas kopā un trīsreiz ar maizes kumosiņu rokā jāapvelk riņķis ap aitas un jēra galvām un maizes kumosiņš jāatdod aitai.
M. Rutape, Tirza. K. Kēze.
292. Ja aita neglabā jēru, tad paņem gabaliņu maizes, apņem ar to aitai 3 reiz riņķī un dod aitai maizi apēst, tad aita glabās jēru.
K. Kēze, Priekuļi.
293. Ja aita neglabā jēru, — ņem maizes gabalu, izņem 3 reiz aitai caur pakaļkājām un dod apēst.
J. Rudītis, Jaunpiebalga.
294. Ja aita jērus neglabā, tad ar maizes kumosu trīs reiz jāapvelk riņķis ap aitu un jēriņu un maizes kumoss jāatdod apēst aitai, tad glabās.
A. Viklande, Vecpiebalga.
295. Ja aita jēra neglabā, tad maizes gabals jāapņem jēram trīs reizes ap vēderu un jāiedod aitai.
E. Laime, Tirza.
296. Kad aita jēru nemīl, tad jērs jāapnes 3 reiz aitai riņķī un jānoliek priekšā.
L. Valkne, Tāšpadure.
297. Ja aita neglabā jēru, tad jēram mugurā vilnā izgriež krustu un vilnu ar maizi iedod aitai.
K. Jansons, Latgale.
24
MIH .hi nilu jaunu jēriņu ne- luīļ'i). lini jēriņam jāapsien sarkanu lenllle ap asti.
J. A. Jansons, Bīriņi.
200. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāņem žīdu jeb kāda ciemiņa cepure un trīsreiz jāapgriež ap aiļu, tad viņa sāks mīlēt jēru.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
.'100. Kad aita jēru neglabā, jānoņem pirmajam svešniekam, kas mājā ienācis, cepure un ar to jānokuļ aita, tad tā jērus glabāšot.
H. Skujiņš, Smiltene.
301. Ja aita neglabā savus jērus, tad vajaga ņemt ciemiņa cepuri un ar to viņu nopērt: tad aita jērus glabās.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
302. Ja aita neglabā jēru, tad tfi jāper ar sveša vīrieša cepuri un jāsaka: „Ciemī, aita neglabā jēru!"
V. Johansone, Liepa.
303. Kad aita nemīl savu jēru, tad tā jānoper ar žīda cepuri.
K. Jansons, Plāņi.
304. Kad aita jēru neglabā, tad vajaga meitiešu cepuri uzmaukt aitai galvā un ar pazagšus paņem- tu vīriešu cepuri pērt.
J. Rubenis, Ērgļi.
305. Kad aita nemīl jēru, tad lā jākuļ ar vīrieša cepuri, tad mīl.
K. Pavasaris, R. Bērziņš, Džūkste.
306. Ja aita jēra neglabā, tad saimniekam vakarā kreklā jāaiziet uz kūti un aita trīs reiz jānokuļ, jānoper ar savu cepuri.
M. Rumpe, Tirza.
307. Ja aita neglabā jēra, tad viņa jānoper ar biksēm, tad glabās.
A. Bulēne, Turaida.
308. Kad aitai divi jēri, tad parasti viņa vienu mīl vairāk kā otru. Tad jāsaper aita ar vienu pāri jaunu dūrainu vilnas cimdu, lai viņa mīlētu abus jērus.
M. Auziņa, Rīga.
309. Ja aitas neglabā jērus, tad ar ciemiņa cimdu tās jāper.
A. Broža, Naukšēni.
310. Ja aita neglabā jēru, tad vajaga klusām paņemt sveša cilvēka cimdus un ar tiem aitu nopērt.
M. Ķimene, Mazsalaca.
311. Kad aita neglabā jēru, ja ienāk kāds ciemiņš, tad jāpaņem nemanot viņa cimdi un ar tiem aita jānoper.
P. Atspulgs, Rauna.
312. Ja aita nepieņem jēru, tad ubagam jānozog cimdi un jāiesit aitai pa purnu, pie kam cimdi jānoliek tai pašā vietā, ubagam nemanot.
V. Miķelāns, Dunava.
313. Kad aita nemīl jēru, tad aitai jāsit ar cimdu un jāsaka: „Mīli jēru! Mīli jēru!"
L. Valkire, Tāšpadure.
314. Ja aita nemīl jēru, tā jāsit ar cimdu, tad aita jēru pieņems.
T. Rogute, Brunava.
315. Kad aita neglabā jēru, tad nav jāatņem labdiena, bet jāsaka: „Man aita neglabā jēru."
Ai Ida
K. Pavasaris.
316. Kad aita nemīl jēru, tad vajaga uzlikt cepuri uz vārtu staba un kufu vīrieti pirmo satiek, tam teikt: „Aita nemīl jēru", un sviest cepuri pakaļ.
K. Corbiks, Līvbērze.
317. Kad aita neglabā jēru, tad jāuzkliedz gaj-ām braucējam ciemiņam: „Ciemiņ, aita neglabā jēra!"
K. Jansons, Plāņi. P. Š., Rauna.
318. Kad aita neglabā jēru, tad, kad kāds brauc gafām, jāaizslēpj jas aiz stuj-a un jāsauc: „Ciemī, man aita jēra neglabā!"
P. Atspulgs, Rauna.
319. Ja aita nemīļo jēru, tad vajaga iet uz ceļa un braucējiem saukt: „Ciemiņ, ciemiņ, aita nemīļo jēru!" Tad aita jēru pieņem.
P. Biša, Vijciems.
320. Ja aita nevāc mazus jēriņus, tad vajaga iziet uz ceļa, kur iet cilvēki, un sacīt: „Mana aita nevāc jērus", tad viņa vāks.
I. Upenieks, Skrunda.
321. Ja aitas neglabājot jērus, tad saimniecei vajagot kliegt trīs reizes uz kāda sveša cilvēka: „Cie- miņ, aita jērus neglabā", tad sākot glabāt.
M. Klause, Jaunpiebalga.
322. Ja aita jēru neglabā, tad vajaga iziet pie kūts stuya un sacīt: ,,Ciemiņ, man aita jēra neglabā", tad aita tūliņ jēru glabās.
L. Pogule, Gatarta.
323. Ja aitas negrib jērus, tad jāiet uz lielceļa un nelaime jāsaka pirmajam vīram, kuj-u satiek. Pēc tam aita jēru gribēs.
M. Macpāne, Alsunga.
324. Ja aita savu jēru nemīlē, tad jāiet uz ceļa un jāuzsauc pirmajam ceļa gājējam, kas nāk pretī: „Aita nemīlē jēru!" Viss būs labi, ja tas atbildēs: „Ej uz māju, gan viņa mīlēs!" Turpretī -— nekas nelīdzēs, ja svešais varbūt atbildēs: „Ja aita jēru nemīlē, tad mīlē pati viņu!"
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 201.
325. Ja aita jēra negrib, tad jāskrien uz ceļa un pirmajam nācējam jāsaka: „Mana aita jēra negrib." Ja pretimnācējs ir nelaipns un nekā neatbild, tad jāgaida nākošais, kas parasti atbild: „Ej, meitiņ, mājās, gan aitiņa gribēs tavu jēriņu."
M. Rumpe, Tirza.
326. Ja aitas neglabā jērus, tad tas jāizkliedz svešiem garāmbraucējiem, tad aitas jērus glabās.
A. Aizsils, Kalsnava.
327. Ja aita nemīl sava jēra, tad saimniecei jāsaka žīdam, kad tas ienāk istabā: ,,Izgrauz, žīdiņ! aita jēra nemīl!" Žīds atbild: „Lai mīlē, lai mīlē! Lai Dievs dod, ka mīlētu!" Žīdam par to dod cimdu pāri.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 163.
328. Kad avis nemīļo jēru, tad viņas īpašniecei jāiet pretī uz ceļa kādam braucējam vai gājējam un jāteic: „Aita nemīl jēru, aita nemīl jēru!" — Ja atbild: „Ej mājā, ej, gan jau mīļos", tad ir labi; bet ja atbild: „Ja aita nemīl, tad mīli pati", tad nav labi.
B. Blumbachs, Lībagi.
■" "'i u & 'i
329. Ja aita jēra neglabā, tad, redzot svešu cilvēku braucam, jā- skrejot trīs reizes ap kūtīm un jā- .sakot uz ciemiņa: „Man aita jēra neglabā." Tad tūdaļ glabāšot.
J. Ritaka, Litene.
330. Ja aita neglabā (neieredz) jēra, tad jāņem cimds un jāpiedāvā ceļa braucējam, vai nav to pazaudējis.
A. Pliens, Meirāni.
331. Ja aitai divi jēri un vienu viņa neierauga, tad jānostājas kūts durvīs un jāsauc: „Gaška, gaška, aita jēru neglabāj'." Pēc tam aita glabās abus.
M. Poriete, Lubāna.
332. Ja kāda aita nemīl jēru, tad ubagu runga jāvelk trīs reizes ap bezkaunīgo aitu un jērs vai arī aita labi jāizper ar vīriešu drānām, vislabāk biksēm. Ja tas neko nelīdz, tad jāskrien ārā un jāsauc pilnā kaklā: „E, vīri, vīri! Mana aita nemīl jēru!"
A. L. Puškaitis.
333. Kad aita savu jēru neglabā, tai tad zagtu ēdienu dod.
K. Jansons, Plāņi.
334. Ja aita sava jēra nemīlē, tad jāiet pie kaimiņa šķūņa vai vezuma un jāizvelk drusku siena, jāatnes mājā un jādod aitai; tad aita mīlēs jēru.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
335. Kad aita jēru neglabā, tad tai jāiedod zagšus no siena vezuma izrauts siena vīšķis.
K. Jansons, Plāņi.
336. Kad aita jēra neglabā, tad jāiet svešā šķūnī siena zagt. Jāņem 3 reizes, un mājā ar to sienu jāapņem 3 reiz jēram apkārt, pēc tam jāatdod aitai apēst, 3 reiz norunājot: „Glabā savu bērnu!" Tad aita glabās.
Fr. Vāvere, Koknese.
337. Ja aita neglabā jēru, jāiet siens zagt, un ar zagto sienu aita jābaro.
P. Atspulgs, Rauna.
338. Ja aita jērus neglabā, tad no kaimiņiem jānozog siens un jāiedod aitai — tad glabā.
A. Ozoliņa, Taurene.
339. Ja aita "jera neglabā, tad jāiet uz otra šķūni siena zagt. Siens jāizzog pa šķūņa šķirbu, bet ja pie šī darba pārsteidz kāds cilvēks, tad jāaizslēpjas aiz šķūņa pakša un jākliedz: „Aita jēra neglabā, aita jēra neglabā!". Sis siens jāiedod aitai, un viņa glabā jēru.
M. Rumpe, Tirza.
340. Ja aita jēru neglabā, tad, kad iebrauc ciemiņi ar baltu zirgu, jānozog drusku siena un aitai jāiedod.
E. Laime, Tirza.
341. Kad aita neglabā jēra, tad slepus jāizvelk no šķūņa pa šķirbu siens, kurš tad bez saules jāatdod aitai apēst.
K. Jansons, Pilda.
342. Ja aita nepieņem jēru, tad ar vijamo kāsīti caur šķūņa šķirbu jāizvelk siena piciņš un jāsabaro aitai; tad pieņems.
V. Miķelāns, Asare.
343. Kad aitas nelaiž jēru zīst, tad aitas īpašniecei jāiet jānozog siens un jāiebāž cimdā, ar šo sienu jāpabaro aita, tad būs līdzēts.
A. Skuja, Vestiena.
344. Ja aita jēru neglabājot, tad jēram uz astes vajagot uzslaukt mātes pienu.
H. Skujiņš, Smiltene.
:i4f> Kad alta nevāc savu Jēru, i kI vajaga parādīt viņai kaķi un ļflrn, lad vāks.
K. Lielozols, Nīca.
.11(1 Kad aita nevācot jēru, tad vajagol aitai uzlaist suni virsū; Inti aita vākšot jēru.
J. Daizis, Nīca.
IV. Aitu cirpšana.
347. Gada kārtā avis trīs reiz reip: ap Jēkaba dienu, ap And- i Irnt un ap Jurģiem.
Langius.
:ilH. Aitas mazgā un cērp maija un augusta mēnesī, jeb kā zemgaļu m runā: miežu un rudzu sējamā Iii i k i«. Nereti aitu cirpšana notiek art ziemā, kad tās nav iespējams peldināt Gaujā vai Ventā, bet tas jadarn ba|lā.
Latvijas Sargs, 1926. 24.
.111). Kad aitu pirmo reiz cērp, lini lai jāiedod divi gabaliņi maizes, lai būtu pāris jēru.
L. Bičole, Zaļenieki.
:ir,0. Aitas jācērp, kad ievas zied, jo tad no vilnas iznāk balts audums.
I. Hone, Ikšķile. M. Auziņa, Zemīte.
:t.r » I. Aitas cirpuši pavasarī, kad Ievas sākušas ziedēt. I Zlrinclc, Smiltene. K. Jansons, Plāņi.
352. Kad ievas zied, tad vajagot cirpt aitas; ja tad nenocērpot, tad raganas nocērpot, galva vien atliekot (kā klipu reizi).
K. Lielozols, Nīca.
353. Aitas jācērp ievu ziedos — būs balta vilna.
V. Vintere, Matīši.
354. Aitas jācērp auna diena.
K. Jansons, Plāņi.
355. Aitas nedrīkst ātrāki cirpt, kamēr rudzi nav apsēti, jo tad rudzus ļoti kapā.
L. Strute, Šķibe.
356. Kad vīri pavasarī sēj laukus, tad nedrīkst aitas cirpt, lai neapcērp īsas vārpas.
N. Rudzīte, Nogale.
357. Priekš sēšanas, tik pavasarī kā rudenī, nevajagot aitas cirpt, tad cirtēji (drāts tārpi) cērtot sējumus.
R. Straudovskis, Lielplatone.
358. Aitas jācērp tikai piektdienās, tad vilna mīkstāka.
I. Indāns, Gārsene.
359. Ja aitu cērp piektdien, tad viņai aug kazaina vilna (līdzīga ar kazas vilnu).
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
360. Aitas vajaga cirpt ceturtdienās un sestdienās, tad viņām atnesīsies pāris bērnu.
K. Corbiks, Līvbērze.
361. Aitas vajagot cirpt tikai otrdienās, vilnu trīs dienas pēc cirpšanas nemazgāt, jo viņa tad esot dzīva.
Skolotāja, Rīga.
362. Kad aitas cērp, tad cērp vienmēr otrdienās, pēc tam vilna lielāka izaugšot.
J. Rupjais, Asūne.
363. Trešdien aitas nedrīkst cirpt, tad aitām vilna drauzaina.
A. Āboliņš, Alūksne.
364. Aitas nedrīkst cirpt jaunos Ziemas svētkos, tad ir plāna vilna.
K. Corbiks, Līvbērze.
365. Ailus jānocērp priekš Mātas (I. (I. i. 15. augusta), lai ziemu s 111111 nebļautu.
V. Miķelāns, Asare.
366. Aitas cērp jaunā mēnesī.
Mancelis un Langius.
367. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī.
J. A. Jansons, Bīriņi. E. Gailis, Trikāta un Rūjiena.
368. Aitas jācērp jaunā mēnesī, lai labi vilna augtu.
P. Š., Rauna. A. Ozoliņš, Barkava.
K. Jansons, Plāņi. K. Lielozols, Nīca.
369. Aitas jācērp jaunā laikā, jo tad ir laba vilna.
L. Ērģelniece, Ķemej-i.
370. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna ir mīkstāka un ātrāk ataug.
J. Jurjans, Jaungulbene. L. Zvirbule, Jaunlaicene.
371. Aitas jācērp jaunā mēnesī, tad vilna neveļas.
P. Atspulgs, Rauna.
372. Aitām vilna jācērp jaunā mēnesī, jo tad tā aug ļoti gaj-a.
O. Grenševice, Vietalva.
373. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug gaj-a un mīksta vilna.
V. Johansone, Jaunpiebalga, Liepa.
374. Aitas vajagot cirpt jaunā mēnesī zem auna vai lauvas zīmes, tad vilna labi augot.
H. Skujiņš, Smiltene.
375. Ja vecā mēnesī aitas cērp, tad tām aug plāna vilna, ja jaunā, tad bieza.
I. Jansons, Ile.
376. Augošā mēnesī vajaga aitas cirpt, tad tām augs laba villa.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
377. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad ir daudz vilnas.
I. Dzilna, Lubāna.
378. Aitas vajaga cirpt pilnā mēnesī, tad augs bieza un mīksta vilna.
V. Bērziņa, Priekule.
379. Aitas jācērp pilnā mēnesī, tad augot gaj-a vilna un esot stipras drēbes.
G. Pols, Staburags.
380. Aitas vajag cirpt jaunā pilnā mēnesī, tad būs bieza vilna.
Z. Akmentiņa, Lubāna.
381. Ja aitas cērp jaunā mēnesī, tad aug reta un gafa vilna.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
382. Ja aitas cērp vecā mēnesī, tad vilna aug īsa un bieza.
L. Zvirbule, Jaunlaicene.
383. Melnas aitas jācērp vecā mēnesī, tad tās nepaliek rūsganas (rudas).
E. Laime, Tirza.
384. Aitas jācērp vecā mēnesī, tad labi aug vilna.
L. Reiteris, Lubāna.
385. Veca mēneša ragos jācērp aitām villa, tad villā kodes nemetas.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
386. Kad vecā laikā cērp aitas, tad neaug bieza vilna.
J. Treimanis, Bērze.
387. Vecā mēnesī nedrīkst cirpt aitas, tad vilna reta.
I. Indāns, Gārsene.
ihn Aitas jācērp jaunu mēnesī, i nl lululk vilnu utaug; bet rudenī Kiiil ii luluik, ka cērp vecā mēnesī, inil iliulcles neaug.
J. Rubenis, Ērgļi.
.'INU . \ i 111 s ziemu jācērp vecā IiiiL.i lini las nebrēc pēc saviem •iMiiltirm, savas vilnas. Vasaru jā- • ri|> jniiiia laikā, tad aug laba vilna.
T. Dzinlarkalns, Talsi.
.'11(0 Aitas jācērp ziemā vecā un mi .m i jauna mēnesī, jo tad neaug l>luiiki (lilaugznus).
M. Antons, Lubāna.
.'11)1 .la aitas cērp mēneša bei- M<*lad vilna tik labi neaugot.
M. Valts, Nīca.
392 Melnas aitas jācērp vecā
….. iii si. lini vilna nav sarkana.
Mullas ailas jācērp jaunā mēnesī, lud vilnu bultu.
E. Lācis, Tirza.
.'U).'l .Irri jācērp jaunā mēnesī, lini lubl uug.
E. Lācis, Tirza.
IKI Ailas nedrīkst cirpt kalsnas sievietes, tad būs reta un asa vilna.
V. Bērziņa, Priekule.
:m>. n ocirptai aitai jāuzsit 2 reizi s pa muguru (pēc nocirpšanas), Iml litls pārītis jēru.
A. Šķērē, Skaistkalne.
.'11)0 Aitas cērpot aitām ar vilnu ļllpalu-rzē mugura un jādod viņām iiii/us cst, tad vilna augs liela.
V. Ķiņķeris, Madona.
.'11)7. Ja aitu līdzeni (gludi) cērp, apprecoties būs viegla dzīve.
V. Miķelāns, Dunava.
398. Kad aitas cērp, tad jāvāra biezputra, tad aitām augs bieza vilna.
A. Aizsils, Kalsnava.
399. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
M. Veidenberga, Vecmokas.
400. Pēc aitas cirpšanas jāēd biezputra, lai aitai augtu bieza vilna.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
401. Kad aitas cērp, jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza un mīksta vilna.
A. L.-Puškaitis.
402. Aitas cērpot jāvāra biezputra, lai būtu bieza vilna.
J. Cinovskis, Snēpele.
403. Pēc aitu cirpšanas jāvāra biezputra, tad aitām aug bieza vilna.
J. Cinovskis, Snēpele.
404. Ja aitas cērp, tad tai dienā jāvāra biezputra, lai aitām aug bieza vilna.
A. Gulbe, Nogale.
405. Kad aitas nocērp, tad jāizvāra bieza putra, lai aitām nākamo gadu būtu tik bieza vilna kā bieza putra.
M. Auziņa, Rīga.
406. Kad aitas cērp, tad vajaga vārīt biezputru, lai aug bieza vilna.
K. Corbiks, Līvbērze.
407. Kad nocērp aitas, tad tai dienā jāvāra bieza putra, lai ataug laba, bieza vilna.
L. Strute, Šķibe.
408. Lai aitām būtu bieza vilna, tad pēc nocirpšanas jāvāra biezputra.
J. Cinovskis, Alsunga.
409. Kad aitas cērp, tad pusdienā jāvāra biezputra, lai aug bieza vilna.
R. Rullis, Ciecere.
410. Kad cērp aitas, tad jāvāra biezputra — aitām būs bieza vilna.
J. Krastiņš, Irlava.
411. Ja aitas cērpot iegriež, tad jāvāra biezputra.
K. Lielozols, Nīca.
412. Kad aitas cērp, jāvāra kliņ- ķeni, tad aitām ronas slaiki jēri.
A. L. Puškaitis.
413. Aitu cērpot, pirms jāgriež zem kakla, tad augot bieza vilna.
L. Aizpurve, Lubāna.
414. Aitu cērpot, jānoglauda aita ar visu vilnu un tad jāsaka: „Dod man šito, audzē sev jaunu", tad aitai ātri gara vilna uzaug.
A. Aizpurve, Lubāna.
415. Kad aitas cērp, tad tām vajaga kājas sasiet ar vilnas paķeli, tad aitām bieza vilna.
R. Bērziņš, Džūkste.
416. Aitu pirmo reizi cērpot, jāsasien kājas ar paķeli, lai tai būtu bieza vilna.
A. Ulmane, Jaunsvirlauka.
417. Ja aitas cērp mēness gaismā, tad daudz vilnas.
K. Lielozols, Nīca.
418. Aitas cirpt sākot, nocērp pirmai aitai no pieres trīs spro- dziņas, nomet tās zemē un saka: „Še, Mēslu māte, tava daļa: neņem pati ar savu roku!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 1(53.
419. Aitas cērpot nomet sprogu vilnas mēslienā par ziedu un saka:
„Še, Mēslu māte, tava daļa, neņem pati ar savu roku!"
Mājas Viesis, 1892. 12. Liepkalne.
420. Pavasarī aitas cērpot, pirmo sprogu nogriež no pieres, trīs reizes uzspļauda un aizsviež projām, sacīdami: „Zemes māte, tava tiesa, neņem pati ar savu roku!"
M. Miezīte, Liepkalne.
421. Aitām villu cērpot, pirmo kušķi vajagot nomest zemē, tad tām nākošreiz būšot gafa villa.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
422. Kad aitas cērp, tad pirmo sprogu vajagot nomest zemē, jo tad nākamgad esot aitām liela vilna.
J. Šāberts, Jaunauce.
423. Aitas cērpot astes gals aitai jāatstāj necirpts, lai tai nebūtu salti.
A. Skuja, Vestiena.
424. Ja aitām nocērp astes galiņus, tad tām vairs neaug vilna.
L. Rone, Ikšķile.
425. Cērpot aitai uz galvas vajag atstāt vilnas cekuliņa, tad vilna ātri ataug.
L. Pogule, Gatarta.
426. Aitām nedrīkst nošķērēt cekuliņus un ausu starpas, jo tad tās paliek ālavītes.
I>. Rone, Ikšķile.
427. Aitas nekad nevaig tīri nocirpt, jo tad vilna tik ātri neataug. Vaig atstāt galvu, kājas un asti nenocirptu.
M. Macpāne, Alsunga.
428. Kad aita nocirpta, tad tai jādod apēst viena vilnas sproga.
K. Jansons, Plāņi.
429. Kad aitas nobeidz cirpt, tad ņem vilnas slipsni, nobrauka aitai muguru un saka: „Kupla, kupla aitiņa, teci uz Vāczemi, atnes citu vilnu, podu ļipā, puspodu palipā; ja ieraugi mežavīru, pa- sameti sakārnī!"
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 163.
430. Kad aita nocirpta, tad saka: „Skrej uz Vāczemi viļņoties: pods mugurā, puspods ļipā!"
P. Š., Rauna.
431. Kad aitu nocērp, tad paņem vīstolu vilnas rokā un piesitot ar to aitai pa muguru saka šādus vārdus: „Kupla, kupla aitiņa, kad ej mežā, tad par sakārnīti, kad nāc mājā, tad par aitiņu! Pods īsumu, puspods gaj-umu! Tev tauciņi, man vilniņa."
J. Rubenis, Ērgļi.
432. Kad aitu nocērp, tad saka: „Pods mugurā, puspods ļipā. Kad vilku ieraugi, paliec par čakārni!"
M. Stupele, Līgatne.
433. Kad aita nocirpta, tad jāskaita: „Pods mugurā, puspods ļipā, katrā kājā piecu mārciņu; ja redzi meža būzēli, pameties par čakārni!"
K. Jansons, Plāņi.
434. Kad aitu nocērp, vajaga sist viņai ar dzirklēm pa muguru un teikt: „Nākošu reizi pods vilnas", — tad tik daudz izaugs.
K. Corbiks, Līvbērze.
435. Kad aitas nocirptas, cirpējam jānoguļas tajā vietā, kur aitas gulējušas. Tad citu gadu aitas cērpot mierīgi gulēs.
K. Juchnevica, Liepāja.
436. Kad cērpot aita samiez- nas, tai būs aitiņa.
V. Liepiņa, Penkule.
437. Nocirptas aitas neapņem aunus.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
438. Kad aitas nocērp, tad vilnu nedrīkst tūdaļ svērt.
R. Bērziņš, Džūkste.
439. Kad aitas beidz cirpt, tad saka: kupla mana aitiņa, pods mugurā, pods mugurā, puspods astē.
LD 29088.
440. Kad pie cirpšanas bijušas lienētas dzirkles, tad tās atdodot jāietin vilnā, lai aitām nepaliek plika mugura. [Sal. dzirkles.]
R. Bērziņš, Džūkste.
441. Jēru pirmo vilnu nevajag izlietot, bet ar to pakaisīt aitu kūti, lai aitām augtu bieza un smalka vilna.
L. Rone, Ikšķile.
442. Kad pirmo reizi cērp jērus, tad ar nocirpto vilnu vajaga drusku pakaisīt kūti, lai aitas būtu vilnīgas.
R. Gailīte, Liezere.
443. Ja aitām vilna labi neaugot, tad vajagot kādu kušķīti no vienas aitas izraut un svētdien, kad
i'Jol ii/, baznīcu, to iebāzt azotē, l'nriiilkol atkal kušķīti iemest aitu ktlti tad aitām vilna sākot labi augt.
Jaunpiebalga.