446. Aita ar gafu asti dod vairāk vilnas un ir treknāka.
M. Raņķis, Nīca.
447. Kad rudenī liek aitas kūtī, tad jāapskata, vai ir sarkana plu- ta (āda), vai balta. Ja ir sarkana, ta pa ziemu izturēs un nesprāgs, bet ja ir balta, ta nonīks.
H. Skujiņš, Aumeisteri.
448. Kuj-ām aitām pie ausīm un uz purna bija mazi raibumiņi, tās neturēja, jo tām esot neveselas iekšas.
P. J. Raudavietis, Bērzaune.
D. L. f. 1888. 29.
449. Ja nepadodas aitas, tad. vilnu uz tirgu nesot, jāapiet trīs reizes ap verstes stabu un tad tā jāatdod nabagam.
K. Corbiks, Tukums.
450. Ja altu griežas riņķi, tai jāpakar kakla ratiņa spoles skrio- 'melis, tad slimība pāries.
L. Kleinbergn, SvPte.
451. Ja kāda aila sāk apkārt griezties, tad tai jānogriež galva un jāaizliek pirtī aiz spāres, lai kaite nepiemetas citām aitām.
F. Brīvzemnieks, 1881. IV, 196.
452. Kad aitas ar iekšām slimojot, tad tām vajagot iedot smalku kaparu ar pienu.
R. Bērziņš, Annenieki.
453. Kad aitām esot plaktis, tad aitas vajagot ganīt uz rudzu zāles.
R. Bērziņš, Annenieki.
454. Kad aitām blaktis, tad tām vajagot dot cilvēku mīzalus.
P. V. Bērziņš, Nītaure.
445. Ja aita pārlauzusi kāju, tad tai vajaga dot barībai līdzās sarīvētu kaparu.
J. Ķikuts, Nīca.
456. Ja aita pārlauzusi kājas kaulu, slimā kāja jāaptin ar lupatu, jāapliek ar skaliņiem un jāapsien.
.1. Ķikuts, Nīca.
457. Ja aita kāju salauzusi, tad vajaga sarīvēt vaj-u un iedot ar citu barību aitai.
J. Banazis, Nīca.
458. Kad aitām uznāk vīvele, tad vajaga aitas vēderu stipri berzēt ar salmu vīstokli.
K. Lielozols, Nira
VII. Aitu kaušana.
459. Aitas jākauj jaunā mēnesī. lai gaļai aitas garša nav.
K. Biša, Vijciems.
460. Aitas jākaun vecā mēnesī, tad nav sviedru smakas un ādas ir stiprākas.
J. Rubenis, Ērgļi.
461. Aitas jākaun vecā mēnesī, lai gaļai smakas nav.
K. Jansons, Plāņi.
462. Aitu kaujot dod viņai mutē kādu puķi.
K. Jansons, Smiltene.
463. Aitai purnu sažņaudz kaujot, lai gaļai nav aitas garšas.
K. Jansons, Smiltene.