abra.
1. Maizes abru izsvēpē ar melnas aitas vilnu, lai maize labi rūgst.
K. Jansons, Viļāni.
* 2. Abru izkasot, abrukaslis jādod grūsnējai cūkai, tad būs vienādi sivēni.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
3. Nedrīkst pair maizes abru pāri kāpt, tad maize saplaisā.
A. Grote, Pampāļi.
4. Uz abras malas nevar mieturi klapēt, jo tad badu dzen.
K. Lielozols, Nīca.
5. Pēc maizes cepšanas māte lai ātri abru nes laukā, tad meitas drīz izprecēs.
A. Zālīte, Bērzpils.
6. Meitām maizies abra ātri jānes no istabas, Tad ātri izprecē.
A. Aizsils, Lubāna.
7. Vīrieša drAes' nedrīkst klāt virsū uz rūgstošas maizes abras, jo tad vīrietis, rūgst kā maizes abra.
V. Krieviņš, Daugmale.
acis. .
I. Acu īpašības. *<>
8. Kam zilas acis, tas ir patiesīgs.
K. Lielozols, Nīca. *
9. Kam ir zilas acis, tie ir godīgi cilvēki, kam ir brūnas, tie ir negodīgi. -
M. Macpāne, Alsunga.
10. Sarkanas acis ir dusmīgie* cilvēkiem. , '<<;ģ
P. 5., Raun*.
,11. Ja cilvēkam brūnas acis, tad tas ātrsirdīgs.
L. Seržaiite, Aloja.
12. Cilvēki, kuj-iem brūnas Mis, tie ir lieli pavēlētāji. • "
A. Smilga, (telti
13. Cilvēki, kupiem brūnas aetfc, ir noteiktas dabas, kam pelēkas — nenoteiktas.
A. Smilga. Gaiķi.
14. Kam brūnas acis, tas ir vil» tīg».
K. Corbiks, Jelgavm.
15. Tādam cilvēkam, kas acik mirkšķina, nevar nekā uzticēt
L. Pogule, Gatarta.
16. Cilvēki, kam brūnas acis, ir viltīgi.
, A. Smilga, Gaiķi.
17. Tāds cilvēks, kam ir acis, ir viltīgs.
L. Pogule, Gata
18. Kad cilvēkam viena acs ķļril- Mu&otra zila, tad teic, ka tMķ cilvēks hav uzticams. '
.Kfr«'./ī , <r, w T - i i
K. Lielozols,
. cilvēkam dažādas
as#«r tai4 viņš dzīvg bO»; mīgs.
A. Sife^ Knevijas
20. Meln*«ļ$b' un sārtval
jauneklis ir dusmīgs, turp sarkaniem matiem ļoti viltīgs.
acīm vien pazinu bezsirdīgu tēva dēlu, melnas acis, sārti vaigi, kā uguns dzirkstelītes.
K. Bika, Gaujiena.
21. Tas cilvēks, kam melnas acis, ir zvērīgs.
H. Skujiņš, Smiltene.
22. Kam melnas acis, tas ir viltīgs cilvēks.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
23. Kod pi cylvāka mozys acs, itys pīzīmēj, ka taids cylvāks ir cīši skūps un dusmeigs.
V. Podis, Rēzekne.
24. Meita ar šaurām acīm nekad ātri nedabūs bērnu.
K. Ķuze, Annas muiža.
25. Ivam lielas uz āru izspiedušās acis, ar lieliem baltumiem, tā vīriešiem, kā sievietēm, tiem ir ārlaulības bērni.
K. Ķuze, Annas muiža.
26. Kam acis ir miglainas, tas ir zaglis.
P. Š„ Rauna.
27. Ja acu kaktiņos daudz gaļas, tad ilgi dzīvosi, ja maz, tad ātri mirsi.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
28. Kas nevar otram acīs skatīties, tas ir slikts cilvēks.
P. Š„ Rauna.
29. Kam acis baidās, no tumsas Jārejot gaismā, tam daudz grēku. Sal. saule.]
A. Korsaks, Ezere.
30. Cilvēks, kam saulē skato- ies acis neasaro, esot svēts.
E. Bērziņa, Mālpils.
31. Ja acs asaro, — esi aizliegtu rakstu lasījis.
J. Jakāns, Bebrene.
32. Ja acīs ielaiž ziepju putas, tad var daudz skaidrāk redzēt. Ziepes izcērt acis.
N. Rudzīte, Nogale.
33. Ja no acu plakstiņa izkritusi spalviņa, tad tā jāaizliek aiz kakla un kaut kas jāvēlas, tad tas piepildās.
A. Miezlte, Rīga.
34. Ja acij izkritušo skropstu aizmet azotē, tad, ko vēlas, tas piepildās.
M. Zaķe, Jaunpiebalga.
35. Kad no acu plakstiņa nobirst uz vaiga kāda skropste, tad tam, kas to ierauga, vajaga paņemt un aizmest aiz kakla, tad būs laime.
M. Auziņa, Rīga.
36. No acu plakstiņiem ja izkrīt skropsts, tad vajaga to paņemt un ielikt matos un kaut ko iedomāties, tad tas piepildīšoties.
L. Legzdiņa, Talsi.
37. Ja ierauga kādam izkritušu acs skropstiņu, tad tam neprasot jāpaņem, jāaizbāž sevim aiz kakla un tad jāvēlas, taš tad piepildās.
P. Zeltiņa, Ikšķile.
38. Ja kādam cilvēkam ir izkritusi acu skropstiņa, tad ja otrs to paņem un aizmet aiz krekla, tad aizmetējam gaidāma laime.
A. Mūrniece, Cēsis.
39. Ja acu skropstiņa izkrīt, tad tā jāiemet azotē, jo tad tas, ko vēlas, piepildās. Ja otrs paņem un iemet sev, tad noņem laimi.
E. Lācis, Tirza.
40. Ja skropsta no acīm nokrīt, tad tā jāieliek azotē, jo tā esot cilvēka laime, mazākais tai dienā ejot labi.
A. Zvejniece, Lubāna.
41. Ja uz vaiga uzkritusi kāda acu skropstiņa, tad tā jānoņem un jāieliek padusē un jānodomā kāda vēlēšanās, tad tā piepildīsies.
A. Brāķa, Meirāni.
42. Kad izkrīt acu skropsta, tad to vajaga ielikt azotē un kaut ko vēlēties, tad tas piepildoties.
V. Grīva, Lubāna.
<43. Acs skropstiņu aiz kakla aizmetot, var ko vēlēties, tad tas piepildās.
M. Vētra, Tirza.
44. Ja skropsta izkrīt, tad vajaga turēt uz delnas un kaut ko vēlēties. Pēc tam aizpūst projām. Tad tas, ko vēlas, piepildās.
E. Reinbacha, Vecpiebalga.
45. Ja izkrīt acu spalviņa un to aizpūšot kaut ko domā, tad tas piepildās.
A. Kondrāte, Veļķi.
46. Kad nomazgā acis, vajaga katrreiz vispirms rokas slaucīt, tad zobi nesāp.
T. Dzintarkalns, Talsi.
47. Tie kustoņi, kam jau pa dzimšanai vaļā acis, tie naktī neredz, bet tie atkal, kam pa dzimšanai nav atvērtu acu, tie pa nakti redz labāki kā pa dienu.
H. Skujiņš, Smiltene.
II. Acu niezēšana raustīšanās.
48. Kad acis niez, dabūs raudāt.
A. Bīlenšteina rokraksts,
Zemīte un Džūkste.
49. Ja acis niez, būs jāraud. [Sal. piektdiena.]
Atbalss k. 1897. K. Klein- bergs, Skujene.
50. Kad acis niez, tad dabūs raudāt.
K. Corbiks, Jelgava.
51. Kad kāda acs niez, tad dabūšot raudāt.
K. Corbiks, Kroņa-Vircava.
* 52. Acs niez — dabūs raudāt.
Z. Prauliņš, Aumeisteri.
53. Ja acis niez — raudāt dabūs.
M. Poriete, Lubāna.
54. Ja acī nav nekas iebiris, bet grauž — dabūs raudāt.
J. Andersons, Sātiņi.
55. Kad acs (vienalga, kupa) niez, dabūs priecāties.
K. Kēze, Priekuļi.
56. Ja labā acs niez, tad jāraud; ja kreisā, tad jāsmej.
P. Š., Rauna. K. Jansons, Plāņi. L. Zvaigzne, Gaujiena. V. Johansone, Jaunpiebalga un Liepa. M. Ozole, Stopiņi. P. Zeltiņa, Ikšķile.
57. Kad labā acs niez, būs jāraud, kad kreisā — jāsmejas.
A. Liepiņa, Lubāna.
58. Ja labā acs niez, tad būs jāraud, bet ja kreisā — tad būs jāsmejas.
u n
I. Kažoka, Lubāna.
M>. Jii no rītu niez kreisā acs, IiiiI btls jāsmej, ja labā, tad jāraud.
.Iii pie vnkura niez kreisā acs — Jilniud, ja labā — jāsmej.
A. Leimane, Mārsnēni.
60. Ja labā acs niez, tad būs jāraud; ja kreisā acs niez, būs jāsmejas.
R. Svekre, Valka. V. Vinte- re, Matīši. L. Zvirbule, Jaunlaicene. K. Kalniņa, Katvari. V. Spandegs, Pociems. V. Hā- zcna, Nītaure. M. Šķipsna, Gulbene. V. Rūnika, Skujene. A. Bulēne, Turaida. K. Kēze, Priekuļi. V. Saulīte un V. Prie- dīte, Mālpils. A. Rode, Umurga. L. Bērziņa un H. Jan- kovska, Rīga. T. Vēvere un J. Upmalis, Ļaudona. A. Salmāns, Balvi. J. Apsalons, Sērpils. A. Berķe, Mētriena. L. Pilsētniece, Bebri. M. Stāle, Kaltene. E. Melnbārdis, Virbi. A. Šķērē, Brukna. A. Vestmanis, Jēkabnieki. V. Amoliņa, Olaine. H. Šiliņa, Dobele. E. Kampa- re, K. Corbiks, Līvbērze. E. Tokele, Sesava. J. Jaunsudra- biņš, Nereta. M. Brīdaka, Jaun- roze. V. Greble, Kalnamuiža. A. Tidriķe, Pabažu jūrmala. K. Strautiņš, Mēdzūla. I. Šīr- manis, Vilzēni. E. Lācis un J. A. Jansons, Tirza. A. Zibens, Rugāji. A. Zandere, Dole. R. Bērziņš, Džūkste. K. Corbiks, Jelgava. J. Treimanis, Bērze. E. Rotmane, Jaunauce. J. Cinovskis, Alsunga.
61. Ja labā acs niez — būs jāsmejas, ja kreisā — jāraud.
T. Rigerte, Brunava.
62. Ja kreisa acs niez — bus jāsmejas, ja labā — jāraud.
Dzilna, Lubāna.
63. Ja kreisā acs knieš, jāsmejas; ja labā, jāraud.
M. Priedīte, Meirāni.
64. Ja laba acs niez, tad dabūs raudāt, ja kreisā — smieties.
Z. Kozenkraniuse, Ainaži. Morgenšterne, Penkule. A. Lā- ce, Lubāna. E, Medene, Meirāni. A. Korne, Meirāni.
65. Ja labā acs niez, būs raudāšana; ja kreisā niez, būs smiešanās. Lai varētu izbēgt no raudāšanas, tad ar to pirkstu, ar ko berzē labo aci, jāberzē arī kreisā acs un jānospļaujas. Tad būs jāsmejas līdz asarām.
A. Vaskis, Tukums.
66. Kad labā acs niez, dabūs raudāt.
I. Mennika, Ainaži.
67. Kam niez labā acs, tam būs bēdas; kam niez kreisā acs, tam būs prieki.
J. Lazdāns, Kalupe.
68. Ja labā acs niez — būs bēdas, ja kreisā — prieki.
J. Jakāns, Bebrene.
69. Jo nīz lobo acs, tad byus bāda, jo kreisuo — tad prīca.
T. Beča, Preiļi.
70. Ja laba acs niez, dabūs smieties; ja kreisā, dabūs raudāt.
J. Krastiņš, Irlava. J. Nīders, Alsviķi.
71. Kad labā acs niez, tad gaidāma smiešana; bet ja kreisā, tad raudāšana.
M. Brante, Ainaži.
72. Ja labā acs niez, tad būs laime, ja kreisā, tad būs jāraud.
V. Slaidiņa, Drusti.
73. Bļauties dabūs, ja kreisā acs niez, bet smieties, ja labā niez.
G. Pols, Staburags.
74. Kod cylvākam lobuo acs kosuos, plzīmēj, ka jis prlceisīs, a ka kreisuoja acs kosuos, pīzīmēj rauduot.
V. Podis, Rēzekne.
75. Ja kreisā acs niez, dabūs raudāt; ja labā, dabūs smieties. Dažs saka gluži otrādi.
J. A. Jansons, Vecbrenguļu muiža.
76. Kad acis raustās, tad dabūs smieties.
K. Bika, Gaujiena.
77. Ja acis raustoties, tad esot jāraudot.
H. Lindberga, Veselauska.
78. Ja acs plakstieni raustās — • būs jāraud.
Pētersons, Ērģeme.
79. Kad aci raustot, tad kāds no pazīstamiem mirstot.
K. Lielozols, Nica.
80. Ja labā acs raustās, tad būs jāraud, ja kreisā — jāsmej.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
81. Ja labā acs raustās, tad jāraud, ja kreisā, tad jāsmejas.
A. Užāne, Skujene.
82. Ja labās acs kaktiņš niez, tad būs prieks.
P. S., Rīga.
83. Kad kreisās acs kaktiņi niez, būs strīdus.
K. Jansons, Pilda.
84. Kad labā acs niez, tad kādu labu cilvēku satiksi.
K. Jansons, Pilda.
85. Jo lobuo acs nīz, tad kaut kas peļaj; jo kreisuo nīz, tad teic.
V. Pilipjonoks, Asūne.
III. Acu slimības.
86. Ja ieskatās kāda cilvēka slimās acīs, tad, lai nepaliktu acis pašam slimas, vajag tikmēr skatīties uz kreisās rokas īkšķa nagu, kamēr acs sāk asarot.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
87. Kad gruzis iekritis acī, tad jāskatās uz zemi un jāsaka deviņas reizes: „Vilks acī, gruzis mežā!"
Etn. IV, 1894. Alsviķi.
88. Kad acī iebirst gruzis, tad viegli jāberzē un trīs reizes jāsaka: „Vilks acī, gruzis mežā!" Tad gruzis no acs iznāk vai pazūd, ka vairs negrauž.
J. Vītoliņš, Vestiena.
89. Ja gruzis acī, tad jāskaita bez apstāšanās šie vārdi: „Vilks acī, gruzis mežā!" kamēr gruzis ir no acs ārā.
J. Šmi.ts, Nītaure.
90. Ja acīs iekrīt kāds gruzis, tad trīs reizes jāsaka: „Kize, vilks ārā aiz durvīm." Tad gruzis no acs pazūd.
A. Brāķa, Meirāni.
91. Ja gruzis ir acī, tad jādabū vēža dzirnavas, jāpaņem viens akmens, lai tas maļ gruzi laukā; pie tam jāsaka: „Vilks acī, gruzis mežā!"
K. Bika, Gaujiena.
92. Kad acis ielaiž vēža dzirnu, tad tās dzirnus izvāc melnumus.
K. Jaunzeme, Nīca.
93. Kam acī iebiris, tam vēža dzirnaviņas acī jāielaiž.
K. Jansons, Plāņi.
94. Ja kas acī iebiris, tad ir deguns jāšņauc.
P. Š„ Rauna.
95. Ja piebirusi acs, tad jāšņauc deguns.
J. Jurēvics, Kruķu pag., Sauju apr., Lietuva.
96. Ja acī iebirst kāds gruzis, tad tā pati nāss, kufā acī iebiris gruzis, ir stipri jāšņauc.
J. Kriķis, Starti.
97. Kad gruzis acī iekritis, vēdzeļu pienes vai sliekas jāsapūdē pudelē un ar tām jāsmērē.
Etn. IV, 1894.
98. Ja katlā mazgā muti, tad acis sāp.
Etn. IV, 1894.
99. Ja kādam ieskatās acīs, kam acis sāp, tad vajaga paskatīties uz saviem nagiem, lai kaite nepieliptu. [Sal. lielā piektā.]
A. Bīlenšteina rokraksts, Kandava.
100. Ja redzi otram acis sāpot, tad paskaties uz savu roku pirkstu nagiem, tev šī slimība nepielips.
V. Miķelsons, Kaldabruņa.
101. Ja gadās saskatīties ar cilvēku, kam acis sāpīgas, jāpaskatās uz savas kreisās rokas nagiem. Tad pašam šī slimība nepielips.
K. Juchnevica, Liepāja.
102. Sāpošas acis vajaga mazgāt ūdenī, kas pret sauli tek.
A. Bērziņa, Aloja.
103. Ja acis sāp, tad jāmazgā rīta rasā, jo tad veselas paliek.
H. Šiliņa, Dobele.
104. Vājas acis jāsmērē ar rasu, kura atrodas uz ratkrētēm (drosera rotundifolia).
Koknese.
105. Kad acis sāp, tad izceptai maizei no apakšas jāizgriež apaļa garoza un jāuzliek uz glāzes; kad glāze apsvīst, tad ar šiem sviedriem jāapsmērē acis.
Etn. IV, 1894.
' 106. Acu vainā sieviete iemī- zusi sev šaujā, tad lējusi slimam mīzelus acīs un sacījusi: „Dīvs (Dievs) radz nū dabasim!"
K. Jansons, Gatarta.
107. Kam acis slimas, tam jāizmazgā mīzalos, tad žigli paliks veselas.
H. Skujiņš, Smiltene.
*108. Acu slimība pāriet, ja tās izmazgā ar mīzaliem.
A. Vaskis, Tukums.
109. Pret vājām acīm der bran- davīns, kuru uzpilina uz lupatiņas un tad uzliek uz vājās acs.
J. Kriķis, Starti.
110. Ka acis asarojot, ta vajagot viņas izmazgāt ar vīnu.
H. Skujiņš, Smiltene.
MII. Acu slimība pāriet, ja rūgušu pienu ietin linu drēbē un apsien ap slimajām acīm.
A. Vaskis, Tukums.
Acu slimība pāriet, ja kumelīšu novārījumā iemercē drēbi un tad to apsien ap slimajām acīm.
A. Vaskis, Tukums.
Slimām acīm uzliek lupatiņu, samērcētu kumeliņu vai citā kādā tējā, lai paliek mīkstas.
Ķilevice, Saldus.
Vistas vainā acis jāsutina vistas gaļas sutā.
K. Jansons, Plāņi.
Kam vistu vaina, tam acis aknu sutā jāsautē.
K. Jansons, Plāņi.
Jāuzvāra vērša aknas un uz to garaiņām jātura vājas acis.
Etn. IV, 1894.
Acu slimība pāriet, ja tur iepilina vienu jeb divi pilienus kameņu medus.
A. Vaskis, Tukums.
Ja iesarkušas acis, vajaga sasildītu medu izspiest caur lupatu un iesmērēt acīs.
L. Ozole, Sērpils.
Pret acu vājībām jāiekaisa smalka sāls vai sukurs acis un krietni jāsaberž.
Etn. IV, 1894. Ērgļi.
Kad acis sāp, tad pa naktīm jāuzliek uz acīm novārītas olas baltums.
Etn. I, 1891. 109. Jaunsesava.
Vajaga izvārīt olu labi cietu un tad izņemt dzeltānumu. Dzeltānuma izņemtā vietā vajaga iekaisīt smalku sukura pulveri, kamēr vēl ola silta, pēc tam jāat- gulstas augšupēdu un jāliek ola uz acs. Viņa jātur tik ilgi virsū, kamēr tā izdziest, pēc tam jānoņem. Šās olas tad nedrīkst neviens ēst, jo tad tam atkal tā acu slimība piemetas.
K. Bika, Gaujiena.
Ja sāp acis, tad vajaga ņemt olu, to apvilkt trīs reizes ap acīm, tad aiznest un iesviest upes straumē, tad acis paliek veselas.
K. Briežkalns, Dole.
Vājas acis jāmazgā ar pienu, olas baltumu un rītos ar paša ūdeni.
Etn. IV, 1894.
Kad acis niez un sāp, tad jānovāra ola, tās baltumā jāizkausē naža galiņš acu sukura, šis šķidrums jāizspiež smalkā drēbē, un tad ar šām zālēm jāsmērē. Veci cilvēki, kupiem acis sāka tumšas mesties, iesmērēja tās ar pīpes zu- pi, lai labi izcifstu, pēc kam tad acis atkal palikušas spožas.
Etn. I, 1891. 158.
Miezis jāapspaida ar vīrieša cepuri.
K. Jansons, Plāņi.
Ja pubulis aci, tad tās jāapspaida ar cepures dibenu vai brunču apakšu (štosi).
A. Bērziņa, Aloja.
Ja acī iemeties mieža grauds, tas jāapspaida ar svārku vīli.
M. Zaķis, Stiene.
Ja acu plakstiņā iemeties miezis, tad jājem laulības gredzens un jāapvelk 3 reizes apkāri.
V. Amoliņa, Vecpiebalgu,
Ja acī iemeties mieža ■auds, tad jāpaņemot mātes ļaujamais gredzens un 3 reizes jā- jvelk ap to aci, kuj-ā mieža •auds iemeties.
M. Dambe, Ozoli.
Lai izdzītu miežu graudu ) acs, tad tas trīs reiz jāapspaida
sudraba naudu.
V. Johansone, Liepa.
Ja kādam miezis acī, tad >zinot acī ir jāiespļauj, lai mie- 5 noietu.
K. Palteris, Nītaure.
Lai pubuli izdzītu no acs, d kādam nezinot jāiespļauj acī.
A. Bērziņa, Aloja.
Kad miezis acīs, tad jā- m no rijas un piedarba deviņi ežu graudi un jāpabaksta ar otu galiem tā vieta, kuj-ā miezis •odas, pēc tam mieži jāiemet unī un jābēg no mājas saucot: i, ai, mieži deg! Ai, ai, mieži
J. Miljons, st. Birze.
Kad miezis acī grauž, tad m no rijas un piedarba šķirbām riņus mieža graudus un pabak-
ar grauda akotu galiem slimo tu; tad sviež graudus ugunī un ļ no mājas ārā saucot: „Ai, si, eži deg, ai, si, mieži deg!"
M. Kārkliņš, Dignāja.
.35. Ja kādam esot acī miezis ieties, tad, lai viņu varētu izdzīt, īkojas šā: ir jāsameklē miezis is baļķu starpā, jāsabaksta ar u vainīgā vieta, t. i. miezis pats, tad tūliņ miezis jāiemet kuro- rijas krāsnī. Tad jāiet no rijas , un pār slieksni kāpjot jāsaka
deviņas reizes: „Miezis deg, miezis deg u. t. t.!"
A. Skuja, Mālupe.
136. Juo mīzs acī, vokorā bez saulis juoaizīt uz kuļu, juopaņam nu čīkstinis mīža gryuds, treis reizes juoīboda un juonūlīk tai pat, kai beja.
A. Borozinska, Barkava.
137. Ja mieža grauds acī, tad jāuzmeklē rijā čiekstenē palicis mieža grauds un ar to jāapspaida un grauds jāatliek, kur bijis.
A. Bērziņa, Aloja.
138. No acu vāciņa izdzen miezi tā: Jāņem rijā nokritis miežu grauds, jāapbada (jāapriebj) sāpošais vāciņš, un jānoliek grauds tai pašā vietā. Vai arī jāņem mieža grauds kaut kur, jāapriebj slimais vāciņš, un tad grauds jāiebāž rijas sienas čiekstenē (šķirbā).
J. Apsalons, Sērpils.
139. Miezis acī iznīkst, ja kāds tai acī nejaušis iespļauda. [Sal. ēde,]
K. Jansons, Plāņi.
140. Mieža grauds pie acs jābaksta ar mieža galiņu, un tad tas jānoliek, kur neviens neredz.
P. Š., Rauna.
141. Ja pubulis (mieža grauds) acī, tad viņu var izdzīt apspaidot ar mieža graudu un pār plecu iesviežot vistai.
A. Bērziņa, Aloja.
142. Mieža graudu no acs var izārstēt, ja to apbada 7 reiz ar mieža graudu un pēc tam šo graudu noglabā rijā kādā sienas spraugā.
L. Pilsētniece, Bebri.
143. Ja aci miežu grauds, tad jāpaņem trīs miežu graudi, ar katru trīs reiz jāapspaida aci miežu grauds un tad jāaiznes uz kūti vai riju. Spaidot jānostājas ar seju pret ziemeļiem.
V. Johansone, Jaunpiebalga.
144. Ja ir miezis acī, jāņem mieža grauds, jāapbaksta miezis, un grauds jādod gaiļam vai vistai, tad miezis izejot.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
145. Ja ir acī mieža grauds, tad vajaga apspaidīt ar mieža graudu un atdot gailim, tad mieža grauds izzūd.
K. Briežkalns, Dole.
146. Ja acī iemeties mieža grauds, tad vajaga ar miezi apspaidīt un iedot gailim apēst; tad mieža grauds ātri noiet.
M. Vennere, Cēsis.
147. Kad acī iemetas mieža grauds, tad viņu ar mieža graudu jāsabaksta, un grauds jāatdod vistai. Mieža grauds izzudīs.
A. Kabuce, Bulduri.
148. Kad miežu grauds acīs, tad jāpaņem 9 miežu graudi, un ar katru 3 reizes jāpabada miežu grauds acīs, un mieži jādod apēst vistai. Tad miežu grauds izzūd.
L. Valkne, Tāšpadure.
149. Ja acī ir mieža grauds, vajaga paņemt mieža graudu un deviņas reizas apbadīt apkārt, tad iedot to vistai, lai apēd, — acs paliks vesela.
K. Corbiks, Līvbērze.
150. Kod cylvākam uz acis izaug mīžs un suop, tod vajag pa- jimt treis zemi mlžu un pabadeit uz tuos vītys treis reizis ar kotru zerni un itūs mīžus atdūt mainai vystai. Suopja nu reizis puoris, un mīžs uz acja propuls.
V. Podis, Rēzekne.
151. Kad mieža grauds acī, tas jāizbada ar miezi, pēdējais jāieliek pātagas riņķī un jāatdod vistai.
O. Šulme, Embūte.
152. Ja acī aug mieža grauds, tad, lai nodzītu, vajaga ar mieža graudu apspaidīt un pēc tam dot cālim, lai noēd.
K. Kalniņa, Katvari.
153. Kad acī miezis aug, tad ar sarkanu diegu jāapsien kreisās rokas zelta riņķis (ceturtais pirksts).
K. Jansons, Plāņi.
154. Ja miezis labā aci, tad jāapsien ar aukliņu divi kreisās rokas pirksti, ja kreisā — tad labās rokas pirksti.
V. Amoliņa, Vecpiebalga.
155. Ja miežu grauds acī, piem., labā, tad vajaga kreisās rokas trešo un ceturto pirkstus krustiski sasiet ar kādu diegu (Pirmais pirksts — īkšķis).
V. Johansone, Jaunpiebalga.
156. Kam acī miezis aug, tam, ja miezis ir, piem., labā acī, jāapsien ar dzīparu labās rokas divi pirksti: Zelta riņķis un garais Mārcis.
K. Jansons, Pilda.
157. Lai izdzītu pubuli no acs, tad vajaga apspaidīt to 3 reiz ar maizi un atdot sunim.
E. Jēpe, Palsmane.
158. Ja miežu grauds acī ieme- es, tad jāpaņemot mīksta maize, isaspaidot un, muguru uzgriežot, [nometot suņam, pie kam neākstot skatīties, pirms suns nee- )t apēdis, tad noejot.
A. Krūmiņa, Valka.
159. Ja kādam ir acī miezis, īd jāņem silta maizes piciņa, jā- pspaida miezis trīs reiz ar to mai- i un jādod suņam; tad miezis riet.
A. Brūvele un A. Suse, Ape.
160. Ja acī ir miežu grauds, tad ajaga iedot sunim maizi aplaizīt m pēc tam pielikt pie slimās acs. Tādā gadījumā tā būs vesela.
A. Zaķe, Drusti.
161. Kuslam bērnam actiņas, tad pieposājušas, nekad nemazgā ir ūdeni: apslauc mutīti (t. i. ģī- nīti) ar krūšu pienu, noslauka ar upatiņu sausu. Piens acīm vese- īgs, un bērnu nevar tik viegli iprunāt.
K. Pētersons, Raņķi.
162. Kad bērnam acis posā, ieslauc krūšu pienu, lai paliek mīkstas.
Ķilevice un Austere, Saldus.
Birkvalde, Lielsatiķi.
163. Slimas actiņas izslauka ar paša bērna nočurinātu drāniņu.
Rašmane, Saldus.
164. Kad bērnam actiņas sāp, iepūš viņās sukura putekļus. Kad acis apasarojušas, jādzen bērnam sari.
A. Rozenšteine, Saldus.
165. Kam sari neizpērti, tam metas acīs spalvas.
K. Daka, Lielsatiķi. Ķilevice,
Saldus.
166. Dažam bērnam augot spalvas acīs. Slimība pazīstama no tā, ka plakstieni resnīgi. Ar naža palīgu izlasot spalvas.
Birkvalde, Lielsatiķi. Ķilevice, Saldus.
167. Kad acīs iemetas pūtes un pumpas, bērnu ved pie kasītājas, kura ar pucnazi kasa acis. Kasītājas lasa arī spalvas no acīm.
K. Pētersons, Līvbērze.