591. Akmeņi senāk esot bijuši mīksti un auguši, bet tad Dievs viņiem aizliedzis augt un padarījis par cietiem. Gausi tomēr augot akmeņi arī vēl tagad. Cieto akmeni ļaudis, kā zināms, tura par augšanas zīmi.
P. Š., Rauna.
592. Ja mazu akmeni uzliekot uz liela akmeņa, tad mazais izaugot liels.
J. Auziņš, Sērene.
593. Akmens ar savu smagumu atgādina dzīves grūtumu, kādēļ sakariem ar akmeni t. dziesmās ir bieži ļauna nozīme. [Sal. ūdens.]
P. š.
594. Meitas nesēd uz akmens, jo akmens nolād, ka mūžam nedabū vīra, vai arī ilgi jāsēd bā- liņos, jeb liek tālu aizvesta tautās.
B. 11804—6.
595. Visur milzīgi lieli akmeņi esot velna upurējamā vieta. Ja uz tāda akmeņa apgulstoties cilvēks pulkstens divpadsmitos dienā, tad nekāda vara nelīdzot to cilvēku nodabūt no akmeņa. Viņam esot tur jāguļ līdz pulkstens vienam. Tad viņš tiekot vaļā. Visu laiku velns viņam sēdot uz kakla.
A. Skuja, Mālupe.
596. Jaunos meitos nadreikst sēdēt uz akmiņa, tad veirs navess.
T. Nagle, Varakļāni.
597. Ja pavasarī akmens iegrimis zemē un zeme no tā atvērusies, tad tai gadā daudz mirs.
Z. Lāce, Veclaicene,
598. Ar akmeni jāapriebj visādas vainas un tad atkal akmens turpat jānoliek, tad ātri vainas sadzīst.
A. Aizpurve, Lubāna.
599. eša daļa jāiebāž ķeša akmentiņš, lai suņi nerej.
K. Jansons, Plāņi.
600. Kas ejot pret akmeni atsit labo kāju, tas satiks vīrieti, kas alsit kreiso kāju, tas satiks sievieti.
K. Jansons, Plāņi.
601. Kad akmens vasaras laikā svīst, tad var droši lietu gaidīt. Ziemas laikā, kad akmeņi paliek slapji, laiks atlaižas.
Latv. Av., 1858. 75.
602. Ja uz akmeņa parādās mitrums, tad otrā jeb trešā dienā lietus.
M. Kalniņa, Vandzene.
603. Ja akmeņi karstā dienas laikā svīst, tad sagaidāms lietus laiks.
V. Grūnbergs, Jaunpiebalga.
604. Ja akmeņi nosvīst, tad gaidāms lietus.
A. Klause, Jaunpiebalga.
605. Kad akmeņi apraso, tad gaidāms lietus.
M. Klause, Jaunpiebalga.
606. Kad ziemā akmeņi svīst, tad būs sniegs.
A. Račevskis, Jaunpiebalga.
607. Ja akmens sāk sūnot ziemeļa pusē, tad būs dziļa ziema.
A. Bērziņa, Aloja.