I. Aitas ēdināšana un kopšana.
235. Kas dienā dzimis, tam jātur baltas aitas, lai ietu dzīvē labi.
L. Rone, Rīga.
236. Aitām ir zirnāji un apiņu lapas veselīga barība.
S. Gūberts, 1688.
237. Ja aitām janvarī dod elkšņu lapas, tad aitas cauru gadu būs veselas.
A. Zvejniece, Lubāna.
238. Aitu redelēs jāliek raibi kociņi, tad būs aitām raibi jēri.
M. Vēbere, Straupe.
239. Aitas vajaga no rīta rasā dzīt laukā, tad būs laba vilna.
M. Šķipsna, Gulbene.
240. Lai aitām būtu balta vilna, tad vajaga Jāņa naktī ganos dzīt.
V. Eglīte, Sēja.
241. Aita pa ziemu pa svārpsta caurumu izvelk (= apēd) vezumu siena.
K. Jansons, Plāņi.
* 242. Aita pa ziemu apēd vezumu siena.
Advente — Aitas
H. Skujiņš, Smiltene.
243. Lai vuškas paādušas ni- kod navekšētu, saimnīks nadreikst salā izkopti streičēt.
L. Svandere, Mērdzene.
244. Aitas nedrīkst sist ar no- mizotu rīksti, tad jēri nepadodas. [Sili. govis.ļ
E. Kampare, Valmiera.
* 245. Aitai nevar sist ar cimdu pa degunu.
E. Zubeckaja, Rīga.
■ 246. Buč, aitiņa magonīte,
Tev ar šautru nesviedīšu:
Nolauzīšu ievas zaru,
Birdinātu birdināšu.
LD 29074.
247. Ievu ziedamā laikā aitas trin (mazgā): viena sieviete aitai sēd mugurā, otra lej ūdeni virsū.
K. Jansons, Plāņi.
248. Aitas jāmazgā ievu ziedaina laikā, tad būs balta vilna.
V. Rūnika, Skujene.
249. Aitas mazgājot jāvelk jauni brunči; ja vilks vecus, tad aitām augs plāna vilna.
A. Aizsils, Kalsnava.
250. Aitas mazgājot jāvelk jauni lindraki, tad aitām augs laba vilna.
A. L.-Puškaitis, V. Saperovs, Vecpiebalga. M. Sikle, Nīca.
261. Aitas jākvēpina ar vilka mēsliem, tad tās vilks nenesīs.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
252. Jēri pavasarī žēlojas: ,.Ma/a, maza zālīte!" Lielās aitas atbild: „Lab, lab, lab!" Tekulis piemetina: „Tāda pat kā pērn" (ļoti rupji, zemu).
R. Bērziņš, Džūkste.
253. Jeri pavasarī ganība prasot: „Mem, ko mēs ēdīsim, maza zālīte?" Aita atbildot: „Lab, lab, lab!"
K, Skujiņš, Lielvircava.
254. Jērs pavasarī brēc: „Maza zāle!" Vecene — aita: „Lab, lab!"
Austrums, 1893.
255. Aitām, pirmo pavasara zāli ēdot, žokļi satūks. ,
J. Jansons, Plāņi.
256. Ziemā aitām pa reizai jādod rutki ēst, tad viņām nemetas plaktis aknās.
H. Skujiņš, Smiltene.
257. Ja aitas pirmo reizi laiž ganos, tad jādod sāls ar maizi, lai galvas neuzpamptu.
A. Āboliņš, Alūksne.
258. Ka pyrmū dīnu dzan vuškas gonūs, juolīk atslāgu zam kļāva slīkšņa, lai vuškas piļņavoj sā- tas. [Sal. ganīšana.]
J. Kivliniks, Vārkava.
259. Kad aitas pirmo reiz izdzen ganos, tad viņas jāsadzen ap vidū iespraustu rīkstīti; tad ganam jāapskrien trīs reizes ap ganāmpulku riņķī un jāsaka: „Kas viducī, tas vilciņam, kas maliņā, tas ganiņam" — tad vilks neaiznesīs aitas, bet dabūs vienmēr ar rīksti.
Z. Lancmanis, Lejasciems.
260. Lai aitas neklīstu pa mežu, tad pirmo dienu, kad izdzen tās ganos, jāgana ar vienu rīksti visu dienu.
J. Zvaigzne, Rēzekne.
■JO I Jo grib, lai vuškas nanū- Kli islu |>u mežu, pyrmū reizi go- iiiis <l/:uml juogona ar vīnu reik- sli.
Jaunais Vords, 1932. V.
262. Ja par aitām strīdoties, tad aitas panīkstot un pat nobeidzoties.
E. Aizpurve, Lubāna.
263. Ja aitas ganot ada, dzimst ragainas aitas.
Morgenšterne, Penkule.
II. Jēru audzināšana.
264. Rudenī saimniecēm jāvelk salmi no jumta: ja salmus izvelk pārī, tad aitām būs pāfa jēru, ja vieneniekos, tad tik viens jērs.
J. Smalkais, Rūjiena.
265. Ja aitai dod jumja vārpu ēst, tad tai būs divi jēri.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
266. Ja divas rudzu vārpas, kas augušas viena salma galā, iedod aitai, tad tai pāra jēru nāk. [Sal. jumis.]
K. Janscfns, Plāņi.
267. Aitām vajaga dot tādas divas āboliņa galviņas, kas augušas uz viena stiebra, jo tad būs divi jēri.
V. Zvaigznīte, Zeltiņi.
268. Ja grib, lai aitām būtu divi jēri, tad Jaungada vakarā jāsasien divu ķiploku loki pa pārim kopā.
E. Kampare, Skrunda.
269. Lai aitām būtu pa pāriem jēru, tad vajaga uzmeklēt mēslu vabulīti ar daudz bērniem un iesviest to aitu kūtī.
F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 201.
270. Ja gribējuši, lai aitas labi padodas, tad mazos jērēnus saukuši par „vilku bērniem".
E. Kalniņa, Naukšēni.
271. Ja grib, lai aitām ir raibi jēri, tad vajag iebērt raibā cimdā zirņus, ieiet pie aitām kūtī un tos ēst.
L. Biedriņa, Jelgava.
272. Jāber zirņi cimdā: tad aitām dzimst raibi jēri.
J. Cinovskis, Snēpele.
273. Ja grib pavasarī raibus jēriņus, tad rudenī, kad aitas iet ar bukiem, jāieber melnā cimdā balti zirņi.
A. Smilga, Rīga.
274. Ja grib, lai aitām raibi jēri, tad jāieber cimdā zirņi, jāiet uz stalli un jāēd. Sevišķi no svara to darīt piektdienas rītos.
A. Zavicka, Sātiņi.
275. Kad aitu ved pie auna, tad jākaisa pupas aitu pēdās, lai aitai būtu tik raibi jēri kā pupas ziedi.
E. Kuške, Rūjiena.
276. Lai būtu balti jēri, tad jānozog pupas un jāiedod aitām.
E. Laime, Tirza.
277. Aitām vajaga nest maizi raibiem cimdiem, tad būs raibi jēri.
M. Vilciņa, Pope.
278. Aitām jādod maizi ēst, kas glabāta cimdā, jo tad būs jēri raibi kā cimdi.
A. Užāne, Skujene.
279. Ja apgrieztu, apmizotu vītola zariņu dodot ēst aitām, tad raibi jēri nākot.
.1. Jansons, Plāņi.
280. Ūdens, kurā pupas varī- las, jādod aitām, tad būs raibi jēri.
M. Kalniņa, Tirza.
281. Ja grib, ka aitas atnestu melnus jērus, jāapdedzina pagale un ar to nodeguli Kūķu dienas vakara jāatspiež kūts durvis.
K. Danovska, Rēzekne.
282. Ja aitas per ar raibu rīksti, tad aitām ir raibi jēri.
E. Vēvere, Ļaudona.
283. Kad aitai piedzimst pārītis, tad tanī mājā būs precības.
K. Arājs, Virbi.
284. Ja aitai atnāk jērs, tad to m vajaga ļaut apskatīt cilvēkam, kuram ļaunas acis, jo tad jērs ir nīkulis.
R. Smits, Valmiera.
285. Ja aitu uz tirgu vedot liek i galvu pret zirgu, tad zirgam
viņu grūti vilkt.
J. Jakāns, Bebrene.