Tomēr starp pazīšanu un patikšanu ir dziļš bezdibenis. Armijas viru damas viņu pat mazliet biedēja. Tās uzvedās pavisam citādi nekā sievietes, kas bija pa viņa prātam, proti, pavecākas dāmas, vecmeitas, jaunavas ar acenēm, vispār visas ļoti nopietnas dažāda vecuma sievietes, ar kurām viņš tikās baznīcu, bibliotēku un bērnudārzu komitejās un kuras visā pazemībā mēdza ierasties pie viņa pēc ziedojumiem un norādījumiem. Pār šīm sievietēm viņš valdīja ar savu garīgo pārākumu, milzīgo bagātību un augsto vietu, kādu ieņēma Havaju salu komerciālajā aristokrātijā. No tām viņš nebaidījās itin nemaz. Tās neuzmācās ar savu sievišķīgumu. Nu jā, tur jau tas slēpās. Sīm sievietēm piemita kaut kas cits, pareizāk sakot, kaut kas vairāk nekā uzbāzīgā dzīves vulgaritāte. Viņš bija izsmalcināts cilvēks, kā pats atzina, un šīs armijas aprindu dāmas ar atsegtiem pleciem un kailām rokām, ar nekautrīgiem skatieniem, ar kūsājošu dzīvesprieku. un izaicinošu sievišķīgumu aizvainoja viņa smalkās jūtas.
Labākās domās viņš nebija arī par virsniekiem, kas uz dzīvi raudzījās vieglprātīgi, mūžu pavadīja dzerdami, smēķēdami un lādēdamies un nodevās visām rupjajām miesas baudām tikpat nekaunīgi kā viņu sievietes. Armijas laužu sabiedrībā viņš arvien jutās neomulīgi. Arī tiem, šķiet, nebija visai omulīgi. Fords arvien manīja, ka klusībā tie smīn par viņu, nožēlo vai arī tikai pacieš viņu. Bez tam tie uzsvērti lika Fordam saprast, ka viņam, lūk, trūkstot kaut kā, kas šiem pašiem piemītot bagātīgi, — bet Fords tencināja dievam par šo savu trūkumu. Pē! Tādi paši kā viņu dāmas.
Patiesību sakot, sievietes Pērsivalu Fordu ieredzēja ne labāk kā vīrieši. Vajadzēja tikai uzmest viņam skatienu, lai kļūtu skaidrs, kāpēc. Viņš gan bija labi noaudzis, nepazina nopietnu slimību, pat ne vieglas sirgšanas, tomēr viņam galīgi trūka dzīvīguma. Viss viņā bija neizteiksmīgs. Ne niecīgākā kvēle laikam nedzirkstīja asinīs, kas bija barojušas un veidojušas šo garo, šauro seju, plānās lūpas, kalsnos vaigus un mazās, skadrās acis. Gludi piesukātie pelnu krāsas mati, taisni un reti, lika nojaust, cik trūcīgā augsnē tie auguši, tāpat arī plānais, smalki veidotais deguns, kas mazliet atgādināja knābi. Vārgās asinis viņam bija atrāvušas visus dzīvespriekus un apveltījušas viņu tikai ar vienu vienīgu pārmērību, proti, ar paštaisnīguma apziņu. Viņš kaismīgi nodevās prātojumiem par taisnīgu rīcību, un viņa dabai tikpat nepieciešams bija darīt visu pēc sava prāta pareizi, kā vienkāršajiem mirstīgajiem ir nepieciešams mīlēt un kļūt mīlētiem.
Pērsivals Fords sēdēja zem algarobas kokiem starp lanai un pludmali. Pārlaidis acis dejotājiem, viņš pavērsa galvu sānis un sāka raudzīties jūras virzienā pār klusi šalcošo bangotni uz Dienvidu Krustu, kas zaigoja pie apvāršņa. Viņu kaitināja sieviešu kailie pleci un rokas. Bijusi viņam meita, tai gan viņš kaut ko tādu neatļautu, nē, nekad. Tomēr šī prātuļošana bija vistīrākā abstrakcija. Domu gaita nesaistījās ar priekšstatu par šādu meitu tiešamībā. Viņš nemaz neredzēja īstu meitu ar rokām un pleciem. Gluži otrādi — nevilšā iedoma par precību iespēju izraisīja viņa sejā smīnu. Pērsivalam Fordam bija trīsdesmit pieci gadi, tomēr trūka jebkādas personiskas pieredzes mīlestībā, tālab tā viņam šķita nevis teiksmaina, bet vienīgi dzīvnieciska. Ikviens jau var apprecēties. Japāņu un ķīniešu kūliji, kas vergo cukura plantācijās un rīsa laukos, arī precas. Viņi neizbēgami apprecas pirmajā izdevīgajā gadījumā. Tas tāpēc, ka viņi dzīvē stāv uz tik zemas pakāpes. Cits nekas jau tiem neatliek. Viņi ir tādi paši kā šie armijas aprindu ļaudis. Fordam
toties bija citi mērķi — cildenāki. Viņš krasi atšķīrās no tiem, no itin visiem pārējiem. Viņš lepojās ar savu izcelšanos. Viņš vis nebija dzimis no kādas nožēlojamas mīlas saistības. Viņš bija piedzimis cēlā laulībā, kur pienākums apvienojies ar ziedošanos augstākiem mērķiem. Viņa tēvs nebija precējies aiz mīlestības. Mīlas stulbums nekad netika jaucis prātu Aizekam Fordam. Atsaucoties aicinājumam doties pie pagāniem, lai sludinātu priecas vēsti, tam pat prātā nebija nākusi doma par precēšanos. Sinī ziņā viņi abi ar tēvu ir gluži vienādi. Tomēr misijas padome mēdza rīkoties taupīgi. Ar Jaunanglijas pavalstniekiem raksturīgo sīkstulību padomes vīri bija pārdomājuši, apsvēruši un izlēmuši, ka precēti misionāri prasa mazāk izdevumu uz galviņu un darbojas rosīgāk. Tālab padome pavēlēja Aizekam Fordam precēties. Bez tam vēl tā pagādāja viņam arī sievu, otru tādu pašu centīgu dvēseli, kas ne domāt nedomāja par precēšanos, bet kāroja vienīgi strādāt tā kunga darbu pagānu vidū. Pirmo reizi viņi redzējās Bostonā. Padome saveda viņus kopā, visu nokārtoja, un pēc nedēļas viņi jau kā precēti ļaudis devās garajā ceļojumā ap Horna ragu.
Pērsivals Fords jutās lepns, ka radies no šādas laulības. Viņš bija cildeni dzimis un uzskatīja pats sevi par gara aristokrātu. Un viņš lepojās ar savu tēvu. Tā viņam bija īsta kaislība. Aizeka Forda staltais, askētiskais tēls bija iededzinājis savu zīmogu viņa lepnības apziņā. Uz rakstāmpults viņam stāvēja miniatūra ar šā dieva karavīra attēlu. Guļamistabā karājās Aizeka Forda portrets, gleznots tolaik, kad viņš kalpoja monarhijai premjerministra postenī. Ne jau pēc izcilas vietas un pasaulīgas mantas dzinās Aizeks Fords, taču, būdams premjerministrs un vēlāk baņķieris, viņš spēja izdarīt ievērojamus pakalpojumus misijas lietai. Vācu tirgotāju sabiedrība un angļu tirgotāju sabiedrība, vārdu sakot, visa tirdznieciskā pasaule ņirgājās par Aizeku Fordu, šo komersantu — dvēseļu glābēju, bet viņš, Aizeka dēls, visu saprata pa savam. Kad iezemieši, pēkšņi izrauti no feodālās iekārtas, nespēdami aptvert zemes īpašuma jēdzienu un tā nozīmi, ļāva saviem plašajiem zemes gabaliem izslīdēt no rokām, tad Aizeks Fords bija tas, kas atrāva tirgoņu pūlim viņu laupījumu un sagrāba pats sev neizmērojamas neskartas zemes platības. Nav nekāds brīnums, ka tirgotājiem netika kavēties pie šīm atmiņām. Tomēr uz savu neaprēķināmo bagātību Aizeks Fords nekad nebija raudzījies kā uz savu vien. Viņš uzskatīja sevi par dieva kalpu. Par saviem ienākumiem viņš cēla skolas, slimnīcas un baznīcas. Vai tad tā viņa vaina, ka cukurs pēc ekonomiskās krīzes cēlās cenā par četrdesmit procentiem, ka viņa dibinātās bankas veiksmīgās finansu operācijas sagādāja viņam personiskā īpašumā dzelzceļu vai ka, starp citu, tie piecdesmit tūkstoši akru Oahu ganību zemes, ko viņš bija pircis par dolāru akrā, ik pēc pusotra gada deva astoņas tonnas cukura no akra? Tomēr, lai nu kā, Aizeks Fords bija izcila personība, cienīga, kā Pērsivals Fords pie sevis sprieda, lai viņa piemineklis stāvētu līdzās Kamehamehas Pirmā statujai Tiesu palātas priekšā. Aizeks Fords bija miris, bet viņš, tā dēls, turpina šo labo darbu vismaz tikpat cītīgi, ja arī ne tik prasmīgi.
Viņš no jauna pievērsa acis lanai. Kāda gan atšķirība, viņš sev jautāja, starp nekaunīgajām hula dejām, ko lēkā zāļu vijumiem joztās iezemietes, un dejām, kurās griežas viņa paša rases dekoltētās sievietes? Vai te vispār ir būtiska atšķirība? Jeb vai visu izšķir tikai stāvoklis?
Kamēr viņš prātoja par šo problēmu, kāda roka uzgula uz viņa pleca.
— Sveiks, Ford, — ko tad jūs šeit darāt? Vai arī dzīrojat?
— Cenšos būt iecietīgs, dakter Kenedij, pat tikai noskatīdamies, — Pērsivals Fords drūmi atbildēja. — Vai nepiesēdīsiet?
Kenedijs apsēdās un spalgi sasita plaukstas. Žigli atsteidzās balti ģērbts japāņu sulainis.
Kenedijs pasūtīja skotu viskiju ar sodas ūdeni, tad, pagriezies pret līdzās sēdošo, ieminējās:
— Protams, jūs es pat nelūdzu piebiedroties.
— Es tomēr kaut ko pasūtīšu, — Fords stingri noteica. Ārsta acis pauda pārsteigumu, un sulainis gaidīja.— Zēn, limonādi, lūdzu!
Ārsts sirsnīgi nosmējās, it kā ar viņu būtu pajokots, tad pavērās mūziķos zem hau koka.
— Nu, tas taču Alohas orķestris! — viņš izsaucās. — Es domāju, ka otrdienas vakaros viņi spēlē Havajas viesnīcā. Kā liekas, tur tie būs saķīvējušies.
Viņa acis uz brīdi pakavējās pie cilvēka, kas spēlēja ģitāru un dziedāja havajiešu dziesmiņu orķestra pavadī
jumā. Raugoties dziedātājā, viņa seja apmācās un nenoskaidrojās arī tad, kad viņš pievērsās kaimiņam.
— Paklausieties, Ford, — vai jums reiz nebūtu laiks likt mierā Džo Gārlendu? Cik noprotu, jūs esat noskaņots pret Labdarības komitejas lēmumu sūtīt viņu uz Savienotajām Valstīm sakarā ar sērfinga sarīkojumu, un es vēlējos par to parunāt ar jums. Man likās, ka jūs tieši priecāsieties, dabūdams viņu projām no šās zemes. Tā jums būtu lieliska izdevība izbeigt šo vajāšanu.
— Vajāšanu? — Pērsivala Forda uzacis jautājoši pacēlās.
— Sauciet to, kā gribat, — Kenedijs turpināja. — Jūs taču trenkājat šo nabaga velnu jau gadiem ilgi. Bet viņš te nav vainojams. To pat jūs nevarat noliegt.
— Viņš nav vainojams? — Pērsivala Forda plānās lūpas uz mirkli sakniebās ciešāk. — Džo Gārlends ir izlaidīgs un slinks. Viņš arvien bijis dienaszaglis un slaists.
— Bet tas nav nekāds iemesls, lai jūs tā medītu viņu. Es jūs vēroju no paša sākuma. Pats pirmais, ko jūs apsā- kāt, kad, atgriezies no koledžas, atradāt viņu strādājam plantācijā par lauka lutia\ — jūs viņu atlaidāt, kaut gan jums pieder miljoni, bet viņš saņem sešdesmit dolāru mēnesī.
— Tas nebija pirmais, ko apsāku, — atteica Pērsivals Fords oficiālā balsī, kādā bija paradis runāt komiteju sapulcēs. — Vispirms es izsacīju viņam brīdinājumu. Pārvaldnieks teica, ka viņš esot dūšīgs luna. Šai ziņā man nebija nekādu iebildumu. Runa bija par to, kā viņš dzīvoja ārpus darbalaika. Viņš ārdīja manas darbības rezultātus straujāk, nekā es spēju tos atjaunot. Kāda gan nozīme bija svētdienas skolām, vakarskolām un šūšanas kursiem, ja vakaros turpat atradās Džo Gārlends ar saviem nolādētajiem ģitāras un ukuleles trinkšķiem, ja viņš tur dzēra un dejoja hula? Kad biju viņu jau brīdinājis, es reiz nejauši uzdūros viņam — to es nekad neaizmirsīšu, — uzdūros tur lejā pie strādnieku būdām. Tas notika vakarā. Jau pa gabalu dzirdēju hula dziesmas, bet tad arī ieraudzīju to skatu. Tur bija meičas, kas mēnesnīcā dejoja savas nekaunīgās dejas, — tās pašas meitenes, kam biju ziedojis tik daudz pūļu, lai iemācītu viņām tikumīgi dzīvot un pareizi uzvesties. Bez tam vēl, atceros,
1 Strādnieks, algādzis.
iris no šīm meitenēm tikko bija beigušas misijas skolu. Skaidra lieta, es izsviedu Džo Gārlendu. Es zinu, tas pats notika arī Hilo. Ļaudis apgalvo, it kā es jaucies svešās darīšanās, uzstādams, lai Mēsons un Fičs atlaiž Gārlendu. Bet to taču misionāri pieprasīja no manis. Ar savu kļūmo paraugu Gārlends grāva visu viņu darbību.
— Vēlāk, kad viņš sāka strādāt uz dzelzceļa — uz jūsu dzelzceļa, viņu atlaida bez jebkāda iemesla, — Kenedijs izaicinoši atgādināja.
— Nebūt ne, — atbilde sekoja strauji. — Es viņu uzaicināju savā kabinetā un veselu pusstundu runāju ar viņu.
— Jūs atlaidāt viņu par nespējību darbā?
— Par amorālu dzīves veidu, ja vēlaties zināt.
Kenedijs griezīgi nosmējās.
— Kāds velns gan jums iepūtis galvā uzstāties par soģi un tiesātāju? Vai tad zemes īpašnieka stāvoklis jums piešķīris pārraudzību par jūsu labā vergojošo cilvēku nemirstīgajām dvēselēm? Esmu jūsu ārsts. Varbūt arī man rīt sagaidāms jūsu rīkojums — atteikties vai nu no viskija ar sodu, vai arī no jūsu aizgādības? Ko vēl ne! Ford, jūs uz dzīvi raugāties pārāk spīvi. Atcerieties, kad Džo bija iekūlies tajā kontrabandas ķezā (pie tam viņš nemaz nestrādāja jūsu uzņēmumā) un atrakstīja jums, lūgdams samaksāt par viņu soda naudu, jūs mierīgi ļāvāt viņam visus sešus mēnešus nostrādāt spaidu darbos uz rifa. Ne- piemirstiet, toreiz jūs pamētāt Džo Gārlendu nelaimē! Jūs viņu nežēlīgi atstūmāt; un tomēr es atceros pirmo dienu, kad jūs iestājāties skolā — mēs taču dzīvojām vienā pansijā, tikai jūs mācījāties dienas maiņā — un jūs vajadzēja iesvētīt skolas dzīvē. Trīsreizēja iegremdēšana zem ūdens peldbaseinā — atcerieties, tā bija kārtējā deva, kas jāsaņem katram jaunatnācējam skolniekam. Bet jūs turējāties pretī. Jūs apgalvojāt, ka neprotat peldēt. Jūs bijāt pārbijies, kritāt histērijā …
— Jā, zinu, — Pērsivals Fords gausi atteica. — Es biju nobijies. Un tie bija meli, jo es pratu peldēt… Es biju vienkārši nobijies.
— Un vai atceraties, kurš tad metās cīniņā par jums? Kurš meloja jūsu labā negantāk, nekā jūs pats pratāt melot, un zvērējās labi zinām, ka jūs tiešām nemākot peldēt? Kurš ielēca baseinā un izvilka jūs ārā pēc pirmās iegremdēšanas, un kuru par to tikko nenoslīcināja pārējie zēni, kas bija jau ievērojuši, ka jūs protat peldēt?
— Protams, atceros, — kaimiņš vēsi atteica. — Bet viens augstsirdības gadījums bērnībā neattaisno sliktu dzīves veidu visu pārējo mūžu.
— Viņš taču nekad jums nav nodarījis nekā ļauna — tieši jums pašam, es domāju.
— Nē, — skanēja Pērsivala Forda atbilde. — Tieši tas dara manu nostāju nesatricināmu. Man pret viņu nav itin nekāda personiska naida. Viņš ir slikts cilvēks, tas viss. Viņa dzīve ir slikta …
— Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē, ka viņš nav ar jums vienis prātis par to, kādā veidā dzīve īsti jādzīvo,— ārsts iebilda starpā.
— Varat teikt arī tā. Tas nav svarīgi. Viņš ir laisks un…
— Ar ko pietiek, — atkal runātājs tika pārtraukts, — lai attaisnotu visas tās neskaitāmās reizes, kad jūs viņu izsviedāt no darbavietas.
— Viņš ir netikumīgs …
— Ak nu, beidziet taču reiz, Ford! Pietiek malt vienu un to pašu! Jūs esat visīstākais Jaunanglijas stīvmuguris. Džo Gārlends ir pa pusei kanaks. Jūsu asinis ir vēsas. Viņa asinis kūsā. Dzīve jūsu acīs ir pavisam kas cits nekā viņa acīs. Viņš caur dzīvi iet smiedams, dziedādams un dejodams, līksms, pašaizliedzīgs, draugs ikvienam — gluži kā bērns. Jūs caur dzīvi virzāties kā staigājoša lūgšanu mašīna, jums nav neviena drauga, izņemot taisnīgos, un taisnīgie ir tie, kuri par taisnīgu uzskata to pašu, ko jūs. Un galu galā — kas zina? Jūs dzīvojat kā cremīts. Džo Gārlends dzīvo kā lāga puisis. Kuram dzīve sniedz vairāk? Mēs par dzīvi tiekam atalgoti, kā paši zināt. Ja alga nav pietiekama, mēs pametam darbavietu, un tas tad arī, ticiet man, ir iemesls visām ar prātu apsvērtajām pašnāvībām. Džo Gārlends nomirtu badā ar to atalgojumu, kādu jūs saņemat no dzīves. Ieskatiet taču reiz, ka viņš ir citādi veidots! Tāpat jūs ciestu un mocītos ar algu, ko dzīve piešķir viņam, jo tās ir dziesmas un mīlestība, un …
— Miesaskāre, piedodiet, lūdzu, — Fords pārtrauca runātāju.
Kenedijs pasmīnēja,
— Jums mīlestība ir tikai vārds, kas sastāv no deviņiem burtiem, un definīcija, ko esat iemācījies no vārdnīcas. Bet mīlestību, īsto mīlestību, kas ir dzidra kā rasa un maigi pulsē cilvēka sirdī, — to jūs nemaz nepazīstat. Ja jau dievs radījis jūs un mani, vīriešus un sievietes, ticiet man, viņš radījis arī mīlestību. Bet griezīsimies nu atpakaļ! Ir laiks pārvilkt reiz svītru Džo Gārlenda vajāšanai. Tas nav jūsu cienīgi, tas ir gļēvi. Jums tagad vajadzētu pastiept roku un piedāvāt to viņam.
— Kālab gan man, nevis, teiksim, jums? — kaimiņš attrauca. — Kālab tad jūs nesniedzat viņam šo roku?
— Esmu to darījis. Patlaban arī es viņam sniedzu šo roku. Es mēģinu jūs pierunāt neizgāzt Labdarības komitejas priekšlikumu sūtīt viņu projām. Es viņam toreiz sameklēju darbu Hilo pie Mēsona un Fiča. Esmu apgādājis viņam savu pusduci darbavietu, no kurām visām jūs viņu izdzināt. Bet lai nu tas paliek. Nepiemirstiet tikai vienu, — nu, maza vaļsirdība jau jūs neaizvainos, — tā nav godīga rīcība, ja par cita grēkiem gribat atdarīt Džo Gār- lendam; pašam jums to vajadzētu atskārst, ka tieši jūs vismazāk drīkstētu to darīt. Ai, ai, jaunais cilvēk, tā nav laba uzvediba! Tas ir vienkārši nepieklājīgi.
— Nu es vairs nespēju sekot jūsu domu gaitai, — Pērsivals Fords atbildēja. — Jūs esat uzbraucis mākoņos ar kādu miglainu zinātnisku teoriju par iedzimtību un personisku bezatbildību. Bet kā jel kāda teorija spēj apgalvot, ka Džo Gārlends nav atbildīgs par saviem ļaunajiem darbiem, un tai pašā laikā darīt mani atbildīgu par tiem — vairāk atbildīgu nekā citi, ieskaitot pašu Džo Gārlendu? Tas sniedzas pāri manai saprašanai.
— Man šķiet, tā ir vai nu pārsmalcinātība, vai arī labais tonis, kas liedz jums aptvert manus vārdus, — Kenedijs asi atcirta. — Ir jau labi sabiedrības priekšā klusuciešot šo to ignorēt, bet jūs taču darāt daudz vairāk nekā tikai klusuciešot ignorējat.