Bet Pērsivals Fords prata vienīgi noraidīt visu to. Viņu kaitināja sievietes mīlas smiekli, stūrmanis, kura galva bija noslīgusi uz baltā holoku, mīlētāju pāri, kas staigāja pa liedagu, dejojošie virsnieki un sievietes, mīlas sumi- nātāju dziedoņu balsis un viņa paša brālis, kurš līdz ar citiem dziedāja zem hau kokiem. Jo sevišķi viņu kaitināja smejošā sieviete. Viņa domas pēkšņi bija sākušas darboties pavisam neparastā virzienā. Viņš ir Aizeka Forda dēls, un tas, kas atgadījies ar Aizeku Fordu, var atgadīties arī ar viņu. Šī doma sadzina vaigos vāju notvī- kuma sārtmi un durstija viņu ar dzeļošu kauna sajūtu. Pērsivals Fords izbijās no tā, kas varbūt snauž viņa asinīs. Gluži tā, it kā viņš pēkšņi būtu uzzinājis, ka tēvs bijis spitālīgs un ka viņa paša asinīs var slēpties šās briesmīgās sērgas dīgļi. Aizeks Fords, šis stingrais tā kunga karavīrs, — vecs liekulis! Kāda gan atšķirība starp viņu un jebkuru bīčkomeru? Lepnības nams, ko Pērsivals Fords bija sev uzcēlis, draudēja sagrūt pār viņa galvu.
Stundas ritēja, armijas ļaudis smējās un dejoja, iezemiešu orķestris spēlēja bez mitas, un Pērsivals Fords mocījās ar satriecošo problēmu, kas tik piepeši bija viņam uzbrukusi. Viņš klusībā lūdza dievu, atspiedis elkoni pret galdu un balstīdams galvu uz rokas; no malas vērojot — gurdens skatītājs. Deju starplaikos virsnieki ar savām dāmām un privātie viesi bariem viļņoja ap Pērsivalu Fordu, konvencionāli tērzēdami, bet, kad tie aizplūda atpakaļ uz lanai, viņš no jauna nodevās mokpilnajam cīniņam tieši no tās vietas, kur bija to pārtraucis.
Pamazām viņš sāka atkal lipināt kopā savu drupās satriekto Aizeka Forda ideālu, un par cementu viņam noderēja izgudri viltīga loģika. Šāda loģika spēj veidoties vienīgi egoistisku cilvēku smadzeņu laboratorijā, un tā kalpo labi. Pērsivalam Fordam šķita pats par sevi saprotams, ka viņa tēvs bijis darināts no smalkāka māla nekā visi pārējie cilvēki; tomēr vecais Aizeks vēl atradās tikai tapšanas stadijā, kamēr viņš, Pērsivals Fords, jau ir pilnveidots. Viņš pat centās attaisnot savu tēvu, pats iekvēlodamies cēlā sajūsmā par šo savas pilnības pierādījumu. Viņa vārgais un niecīgais es pieauga līdz kolosāliem apmēriem. Nu viņš bija dižens diezgan, lai spētu piedot. Viņš tvīka cildenā tīksmē, par to domādams. Aizeks Fords bija dižs, bet viņš ir vēl dižāks, jo spēj piedot Aizekam Fordam un pat no jauna pacelt to svētajā vietā savās atmiņās, kaut arī šī vieta vairs nebūtu gluži tik svēta, kā bijusi līdz šim. Tāpat viņš klusībā izteica atzinību Aizekam Fordam par to, ka tēvs ignorējis šā sava vienīgā kļūmīgā soļa iznākumu. Nu jauki, arī viņš to ignorēs!
Dejas izbeidzās. Orķestris lika izskanēt «Aloha oe» melodijai un posās doties mājās. Pērsivals Fords sasita plaukstas, aicinādams japāņu sulaini.
— Pasakiet tur tam cilvēkam, ka vēlos viņu redzēt, — viņš teica, norādīdams uz Džo Gārlendu. — Pasakiet, lai tūlīt nāk šurp!
Džo Gārlends ieradās un godbijīgi palika stāvam dažu soļu atstatumā, nemierīgi ņirbinādams pirkstus pār ģitāru, ko vēl arvien turēja rokās. Pērsivals Fords neuzaicināja viņu apsēsties.
— Jūs esat mans brālis, — viņš teica.
— Ak nu, tas taču katram zināms, —- skanēja atbilde izbrīna pilnā balsī.
— Jā, to nu esmu atskārtis, —- Pērsivals Fords sausi atteica. — Tomēr es to nezināju līdz pat šim vakaram.
Klusumā, kas sekoja viņa vārdiem, pusbrālis neomulīgi gaidīja, un pa šo laiku Pērsivals Fords aukstasinīgi apsvēra turpmākos vārdus.
— Vai jūs atceraties, kā es pirmo reizi ierados skolā un kā zēni mērcēja mani ūdenī? — viņš ievaicājās. — Kālab jūs nostājāties manā pusē?
Pusbrālis tikai kautri pasmaidīja.
— Vai tāpēc, ka jums tas bija zināms?
— Nu jā, tāpēc gan.
— Bet es nezināju, — Pērsivals Fords atkārtoja tajā pašā sausajā tonī.
— Jā, — otrs atbildēja.
Atkal iestājās klusums. Sulaiņi uz lanai sāka izdzēst spuldzes.
— Tātad tagad… jūs zināt, — pusbrālis vienkārši ieminējās.
Pērsivals Fords sarauca uzacis. Tad viņš pārlaida pusbrālim pētījošu skatienu.
— Cik daudz jūs vēlētos saņemt par to, lai atstātu Salas un nekad vairs šeit neatgrieztos? — viņš noprasīja.
— Un nekad vairs neatgrieztos? — Džo Gārlends nodrebēja. — Šī ir vienīgā zeme, ko pazīstu. Citas zemes ir aukstas. Citas zemes es nepazīstu. Te man ir daudz draugu. Citās zemēs neatskanēs neviena balss, kas man uzsauktu: «Aloha, Džo, manu zēn!»
— Es sacīju: lai nekad vairs neatgrieztos atpakaļ, — Pērsivals Fords neatlaidīgi atkārtoja. — «Alameda» rīt izbrauc uz Sanfrancisko.
Džo Gārlends bija galīgi apjucis.
— Bet kālab? — viņš vaicāja. — Tagad taču jūs zināt, ka mēs esam brāļi.
— Tieši tāpēc, — skanēja atbilde. — Kā jūs pats teicāt, tas zināms ikvienam. Es jums pilnīgi atlīdzināšu.
Viss biklums un mulsa Džo Gārlendam izgaisa. Gan pēc izcelsmes, gan stāvokļa viņi nu šķita apmainījušies vietām.
— Jūs vēlaties, lai es aizbraucu? — viņš cieši noprasīja.
— Es vēlos, lai jūs aizbraucat un nekad vairs neatgriežaties, — atbildēja Pērsivals Fords.
Un šinī acumirklī, it kā zibenim uzzibsnījot un momentā izdziestot, viņš pēkšņi saskatīja brāli stāvam pār sevi augstu kā kalnā, bet pats jutās sarūkam un izkūstam par mikroskopisku niecību. Tomēr nav labi, ja cilvēks saskata sevi kailā īstenībā, neviens arī nespēj sevi tā vērot ilgi un pēc tam vēl turpināt dzīvi; un tā vienīgi šo zib- snīgo mirklīti Pērsivals Fords redzēja sevi un savu brāli tādus, kādi viņi bija. Jau nākamajā brīdī viņa sīkais un nesātīgais es atkal bija guvis virsroku.
— Kā jau teicu, es jums to atlīdzināšu. Jūs nepaliksiet cietējos. Es jums labi samaksāšu.
— Labs ir, — Džo Gārlends atbildēja, — es braukšu prom.
Viņš pagriezās uz iešanu.
— Džo, — otrs vēl izsaucās, — rīt no rīta aizejiet pie mana advokāta! Pieci simti uz rokas un divi simti ik mēnesi, cik ilgi vien jūs paliksiet projām.
— Jūs esat ļoti laipns, — Džo Gārlends mierīgi atteica. — Jūs esat pārāk laipns. Bet tik un tā es nevēlos jūsu naudu. Rīt es aizbraucu ar «Alamedu»,
Viņš aizgāja neatsveicinājies.
Pērsivals Fords sasita plaukstas.
— Zēn, — viņš sacīja japānim, — limonādi!
Un, sūkdams limonādi, viņš vēl ilgi smīkņāja, apmierināts pats ar sevi.