Viņa traucās šurp pa platformu, ģērbusies elegantā zilā tvlda kostīmā un zilā beretē, kas lika viņas jūraszilajām acīm izskatīties divreiz lielākām.
Dārgum, esmu klāt! Tā esmu es, Ursula! - viņa kliedza, kā regbija spēlētājs lavierēdama starp cilvēkiem, bagāžu un nesējiem. Viņa strauji metās manās rokās, uzspieda savu daiļo muti manējai un izdvesa garas, dūcošas skaņas kā vienmēr, kad viņas lūpas saskārās ar manām. Visi vīrieši uz platformas nolūkojās mani ar skaudību un visas sievietes Ursulā - ar naidu, jo viņa bija tik starojoša un daiļa.
Dārgum, - viņa beidzot teica, atrāvusi savu muti no manas, - es pēc tevis šaušalīgi ilgojos!
Bet es tikos ar tevi vēl tikai aizvakar, - es protestēju, pūlēdamies atbrīvoties no viņas skrūvspīļu skavām.
Jā, dārgum, bet vakardiena bija tik garai - viņa teica un vēlreiz mani noskūpstīja. - Ak, dārgum, būt kopā ar tevi Londonā pavasarī! Tik burvīgi!
Kur ir tava bagāža? - es jautāju.
Pie nesēja, - viņa sacīja, norādīdama pār plecu atpakaļ, kur ārkārtīgi vecs nesējs cīnījās ap četrām lielām ceļasomām, cepuru kārbu un milzīgu misiņa putnubūri ar pelēku papagaili iekšā.
Kam, pie velna, tu esi atvedusi šo papagaili? - es uztraucies jautāju.
Dārgum, viņa vārds ir Mozus, un viņš brīnišķīgi runā, kaut arī nudien lieto ļoti daudz sliktu vārdu. Es nopirku viņu no kāda jūrnieka, tā ka laikam jūrnieks viņam tos samācījis. Tu zini, cik neaptēsti ir jūrnieki, ja tie nav kapteiņi vai admirāļi. Esmu pārliecināta, ka Nelsons nekad nelādējās. Viņš droši vien pateica kādu rupjību, kad zaudēja roku un aci, bet domāju, ka tas bija pieļaujami, vai ne?
Kā vienmēr, nonākot kontaktā ar savu mīļo draudzenīti, mani pārņēma nerealitātes sajūta.
Bet kam tev vajadzīgs papagailis? Tu to nevari turēt viesnīcā.
Neesi muļķis, dārgum! "Kleridža" viesnīcā var turēt pilnīgi visu. Viņš ir dāvana cienīgtēvam Pendžam, kurš ir ļoti slims, nabadziņš.
Man noreiba galva. Šis nepārprotami bija Ursulas kārtējais labdarības pasākums, viens no tiem, kas allaž sagādāja nepatikšanas, un es biju ierauts tā viduspunktā. Uz mirkli novērsies no papagaiļa problēmas, es nopētīju viņas ceļasomu grēdu un cepuru kārbu.
Vai tev tiešām vajadzīga visa šī bagāža? - es apjautājos. - Vai arī tu grasies palikt Londonā uz visiem laikiem?
Neesi muļķis, dārgum, tas viss ir tikai trim dienām, un es zinu, ka tu vēlies, lai es izskatos labi, - viņa apgalvoja. - Es taču neesmu paņēmusi gandrīz neko, tikai visnepieciešamāko. Galu galā tu taču negribi, lai es staigāju apkārt kaila, vai ne?
Es atsakos atbildēt uz šo jautājumu, jo baidos, ka netieku iesūdzēts, - es atteicu.
Mēs piegājām pie taksometru rindas, bagāža tika iekrauta un Mozus ar savu būri ievietots aizmugurē. Novietodams būri, nesējs visai negudri uzrunāja Mozu "skaistā Pollij", un šis tik skaidrā dikcijā, kādu reti gadās dzirdēt papagaiļu vidū, pateica nesējam, kurp viņam vajadzētu doties un ko, tur nonākušam, vajadzētu ar sevi izdarīt, turklāt abi priekšlikumi bija gan ģeogrāfiski, gan bioloģiski neiespējami.
Vai tu domā, ka šis papagailis ir īstā dāvana cienīgtēvam ar trauslu veselību? - es jautāju daiļajai ceļabiedrenei, kad taksometrs devās ceļā "Kleridža" viesnīcas virzienā.
Ursula apjukusi pievērsa man savas magnētiskās, zilās acis.
Nu protams, - viņa atbildēja, - jo tas runā!
Jā, es zinu, ka runā, - es teicu. - Mani tikai uztrauc tas, ko viņš saka.
Gluži kā pēc komandas Mozus pavēra knāJ)i un ierunājās atkal:
Oooo, Čārlij, mīļais, o, darīsim to vēlreiz, Čārlij, mīļais. O, es tā mīlu glāstus! He, he, he, nekas nav tik labs kā glāsti!
Saproti, ko es domāju? - es teicu. - Vai tu domā, ka tavs cēlais žests ir prātīgs?
Zini, tad man jāpastāsta tev par nabaga veco cienīgtēvu Pen- džu, - Ursula iesāka. - Viņš bija vikārs mazā ciematā netālu no tās vietas, kur mēs dzīvojām, un nonāca briesmīgās nepatikšanās ar kori.
Jaukto vai zēnu kori? - es jautāju.
Nē, nē, tikai zēni, - viņa atbildēja. - Neviens jau nebūtu uztraucies, ja būtu cietis tikai viens mazs zēniņš, bet, kad lieta nonāca līdz visam korim, ciematnieki, dabiski, ķērās pie ieročiem. Kā viņi izteicās - manuprāt, gaužām pareizi - visam ir savs mērs. Kas par daudz, tas par daudz!
Cik liels bija koris?
Kādi desmit zēni… neesmu pilnīgi pārliecināta, - viņa teica. - Bet es domāju, ka vikārs bija ļoti jauks cilvēks, un viņiem nevajadzēja to ierakstīt baznīcas melnajā grāmatā.
Tā viņi izdarīja? - es gluži apburts pārjautāju.
Jā, - viņa mazliet nedroši atbildēja. - Vai varbūt baltajā grāmatā, tāpēc ka baznīca ir tik šķīsta. Neesmu pārliecināta. Lai nu kā, viņš, nabadziņš, dzīvo vienā istabiņā kaut kur netālu no
Kingsroudas un atrakstīja man ārkārtīgi aizkustinošu vēstuli, cik ļoti slims viņš esot un kā viņam neesot neviena, ar ko parunāties, tāpēc es nopirku viņam šo papagaili.
Nu protams! - es atzinu. - Kas gan varētu būt vēl labāka dāvana vikāram no baltās grāmatas kā papagailis, kurš brūķē lielu muti!
Tā bija vienīgā īstā dāvana, - Ursula apgalvoja. - Galu galā es taču nevarēju atvest viņam kora zēnu, vai ne? Esi jel prātīgs, dārgum!
Es nopūtos.
Kāpēc tu apmeties "Kleridžā", nevis manā viesnīcā? - es jautāju.
Man nepatīk tava viesnīca, dārgum. Viesmīļi ož pēc zivju eļļas, turklāt tētuks vienmēr apmetas "Kleridžā" - tā ir kā krodziņš ap stūri, - viņa paskaidroja.
Mozus sabužināja spalvas un pagodināja mūs ar uzrunu.
Bikses nost, bikses nost, paglūnēsim iekšā, - viņš teica.
Vai tev neliekas, ka mazs, mēms kora zēns būtu vairāk piemērots? - es jautāju.
Neesi muļķis, dārgum! Galu galā, ja tas būtu mēms, viņš varētu nonākt cietumā.
Ja kas… būtu mēms? - es apjucis jautāju.
Tas kora zēns. To sauc par kalnraču atlaišanu, - viņa atbildēja. - Kaut arī es nekādi nesaprotu, kāds sakars kalnračiem ar kora zēniem, jo kora zēni ir kora zēni, bet kalnrači rok ogles. [5]
Kā vienmēr, sarunājoties ar Ursulu, es biju tiktāl apjucis, ka uzskatīju par labāku pamest šo tematu un sākt runāt par kaut ko citu.
Un kad mēs tiksim no Mozus vaļā? - es apvaicājos.
Mozus zina, - Mozus atsaucās, - Mozus zina - he, he, her- bikses nost, labs puika!
Rīt no rīta. Domāju, ka mēs viņu aizvedīsim pirmām kārtām, - Ursula atbildēja.
Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.
Es joprojām domāju, ka šis ar seksu apsēstais papagailis nav prātīga dāvana, - es neatlaidos. - Var sanākt tā, ka cienīgtēvs Pendžs drāžas uz Svētā Paula katedrāli citu kora zēnu meklējumos, Mozus izvirtušo runu rosināts.
Iedrāz sev! - Mozus teica, blenzdams manī spožu aci.
Dārgum, cienīgtēvs Pendžs nekur nevar drāzties, - Ursula pacietīgi skaidroja. - Viņš ir vecs un ļoti vārgs. Viņš nevar vajāt kora zēnus. Viņš nevar paskriet tik ātri kā šie. Tos vajadzētu vest viņam klāt. Es, protams, gribēju teikt, neviens to nevēlētos, bet tu mani saprati.
Jā, - es piekritu. - Es vienīgi brīnos, kāpēc tu nepagādāji viņam aitu suni.
Aitu suni? - viņa pārsteigta teica. - Kam gan?
Kora zēnu sadzīšanai barā, - es paskaidroju.
Ursula bargi paskatījās uz mani.
Zini, dārgum, reizēm liekas, ka tu neuztver dzīvi pietiekami nopietni.
Es paskatījos uz viņas četrām ceļasomām, cepuru kārbu un Mozu būrī, tad dziļi ielūkojos viņas skaistajās acīs.
Piedod! - es nožēlas pilns teicu. - Turpmāk es vairs nebūšu tik vieglprātīgs.
Tā ir pareizi, dārgum, - viņa uzteica. - Ja pacentīsies, tu spēsi uztvert dzīvi tikpat nopietni kā es.
Es ļoti centīšos, - atteicu.
Viņa paņēma mani zem rokas un aši noskūpstīja.
Dārgum, vai tas nebūs dievišķīgi! - viņa sapņaini sacīja. - Trīs dienas Londonā ar tevi - cik pilnīgi burvīgi!
Mozum patīk smuka pakaļa, - Mozus teica.
Dārgum, es tiešām saprotu, ko tu gribi teikt, - Ursula domīgi sacīja. - Viņš nudien liekas šausmīgi pārņemts ar ķermeņa daļām.
Neuztraucies, - es drošināju. - Domāju, ka ar cienīgtēvu Pendžu bija tāpat. Esmu pārliecināts, ka viņi abi lieliski sadzīvos.
Zini, tu esi mans mierinātājs, - viņa teica, pieglaudās un lūkojās manī ar savām milzīgajām acīm. - Kad vien es par kaut ko šaubos, es jautāju sev - ko Džerijs būtu darījis?
Un pēc tam rīkojies pilnīgi pretēji, - es piezīmēju.
Nē, dārgum, tu esi pārāk kautrīgs, - viņa apgalvoja. - Viss, ko es daru, ir balstīts uz tava padoma.
Zinot, ka Ursula savos pūliņos palīdzēt cilvēkiem atstāj aiz sevis trakāku grautiņu nekā dinozaurs trauku veikalā, tā bija trūcīga uzslava.
Patiesību sakot, - viņa turpināja, - bija tāds laiks, kad es pilnīgi nopietni apsvēru domu par iemīlēšanos tevī, bet tad nolēmu to nedarīt.
Augstā debess! - es iesaucos. - Kad es ieguvu šo sprieduma atcelšanu?
Nu, tas bija pirms kāda laika - toreiz, kad mēs pludmalē peldējāmies zem steķiem un tu teici, ka man esot tik mazs dibens kā ķiršu kauliņš1, - viņa teica. - Tas bija ļoti sāpīgi.
Man ļoti žēl, ka sāpināju tevi, sirsniņ, bet, zini, ķerubus gleznojuši visi labākie mākslinieki visās labākajās pozās, un tie izskatījās lieliski.
Kādi mākslinieki? - viņa aizdomīgi jautāja.
Nu, vislabākie viduslaiku mākslinieki, - es teicu, vēlēdamies, kaut nebūtu sācis par to runāt.
Tu domā - tādi kā Botomčelli? - viņa jautāja.
Jā, - es apstiprināju. - Viņš gleznoja skaistākos dibenus mākslas vēsturē, tāpēc arī viņam tāds vārds [6] , un tavējais viņu pilnīgi aizgrābtu.
Tiešām, dārgum? Cik brīnišķīgi! Ir tik jauki zināt, ka ir viens cilvēks visā pasaulē, kas novērtē tavu dibenu, - viņa prātoja. - Ja tā padomā, nemaz tik bieži negadās, ka paslavē dibenu. Pieņemu, ka tas tāpēc, ka ditiens vienmēr ir tev apakšā. Viss tikai aiz pieticības! Pieņemu, ka tāpēc mēdz teikt, neturi sveci zem dibena, jo, ja tev ir pakaļa kā ķerubam, tu negribētu to kaislīgi izrādīt visiem [7] .
Tas ir ļoti vecs angļu sakāmvārds, - es padevos.
Reiz es biju nodomājis nopirkt Ursulai vārdnīcu, bet atmetu šo ideju, kad sapratu, ka viņa nezina pareizrakstību.
Kad mēs sasniedzām "Kleridža" viesnīcu, mūsu taksometra durvis aši atvēra nevainojami ģērbies šveicars ar cilindru galvā. Viņš iebāza savu baltā cimdā tērpto pirkstu misiņa riņķī būra augšgalā un izvilka būri laukā. Bija pilnīgi skaidrs, ka Mozum paticis lirauciens taksometrā, jo viņš izteica skarbus pārmetumus par tā pārtraukšanu. Šveicars pacēla būri, lai putnu apskatītu, un jau grasījās smaidīdams teikt "skaistā Pollij", kad Mozus uzmeta viņam spožo acu skatienu un teica iesīkstējušā nelabvēlībā: "Tu, bastards, grāvī dzimušais kuņasbērns!" Šos vārdus viņš noskaldīja tik skaidri un ļauni, ka šveicars sagrīļojās kā uzkāpis uz grābekļa.
Ursula izspruka no taksometra aši un izveicīgi kā zutis.
Ak, cik mīļi no jūsu puses, ka paņēmāt Mozu! - viņa smaidīja, izstarodama uz šveicaru kādus divdesmit piecus tūkstošus vatu savas personības. - Viņš, zināt, ir papagailis un brīnišķīgi prot runāt. Diemžēl viņš slikti redz - pie tā vainīga papagaiļu slimība, ko sauc par papagaiļītu, - un mēs viņu vedam uz Hārlij- strītu pie acu ārsta, jo, zināt, viņš saputro cilvēkus. Viņš būs jūs noturējis par kādu cilvēku, kas viņam nepatīk. Viņš atkal redzēs pavisam skaidri, kad būs dabūjis pāri jaunu briļļu.
Mozum patīk pāris pautu, - Mozus piezīmēja, lai uzturētu sarunu.
Saskāries ar pilnīgi neiespējamu situāciju - skološana nebija viņu tai sagatavojusi - šveicars izskatījās apstulbis.
Vai kundze vēlas šo runājošo putnu savā istabā? - viņš beidzot jautāja.
Ak jā, lūdzu, - Ursula atsaucās, - un visu šo bagāžu arī! Jūs esat tik laipns!
Viņa aizgriezās un ieliecās taksometrā.
Es aizmirsu paņemt to sasodīto būra pārklāju, - viņa teica. - Kad tas ir pāri būrim, viņš nesaka ne vārda. Man vajadzēs nopirkt citu. Atā, dārgum, satiksimies pusdienās! Tieši vienos "Dor- česterā". Mīlu tevi līdz neprātam!
Viņa noskūpstīja mani un sekoja papagailim iekšā viesnīcā. Mozus patlaban lieliskā, rešņā, skanīgā baritonā dziedāja: "Vai nava žēl paties', ir cicis tai tik viens, ka bēbi barot var. Tas mazais razbainieks gan nebūs stiprinieks, ne bumbu spārdīs ar'."
Es nosaucu šoferim savas viesnīcas adresi, atslīgu sēdeklī un noslaucīju pieri.
Jumsīm te bija īstena maza lēdija, draugs, - šoferis teica. - Viņa ir īstā kārts, ja jūs neiebilst, ka tā saku.
Viņa ir vesela kāršu kava, - es rūgti teicu.
Šoferis iespurcās.
Un tas papagailis, - viņš turpināja. - Smieklis! Es gandrīz galu dabūj', viņā klausoties. īsti pornogrāfisks papagailis, nav šaubu.
Jā, tie abi kopā ir apburošs pāris, - es kodīgi teicu.
Aha, - šoferis piekrita, - bet ja man vaj'dzētu izvēlēties, es, bez šaubām, ņemtu papagaili.
Kāpēc? - es jautāju, viegli aizskarts, jo tas bija kauna traips Ursulas šarmam.
Nu, kad tā padomā, draugs, - viņš paskaidroja, - ja papagailis atļaujas par daudz, to vienmēr var nožņaugt. Bet to dāmu, zin', viņa ir pārāk skaista, lai viņu nožņaugtu, vai ne?
Jā, - es nopūtos, - kaut gan šī doma nereti iešaujas man prātā.
Viņš smiedamies piebrauca pie manas viesnīcas un apsviedās apkārt, lai man uzsmaidītu.
Viņa jūs ir nomakšķerējusi, draugs, ja neiebilstat, ka tā saku. Kā tas noklīdušais suns, ko mēs reiz dabūjām. Es teic' savai sievai: "Mēs negrib' to sasodīto sun', aizved viņ' uz Batersejas suņu patversmi!" Bet jūs zin', draugs, tas suns bij tik sasodīti jauks, mēs nevarēj' izturēt domu, ka varētu no tā atteikties. Tieši kā ar sieviešiem, - viņš filozofiski teica, - kad esi nomakšķerēts, vairs nespēj atteikties, tā sakot. Lūgtum, tas būs trīs mārciņas, vienpadsmit šiliņi un seši pensi.
Visa nelaime ir tā, - es maksādams teicu, - ka nav tādas Batersejas suņu patversmes, uz kuru varētu viņu aizsūtīt.
Nē, bet vienmēr ir jūs' paša māja, - šoferis ieķiķinājās. - Labu veiksmi, draugs!
Es uzgāju augšā savā istabā, izliku uz gultas labāko uzvalku un tīru kreklu kopā ar diezgan uzbudinošu kaklasaiti, ko biju saņēmis kā negaidītu dāvanu no sava Lisabonas svaiņa; pārliecinājos, ka zeķes nav cauras un kurpes ir nospodrinātas. Vest Ursulu pusdienās vienmēr bija traumējošs piedzīvojums, tāpēc gribēju būt drošs, ka vismaz no savas puses neesmu pieļāvis nekādus sabiedrisko normu pārkāpumus. Pilnīgi pietika viņas kļūdu, ar ko cīnīties.
Es ierados "Dorčestrā" precīzi vienos; tikko sāku sakārtot kaklasaiti un gaidīt Ursulu, virsviesmīlis, kuru es pazinu no citām reizēm, steidzīgi tuvojās man.
Labrīt, Sebastjan! - es dzīvespriecīgi teicu.
Labrīt, ser! Kundze jau ir pie galdiņa.
Tas solīja nelaimi. Ursula nekad neieradās laikus, nemaz nerunājot par ierašanos priekšlaicīgi. Sebstjans mani pavadīja līdz četrām personām servētam galdiņam, bet no Ursulas tur nebija ne miņas.
Iespējams, kundze aizgājusi uz dāmu istabu, - Sebastjans darīja zināmu. Es apsēdos, pievilku krēslu, un manas kājas pret kaut ko atsitās ar tādu kā metālisku troksni. Es pacēlu uz augšu galdautu - un no galda apakšas uz mani ar nelabvēlību noraudzījās Mozus. Divos kodīgos vārdos viņš norādīja, kas man darāms. Man asinis sastinga dzīslās. Sebastjans, vērdamies griestos, nesekmīgi centās slēpt smaidu aiz ēdienkartes.
Ko tas, pie velna, nozīmē? - es jautāju.
Es tā pieņemu, ka šis ir putns, kas pieder kundzei, - Sebastjans pieklājīgi atbildēja. - Kā man ticis stāstīts, no papagaiļu sugas. Kundze ieradās kopā ar to un vēlējās, lai putnu novieto zem galda. Esmu ticis informēts, ka putna vārds ir Mozus. Kad tas parādījās foajē, tas bija diezgan… hm… runīgs, un, ja ņemam vērā šā putna vārdu, viņa valoda nebija īsti bībeliska.
jums nav man tas jāstāsta, - es rūgti teicu. - Kā gan, pie velna, jūs dabūjāt viņu te iekšā tā, ka viņš neaizvainoja visus apmeklētājus?
Ap būri tika aptītas salvetes, - Sebastjans paskaidroja. - Kundze teica, ka tumsa radot uz putnu nomierinošu un iemidzinošu iespaidu un remdinot viņa runīgumu, un tieši tā arī bija. Ja neņem vērā īso vārdu maiņu ar jums, tas netika izteicis nevienu piezīmi, kopš novietojām to zem galda.
Bet kāpēc, Dieva dēļ, viņa to atnesusi šurpu? - es aizkaitināts jautāju.
Es varu maldīties, ser, bet domāju, ka kundze paņēmusi to līdzi kā zināmā mērā slepenu dāvanu jums.
Slepenu dāvanu? - es iesprauslājos. - Es neņemtu to sasodīto putnu pat kopā ar podu zelta.
Man jāatzīst… - Sebastjans iesāka. - Ak, tur jau arī nāk kundze! Viņa, bez šaubām, paskaidros… ēēē… Mozus klātbūtni, ja man atļauts būt tik nepieklājīgam un vērsties pie viņa kristītajā vārdā.
Es ieskatījos viņa dzirkstošajās acīs.
Sebastjan, - es teicu, - lūdzu, atnesiet kundzei sauso martīni un man pašam lielu glāzi skotu viskija ar perjē. Ak jā, un, ja jums ir krājumā velnarutks, atnesiet vienu biķeri papagailim.
Viņš palocījās un atvilka krēslu, manu vaimanu avotam pienākot pie galdiņa.
Sveiks, dārgum! - viņa sauca. - Vai tu nepriecājies, ka esmu ieradusies tik agri?
Jūs abi esat ieradušies agri, - es draudoši piezīmēju. Viņa vainīgi satrūkās.
Ak, tātad tu jau pamanīji Mozu? - viņa tēlotā jautrībā teica.
Būtu nedaudz sarežģīti viņu nepamanīt, - es kodīgi atteicu. - Abu manu rūpīgi nospodrināto kurpju purngali ir, pie velna, noskrāpēti gar viņa sasodīto būri, un mana kreisā kurpe strauji pildās ar smiltīm un kaut ko tādu, kam, saskaņā ar manām ierobežotajām zināšanām dārzkopībā, vajadzētu būt saulespuķu sēklām. Vai arī, protams, tie varētu būt mēsli. Vai drīkstu jautāt, kāpēc gan mums jādalās savā maltītē ar Mozu?
Ak, dārgum, nekļūsti nu nikns uz mani! Es neciešu, kad tu niknojies un sāc rēkt un šņākt kā buņņu Ahillejs.
Atilla, - es izlaboju. Es biju pārāk nomākts, lai izlabotu "buņņus". Ursula paskatījās uz mani, un viņas acis pieplūda asarām. Divas milzīgas asaras, spožas kā meteori, ritēja lejup pa viņas vaigiem.
Dārgum, - viņa čukstēja, - man ir klājies briesmīgi, tāpēc, lūdzu, neesi tik nežēlīgs pret mani! - Es tikko grasījos atmaigt, kad viņa piebilda: - Un pret nabaga Mozu.
Šajā brīdī tika atnesti dzērieni, un tas sekmīgi atturēja mani no izteikšanās, ko es domāju par "nabaga Mozu". Vēsi klusēdams, es pacēlu glāzi uz Ursulas veselību, kamēr viņa ļāva vēl divām neticami lielām asarām izplūst no saviem avotiem "vīriešiem neizmērojamā dziļumā" un noritēt pār vaigiem. Tajā brīdī, pirms mana sirds paguva izkust šajā jūtu izpaudumā, kurš, es skaidri zināju, nebija īsts, parādījās Sebastjans ar ēdienu un vīnu kartēm.
Ser, kundze, - viņš teica, viegli palocīdamies, - mums šodien ir daži diezgan labi piedāvājumi. Grilētās jēra nieres ir lieliskas, austeres Rokfellera gaumē - īpaši lielas un sulīgas…
Vai jums ir kāds cepts papagailis? - es apjautājos. - Vislabāk Rietumāfrikas pelēkais.
Ursula nikni pavērās manī.
Cilvēki neēd papagaiļus, - viņa teica.
Ēd gan - rietumafrikāņi, - es atteicu.
Attiecībā uz jūsu jautājumu, ser, - Sebastjans samierinoši teica, - ceptu papagaiļu mums nav. Mums ticis stāstīts, ka tie esot sīksti un grūti sagremojami, un nelaimīgā kārtā izraisot runāšanu miegā.
Mēs abi pasmējāmies, un miers bija atjaunots.
Un nu pastāsti man, kāpēc es ēdu pusdienas "Dorčesterā" kopā ar radījumu, kuru mans draugs taksometra šoferis nosauca par pornogrāfisku papagaili! - es ierosināju.
jā, dārgum, es viņu bez grūtībām iedabūju savā istabā, kaut arī man nācās iedot nesējam nenormāli lielu dzeramnaudu, jo Mozus viņu nosauca par… nu jā, nav svarīgi. Lai nu kā, es gribēju iziet un mazliet iepirkties, nopirkt dažas lietas, ko biju piemirsusi paņemt līdzi, un arī augļus Mozum. Tad es ievēroju, ka nabaga Mozus dzeramais trauciņš ir tukšs un ka viņš ir nepārprotami izslāpis, tāpēc ielēju viņam vodku ar toniku no guļamistabas ledusskapja…
Ko tu viņam ielēji? - es viņu neticīgi pārtraucu.
Vodku ar toniku, dārgum! Zini, to krievu dzērienu, ko mēdza lietot valgie jūrnieki1. Tas jūrnieks, no kura es Mozu nopirku, teica, ka viņš neko citu nedzerot. Ak, nabadziņš laikam bija beidzies nost aiz slāpēm, jo viņš to burtiski izrāva vienā malkā! Tad viņš iegrima tādā kā snaudā.
Tas mani nepārsteidz, - es piezīmēju.
Tad es ielēju viņam vēl, ja gadījumā viņš pamostos un atkal sajustu slāpes…
' Teksta — the Vulgar boatmen, kas Ursulas valoda nozīmē the Volga boatmen — Volgas laivinieki (resp., strūdzinieki).
Vēl vienu? Sirsniņ, tu laikam esi jukusi.
Bet kāpēc gan? - Ursula neizpratnē jautāja. - Es gribēju teikt, man vodka negaršo, bet tas taču nav iemesls, kāpēc viņš nevarētu to dzert. Galu galā, es nesaprotu, kāpēc man vajadzētu rīkoties kā tiem nealkoholiķiem, kuri stāsta cilvēkiem, kas tiem būtu jādara.
Taisnība, - es teicu.
Tieši tādas lietas noved pie noziegumiem, - viņa noslēpumaini paskaidroja, - šī iejaukšanās cilvēku pilsoniskajās tiesībās un to padarīšana par nepilsoniskām.
Un kas notika pēc tam, kad tu biji viņu pielējusi? - es apjautājos.
Pielējusi? Ko tas nozīmē? - viņa jautāja.
Tas ir amerikāņu izteiciens. Tas nozīmē, ka esi kādu piepildījusi tik pilnu, ka jāsien ciet.
Bet man nevajadzēja viņu siet ciet, - Ursula triumfējoši teica. - Viņš novēlās uz būra grīdas. Tas mani šokēja. Es domāju, ka viņš ir miris, līdz sadzirdēju to krācam.
Un pēc tam? - es jautāju, pret savu gribu ieinteresēts.
Pēc tam es aizgāju uz "Fortnuma un Meisona" veikalu nopirkt viņam ēdamo.
Uz "Fortnumu un Meisonu"? Kāpēc ne uz kādu no mazajām augļu bodītēm turpat netālu šķērsielā?
Ko, un lai mani redz ieejam "Kleridža" viesnīcā, stiepjot veselu kaudzi papīra turzu? Dārgum, esi jel prātīgs!
Tev nebija nekas pretī, ka tevi redz ieejam "Kleridža" viesnīcā, stiepjot misiņa būri ar papagaili, kurš dzied neķītras dziesmas, - es piezīmēju.
Bet tas ir pavisam kas cits, dārgum, tas ir putnsl Tu zini - visi angļi mīl dzīvniekus.
Varu derēt, ka Mozus viņiem būtu izņēmums, - es teicu. - Lai nu kā, turpini. Ko tu nopirki "Fortnumā"?
Tur, protams, bija pārdošanā augļi un rieksti, un es viņam nopirku lielu kasti liķiera konfekšu, jo zināju, ka viņam tās garšos. Bet tu zini, dārgum, cik ļoti "Fortnums" lepojas, ka viņiem esot pilnīgi viss uz pasaules?
Tā viņi saka, - es piekritu.
Bet es viņus pieķēru! Viņiem nebija divu lietu, kuras, kā jūrnieks teica, Mozum īpaši tīkot, - viņa teica.
Un kas tās ir?
Jūrnieks teica, viņš vienmēr jūsmojot par apaļpupiņiem un Bristoles kārumiem1.
Ja tajā mirklī es spētu tikt klāt tam jautrajam jūrniekam, viņa dzīvība būtu lielās briesmās.
-Un?
Nu, viņi teica, ka apaļpupiņiem neesot medību sezona. Es nemaz nezināju, ka apaļpupiņiem ir īpaša medību sezona. Kaut gan, ja tā padomā, visi tie mazie caurumiņi tajos noteikti ceļas no tā, ka uz nabaga radībiņām šauj, laikam tāpat kā uz rubeņiem.
Un tā otra lieta?
Zini, es domāju, tas vīrs īsti nesaprata, ko es gribu, jo viņš mani nosūtīja uz apakšveļas nodaļu.
Un kas notika tālāk?
Es paņēmu taksometru un braucu atpakaļ uz viesnīcu. Jautāju šoferim, vai viņš nezina, kur es varu atrast apaļpupiņus un Bristoles kārumus, un viņš sacīja, ka vienīgie viņam zināmie piederot viņa sievai un viņa esot tiem ļoti pieķērusies. Es jautāju, kur viņa tos ņēmusi, un viņš teica, ka esot tos mantojusi. Ak, un tad es nonācu "Kleridžā" un reģistrators teica, ka pārvaldnieks gribot ar mani runāt. Viņš ir tētuka draugs, tāpēc es domāju, ka viņš vēlas pasniegt man ziedus vai kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc es teicu, ka gaidīšu viņu savā istabā pēc piecām minūtēm.
' Oriģināla tekstā - a bit of crumpet un Bristol Cities. Crumpet ir apaļmaizlte - bieza, apaļa bulciņa ar caurumiņiem sānos, - taču slengā apzimē vieglas uzvedības meiču. Bristol cities-1. s. "atskaņu slengā" nozīmē "pupi" (jo atskaņojas ar titties).
Viņa apklusa un pablenza savā tukšajā glāzē. Es pamāju, lai viņai ielej vēl.
Protams, tikko izkāpu no lifta, es acumirkli sapratu, par ko pārvaldnieks vēlas ar mani runāt.
Par Mozu?
jā. Viņš bija pamodies un dziedāja visšausmīgākās dziesmas, kādas vien var iedomāties, un to varēja dzirdēt pat lejā, hallē. Es metos pie durvīm, bet panikā nometu zemē atslēgas, tad noliecos tās pacelt, manas iepirkumu turzas izkrita no somas un visa grīda piebira ar apelsīniem. Tajā brīdī ieradās pārvaldnieks.
Viņa iemalkoja tikko atnesto martīni un palūkojās manī asaru pilnām acīm.
Goda vārds, dārgum, nekad mūža es nebiju tik ļoti apjukusi! Tur bija "Kleridža" viesnīcas pārvaldnieks, es pati četrrāpus uz grīdas, lasot augšā apelsīnus, bet iekšā istabā Mozus ķērca kādu riebīgu dziesmu par meiču ar pakaļu, kas ir tik liela kā b-b-b-b-
balla.
> >
Es saglabāju nopietnu sejas izteiksmi, bet iekšēji mani pildīja velnišķa līksme par ainu, ko viņas stāsts uzbūra man acu priekšā.
jā, un tad mēs iegājām istabā un, paldies Dievam, Mozus rimās dziedāt. Viņš tikai mirkli nopētīja pārvaldnieku un nosauca viņu par džik-džik' atvasi. Dārgum, kas tas ir? Es nekad neesmu par to dzirdējusi. Vai tas ir kaut kas līdzīgs tango?
Zināmā mērā, - es atbildēju. - Tas izgudrots Portsaīdā, lai… lai… lai novērstu jūrnieku domas no tā, ka viņi ir tālu prom no savām sievām.
Ak… - viņa noteica, pārdomādama šo neticamo izskaidrojumu. - Nu jā, lai nu kā, pārvaldnieks bija ļoti laipns. Viņš teica - viņam neesot nekas pretī, ja es turu Mozu savā istabā, bet pie vainas esot tā lādēšanās un dziedāšana. Viņš esot saņēmis tik daudz sūdzību no citiem viesiem, ka esot spiests lūgt mani putnu
' Teksta - jig-a-jig girl— staigule.
aizvākt. Tā es paņēmu viņu līdzi uz "Dorčesteru". Ko citu es varēju darīt? Viņš dziedāja visu ceļu un nosauca šoferi tādā vārdā, kādu es negribu te atkārtot. Restorāna foajē viņš bija ļoti trokšņains, tāpēc es liku, lai man atnes vodku ar toniku, un, kamēr viņš dzēra, mēs apklājām būri ar salvetēm un steidzīgi ienesām viņu iekšā un paslēpām zem galda. Kopš tā laika viņš uzvedas kā īsts zelta gabaliņš.
Sirsniņ, - es teicu, - tava ideja - dāvināt cienīgtēvam Pen- džam papagaili - liecina par iejūtību. Bet vai tu nedomā, ka, jo ātrāk cienīgtēvs saņems savu dāvanu, jo labāk mums visiem?
Ak, protams, - viņa atbildēja. - Tieši to es darīju, pirms tu ieradies, - piezvanīju Pendžijam - viņam patīk, ka viņu tā sauc, - un pateicu, ka vēlāk pēcpusdienā mēs atvedīsim viņam dāvanu, un viņš bija sajūsmā.
Nu ko, paldies Dievam. Es ceru, tu nepateici, kas tā būs par dāvanu?
O nē, dārgum! Gribu, lai tas būtu pārsteigums, - viņa teica.
Tas pilnīgi noteikti būs pārsteigums, - es piekritu.
Mēs ieturējām mazliet nervozas pusdienas, jo divus galdiņus tālāk sēdēja dāma, kura ik pa brīdim spalgi, griezīgi iesmējās. Katru reizi, kad viņa laida vaļā šo taures pūtienam līdzīgo smējienu, mēs abi palēcāmies, jo domājām, ka Mozus rauj vaļā dziesmu. Ursulai piemetās žagas, un viņai nācās palūgt vīna glāzē etiķi, kas, saskaņā ar viņas zināšanām, bija vienīgās zāles pret šo kaiti. Kad bijām paēduši, mēs saskārāmies ar problēmu, kā dabūt Mozu ārā no restorāna. Divi viesmīļi Sebastjana uzraudzībā tupēja zem galda, vīstīdami būri salvetēs. Varu iedomāties, ka viens otrs pusdieno- tājs brīnījās, kas tur notiek. Beidzot būris bija ietīts audumā. Viesmīļi to pacēla, un mēs devāmies ārā viņiem pa pēdām, nedaudz atgādinādami bēru procesiju, kas seko baltā audeklā tītam kupolveida zārkam. Viss gāja gludi, līdz viens no viesmīļiem aizķērās aiz krēsla kājas, paklupa, un divas salvetes noslīdēja no būra uz grīdas. Mozus žultaini nopētīja sapulcējušos pusdienotājus.
Jūs rijīgo homiķu bars, - viņš paziņoja griezīgā balsī, kas lika ikvienam cilvēkam telpā pārtraukt visu tobrīd darāmo un pievērst uzmanību mums.
Rijīgie maitas! - Mozus teica, vienkārši gribēdams parādīt, ka nav izsmēlis savu rijīgo radījumu apzīmētāju krājumu.
Dabūjiet viņu prom no šejienes - ātri! - Sebastjans šņāca. Mēs visi pielikām soli, jo tajā mirklī Mozus sāka dziedāt. Vestibilā es atradu The Times, ko kāds bija atstājis, atlocīju, saliku lapas krusteniski, izdūru vidū caurumu nesamajam gredzenam un pārklāju ar to Mozus būri tieši tajā mirklī, kad viņš iesāka Judy 0'Kelly otro pantu.
Mājdzīvnieks, kas sagādā zināmas grūtības, ser, ja atļausiet piezīmēt, - Sebastjans smaidīdams teica.
Mozus bija apklusis.
Viņš nonāks labās rokās, - es atteicu. - Viņš dzīvos pie vikāra.
Nemaz nezināju, ka baznīca kļuvusi tik brīvdomājoša, - Sebastjans teica. - Tai jābūt laika zīmei.
Ursula iznāca no dāmu istabas, nesdama divas lielas iepirkumu somas.
Paldies par jūsu pacietību un palīdzību! - es teicu Sebast- janam.
Jebkurā… - viņš iesāka un apklusa.
Ja jūs gribējāt teikt "jebkurā laikā", tad nesakiet, - es brīdināju. - Reizi mūžā ir pilnīgi pietiekami. - Es iestūmu Ursulu un Mozu taksometrā un nosaucu cienīgtēva Pendža adresi.
Dārgum, tās bija apburošas pusdienas, milzīgs paldies! - Ursula teica un noskūpstīja mani. - Un paldies, ka biji tik labs pret nabaga Mozu.
Runādama viņa rakņājās pa savām iepirkumu somām, par baudīdama mantas.
Kas tev tur ir? - es jautāju.
Ak, tikai dažas dāvaniņas nabaga vecajam vīram, viņa teica. - Pāris pudeļu skotu viskija, jo es zinu, ka viņš mii pa mazam graķltim, un esmu pārliecināta, ka viņš to nevar atļauties. Tad vēl mazliet pārtikas Mozum un viņa iemīļotais dzēriens, un šis tas lasāms Pendžijam, nabaga velnam.
Viņa izvilka The Times, Telegraph, jaunāko Vogue numuru, Punch un beidzot, es nespēju ticēt savām acīm, Playgirl.
Kāpēc… - es jautāju, - tu nopirki viņam šo?
Redzi, dārgum, tas ietilpst manā plānā, kā viņu atveseļot, kā likt viņam laboties. Viņam jāsāk vairāk domāt par pretējo dzimumu, mazāk par savējo. Tāpēc es nopirku Vogue un šo te, lai viņš redzētu, ko zaudē.
Vai tu esi Playgirl pāršķirstījusi? - es apvaicājos.
Nē, - viņa atbildēja. - Tas taču ir parasts meitenīšu žurnāls, vai ne?
Ieskaties! - es cietsirdīgi ierosināju.
Nelaimīgi sagadījās, ka viņa atšķīra žurnālu vidus atvērumā, kas tēloja ļoti kailu, ļoti vīrišķīgu un ļoti raženu jaunu vīrieti visā krāšņumā.
Ak Dievs… - viņa pārbijusies teica, - ak Dievsl
Jā, - es atteicu. - Nav gluži īstais, ko pasniegt vecajam Pendžijam atveseļošanās nolūkos.
Ak, dārgum, paldies Dievam, ka tu to pamanīji! Protams, es nevaru viņam to dot. Bet ko lai es ar to iesāku?
Aizved uz "Kleridžu" un iedod direktoram, - es ierosināju.
Viņa nerunāja ar mani līdz pašām ceļa beigām un atstāja aizvainojošo žurnālu taksometrā.
Pendža rezidence - ja to var tā saukt - bija viena no tiem lieliskajiem, vecajiem namiem kā stāvus noliktām kurpju kastēm ar diviem dzīvokļiem katrā stāvā. Mēs atklājām, ka cienīgtēvs aizņēmis divas bēniņu istabas, un tā nu mēs vilkāmies augšā četrus stāvus, kamēr sasniedzām viņa mitekli, Ursulas iepirkumu somām un Mozus būrim kļūstot smagākiem ar katru pakāpienu. Galu galā mēs elsdami apstājāmies pie durvīm, pie kurām bija piesprausta visai aizkustinoša zīmīte: Cienīgtēvs Mortimers
Pendžs XXX, angļu valodas un arī Bībeles stundas (anglikāņu baznīca).
Ursula pieklauvēja, un cienīgtēvs Pendžs atrāva durvis. Viņš neizskatījās tāds, kādu es biju iztēlojies. Vecais vīrs stipri atgādināja kāršu pupu, kurai augšanas laikā stipri pietrūcis gaismas. Viņš bija tāpat saliecies un tādā pašā alu cilvēka bālumā ar zaļganu nokrāsu. Vikārs nēsāja lielas brilles raga ietvaros, bija ģērbies džemperī ar violetām un baltām svītrām un pelēkās biksēs. Viņa baltie mati bija mežonīgi sajaukti, un rokas viņš turēja sev priekšā kā tupošs trusītis; plaukstas nokarājās, it kā viņam būtu lauztas locītavas.
Ursula! - viņš iesaucās. - Mans dārgais bērns, cik dievišķīgi tevi redzēt!
Viņš šķīsti noskūpstīja Ursulu uz vaiga.
Tas ir Džerijs, - Ursula iepazīstināja.
Džerijs - kāds pievilcīgs vārds un kāds pievilcīgs cilvēks! - cienīgtēvs teica, mirkšķinādams man ar acīm. - Tu esi laimīga, laimīga meitene. Bet, lūdzami, nāciet iekšā! Ienāciet manā pieticīgajā miteklī.
Viņa pieticīgais miteklis sastāvēja no divām istabām; viena bija sadalīta mazā virtuvītē un dušas telpā, otra bija vienlaikus dzīvojamā un guļamistaba, mēbelēta ar diviem smagnējiem krēsliem, nodilušu paklāju, šauru dīvānu - un zem tā, man par sajūsmu, atradās milzīgs Viktorijas laikmeta naktspods, gaumīgi dekorēts ar atraitnīšu un neaizmirstulīšu virtenēm. Palūkojies ārā pa logu, es redzēju, ka pa to atklājas jauks skats uz mazu parku ar platānām, pavasara puķu dobēm, pīļu dīķi un soliem, kur atpūsties.
Ursula pa vienai vien vilka laukā savas dāvanas, un par katru no tām cienīgtēvs jūsmoja arvien vairāk un asaraināk. Visbeidzot Ursula sajauca īpaši lielu porciju vodkas ar toniku, pacēla The Times malu un ielēja to Mozus dzeramajā trauciņā. Viņa brīdi nogaidīja un tad kā burvju mākslinieks, kas demonstrē triku, norāva The Times un atklāja cienīgtēva pārsteigtajam skatienam slāpes veldzējošo Mozu.
Papagailis! - cienīgtēvs noelsās. - Ak, es vienmēr esmu gribējis papagaili! Vai viņš runā?
Atbildes vietā Mozus atrāvās no dievišķā krievu dzēriena un cieši pavērās uz cienīgtēvu Pendžu.
Sveiks, vecais homiķi! - Mozus teica un no jauna pievērsās savam uzdevumam - dzert, kamēr krīt. Cienīgtēvs Pendžs smējās, smējās un smējās, līdz apraudājās.
Ak, mana dārgā Ursula, tu nebūtu varējusi man uzdāvināt neko labāku! - viņš klaigāja.
Jauki, - Ursula teica, acīm redzami iepriecināta, - tu teici, ka vēlies kādu, ar ko parunāt.
Tu esi svētā, mana dārgā, īsta svētā! - cienīgtēvs apgalvoja. Es nežēlīgi nodomāju - ja viņam būtu nācies ciest tā, kā cietu es kopš brīža, kad šorīt satiku Ursulu stacijā, viņš varētu gan būt citās domās par viņas svētību. Mēs brīdi patērzējām un iedzērām viskiju (viņš uzstāja, ka vajag atraut vienu pudeli vaļā) no glāzes, iesprāgušas tases un skārda krūzītes, tad devāmies prom.
Pārējās divas dienas bija svētlaimīgas. Londona tai laikā bija brīnišķīga pilsēta, kaut arī kara izpostīta. Atrasties šeit pavasarī kopā ar apburošu draudzenīti bija katra jauna vīrieša sapnis, taču tikai daži to sasniedza. Es atgriezos Bornmutā pilnīgi apmierināts.
Pēc desmit dienām iezvanījās telefons.
Dārgum, tā esmu es, Ursula.
Kā tev klājas, sirsniņ? - es jautāju bez kādām ļaunām nojautām.
Ak, pavisam labi. Bet, dārgum, es gribu, lai tu kaut ko izdari manā labā, - vai izdarīsi? Tas ir šausmīgi, šausmīgi svarīgi! Lūdzu, piekriti, dārgum, un tad es pateikšu, kas tas ir. Apsoli?
Uz to bridi man jau vajadzēja Ursulu pazīt.
Protams, - es teicu, iztēlodamies kādu nenozīmīgu uzdevumu.
Nu tad, - viņa lēni iesāka, - vai tu atceries Mozu?
Man sametās aukstas kājas.
Nē! - es kliedzu klausulē. - Nē! Es negrasos atkal saistīties ar to nolādēto putnu. Nē, nē, nē!
Nevajag lādēties, dārgum, - Ursula aizrādīja, - un, lai nu kā, tu jau apsolīji, tā ka tev tas jādara. Ļauj man pastāstīt, kas noticis. Pendžijs ir cietumā.
Cietumā? Par ko?
Zini, es baidos, ka zināmā mērā tā ir Mozus vaina, - viņa atbildēja. - Redzi, Pendžijs mēdzis ņemt viņu ar visu būri līdzi ārā uz to jauko, mazo parku un tur sēdēt uz sola. Un tad Mozus sācis runāt, un visi pusaudži pulcējušies apkārt.
Es novaidējos.
Un tad Pendžijs mēdzis jautāt vienam no puišiem, vai tas nevēloties redzēt, kā papagailis vingro, un zēns, protams, piekritis. Tad Pendžijs teicis, ka viņam jānākot līdzi uz dzīvokli, jo papagaili nevarot te laist laukā no būra, lai neaizlido. Tad zēns gājis Pendžijam līdzi uz dzīvokli. Un tu vari iedomāties, kas tad noticis.
Pārāk skaidri, - es teicu. - Cik viņš dabūjis?
Pusotra gada, - Ursula atbildēja. - Un, dārgum, es esmu tik sabēdājusies par nabaga Pendžiju, bet es raizējos arī par nabaga Mozu! Viņam nav neviena, ar ko parunāt, neviena, kas viņu mīlētu un barotu, un dzirdītu ar vodku. Mājas saimniece teica, ka nepaturēs Mozu ne mirkli ilgāk, jo tā papagaiļa valoda esot tik neķītra, ka mulsinot viņas vīru.
Kas ir viņas vīrs? Bīskaps?
Ostas strādnieks, ja nemaldos, - Ursula teica, - bet par to nav mūsu stāsts. Mozu vajag glābt, un tas ir tavs uzdevums.
Nē, paklausies… - es iesāku.
Dārgum, tu apsolīji, un, ja tu lauzīsi savu solījumu, es nekad ar tevi vairs nerunāšu. Es aizbrauktu pati, bet es nevaru, jo organizēju svinības.
Es nopūtos.
Labi, es aizbraukšu, - es teicu, - bet tā ir pēdējā reize, kad es tev jebko apsolu.
Dārgum, es tevi mīlu līdz neprātam! Tu esi visbrīnišķīgākais cilvēks, kādu es pazīstu.
Es esmu vismuļķīgākais cilvēks, kādu tu pazīsti, - es atteicu.
Tā nu es aizbraucu. Brauciens vilcienā kopā ar Mozu bija
drudžains. Es biju aizmirsis vodku, tā ka Mozus klaigāja pilnā balsī - tik skaļi, ka vilciena sargs, pārliecināts metodists, izsauca policiju, kas mani sagaidīja Bornmutas Centrālajā stacijā. Bija gara izskaidrošanās, bet es pamanījos dabūt mazliet vodkas no restorānvagona; kamēr es strīdējos ar sargu un policistu, Mozus malkoja savu dievišķo nektāru tik ātri, cik ātri es spēju ieliet. Klusībā domāju - nez, cik daudz alkohola vajag, lai nobeigtu vienu papagaili, - un cerēju, ka esmu nopircis pietiekami.