No visiem La Belle France daudzajiem rajoniem viens ir tāds, kura nosaukuma pieminēšana vien iededz spožu mirdzumu gardēža acīs, gaidpilnu pietvīkumu vaigos un priekšlaikus pārpludina siekalām garšas kārpiņas, - un tā daiļskanīgais nosaukums ir Perigora. Kastaņi un valrieksti te ir milzīgi, meža zemenes - reibinoši smaržīgas kā kurtizānes buduārs. Šejienes āboliem, bumbieriem un plūmēm zem miziņas iesprostots bagātīgs sulas krājums, šejienes vistu, pīļu un baložu gaļa ir stingra un balta, sviests te dzeltens kā saules gaisma, un krējuma kārta, kas nostājas kannā virs piena, ir tik bieza, ka spēj noturēt pilnu vīna glāzi. Papildus visām šīm bagātībām Perigora ieguvusi vēl visaugstāko laimestu, un tas slēpjas zem tās ozolu mežu smilšmāla augsnes - trifeles, troglodītu laika sēnes, kas mīt zem meža grīdas, melnas kā raganas kaķis, brīnišķas kā visas Arābijas smaržas.
Šajā tīkamajā pasaules daļā es biju atradis mazu, burvīgu ciematu un apmeties mazītiņā viesu namiņā ar nosaukumu Trīs Baloži. Mans namatēvs Žans Petjons bija dzīvespriecīgs zellis, kura seja vīna iespaidā bija ieguvusi pepiņa rūsgano nokrāsu. Šajā rudens laikā meži izskatījās skaistāki nekā jebkad, kā koši gobelēni visās krāsās no zeltainas līdz bronzai. Vēlēdamies par tiem gana izpriecāties, es pasūtīju monsieur Petjonam, lai sagatavo man piknika pusdienas, un izbraucu laukos. Novietoju mašīnu un iegāju mežā, lai izbaudītu to pilnā krāsu ietērpā un apbrīnotu visapkārt augošo suņusēņu savādās, noslēpumainās formas. Beidzot es apsēdos uz krituša ozola spēcīgā stumbra ieturēt pusdienas, un biju tikko tās beidzis, kad iečabējās sausās, rūsganās ērgļ- papardes un parādījās milzīga cūka. Viņa bija tikpat pārsteigta, redzot mani, cik es, redzot viņu. Mēs abi ar interesi nopētījām viens otru.
Pēc mana pieņēmuma, šī cūka svēra tuvu pie sešpadsmit stou- niem. Viņa bija spīdīgi rožaina ar baltsārtiem sariem kā persiku ziedi un dažiem dekoratīviem melniem plankumiem, ko daba bija izvietojusi rūpīgi un pavedinoši, gluži kā skaistuma mušiņas, ar kādām sievietes mēdza izrotāt sevi septiņpadsmitajā gadsimtā. Viņai bija mazas, zeltainas acis, pilnas gudrības un viltības, ausis nokārušās abpus purnam kā mūķenes galvassega, un lepni izsli- etais šņukurs viegli uzrauts; tā gals atgādināja vienu no tiem lieliskajiem Viktorijas laikmeta instrumentiem, kādus lietoja nosprostojušos notekcauruļu tīrīšanai. Nagi bija eleganti un nospodrināti, aste - dzenskrūve virzībai pa dzīvi - izskatījās kā brīnišķīgi saslējusies jautājuma zīme. Ap viņu vēdīja īpatnēja aura - nevis cūkas smaka, kā varētu domāt, bet smalks, liegs aromāts, kas atsauca atmiņā pavasara pļavu ziedu pārpilnībā. Nekad agrāk es nebiju saodis cūku šādi smaržojam. Pārliku prātā, kur jau esmu saskāries ar šo burvīgi romantisko smaržu, un beidzot atcerējos. Viesnīcā, kurā reiz tiku apmeties, man gadījās braukt liftā kopā ar kādu krāšņu dāmu; no viņas vilnīja tikpat tīkams aromāts kā no šīs cūkas. Es toreiz lūdzu dāmai mani pagodināt, atklājot savu izsmalcināto smaržu nosaukumu, un viņa teica, ka tās saucot Līksme.
Jāsaka, es biju dzīvē pieredzējis daudz neparasta, bet līdz šim nebija gadījies tāds gods kā Perigoras ozolu mežā sastapties ar lielu, pievilcīgu cūku, kas lieto šīs īpašās, dārgās smaržas. Viņa lēni pienāca man klāt, noguldīja purnu man uz ceļgala un izdvesa garu, diezgan trauksmainu rukšķienu, apmēram tādu skaņu, kādu varētu izdvest Hārlijstrītas speciālists, kas nupat grasās paziņot, ka jūsu slimība ir nāvējoša. Viņa dziļi nopūtās un tad sāka klabināt žokļus. Skaņa bija tāda, kādu rada īpaši izveicīgu spāņu dejotāju grupa ar milzumdaudzām kastaņetēm. Viņa vēlreiz nopūtās. Bija skaidrs, ka šī dāma kaut ko vēlas. Cūka apostīja manu somu un izgrūda smalkus prieka spiedzienus, kad es atvēru to, lai aplūkotu, kas viņu tā iejūsminājis. Vienīgais, ko es ieraudzīju, bija pārpalikums no siera, ko tiku baudījis pusdienās. Es izvilku to, atvairīdams cūkas pūliņus sagrābt visu uzreiz, un nogriezu vienu šķēli. Tā ieslīdēja viņas mutē un, man par pārsteigumu, cūka to tur arī paturēja, izbaudīdama aromātu kā vīnu pazinējs, kas ļauj vīnam skaloties ap mēli, ieelpojot tā smaržu, izgaršojot konsistenci. Tad viņa lēni un uzmanīgi sāka sieru ēst, izdvesdama sīkas, čāpstinošas apmierinājuma skaņas. Ievēroju, ka ap tuklo kaklu cūka nēsā ļoti elegantu kaklasiksnu zelta ķēdes veidā, gluži kā augstāko aprindu atraitne nēsātu pērļu virteni, un pie tās šūpojas pārtrūkušas ķēdes gals. Cūka bija nudien eleganta; mana jauniegūtā draudzene nepārprotami bija cūka, kuru kāds augstu vērtējis un nu pazaudējis. Viņa paņēma vēl mazliet siera, sīki rukšķēdama no prieka un pateicības un kā īsta lietpratēja īsu brīdi paturēdama katru gabaliņu uz mēles. Es paglabāju vienu gabaliņu kārdinājumam un ar to aizvilināju viņu no meža pie sava mikro- busiņa. Cūka nepārprotami bija pieradusi pie šāda transportlīdzekļa, jo ietrausās aizmugurē un ērti iekārtojās, siera pilnu muti karaliski vērdamās apkārt. Kamēr es braucu atpakaļ uz ciematu, kur, pēc manas pārliecības, bija viņas mājas, cūka atbalstīja zodu man uz pleca un iegrima snaudā. Es secināju, ka Līksmes un bagātīga Rokforas siera aromāta maisījums nav tā kombinācija, kas nodrošinātu pretējā dzimuma uzmanības piesaisti. Apturējis mašīnu pie Trim Baložiem, es nocēlu aromātisko cūkas galvu no sava pleca, iedevu atlikušo siera gabalu un gāju iekšā meklēt augsti godājamo Žanu. Viņš rosīgi spodrināja glāzes, ar lielu precizitāti katrai uzdvašodams, lai panāktu vēlamo mirdzumu.
Žan, - es teicu, - man ir problēma.
Problēma, monsieur, kāda problēma? - viņš atsaucās.
Esmu ieguvis cūku, - es atbildēju.
Monsieur nopircis cūku? - Žans pārsteigts jautāja.
Nē, es neesmu to nopircis, esmu to iemantojis. Es sēdēju mežā un pusdienoju, kad pēkšņi parādījās cūka un piedāvājās dalīties manā maltītē. Esmu pārliecināts, ka tā ir neparasta cūka, jo tai ne tikai ir kaislība uz rokforu, bet ari zelta ķēdes kaklasiksna ap kaklu, un tā ir spēcīgi sasmaržojusies.
Glāze, ko Žans tobrīd spodrināja, izslīdēja viņam no rokām un nokrita uz grīdas, sašķlzdama tūkstoš gabaliņos.
Mon Dieu!- viņš iesaucās, iepletis acis. - Pie jums ir Esmeralda!
Vārds uz kaklasiksnas nebija rakstīts, - es aizrādīju, - bet nevarētu būt, ka apkārt klaiņo daudz cūku, kuras atbilst šim aprakstam, tāpēc pieņemu, ka tai jābūt Esmeraldai. Kam viņa pieder?
Žans iznāca letes priekšā, glāzes gabaliem krakšķot zem kājām, un noraisīja priekšautu.
Viņa pieder monsieur Klotam, - viņš teica. - Mon Dieu! Tas cilvēks sajuktu prātā, ja nāktos Esmeraldu zaudēt. Kur viņa ir?
Manā mašīnā, - es teicu, - piebeidz atlikušo rokforu.
Mēs piegājām pie mikrobusiņa un ieraudzījām, ka Esmeralda secinājusi - nežēlīgais liktenis viņai vairāk siera nav novēlējis -, tāpēc filozofiskā mierā aizmigusi. No viņas krācieniem drebēja visa mašīna - tā, it kā motors joprojām darbotos.
Olalā! - Žans iesaucās. - Tā tiešām ir Esmeralda. Ak, monsieur Klots būs neprātā! ļums tūlīt pat jānogādā viņa atpakaļ, monsieur! Šī cūka monsieur Klotam ir viss. Jums jāved viņa atpakaļ nekavējoties.
Labprāt to izdarīšu, - es, nedaudz saīdzis, teicu, - ja jūs man pastāstīsiet, kur monsieur Klots dzīvo. Nevēlos, lai cūka apgrūtinātu manu dzīvi.
Cūka! - Žans izsaucās, šausmās skatīdamies uz mani. - Tā nav vienkārši cūka, tā ir Esmeralda!
Man vienalga, kā viņu sauc, - es īgni atteicu, - šobrīd viņa tup manā mašīnā, ozdama pēc Parīzes ielenes, kas uzkāpusi uz siera plosta, un, jo drīzāk es no viņas atbrīvošos, jo laimīgāks būšu.
Žans saslējās un cieši paskatījās uz mani.
Ielene? - viņš pārjautāja. - Jūs nosaucāt viņu par ieleni? Esmeralda, kā visiem zināms, ir jaunava.
Es jutu, ka pamazām jūdzos nost. Vai tiešām es te stāvu blakus savam mikrobusiņam, kurā guļ stipri aromātiska cūka, vārdā Esmeralda, un diskutēju ar viesnīcas Trīs baloži īpašnieku par viņas seksuālo dzīvi? Dziļi ievilku elpu, lai saņemtos.
Zināt, - es teicu, - Esmeraldas dzimumdzīve mani neinteresē. Man vienalga, vai viņu ir vai nav izvarojuši visi Perigoras kuiļi.
Ak! Mon Dieu! Viņa taču nav izvarota, vai ne? - Žans nobālēdams ieķērcās.
Nē, nē, nē, cik man zināms, ne. Neviens nav laupījis viņai nevainību, vai kā nu to cūkām sauc. Katrā gadījumā tam būtu jābūt ārkārtīgi baudkāram kuilim bez jebkādām ožas spējām, kas ņemtos izvarot sivēnmāti, kura smaržo kā augstākās kategorijas priekameita sestdienas naktī.
Lūdzu, lūdzu, monsieur, - Žans nespēkā izdvesa, - nerunājiet šādas lietas - sevišķi monsieur Klota klātbūtnē! Viņš pret šo cūku izturas ar tādu cieņu, kādu jūs varbūt izrādītu svētajam.
Es tikko grasījos pateikt kaut ko ne pārāk godbijīgu par St. Gadarene [1] , bet savaldījos, jo Žans acīm redzami izturējās pret šo lietu ļoti nopietni.
Klausieties, - es teicu, - ja monsieur Klots pazaudējis Esmeraldu, viņš būs ļoti uztraucies, vai ne?
Uztraucies - uztraucies? Viņš būs vājprātīgs!
Labi, tātad, jo ātrāk es nogādāšu Esmeraldu atpakaļ pie viņa, jo labāk. Kur viņš dzīvo?
Uzaudzis Grieķijā, kur attālumus mēdz noteikt cigaretēs - desmit gadu vecumā man tas neko daudz nenozīmēja -, es biju kļuvis visai prasmīgs vietējo iedzīvotāju norādījumu uztveršanā. Pie tās jāķeras ar īstu arheologa aizrautību, notraucot gadsimtu putekļus, lai atklātu kultūrvēsturisko vērtību. Galvenā problēma ir tāda, ka cilvēki vienmēr pieņem, ka jums piemīt viņu pašu dziļās zināšanas par tuvāko apkārtni, tāpēc atšifrēšana prasa laiku un pacietību. Žans kā norādījumu devējs pārspēja visu, ar ko man līdz šim bija nācies sastapties.
Monsieur Klota īpašums saucas Les Arbousiers, - viņš teica.
Un kur tas ir? - es jautāju.
Jūs zināt, viņa zeme robežojas ar monsieur Mermoda īpašumu.
Es nepazīstu monsieur Mermodu.
O, jums viņš noteikti jāpazīst, viņš ir galdnieks. Viņš darinājis visus galdus un krēslus manai viesnīcai. Tāpat bāram un laikam arī plauktus pieliekamajam, bet es neesmu pārliecināts - varbūt tas bija monsieur Devuārs. Viņš dzīvo tur tālāk ielejā, pie upes.
Kur dzīvo monsieur Klots?
Es tikko jums teicu - kaimiņos monsieur Mermodam.
Kā varu atrast monsieur Klota māju?
Nu, brauciet cauri ciematam…
Uz kuru pusi?
Uz to pusi, - viņš norādīja.
Un tālāk?
Nogriezieties pa kreisi gar mademoiselle Ibēras māju un…
Es nepazīstu ne mademoiselle lbēru, ne viņas māju. Kāda tā izskatās?
Tā ir brūna.
Visas mājas ciematā ir brūnas. Kā lai es to pazīstu?
Žans iegrima domās.
O, - viņš beidzot sacīja, - šodien ir ceturtdiena! Tātad viņa noņemsies ar tīrīšanu. Tātad viņa būs izkārusi mazo, sarkano grīdsedziņu pa guļamistabas logu.
Šodien ir otrdiena.
Ak, jums taisnība! Ja ir otrdiena, viņa laistīs dārzu.
Tātad es nogriežos pa kreisi gar brūnu māju, pie kuras dāma laista dārzu. Ko tālāk?
Brauciet garām kara piemineklim, garām monsieur Peligo mājai un tad, kad nonāksiet pie koka, nogriezieties pa kreisi.
Pie kāda koka?
Pie koka tai pagriezienā, kur jūs nogriezīsieties pa kreisi.
Visa Perigora ir pilna koku. Visas ceļmalas kokiem noaugušas. Kā lai es atšķiru vajadzīgo koku no citiem?
Žans pārsteigts paskatījās uz mani.
Tāpēc, ka tas ir tas koks, pret kuru nositās monsieur Erolts, - viņš paskaidroja, - un kur viņa atraitne viņa nāves gadadienā noliek vainagu. Jūs to varēsiet pazīt pēc vainaga.
Kad viņš nositās?
1950. gada jūnijā, sestajā vai septītajā, skaidri neatceros. Bet noteikti jūnijā.
Un tagad ir septembris - vai vainags joprojām būs tur?
O nē, kad tas novīst, to aizvāc prom.
Tad varbūt ir cits paņēmiens, kā pazīt šo koku?
Tas ir ozols, - Žans teica.
Lauki ir pilni ar ozoliem - kā es pazīšu, kurš ir īstais?
Tā stumbrā ir robs.
Tātad tur es nogriežos pa kreisi. Kur ir monsieur Klota māja?
O, jūs nevarēsiet to palaist garām! Tā ir gara, zema, balta celtne, īsta vecmodīga ferma.
Tātad man vienkārši jāmeklē balta ferma?
Jā, bet no ceļa tā nav redzama.
Kā tad es zināšu, kur tā atrodas?
Žans atkal iegrima domās.
Tur būs mazs koka tiltiņš ar vienu trūkstošu dēli, - viņš teica. Tas ir monsieur Klota piebraucamais ceļš.
Šajā brīdī Esmeralda pagriezās uz otriem sāniem - un mūs apņēma smaržu un siera dvaka. Mēs atvirzījāmies no mikrobusiņa.
Tā, - es teicu, - pārbaudīsim, vai man viss skaidrs. Es tātad braucu uz to pusi un nogriežos pa kreisi tur, kur dāma laista puķes. Es braucu garām kara piemineklim un monsieur Peligo mājai, un tālāk taisni vien, kamēr nonāku pie ozola ar robu, tad nogriežos pa kreisi un meklēju tiltu, kuram trūkst viena dēļa. Pareizi?
Monsieur, - Žans apbrīnas pilnā balsī teica, - jūs varētu būt dzimis šajā ciematā!
Galu galā es atradu ceļu. Mademoiselle Ibēras mājas saimniece nedz laistīja puķes, nedz arī bija izkārusi mazo, sarkano grīdsedziņu. Patiesību sakot, viņa sēdēja saulītē un snauda. Es negribīgi pamodināju dāmu, lai pārliecinātos, ka tā tiešām ir mademoiselle Ibēra, gar kuras māju man vajadzēja nogriezties pa kreisi. Ozola stumbrā tiešām bija robs - visai ievērojams, no kā es secināju, ka monsieur Erolts būs iesūcis neparasti lielu pastis1 daudzumu, pirms uzdevis ar savu braucamo tam pa mizu. Tiltam, kuru es atradu, tiešām trūka viena dēļa. Laucinieka instrukcijas vienmēr ir precīzas, kaut ari izklāstīšanas laikā izklausās mazliet noslēpumainas. Es braucu pa grambainu ceļu, kura vienā pusē pletās zaļa pļava, izraibināta ar krēmkrāsas Charolais govju ganāmpulku, otrā pusē - mirdzošs saulespuķu lauks; puķu lieliskās, dzelteni melnās sejas bija paceltas saules pielūgsmē. Izbraucu cauri mazam mežiņam, un tur izcirtumā atradās monsieur Klota māja - gara, zema un balta kā dūjas ola; jumts bija darināts no vecmodīgiem dakstiņiem, bieziem un tumšiem kā šokolādes tāfelītes,
' Pastis — franču liķieris ar anīsa garšu.
katrs no tiem izgreznots ar zeltainu ķērpju ordeni. Ārpusē atradās divas automašīnas, viens bija policijas, otrs - ārsta auto, un tā nu es novietoju savējo līdzās. Brīdī, kad izslēdzu motoru, cauri Esmeraldas krācieniem saklausīju no mājas plūstam savādu skaņu kakofoniju - kliedzienus, spiedzienus, aurus un gaudas, vaimanas un vispārēju zobu griešanu. Es pieņēmu - pilnīgi pareizi, kā izrādījās, - Esmeraldas nozušana nav palikusi nepamanīta. Gāju uz parādes durvīm - tās bija pusvirus -, satvēru freidisku misiņa klauvēkli (bumbu sakampušas rokas formā) un skaļi pieklauvēju. Kņada mājas iekšienē neapklusa. Es pieklauvēju vēlreiz - un atkal neviens nelikās zinis. Stingri sažņaudzis klauvēkli, es uzbungoju pa durvīm tik mežonīgi, ka nobijos, vai tās neizlidos no eņģēm. Trakomājas kņada aiz durvīm uz mirkli mitējās, un parādes durvis drīz vien atrāva vaļā viena no skaistākajām jaunajām sievietēm, kādu jebkad biju redzējis. Viņas garie mati bija sajaukti, bet tādējādi tikai palielināja viņas šarmu, jo tiem piemita bagātīga saulrieta nokrāsa, kādu cenšas panākt katra rudens lapa, bet kas tikai reti kurai izdodas. Viņas ādu bija skārusi un iegaismojusi saule, piešķirot tai persiku krāsas zīda īpašības. Viņas acis zem tumšām uzacīm kā albatrosa spārni bija milzīgas, brīnišķīgā zaļas un zeltainas krāsas sajaukumā. Viņas rožainajai mutei piemita tā forma un struktūra, kas pat visuzticīgāko vīru padara svārstīgu. No viņas apbrīnojamām acīm plūda asaras divdesmit divu karātu briljantu lielumā un tecēja lejup pa vaigiem.
Monsieur? - viņa mani uzrunāja, ar delnu notraukdama mirgojošos briljantus.
Bonjour, mademoiselle, - es teicu. - Lūdzu, vai varu satikt monsieur Klotu?
Monsieur Klots nevienu nepieņem, - viņa rīstīdamās atbildēja, un asaru plūdi atsākās ar jaunu sparu, - monsieur Klots ir nevesels. Viņš nevienu nepieņem.
Tajā mirklī no blakusistabas, kurā bija atsākusies kņada, parādījās ļoti liels, resnvēderains žandarms. Viņa acis bija tumšas kā upenes, deguns spožs, tumši vīnsarkans, klāts ar zilu dzīsliņu ielāpiem, virs uzmestās lūpas vīdēja milzīgas ūsas, melnas kā kurmj- āda. Policists uzmeta man vērtējošu skatienu, kurā jaucās aizdomas ar nelabvēlību. Tad viņš pagriezās pret daiļo dāmu.
Madame Klota, - viņš teica sulīgā, sīrupainā balsī, - man tagad jāiet, bet, madame, esiet droša, ka es pielikšu vislielākās pūles, lai atmaskotu tos nezvērus, kas pastrādājuši šo vardarbību, šausmīgos slepkavas, kas uzdrīkstējušies sariest asaras jūsu daiļajās acīs. Es sagriezīšu zemi un debesis ar kājām gaisā, lai sauktu tos burlakas tiesas priekšā!
Viņš blenza uz dāmu kā izbadējies skolaspuika uz virtuli ar krēma pildījumu.
Jūs esat pārāk laipns, inspektori - skaistule pietvīkusi izdvesa.
Nekas nav pārāk apgrūtinoši jūsu dēļ - nekas! - žandarms teica, satvēris viņas roku un iespiedis tās pirkstgalus sev ūsās kā senlaicīgā dāmu uzrocī. Viņš aizbrāzās man garām, iesvieda lielāko daļu sava apjomīgā auguma mašīnā, ar mokošu troksni iedarbināja starteri un aizbrauca putekļu mākonī gluži kā svētais Juris pūķa meklējumos.
Madame, - es teicu, - redzu, ka esat nomākta, bet jūtu, ka es, iespējams, spēšu palīdzēt.
Neviens nevar palīdzēt - tas ir bezcerīgi! - viņa iekliedzās, un asaras atkal sāka plūst aumaļām.
Madame, ja es minētu vārdu Esmeralda, vai jums tas ko izteiktu?
Daiļava atbalstījās pret sienu, viņas brīnišķīgās acis iezibējās.
Esmeralda? - viņa aizsmakušā balsī jautāja.
Esmeralda, - es teicu.
Esmeralda? - viņa pārjautāja.
Esmeralda! - Es pamāju.
Jūs teicāt - Esmeralda? - viņa vārgi nočukstēja.
Esmeralda, cūka, - es piebildu, lai padarītu lietu skaidrāku.
Tātad jūs esat tas sātans cilvēka izskatā - tas zaglis, kas aizvīlis mūsu Esmeraldu! - viņa iespiedzās.
Madame, ja vien jūs man ļautu paskaidrot… - es iesāku.
Zaglis, laupītājs, bandīts! - viņa vaimanāja. Un metās prom pa gaiteni, spiegdama: - AnrI, Anrl, AnrI, zaglis ir šeit un prasa izpirkumu par tavu Esmeraldu!
Domās sūtīdams visas cūkas uz elli, es viņai sekoju uz istabu priekšnama galā. Manam skatienam atklājās aizraujošs skats. Spēcīgs, pievilcīgs jauns cilvēks un cienījams, sirms kungs ar steto- skopu ap kaklu centās savaldīt kādu - es pieņēmu, ka tas ir monsieur Klots, - kurš izmisīgi rāvās augšā no guļus stāvokļa pur- purkrāsas zvilnī.
Tas bija gara auguma vīrs, slaids kā grundulis, ģērbies melnās samta drēbēs un milzīgā melnā beretē. Viņa pārsteidzošākais atribūts bija bārda. Rūpīgi uzturēta, rūpīgi kopta un apcirpta, tā < o kaskādē plūda lejup līdz pat nabai un bija dārks melnu un tēraud- pelēku matu maisījums.
Ļaujiet man izrēķināties ar viņu, to grāvī dzimušo velna- bērnu! - monsieur Klots bļāva, raudamies augšā no zviļņa.
jūsu sirds, jūsu sirds, atcerieties savu sirdi! - ārsts sauca.
Jā, jā, atceries savu sirdi! - spalgi kliedza madame Klota.
Es ar viņu tikšu galā, monsieur Klot, - pievilcīgais jaunais cilvēks teica, nikni blenzdams uz mani ar nežēlīgām, genciānu zilām acīm. Viņš man atgādināja vienu no tiem muskuļainajiem jaunekļiem, kas spēj noraut zirgam pakavu ar mazo pirkstiņu.
Ļaujiet man tikt viņam klāt, ļaujiet man pārraut viņa jūga vēnu! - monsieur Klots kliedza. - Zaglīgais bandubērns!
Jūsu sirds, jūsu sirds! - klaigāja ārsts.
AnrI, Anrī, nomierinies! - madame Klota spiedza.
Es viņu izķidāšu! - muskuļainais jauneklis draudēja.
Nelaime ar frančiem ir tāda, ka viņiem patīk runāt, bet nepatīk klausīties. Reizēm rodas visai stingra pārliecība, ka viņi neklausās pat paši sevī. Kad esat iejaukts šādā franču kņadā, varat darīt tikai vienu, jums viņi jāpārkliedz. Sasprindzinājis plaušas
bibliotēka
līdz pēdējai iespējai, es ieaurojos: "Klusu!", un klusums iestājās kā uz burvja mājienu.
Monsieur Klot, - es teicu, palocīdamies viņa priekšā, - varbūt es drīkstētu paskaidrot, ka neesmu ne slepkava, ne bandīts - un, cik man zināms, esmu dzimis likumīgā laulībā. Kad nu tas noskaidrots, varu jūs aplaimot ar ziņu, ka manā valdījumā nonākusi cūka, kuras vārds, cik man zināms, ir Esmeralda.
Āāāāā! - monsieur Klots iekliedzās, viņa ļaunākajām aizdomām apstiprinoties.
Klusu! - es uzrēju, un viņš atkrita atpakaļ zvilnī, izpletis smalku, tievu un lieliski manikirētu roku virs tās savas ķermeņa daļas, kurā viņš domājās iemājojušu savu sirdi.
Es satiku Esmeraldu mežā, - es turpināju. - Mēs ieturējām kopīgas pusdienas un pēc tam, kad biju ciematā noskaidrojis viņas īsto saimnieku, es viņu atvedu atpakaļ.
Esmeralda ir šeit? Esmeralda ir atgriezusies? Kur? - monsieur Klots sauca, cenzdamies piecelties.
Lēnām, mierīgi! - ārsts aizrādīja, - atcerieties savu sirdi!
Viņa ir ārā, manā mašīnā, - es teicu.
Un… un… kādu izpirkumu jūs prasāt? - monsieur Klots jautāja.
Es neprasu izpirkumu, - es atbildēju.
Monsieur Klots un ārsts apmainījās daiļrunīgiem skatieniem.
Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots pārjautāja. - Viņa ir ārkārtīgi vērtīgs dzīvnieks.
Nenovērtējami dārgs dzīvnieks, - ārsts piebilda.
Piecu gadu algas vērts dzīvnieks, - piebalsoja muskuļainais jauneklis.
Vērtīgāks par karalienes Elizabetes kroņa dārgakmeņiem, - madame Klota pārklāja portretam pēdējo zeltījumu, pievienodama mazliet pārspīlētu sievietes viedokli.
Tik un tā es nevēlos izpirkumu, - es stingri atteicu. - Esmu priecīgs, ka varu atdot viņu jums.
Nekādu izpirkumu? - monsieur Klots vēlreiz jautāja. Viņš izklausījās gandrīz apvainojies.
Nekādu izpirkumu, - es apstiprināju.
Monsieur Klots pameta skatienu uz ārstu, kurš, rokas papletis, vienkārši paraustīja plecus un noteica: "Voilā Ies Anglais"'. Monsieur Klots atbrīvojās no ārsta un muskuļainā jaunekļa tvēriena un piecēlās kājās.
Tādā gadījumā, monsieur, esmu jums bezgalīgs, bezgalīgs parādnieks, - viņš teica, norāva bereti un piespieda to pie sirds. Tad rūpīgi uzlika bereti atpakaļ galvā un metās pāri istabai kā slikti audzināts kucēns, un satvēra mani savās skavās. Viņa bārda nočaukstēja kā zīds gar maniem vaigiem, kamēr viņš skūpstīja mani ar tādu dedzību, kādu sava dzimuma pārstāvja skūpstīšanā var izrādīt tikai francūzis.
Mon brave, mon ami,2 - viņš teica, spiezdams manus plecus, lūkodamies dziļi man acīs, un asaras kā caurspīdīgi kurkulēni ritēja lejup pa apbrīnojamo bārdu, - vediet mani pie manas mīļotās!
Mēs izgājām ārā, atmodinājām Esmeraldu, viņa iztrausās no mašīnas, lai ļautos ikviena (arī ārsta) apskāvieniem, glāstiem un skūpstiem. Tad mēs visi, arī Esmeralda, iegājām atpakaļ mājā, kur monsieur Klots uzstāja, ka atvērs vienu no savām labākajām vīna pudelēm (a Chāteau Montrose 1952), un mēs iedzērām par godu šai visu cūku cūkai, kamēr madame Klota baroja to ar piparmētru šokolādi.
Monsieur Darel, - monsieur Klots teica, - varbūt jūs domājat, ka mēs izvēršam Esmeraldas pazušanu par nesamērīgi lielu sensāciju.
Nepavisam, - es atteicu, - zaudēt tik jauku mājdzīvnieku būtu augstākajā mērā apbēdinoši.
Viņa ir vairāk nekā vienkārši mājdzīvnieks, - monsieur Klots turpināja klusinātā, godbijīgā balsī, - viņa ir visas Perigoras trifeļcūku čempione. Piecpadsmit reizes viņa ieguvusi sudraba kausu par visjutīgāko degunu apgabalā. Trifele var slēpties divdesmit centimetru dziļi zem zemes un piecdesmit metru no Esmeraldas, - un viņa to nemaldīgi atradīs. Viņa ir kā - viņa ir kā - nu, kā tāds cūkveida Exocet'.
Vareni! - es atzinu.
Rīt no rīta astoņos, ja jūs būtu tik laipns un ierastos, mēs paņemtu Esmeraldu līdzi uz mežu un jūs varētu pats pārliecināties par viņas spējām. Un vēlāk mēs būtu aplaimoti, ja jūs mūs pagodinātu, palikdams uz pusdienām. Varu apgalvot, ka mana sieva Antuanete ir viena no labākajām virējām apvidū.
Ne tikai vislabākā virēja, bet arī visdaiļākā, - ārsts galanti teica.
Jā, nudien, - piebalsoja muskuļotais jauneklis, cieši norau- dzīdamies madame Klotā ar tik liesmainu pielūgsmi, ka es nebiju pārsteigts, uzzinot, ka viņa vārds ir /Aians.
Būšu pagodināts un iepriecināts, - es teicu un, izdzēris savu vīnu, devos prom.
Nākamais rīts bija salts un saulains, debesis zilas kā neaizmirstulītes, migla gulēja starp kokiem kā mezglaina šalle. Kad ierados fermā, monsieur Klots drudžaini strādāja pie pēdējām Esmeraldas tualetes niansēm. Unikālās cūkas nagi bija nopulēti ar olīveļļu (augstākā labuma), viņa bija rūpīgi nosukāta un sīkajās ačelēs iepilināti īpaši pilieni. Parādījās maza pudelīte Līksmes, un aiz katras nokarenās auss tika iepilinātas dažas lāses. Visbeidzot viņai uz snuķa tika uzlikts mīkstas zamšādas uzpurnis, lai novērstu mednieces iespējamo vēlmi pašai aprīt atrastās trifeles.
Voilā, - monsieur Klots triumfējoši teica, vicinādams trifeļu rokamo lāpstu, - nu viņa ir gatava medībām.
Nākamās pāris stundas bija pamācošas, jo es vēl nekad nebiju redzējis trifeļcūku darbībā, kur nu vēl tādu spožu lietpratēju šajā mākslā, kāda bija Esmeralda. Viņa soļoja cauri ozolu mežam, kas ieskāva monsieur Klota fermu, ar vecīgas operdziedātājas lēno cienību, kad tā kārtējo reizi sniedz savu pēdējo izrādi. Iedama viņa sevī dungoja - falseta rukšķienos. Beidzot Esmeralda apstājās, pacēla galvu, aizvēra acis un dziļi ievilka elpu. Tad piegāja pie cienījama vecuma ozola un sāka ostīt zemi un lapu segu.
- Viņa atradusi! - monsieur Klots iesaucās un, pastūmis Esmeraldu sāņus, iegrūda lāpstu dziļi meža grīdā. Kad lāpsta atkal parādījās virspusē, uz tās balansēja trifele plūmes lielumā, melna un smaržīga.
Lai cik spēcīga un lieliska bija trifeles smarža, es nespēju saprast, kā Līksmes apņemtā Esmeralda varēja atklāt sēnes klātbūtni. Tomēr, lai pierādītu, ka tā nav tikai nejauša sagadīšanās, nākamās stundas laikā viņa atrada vēl sešas trifeles, tikpat lielas kā pirmā. Mēs triumfēdami aizgādājām tās uz fermu un pasniedzām madame Klotai, kura, viegli pietvīkusi, darbojās virtuvē. Esmeralda tika ievietota savā nevainojami spodrajā aizgaldā un apbalvota ar mazu maizes klaipiņu, kas bija pāršķelts un piepildīts ar sieru, bet monsieur Klots un es šim gadījumam par godu iedzērām pa glāzītei.
Drīz vien madame Klota aicināja mūs pie galda. Žuans - droši vien manis dēļ - bija uzvilcis žaketi un apsējis kaklasaiti, un monsieur Klots bija noņēmis savu bereti. Pirmais ēdiens, servēts skaistās māla bļodās, tik plānās, trauslās un brūnās kā rudens lapas, bija cāļa buljons ar tajā peldošām plānām sīpolu plāksnītēm un zeltainu olas dzeltenumu. Sekoja trekna forele, kas bija atbrīvota no asakām un rūpīgi piepildīta ar gaisīgu, smalki sakapātu kastaņu un fenheļa masu. Šo ēdienu papildināja jauni zirnīši, saldi kā cukurs, un mazi kartupelīši piparmētru peldē. Tas viss bija tikai sagatavošanās finālam - tam ēdienam, kuru mēs visi gaidījām. Madame Klota novāca šķīvjus un nolika mūsu priekšā tīrus, siltus kā tikko ceptus maizes klaipus. Monsieur Klots svinīgi un lietpratīgi atkorķēja pudeli 1957. gada Chateau Brane-Cantenac, paostīja korķi, iepilināja dažus pilienus tīrā glāzē un nogaršoja. Tas man nepārvarami atgādināja Esmeraldas izdarības ar sieru. Namatēvs piekrītoši pamāja un tad ielēja vīnu, sarkanu kā pūķa asinis, arī mūsu glāzēs. Šajā mirklī, gluži kā pēc mājiena, no virtuves parādījās madame Klota, nesdama paplāti, uz kuras bija novietotas četras trauslas kūciņas, dzeltenas kā nogatavojusies kukurūza. Uz katra šķīvja tika uzmanīgi novietota viena porcija. Mēs izturējāmies klusi kā baznīcā. Monsieur Klots lēni pacēla glāzi, saskandināja vispirms ar savu daiļo kundzi, tad ar mani un Žuanu. Mēs visi iemalkojām vīnu un paskalinājām pa muti, sagatavodami savas garšas kārpiņas. Naži un dakšiņas tika paceltas, zeltainās kūciņas trauslā virskārtiņa nolobīta kā rieksta čaumala - un tur gulēja trifele, melna kā ahāts, un no kūciņas cēlās tās neticamais rudens meža aromāts, no kā mute pieplūda siekalām, pilnīgs un absolūti atšķirīgs no jebkuras citas smaržas vai garšas pasaulē. Mēs ēdām godbijīgā klusumā, jo ēzdami pat franči mitējas runāt. Kad pēdējais kumoss bija izkusis man mutē, es pacēlu glāzi.
Madame Klota, monsieur Klot, Žuan, es vēlētos uzsaukt tostu. Par Esmeraldu, labāko cūku pasaulē, pilnību starp cūkām!
Paldies, paldies, monsieur, - monsieur Klots teica, balsij drebot un acīm pieplūstot asarām.
Mēs bijām sēdušies pusdienot precīzi divpadsmitos, jo, kā labi zina franču mediķi, ja pusdienu pasniegšana aizkavējās pēc dienas- vidus, frančiem tas var kļūt liktenīgi. Madame Klota bija likusi mums priekšā tik bagātīgas veltes, ka es, nolocījis plūmju suflē ar putukrējumu, kam sekoja tīkams Kantala siers, nemaz nebiju pārsteigts, kad ielūkojos pulkstenī un atklāju, ka ir jau četri. Es atteicos no kafijas un brendija, aizbildinādamies, ka nu man jāsteidzas, un apliecināju, ka šīs bijušas neaizmirstamākās pusdienas manā mūžā. Es lūdzu atļauju (un to saņēmu) trīs reizes noskūpstīt madame Klotas maigo vaidziņu (Dieva Tēva, Jaunavas Marijas un Jēzus Kristus vārdā, kā man kāds bija paskaidrojis), tad Žuans sašķaidīja manu plaukstu rokasspiedienā un monsieur Klots ievīstīja mani savā bārdā. Pirms aizgāju, viņš izspieda no manis solījumu, ka atceļā es iegriezīšos ciematā un ļaušu madame Klotai pagatavot man vēl vienu maltīti, kam es ar prieku piekritu.
Gadu vēlāk es ceļoju pa Francijas dienvidiem un, sasniedzis Perigoras apgabalu, ar vainas apziņu atcerējos monsieur Klotu, Esmeraldu un savu solījumu viņus apciemot. Tā nu es nogriezu auto uz Petit Monbazillac-sur-Ruisseau un drīz vien nonācu pie Trim Baložiem. Žans bija pārmēru priecīgs, mani redzēdams.
Monsieur Darel! - viņš iesaucās. - Mēs domājām, ka esat mūs aizmirsis. Cik brīnišķīgi atkal jūs redzēt!
Vai jums atradīsies istaba uz pāris naktīm? - es jautāju.
Bet protams, monsieur, - viņš teica, - labākā visā mājā.
Viņš mani iekārtoja sīciņā, taču ērtā istabā; kad biju pārģērbies, nogāju lejā uz bāru iedzert kādu porciju pastis.
Pastāstiet - kā jums un maniem draugiem klājies, kopš pēdējo reizi biju šeit? - es jautāju. - Kā klājas monsieur un madame Klotiem un Esmeraldai?
Žans blenza uz mani, acis izbolījis.
Monsieumeko nav dzirdējis? - viņš jautāja.
Dzirdējis? Ko dzirdējis? - es jautāju. - Es taču tikko esmu ieradies.
Visiem cilvēkiem, kuri dzīvo nomaļos ciemos, vietējie jaunumi liekas pirmās nozīmes svarīguma, un svešinieku nezināšana viņiem ir neizprotama.
Tas ir šausmīgi, šausmīgi! - Žans teica ar parasto baudu, ar kādu cilvēki mēdz paziņot ļaunas vēstis. - Monsieur Klots ir cietumā.
Cietumā! - es pārsteigts izsaucos. - Par ko, ko viņš izdarījis?
Viņš cīnījās duelī, - Žans paskaidroja.
Monsieur Klots cīnījās duelī? - es apstulbis jautaju. - Ar ko,
Dieva dēl?
Ar Žuanu, - Žans atteica.
Bet kāpēc?
Tāpēc, ka Žuans aizbēga ar madame Klotu, - Žans paskaidroja.
Neticami… - es noteicu, sevī nospriezdams, ka nemaz tik neticami tas nav, jo Žuans bija visai pievilcīgs puisis, bet monsieur Klotam jau tuvu pie septiņdesmit.
Ļaunākais vēl tikai priekšā, - Žans teica, klusinādams balsi līdz sazvērnieciskam čukstam.
Ļaunākais?
Ļaunākais.
Kas gan var būt vēl ļaunāks par aizbēgšanu ar cita sievu? - es jautāju.
Nedēļu pēc aizbēgšanas Žuans atgriezās un nozaga Esmeraldu.
Nevar būt! - es iekliedzos.
Jā, monsieur. Žuans, protams, ir spānietis, - Žans teica, it kā tas visu izskaidrotu.
Un kas notika tālāk?
Monsieur Klots, kā jau drosmīgam godavīram pieklājas, sekoja viņam un izaicināja uz dueli. Žuans ir no Tolēdo, tāpēc skaidrs, ka izvēlējās rapierus. Viņš nezināja, ka monsieur Klots jaunībā bija floretes1 čempions. Pēc pāris sekundēm monsieur Klots jau bija iedūris Žuanam krūtīs, gandrīz skardams sirdi. Vairākas dienas Žuana dzīvība karājās mata galā, bet nu viņš sāk atveseļoties.
Kad tas notika?
Pagājušajā nedēļā, un monsieur Klots tagad sēž Senžistīnes cietumā, gaidīdams tiesu.
Nabaga cilvēks! Man jāaiziet viņu apraudzīt, - es teicu.
' Aukstais ierocis ar garu, četršķautņainu asmeni.
Viņš ārkārtīgi priecāsies! - Žans apgalvoja.
Tā nu nākamajā dienā es aizgāju uz cietumu, līdzi nesdams vienīgo dāvanu, kādu iespējams pasniegt francūzim, kurš ietupināts par slepkavības mēģinājumu: pudeli J&B viskija.
Monsieur Klots sēdēja savā kamerā uz dzelzs lāviņas malas un lasīja grāmatu. Ak vai, tas vairs nebija nevainojamais monsieur Klots, kādu es viņu pazinu! Šim vīram mugurā bija cietuma krekls bez apkakles, kājās plānas, nodriskātas kokvilnas bikses un čības. Nebija ne kaklasaites, ne jostas, ar ko monsieur Klots varētu izdarīt pašnāvību, ja būtu cilvēks, kas spētu iedomāties šādu rīcību. Tomēr viņa mati bija saķemmēti tikpat nevainojami kā parasti, arī krāšņā bārda rūpīgi izsukāta un apkopta. Slaidie pirksti, kas turēja grāmatu, bija tikpat tīri un rūpīgi manikirēti kā vienmēr.
Jums apmeklētājs, monsieur Klot, - cietumsargs teica, atslēgdams restotās durvis. Monsieur Klots pārsteigts paskatījās, tad viņa seja noskaidrojās, viņš steigšus nolika grāmatu un pielēca kājās.
Ak, monsieur Darel, - viņš aplaimots iesaucās, - kāds pārsteigums… gods… prieks jūs redzēt!
Monsieur Klots satvēra manu roku abās savējās - neapdomīga rīcība, jo, kad viņš pastiepās uz priekšu, lai mani apskautu, viņa bikses noslīdēja līdz potītēm kā harmonikas. Bet pat šī katastrofa nespēja viņu pazemot, aptumšot viņa prieku.
Tie muļķi domā, ka es pakāršos jostā. Es jautāju jums, monsieur Darel, - vai cilvēks ar manu reputāciju, manu stāvokli sabiedrībā, manu izglītību un ne jau nu mazāko slavu pazemotos līdz tik vulgārai rīcībai, tik gļēvulīgai zemāko aprindu amatnieka izdarībai? Phē! - viņš noteica un ar laipnu, mūžsenu žestu norādīja, ka es drīkstu apsēsties gultā.
Es tā priecājos jūs redzēt, - monsieur Klots turpināja, - pat šajos nepavisam ne veselīgajos apstākļos. Tas ir tik ārkārtīgi laipni, ka esat atnācis! Tik daudzi cilvēki jūsu vietā būtu kaunējušies apciemot kādu cietumā, kaut arī tik nevainojamas reputācijas cilvēku, kāds esmu es.
Nepavisam, - es teicu, - atnācu, tiklīdz biju to padzirdējis no Žana. Visa šī lieta mani pilnīgi satriekusi.
Patiesi, patiesi, - monsieur Klots teica, sparīgi pamādams, tā ka bārdai pārskrēja ņirbu vilnīši. - Es pats esmu dziļi satriekts. Es neciešu slikti padarītu darbu, šādas neveiksmes nav manā dabā, un es dziļi nožēloju šo neizdošanos.
Neizdošanos? - es samulsu. - Kādu neizdošanos?
Protams, to, ka neizdevās viņu nobeigt, - monsieur Klots teica, iepletis acis no pārsteiguma par to, ka es pats neesmu aptvēris šo kliedzošo neveiksmi.
jūs taču to nedomājat nopietni? - es vaicāju.
Pilnīgi nopietni, - monsieur Klots stingri atteica. - Es vēlos, kaut būtu nomērķējis precīzāk un būtu viņu galīgi nobeidzis, - tieši tā!
Bet, monsieur Klot, ja jūs būtu Žuanu nogalinājis, jums nebūtu nekādu cerību tikt no šejienes ārā. Šajā gadījumā esmu pārliecināts, ka jūsu rīcību vērtēs kā noziegumu kaisles uzplūdā, un spriedums nebūs bargs.
Noziegumu kaisles uzplūdā? Es nesaprotu… - Monsieur Klots apmulsa.
Nu kā, viņš taču aizvilināja jūsu skaisto sievu, un tas, manuprāt, bija pilnīgi pietiekams iemesls rīkoties tā, kā jūs to darījāt.
Jūs domājat, ka es riskēju ar dzīvību duelī sievas dēļ? - viņš pārsteigts jautāja.
Vai tad ne? - es apjucis pārjautāju.
Nē, - monsieur Klots kategoriski noskaldīja, uzsizdams ar dūri pa gultu, - nepavisam!
Tad kāda velna pēc jūs duelējāties?
Manas cūkas dēļ, protams, Esmeraldas dēļ!
Cūkas dēļ? - Es neticēju savām ausīm. - Nevis sievas dēļ? Monsieur Klots pieliecās un ļoti nopietni paskatījās uz mani.
Monsieur Darel, paklausieties, - cilvēks vienmēr var atrast citu sievu, bet labu trifeļcūku - tādu kā Esmeralda - nekad! - viņš visdziļākajā pārliecībā paziņoja.