Divas reizes esmu riskējis - ļoti negudri dodoties lasīt lekcijas Amerikas Savienotajās Valstīs. Šai laikā es dziļi iemīlēju Čarl- stonu un Sanfrancisko, ienīdu Losandželosu - pilsētu ar galīgi neizdevušos nosaukumu1 -, uzjautrinājos par Ņujorku un izjutu riebumu pret Čikāgu un Sentluisu. Klejojumu laikā ar mani atgadījās daudz dīvaina, bet vismulsinošākais notika toreiz, kad es iedrošinājos parādīties uz dienvidiem no Meisona - Diksona līnijas2. Memfisas Literātu Ģilde bija lūgusi mani nolasīt lekciju par sugu saglabāšanu. Ģilde visai pašapmierināti darīja zināmu, ka man būs jādzīvo - ne vairāk, ne mazāk - pie pašas vicemantzines misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones. Savās lektora gaitās es visvairāk neciešu dzīvošanu svešinieku mājās. Viņi visi pārāk bieži man saka: "Jūs jau trīs nedēļas esat ceļā, un mēs zinām, ka esat pilnīgi nokausēts, izpumpējies un novārdzināts. Nekas, pie mums jūs patiešām atpūtīsieties. Šovakar pie mums vakariņās ieradīsies tikai kādi četrdesmit tuvākie draugu, jūs viņus vienkārši dievināsiet. Tāds vienkāršs, kluss, izklaidējošs saiets ar cilvēkiem, kurus mēs mīlam un kuri jūk prātā no vēlēšanās satikt jūs. Viens no viņiem ir pat lasījis jūsu grāmatas."
No rūgtas pieredzes zinādams, ka tā var notikt un arī notiks, es jutos pamatīgi satraukts par to, ka Literātu Ģilde mani iznomājusi misis Magnolijai Dvaitai-Hendersonei. Es viņai piezvanīju, cerēdams pēc iespējas pieklājīgāk atteikties no apmešanās pie viņas un doties uz viesnīcu. Atsaucās zema, sulīga balss, kāda varētu būt vecam, augstvērtīgam portvīnam, ja tas sāktu runāt.
Ite ira miz Magnolijas rezidence, - tā nomodulēja. - Kas tur ira taz, ar ko es runā?
Mans uzvārds ir Darels, un es vēlētos runāt ar misis Magno- liju Dvaitu-Hendersoni, - es teicu.
Jeūs paliekiet turpatāz, - balss atbildēja, - es iešu viņu sameklēt.
Sekoja gara pauze, un tad klausulē atskanēja aizelsusies, zvārgulītim līdzīga balss kā no mūzikas kastītes.
Mister Djurel, tas esat jeūs? - tā jautāja. - Ar jeums runā Magnolija Dvaita-Hendersone.
Esmu laimīgs par iespēju runāt ar jums, misis Dvaita-Hendersone, - es teicu.
Ak žēlīgais, - viņa nostabulēja, - jeūsu aks-cents, jeūsu AKS- cents - tas ir vislieliskākais, ko jebkad esmu dzirdējusi! Tieši tā, it kā es runātu ar seru Lorensu Olivjē! Nudien, varat man ticēt, man no tā trīsas skrien pa muguru!
Pateicos! - es sacīju. - Es tikko uzzināju, ka Ģilde vairāk vai mazāk piespiedusi jūs uzņemt mani savās mājās. Zināt, es domāju, ka tā nudien ir uzmācība, un es daudz labprātāk apmestos viesnīcā, nekā radītu jums neērtības.
Man radītu neērtības? - misis Dvaita-Hendersone iespiedzās. - Ak, manu jaukumiņ, tas ir gods - uzņemt jeūs savās mājās! Es neparko neļautu jeums dzīvot viesnīcā, kur nekad neizslauka zem gultas un neiztukšo pelnutraukus. Tas būtu pilnīgā pretrunā ar Dienvidu viesmīlību. Es pat jeņķim neļautu dzīvot viesnīcā, ja tāds atbrauktu lasīt lekcijas - kaut arī par ko gan lai viņš tās lekcijas lasītu? Viņi visi tikai tādi vējagrābšļi, kā mans paps mēdza teikt, vienīgi viņš lietoja skarbāku vārdu.
Mana dūša saplaka. Nopratu, ka nebūs nekādas iespējas izvairīties no apmešanās pie misis Dvaitas-Hendersones, neapvainojot Dienvidu viesmīlību.
Jūs esat ļoti laipna, - es sacīju. - Mana lidmašīna nolaižas puspiecos, tātad ap pieciem es būšu pie jums.
Lieliski! - viņa atbildēja. - Jeūs beūsiet tieši laikā uz manu īpašo tēju - katru ceturtdienu pie manis uz tēju ierodas piecas manas vistuvākās draudzenes, un viņas, protams, deg nepacietībā satikt jeūs.
Es ar pūlēm apspiedu vaidu.
Norunāts, tātad satiksimies piecos, - es teicu.
Es nevaru vien sagaidīt, kad beūsiet šait! - misis Dvaita- Hendersone atsaucās.
Noliku klausuli un, ļaunu priekšnojautu mocīts, devos uz lidmašīnu. Pēc divām stundām jau biju dziļi Dienvidos - kokvilnas, lēcu, saldo kartupeļu un, kā par nelaimi, Elvisa Preslija zemē. No lidostas braucu taksometrā, kura šoferis, ļoti liels vīrs, smēķēja lielu cigāru aptuveni savas ādas krāsā.
Jeūs no Bostonas? - viņš apjautājās, kad bijām brīdi braukuši.
Nē, - es atteicu, - kas jums liek tā domāt?
Aks-cents, - šoferis īsi paskaidroja, - jeūsu aks-cents. .
Nē, - es atkārtoju, - esmu no Anglijas.
Nudie? - viņš pārjautāja. - No Anglijas, ko?
Jā, - es teicu.
Kā sviežas karalienei? - viņš apjautājās.
Man domāt, galīgi labi, — es atbildēju, cenzdamies pieskaņoties Dienvidu stilam.
Jeā, - šoferis domīgi noteica, - tā ir gan viena sieviete, tā karaliene - tai ir pauti īstajā vietā!
Es klusēju. Manuprāt, kā karaliskās ģimenes dzīves komentārs šī frāze izteica visu.
Misis Magnolijas Dvaitas-Hendersones rezidence atradās divus akrus liela, rūpīgi apcirpta dārza vidū, tā bija tāda kā miniatūra koloniālā stila savrupmāja, kuras baltās kolonnas rindojās līdzās lieliem purpurkrāsas acāliju laukiem. Ieejas durvīm - tās bija vismaz divpadsmit reiz četras pēdas lielas - bija milzīgs vara klauvēklis, nospodrināts tik spožs, ka laistījās kā uguns. Taksometram piebraucot, šīs glītās durvis tika atrautas vaļā un tajās parādījās ļoti liels, ļoti melns, frakā un svītrainās biksēs tērpies sirms džentlmenis. Viņš izskatījās tā, it kā varētu būt praktiski jebkuras jaunattīstības valsts akredidēts sūtnis. Tajā pašā sulīgajā portvīna balsī, ko atcerējos dzirdējis pa telefonu, džentlmenis teica:
Mister Djurel, esiet sveicināts miz Magnolijas rezidencē! - Un tad, kā kaut ko atcerējies, piebilda: - As essu Freds.
Priecājos iepazīties, Fred, - es teicu. - Vai paņemsiet bagāžu?
Viss beūs kārtībā, - Freds atbildēja.
Šoferis bija nolicis abas manas ceļasomas uz grantētā ceļa un aizbraucis. Freds noraudzījās uz tām kā pretīgiem atkritumiem.
Vai jūs vienmēr valkājat šīs drēbes, Fred? - es ieinteresēts apjautājos.
Freds nicinoši nopētīja sevi.
Nē, - viņš teica, - bet miz Magnolija teic man jeūs sagaidīt tautastērpā.
Jūs gribat teikt, ka šeit, Memfisā, tas ir tautastērps? - es jautāju.
Nē, - Freds pikti atbildēja, - tur, no kurienes jeūs esst ieradies.
Es nopūtos.
Fred, - es teicu, - izdariet kaut ko man par prieku! Ejiet un pārģērbieties! Jūtos glaimots, ka jūs uzvilkāt šo tērpu manis dēļ, bet es būtu vēl vairāk iepriecināts, ja jūs manis dēļ to novilktu, un ari jūs tā justos ērtāk.
Freda sejā atplauka plats smaids. Tas izskatījās tā, it kā strauji būtu pacelts klavieru vāks.
As to noteikti izdarīšu, mister Djurel! - viņš pateicīgs sacīja.
Es iegāju vēsā hallē, kurā smaržoja pēc mēbeļu pulējamā šķidruma, puķēm un garšvielām, un miz Magnolija, gluži kā šifonā un smaržās tērpta dūmu stīdziņa, dārgakmeņiem tinkšķot un apaviem klaudzot, steidzās pa parketa grīdu mani sveicināt. Miz Magnolija bija trausla kā malduguns, acis - lielas un platas, kakla smalkā āda nokarājās kā viņas izdzīvošanas triumfa karogi. Maisiņi zem viņas acīm bija tik lieli kā bezdelīgu ligzdas, seju klāja smalkam zirnekļu tīklam līdzīgs krunciņu tīkls, un viņas mati bija tajā neparastajā elektrozilajā tonī, kādu iegūst daudzas amerikāņu sievietes, kad tās negribīgi ietipina no saviem četrdesmitajiem piecdesmitajos.
Mister Djurel! - miz Magnolija iesaucās, satverdama manu roku savās trauslajās plaukstās, kas likās darinātas no vistas kauliem un nedaudz pergamenta. - Mister Djurel, laipni laipni leūdzam! Tas ir tik liels gods - uzņemt jeūs šajā mājā.
Man ir liels gods būt jūsu viesim, kundze, - es atbildēju.
Freds uzradās pēkšņi kā liels un draudīgs lietus mākonis saulainā pēcpusdienā.
Miz Magnolija, - viņš teica, - as grasos ģērbt nost šitās drēbes.
Fred! - miz Magnolija šokēta iesaucās. - Es nedomāju, ka tas ir gudri vai piedienīgi.
Misters Djurels teic, as varot, - Freds paskaidroja, tādējādi iepīdams afērā arī mani.
Ak… - miz Magnolija satraukta izdvesa. - Nu, tad jau gan… Bet esmu pārliecināta, ka misters Djurels nevēlas, lai tu izģērbtos nekavējoties. Nejau šait, kur vectante Dorinda varētu redzēt.
As grasos izdarīt to privāti savā istabā, - Freds atteica un cēli aizsoļoja.
Nudien, kāpēc gan viņš gribēja izģērbties? - miz Magnolija prātoja. - Zināt, jo ilgāk jeūs dzīvojat ar cilvēkiem kopā, jo dīvaināki tie kļeūst.
Mani sāka pārņemt tās Alises Brīnumzemē izjūtas, kādas vienmēr sajutu, atrazdamies Grieķijā. Tur nākas loģiku mest pār bortu un ļaut tai kādu laiku peldēt savā vaļā - tiesa gan, sasniedzamā attālumā. Tas dara brīnumu lietas ar smadzeņu šūnām.
Mister Djurel, saldumiņ, - miz Magnolija atsāka, sažņaugdama manu roku vēl ciešāk, - jūs noteikti beidzaties nost no alkām pēc kāda dzēriena?
Ak, tas būtu jauki, - es teicu, - mazliet skotu viskija un…
Ššššš, - viņa mani pārtrauca, - Freds var sadzirdēt! Viņš ir pret dzeršanu, kopš vēlreiz apprecējies un piebiedrojies jaunajai Otrās Atklāsmes baznīcai. Jeūs nevarat ne iedomāties! Viņš to vien daudzina, ka stiprie dzērieni uzbudinot un mudinot visus uz izvirtību - pat mani! Jā, es nudien atzīstu, ka MĀNĀ jaunībā mēdzu drusku flirtēt, bet varu jeums droši apgalvot, ka laulības pārkāpšana mān nekad netika prātā nākusi! Misters Dvaits- Hendersons nekad to nebūtu pieļāvis. Viņš bija tik cauruncaur nevainīgs.
Manas cerības uz Asiņaino Mēriju izplēnēja. Namamāte ieveda mani viesistabā un piesteidzās pie glīta bāra.
Dzēriens, - viņa teica, - dzēriens, kas uztaisa dūšu!
Viņa atvēra bāra durtiņas - un tajā, man par šausmām, atradās tikai atvērtas kokakolas pudeles.
Ko jeūs vēlētos? - viņa man pusčukstus jautāja, - vodku, viskiju, džinu?
Skotu viskiju, - es mazliet pārsteigts atbildēju.
Miz Magnolija novilka ar pirkstu gar kokakolas pudeļu virkni un visbeidzot vienu izvēlējās, paostīja un ielēja glāzē bagātīgu mēriņu, pievienoja ledu un šļācienu perjē, un pasniedza man.
Labākā kokakola pasaulē, - viņa smaidīdama teica, - un neaizvainos Fredu.
Viskijs bija teicams.
Es uzkāpu augšstāvā, nomazgājos dušā, pārģērbos un devos lejā uz miz Magnolijas tējas viesībām.
Kāpņu laukumā atvērās kādas durvis, un tajās parādījās garš vīrs, izkāmējis kā līķis, ģērbies melnos samta rītasvārkos ar sarkanām svītriņām un panamas platmalē.
Ser, vai ir kādi jaunumi? - viņš mani uzrunāja.
Par ko? - es jautāju.
Par karu, ser, par karu. Pieminiet manus vārdus - tā būs melna diena dienvidniekiem, ja viņi uzvarēs! - garais vīrs teica, tad pagriezies iegāja atpakaļ savā istabā un aizvēra durvis.
Mazliet samulsis, kāpu lejā.
Ak, mīļais cilvēk! - miz Magnolija teica, iegremdēdama mani maigi čaukstoša tērpa un galvu reibinošu smaržu trauslajā apskāvienā. - Es esmu tik laimīga, ka esat šait! Un es zinu, ka jūs būsiet laimīgs, satiekot manas dārgākās un mīļākās draudzenes.
Viņas ieradās tā, kā dzīvniekiem bija vēlēts kāpt šķirstā, - pa pāriem. Miz Magnolija stādīja viņas priekšā kā ceremonijmeis- tars cirkā.
Iepazīstieties - miz Florensa Fezerkoza! Fezerkozi, protams, ir plaši pazīstami.
Kad piecas no dāmām saplūda kopā, viņas man atgādināja atdzīvojušos puķu dobi, kas sarunājas kādā man nezināmā valodā.
Merigolda Nesta, - miz Magnolija iepazīstināja.
Es svinīgi palocījos.
Un miz Melanholija Delaita.
Man tūlīt iepatikās miz Melanholija Delaita. Viņa atgādināja buldogu, kas kļūdas pēc izlaists cauri veļasmašīnai. Es jutu, ka jebkura sieviete, kas izdzīvojusi šajā pasaulē, saukdamās par Melanholiju Delaitu', pelna manu vīrišķīgo atbalstu.
Viņas visas bija apburošas. Trauslas kā atradumi Ēģiptes kapenēs, dāmas čivināja kā putni un izturējās apzinīgi kā meitenes savā pirmajā ballē. Taču, tikušas pāri satraukumam un manas klātbūtnes svarīgumam, viņas atgriezās pie sava pierastā, gludā dzīves ritējuma.
Vai esat dzhirdējušas par Grāemu? - viena no viņām ievaicājās.
Visas noliecās uz priekšu kā maitu lijas, samanīdamas lauvas kustību, kas varētu pamest medījumu.
Kas noticis ar Grāemu? - viņas ar baudu jautāja.
Zināt, Grāems aizbēdzis ar Petsiju Donahjū!
Nevar būt!
-Jā!
Nevar būt!
Ir gan, un atstājis to apburošo meiteni Hildu vienu ar trim bērniem.
Hilda bija Vatsone, pirms apprecējās, vai ne?
Jā, bet Vatsoni ir stipri sajaukta ģimene. Vatsonu vecpaps bija precējies ar to Fērgusonu meiteni.
Tu domā no tiem Fērgusoniem, kas dzīvoja netālu no Dūņu salas?
Nē, nē, no tiem, kuri dzīvo Austrummemfisā. Viņu vecmāmiņa pirms apprecēšanās ar misteru Fērgusonu bija Skota, un viņu tante bija rada Telimeriem.
Tu taču nedomā to veco Telimeru, kurš izdarīja pašnāvību?
Nē, tas bija viņa brālēns Arturs, tas klibais. Tas notika 1914. gadā.
Bija gluži tā, it kā es klausītos vienlaicīgi skaļi lasītu Gotas Almanaha, Debreta un Sociālā reģistra apkopojumu. Šīs vecās dāmas ar asinssuņa neatlaidību izsekoja ikvienu un viņa priekštečus piecās paaudzēs un vēl tālāk. "Grāems" un viņa ļaunprātīgā izrīcība ar Petsiju bija pazaudēts ģenealoģiskajā juceklī tik neglābjami kā spageti šķīvī.
Tas bija Telimeru brālēns Alberts, kas apprecēja to Nensiju Hendersoni, kura no viņa šķīrās tāpēc, ka viņš aizdedzinājās, - teica miz Melanholija Delaita.
Grupa uzņēma šo neparasto informāciju mierīgi.
Vai viņa nebija viena no Hendersonu dvīnēm, tām ar sarkanajiem matiem un neglītajiem vasaras raibumiem?
Jā, un viņu māsīca apprecēja vīru no Brevertoniem un tad viņu nošāva, - teica miz Merigolda.
Ārkārtīgi neizdevusies ģimene, - miz Magnolija piezīmēja. - Iešu, atnesīšu tēju!
Pēc mirkļa viņa atgriezās ar lielu sudraba paplāti, uz kuras bija gigantiska sudraba tējkanna, smalkas porcelāna tasītes un divi sudraba šķīvīši, viens ar ledus gabaliņiem, otrs ar citrona šķēlītēm.
Karstā dienā nekas nav tik labs kā tēja, - miz Magnolija apgalvoja, ielikdama tasītē citronu un ledus gabaliņus un pasniegdama man. Es to paņēmu, brīnīdamies, kāpēc visas dāmas tik nogaidoši skatās uz mani. Pacēlu tasīti pie lūpām, iemalkoju un aizrijos. Tasītē bija neatšķaidīts viskijs.
Vai tēja ir pēc jeūsu gaumes? - miz Magnolija jautāja.
Teicama, - es atbildēju. - Pieņemu, ka to nav gatavojis Freds?
Ak, nē, - miz Magnolija smaidīdama teica. - Es vienmēr pati gatavoju tēju. Zināit, tas aiztaupa nepatikšanas.
Māns papiņš vienmēr taica, ka auksta tēja ir laba miesai, - miz Marigolda mazliet noslēpumaini ieteicās.
Mazā miz Lillibata - atcerieties, tā, kura apprecējās ar Hjū- bertu Krambu, vienu no tiem Misisipi Krambiem, kas pa precību līniju bija rados ar Osteriem, - miz Melanholija stāstīja, - jā, viņa vienmēr mazgāja seju ar ledusaukstu tēju, un viņai bija tāda sejas- krāsa kā persikam, visīstākajam persikam!
Miz Rūbija Makintoša - viņa bija viena no skotu Makin- tošiem, kuri ieradās no Skotijas un ieprecējās Makinonu ģimenē, un vecais Makinons bija tāds kauslis, viņš iedzina sievu kapā - viņa bija Tendersonu meitene, kuras māte bija Autgreiba no Minesotas, - nu, un miz Rūbija vienmēr sacīja, ka ādai nekas nav labāks par krējumu un pekanriekstu eļļu, - piebalsoja miz Me- rigolda.
Vai Makintoši nebija rados Kvīnseriem? - miz Magnolija jautāja.
Jā, miz Rūbijas tēvocis apprecējās ar Kvīnseri, to ar plakano pēdu un rumpi kā saldo kartupeļu maiss, - miz Melanholija atbildēja.
Es nolēmu pārtraukt šo ģenealoģisko apceri.
Miz Melanholija, - es ierunājos, - jums ir tik ļoti pievilcīgs vārds. Kā jūs pie tāda tikāt?
Viņa apjukusi paskatījās manī.
Kristībās, - viņa beidzot atbildēja.
Bet kas tādu vārdu izvēlējās? - es jautāju.
Māns tēvs, - viņa teica. - Saprotiet, viņš gribēja zēnu.
Pagāja vēl stunda viskija dūmakā un vārdu un ģimeņu iztirzāšanā. Beidzot dāmas piecēlās un grīļīgi devās mājup.
Nu ko, - miz Magnolija teica, kad viņas bija nozudušas skūpstu un priecājos jeūs redzēt virpulī, - es došos augšā un pārbaudīšu jeūsu istabu.
Bet mana istaba ir kārtībā, - es protestēju. - Tā ir lieliska!
Man patīk visu pārbaudīt pašai, - miz Magnolija stingri atteica. - Fredam jau ir astoņdesmit deviņi gadi, un viņš vairs nav tik vērīgs kā agrāk.
Astoņdesmit deviņi gadi? - es neticīgi pārjautāju.
Pilnīgi noteikti, - miz Magnolija apgalvoja, kāpdama augšā pa kāpnēm. - Divdesmit otrajā decembrī viņam apritēs deviņdesmit.
Pirms es paguvu kaut ko teikt, kāpņu augšgalā atkal parādījās sirmais džentlmenis samta rītasvārkos, vicinādams lielu un pēc izskata ārkārtīgi asu zobenu.
Viņi aizdedzinājuši Atlantu! - viņš auroja.
Ak žēlīgais, - miz Magnolija noteica, - viņš atkal būs skatījies video, to nolādēto Vējiem līdzi. Ak, kaut brālēns Katberts nebūtu to viņam uzdāvinājis uz Ziemassvētkiem!
Viņi būs šait kuru katru bridi, - vecais vīrs ar zobenu kliedza.
Vai drīkstu iepazīstināt ar veconkuli Ročesteru? - teica miz Magnolija.
Vai esat aprakuši sudrabu? - veconkulis Ročesters noprasīja. - Vairs nav daudz laika.
Es atcerējos, ka pilsoņu kara laikā dienvidnieki pavadījuši labu daļu sava brīvā laika, rakdami zemē ģimenes sudrabu, lai to nenolaupītu nolādētie jeņķi.
Jā, jā, saldumiņ, neraizējies! Es apraku sudrabu, - miz Magnolija mierināja.
Viņi būs šait kuru katru brīdi, - veconkulis Ročesters atkārtoja. - Mēs cīnīsimies līdz pēdējam vīram.
Tev nav iemesla uztraukties, - miz Magnolija teica. - Ģenerālis Džeksons man personīgi apgalvoja, ka Memfisu viņi neieņems.
Džeksons? - veconkulis Ročesters nicinoši novilka. - Es viņam neticētu pat tad, ja viņš teiktu, ka es esmu Linkolns.
Es jutu, ka šī piezīme rada zināmu apjukumu.
Bet viņš to teica man, - miz Magnolija uzstāja, - un man tu taču noteikti tici?
Tu man neesi teikusi, ka es esmu Linkolns, - veconkulis Ročesters pēkšņā vērīguma uzplūdā aizrādīja.
Man par šausmām, viņš savirpināja zobenu gaisā, veikli satvēra aiz asmens un sniedza man ar spalu pa priekšu.
Stājieties sardzē pirmais! - viņš pavēlēja. - Pamodiniet mani pusnaktī vai vēl agrāk, ja nepieciešams.
Varat uz mani paļauties, ser, - es atbildēju.
Mums jācīnās līdz nāvei! - viņš drūmi paziņoja, cēli iesoļoja savā istabā un aizcirta durvis.
Nu gan mēs varam iet un pārbaudīt jeūsu istabu, - miz Magnolija atvieglota teica. - Jeūsu vietā es to nejauko zobena gabalu paliktu pagultē. Reizēm kaķi dārzā taisa lielu troksni, un tas ir parocīgs metamais.
Miz Magnolija sīki un smalki pārbaudīja manu istabu un atzina to par labu.
Tagad, - viņa turpināja, - man jāiet un jāpārbauda zāle.
Zāle? - Es apjuku.
Zāle, kurā jeūs uzstāsieties, - viņa paskaidroja. - Ja es nepārbaudu, tad tur vienmēr viss ir saputrināts. Vienam nabaga vīram reiz visi diapozitīvi bija salikti kājām gaisā. Tā bija ļoti mulsinoša lekcija.
Es labāk gribētu, lai ar mani tā nenotiktu, - es atteicu, - ja iespējams to novērst.
Jeūs pasēdiet tepat viesistabā, - viņa izrīkoja, - un iedzeriet mazliet kokakolas! Es tūlīt būšu atpakaļ.
Tā nu es sēdēju viesistabā ar atšķaidīta viskija glāzi un lasīju vietējo laikrakstu. Pēkšņi uz kāpnēm parādījās maza auguma apaļīga večiņa ar spilgti ziliem matiem, ģērbusies ietilpīgā, zaļā rītakleitā, kas bija tik biezi nosēta ar cigarešu izdedzinātiem caurumiem, ka izskatījās darināta no mežģīnēm. Dungodama viņa nokāpa pa kāpnēm un, ieraudzījusi mani pieceļamies kājās, izgrūda baiļpilnu smilkstu.
Apžēliņ - vecā dāma iespiedzās, piespiedusi rokas pie savām apjomīgajām krūtīm.
Piedodiet, ka jūs nobiedēju! - es atvainojos. - Mans uzvārds ir Darels, un es te esmu apmeties.
Ak, jeūs esat tas anglis, kas mums lasīs lekciju, - viņa smaidīdama teica. - As ļoti priecājos jeūs redzēt. As esmu vectante Dorinda.
Ļoti priecājos, kundze, - es atteicu.
As tikai nokāpu lejā pēc kokakolas, - vectante Dorinda skaidroja, peldēdama pāri istabai pie bāra. Viņa apostīja visas pudeles, līdz atrada vienu sev pa prātam.
As to paņemšu līdzi augšā, - viņa nolēma. - Žēl, ka māns vīrs, misters Ročesters, šobrīd nav šeit, bet viņš karo - ļoti trokšņaina būšana! Taču viņš būs atpakaļ, tiklīdz uzvarēs. As neesmu pārliecināta, cik ilgu laiku tas prasīs. As nudien neko daudz nezinu par tām vīriešu darīšanām, bet liekas, ka tās dara viņus laimīgus, un tas ir pats galvenais, vai jeums tā nešķiet?
Pilnīgi noteikti, kundze, - es atbildēju.
Bet, kā jau as teicu, viņš drīz būs atpakaļ. Protams, as neesmu pārliecināta, kad. As tā domāju, daži kari velkas ilgāk nekā citi, - viņi nedroši teica.
Es arī sliecos tā domāt, - es piekritu.
Nu tad jūtieties kā mājās, - viņa sacīja, kautrīgi pasmaidīja un, sakampusi kokakolas pudeli, līgoja augšā pa kāpnēm. Šīs satikšanās viegli satricināts, es ielēju sev vēl un, tā kā saldētavā nebija ledus, devos mājas dziļumā, kur, kā es cerēju, mitinājās Freds.
Es atradu Fredu, apsējušos zaļu rupjas vilnas priekšautu, sēžam pie virtuves galda; tas bija apkrauts ar tādām sudraba grēdām, kas padarītu kapteini Kidu' aklu.
As spodrinu zudrabu, - viņš bez nepieciešamības paskaidroja.
Saprotu, - es teicu. - Vai varu dabūt mazliet ledus?
Jā, ser, - viņš atbildēja, - protams, jūs var. Nekas nav sliktāks par siltu kokakolu.
Freds atnesa ledus gabaliņus un ieslidināja manā dzērienā.
Jā, ser, ir tik jauki dzīvot mājā bez stipriem dzērieniem! Stipri dzērieni ir tīrais posts.
Viņš paņēma bļodu, kurā ērti varētu vannot mazuli, un sāka to spodrināt. Es paslepus iemalkoju viskiju.
Sēdieties, ser! - Freds viesmīlīgi teica, atvilkdams solu. - Apsēdieties uz brīdi!
Paldies! - es teicu, apsēdos un cerēju, ka alkohola stiprā smarža pāri galdam nesasniegs Freda nāsis.
' Kapteinis Kids - leģendārs juras laupītajs.
Vai jūs esat ticīgs cilvēks? - viņš jautāja, čakli berzdams sudrabu, kas bija tik spožs, ka spodrināšana tam nemaz nelikās vajadzīga.
Anglikāņu baznīca, - es teicu.
Nudie? - Freds jautāja. - Taz laikam būs Anglijā, vai ne?
jā, - es apstiprināju.
Vai taz ir kaut kur tuvumā pāvestam?
Nē, labu gabalu tālāk.
Taz pāvests allaž bučo zemi, - Freds teica, šūpodams galvu. - As nesaprotu, kā viņš nau saķēris kādu slimību, tā uzvezdamies.
Tāds ir pāvestu paradums, - es paskaidroju.
Taz ir slikts paradums, - Freds bargi aizrādīja. - Taz nau tīrs! Viņš nezin, kas tur bijis pirms viņa.
Viņš paņēma paplāti, pietiekami lielu Jāņa Kristītāja galvas novietošanai, un sāka ap to darboties.
As nemaz nebiju ticīgs, pirms Žēlsirdība mani izglāba, - viņš piezīmēja.
Žēlsirdība? - es apjucis jautāju.
Māna trešā sieva, - Freds paskaidroja. - Viņa iesaistīja mani Otrās Atklāsmes baznīcā, un as tapu izglābts. Viss man tika izskaidrots. Visās pasaules ciešanās vainojama viena sieviete.
Kura? - es jautāju cerībā, ka tā nebūs miz Magnolija.
Ieva, - viņš atbildēja, - lūk, kura. Viņa bija tā, kura radīja stipros dzērienus un izvirtību.
Kā gan viņa radīja stipros dzērienus? - es apjautājos, nodomādams - ja tā būtu patiesība, tā drīzāk būtu punkts Ievas labā nekā otrādi.
Āboli, - Freds atteica. - Tamā Atzīšanas kokā auga āboli, un, kur ir āboli, tur taisa zidru, varat būt drošs! Un droši, ka viņa bija piedzērusies, kad darīja to, ko sadarīja.
Un ko viņa izdarīja? - es jautāju, nu jau pilnīgi samulsināts.
Tā dzēriena pēc viņa bija šķīrusies no prāta, - Freds ar pārliecību apgalvoja. - Kura sieviete, būdama pie pilna prāta, runātos ar čūsku? Nē, normāla sieviete būtu mukuši prom un zvanījusi policistiem un ugunsdzēsējiem.
Man uz mirkli parādījās ļoti skaidra vīzija par Ēdenes dārzu, kurā pusducis spilgti sarkanu ugunsdzēsēju mašīnu un bariņš policistu aplenkuši Laba un ļauna atzīšanas koku.
Jā, un vēl viņa vainīga pie tās pārapdzīvotības, kāda mums tagad valda, jā, ser!
Bet Ievai nebija daudz bērnu, - es iebildu.
Bet ko tie darīja? - Freds noprasīja. - Ko viņi darīja, ko? Izvirtība - ja jeūs piedosiet šo vārdu. Izvirtība pa labi, pa kreisi un pa vidu. Skaidrs, ka visa tā dzemdināšana noveda pie pārapdzīvotības. Jā, izvirtība un zidrs, tāpēc labais Dievs viņus izraidīja!
Jāatzīst, tas man deva pilnīgi citu ieskatu jautājumā par Ādama un Ievas padzīšanu.
Ja viņiem tai laikā būtu bijis sausais likums, tas, iespējams, būtu līdzējis, - Freds turpināja, - bet pat labais Dievs nevar iedomāties pilnīgi visu.
Domāju gan, ka ne, - es piekritu.
Diemžēl manus reliģiskos pētījumus kopā ar Fredu pārtrauca miz Magnolijas ierašanās; viņa rosīgi ņēmās man stāstīt, ka zāle nekādā veidā - ne formā, ne saturā - neesot saputrināta un ka viss Memfisas sabiedrības krējums pēc stundas gaidīšot mani uz skatuves.
Jums tieši pietiks laika izdzert kokakolu, - viņa bikli teica.
Tā vien likās, ka kopš ierašanās Memfisā es neesmu darījis
neko citu kā vien milzu daudzumos uzņēmis sevī sātana dziru, tomēr pirms kāpšanas uz skatuves es izlēju pār ziedokli vēl vienu sirdi sildošu kausu.
Manai lekcijai bija neprātīgi panākumi - diemžēl šķiet, ka ne tik daudz satura kā mana aks-centa pēc.
Jūsu aks-cents nudien ir kaut kas vienreizējs, - vēlāk man teica liels, sarkansejains vīrs ar baltu vaigubārdu. - Patiesi un neapšaubāmi, ser, kaut kas vienreizējs! Tas ir patiesi aizraujošs - kā tam puisim, nu, kā jel viņu sauca - ak jā, Viljamam Šekspīram.
Paldies! - es teicu.
Vai nekad neesat domājis pārcelties us Dienvidiem un kļūt par amerikāni? - viņš jautāja. - Ar tādu aks-centu kā jūsējais mēs jeūs noteikti laipni uzņemtu.
Es teicu, ka jūtos pagodināts. Tāda doma man vēl nebija radusies, bet es apliecināju, ka paturēšu to prātā.
Nākamajā rītā es - diemžēl, mocīdamies ar pāri plūstošās dienvidu viesmīlības izraisītām paģirām - mazliet grīļīgi devos lejā brokastis un ieraudzīju visus sēžam ap spoži nopulētu galdu, kas mirdzēja sudrabā kā kalnu strauts; Freds apkalpoja.
Ak, iepazīstieties, - vectante Dorinda sacīja, - tas ir māns vīrs, misters Ročesters!
Mēs esam tikušies, Dorinda, - teica veconkulis Ročesters. - Šis laipnais džentlmenis pagājušajā naktī palīdzēja man atsist jeņķu uzbrukumu.
Tas jeums abiem būs nācis par labu, - vectante Dorinda noteica. - As patiesi domāju, ka ir tik jauki, kad var dalīties priekos.
Vai labi gulējāt? - miz Magnolija jautāja, ignorēdama abus pārējos.
Lieliski! - es pateicos, bet tikmēr Freds servēja man pieticīgās dienvidnieku brokastis, kas sastāvēja no sešām bekona šķēlēm, trauslām un aromātiskām kā rudens lapas, četrām olām, kas spīdēja kā tikko uzlēkušas saules, astoņām sviestā mirkstošām grauzdētas maizes šķēlēm un lielas, mirdzošas, trīcellgas citronu ievārījuma porcijas.
Es dodos uzzināt pēdējos jaunumus, - veconkulis Ročesters paziņoja, pieceldamies kājās un apjozdams rītasvārkus.
Vai būsi atpakaļ pusdienās vai arī turpināsi cīnīties? - vectante Dorinda jautāja.
Kundze, karu nevar steidzināt, - veconkulis Ročesters bargi atbildēja.
Nē, nē, as to saprotu, - vectante Dorinda piekrita, - as vienkārši gribēju zināt par saldējumu.
Man prātā daudz svarīgākas lietas par saldējumu, sieviete! - veconkulis Ročesters atteica. - Vai būs vaniļas vai zemeņu saldējums?
Zemeņu, - vectante Dorinda atbildēja.
As gribu divas bumbas un drusku riekstu kūkas, - veconkulis Ročesters teica un atstāja mūs, bet vectante Dorinda devās uz virtuvi.
As jums saku, as nesaprotu, kas tagad notiks, - miz Magnolija piezīmēja, šķirstīdama vietējo laikrakstu. - Nu viņi grib kādu nigeru padarīt par mēru.
Pametu skatienu uz durvīm, aiz kurām bija nozudis Freds.
Ja jeūs gribat zināt manu viedokli, mums pie varas ir balto salašņu un nigeru bars - nudien, baltie salašņas un nigeri! - miz Magnolija turpināja, malkodama kafiju.
Sakiet, miz Magnolija, - ņemot vērā nēģeru pašreizējo jūtīgumu, vai domājat, ka ir prātīgi tā runāt, kamēr Freds ir tepat līdzās?
Kā runāt? - viņa jautāja, pievērsusi man milzīgas, apjukuma pilnas acis.
Nu, par nigeriem un tā tālāk.
Bet Freds taču nav nigers! - viņa sašutusi iesaucās.
Es mirkli iedomājos, vai viņa gadījumā nav daltoniķe.
Nē, - miz Magnolija turpināja, - māns vecvectēvs nopirka Freda vectēvu vēl 1850. gadā. Mān joprojām ir kvīts. Freds te ir dzimis. Freds nav nigers. Freds pieder pie ģimenes.
Es atmetu veltīgos pūliņus izprast dienvidniekus.