Ceļodams es esmu saskāries ar daudziem notikumiem, kas mani skumdinājuši un sāpinājuši. Taču visā šajā notikumu gūzmā ir viens tāds, kas dziļi iespiedies manā atmiņā un pilda manu dvēseli ar sērām, kad vien par to iedomājos.
Viņš bija ļoti maza auguma vīrs un svēra ne vairāk kā novārdzis četrpadsmit gadus vecs zēns. Viņa kauli šķita esam tik trausli un smalki kā senlaicīgu māla pīpju kāti. īpatnējā galva balstījās uz tievā kakla kā uz mutes nostatīta grieķu amfora. Tajā mirdzēja lielas, valgas acis, kas lika iedomāties stirnu; deguns bija tik smalki veidots kā putna spārns un mute - skaistas formas, devīga un līdzjūtīga. Viņa ausis, plānas kā pergaments, bija lielas un smailas, kādas iztēlojamies laumiņām. Viņš bija skandināvu izcelsmes kapteinis uz tirdzniecības tvaikoņa, ar kuru es ceļoju no Austrālijas uz Eiropu.
Tajās jaukajās, sen pagājušajās dienās, kad varēja ceļot ar šādiem kuģiem, ceļojums ilga sešas nedēļas un kuģis uzņēma tikai astoņus vai varbūt divpadsmit pasažierus. Tas nebija Queen Elisabeth II. Sajūta nudien bija tāda, it kā ceļotu ar personīgo jahtu. Bija gan arī savi trūkumi, jo ceļojuma biedrus nevarēja izvēlēties. Tomēr starp visiem divpadsmit droši varēja atrast vismaz divus, kuri zināmā mērā atgādināja cilvēcīgas būtnes un ar kuriem varēja sadraudzēties, tādējādi ignorējot pārējos, bet nevienu neaizvainojot. Tajā reizē es biju vienīgais vīriešu kārtas pasažieris. Pārējās vienpadsmit bija pavecas, čivinošas un satrauktas dāmas no Austrālijas, kas bija uzdrošinājušās doties savā pirmajā ceļojumā, pirmajā ceļojumā uz Eiropu un pirmajā ceļojumā uz dzimto Angliju, kur dzīvo pati karaliene. Tātad, kā jau var iedomāties, viss viņām bija tik jauns un aizraujošs, ka par to varēja čivināt bez apstājas. Kajītes bija lieliskas, ar īstām gultām, dušās un vannās tecēja īsts ūdens, salonā tika pasniegti īsti dzērieni un maltīšu laikā viņas sēdēja pie liela pulēta galda un baudīja īstus ēdienus. Viņas uzvedās kā bērni savā pirmajā piknikā, un bija prieks vērot viņu sajūsmu. Tomēr dāmu visskaļākās sajūsmas avots bija kapteinis. Uzmetušas tam tikai vienu skatienu, viņas acumirklī dziļi, nopietni un negrozāmi iemīlējās. Kapteinis pats savukārt izplatīja tādu šarmu, ka tūlīt kļuva par tādu kā Hamelinas dūdinieka [2] jūras versiju. Viņš mēdza apstaigāt ikvienu no dāmām, kamēr tās gozējās klāja krēslos, lai pārliecinātos, ka brokastis bijušas pa prātam, ka buljons (pasniegts precīzi pulksten septiņos) ir bijis pareizā temperatūrā; vēlāk salonā viņš personīgi mēdza piedalīties tā šķebīgā dzēriena - sausā mar- tīni - sagatavošanas rituālā. Viņš mēdza sūtīt jūrniekus, lai tie brīdinātu dāmas par lidojošo zivju bariem, vaļiem, kas tuvumā izšļāca ūdens strūklas, vai albatrosiem, kuri kuģa pakaļgalā planēja ar nekustīgiem spārniem, it kā būtu iesieti neredzamās virvēs. Viņš veda tās uz kuģa priekšgalu (komandas pavadībā, lai būtu drošs, ka neviena nepārkritīs pār bortu) vērot delfīnus traucamies līdzās kuģim vai negaidot elpu aizraujošā ātrumā izrau- jamies priekšgalā un tad izšaujamies no zilā ūdens kā enerģiskas bultas. Viņš veda tās lejā uz mirdzoši spodro mašīntelpu, kurā varēja kaut vai ēst no grīdas, un izskaidroja viņām visus kuģa mehānismus. Viņš veda tās augšā uz kapteiņa tiltiņu un skaidroja, kā radars ļauj kuģiem "satikties naktī", nevis sadurties nelāgā avārijā. Viņš veda tās lejup uz virtuvi un saldētavām, rādīdams, kur glabājas un tiek gatavoti viņām paredzētie ēdieni, un dāmas jutās aizgrābtas. Ar katru atklāsmi viņas arvien dziļāk un dziļāk iemīlējās kapteinī, un mazais vīriņš - kautrs, maigs un aizgrābjošs - ik dienu centās radīt savām dāmām jaunas un jaunas apbrīnojamas lietas, gluži kā burvju mākslinieks izvelk no cepures arvien jaunus un jaunus pārsteigumus.
Kapteinim ir zelta sirds, - lielā, mūždien svīstošā misis Fār- tingeila man teica, dzerdama rīta buljonu, - īsta zelta sirds! ]a manam vīram tāda būtu bijusi, iespējams, mūsu laulība nebūtu izjukusi.
Nepazīdams misteru Fārtingeilu, es nevarēju neko iebilst.
Kapteinis ir mīļākais cilvēks, kādu jebkad esmu satikusi, pati laipnība un pieklājība, un kā ārzemniekam viņam tik labas manieres, - teica mis Lendloka, acīm pieplūstot ar asarām, kuras draudēja ieritēt viņas otrajā martīni porcijā. - Un laimīgi precējies, kā man stāstīja vecākais virsnieks.
Jā, - es atbildēju, - domāju gan!
Mis Lendloka sērīgi nopūtās.
Kā jau visi jauki cilvēki, - viņa piebilda.
Jā, - piekrita misis Forteskjū, gandrīz tikusi galā ar trešo devīgas rokas pielieto džina glāzi, - visapkārt ir pārāk maz piedienīgu puišu bez sievām. Tiklīdz es ieraudzīju kapteini, es sev teicu - te nu ir labs puisis, nevis kaut kāds flirtētājs, kaut arī jūrnieks.
Kapteinis nekad nesāktu flirtēt, - manāmi šokēta teica mis Vudbaja, - viņš ir īsts džentlmenis.
Ja sieva pieķertu viņu flirtējam, viņa spļautu zili melnu - tik nikna viņa būtu! - apgalvoja mis Lendloka.
Tā kā uz kuģa nebija nekā daudz, ko darīt, un ceļojums bija garš, es katru dienu tiku mielots ar nebeidzamām apcerēm par kapteiņa paradumiem, apbrīnu par viņa tikumiem un ziņojumiem par to, kādu dāvanu vajadzētu viņam nopirkt, kad mēs pirmo (un pēdējo) reizi piestāsim ostā. Dāmas ar lielu dedzību gaidīja šo dienu - ne tāpēc, ka vēlētos izkāpt krastā, bet tādēļ, lai varētu nopirktu savam varonim dāvanu. Pēc lielas strīdēšanās tika nolemts pirkt viņam svīteri. Tā kā par šāda apģērba gabala cenu radās šaubas, tika nolemts, ka ikviena dāma dos divas mārciņas, un es augstsirdīgi piedāvājos segt atlikumu. Šim sarežģītajam jautājumam atrisinoties draudzīgi, sākās īsts karš, kad sākām apsvērt krāsas problēmu. Baltā krāsa bija nepraktiska, sarkanā - pārāk uzkrītoša, brūnā - pārāk drūma, zaļā nepiestāv viņa acīm, un tā tālāk - līdz bezgalībai. Beigu beigās, kamēr dāmas vēl nebija vārda tiešā nozīmē sakāvušās, es teicu, ka ar to ārkārtīgo viltību, ar kādu mēdzu ievilināt lamatās mežonīgos džungļu iemītniekus, es izvilināšu no kapteiņa ziņas par viņa mīļāko krāsu. Kad es beidzot atgriezos ar pilnīgi nepatiesu informāciju - ka viņam patīkot auzu pārslu putras krāsa dāmas bija vīlušās, taču uztvēra to saprotoši. Vēl viens pasaules karš bija novērsts.
Beidzot atausa lielā diena, kad kuģis iestūrēja ostā. Dāmas bija kājās jau mazā gaismiņā, līksmas kā bērni Ziemassvētku rītā. Rītakleitās ģērbušās, viņas spurdza no vienas kajītes otrā, spalgi sasaukdamās: Mārdžorij, vai sameklēji drošības adatu, ko man aizdot? Agata, vai tu domā, ka šīs krelles piestāvēs manai zilajai kleitai? Vai tu nevarētu man aizdot krūšturi? Šim te ir salūzušas stīpas. Visbeidzot - saģērbušās savās labākajās drēbēs, izgreznojušas salmu cepures ar mākslīgajām puķēm, tik aromātiskas no pūdera un smaržām, ka bija saožamas pa vējam no simt jardu attāluma, mirdzošām acīm, sajūsminātos smaidos savilktām sejām - dāmas bija saposušās kā uz izstādi un devās krastā pretī savam lielajam piedzīvojumam.
Par spīti dāmu uzstājīgajiem lūgumiem, es biju nolēmis neiet viņām līdzi. Tas bija gudrs lēmums, jo doma (kaut ari es viņām to neteicu) par iešanu iepirkties kopā ar vienpadsmit sievietēm, kuras visas ir pilnīgi pārņemtas ar vēlēšanos sameklēt savam elkam vislabāko, pildīja mani -ar trauksmi. Turklāt es biju grāmatas rakstīšanas procesa pašā karstumā un tāpēc nolēmu, ka varētu pasūtīt pusdienām kādu dzeramo un sviestmaizi un savā kajītē mierīgi pastrādāt. Diemžēl tam nebija lemts piepildīties. Tikko sāku rakstīt, kāds pieklauvēja pie durvīm. Tas bija vecākais virsnieks - apmēram trīsdesmit gadus vecs vīrs ar rūpīgi apcirptiem kukurūzas dzelteniem matiem, diezgan bargu seju un zilām acīm bez jebkādas izteiksmes. Šis cilvēks vienmēr iespaidoja mani ar savu pieklājību un prasmīgumu, bet arī ar tādu kā bezdvēseliskumu salīdzinājumā ar kapteiņa apburošo personību.
Kapteinis sūta sveicienus, - vecākais virsnieks ziņoja. - Viņš ievēroja, ka jūs neesat devies krastā kopā ar dāmām. Tāpēc kapteinis vēlas zināt - varbūt nejūtaties labi?
Es jūtos pilnīgi labi, paldies! Vienkārši nolēmu palikt un pabeigt savu darbu.
Tādā gadījumā kapteinis lūdz jūs izrādīt viņam godu, ieturot kopā ar viņu pusdienas.
Es jutos nedaudz apjucis, bet patiesībā nevarēju darīt neko citu kā ielūgumu pieņemt.
Sakiet kapteinim, ka es jutīšos pagodināts, - es atbildēju.
Ceturksni uz vieniem bārā, - vecākais virsnieks piemetināja un aizgāja.
Tā nu ceturksni uz vieniem es iepeldēju bārā un atradu kapteini malkojam gaišo heresu. Viņam priekšā uz bāra letes bija vesela kaudze pergamentam līdzīga papīra ruļļu. Kapteinis svinīgi paspieda man roku, pasūtīja man dzērienu un no jauna uztupās uz sava sēdekļa gluži kā laumiņa uz sēnes cepures.
Tiklīdz es ievēroju, ka neesat devies krastā, es sajutu, ka man jāielūdz jūs pusdienās, - viņš sacīja. - Man netikās domāt, ka jūs varētu pusdienot vienatnē.
Jūs esat ārkārtīgi laipns, kaptein, - es teicu. - Patiesību sakot, es negāju krastā tāpēc, ka mūsu dāmas vēlējās kaut ko nopirkt.
Man šķita, ka pavadīt dienu iepērkoties kopā ar vienpadsmit dāmām būtu no maniem nerviem pārāk daudz prasīts.
Manuprāt, jau iepirkšanās kopā ar vienu dāmu ir smags gadījums. Kad mana sieva iet iepirkties, es nekad viņu nepavadu. Viņa visu nes mājās, lai man parādītu, un tad nākamajā dienā nes visu atpakaļ, lai apmainītu, - kapteinis stāstīja. - Bet dāmas ir dāmas, un bez viņām mēs nevaram iztikt.
Mans brālis, kurš ir precējies četras reizes, reiz man vaicāja: vai tiešām kāds nevarēja izgudrot kaut ko labāku par sievietēm?
Par šo piezīmi kapteinis smējās tik sirsnīgi, ka gandrīz novēlās no ķebļa. Tad viņš atguvās, un mēs pasūtījām vēl dzērienus; kapteinis kļuva nopietns.
Tieši par dāmām es vēlējos ar jums aprunāties, mister Darel, - viņš teica. - Kā jums zināms, pēc četrām dienām mēs šķērsosim ekvatoru, un mums jānotur līnijas šķērsošanas ceremonija. Tā paredzēts. Redzat, ja uz kuģa ir jauni cilvēki, tad ceremonija parasti norisinās pie baseina. Tur viņus izpeldina vecais Neptūns, notiek visādas rupjas izpriecas un vaļības, un viss beidzas ar to, ka dalībnieki ieplunkšķ ūdenī.
Kapteinis brīdi apklusa un iesūca malku dzēriena.
Es gan nedomāju, ka mūsu dāmām tas patiktu, - piesardzīgi ieminējos.
Kapteiņa acis šausmās iepletās.
Ak vai, mister Darel, es ne mirkli neierosinu tā rīkoties! Nē, nē, nē! - viņš iesaucās. - Mūsu dāmas ir - nu, tā sakot, mazliet par pieaugušām šādām izdarībām. Nē, esmu noorganizējis mazu banketu. Mūsu šefpavārs ir tiešām lielisks, kad viņa rīcībā ir īstās izejvielas, tāpēc aizsūtīju viņu krastā nopirkt visu, kas vien nepieciešams, - augļus, svaigu gaļu un tā tālāk. Protams, vakariņās mēs dzersim šampanieti. Vai jūs domājat, ka viņas to uzskatītu par pieņemamu?
Manu dārgo kaptein, jūs zināt, ka viņas būs aizgrābtas, - es teicu. - Jūs esat tik daudz paveicis, lai darītu viņām šo braucienu laimīgu un neaizmirstamu, un jums jāzina, ka viņas visas ir jūsos līdz neprātam iemīlējušās.
Kapteinis nosarka kā rozes ziedlapiņa.
Viņu acīs jūs nevarat izdarīt neko nepareizu, - es turpināju, - tāpēc itin visam, ko veiksiet, būs apbrīnojami panākumi. Vienīgās grūtības rastos tad, ja jūsu sieva izdzirdētu par vienpadsmit dāmām, kas visas reizē jūsos iemīlējušās.
Kapteinis piesarka vēl košāk.
Par laimi, mana sieva ir ļoti gudra sieviete, - viņš teica. - Viņa vienmēr man teikusi: "Zigfrīd, ja tu iemīlēsies citā sievietē, tas nebūs nekas ļauns, tikai parādi viņu man, lai varu nogalināt, pirms tu sāc flirtēt."
Izcili saprātīga sieviete, - es uzteicu. - Iedzersim uz viņas veselību! - Mēs tā arī izdarījām un tad devāmies pusdienot.
Pēc aukstās zupas, kurā peldēja kādas šķietami zinātnes nekad neaprakstītas vai vispār neatzītas zivs gabali, kapteinis nolika karoti, noslaucīja muti salvetē, nokāsējās un paliecās uz priekšu.
Mister Darel, ir vēl viena lieta, kurā es augsti vērtētu jūsu kā slavena rakstnieka spriedumu.
Es iekšēji novaidējos. Vai viņš grasās man lūgt, lai izlasu viņa dzīvesstāstu - "Piecdesmit gadi jūrā" vai "Hei, taifūn!" - un izsaku savu viedokli?
Jā, kaptein, - es paklausīgi teicu, - kas tas būtu?
Es domāju, ka mūsu dāmām bez banketa vajadzīgs vēl kas paliekošāks, kas viņām atgādinātu šo notikumu, tāpēc es gribētu zināt, vai jūs kā rakstnieks uzskatāt šos par piemērotiem.
Kapteinis nolika uz baltā galdauta vienu no papīra ruļļiem, ko viņš bija aplūkojis bārā; tas izskatījās pēc tāda kā sena pergamenta, uz kāda viduslaikos rakstīti likumi. Uz katras loksnes vissmalkākajā kaligrāfiskā rokrakstā bija brīnišķīgi uzrakstīts kuģa nosaukums, brauciena galamērķis, datums, kad paredzēts šķērsot ekvatoru, un visbeidzot - ar visvērienīgākajiem izvijumiem - pasažieres vārds. Dokumenti bija ārkārtīgi smalki noformēti.
Kaptein, - es ar apbrīnu teicu, - tas ir brīnišķīgi! Dāmām ļoti patiks. Kurš no komandas talantīgajiem locekļiem tos pagatavojis?
Kapteinis atkal nosarka.
Es pats, - viņš kautrīgi atzinās. - Brīvajā laikā es mazliet nodarbojos ar kaligrāfiju.
Vai zināt, tas ir patiesi krāšņi, dāmas būs sajūsmā, - es viņam apgalvoju.
Paldies! - kapteinis pateicās. - Es vēlos, lai šis mans pēdējais jūrasbrauciens būtu laimīgs.
Pēdējais jūrasbrauciens? - es pārjautāju.
Jā, kad šis kuģojums būs galā, es došos pensijā, - viņš atbildēja.
Bet jūs izskatāties pārāk jauns! - es iebildu.
Pateicos, - kapteinis sacīja, pieklājīgi palocīdamies, - bet es nudien esmu pensijas gados. Esmu gājis jūrā kopš sešpadsmit gadu vecuma un, kaut arī man patika šāda dzīve, es ar prieku no tās atteikšos. Nemaz nerunājot par visu citu, tas ir bijis grūts laiks manai dārgajai sievai. Sievas ir tās, kuras cieš, sevišķi tad, ja nav bērnu, jo viņas jūtas vientuļas.
Kur jūs pavadīsiet savus pensijas gadus? - es jautāju.
Kapteiņa seja sajūsmā iemirdzējās.
Manas dzimtās zemes ziemeļos ir mazs, brīnišķīgs līcis un ļoti maza pilsētiņa Špicena, - viņš stāstīja. - Mana sieva un es pirms vairākiem gadiem nopirkām tur māju. Tā atrodas tieši uz klintīm, ārpus pilsētas, līča krastā. Tā ir ļoti skaista. Vai zināt, ka es varu gulēt gultā un vērot, kā kaijas laidelējas gar logu? Es varu dzirdēt viņu klaigas un jūras šalkoņu. Kad laiks ir slikts, vējš gaudo ap māju kā ūpis, un lieli viļņi plīst pie krasta kā pērkons. Tas ir ļoti aizraujoši.
Un ko jūs darīsiet? - es vēl pajautāju.
Laumiņas sejai pārslīdēja sapņaina izteiksme.
Es vingrināšos kaligrāfijā, - viņš maigi teica; likās, šī doma viņu hipnotizē. - Mana kaligrāfija vēl ir jāizkopj. Es gleznošu un spēlēšu flautu, un mēģināšu atlīdzināt sievai par viņas vientulības gadiem. Saprotiet, es nevienu no šīm lietām nedaru sevišķi labi - ja nu vienīgi pēdējo -, bet man patīk mēģināt. Tas mani iepriecina, pat ja sanāk slikti, un es domāju, ka prieks veicina gara veselību.
Es pacēlu glāzi.
Par jūsu pelnīto atpūtu - ilgu un laimīgu! - es teicu.
Viņš vēlreiz jocīgi, vecmodīgi palocījās.
Paldies! Ceru, ka tā arī būs. Bet vissvarīgākais, ka tas iepriecinās manu dārgo, pacietīgo sievu! - Un viņš veltīja man starojošu, nesavtīgu smaidu.
Aizgāju uz savu kajīti, lai nosnaustu diendusu, un drīz vien ar kāju dipoņu, kajīšu durvju dauzīšanos un spalgiem saucieniem - Lusinda, vai pie tevis ir tas grozs, kuru es nopirku, - tas sarkanais ar zaļo? Ak, paldies Dievam, es jau domāju, ka esmu aizmirsusi taksometrā! un Meibla, es nudien uzskatu, ka tu nopirki pārāk daudz augļu - šie banāni tūlīt sapūs gluži kā politiķi! - tiku informēts par mūsu dāmu atgriešanos.
Vēlāk, baudot kokteiļus, man lielā slepenībā tika parādīti pieci svīteri, kuri bija nopirkti kapteinim. Šīs apģērbu pārbagātības iemesls bija tāds, ka dāmas atkal bija sastrīdējušās par krāsas jautājumu, jo viņas (man vajadzēja to paredzēt) nebija varējušas atrast auzu pārslu krāsu. Es tiku lūgts izšķirt, kura krāsa ir labākā, un tādējādi nonācu situācijā, par kādu Zālamans mani vis nebūtu apskaudis. Es izlavierēju no šī mīnu lauka tādā veidā, ka pastāstīju dāmām - kapteinis uzticējis man noslēpumu, ka šis ir viņa pēdējais jūrasbrauciens. Salonu piepildīja garas, trīsulīgas vaimanas, it kā mani būtu aplencis bars kukaburu', kurām atņemti mazuļi. Kā gan tas iespējams? Viņš esot tik enerģisks puisis! Viņš esot tik pieklājīgs un kulturāls. Viņš esot no tiem ārzemniekiem,
1 Kukabura - Australijas putns, kura dziesma atgadina smieklus.
kādus visi labprāt uzņemtu savā zemē. Viņš esot īstens džentlmenis, viens no tiem īstenajiem džentlmeņiem, kas ir īsteni džentlmeņi, - ja saprotat, ko es ar to domāju. Varēja domāt, ka mēs spriežam par Nelsona aiziešanu no flotes pirms Trafalgaras kaujas. Es visām izdalīju vēl dzērienus un palūdzu nomierināties un apklust. Neesmu pārliecināts, vai tā bija, bet šķiet, ka teicu - "katram mākonim ir sudraba maliņa".
Sadzirdējušas šo veco banalitāti, dāmas nomierinājās un gaidoši pievērsās man. Es stāstīju, ka kapteinis un viņa sieva došoties uz savu brīnišķīgo māju ziemeļos, kur pavasarī puķes zied kā krāsains klājiens un putni dzied kā debesu koris. Toties ziemā šo vietu pātago vētras, zibeņi trīs un liesmo debesīs kā baltas dzīslas, pērkons grand skaļāk nekā miljons uz koka grīdas reizē nobērtu kartupeļu, un viļņi bangojas un plosās gar krastu kā zili tērauda lauvas, kuru baltās putu krēpes uzbrūk zemei. Dāmas aizrautīgi klausījās manā pārmērīgi tēlainajā runā. Ko gan cilvēks, es retoriski jautāju, šādos apstākļos varētu iesākt bez pieciem pulove- riem dažādās krāsās? Neviens bez tiem nespētu izdzīvot! Pieci puloveri šajā apgabalā ir būtiski izdzīvošanai. Dāmas bija aizgrābtas. Ar savu apvienoto gudrību viņas bija izglābušas varoni no pārsalšanas un iedzēra vēlreiz, lai to nosvinētu.
Pēc divām dienām kapteinis, pedantisks kā vienmēr, nogādāja katrā kajītē mazu, iespiestu kartīti, darīdams mums zināmu, ka šonakt notiks īpašas ekvatora šķērsošanas viesības. Šī ziņa ierāva mūsu dāmas sajūsmas virpulī. Kleitas tika izvilktas no skapjiem, apspriestas, noraidītas, atkal akceptētas, izmazgātas, izgludinātas un vēlreiz noraidītas, kad ceļasomas dibenā pēkšņi tika atrasta cita noderīga trofeja. Krāšļi lidinājās no kajītes uz kajīti kā varavīksne. Vienpadsmit dažādu smaržu mākoņi, konkurēdami cits ar citu, bija šaušalīgi kā meža ugunsgrēks. Sajūsmas vai baiļu spiedzieni, bezgalīga izmisuma vaidi un prieka kliedzieni, kas atbalsojās no kajītes kajītē, bija tik komplicēti un sirdi sildoši kā putnu koris rītausmas mežā. Visbeidzot katrs matiņš bija rūpīgi izmazgāts un savā vietā iestīvināts, katra uzacs rūpīgi izplūkāta, katrs plakstiņš ietonēts zils vai zaļš, katra mute nokrāsota koši sarkana, katra krūts un katra sēžamvieta iežmiegta korsetē - dāmas bija gatavas.
Bārā viņas tika sveiktas ar veselu kavalēriju ledus spainīšu, kuros slēpās šampanieša pudeles. Priecīgā čivināšana par šo pārbagātību skanēja kā mūzika.
Tad parādījās dienas varonis, nevainojams savā labākajā formas tērpā, baltā kā vasaras mākonis, nesdams lielu kartona kasti. Kad viņa dievinošās pielūdzējas beidza čalot, kapteinis atvēra kasti un no tās izņēma pa gardēnijai katrai dāmai un sarkanu neļķi man. Es priecājos, ka biju uzņēmies pūles izcelt dienasgaismā savu aizvēsturisko smokingu un licis stjuartam to izgludināt, piešķirot tam pieklājīgu izskatu. Dāmas, protams, bija aizgrābtas. Neviens, pat ne visbrašākais puisis, ar kādu palaikam gadījies saskrieties Austrālijā, nekad nebija viņām pasniedzis gardēnijas. Viņas ņēmās ostīt viena otras ziedus un sajūsmināties par smaržu. Tad tika ieliets šampanietis - un sākās īsti meitenīga ķiķināšana un parastā žēlošanās par kņudoņu degunā. Šampanieša bija papilnam, un tādējādi mēs bijām ļoti jautri, kad devāmies salonā uz banketu.
Visi tiešām bija centušies. Baltos damasta galdautus greznoja svaigi ziedi, un kaut kur bija atrasts pietiekams daudzums slīpēta stikla glāžu. Pirmais ēdiens bija brīnum garda pastēte. Tai sekoja žāvēta laša rulete ar krēmu, mārrutkiem un dillēm. Pēc tam galdā tika celts cālis maigā vīna mērcē ar dažādiem gardiem dārzeņiem un tiem lieliskajiem kartupeļu virtuļiem, kurus dēvē par Perflutters. Tam visam sekoja siers - un tad apbrīnas, prieka un sajūsmas saucienu pavadībā tika ienesta milzīga Bombe Surprise'. Kad tā bija apēsta un tika pasniegta kafija, kapteinis piecēlās un teica runu.
1 Franču deserts bumbas forma, veidots no diviem dažādiem saldējumiem un greznots ar cukurotiem augļiem.
Dāmas, mister Darel! - viņš teica, vecmodīgi paklanīdamies katram no mums kā putns. - Šis ir īpašs notikums. Es zinu, ka misters Darels, kurš ceļo daudz un bieži, ir jau vairākas reizes šķērsojis ekvatoru. Taču es zinu arī, ka jūs, dāmas, to darāt pirmoreiz, tāpēc pāriešana no vienas pasaules puses uz otru jums ir svarīgs brīdis. Mums tas jānosvin.
Kapteinis aizgāja pie lielās bufetes, kas stiepās gar visu salona sienu, un uzmanīgi paņēma ruļļus, pie kuriem bija strādājis. Viņš aiznesa tos pie galda un salika kaudzē līdzās savam šķīvim.
Un tāpēc, - kapteinis turpināja, - es te esmu sagatavojis katrai no jums dokumentu, kas apstiprina, ka jūs esat šķērsojušas ekvatoru un ka esat to šķērsojušas ar manu kuģi. Es ceru, ka jums tie patiks.
No savaldzinātās auditorijas atskanēja jūsmīga murmināšana.
Dāmas, - viņš teica, paceldams savu vīna glāzi, - atļaujiet man iedzert par jums visām, par jūsu veselību un laimi - un pateicos, ka esat padarījušas manu pēdējo braucienu tik patīkamu!
Kapteinis smaidīdams pacēla glāzi. Tad glāze izslīdēja viņam no rokas, izšļakstot vīnu uz galdauta, - un viņš nokrita zemē beigts.
Teikt, ka bijām apstulbuši, nozīmētu nepateikt neko. Es tiku vērojis kapteiņa burvīgo seju, kamēr viņš teica savu īso runu, - viņa acis vienkārši bija pēkšņi kļuvušas stiklainas. Viņš pat nesa- rāvās kā lielās sāpēs. Vienīgais rādītājs, ka kaut kas nogājis greizi, bija vīna izšļakstīšanās un tas, ka viņš krita uz sāniem, stīvs kā koka gabals, un sabruka uz grīdas pie vecākā virsnieka un vecākā stjuarta kājām, kuri abi stāvēja vienā pusē, sagatavojušies izsniegt ruļļus. Abi apstulbumā bija stingi kā statujas. Es griezos pie misis Melreposas, kura sēdēja man labajā pusē, kā pie praktiskākās no dāmām.
Aizvediet visas prom uz bāru! Mēs parūpēsimies par kapteini, - es teicu.
Misis Melreposa uzmeta man izmisuma pilnu skatienu, bet paklausīja. Es metos apkārt galdam. Vecākais virsnieks un vecākais stjuarts joprojām stāvēja tur kā parādē ar mirušo kapteini pie kājām.
Atpogājiet viņam apkakli! - es uzsaucu. Vecākais virsnieks sakustējās, it kā pēkšņi būtu pamodies. Kapteiņa mundierim bija vecmodīga, stīvināta apkakle ar zelta podziņu, tā ka pagāja vairākas sekundes, līdz to izdevās dabūt vaļā. Vēnas viņa kaklā ne- pulsēja, nemanīja arī nekādas vibrācijas zem trauslā krūšukurvja. Es piecēlos.
Viņš ir miris, - es teicu, lai gan tas jau tāpat bija skaidrs.
Vecākais virsnieks paskatījās uz mani.
Ko lai mēs darām? - jautāja šis vīrs, kurš prata pildīt pavēles, nevis tās dot.
Zināt, - es aizkaitināts teicu, - ja kapteinis uz britu tirdzniecības kuģa pakrīt beigts, es uzskatu, ka vecākais virsnieks kļūst par kapteini. Tātad tagad jūs esat kapteinis.
Viņš blenza manī bez jebkādas izteiksmes.
Bet ko lai mēs darām? - viņš vēlreiz jautāja.
Dieva dēļ, - es nikni iesaucos, - jūs esat kapteinis, jūs tad arī sakiet mums, ko darīt!
Ko jūs ierosināt? - vecākais virsnieks turpināja.
Es paskatījos uz viņu.
Pirmkārt, - es teicu, - es paceltu jūsu nabaga ekskapteini no grīdas un aiznestu uz kajīti. Tālāk es viņu noģērbtu un nomazgātu, un pienācīgi noguldītu. Tad, es pieņemu, jums vajadzētu saistīties ar savu galveno biroju un pavēstīt, kas noticis. Es pa to laiku parūpēšos par dāmām.
Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks atteica, laimīgs, ka saņēmis pavēli.
Jā, un, ja mums jāapglabā viņš jūrā, pamēģiniet to izdarīt jau šonakt, citādi dāmas kritis ellīgā melanholijā.
Tieši tā, ser! - vecākais virsnieks teica. - Es to noorganizēšu.
Es iegāju salonā, kur mani sagaidīja dāmu asaras un dedzīgi
jautājumi par varoņa veselību.
Dāmas, man diemžēl ir sliktas ziņas, - es sacīju. - Mūsu dārgā kapteiņa vairs nav mūsu vidū. Tomēr…
Mani vārdi noslīka vaimanu plūdos. Dāmas apskāva cita citu, asarām plūstot pār vaigiem, un izmisīgi elsoja. Viņas bija tik dziļi satriektas, it kā tikko būtu miris kāds no viņu vistuvāko draugu loka. Es biju dzirdējis par cilvēkiem, kuri lauza rokas, bet nekad nebiju to redzējis. Tieši to viņas visas darīja. Viņas nodevās bēdām tik pilnīgi, kā to dara grieķi, neierobežoti pauzdamas savu mīlu pret kapteini. Es devu zīmi bārmenim, kurš izskatījās tieši tik apstulbis, cik mēs visi jutāmies.
Brendiju visiem, - es viņam pačukstēju, - labi daudz!
Drīz katra dāma turēja drebošām rokām apskautu kausu, līdz
pusei pilnu ar brendiju, līdz pusei ar asarām, - un es teicu runu.
Dāmas, - es iesāku, - es vēlos, lai jūs visas manī kādu mirkli paklausītos. - Es jutos kā Ronalds Reigans, kas cenšas tēlot Šekspīra lugā.
Paklausīgas kā bērni, dāmas pavērsa pret mani savas asaru izvagotās sejas ar notecējušām zaļām un zilām acu ēnām, asaru salipinātām skropstām un izsmērētu rūpīgi uzklāto grimu.
Mūsu mīļotais kapteinis nu ir mums atņemts, - es teicu. - Viņš bija mīļš, jauks cilvēks, un mums visiem viņa šausmīgi pietrūks. Aicinu jūs pacelt glāzes un iedzert par šo brīnišķīgo cilvēku, bet, kamēr jūs dzerat, es vēlos, lai jūs iegaumētu trīs lietas. Pirmkārt, kapteinis nekādā ziņā negribētu, lai mēs justos nelaimīgi, jo viņš, kā jūs visas zināt, darīja visu iespējamo, lai darītu mūs laimīgus.
Misis Medovsvīta skaļi iešņukstējās, bet, kā es iepriecināts ievēroju, citas dāmas viņu nekavējoties apsauca.
Otrkārt, - es turpināju, - es viņu uzmanīgi vēroju un varu jums apliecināt, ka kapteinis mira, neciezdams sāpes. Vai tas nav tas, ko mēs novēlētu saviem vistuvākajiem un dārgākajiem un ari mums pašiem, kad pienāks mūsu laiks?
Atskanēja piekrītoša murmināšana.
Un, treškārt, - es nobeidzu, - kamēr jūs, dāmas, bijāt krastā, es pusdienoju kopā ar kapteini, un mūsu sarunas laikā viņš atzinās, ka jūsu klātbūtne uz kuģa padarījusi viņa pēdējo braucienu brīnišķīgu un neaizmirstamu. Patiesību sakot, viņš atzina, ka viņam būtu ļoti grūti pateikt, kura no jums visām viņam ir vismīļākā.
Atskanēja vārga - apmierinātības un lepnuma pilna - sačukstēšanās.
-Tāpēc iedzersim par mūsu kapteini, draugu, kuru mēs nekad neaizmirsīsim!
Nekad! - dāmas uzticīgi atsaucās.
Mēs visi iedzērām, un es devu mājienu bārmenim saliet nākamo kārtu. Galu galā dāmas, stipri iereibušas, bet vairs ne tik histēriskas, aizlīgoja uz savām kajītēm. Es nupat grasījos darīt to pašu, kad man blakus parādījās vecākais virsnieks. Viņš nu bija vispēdējais cilvēks, kuru es vēlējos redzēt. Nomierinājis dāmas, es vēlējos tikt galā arī pats ar savām sērām par kapteini.
Es izdarīju, kā jūs likāt, ser, - viņš ziņoja.
Labi, - es strupi atteicu, - kaut arī nevaru saprast, kāpēc jūs man par to ziņojat. Tagad jūs esat kapteinis, sasodīts!
Jā, ser, - viņš teica, - bet atraitne vēlas, lai nelaiķis tiktu apglabāts dzimtajā pilsētā.
Un tad? - es noprasīju. - Aizvediet viņu uz turieni!
Jā, ser… - vecākais virsnieks teica un apklusa. Viņa acis, kā vienmēr, bija bez jebkādas izteiksmes. Tad viņš turpināja: - Man žēl, ka tā notika. Man kapteinis patika.
Man arī, - es noguris teicu. - Viņš bija jauks, laipns, smalks vīrs, un tādi sastopami tikpat reti kā vienradži.
Kas, ser? - viņš jautāja.
Nekas. Es dodos gulēt. Ar labu nakti!
Līdz rītam dāmas bija jau acīm redzami atguvušās. Atskanēja pa retam šņukstam, noritēja pa retai asarai, bet kapteinis - cildinot viņa daudzos tikumus - tika pieminēts pagātnes izteiksmē. Pārvarot daudzas jūdzes zilā, tukšā ūdens - ja neņem vērā delfīnu barus, kas reizēm parādījās un dejoja apkārt kuģim enerģiski kā bērni, skrienot prom no skolas, - kļuva manāmi karstāks. Misis Medovsvīta un misis Fārtingeila nelāgi apdega, aizmigušas uz klāja. Misis Melreposa cieta no karstumdūriena, un viņu nācās noguldīt gultā tumšajā kajītē ar aukstām kompresēm uz galvas, bet citādi nekas īpašs negadījās. Ticis saules staros, es tīksminājos par tiem un centos iegūt tādu iedegumu, kas padarītu ikvienu skaudīgu. Galu galā karstums kļuva pārāk mokošs pat man, un es devos uz savu kajīti. Tās vēsajā krēslā mani apciemot ieradās bijušais vecākais virsnieks.
Man žēl jūs traucēt, ser, - viņš teica, - bet man ir problēma ar kapteini.
Es jutos vienlaikus satraukts un apjucis, jo biju pieradis uzskatīt par kapteini viņu pašu.
Jūs gribat teikt - jums ir problēma ar mūsu bijušo kapteini? - es jautāju.
Jā, ser, - viņš atteica, nemierīgi mīņādamies no vienas kājas uz otru. Tad izgrūda: - Viņš kļūst bīstams.
Es nespēju iedomāties, par ko šis cilvēks runā.
Kā jūs to domājat - bīstams? - es apjucis jautāju. - Viņš ir miris.
Vecākais virsnieks zaglīgi paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka mazajā kajītē neviens nenoklausās.
Viņš ir sācis… sācis… nu, zināt, viņš sācis smirdēt, - viņš teica klusinātā balsī kā cilvēks, kas zaimo Dievu.
Mani pārņēma šausmas.
Jūs gribat teikt, ka šajā karstumā jūs arvien vēl turat līķi kajītē?- es neticēdams pārjautāju.
Jā, ser, tur, kur jūs likāt viņu novietot, - vecākais virsnieks sarūgtināts teica.
Bet, cilvēk, šajā karstumā… Tas ir smieklīgi! Kāpēc jūs neievietojāt viņu saldētavā?
Vecākais virsnieks satrūkās.
Jūs domājat - pie pārtikas? - viņš jautāja.
Nē, bet saldējamā telpa taču ir milzīga! Tur noteikti ir kāds kakts, kur viņu novietot.
Iešu un paskatīšos, - vecākais virsnieks noteica un aizgāja.
Drīz vien viņš atgriezās.
Esmu atradis vietu, ser, - gaļas nodalījumā. Esmu kapteini tur novietojis, - viņš ziņoja.
Labi, - es teicu, pēkšņi šausmās iztēlodamies savu mīļo kapteini guļam starp pakārtajiem liellopu un jēru sāngabaliem. - Un, Dieva dēļ, lai dāmas nekādā gadījumā to neuzzinātu, - jūs saprotat?
Tieši tā, ser, - vecākais virsnieks stingri atbildēja. - Viņas to neuzzinās.
Tā ceļojums turpinājās un, ja neņem vērā mazliet nelāgo laiku - nekas vairāk par liegu viļņošanos, taču tā lika dāmām uzturēties kajītēs un odekolona smaržai pārņemt visu kuģi, - viss noritēja gana gludi. Dāmu gars atspirga, un viņas pat sāka pieņemt vecāko virsnieku kapteiņa lomā, uzslavēja viņu un vecāko stjuartu par lieliskajiem salātiem, daudzkrāsainajiem saldējumiem un jēra karbonādes un steiku kvalitāti. Es spriedu - ko gan viņas teiktu, ja atklātos, ka viņu varonis, kapteinis, guļ tur lejā, saltajā tumsā starp pārtikas krājumiem, ko viņas patērēja. Tādu šaušalīgu katastrofu bija labāk neiztēloties.
Tas notika nakti pirms mūsu iebraukšanas ostā. Dāmas bija aizņemtas ar mantu kravāšanu, šī darbietilpīgā procesa skaņas atbalsojās no kajītes kajītē. Skanēja parastā durvju dauzīšana un kāju dipoņa. Bija dzirdama sasaukšanās, piemēram, Lusinda, vai tev ir tā zaļā kleita, ko tev aizdevu? Meibla, vai vari atnākt un apsēsties uz manas ceļasomas? Es nezinu kāpēc, bet liekas ka ceļasomas vienmēr apēd vairāk, nekā spēj sagremot! Edna, dārgā, varu derēt - ja tu iesaiņosi to viskija pudeli somas dibenā, kad piestāsim krastā, tu smirdēsi kā bēgle no anonīmo alkoholiķu apvienības.
Es aizgāju uz bāru, lai pirms vakariņām iedzertu. Tur bija tukšs, ja neņem vērā vecāko virsnieku, kas malkoja brendiju. Pudele atradās viņam priekšā, un es redzēju, ka viņš ir veicis nepārtrauktus uzbrukumus tās saturam.
Labvakar! - es sveicināju.
Vecākais virsnieks izslējās un pablenza uz mani. Man radās aizdomas, ka viņš ir galīgā pālī, bet no savādajām, neizteiksmīgajām acīm to bija grūti noprast.
Labvakar, ser! - viņš teica, tad pēc pauzes ar žestu norādīja uz pudeli. - Vai iedzersiet?
Paldies, - es atbildēju un, tā kā bārmenis nerādījās, pats sadabūju glāzi no bāra viņas puses un ielēju no piedāvātās pudeles. Klusums nolaidās pār mums kā slāpējoša dūmaka. Es ļāvu tam kādu brīdi vilkties, tad nolēmu to izkliedēt.
Nu, - es dzīvespriecīgi ieteicos, - pieņemu, jūs esat priecīgs, ka ceļojums ir galā. Tagad jūs varēsiet mājās mazliet atpūsties. Kurā apvidū jūs dzīvojat?
Viņš paskatījās uz mani, it kā neko nedzirdētu.
Man ir nepatikšanas ar kapteini, - viņš teica.
Sajutu ļaunas priekšnojautas drebuļus zogamies augšup pa muguru.
Kādas nepatikšanas? - es jautāju.
Tā ir mana vaina, man vajadzēja paskatīties, - viņš turpināja.
Kādas nepatikšanas? - es vēlreiz jautāju.
Ja es būtu paskatījies, tas nel^ūtu noticis, - viņš sacīja un ielēja sev prāvu devu brendija.
Kas nebūtu noticis?!
Vecākais virsnieks iedzēra pamatīgu malku un bridi klusēja.
Vai atceraties, kad mēs aizvācām kapteini no viņa kajītes un aiznesām uz… aiznesām viņu… lejā?
-Jā.
Viņš joprojām bija mīksts, saprotat? Tūlīt pēc tam sākās slikts laiks un dāmas apslima. - Viņš paraustīja plecus. - Slikts laiks ne jau mums, bet viņām. Tādi mēreni sānu vilnīši. No tā pasažieriem kļūst slikti.
Viņš vēlreiz iedzēra.
j
Un kapteinis… - viņš turpināja, - no tā sakustējās.
Sakustējās? - es satraukts noprasīju. - Ko jūs ar to gribat teikt?
Mēs noguldījām kapteini taisni, bet, kuģim zvalstoties, viņš bija aizvēlies un viņa kājas pacēlušās augšup.
Vecākais virsnieks pacēla saliektu kāju vidukļa augstumā un papliķēja pa augšstilbu.
Tā bija mana vaina. Es nepārbaudīju. Saprotiet, viņš bija joprojām silts, un tad šādā pozā sasala.
Viņš apklusa un iedzēra vēl.
Galdnieks bija uztaisījis zārku, tāpēc mēs šovakar nogājām lejā, lai kapteini iezārkotu… Vai tā jūs to teiktu angliski? Lai viņš būtu pilnīgā kārtībā un gatavs tikties ar sievu.
Es to vis nebūtu tā raksturojis, bet šis nebija īstais brīdis lekcijai par angļu valodas izteicieniem. Man sāka kļūt manāmi nelabi.
Mēs izmēģinājāmies visādi, - vecākais virsnieks turpināja, - visādi! Es pasaucu divus stiprākos vīrus no mūsu komandas, bet arī tie nespēja iztaisnot kapteiņa kājas. Tas bija neiespējami. Un šovakar mums vajadzēja iedabūt viņu zārkā. Papīru padarīšana, saprotat? Mums nebija laika viņu - nu, zināt… atkausēt.
Viņš piepildīja glāzi - lielu, zeltainu brendija baseinu - un noguldzināja lejup.
Un tad es salauzu viņam kājas ar koka veseri, - viņš teica, pagriezās un pameta bāru, viegli šūpodamies no vienas puses uz otru.
Es nodrebēju un ielēju sev tādu pašu daudzumu brendija, kādu nupat bija pieveicis vecākais virsnieks. Atcerējos kapteini - viņa burvību, viņa galantumu pret dāmām, viņa pieklājību, bet skaidrāk par visu atcerējos, kā viņš bija grasījies zīmēt, spēlēt flautu un gulēt gultā kopā ar savu mīļoto sievu, vērojot kaijas laidelējamies gar guļamistabas logu. Es sapratu, ka "pelnītā atpūta" ir kaut kas tāds, kas jābauda pa drusciņai katru dienu, kā toniks, jo nekad nevar zināt, kas sagaida aiz nākamā stūra.
Un vēl es sapratu, ka nevēlos vakariņas.
S