Tā vasara Korfu salā bija sevišķi jauka. Naksnīgās debesis bija intensīvā samtaini zilā krāsā un acīm redzami zvaigžņotākas nekā jebkad agrāk, gluži kā sīkām, spožām sēnītēm nosēta plaša, zila pļava. Mēness likās divtik liels kā parasti - iesākumā, kad tas pacēlās naksnīgajās debesīs, mūsu skatienu pavadīts, tas bija oranžs kā mandarīns un tad izrādīja visas krāsu nianses no aprikozes līdz narcišu dzeltenumam, līdz izšķīlās brīnumaini balts kā līgavas tērps, mezdams sudrabainas gaismas laukumus starp līkajām un kuprainajām olīvām. Šo nakšu siltuma un skaistuma pārņemti, jāņtārpiņi mēģināja sacensties ar zvaigznēm un pārspēt tās, veidodami mirdzošus, trīsuļojošus konglomerātus starp kokiem, kur auspūces zvanīja kā mazi, sēri zvaniņi. Rītausmā austrumos lecošās saules šķēps stiepās pāri debesīm kā asinssarkana svītra. Tas mainīja krāsu, kļuva kanārijdzeltens, tad violets; visbeidzot, saulei spoži parādoties aiz horizonta, debesis pēkšņi kļuva zilas kā lini un zvaigznes nodzisa, it kā pēc grandiozas balles kāds būtu nopūtis sveces.
Es mēdzu mosties tieši pirms tam, kad saules maliņa pārpludināja mūsu pasauli ar gaismu un ieskatījās manā istabā un tās saturā. Istaba bija liela, ar diviem lieliem logiem un līstīšu slēģiem, kas mēdza radīt draudzīgus muzikālus trokšņus, kad vien tiem pieskārās vieglākais vējiņš. Ziemā tas bija īsts orķestris. Grīda bija no gludi noberztiem koka dēļiem, kas čīkstēja un kurnēja, tās vienā stūrī bija divas vecas segas, uz kurām krācošā, raustīgā kaudzē gulēja mani trīs suņi - Rodžers, Smulis un Sušķis. Cita normālas guļamistabas ekipējuma te nebija. Tiesa, te bija pieliekamais, it kā paredzēts manu drēbju pakarināšanai, bet īstenībā lielāko tā daļu aizņēma daudz trauslākas lietas, tādas kā mani daudzie zarainie spieķi čūsku ķeršanai, dažādie tīkli insektu gūstīšanai, iegremdēšanai dīķos un grāvjos, izturīgāki tīkli jūras radījumiem, kā arī makšķeres un parocīgas kārtis ar trim lieliem ķekšiem galā dīķu un jūras zāļu vilkšanai krastā, tādējādi atvieglinot zaļajās, pūkainajās grotās mītošo radījumu sagūstīšanu.
Protams, bija arī galds, bet tas bija augstās ķīpās nokrauts ar manām dabaszinātņu piezīmēm, grāmatām, paraugu mēģenēm, un tajā konkrētajā dienā, atceros, arī ar puspreparētu ezi, ko biju atradis un kurš pat saskaņā ar maniem brīvajiem priekšstatiem bija sācis darīt savu klātbūtni nepatīkamu. Visapkārt istabai bija plaukti ar akvārijiem, būri ar stikla sienām, no kuriem mani ļaunvēlīgi uzlūkoja pie zemes pieplakuši dievlūdzēji, trīs vardes kā zaļš samts, gekoni, kuru vēdera āda bija tik plāna, ka tai cauri varēja redzēt iekšējos orgānus, tritoni savā ūdens pasaulē un valrieksta lieluma bruņurupuču mazuļi. Pār to visu valdošā pozā uz loga aizkaru stieņa tupēja Uliss, mana auspūcīte, izskatīdamies pēc slaikas statujas, izgrebtas no pelnu pelēka koka un rotātas ar melniem Maltas krustiem, samiedzis acis austrumnieciski šauras, vairoties no uzmācīgās saulesgaismas.
Ārā dārzā varēja dzirdēt kaijaka Aleko vaukšķēšanu, saucot pēc zivīm, un abu žagatu ļauni raganīgo žadzināšanu. Puspievērtie slēģi veidoja tīģera svītras uz kailajiem grīdas dēļiem. Palagi bija karsti, un, kaut arī gulēju kails un bija tikko pāri rītausmai, es jutu sviedru plankumus uz sava ķermeņa. Es iztrausos no gultas un pārgāju pāri istabai atvērt slēģus, un žilbinoša, pieneņu dzeltena saules gaismas straume ielija istabā. Suņi izstaipījās, nožāvājās, aši izkņidzināja ar priekšzobiem traucējošo blusu perējumu un, asti luncinādami, pieslējās kājās. Pārliecinājies, ka mana ēzeliene Sallija joprojām piesieta pie mandeļkoka, kur es to iepriekšējā vakarā biju atstājis, un ka neviens nelietīgs zemniecības pārstāvis nav viņu nozadzis, es apģērbos. Tas bija vienkāršs process. Ieslīdēju šortos un vieglā linu kreklā, iešļūcu kājas pamatīgi nodilušās sandalēs - un biju gatavs tikties ar to, ko jaunā diena man varētu sniegt. Pirmais pārvaramais šķērslis bija bro- kastošana kopā ar ģimeni; man vajadzēja uzvesties tik neuzkrītoši, cik vien iespējams, ja gadījumā mans vecākais brālis Larijs būtu saodis ezi. Pēc manām domām, viņa oža bija attīstīta daudz pamatīgāk, nekā brālim pieklātos. Mēs brokastojām mazā dārziņā, kas stiepās gar mūsu plašo, akmens flīzēm klāto verandu vīnogulāju aizsegā. Tas bija īsts Viktorijas laika dārzs - ar mazām četrstūrainām, apaļām, trijstūrainām un zvaigžņveida puķudo- bītēm, rūpīgi apliktām ar baltiem akmeņiem. Katrā dobē auga mazs mandarīnkociņš, kas, saules apspīdēts, smaržoja gandrīz neizturami spēcīgi. Kociņiem pie kājām auga skaistas, vecmodīgas puķes - neaizmirstulītes, neļķes, lavandas, čemurneļķes, naktsvijoles, puķu tabaka un maijpuķītes. Vietējiem insektiem tas bija sava veida Pikadilli laukums un līdz ar to mana iecienīta medību vieta, jo te bija viss no tauriņiem līdz skudrulauvām, no mežģīņ- spārnainām mušām līdz rožu vabolēm, no lielām, resnām, dūcošām kamenēm līdz sīciņām lapsenēm.
Galds bija novietots mandarīnkoku ēnā, un tam apkārt kliboja mūsu kalpone Lugarēcija, savā nodabā klusi vaidēdama, un izvietoja šķīvjus un nažus. Viņa bija profesionāla hipohondriķe, kas vienmēr loloja un lutināja sešas vai septiņas slimības vienlaicīgi un, ja vien nebijāt gana piesardzīgs, spēja sniegt jums dzīvu un parasti atbaidošu aprakstu par to, kas notiek viņas vēdera iekšienē, vai arī par savām varikozajām vēnām, kas pulsē un dun kā mežonīgas cilts tamtami pirms karagājiena.
Tajā dienā, kā es apmierināts konstatēju, mums brokastīs bija olu kultenis. Māte mēdza sutināt kapātus sīpolus, līdz tie kļuva caurspīdīgi, un tad pievienot sakultas olas, kas nāca no mūsu pašu vistu saimes un kuru dzeltenumi bija spoži kā saule. Kādu dienu mana māsa Margo filantropijas uzplūdā tika izlaidusi vistas no aploka pastaigāties savā vaļā. Tās bija atradušas savvaļas ķiploku lauciņu un tur pamielojušās; tā nu nākamajā rītā brokastu kultenis bija pilnībā piesūcies ar ķiploku smaku. Mans brālis Leslijs žēlojās, ka tas garšo kā grieķu autobusa sēdekļu pol- sterējums.
Olu kultenis nudien bija kaut kas īpašs dienas sākšanai. Es parasti notiesāju divas porcijas un tad turpināju maltīti ar četrām vai piecām lielām šķēlēm brūni apgrauzdētas maizes, biezi no- ziežot tās ar medu no mūsu pašu stropiem. Lai neizklausītos, ka esmu negausīgs, ļaujiet man steigšus paskaidrot, ka šāda maizes un medus daudzuma tiesāšana vairāk atgādināja dabaszinātņu stundu vai arheoloģiskos izrakumus. Stropus pārzināja Luga- rēcijas vīrs, trausla izskata vīriņš, kas likās nesam visas pasaules rūpes uz saviem pleciem, kā patiesi arī bija - jebkurš cilvēks, pavadījis desmit minūtes viņa sievas sabiedrībā, būtu to tūlīt sapratis. Ikreiz, kad viņš atņēma mūsu piecu stropu bitēm to rūpīgi uzkrāto nesumu, viņš tika nežēlīgi sadzelts tā, ka nācās vairākas dienas pavadīt gultā. Taču, būdams sadzelts, viņš neizbēgami nometa dažas meduskāres zemē, kur tās kļuva par brīnumainu, lipīgu slazdu visiem kukaiņiem, kam gadījās būt tuvumā. Par spīti mātes izmisīgajiem centieniem izkāst medu pirms likšanas galdā, tajā vienmēr slēpās maza, interesanta zooloģiska kolekcija. Tā nu ziest uz maizes pēc muskusa smaržojošo, zeltaini brūno kārumu bija tas pats, kas ziest šķidru dzintaru, kurā var atrast gandrīz jebko - no sīkām kodēm un kāpuriem līdz vabolēm un maziem simtkājiem. Reiz, sev par prieku, es atradu spīļ- astu sugu, kas man vēl nebija zināma. Brokastis vienmēr bija bioloģiski interesanta maltīte. Pārējie ģimenes locekļi, kuri, man par vilšanos, palika spītīgi nezooloģiski, nedalījās manā priekā par medus sagādāto bagātīgo guvumu.
Brokastojot mēs arī lasījām savu pastu (ja tāds bija), kas tika piegādāts reizi nedēļā. Man nekad nebija vēstuļu, toties es to kompensēju, saņemdams "Animal" un "Zoo Magazine" kopā ar citu erudītu literatūru, tādu kā "Melnā Skaistuļa piedzīvojumi", "Rin-tin-tins" un tamlīdzīgu zooloģisku varoņu piedzīvojumus. Kamēr mēs ēdām un lasījām, katrs no mums mēdza nocitēt fragmentus no vēstulēm vai žurnāliem pārējai ģimenei, kura tiem nepievērsa nekādu uzmanību.
Mērdoks publicē savu dzīvesstāstu! - Larijs nosprauslājās. - Cik gan jaunam cilvēkam jābūt, pirms uztiept nepiesardzīgajai publikai autobiogrāfiju? Viņam nevar būt vairāk par divdesmit četriem gadiem. Vai varu dabūt vēl tēju?
Šveices zoodārzā piedzimis degunradzis! - es gavilēdams informēju ģimeni.
Patiesi, mīļais? Cik jauki, - māte atteica, iedziļinājusies savā sēklu katalogā.
Te teikts, ka organdijs atkal nāk modē un kuplas piedurknes arī, - piezīmēja Margo. - Pēc manām domām, tieši laikā.
Jā, mīļā, - māte teica, - esmu pārliecināta, ka cinnijas te iederētos. Tajā dobē aiz stropiem. Tām vajag daudz siltuma.
Varu derēt, ka mana kramenīcu kolekcija Anglijā ienestu veselu bagātību. Viņi tur pārdod pilnīgi atbaidošas par fantastiskām cenām, - Leslijs informēja neko nedzirdošo auditoriju, šķirstīdams savu ieroču katalogu. - Ar to, kuru es nesen dabūju par divdesmit drahmām, domājams, Londonā varētu nopelnīt daudzas mārciņas.
Tomēr, kaut arī katrs bija šķietami bezrūpīgi iedziļinājies savā pastā, dīvainā kārtā ģimenes antena bija izslieta un uztveršanas gatavībā. Lielāko daļu teiktā tā atmeta, bet pārvērta mūs sašutušā pūlī, ja kāds uzdrošinājās pavēstīt kaut ko nepatīkamu. Tajā konkrētajā rītā visu iesāka Larijs vai arī, izsakoties precīzāk, aizdedza degli pie pulvera mucas.
O, spīdoši! - viņš teica. - Es tā priecājos! Antuāns de Vērs ieradīsies padzīvot pie mums.
Māte pablenza uz viņu pāri brillēm.
Paklau, Larij, - viņa sacīja, - mēs tikai nupat atbrīvojāmies no viena tavu draugu bara. Es negrasos uzņemt nākamo. Tas ir par daudz. Tas ir pārāk nogurdinoši - visa tā gatavošana, Luga- rēcijas kājas un viss cits.
Larijs uzmeta viņai sāpju pilnu skatienu.
Es neprasu, lai tu gatavotu Antuānam Lugarēcijas kājas, - viņš teica. - Esmu pārliecināts, ka tās būtu ļoti grūti sagremojamas, ja varam ticēt tam, ko viņa man par tām stāsta.
Larij, neesi tik riebīgs! - Margo klīrīgi noskurinājās.
Es neko neesmu teikusi par Lugarēcijas kāju gatavošanu, - māte uztraucās. - Bez visa cita, viņai ir varikozās vēnas.
Esmu pārliecināts, ka Jaungvinejā tās tiktu uzskatītas par delikatesi. Droši vien viņi tās ēd kā spageti, - Larijs prātoja. - Bet Antuānam ir ļoti izsmalcināta gaume, un es nedomāju, ka viņam tās garšotu, pat apslēptas rīvmaizē.
Es nerunāju par Lugarēcijas vēnām! - māte noskaitusies teica.
Bet tā biji tu, kas sāka par tām runāt, - Larijs neatlaidās. - Es vienkārši ierosināju paslēpt tās rīvmaizē, lai vairāk izskatītos pēc haute cuisine'.
Larij, reizēm tu mani patiesi sanikno, - māte teica. - Un nestaigā apkārt, stāstīdams citiem par Lugarēcijas kājām tā, it kā tās būtu kaut kas tāds, ko es turu pieliekamajā!
Lai nu paliek! Kas tas De Vērs ir par radījumu? - Leslijs noprasīja. - Pieņemu, ka vēl viens no tiem mīkstmiesīgajiem pe- diņiem?
Tu nezini, kas viņš ir? - Margo iepleta acis. - Kā, viņš taču ir slavens filmaktieris. Viņš ir filmējies Holivudā. Viņš gandrīz
1 Kulinārijās augstā māksla (franču vai.).
filmējās kopā ar Džinu Hārlovu. Patlaban viņš filmējas Anglijā. Viņš ir tumšs un… un… un viņš ir tumšs, un viņš ir…
Tumšs? - Leslijs ierosināja.
Pievilcīgs, - Margo nobeidza savu domu. - Vismaz daži cilvēki sauktu viņu par pievilcīgu. Es nedomāju, ka viņš tāds ir. Ja jūs jautājat man - es uzskatu, ka viņš ir pārāk vecs. Viņam varētu būt ap trīsdesmit. Es gribēju teikt, es neinteresētos par pievilcīgu filmzvaigzni, ja viņš ir tik vecs, un jūs?
Es neinteresētos par viņu, ja viņš būtu pievilcīgs, film- zvaigzne, vecs un vīrietis, - Leslijs paziņoja balsī, kas nepieļauj iebildumus.
Kad jūs abi būsiet beiguši šo mana drauga personības slepkavošanu… - Larijs iesāka.
Nu, nu, mīļie, neķildojieties! - māte iejaucās. - Nudien, bērni, jūs ķildojaties par vismuļķīgākajām lietām. Tā, šis te Bērs vai kā nu viņu tur sauc… Vai tu vari viņu atvairīt, Larij? Šī vasara ir bijusi tik drudžaina, ar tik daudziem viesiem, tas ir tik nogurdinoši, un tad vēl pārtika…
Tu gribi teikt, ka baidies - ar Lugarēcijas kājām varētu nepietikt? - Larijs apjautājās.
Māte uzmeta viņam savu visniknāko skatienu - tādu, kas, iespējams, uz brīdi padarītu neomulīgu vien tikko izšķīlušos zvirbuli.
Beidz reiz runāt par Lugarēcijas vēnām, Larij, vai arī es kļūšu patiesi dusmīga! - viņa teica. Tas bija viņas iemīļotais drauds, un mēs nekad nespējām noskaidrot atšķirību starp būšanu dusmīgai un būšanu patiesi dusmīgai. Jādomā, māte bija sevī nolēmusi, ka dusmām ir dažādas stipruma pakāpes, gluži tāpat kā varavīksnei ir dažādas krāsas.
Lai nu kā, es nevaru viņu atvairīt, pat ja gribētu, - Larijs noteica. - Šī vēstule ir rakstīta divpadsmitajā, tātad viņš droši vien jau ir pusceļā uz šejieni. Man šķiet, viņš ieradīsies ar kuģi no Atēnām nākamnedēļ vai nedēlu vēlāk. Tā ka es tavā vietā mestu tās
» >
vēnas katlā un sāktu sautēt. Nešaubos, ka Džerijs var piegādāt vēl dažas izejvielas, piemēram, kādu stulbu krupi. Kā ziņo manas nāsis, tieši šobrīd viņam istabā ir kaut kas maigi pūstošs.
Es izbijos. Viņš bija saodis ezi, un es savā preparēšanā biju ticis vienīgi līdz plaušām. Tādas ir grūtības, ja blakusistabā mīt vecākais brālis.
Lai notiek. - Māte atzina sakāvi. - Ja viņš ir viens pats, es pieņemu, ka mēs tiksim galā.
Viņš bija viens pats, kad mēs pēdējo reizi tikāmies, - mans brālis atbildēja. - Vai viņš kādas dīvainas alķīmijas rezultātā nav transformējies dvīņos, to mēs redzēsim tikai tad, kad viņš ieradīsies. Drošības pēc man vajadzēs uzdot Lugarēcijai, lai sagatavo divas gultas.
Vai tu zini, ko viņš ēd? - māte jautāja, acīmredzot prātā sastādīdama ēdienkartes.
Ēdienu, - Larijs kodolīgi atteica.
Tu nudien mani sadusmo, - māte teica. Iestājās klusums, kamēr katrs koncentrējās savai vēstulei vai žurnālam. Laiks lēni ritēja, kā tas Korfu salā mēdz darīt.
Nez vai pasifloras izskatītos labi pie tās austrumu sienas? - māte ieteicās, paceldama skatienu no sava sēklu kataloga. - Tās ir tik skaistas. Es varu iedomāties austrumu sienu pilnībā noklātu ar pasiflorām, un jūs?
Kāds nieks kaisles1 mums te noderētu, - Larijs piekrita. - Pēdējā laikā šī vieta kļuvusi tik šķīsta kā sieviešu klosteris.
Nesaprotu, kāds pasiflorām sakars ar mūķenēm, - māte attrauca.
Larijs nopūtās un sarausa kopā savu pastu.
Kāpēc tu nevarētu atkal apprecēties? - viņš ierosināja. - Tu pēdējā laikā izskaties šausmīgi savītusi, tieši kā pārstrādājusies mūķene.
' Pasifloras angliskais nosaukums ir passion flower - "kaisles puķe".
Nemaz arī ne! - māte sašutusi atcirta.
Tāda ķildīga un vecmeitīga, - Larijs neatlaidās, - tieši kā Lugarēcija savās labajās dienās! Un tad šī kunkstēšana par pasiflorām! Tas ir ļoti freidiski. Acīm redzami tas, ko tu savā dzīvē vēlies, ir drusciņa romantikas. Precies vēlreiz!
Kādas blēņas tu runā, Larij! - māte iecirtās. - Precēties vēlreiz! Kādas muļķības! Tavs tēvs to nekad nebūtu pieļāvis.
Tētis ir miris gandrīz divpadsmit gadus. Es domāju, viņa iebildumi varētu tikt pārskatīti, vai ne? Precies vēlreiz un padari mūsu piedzimšanu likumīgu!
Larij, beidz tā runāt Džerija klātbūtnē! - māte teica, arvien vairāk un vairāk uzbudinādamās. - Tu uzvedies absolūti smieklīgi. Jūs esat tikpat likumīgi dzimuši kā es.
Un tu esi bijusi cietsirdīga un bezjūtīga, ļaudama savām savtīgajām jūtām sagraut ģimenes dabiskos instinktus, - Larijs turpināja. - Kā gan mēs, zēni, varam attīstīt sevī labu, veselīgu Edipa kompleksu bez tēva, ko neieredzēt? Kā Margo var pienācīgi ienīst tevi, ja viņai nav tēva, kurā iemīlēties? Tu liec mums augt par izvirtīgiem izdzimteņiem. Kā gan mēs varam attīstīties un kļūt līdzīgi citiem cilvēkiem, ja mums nav patēva, ko neieredzēt un nicināt? Apprecēties vēlreiz ir tavs mātes pienākums. Tas padarīs tevi par sievieti. Patlaban tu vienkārši nīksti ārā un kļūsti par vecu, saskābušu žagaru bunti. Uzsāc kādu romāniņu, kamēr vēl spēj izklibot pakaļ pretējam dzimumam, ienes kādu nieku prieka savu bērnu un mazliet kaisles pati savā dzīvē.
Larij, es negrasos te sēdēt un klausīties šajās blēņās. Precēties vēlreiz, nudien! Un ko tad lai es precu? - māte apjautājās, iekritusi slazdā.
Nu, tu vēl vakar teici, cik glīts ir tas zēns, kas tirgojas zivju bodītē Garicā, - Larijs atgādināja.
Vai tu esi traks? - māte izsaucās. - Viņam taču ir tikai kādi astoņpadsmit gadi!
Kāda nozīme vecumam, ja runa ir par kaisli? - Larijs nerimās. - Runā, ka Katrīnai Lielajai bijuši piecpadsmitgadīgi mīļākie, kad pašai jau bija krietni pāri septiņdesmit.
Larij, nekļūsti riebīgs, - māte teica, - un nerunā tādas lietas, Džerijam dzirdot! Es netaisos vairs klausīties tavās pļāpās. Iešu apraudzīt Lugarēciju.
Zini ko, piemini manus vārdus - Lugarēcijas apraudzīšana kļūtu pilnīgi nenozīmīga, ja tev būtu izvēle starp viņu un Garicas zivju tirgotāju, - Larijs brīdināja.
Māte uzmeta viņam vienu no saviem niknākajiem skatieniem un aizgāja uz virtuvi.
Brīdi valdīja klusums, mums visiem pārdomājot.
Zini, Larij, es domāju, ka reizi mūžā tev ir taisnība, - Margo ierunājās. - Māte pēdējā laikā izskatās nospiesta. Ap viņu vējo vecmeitība. Manuprāt, tas ir neveselīgi. Viņai nepieciešams sapurināties.
Jā, - Leslijs piekrita. - Es personīgi domāju, ka viņa pārāk daudz kontaktējas ar Lugarēciju. Tas ir lipīgi.
Tu domā - varikozās vēnas ir lipīgas? - Margo jautāja, satraukta vērdamās uz savām kājām.
Nē, nē, - Leslijs aizkaitināts atteica, - es domāju, visa tā kunkstēšana un depresija.
Piekrītu, - Larijs teica, - desmit minūtes kopā ar Lugarēciju ir kā nakts kopā ar Borisu Karlovu'un Parīzes Dievmātes katedrāles kuprīti. Nav šaubu, mums jācenšas izdomāt veidu, kā saglabāt māti nākamībai. Galu galā līdz šim mūsu uzraudzībā viņa saglabājusies tīri labi. Es pie tā piedomāšu.
Ar šo draudošo apņemšanos viņš devās uz savu istabu, bet mēs citi izklīdām savās dažādajās darīšanās un aizmirsām par mātes nabaga vientuļo dvēseli.
' Boris Karloff- angļu izcelsmes amerikāņu aktieris (1887-1969). Viņš kļuva slavens ar lomām šausmu filmās, tādās kā "Frankenšteins" (1931) un "Franken- šteina ligava" (1935).
Pusdienlaikā, kad mēs visi sēdējām verandā un prātojām, vai būsim izkusuši, pirms māte un Lugarēcija pagūs atnest pārtiku, piebrauca Spiro savā antīkajā dodžā, kas bija augsti piekrauts ar daudzveidīgām precēm mūsu pieliekamajam, - sākot no arbūziem un beidzot ar tomātiem, un lielu daudzumu maizes. Garoziņa kārdinoši lobījās nost no klaipiem kā miza no korķa koka. Vēl tur bija trīs milzīgi, maisos ievīstīti ledus gabali zārka formā mūsu leduskastei, mātes priekam un lepnumam, kas bija viņas pašas konstruēta un milzīgi liela.
Spiro ienāca mūsu dzīvē līdz ar ģimenes ierašanos Korfu kā taksometra šoferis un pāris stundu laikā padarīja sevi par mūsu gidu, padomdevēju un draugu. Viņa īpatnējā angļu valodas prasme (apgūta uzturēšanās laikā Čikāgā) atbrīvoja māti no neatrisināmas problēmas - pūliņiem apgūt grieķu valodu. Viņš dievināja māti pilnīgi un pašaizliedzīgi, par ko liecināja viņa bieži atkārtotā frāze Dievvārds, ja man būtu tāds māte kā jūsējā, es katru rītu kristu ceļos un skūpstītu viņai kājas. Viņš bija maza auguma mucveidīgs vīrs ar biezām, melnām uzacīm un tām melnajām, necaurredzamajām, padebešu mākoņiem līdzīgajām acīm brūnajā, labsirdīgai gargujai līdzīgajā sejā, kādas, šķiet, mēdz būt tikai grieķiem. Pašlaik Spiro ielāčoja verandā un izņēma cauri litāniju, kuru mēs negribējām, bet kura, kā likās, sagādāja viņam prieku.
Labrīt, mis Margo! Labrīt, mister Larijs! Labrīt, mister Leslijs! Labrīt, māster Džerijs! - viņš nomodulēja, un mēs kā labi sadziedājies koris reizē atbildējām "Labrīt, Spiro!". Kad šis rituāls bija galā, Larijs domīgi iemalkoja savu pēcpusdienas auzo.
Spiro, mums ir problēma, - viņš atzinās. Tas bija gluži kā pateikt buldogam "ņemt!". Spiro sastinga, un viņa acis samiedzās.
Jūs pasakiets man, mister Larijs, - viņš teica balsī, kas bija tik zema un sulīga kā Krakatoa1 dzimšanas rēciens. - Es to nokārtos.
' Krakatoa - vulkāniskās izcelsmes sala Indonēzijā.
Tas var būt sarežģīti, - Larijs brīdināja.
Neuztraucās, es to nokārtos, - Spiro apgalvoja ar tāda cilvēka pārliecību, kurš pazīst ikkatru šajā salā un var piespiest jebkuru izdarīt jebko.
Zini, - Larijs teica, - runa ir par mūsu māti.
Spiro seja ieguva iesārtu nokrāsu, un viņš paspēra soli uz priekšu.
Kas noticis jūsus māteis? - viņš satraukts jautāja, daudzskaitļiem vina valodā vēl vairāk sabiezinoties.
j >
Zini, viņa grib atkal precēties, - Larijs atteica, rāmi aizdegdams cigareti. Mēs visi aizturējām elpu. No visām pārdrošībām, kādas Larijs jebkad bija atļāvies, šī bija vistrakākā un vistālejošākā.
Spiro stāvēja nekustīgi, blenzdams uz manu brāli.
Jūsus māte gribs atkal precēties? - viņš aizsmacis pārjautāja neticīgā balsī. - Pasakiets man, kurš ir tas vīrs, un es viņu nokārtos, mister Larijs! Jūs neuztraucās!
Kā tu viņu nokārtosi? - Leslijs ieinteresēts apjautājās, jo ar savu milzīgo ieroču kolekciju un medību arsenālu viņš bija tendēts virzīt savu prātu vairāk nāves un iznīcības virzienā nekā uz labvēlību un humānismu.
Tā, kā viņi mani mācīt Čikāgā, - Spiro drūmi atteica. - Cementa zābaki.
Cementa zābaki? - Margo jautāja, viņas interesei sakāpi- noties, jo saruna šķita ievirzījusies modes gultnē. - Kas tad tie tādi?
Nu, jūs dabon rokā to bandubērns - ja atvainosiets tādu vārdu, mis Margo - un iemauc viņa kājas divos spaiņos ar cementu. Kad tas sacietējis, jūs viņu izved laivā un pārmet pār bortu, - Spiro paskaidroja.
Bet tā taču nedrīkst darīt! - Margo iesaucās. - Viņš nebūtu spējīgs peldēt. Viņš noslīktu!
Tur jau ir tā ideja, - Larijs pacietīgi piezīmēja.
Manuprāt, jūs visi esat pilnīgi šausmīgi, - Margo paziņoja. - Tas ir riebīgi. Tā ir slepkavība, lūk, kas, vienkārši īstena slepkavība. Un jebkurā gadījumā es negrasos pieļaut, lai manu patēvu iesēdina tajos cementa gumijniekos vai kā viņus tur sauc. Es gribēju teikt - ja viņš noslīks, mēs visi kļūsim par bāreņiem.
Nē, vēl taču atliek māte, - Leslijs aizrādīja.
Margo acis šausmās iepletās.
Neiedrošinies tuvoties mātei ar cementu! - viņa sauca. - Brīdinu, es iešu taisnā ceļā uz policiju.
Ak kungs, Margo, Dieva dēļ, apklusti, - Larijs noteica. - Neviens neko nav teicis par mātes slīcināšanu. Jebkurā gadījumā bez kandidāta mēs nevaram īstenot Spiro mazo, asprātīgo eksperimentu, un tāda mums nav. Saproti, Spiro, māte vienkārši izteikusi vēlēšanos - tā sakot - krist vēl vienā romantikas virpulī. Viņa vēl nav izvēlējusies konkrētu cilvēku.
Tad, kad viņa izvēlējas, mister Larijs, jūs pasakiets man, un es un Teodorakis, mēs iemauks viņam cementa zābakus, labi?
Es gan sapratu, ka mēs cenšamies mātei palīdzēt vēlreiz apprecēties, - Margo aizrādīja. - Es gribēju teikt - ja Spiro liks cementā katra vīra kājas, uz kuru viņa paskatīsies, viņš būs masu slepkava, tāds kā Rasputins Uzšķērdētājs, un tā mēs māti nekad neizprecināsim.
Jā, Spiro, vienkārši turi acis vaļā, labi? Nedari neko radikālu, bet informē mūs par visu, - Larijs izrīkoja. - Un galvenais - ne vārda mātei! Viņa šajā jautājumā ir ļoti jūtīga.
Mans lūpas ir zīmogs, - Spiro nosolījās.
Uz dažām dienām mēs aizmirsām mātes bezpartnera eksistenci, jo bija ļoti daudz cita darāmā. Vairākos vietējos ciematos notika brīnišķīgas fjestas, kuras mēs vienmēr apmeklējām. Pie kokiem bija saistītas veselas ēzeļu flotiles (jo ciematnieku radinieki bija ieradušies no tālienes, daži pat no sešu jūdžu attāluma). Dūmi, kas cēlās cauri olīvkokiem, bija kā spēcīgas smaržas, kurās mijās degošu kokogļu, ceptas jērgaļas un ķiploku pikances. Vīns, sarkans kā asinis no pūķkautuves, murrāja un noslēpumaini čaloja glāzēs - tik silti un draudzīgi, ka mudināt mudināja iedzert vēl. Dejas bija jautras, ar daudziem palēcieniem un kāju kopā- sišanu. Pirmajā fjestā Leslijs mēģināja pārlēkt pāri ugunskuram, kas izskatījās kā Vezuva iekšējie orgāni. Viņam misējās, un, pirms gādīgas rokas izvilka viņu ārā, ķermeņa apakšdaļa nelāgi apdega. Dienu vai divas viņam nācās sēdēt uz piepūšama gumijas spilvena.
Vienas šādas fjestas laikā Larijs izstūrēja cauri jautrībnieku pūlim mazu vīriņu nevainojami baltā uzvalkā, tumšsarkanas un zelta krāsas kravatē un izsmalcinātā panamas platmalē. Kurpes viņa mazajās kājiņās bija spožas kā vaboles.
Māt, - Larijs iesāka, - es atvedu kādu īpaši interesantu cilvēku, kurš mirst nost no vēlēšanās ar tevi iepazīties. Tas ir profesors Eiripīds Androteomatakotopoloss.
Priecājos iepazīties! - māte nervozi atteica.
Esmu sajūsmā, Darela kundze! - profesors sacīja, piespiedis viņas roku pie savas rūpīgi koptās bārdas un ūsām, kas apslēpa sejas apakšdaļu kā sniega kupena.
Profesors ir ne tikai izslavēts gardēdis, bet arī nepārspējams kulinārijas mākslas eksperts.
Ak, manu zēn, jūs pārspīlējat, - profesors atvairījās. - Es esmu pārliecināts, ka manas pieticīgās zināšanas kulinārijā nobālētu savā niecībā, ja tās salīdzinātu ar nepārspējamajiem romiešu banketiem, kādus rada jūsu māte, kā man stāstīts.
Māte nekad nebija spējusi atšķirt romiešu banketu no romiešu orģijas. Viņas apziņā šie jēdzieni bija negrozāmi fiksējušies kā sinonīmi un apzīmēja lielu daudzumu pārtikas un puskailus vīriešus un sievietes starplaikā starp zupu un desertu darām tādas lietas, kas būtu paglabājamas guļamistabas nošķirtībai.
Un nu, - profesors teica, apsēzdamies mātei līdzās, - es vēlos, lai jūs man pastāstītu visu, kas jums zināms par vietējiem zaļumiem. Vai tiesa, ka vietējie nelieto lavandu?
Larijs lieliski zināja, ka tas neapšaubāmi bija viens 110 mātes iemīļotākajiem tematiem. Redzēdama, ka profesors ir patiesi ieinteresēts un lietpratīgs, viņa dedzīgi nodevās gastronomijas problēmu risināšanai.
Vēlāk, kad pēdējais aitas kraukšķošās ādas un rožainās gaļas kumoss bija apēsts, pēdējā pudele izdzerta un ikkatra ugunskura pulsējošā sirds izmīdīta, mēs sasēdāmies uzticīgajā dodžā un devāmies mājup.
Man bija tik interesanta saruna ar profesoru Andro… Andro… Andro… ak vai, es nesaprotu, kāpēc grieķiem ir tik neizrunājami vārdi! - māte īgni sacīja, tad noliecās uz priekšu un pieskārās Spiro plecam, - Protams, es nedomāju tevi, Spiro, tu neesi vainīgs, ka tavs vārds ir Hak… Haki…
Hakiopoloss, - Spiro teica.
Jā. Bet tas profesora vārds tikai turpinās un turpinās līdz bezgalībai kā kāpurķēde. Tomēr man šķiet, tas ir labāk nekā saukties par Smitu vai Džonsu… - Māte nopūtās.
Vai, par spīti savam vārdam, viņš interesējās par ēdienu gatavošanu? - Larijs jautāja.
Ak, viņš bija apbrīnojams! - māte atsaucās. - Es ielūdzu viņu rīt vakariņās.
Jauki, - Larijs noteica, - es ceru, ka tev ir guvernante.
Dieva dēļ, par ko tu runā? - māte nesaprata.
Nu, zini, tas būs tavs pirmais randiņš, tā ka tev pienācīgi jāuzvedas.
Larij, neesi tāds muļķis, - māte ļoti cienīgi atteica, un mašīnā iestājās klusums, kas turpinājās, līdz mēs sasniedzām mājas.
Vai tu uzskati, ka viņš bija īstais cilvēks, ar ko iepazīstināt māti? - Margo nākamajā dienā bažīgi ievaicājās, kamēr māte virtuvē gatavoja gardumus profesora vizītei.
Kāpēc gan ne? - Larijs jautāja.
Nu, vispirms jau tāpēc, ka viņš ir tik vecs. Viņam jābūt vismaz piecdesmit.
Spēku pilnbriedā, - Larijs bezrūpīgi atteica. - Ir zināmi vīrieši, kas bijuši vaislas spējīgi, pat būdami pāri astoņdesmit.
Nezinu, kāpēc tev vienmēr jārunā par seksu, - Margo žēlojās. - Un viņš galu galā ir grieķis. Māte nevar precēties ar grieķi.
Kāpēc ne? - Larijs noprasīja. - Grieķi vienmēr precas ar grieķiem.
Tas ir savādāk, - Margo aizrādīja. - Tā ir viņu pašu darīšana. Bet māte ir angliete.
Es piekrītu Larijam, - Leslijs negaidot ieteicās. - Viņš acīm redzami ir ļoti pārticis - divas mājas Atēnās un viena Krētā. Nedomāju, ka tam ir kāda nozīme, ja viņš ir grieķis. Tā nav viņa vaina, un mēs galu galā pazīstam dažus ļoti jaukus grieķus, piemēram, Spiro.
Māte nevar precēties ar Spiro, viņš ir precējies, - Margo uzbudināta teica.
Es nedomāju precēšanos ar Spiro, es vienkārši gribēju teikt, ka viņš ir jauks grieķis.
Ak, vienalga, es neatbalstu jauktās laulības, - Margo paziņoja. - Tā var dabūt dableronus.
Kvarteronus1, - Larijs izlaboja.
Lai kā viņus arī sauktu, - Margo neatlaidās, - es negribu, ka mātei tādi būtu, un es negribu tādupatēvu, kura uzvārdu neviens nav spējīgs izrunāt.
Ap to laiku mēs jau sauksim cits citu kristītos vārdos, - Larijs aizrādīja.
Kāds ir viņa kristītais vārds? - Margo aizdomīgi jautāja.
Eiripīds, - Larijs atbildēja. - īsumam viņu varētu saukt par Ripu.
Teikt, ka profesors tajā vakarā atstāja sliktu iespaidu, nozīmētu nepateikt neko. Mēs sadzirdējām viņa ierašanos, pirms vēl
' Kvarterons - mulata un balta pēcnācējs.
ieraudzījām zirga vilktos carachino, kas, pakaviem klabot un džinkstot, veda viņu pa mūsu garo, līkumoto piebraucamo ceļu cauri olīvu birzēm. Profesors dziedāja ļoti skaistu grieķu mīlas dziesmu. Diemžēl neviens nekad nebija viņam teicis, ka viņam galīgi nav muzikālās dzirdes, vai arī viņš nebija noticējis. Viņš dziedāja ar lielu kaisli un tādējādi aizstāja kvalitāti ar kvantitāti. Mēs visi izgājām verandā viņu sagaidīt un, tikko carachino apstājās pie kāpnēm, tūlīt pat sapratām, ka profesors ir baudījis vīnkoku labvēlību gaužām neapdomīgi un daudz. Viņš izvēlās no carachino tieši uz kāpnēm un tādējādi nelaimīgā kārtā sadauzīja trīs vīna pudeles un burku ar pašdarinātu pikanto mērci, ko bija atvedis mātei. Viņa elegantā, gaišpelēkā uzvalka priekša mirka vīnā, tā ka profesors izskatījās drīzāk pēc cilvēka, kas apbrīnojamā kārtā izdzīvojis pēc nelāgas autoavārijas.
Viņš ir piedzēries, - paziņoja carachino vadītājs gadījumam, ja mēs to nebūtu pamanījuši.
Viņš ir pilns kā zeķe, - Leslijs secināja.
Kā divas zeķes, - Larijs piebilda.
Tas ir pretīgi, - Margo teica. - Māte nevar precēties ar grieķu plenci. Tētis tam nekad nebūtu piekritis.
Precēties ar viņu? Pat ko jūs tur runājat? - māte jautāja.
Mēs vienkārši domājām, ka viņš varētu radīt mazliet romantikas tavā dzīvē, - Larijs paskaidroja. - Es taču teicu, ka mums nepieciešams patēvs.
Precēties ar viņu?! - māte šausmās iesaucās. - Es negribētu pat mirusi tikt redzēta kopā ar viņu. Dieva dēļ, bērni, kas jums prātā?
Te nu ir! - Margo triumfēja. - Es taču teicu, ka viņa negribēs precēt grieķi.
Profesors bija pacēlis savu vīna notriepto platmali, paklanījies mātei un tad aizmidzis turpat uz kāpnēm.
Larij, Leslij, jūs darāt mani patiesi dusmīgu! - māte paziņoja. - Pieceliet to piedzērušos muļķi, iestumiet atpakaļ carachino un sakiet kučierim, lai aizved viņu atpakaļ, kur paņēmis, un es nekad vairs nevēlos viņu redzēt.
Manuprāt, tu esi pilnīgi neromantiska, - Larijs pārmeta. - Kā lai mēs tevi no jauna apprecinām, ja tu uzvedies tik antisociāli? Tas puisis vienkārši ieķēris kādu malciņu.
Un vēl - mazāk nodosimies tām muļķīgajām runām par manu otrreizējo precēšanos, - māte stingri paziņoja. - Es jums pateikšu, kad sagribēšu precēties un ar ko, ja vispār gribēšu.
Mēs vienkārši centāmies palīdzēt, - Leslijs sarūgtināts sacīja.
Jūs man varat palīdzēt tādā vīzē, ka aizvācat prom šo piedzērušo idiotu, - māte atteica un cienīgi iesoļoja atpakaļ mājā.
No konversācijas viedokļa mūsu vakariņas tovakar bija saltas, toties izsmalcināti gardas. Profesors nezināja, ko palaidis garām.
Nākamajā dienā mēs visi gājām peldēties, atstādami jau mazliet nomierinājušos māti rosāmies pa dārzu ar savu sēklu katalogu. Jūra bija silta kā vanna, tā ka vajadzēja iepeldēt dziļāk un ienirt piecu vai sešu pēdu dziļumā, līdz sasniedzām pietiekami vēsu ūdeni, lai atsvaidzinātos. Pēcāk mēs atgūlāmies olīvkoku paēnā, ļaudami sāļajam ūdenim nožūt, veidojot zīdainu garoziņu uz ādas.
Zināt, - Margo ierunājās, - es domāju.
Larijs neticīgi paskatījās uz viņu.
Par ko tu domā? - viņš jautāja.
Es domāju, ka profesors bija kļūda. Neliekas, ka viņš ir mātes tips.
Ak, es vienkārši muļķojos, - Larijs gurdeni atteica. - Es vienmēr esmu bijis pret šo atkārtoto precēšanos, bet viņa likās par to tik pārliecināta.
Tu domā, tā bija mātes ideja? - Leslijs apmulsa.
Protams! - Larijs apgalvoja. - Kad cilvēks viņas vecumā ņemas visapkārt stādīt pasifloras, tad taču tas ir pats par sevi saprotams, vai ne?
Bet padomā par sekām, ja māte apprecētos ar profesoru! - Margo iesaucās.
Kādām sekām? - Leslijs aizdomīgi jautāja.
Mātei nāktos pārcelties pie viņa uz Atēnām, - Margo teica.
Nu, un tad?
Kas tad mums gatavotu ēst? Lugarēcija?
Dievs, nedod! - Larijs kaislīgi iesaucās.
Vai atceraties viņas vārīto tinteszivs zupu? - Leslijs jautāja.
Lūdzu, neatgādini! - Margo izdvesa. - Tās apsūdzošās acis, kas peldēja pa virsu un lūkojās augšup uz mums, - pē!
Varbūt mēs visi varētu pārcelties uz Atēnām un dzīvot kopā ar māti un Eristopolu vai kā viņu tur sauca, - Leslijs ierosināja.
Nedomāju, ka viņš ar prieku uzņemtu ziņu par četriem bērniem, kas viņam iesmērēti mūža novakarē, - sprieda Larijs.
Zināt, manuprāt, mums jānovirza mātes domas no precībām uz kaut ko citu, - Margo ierosināja.
Viņa liekas ar šo domu pilnīgi apmāta, - sacīja Larijs.
Nu tad mums vajag viņu atmāt! - Margo paziņoja. - Jāmēģina noturēt viņu grožos, jāpieskata, lai viņa nesatiekas ar pārlieku daudziem vīriešiem… Jāpatur viņa acīs.
Izskatās gan, ka ar viņu viss kārtībā, - Leslijs domīgi teica.
Viņa stāda pasifloras, - 1.arijs aizrādīja.
Tieši tā, - teica Margo. - Mums viņa jāpieskata. Pieminiet manus vārdus - bez dūmiem nav uguns!
Paturēdami to visu prātā, mēs izklīdām un ķērāmies pie saviem dažādajiem darbiem: Larijs - pie rakstīšanas, Margo - pie prātošanas, ko iesākt ar septiņpadsmit jardiem sarkana samta, ko bija lēti nopirkusi, Leslijs - pie ieroču eļļošanas un lādēšanas, un es - pie centieniem noķert partneri vienam no saviem krupjiem, jo dzīvnieku precību jautājumi man bija daudz svarīgāki nekā mātes.
Trīs dienas vēlāk es nokārsis, sasvīdis un izsalcis pārrados mājās pēc neveiksmīgām čūsku medībām kalnos - tieši tajā brīdī, kad Antuāns de Vērs izkravājās no Spiro dodža. Viņam galvā bija milzīgs sombrēro, mugurā gaiši zils velveta uzvalks un melns, sarkani apmalots apmetnis. Viņš izkāpa no mašīnas, aizvēra acis, pacēla rokas pret debesīm, izmodulēja zemā, rešņā balsī - Ak! Šī majestātiskā Grieķija! - un dziļi ieelpoja. Tad viņš norāva sombrēro un paskatījās uz mani - izspūrušu un draudoši ņurdošu suņu ielenktu. Viņš pasmaidīja, nomirdzinādams brūnajā sejā zobus, kas izskatījās tik nevainojami kā tikko ielikti. Viņa mati bija cirtaini un spīdīgi, acis lielas un mirdzošas, nule peldināta zirga kastaņbrūnajā krāsā, un āda zem tām tumša kā plūme. Viņš bija nenoliedzami pievilcīgs, bet, kā Leslijs būtu teicis, tādā lēti spāniskā veidā.
- Ahā, - viņš teica, norādīdams uz mani ar garu pirkstu, - tu laikam esi Lorensa sīkais brāļuks!
Kaut arī šis cilvēks man nebija patīkams no pirmā acu uzmetiena, es biju apņēmies dot viņam vēl vienu iespēju, bet nu mans viedoklis par viņu nokritās līdz nullei. Biju pieradis pie tā, ka gan ģimene, gan draugi mēdza mani apzīmēt dažādos noniecinošos veidos un ieņēmis stoisku nostāju pret šiem nelaipnajiem, nepatiesajiem un varbūt apmelojošajiem manas personības raksturojumiem. Taču nevienam vēl nebija pieticis pārdrošības nosaukt mani par "sīko". Es patlaban spriedu, kurā istabā viņš apmetīsies un vai beigtas ūdensčūskas (kāda man gadījuma pēc piederēja) ievietošana viņa gultā būtu gana labs darbs, kad parādījās Larijs un aizrāva Antuānu uz virtuvi iepazīstināt ar māti.
Nākamās pāris dienas bija interesantas, lai neteiktu vairāk. Divdesmit četru stundu laikā Antuānam izdevās noskaņot pret sevi visu ģimeni, izņemot - mums par lielu pārsteigumu - māti. Lariju viņš acīm redzami garlaikoja, un mans brālis izrādīja tikai viselementārākās pieklājības pazīmes. Pēc Leslija domām, Antuāns bija vienkārši sasodīts dago] un kā tāds būtu nošaujams, bet Margo uzskatīja viņu par resnu, vecu un speķainu. Toties māte kaut kādu neizskaidrojamu iemeslu pēc neapšaubāmi atzina viņu par apburošu. Viņa pastāvīgi aicināja Antuānu kopīgi pastaigāties dārzā, lai viņš ieteiktu, kur viņai ko vajadzētu stādīt, vai arī lūdza nogaršot viņas gatavoto sautējumu un ierosināt, kādas garšvielas būtu pievienojamas. Māte gāja pat tik tālu, ka lika Lugarēcijai, kas vaidēja kā romiešu galeru vergs, trausties augšup trīs kāpņu posmus un stiept Antuānam milzu paplāti, nokrautu ar tādu daudzumu olu, bekona, grauzdētas maizes, marmelādes un kafijas, kāda pietiktu, lai paēdinātu veselu karaspēku. Tas bija luksuss, kādu mēs nekad nesaņēmām, ja vien nebijām slimi, tāpēc nebija brīnums, ka mūsu nepatika pret Antuānu auga augumā. Viņš nepavisam neņēma vērā mūsu vāji slēpto attieksmi, vadīja katru sarunu un padarīja maltītes nepanesamas. Pirmās personas vietniekvārds neapšaubāmi bija ieviests tieši viņa pēc, jo gandrīz katrs teikums sākās ar - es domāju vai es uzskatu, es zinu vai es turos pie domām. Mēs skaitījām dienas līdz viņa aizbraukšanai.
Man tas nepatīk, - Margo bažīgi ieteicās. - Man nepatīk tas, kā viņš luncinās ap māti.
Vai arī tas, kā māte luncinās ap viņu, - Leslijs izlaboja.
Muļķības! Tas cilvēks ir sasodīti garlaicīgs. Viņš ir vēl sliktāks par profesoru, - Larijs teica. - Lai nu kā, viņš, paldies Dievam, drīz brauks projām.
Pieminiet manus vārdus, tur notiek kaut kas apšaubāms, - Margo pareģoja. - Nesaki Dievspalīdz!, pirms neesi pārlēcis. - Manai māsai patika sakāmvārdi, bet viņa allaž piešķīra tiem savu pašas versiju, kas mēdza būt mulsinoša.
Es redzēju viņus vakar pastaigājamies pa nogāzi, - Leslijs piezīmēja, - un viņš plūca mātei puķes.
Lūk, te nu ir! - Margo teica. - Puķu pasniegšana sievietei vienmēr kaut ko nozīmē.
Es reiz aiznesu daudz puķu kādai sievietei, bet viņa nepavisam neizrādīja pateicību, - Larijs stāstīja.
Kāpēc gan ne? Es domāju - sievietēm patīk puķes? - Leslijs jautāja.
t- Tikai ne kapa vainaga veidā, - Larijs paskaidroja. - Tā kā viņa bija mirusi, tad domāju, ka nevaram viņu pārāk skarbi nosodīt. Esmu pārliecināts, ka viņa būtu ielikusi tās vāzē, ja vien būtu dzīva.
Es nudien vēlos, kaut tu skatītos uz lietām nopietni, - Margo žēlojās.
Es uz kapu vainagiem skatos ļoti nopietni, - Larijs aizrādīja. - Amerikā tos Ziemassvētkos karina uz durvīm. Pieņemu, ka tāpēc, lai atgādinātu - cik labi, ka vēl neesam zem tiem.
Mums par pārsteigumu, nākamajā rītā pirms brokastīm ieradās Spiro, un Antuāns, ģērbies savā zilajā uzvalkā, apmetnī un sombrēro, tika aizvizināts, domājams, uz pilsētu. Noslēpumu mums atklāja māte brokastu laikā.
Uz kurieni Antuāns aizbrauca? - Larijs jautāja, izveicīgi trepanēdams vārītu olu. - Pieņemu, ka būtu par daudz cerēt, ka viņš aizbraucis uz visiem laikiem?
Nē, mīļais, - māte rāmi atteica, - viņš gribēja pilsētā šo to nopirkt un, patiesību sakot, viņš uzskata, ka tas aiztaupīs apjukumu, ja viņš nebūs klāt, kad es runāšu ar jums.
Runāsi ar mums? Par ko? - Margo trauksmaini jautāja.
Zināt, bērni, pirms kāda laika jūs ierosinājāt, ka man vajadzētu atkal precēties, - māte iesāka, rosīgi saliedama tēju un apelsīnu sulu. - Nu, tobrīd es biju ļoti dusmīga, jo, kā jums zināms, es teicu, ka nekad neprecēšos no jauna, jo neviens cilvēks nevar līdzināties jūsu tēvam.
Mēs sēdējām nekustīgi kā četri oļi.
Es šo jautājumu pamatīgi pārdomāju, - māte turpināja, - un nolēmu, ka tev, Larij, ir taisnība. Es domāju, ka jums vajadzīgs tēvs, kas jūs disciplinētu un vadītu. Ar mani vien nepietiek.
Mēs sēdējām kā hipnotizēti. Māte iemalkoja tēju un nolika tasīti.
Kā jau saprotat, Korfu nav īpaši lielas izvēles, un es vairs nezināju, ko iesākt. Es iedomājos par beļģu konsulu, bet viņš runā tikai franciski un, ja viņš mani bildinātu, es to pat nesaprastu. Es iedomājos misteru Kralevski, bet viņš ir tik ļoti nodevies savai mātei, ka es šaubos, vai viņš vispār grib precēties. Es iedomājos pulkvedi Velvitu, bet liekas, ka viņa intereses nav vērstas uz sievietēm. Biju gandrīz kritusi izmisumā, bet tad ieradās Antuāns.
Māt! - Margo šausmās iekliedzās.
Klusē, mīļā, un ļauj man turpināt! Tātad mēs sajūtām simpātijas no pirmā vārda. Nedomāju, ka jūs to pamanījāt.
O jā, mēs pamanījām gan, — Leslijs teica, - sasodītās brokastis gultā un luncināšanos ap to bandubērnu!
Leslij, mīļais, es nepieļaušu, ka tu lieto šādu vārdu, runājot par savu patēvu vai cilvēku, kurš, es ceru, visai drīz kļūs par tavu patēvu.
Es nespēju tam ticēt, - Larijs noteica. - Vienmēr esmu teicis, ka sievietes ir plānprātīgas, bet ne jau tik dumjas! Par precēšanos ar Antuānu tev varētu piešķirt Nobela prēmiju idiotismā.
Larij, mīļais, nav nepieciešams būt rupjam! Antuānam piemīt daudzas jaukas īpašības. Un galu galā ar viņu precēšos es, nevis tu.
Bet tu nevari ar viņu precēties, viņš ir šausmīgs! - Margo vaimanāja, tuvu asarām.
Nu, ne jau uzreiz, - māte teica. - Viņš un es to visu esam izrunājuši. Mēs abi piekrītam, ka pārlieku daudz cilvēku steidzas apprecēties un tad nožēlo pārsteidzīgo lēmumu.
Šo lēmumu tu noteikti nožēlosi, - Larijs piezīmēja.
Jā, kā jau teicu, mēs to esam izrunājuši un esam nolēmuši, ka vislabākais, ko varam darīt, ir kādu laiku padzīvot kopā Atēnās un labāk iepazīt vienam otru.
Dzīvot ar viņu Atēnās? Tu domā, dzīvot grēkā? - Margo šausmās jautāja. - Māt, tu to nevari! Tā būtu bigāmija!
Nu, tas nebūtu īsti grēks, ja mēs domājam precēties, - māte paskaidroja.
Jāsaka, tas ir visneparastākais grēka aizbildinājums, kādu es jebkad esmu dzirdējis, - Larijs komentēja.
Māt, tu nevari tā rīkoties! - Leslijs uzstāja. - Tas cilvēks ir briesmīgs. Tu pārmaiņas pēc varētu padomāt par mums.
Jā, māt, padomā, ko teiks cilvēki! - Margo piekrita. - Būs tik ļoti mulsinoši skaidrot tiem, kas par tevi apjautāsies, ka tu dzīvo Atēnās kopā ar to… ar to…
Bandubērnu, - Leslijs pateica priekšā.
Garlaicīgo tipu, - Larijs piemetināja.
Uzklausiet labi! - māte pacēla balsi. - Ja jūs tā uzvedīsieties, es kļūšu patiesi dusmīga. Vienīgais, ko jūs, bērni, varējāt piedāvāt man par vīru, bija vecs, piedzēries muļķis ar tik garu vārdu kā alfabēts. Tagad es esmu izvēlējusies Antuānu - un nekas vairs nav iebilstams. Viņam piemīt visas tās īpašības, kādas es apbrīnoju vīrieti.
Tādas kā garlaicība, kūtrums, iedomība? - Larijs noprasīja.
Speķaini mati? - Margo jautāja.
Krākšana kā sasodītam pērkonam? - Leslijs piemetināja.
Es nedevu savu ieguldījumu, jo jutu, ka māte nebūtu jutusies saviļņota par manu piebildi, ka jebkurš, kas mani nosaucis par "sīko", ir pelnījis tikt nožņaugts vēl šūpulī.
Protams, tas nozīmēs pārmaiņas mūsu visu dzīvesveidā, - māte skaidroja, ieliedama sev vēl tasi tējas. - Džerijs kā jaunākais nāks dzīvot kopā ar mani un Antuānu, un tādējādi varēs ņemt no Antuāna piemēru. Leslij, tu un Margo esat jau diezgan pieauguši, lai nostātos paši uz savām kājām, tāpēc es ierosinu jums atgriezties Anglijā un atrast sev piemērotu darbu.
Māt! Tu taču to nedomā nopietni! - Margo izdvesa.
Nav tāda jēdziena kā piemērots darbs, - Leslijs pārliecināti apgalvoja.
Un kā būs ar mani? - Larijs noprasīja. - Kādu nākotni tu un tas barbariskais muļķis esat izplānojuši man?
O, tas ir kaut kas ļoti labs, - māte triumfējoši teica. - Antuānam Lietuvā ir draugs, kam pieder laikraksta izdevniecība. Šķiet, ka tā metiens ir vairāki simti eksemplāru. Antuāns ir pārliecināts, ka var tev sarunāt darbu - tu būsi… tas… ēē… laikam to sauc par burtotāju. Nu, vienalga, tas ir viens no tiem cilvēkiem, kas saliek kopā tos mazos driķēšanas nieciņus un tad veido drukātu lappusi.
Ko?- Larijs eksplodēja. - Tu gribi, lai es kļūstu par sasodītu burtlici?
Nelamājies, mīļais! - māte automātiski aizrādīja. - Nesaprotu, kas tur slikts. Tā kā Antuāns zina, ka tu gribi būt rakstnieks, viņš domā, ka tas būtu tev perfekts darbs. Galu galā katram jāsāk no pašas apakšas.
Es labprāt sāktu no viņa pašas apakšas un izspertu dibenu - cauri viņa sasodītajam paurim! - Leslijs saniknots teica. - Ko viņš zina par piemērotiem darbiem!
Tas, mīļais, ir kaut kas tāds, kas tev piemērots, - tieši tavam raksturam, - māte paskaidroja.
Piemēram, pasūtījuma slepkavības, - Larijs ierosināja. - Viņš varētu praktizēties ar Antuānu.
Redzu, ka neviens no jums nav noskaņots uz izpratni, - māte noskaitusies teica. - Tāpēc mēs pārtrauksim šo diskusiju. Bet es savu izvēli esmu izdarījusi, un jūs labāk gan sāciet pierast pie šīs domas. Ja kāds sadomās parunāties nopietni, es būšu virtuvē. Gatavošu Antuānam vakariņās garneļu kariju. Tas ir viens no viņa mīļākajiem ēdieniem.
Mēs visi klusēdami sēdējām un noskatījāmies, kā viņa, savā nodabā dungodama, gar mandarīnkokiem iesoļo mājā.
Es tam vienkārši neticu, - Larijs ierunājās. - Viņai būs uznācis vecuma plānprāts. Esmu pārliecināts, ka viņa no vecuma nojūgu- sies. Paskatieties vien uz visiem mūsu jukušajiem radiniekiem!
Tas ir iedzimts. Mums visiem būs jāsamierinās ar trakokrekliem un polsterētām kamerām.
Viņai nav vecuma plānprāts, - Margo nepiekrita. - Es zinu, kad māte uzvedas plānprātīgi un kad ne. Es to varu pateikt.
Nu, tev tas būtu jāprot vairāk par visiem citiem cilvēkiem, - Larijs piezīmēja.
Manuprāt, tas ir nopietni, - Leslijs noteica. - Ja viņa grib precēt to cilvēku, es pieņemu, mēs nevaram viņu atturēt, kaut arī uzskatu, ka tas ir mazliet savtīgi. Bet ierosināt, lai mēs dodamies prom un meklējam darbu, - tas nudien no viņas puses ir par daudz!
Piekrītu, - Larijs teica. - Ģimenes sairšana rodas brīdī, kad bērni sāk uzvesties normāli, bet viņu māte - nenormāli. Taču mums joprojām ir tas Spiro līdzeklis kā atkāpšanās ceļš.
Tu domā cementa sandales? - Margo jautāja, acis iepletusi.
Zābakus, - Leslijs izlaboja.
Bet vai mēs nekļūsim par līdzdalībniekiem? - Margo jautāja. - Es domāju - galu galā, ja kāds otru nogalina tādā veidā, tā ir gandrīz slepkavība, vai ne? Es gribēju teikt - jūs nevarēsiet sacīt, ka viņš nejauši iekāpa tajos spaiņos un tad vienkārši izkrita no laivas, vai ne? Es gribēju teikt - es nedomāju, ka jums kāds noticēs. Es gribēju teikt - man liekas, viņi kļūs aizdomīgi. Es gribēju teikt - es nedomāju, ka tas ir droši. Un vispār es nedomāju, ka Antuānam patiktu šī doma, ja jūs viņam pajautātu - un esmu pārliecināta, ka jūs nejautāsiet. Es domāju, viņš negribētu ieraut mūs nepatikšanās ar policiju un tamlīdzīgi. Es gribēju teikt - es domāju, ka pašos pamatos viņš ir jauks, bet vienkārši viņš ir tik šausmīgs un grib precēt māti un visu sabojāt.
Mjā… tas gan bija kodolīgi, - Larijs komentēja.
Mums kaut kas ir jādara, - Leslijs bažīgi teica, - vai arī tas nolādētais cilvēks jauksies visur iekšā.
Jā, mūsu privātā dzīve kļūs publiska, - Margo sacīja. - Mums vajadzēs visu laiku skatīties pār plecu.
Cilvēks nevar skatīties pār abiem pleciem vienlaicīgi, - aizrādīja Leslijs, dedzīgs reālisma piekritējs.
Var gan, ja ir pietiekami nobijies, - Margo apgalvoja. - Vismaz es varu.
Mēģināsim pusdienojot vēlreiz tikt ar to visu galā, - Larijs izlēma. - Mēģināsim norādīt uz viņas kļūdām.
Tu domā, ka ekskursija uz vietējo trakonamu līdzētu? - Margo ierosināja. - Tas varētu norādīt uz viņas kļūdu.
Kādā veidā? - Leslijs apjautājās.
Nu, tas varētu norādīt, kas viņai draud gadījumā, ja viņa neatteiksies no smieklīgās idejas precēties ar Antuānu.
Tas nenostrādās. Ik reizi, kad eju garām tai vietai, visi iemītnieki izskatās līksmi līdz neprātam, - Leslijs teica. - Nē, ar to varētu drīzāk panākt, ka māte un Antuāns tur ievāktos. Es gribēju teikt - ja jau viņiem katrā ziņā jādzīvo grēkā, tad labāk lai viņi to dara Atēnās, kas ir gana tālu prom, nekā trakonamā tepat degungalā. Tas izskatītos slikti. Cilvēki sāktu tenkot.
Man tas jāpārdomā, - Larijs teica un cēlā gaitā aizsoļoja uz savu istabu.
Nu, katrā ziņā tas tev dos iespēju kaut ko iesākt ar to nolādēto samtu, ko esi nopirkusi, - Leslijs ieteicās.
Ko tad? - Margo jautāja.
Varēsi no tā uzšūt mātei līgavas tērpu.
Tu mani nudien kaitini! - Margo iesaucās un pārskaitusies aizskrēja.
Pie pusdienu galda uzbrukums atsākās; māte palika mierīga un nelokāma.
Vai tu saproti, ka grauj mūsu dzīvi? - Larijs noprasīja.
Nu, mīļais, es taču nežēlojos, kad paliku atraitnēs ar četriem bērniem, kuri bija jāuzaudzina, vai ne?
Kā tu būtu varējusi žēloties? Mēs bagātinājām tavu dzīvi, un pat ja bagātināšanas vietā būtu to padarījuši nožēlojamu, arī tad
tā būtu tikai viena sagrauta dzīve. Tas, ko tu tagad piedāvā, nozīmē sagraut četras dzīves, - Larijs teica.
Jā, - Leslijs piekrita, - es gribēju teikt, ja mēs izdarītu kaut ko tādu, tu mūs sauktu par absolūti savtīgiem.
Un nav taču tā, ka tu būtu spiesta precēties. Galu galā tev taču esam mēs, - Margo piemetināja. - Vairums sieviešu būtu vairāk nekā laimīgas, ja tām būtu četri tādi bērni kā mēs.
Ja jūs kādu no tām satiksiet, būšu joti priecīga ar viņu iepazīties, - māte vēsi atteica. - Es tagad dodos diendusā.
Tējas laikā mums neklājās labāk.
Vai tu saproti, ko teiks cilvēki, kad viņi redzēs, ka esi precējusies ar jaunāku vīrieti? - Larijs noprasīja.
Antuāns ir tieši tikpat vecs kā es, mīļais.
Bet viņš izskatās daudz jaunāks. Nezinu, vai tu pēdējā laikā esi ieskatījusies spoguli, bet tu izrādi acīm redzamas sagrabēšanas pazīmes. Cilvēki teiks, ka tu esi apprecējusi jaunu žigolo.
Vai tas nav kaut kas tāds, uz kā spēlē? - Margo apjukusi jautāja.
Nē, tas ir pikolo, - Leslijs paskaidroja. - Žigolo ir tāds dago, kas staigā apkārt, izteikdams priekšlikumus zināma vecuma sievietēm.
Kāda veida priekšlikumus? - Margo jautāja.
Neķītrus priekšlikumus, - Leslijs pamācoši atteica.
Vai Antuāns ir izteicis mātei neķītrus priekšlikumus? Cik pretīgi! - Margo iesaucās. - Ir jau tāpat pietiekami ļauni, ka viņi dzīvo grēkā, kur nu vēl neķītri priekšlikumi! Māt, nudien, tas ir par daudz! Tu uzvedies kā tēls no Lēdijas Latterlijas brāļa.
Es nudien vēlos, lai jūs, bērni, apklustu, - māte stingri teica. - Antuāns ir uzvedies kā īsts džentlmenis, citādi es nebūtu nodomājusi viņu precēt. Bet es esmu nolēmusi to darīt, un viss. Un nu es grasos pievērsties karijam.
Viņa devās uz milzīgo apakšstāva virtuvi, kur Lugarēcija vaidēja kā upuris uz moku rata.
Nekas cits neatliek, mums jārunā ar Antuānu. Mums vienkārši jāpasaka viņam, ka mēs nepieņemsim viņu nekādā "pa-" lomā, - Larijs paziņoja.
Jā, mēs esam četri pret vienu, - Leslijs piekrita.
Četri pret diviem, - Margo aizrādīja, - vēl ir māte.
Māte neskaitās, - Leslijs noteica.
Galu galā mums ir pilnīgas tiesības, - Larijs paskaidroja. - Mēs to darām viņas labā, viņas laimes vārdā. Mēs nekad sev nepiedotu, ja neglābtu viņu no pašas muļķības.
Jā, - Margo piebalsoja, - iedomājies, kā cilvēki teiks - šķiet, ka jūsu māte dzīvo grēkā ar pikolo!
Žigolo, - Leslijs izlaboja.
Mums vienīgi jānogaida, kamēr viņš atgriežas, - teica Larijs.
Jā, un tad mēs nudien ķersimies ēzelim pie ragiem, - Margo nobeidza.
Mūsu ārkārtīgi garā piebraucamā ceļa jaukums bija tāds, ka varējām dzirdēt un redzēt apmeklētājus ilgi pirms to ierašanās, un gadījumā, ja tie bija garlaicīgi ļautiņi, mēs visi vienkārši nozūdam olīvu birzīs, ļaudami mātei viņus izklaidēt. Spiro mašīna bija aprīkota ar milzīgu, vecmodīgu gumijas autotauri apmēram prāvas melones lielumā, kas paspaidīta radīja tādas skaņas kā saniknots bullis, kas atrauts no saviem laulātā pienākumiem, - tik skaļas un biedējošas, ka apbrīnojamā kārtā spēja pat Korfu ēzeli piespiest mukt no ceļa. Iegriezdamies piebraucamajā ceļā kādas pusjūdzes attālumā, viņš ar savu autotauri nospēlēja tādu kā simfoniju, lai mēs zinātu, ka viņš tuvojas. Tādējādi mēs tikām informēti par Antuāna atgriešanos un kareivīgi sapulcējāmies verandā uz cīņu. Nekad vēl nevienam cilvēkam nebija nācies satikties vaigā ar aukstāku un nepielūdzamāku sagaidītāju grupu, kas izstaroja tādu vibrējošu naidīgumu, kādu varētu radīt septiņdesmit deviņas Bengālijas tīģerienes, aizsargādamas savus mazuļus.
Ak, - māte teica, izsteigdamās verandā, - šķiet, ka dzirdēju Spiro autotauri. Tātad Antuāns ir atpakaļ - cik jauki!
Auto apstājās pie kāpnēm; mums par neaprakstāmu pretīgumu, Antuāns norāva cepuri un pasvieda mātei gaisa skūpstu.
Dārgā lēdij, esmu atgriezies! - viņš sauca. - Brendijs, šampanietis un puķes jums un mazajai Margo, un eklēri - tie ar šokolādi - mūsu mazajam Džerijam. Domāju, ka neko neesmu aizmirsis.
Izņemot prasmi runāt angliski, - Larijs piezīmēja.
Antuāns iztrausās no mašīnas, apmetnim plandot, uzskrēja pa
kāpnēm un noskūpstīja mātei roku.
Jūs viņiem pastāstījāt? - viņš bažīgi jautāja.
Jā, - māte atbildēja.
Antuāns pagriezās pret mums kā lauvu dresētājs, vērsdamies pie nepakļāvīga džungļu zvēru bara.
Ak, mani dārgie! - viņš iesaucās, plašā žestā papletis rokas, it kā vēlētos mūs visus apskaut. - Mana dievinātā audžuģimene! Neviens pasaulē nekad nav bijis tik laimīgs kā es, iegūdams četrus tādus eņģelīšus kā jūs, tāpat arī viņu māti, kas ir īsta debesu dāvana.
Eņģelīši raudzījās viņā ar kvēlojošas kurtuves cienīgu niknuma kvēli, bet māte muļķīgi smaidīja.
Ak, kāds tas būs prieks mums visiem! - Antuāns turpināja, acīm redzami neievērodams naidīgumu. - Jums visiem es varēšu palīdzēt kā tēvs. Tev, dārgais Larij, es varēšu dot padomus rakstniecībā. Leslij, es jūtu, mums vajadzētu novirzīt tevi no šīs apsēstības ar ieročiem un pievērst tavu prātu augstākām lietām - piemēram, baņķiera karjerai vai kaut kam tikpat solīdam, vai ne? Un tu, visudārgā Margo, - tu esi tik neveikla, tik naiva, mēs palūkosim, ko varam darīt, lai padarītu tevi puslīdz pieņemamu. Un mazais Džerijs ar saviem muļķīgajiem dzīvniekiem - tāds resgalis! Esmu pārliecināts, mēs varēsim kaut ko ar viņu iesākt. Pat visnepateicīgākais materiāls var tikt izveidots tā, lai līdzinātos cilvēkam. Ak, kāds prieks mums visiem būs, dzīvojot kopā!
Ak, Antuān, tas būs brīnišķīgi! - māte iesaucās.
Antuāns pagriezās pret viņu.
Jā, tas būs brīnišķīgi! Un jūs, mana dārgā Luella… es gribēju teikt, Lūsija… Lusinda… es gribēju teikt… - viņš aprāvās un piecirta kāju. - Nolādēts, nolādēts, nolādēts!-viņš iesaucās.
Māte sāka smieties.
Nolādēts, nolādēts, nolādēts! - Antuāns nerimās. - Tā bija mana lielā aina, un es visu saputroju.
Līdz šim brīdim jūs visu darījāt ļoti labi, - māte sacīja, - un beigu beigās mēs tik un tā grasījāmies viņiem visu pastāstīt.
Ko pastāstīt? - Margo jautāja, acis iepletusi.
Ka tas viss bija sasodīts joks, - Larijs aizkaitināts secināja.
Joks? - Leslijs noprasīja. - Tu gribi teikt, ka viņa neprecēsies ar Antuānu?
Nē, mīļais, - māte atbildēja. - Es biju ļoti noskaitusies par jūsu uzvedību - nudien, ļoti noskaitusies! Lai gan esmu jūsu māte, jums nav tiesību jaukties manās darīšanās. Man gadījās par to ieminēties Antuānam, lai pārliecinātos, vai viņš nedomā, ka es esmu bijusi… nu, pārāk skarba, bet viņš man piekrita. Tā nu mēs kopā izdomājām šo mazo plānu, lai dotu jums mācību.
Nekad neesmu dzirdējis kaut ko tik negodīgu un amorālu - likt mums tā ciest, ļaut mums iztēloties, ka Lugarēcija turpmāk gatavos mums ēdienu! - Larijs nikni teica.
Jā, tev gan vajadzēja padomāt par mums, - Leslijs apsūdzoši sacīja. - Mēs visi šausmīgi raizējāmies.
Jā, raizējāmies, - Margo piekrita. - Galu galā mēs negribējām, lai tu precies ar kādu vecu Tomu, Diku vai Hariju.
Vai Antuānu, - Larijs papildināja.
Antuāns lieliski tēloja savu lomu - patiesību sakot, viņš tēloja tik labi, ka man pašai viņš sāka mazliet nepatikt, - māte teica.
Lielāku uzslavu es nevarētu izpelnīties, - Antuāns teica un paklanījās.
Zini, es domāju, tas bija gaužām pretīgi no tavas puses - turēt mūs visus tādā spriedzē, - Margo pārmeta. - Es domāju, ka tu vismaz varētu mums apsolīt, ka neprecēsies bez mūsu piekrišanas.
Bet man nekas nav pretī palikt neprecētai, - māte attrauca, - turklāt būtu grūti atrast cilvēku, kas līdzinātos jūsu tēvam. Un pat tad, ja es arī atrastu kādu, kurš līdzinātos viņam, es baidos, viņš mani nekad mūžā nebildinātu.
Kāpēc ne? - Margo aizdomīgi jautāja.
Padomā pati, mīļā, - kurš vīrietis, būdams pie pilna prāta, uzņemtos spēkoties ar četriem tādiem bērniem kā jūs?