Briti vienmēr uzskata, ka vāciešiem nav humora izjūtas. Es to allaž biju apšaubījis kā vispārinājumu un, kā lielāko daļu vispārinājumu, uzskatījis par nepatiesu. Mana ļoti ierobežotā pieredze ar vāciešiem gan nebija modinājusi manī pārliecību, ka vācieši būtu pārmērīgi lieli humora mīļotāji; no otras puses, gari un plaši apspriežot ar vācu zoodārza direktoru šimpanzes gudrības zobus vai kāju nagu ieaugšanu ziloņiem, mūsu diskusijā, protams, humora bija maz. Bet es tik un tā jutu, ka kaut kur pasaulē jāslēpjas vācietim ar humora izjūtu, gluži tāpat kā cilvēks vienmēr jūt, ka kaut kur jāslēpjas angļu viesnīcai, kurā spēj pagatavot labu ēdienu. Es jutu, ka ierindošana cilvēkos bez humora izjūtas iefiltrējusies vāciešos kā negrozāms fakts un pievienojusies viņu daudzajiem kompleksiem, taču jutu arī to, ka jaunāks vācietis, šīs neslavas šausmināts, ar savu apbrīnojamo tehnisko dotību palīdzību nu jau būtu varējis humora izjūtu saražot. Tāpēc es biju labi sagatavojies, - gadījumā ja mūsu ceļi krustotos, ar vislielāko maigumu sadarboties ar šo cilvēku (vēlams sievieti) un pārliecināt viņu (vīrieti vai sievieti), ka neticu nekrietnajam apmelojumam. Kā vienmēr, kad jūs dodat šādus altruistiskus zvērestus, iespēja rodas ātrāk, nekā spējat iedomāties.
Atklāju, ka man radušās ārkārtīgas grūtības laulības dzīvē, un, tā kā šāda mājas atmosfēra nav radoša, kad jāpieliek pūliņi grāmatas rakstīšanā, es sakravāju mantas un devos uz mūsu zemes dienvidu piekrastes pilsētu Bornmutu, kur biju dzīvojis jaunībā. Tā bija pietiekami nomaļa vieta, lai es justos drošs, ka mani tur neapgrūtinās garlaicīgi cilvēki, jo tobrīd nebija tūrisma sezona. Patiesību sakot, lielākajā daļā laika, ko tur pavadīju, es biju vienīgais pastāvīgais viesis. Sajūta, ka esi vienīgais viesis lielā viesnīcā, ir visai savāda - it kā tu būtu pēdējais cilvēkas, kas vēl palicis dzīvs uz "Titānika". Te es arī satiku ievērības cienīgo Ludvigu, un, ja viņš neatjaunoja manu veselo saprātu - man tā šā vai tā nekad nav bijis pārāk daudz, tad noteikti uzspodrināja manu humora izjūtu, kaut arī pilnīgi neapzinājās savu labo rīcību.
Pirmajā rītā, iekams devos ārā nobaudīt pilsētas jaukumus, es tajā stundā, kad uzskatīju, ka demokrātisks brits drīkst likumīgi uzņemt reibinošus dzērienus bez arestēšanas riska, devos uz bāru, taču, sev par lielu sarūgtinājumu, secināju, ka tas ir cieši slēgts. Kurnēdams par licencēšanas likumu stulbību, es jau griezos apkārt, kad ieraudzīju tuvojamies pajaunu cilvēku, ģērbušos svītrainās biksēs, tumšā žaketē un baltā kreklā ar volāniem, kuru spodrība būtu likusi kaunā Arktikas ledājus, un ar tauriņu, kas bija glīts kā jebkurš taurenis. Acīmredzot viņš vadības sociālajā hierarhijā atradās diezgan augstu. launais cilvēks tuvojās man nevainīgs un gaidpilns, viegli pieliecis galvu uz sāniem, plati iepletis zilās acis. Es ievēroju, ka viņš sācis priekšlaicīgi kļūt plikpaurains, tāpēc izaudzējis pakausī matus garākus, pārķemmējis tos uz priekšu un apgriezis tādā kā "ponijā", kas viņa kaulainajai, diezgan pievilcīgajai sejai piederējās ļoti labi. Viņš izskatījās visai līdzīgs Napoleonam jaunībā.
Vai kaut kas nav kārtībā, ser? - jaunais cilvēks jautāja, un no izrunas es nopratu, ka viņam jābūt vācietim.
Cikos atvērs bāru?
ja viņš sāktu man stāstīt, ka jāgaida līdz divpadsmitiem, es būtu vairāk nekā gatavs izklāstīt viņam visu, ko domāju par britu licencēšanas likumiem, britu dzeršanas paradumiem salīdzinājumā ar kontinenta iedzīvotāju paražām, un nobeigumā paziņot, ka, manuprāt, jau ir izdots kāds apbrīnojami saprātīgs likums vai kaut kas tamlīdzīgs, kas atļauj pieaugušiem cilvēkiem dzert viesnīcās jebkurā laikā, kad vien iegribas. Tomēr jaunais cilvēks lika vētrai manā tējas glāzē norimt.
Bārmenis vēl nav ieradies, ser, - viņš atvainodamies paskaidroja. - Bet, ja jūs vēlaties iedzert, es bāru atslēgšu.
Ak, - es teicu, - vai esat drošs, ka tā būs pareizi? Gribēju teikt - es nevēlos sagādāt jums nepatikšanas.
Nekādu problēmu, ser, - viņš pieklājīgi atteica, - ja vien jūs pagaidīsiet, kamēr es dabūšu atslēgu.
Drīz viņš atgriezās ar atslēgu, atslēdza bāru un ielēja man alu, kā es biju vēlējies.
Vai jūs man piebiedrosieties? - es ierosināju.
Ļoti laipni no jums, - viņš smaidīdams teica, zilajām acīm priekā iemirdzoties. - Es dzeršu to pašu.
Mēs brīdi dzērām klusēdami, un tad es pajautāju, kā viņu sauc.
Ludvigs Dītrihs, - jaunais cilvēks atbildēja. Un ar piesardzības pieskaņu balsī piebilda: - Es esmu vācietis.
Ak vai, - es teicu ar nožēlu, kuru nejutu, - es esmu bijis Vācijā tikai vienreiz, tātad nevaru teikt, ka to pazīstu.
Es nepateicu, ka viesnīcas personāls man bija licies parupjš un ēdiens - nebaudāms; un visi ceļojuma iespaidi man šķita kā uz trim dienām iesprostotam nieru tauku pudiņā. Var jau būt, ka man vienkārši nebija veicies. Tomēr es iedomājos, ka varbūt šeit ir vācietis, kuru es tiku meklējis, - vācietis ar humora izjūtu. Tādēļ pēc vairākiem alus kausiem, kurus iztukšoju kopā ar Ludvigu, es kā makšķernieks, kas kārdina zivis ar ēsmu, izmēģinot pasviedu viņam dažas humora druskas. Nudien, tās bija tikai druskas, bet viņš smējās - un mana dvēsele atplauka kā roze. No visiem mirstīgajiem es vienīgais biju šādi aplaimots. Es biju atradis podu ar zeltu varavīksnes galā. Es biju atradis vienīgo vācieti ar humora izjūtu, tikpat retu parādību kā cilvēku ar sešām galvām. Diemžēl man nācās uzzināt, ka divi smējieni bārā, tāpat kā pāris plānprātīgu bezdelīgu, vēl nenes vasaru.
Viņu pametis, es devos uz Bornmutu, lai vēlreiz izstaigātu jaunības takas un patīksminātos par šī pašapmierinātā dienvidu piekrastes kūrorta dārgumiem. Sev par šausmām es atklāju, ka divdesmit piecu gadu laikā noticis bezgala daudz pārmaiņu.
Tomēr dažas lietas bija palikušas neskartas. Tādi bija "Prieka dārzi" ar savām labi iekārtotajām puķudobēm, ūdenskritumiem un dīķiem, kuriem atspulgu laupīja plānais ledus, un pērnā rudens sniega spilveniem klātiem, ar drosmīgiem kanārijdzelte- niem un gaišsārti violetiem krokusiem izraibinātiem akmens- dārziem. Tur bija visiem vējiem pakļautais dambis, zem kura dzelzs kājām vēlās baltām galotnēm greznoti viļņi, lai saplaktu sniegam līdzīgās putu velvēs krastmalā. Tur bija Paviljons, šī Bornmutas kultūras dzīves pulsējošā sirds, kur starp niknu mūzikas mīļotāju kājām, kuri centās baudīt Mocartu, es reiz džinos pakaļ pekiniešu sugas kucēnam.
Es atcerējos meiteni, kura bija par to atbildīga, viņas apburošo deguntiņu un apburošo angļu valodu. Varbūt man vajadzētu viņai piezvanīt, es spriedu. Tad aptvēru, ka nezinu viņas dzīvesvietu. Pagriezos un devos uz pilsētu. Vējš bija ledains, bet debesis zilas un saules gaisma - narcišu dzeltena. Es devos cauri arkādei, kas bija neskarta, kā es ar prieku konstatēju, un tās otrā galā, man par lielu sajūsmu, atradās mans iecienītais bārs "Viktorija", tieši tāds, kādu to atcerējos - ar garo, pulēto leti, sarkanajiem samta dīvāniem un krēsliem un dīvainajiem, zeltaini krāsotajiem dzelzs galdiem. Es pasūtīju pinti ginesa no mucas, tumšu kā abesīniešu jaunava, ar baltu galotni kā maija pumpuru šalts, un sēdēju vērodams, kā saules gaisma plūst pa trim rūpīgi gravētiem un kodinātiem logiem. Tiesa, tie neatgādināja Vislera meistardarbus, tomēr bija ļoti viktoriāniski un tādi, kādus mūsdienās vairs nevarētu atkārtot. Bārs bija pilns ar Dikensa varoņiem, kādi pulcējas vienīgi šādos angļu krogos. Vecas kundzes ar valriekstam līdzīgām, grumbainām sejām, ērti iekārtojušās, dzer portvīnu ar citronu; garš vīrs ar liesu seju, ģērbies ogļu melnā mētelī ar samta apkakli un melnā platmaļu cepurē (izbalējis tēls no divdesmitajiem gadiem), kā bāla čakste vēro jebkuru glītu jauno cilvēku, kas ienāk bārā; divi vīri dziļi iegrimuši sarunā, rokas sargājot aplikuši savām pintēm, bet pie viņu kājām šņākuļodams un elsodams tup vecs angļu buldogs un izstaro draudzīgumu pret ikvienu garāmgājēju, tā grozīdams dibenu, ka viņu apskaustu Bali salā; maza, veca dāma, kurai varētu būt ap deviņdesmit gadu, ar šokējoši rozā cepuri kā policista ķiveri galvā, pieskaņotiem cimdiem rokās, botēm un sudraba krāsas zeķēm kājās, dedzīgi sarunājas ar ļoti tuklu dāmu melnā cepurē ar strausa spalvām un kažokā, kas šķiet nodīrāts ļoti vecam muskusvērsim. Gaiss bija alus, portvīna un dažādu dzērienu smaržu piesātināts, tāpat kā laba franču viesnīca piesātināta ar lieliski pagatavotu ēdienu smaržām. Tāpat kā skaista sieviete izplata smaržas, bārs appludināja ienācēju ar smalkajiem aromātiem, ko te bija atstājuši miljoniem izdzerto dzērienu. Malkodams savu ginesu, es gaidīju kuru katru brīdi parādāmies Šer- loku Holmsu - ar samulsušu, apstulbušu Vatsonu pa pēdām - un izsakām izteiksmīgu piezīmi: ja vēlaties kaut ko uzzināt, manu dārgo Vatson, tad dodieties uz vietējo krogu.
Negribīgi es iztukšoju savu dzērienu un izgāju ārā aukstumā. Brīdi apstājos, nesaprazdams, uz kurieni iet. Vienīgais uzlabojums, kādu es spēju saskatīt Bornmutā, bija tas, ka tagad tā bija kļuvusi gandrīz vai par universitātes pilsētu un tāpēc, ja manos jaunības gados uz ielām varēja redzēt vienīgi korpulentus pulkvežus un pavecas lēdijas, tagad skatu ielīksmoja un sildīja sprog- galvaini, kā šokolāde brūni afrikāņi, tumsnēji irāņi ar mandeļ- veida acīm, skaistu ķīniešu un japāņu meiteņu pulciņi kā taureņu vai apburošu dzintarkrāsas putnu bari; viņas vicināja smalkās rociņas kā vēdekļus baletā, steigdamās man garām.
Es nolēmu, ka esmu nosalis un vientuļš, tāpēc vajadzētu doties atpakaļ uz viesnīcu un rakstīt, līdz pienāks laiks pusdienot. Es apsēdos kokteiļu bārā, kas viss mirdzēja hromā, un izdzēru vēl vienu ginesu. Kādu laiku es cītīgi rakstīju, tad pārlasīju uzrakstīto rindkopu. Tā ļauni vērās manī, kā to allaž dara pirmās rindkopas, kad visi vārdi sapulcējas kopā un paziņo, ka viņi grasās parūpēties par to, lai jums - vienalga, ko grasāties uzrakstīt - tas nepatiktu, kā arī lai ar katru nākamo rindkopu jums neveiktos labāk. Es domās izskrēju cauri savam diezgan plašajam lamuvārdu repertuāram četrās valodās, kas vienīgais ļāva man pretendēt uz angļu, grieķu, spāņu un franču valodu zinātāja statusu. Tad es pasūtīju dubulto brendiju. Tā bija kļūda. Gaišais alus, giness un brendijs katrs atsevišķi ir pacilājošs dzēriens, bet patērēti, tā sakot, vienā omletē, tie rada depresiju. Glītais itāliešu bārmenis Luidži (ko man vēlāk nācās iepazīt tuvāk) uzmeta skatienu manai drūmajai sejai un taktiski aizvirzījās uz bāra tālāko galu, kur ņēmās cītīgi spodrināt glāzes. Viņš bija zinājis, ka brendijs ir kļūda. Es patlaban apsvēru, kurš pašnāvības veids būtu mazāk sāpīgs, kad man līdzās parādījās Ludvigs.
Vai rīts bija patīkams, ser? - viņš jautāja, noraizējies lūkodamies uz mani.
Es noliku pildspalvu un iztukšoju savu brendiju.
Ja jūs vēlējāties zināt, - es piesardzīgi teicu, - vai es guvu baudu, vēlreiz aplūkodams savas jaunības ainavas un beidzot sajuzdamies kā gadus astoņdesmit vecs, tad atbilde ir "nē".
jūs taču neesat astoņdesmit gadus vecs? - Ludvigs pārsteigts apjautājās. - lūs izskatāties daudz jaunāks.
Pateicos! - es sacīju. - Patiesību sakot, ja es izvairos no spoguļiem, tad varu izlikties, ka esmu izskatīgs un labi saglabājies vīrs ap četrdesmit, kaut arī godaprāts liek man atzīties, ka esmu daudz vecāks un sagrabējušāks.
Nepavisam! - Ludvigs teica, apņēmies izlabot jebkuru ļaunumu, ko varētu būt nodarījis manam noskaņojumam. - Jūs tāds neizskatāties.
Pateicos! - es vēlreiz sacīju. - Paņemiet sev ko dzeramu!
Paldies! - viņš pateicās. - Džinu, lūdzu!
Es pasūtīju džinu un draudzības vārdā arī vēl vienu brendiju. Mēs iedzērām viens par otra veselību.
Džins ir ļoti kaitīgs, - es piezīmēju. - Kāpēc jūs riskējat ar drošu nāvi, to dzerdams?
Ludviga sejā parādījās bažīga izteiksrtie.
Džins? Kaitīgs? - viņš satrūcies jautāja. - Kāpēc?
Vai tad jūs nelasāt "Lanceti"? - es tēloju izbrīnu.
Kas ir lancete? - viņš jautāja.
Tas ir lieliskākais medicīnais žurnāls pasaulē, - es paskaidroju. - Raksta par visu… jebkuru jaunatklājumu… dod instrukcijas ārstiem. Zināt, kā aizliet amputētas kājas stumbeni ar verdošu piķi… tādā garā. Visi ārsti to lasa.
Tātad tas ir tāds kā dakteru žurnāls? - Ludvigs pārjautāja.
Varētu teikt arī tā, - es apstiprināju un prātoju, ko Lielbritānijas Medicīnas darbinieku asociācija domātu par šādu aprakstu. - Bet tur, protams, ir tikai attēli ar artērijām un dziedzeriem, un lepras slimniekiem, un tā tālāk. Ne plikņi vai pornogrāfiskas bildītes, noteikti nē, vienīgi šis tas no tekstiem ir tikko pirksta tiesu no nepieklājības, ja runājam par anatomiskajām atsauksmēm.
Kas tajā žurnālā rakstīts par džinu? - Ludvigs jautāja, aizdomīgi uzlūkodams savu glāzi.
Nu, - es teicu, - pirmkārt, tas veicina plikpaurību.
Viņa roka nervozi parāvās uz augšu, lai noglaudītu rūpīgi kopto cekulu.
Tad vēl tas rada sliktu elpu, no tā pūst zobi un rodas nežēlīgas istabeņu krampju lēkmes.
Kas ir istabeņu krampji? - viņš jautāja.
Nu, tie ir tādi krampji, kādi piemetas istabenēm, - es paskaidroju. - lūs, domājams, varētu dabūt jaunākā menedžera krampjus - tie ir tādi paši, tikai sāpīgāki.
Kad jūs to visu atklājāt? - Ludvigs taujāja.
Pavisam nesen. Iedzeriet vēl vienu!
Paldies… Es ņemšu alu, - viņš teica. - Alus ir labs, vai ne?
Es nopūtos. Manam vācietim nebija humora izjūtas vai ari, ja
bija, tad apslēpta dzīlēs. Varbūt ar rūpīgu rīkstniecību es spētu atklāt kūsājošo jautrības avotu.
Neņemiet galvā! - es sacīju. - Man bieži patīk jokot.
Jokot, - Ludvigs nopietni atkārtoja, it kā šis vārds viņam būtu svešs. - Ak jā, jokot ir labi, cilvēks nevar būt nepārtraukti nopietns. Joki liek smieties.
Es malkoju brendiju un vēroju savu jauno paziņu. Viņš bija diezgan izskatīgs, ar lielām, maigām, godīgām zilām acīm, bet nervozs kā trusītis. Viņš radīja tāda cilvēka iespaidu, kurš, kaut arī to nemaz nedara, pastāvīgi skatās pār plecu bailēs no iedomāta ienaidnieka vai varbūt mikroba.
Vai drīkstu jūs saukt par Ludvigu? - es jautāju. - Mani sauc par Džeriju.
Labprāt, - viņš teica, valdzinoši pasmaidīja un viegli palocījās. Es nolēmu viņu pārbaudīt.
Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kuram es šajā viesnīcā varu sūdzēties?
Jaunākā menedžera sejā parādījās izbaiļu izteiksme.
Sūdzēties? - viņš noprasīja. - Jūs gribat sūdzēties?
Ludviga pirksti krampjaini satvēra glāzi, it kā būtu piepildījušās viņa ļaunākās priekšnojautas.
Es gribēju teikt - ja man nāktos sūdzēties, kurš būtu īstais cilvēks?
Izsakiet savas sūdzības man! - viņš dedzīgi sacīja. - Es nokārtošu visu, ko jūs vēlēsieties.
Redzat, - es pacietīgi teicu, - pieņemsim, ka man nepatīk savas istabas paklāja krāsa, - kam man tādā gadījumā jāsūdzas?
Es varu nomainīt mēbeles, - viņš dedzīgi, mierinoši teica. - Paklājs gan ir piestiprināts pie grīdas. Taču rīt es jūs varu pārvietot uz istabu ar citādas krāsas paklāju.
Es negribu mainīt istabu. Man patīk paklāja krāsa.
Bet jūs teicāt… - viņš iesāka.
Es pajokoju.
Ludvigs izskatījās pēc cilvēka, kas tikko izglābies no ātri braucoša transporta līdzekļa riteņiem.
Pajokojāt, - viņš teica, - ak tā, pajokojāt! - Viņš nervozā atvieglojumā iesmējās.
Tomēr… - es turpināju, - vēl paliek duša.
Ludviga atvieglojums izgaisa un atkal parādījās nervozitāte.
Duša? Kas vainas dušai? - viņš bažīgi jautāja.
Es neesmu apdrošinājies pret redzes zaudēšanu no verdoši karstas ūdens strūklas, bet es tādu saņemu katru reizi, kad atgriežu krānu, - es paskaidroju. - Turklāt strūkla vēršas tikai vienā virzienā, un ir visai apnicīgi stāvēt ārā gaitenī, lai izbaudītu dušu visā pilnībā.
Vai tas atkal ir joks? - viņš cerīgi ievaicājās.
Diemžēl ne, - es skumīgi atteicu. - Šorīt man starp acīm trāpīja tik nikni karsta ūdens strūkla, ka es jau grasījos zvanīt uz reģistratūru, lai sagādā man pavadoņsuni, kas palīdzētu tikt lejā līdz brokastu telpai.
Es nekavējoties likšu to salabot, - Ludvigs teica, vienā paņēmienā izdzēra savu alu un aizsteidzās prom kā no nervu galiem savelts kamolzāles ritulis.
Ludvigu vairs neredzēju līdz tās dienas vakaram. Tobrīd es (domājams, ne visai gudri) atzīmēju savas dzimšanas dienas priekšvakaru ar brendiju - šķidrumu, kas spēj padarīt smadzenes kristālskaidras, gluži kā dīvainas uguns apspīdētas, toties var arī padarīt mēli pārāk lokanu un nepiesardzīgu. Es sēdēju gigantiskajā atpūtas istabā, klusā un tuksnesīgā, pūlēdamies rakstīt, kad manā priekšā kaitinoši pēkšņi parādījās Ludvigs; mīkstie, biezie paklāji bija klusinājuši viņa soļus kā sniegs.
Sveiki! - viņš teica, nopietni vērdamies manī. - Jūs vēlu esat nomodā.
Nevarēju aizmigt, tāpēc rakstu, - es atteicu. - Nospiediet zvana pogu - un kā džins no pudeles parādīsies dīvainais nakts sulainis, nesdams brendiju man un, ko vien vēlaties, jums.
Viņš nospieda zvanu un apsēdās man pretī, vērdamies mani ar viegli bažīgu sejas izteiksmi.
Jūs daudz rakstāt, - viņš aizrādīja.
Tā kā biju drūmi blenzis uz vienu pašu teikumu, ko tiku uzrakstījis pēdējās pusstundas laikā, un centies izdomāt, kā to turpināt, šis novērojums mani sakaitināja. Es aizcirtu piezīmju grāmatu ciet.
Jā, - es teicu, - es rakstu daudz. Diemžēl lielais ārzemnieku daudzums Bornmutā bojā manu stilu.
Stilu? Kas tas tāds? - viņš jautāja.
Rakstīšanas stilu.
To bojā ārzemnieki? - Ludvigs apjucis jautāja.
Dabiski, - es apstiprināju. - Ikvienu īstu angli bojā ārzemnieki - vai jūs to nezinājāt? Kāpēc Visaugstais nav radījis visus par angļiem, tas man nav saprotams.
Bet kā ārzemnieki jūs bojā? - viņš ziņkāri taujāja.
Vienkārši tā, ka viņi nav angļi, - es atteicu. - Piemēram, es izeju ielās - un ko es tur redzu? Angļus un anglietes? Nē, bariem japāņus, ķīniešus, irāņus, abeslniešus un basutolandiešus. Tad es atgriežos viesnīcā - un ko es te atklāju? Angļus? Nē. Neķītru itāliešu bārmeni Luidži, kurš izskatās tā, it kā viņa vecvecvectētiņš būtu bijis Makjavelli. Sulaiņu kohortu, kas visi ir neķītri spāņi vai neķītri itālieši, vai neķītri portugāļi - un es nešaubos, ka tepat kaut kur uzglūn neķītrs francūzis, kas ož pēc ķiplokiem.
Bet es arī esmu ārzemnieks, - Ludvigs aizrādīja.
Tieši to jau es saku, - es atbildēju, - jūs esat neķītrs hunnis. Tas visu šo Kopējā tirgus lietu noved pārāk tālu. Drīz Lielbritānija būs tik pilna ar neķītriem ārzemniekiem, ka es būšu spiests braukt uz ārzemēm, lai izbaudītu angļu valodu.
Ludvigs ilgi blenza manī un tad iesmējās.
Neķītrs hunnis, - viņš atkārtoja, plati smaidīdams. - Nu es zinu, ka jūs jokojat.
Es nopūtos.
Jā, - es atzinu, - es jokoju.
Kādas grāmatas jūs rakstāt? - viņš vaicāja.
Seksa romānus, - es paskaidroju. - Romānus par seksuāliem maniakiem, kuri ceļo apkārt, izvarodami un laupīdami tādās viesnīcās kā šī.
Brīdi valdīja klusums, tad viņš pasmaidīja.
Jūs atkal jokojat, es to zinu, - viņš apmierināts teica.
Parādījās nakts viesmīlis, un, pirms Ludvigs paguva ko pateikt,
es pasūtīju divas lielas porcijas brendija. Ludvigs izskatījās satriekts un grasījās iebilst, bet es pacēlu roku.
Svinības, - es teicu, uzmezdams skatienu pulkstenim.
Svinības? - viņš jautāja. - Kādas svinības?
Pēc minūtes būs pusnakts, - es atbildēju, - un tad būs sākusies mana dzimšanas diena. Jautrība, līksmība un tamlīdzīgi, lūsu vietā es turētos no tā visa tālāk, jo pilnīgi iespējams, ka es pārvērtīšos par ķirbi, vilkati vai ko tamlīdzīgu.
Jūsu dzimšanas diena? - Ludvigs pārjautāja. - Tiešām? Jūs nejokojat?
Nē, pēc vienas minūtes man aiz muguras būs jau piecdesmit viens lieliski izšķērdēts gads.
Viesmīlis atnesa dzērienus. Ludvigs un es pacēlām glāzes, un, kad pulksteņa rādītāji sasniedza divpadsmit, Ludvigs piecēlās kājās un uzsauca man tostu.
Daudz laimes šajā un visās citās dienās! - viņš teica.
Paldies, - es atteicu, - jums tāpat!
Mēs iedzērām.
Jūs izskatāties noraizējies, - Ludvigs teica, arī pats tāds izskatīdamies.
Vai tad jūs nebūtu? - es apjautājos.
Kāpēc gan? - viņš vaicāja.
Nu, zināt, te nu es esmu - piecdesmit divus gadus vecs un līdz šim ar mani nekas nav atgadījies.
Bet jums taču tikko apritēja piecdesmit divi, - Ludvigs nopietni aizrādīja. - Nevar taču paredzēt, ka kaut kas notiks uzreiz.
Kāpēc ne? - es noprasīju. - Kāpēc atpūtas istabā pēkšņi nevarētu ietraukties melnīgsnēja, kārdinoša sieviete caurspīdīgā naktstērpā un lūgt mani izglābt viņu no trakojoša vērša?
Viesnīcā? - Ludvigs jautāja. - Kā gan vērsis te būtu ticis iekšā?
Ar liftu, - es atbildēju. - Vai arī viņš būtu varējis te ielavīties, pārģērbies par istabeni, un slēpties dāmas guļamistabā, gatavs uzbrukumam.
Jūs atkal jokojat, - Ludvigs teica milzīgi apmierināts, it kā būtu pieķēris mani kāršu blēdībā. Es nopūtos.
Sakiet, Ludvig, - es jautāju, - kas piespieda jūs pamest kūsājošo jautrību Vācijā un pārcelties uz Bornmutu? Vai te maksā vairāk?
Nē, nē, - viņš atbildēja, - bet Vācijā cilvēki tikai strādā un strādā visu dienu, un vakarā ir pārāk noguruši, lai kaut ko pasāktu. Viņi nemaz neuzjautrinās.
Bez jokiem? - es pārsteigts jautāju.
Nē, - Ludvigs teica. - Viņi ir pārāk noguruši.
Tāpēc jūs aizbēgāt uz Angliju?
Jā, man ļoti patīk Anglija, - Ludvigs atteica.
Mēs brīdi sēdējām klusēdami, kamēr es saīdzis domāju par savu rakstāmgabalu, kas negribēja doties rokā.
Jūs atkal izskatāties noraizējies, - Ludvigs bažīgi aizrādīja.
Nē. Vienīgi tā sasodītā rakstīšana nekādi nevedas, - es atzinos. - Tas arī viss. To sauc par radošo aizcietējumu. Tas pāries.
Viņš skatījās uz mani, viegli satraucies.
Rīt man ir brīvdiena, - viņš ieminējās. - Man ir mersedess.
Es apdomāju šo acīm redzami neloģisko paziņojumu un
spriedu, kurš no mums izdzēris vairāk brendija.
Un tad? - es piesardzīgi jautāju.
Es iedomājos, ka varbūt, tā kā ir jūsu dzimšanas diena un jūs esat viesnīcā viens pats, jums patiktu doties izbraukumā, - viņš, viegli piesarcis, paskaidroja.
Es saslējos krēslā.
Spoža ideja! Jūs to domājat nopietni? - es jautāju, viņa laipnības aizkustināts.
Protams, - Ludvigs teica, acīm iemirdzoties no mana neapšaubāmā entuziasma.
Zināt, ko es jums teikšu, - es ierosināju, - atnāciet ieturēt kopā ar mani pusdienas, un tad dosimies ceļā! Vai esat redzējis Korfi pili vai Pērbekus?
Nē, - Ludvigs atbildēja. - Kopš mana draudzene Penija aizbrauca, es neesmu daudz ceļojis.
Jauki, - es teicu, - randiņš norunāts! Iebrauciet man pakaļ divpadsmitos, mēs iesim iedzert un ieturēt krietnu maltīti, un tad dosimies iekarot Pērbekus.
Tā nu precīzi divpadsmitos mēs satikāmies hallē. Ludvigs savā kreklā ar vaļējo apkaklīti un košajā sporta jakā - oficiālā melnā uzvalka vietā - izskatījās tāds kā neapģērbts, taču šī košā maskarāde ne druskas nemazināja viņa svinīgumu. Mēs devāmies cauri "Prieka dārziem" uz viesnīcu, kurā, pēc manām domām, pasniedza labai franču virtuvei visvairāk tuvināto ēdienu visā Born- mutā. Pa ceļam mēs iegriezāmies krogā, kura bārmenis - īrs ar mīlīgu seju, bet tikko saredzamu spīdumu tumšajās acīs kā jāņtārpiņiem samtaini melnā naktī - bija licis man noprast, ka uzskata pasauli par humorpilnu vietu.
Ludvigs ilgi izvēlējās dzērienu. Viņš neņemšot džinu, jo, kā viņš paskaidroja bārmenim, no tā varot dabūt istabeņu krampjus. Bārmenis uzmeta man ašu skatienu, un es viņam pamirkšķināju. Spīdums viņa acīs padziļinājās, un viņš iesaistījās spēlē.
"Heress," bārmenis teica izteikti provinciālā īru dialektā, "izraisa podagru un portvīns tāpat."
"Alus," es nopietni turpināju, "padara cilvēku resnu un tādējādi maitā sirdi, tāpat kā brendijs, ja to dzer dienas vidū." Bārmenis savukārt pastāstīja, ka dažiem viņa klientiem, kuri par visu vari gribējuši dzert viskiju, artērijas sacietējušas tik strauji, ka viņi pēkšņi kļuvuši pilnīgi stīvi un nekustīgi gluži kā statujas. Es teicu, ka esmu dzirdējis par šādām sekām no ruma dzeršanas, vienīgi tad cilvēki kļuvuši par tādām kā lipīgām sīrupa čupām. Negribēdams palikt iepakaļ, bārmenis pastāstīja, ka vodka saēd zarnas un vēderplēvi; vēl tikai vakar viņam bijis klients, kurš nomiris, jo viss vēdera saturs izvēlies uz grīdas. Šausmīga ķēpa, ko nācies satīrīt, viņš nopūtās, un tas nabaga puisis brokastīs esot ēdis šķiņķi ar olām. Es devu šim bārmenim augstāko novērtējumu. Tieši šādi mazi, artistiski akcenti ir tie, kas veido labus īru melus. Ludvigs rūpīgi sekoja šai repliku maiņai. Tad viņš uzmanīgi nopētīja manu seju.
Jūs abi jokojat? - viņš jautāja tik aizkustinoši, ka es biju spiests to atzīt, tāpēc mēs pasūtījām alu, un bārmenis mums pievienojās.
Drīz vien Ludvigs man pastāstīja, ka viņš ļoti gaidot savu atvaļinājumu.
Uz kurieni jūs dosieties? - es apjautājos.
Es gribētu aizbraukt uz Francijas dienvidiem, - viņš atbildēja, - bet nevaru.
Kāpēc ne? - es jautāju. - Jums ir ātra mašīna, un ceļi ir labi. Jūs varat tikt līdz Kannām vienas dienas laikā.
Bet man jāapciemo ģimene.
Vai jūs tiešām gribat viņus redzēt? - es jautāju, domādams par paviršo veidu, kādā manas ģimenes locekļi neregulāri lēca iekšā un ārā cits cita dzīvē, brīdinot par gaidāmo uzlidojumu vēl mazāk, nekā to dara dzeguzes pirms savu spārnoto draugu apmeklēšanas.
Nē, bet tā ir mana ģimene, - viņš vienkārši teica. - Tāpēc es nevaru braukt uz Francijas dienvidiem, kur dzīvo mana draudzene Penija.
Tas man radīja iespaidu par rūpīga dēla pārmērīgu padevību.
Kāpēc neiegriezties pie ģimenes atpakaļceļā? - es ierosināju.
Brauciet vispirms apciemot Peniju.
Ludvigs izskatījās šokēts.
Vai arī… - es turpināju, - kāpēc vienu gadu neteikt "pie joda ģimeni" un nebraukt uz… uz… Meksiku?
Viņš apdomāja šo ideju, kamēr mēs ar bārmeni gaidījām, vai izdosies viņu samaitāt.
Man gribētos redzēt Meksiku, - Ludvigs beidzot sacīja. - Bet varbūt tur ir pārāk karsts. Man Spānija likās ļoti karsta.
Kāpēc jūs nesūdzējāties valdībai? - es jautāju. Viņš apdomājās.
Tā nav iztiesājama sūdzība, - viņš paskaidroja.
Mēs ar bārmeni kvēli cerējām, ka tas bija joks. Tas nebija joks; tas bija vienkāršs fakta konstatējums. Mēs ar bārmeni apmainījāmies sāpju pilniem skatieniem.
Nu, ir arī vēsākas vietas, - es saprātīgi teicu, - Bafinlenda [3] , piemēram.
Jā? - Ludvigs ieinteresēts teica.
Mūsu draugs… - es teicu, norādīdams uz bārmeni, - var jums pastāstīt par Bafinlendu.
Bārmenis ar tik neizteiksmīgu seju kā darvas muca paņēma glāzi un sāka to spodrināt.
Bafinlenda ir vēsa vieta, - viņš mierīgi un nopietni stāstīja.
Tur ir tik vēss, ka cilvēkiem tur jāgatavo īpaši dzērieni, citādi pudeles uzsprāgst.
Ludvigs kādu mirkli domāja par to.
Cik stipri dzērieni? - viņš jautāja.
Bārmenis nopūtās. Varēja redzēt, ka viņš sāk saprast manu problēmu.
Ja jūs dotos uz Bafinlendu, jūs izbaudītu eskimosu viesmīlību, - es teicu. - Papilnam trāna, degunu berzēšana ar jestrām eskimosu sievām…
Kas ir trāns? - Ludvigs pajautāja.
Mazs, bet nozīmīgs pusizliekts muskulis precību gadus sasnieguša vaļa zarnu lejasdaļā, - es paskaidroju.
Ja šis valis nomedīts augusta pilnā mēnesī, kad aisbergi sāk kust, - bārmenis rāmi un pilnā pārliecībā piemetināja, izpelnīdamies manu absolūtu pielūgsmi.
Un ar rokas harpūnu, - es gluži bezkaunīgi papildināju.
Es nedomāju, ka man tas garšotu, - Ludvigs teica. - Tas garšo pēc zivīm, vai ne? Man vienmēr paliek nelabi no žāvētām siļķēm, kad es tās ēdu, un mani moka lielas slāpes.
Es paskatījos uz bārmeni; viņš vērās manī ar līdzjūtību.
Esmu atradis īsto, - es teicu, - īstu hunni.
Patiesi, ser, - bārmenis piekrita. - Manuprāt, viena vai divas nedēļas Dublinā būtu īstās zāles, tikpat labas kā trakonams.
Es par to padomāšu, - es apsolīju.
Dublinā ir ļoti mitrs, vai ne? - Ludvigs jautāja, dedzīgi tiekdamies pēc zināšanām.
Jā, - bārmenis apstiprināja. - To sauc par Ziemeļu Venēciju. Tur ari tika izgudrota gondola.
Bet es domāju… - Ludvigs apjucis iesāka.
Ejam! - es teicu, saķēris viņa roku ciešā tvērienā. - Iesim, ap-
ēdlsim kādu žāvētu silki.
> j
Teicamās maltītes laikā Ludvigs atviegloja sirdi, stāstīdams par Peniju. Viņa esot jauna, jautra' (es ļoti apšaubīju, vai viņai ir humora izjūta), bet abi vienmēr ķildojoties, vienmēr. Viņa neesot gatava, kad vajadzētu būt, nekad viņa negribot darīt to, ko viņš ierosinājis, un, trakākais no visa, savos pūliņos ātri apģērbties viņa visur atstājot zemē mētājamies zeķes un krūšturus. Viņš jūtot, ka šis pēdējais paradums kombinācijā ar ievērojamu vecumu atšķirību padarot jautājumu par precībām neiespējamu vai arī, ja ne neiespējamu, tad apšaubāmu. Es teicu, ka, manuprāt, tas ir tieši tas, kas viņam vajadzīgs: sieviete, kas ir jauna un dzīvīga, tāda, kas ar viņu strīdēsies un turēs pastāvīgi līdz viduklim iestigušu izsvaidītos krūšturos un zeķēs. Es teicu, ka daudzas laulības izjukušas sievu pārmērīgā kārtīguma dēļ, savukārt daudzas citas izglābis tieši īstajā brīdī nomests krūšturis. Ludvigs bija šīs idejas svaiguma gauži pārņemts, un pēc divām pudelēm teicama vīna es jau gandrīz biju padarījis viņu un Peniju par Bornmutas viesnīcas īpašniekiem - ar vienīgo noteikumu, ka viņa neizmētās krūšturus gaiteņos.
Es viņai uzrakstīju vēstuli, kurā lūdzu atbraukt un pavadīt atvaļinājumu kopā ar mani, - viņš atzinās.
Un ko viņa atbildēja?
Viņa neatbildēja. Tas ir ļoti uztraucoši, - viņš nobažījies atteica.
Neuztraucieties, - es stingri sacīju. - Ja jūs pazītu Francijas pasta sistēmu tikpat labi kā es, jūs nepavisam neraizētos. Vēstule, kurā teikts "jā, es tevi mīlu" pienāks jūsu simtajā dzimšanas dienā.
Ludvigs izskatījās pārbijies.
Joks, - es paskaidroju.
Ak… - viņš atvieglots noteica. - Tātad jūs domājat, ka viņa piekritīs?
Nemaz nevar nepiekrist, - es apgalvoju. - Kura gan spētu pretoties neķītra huņņa valdzinājumam?
Šo joku Ludvigs zināja, tādēļ smējās aizrēkdamies. Tad viņš kļuva nopietns.
Jūs daudz ceļojat? - viņš jautāja.
Krietni daudz.
Vai tas… zināt… jūs uztrauc?
Nē. Kāpēc?
Ikreiz, kas dodos atvaļinājumā, es kļūstu ļoti nervozs un man sāp visas iekšas, - viņš atzinās. - Jo brīvdienas tuvāk, jo kļūst ļaunāk. Un tad, kad es beidzot dodos atvaļinājumā, es jūtos tik slikti, ka nespēju to visu izbaudīt.
Jums vajadzīgs kāds trankvilizators, - es ieteicu. - Es jums to iedošu.
Tas līdzēs? - viņš cerīgi jautāja.
Protams, - es apgalvoju. - Atgādiniet man - man ir līdzi. Es pats to palaikam lietoju, kad pārstrādājos.
Es būtu jums ļoti pateicīgs, - Ludvigs sacīja, - Savu atvaļinājumu es gribu izbaudīt.
Jūs to izbaudīsiet, - es apsolīju, - un Penija arī.
Labā omā mēs devāmies ceļā ar vecu Sandbenkas kuģīti, kas nudien ir gandrīz kā mīklaini vārti uz citu pasauli. It kā ar Hārona laivu šķērsojot Stiksu, vienīgi daudz patīkamāku iemeslu pēc, kuģītis pārdārdināja pāri Pūlharboras salu sapunktotajai un jūrasputnu izraibinātajai grīvai; no spožajiem Bornmutas viesnīcu bišu stropiem nokļuvām Anglijas lauku apvidū, kas nelikās mainījies kopš astoņpadsmitā gadsimta. Šeit apaļās kalnu nogāzēs bija lieliskas, zaļas pļavas, iežogotas ar dzeloņplūmēm - tumšām un dzeloņainām, ērkuļainām kā raganas mati. Uzartajos laukos, kas bija glīti un gludi kā samts, kovārņu un kaiju bari sekoja arkliem, it kā fermeri veidotu īpatnēju putnu trasi. Jaunās, citrondzeltenās spurdzes izgaismoja dzīvžogus, vītolos bija papilnam pumpuru, kas izskatījās kā klāti ar roņādu. Augstajos, sastingušajos bezlapu kokos, kas auga gar kalnu korēm, kailie, melnie zari savijoties pret debesīm veidoja ļoti sarežģīti zilu lāsu- maina stikla logu, ko šur un tur sabojāja kovārņu un žagatu ligzdu pirmatnīgie veidojumi. Ludvigs ieslēdza magnetofonu, un mašīnā sāka pulsēt skaļa, enerģiska un uzmācīga bavāriešu mūzika. Gandrīz varēja dzirdēt tulznaino roku plaukšķus pa pusgarajām biksēm un milzīgo kalnākāpēju zābaku klaudzienus, bavāriešiem baudot dzīvi ar gigantiskiem alus kausiem rokā. Tas radīja tādu kontrastu ar apkārtējo vidi, kurai mēs traucāmies cauri, ka kļuva pat uzjautrinoši.
Tad mēs pagriezāmies ap stūri - un mūsu priekšā uz gandrīz konusveidīga paugura, novietojušās iedobē starp divām zaļām ka'lnu krūtīm, parādījās Korfl pils drupas kā liels, trūdošs dinozaura zobs, iestiprināts zaļā pakalna smaganā. Centrālais bloks - vienīgā augstā daļa, kas spējusi pretoties Kromvela vandalisko parlamentāriešu mīnām un šaujampulverim - tagad stāvēja, iz- slējies pret zilajām debesīm kā sarepējis pirksts - kovārņu apspo- kots, tāds kā šausminošs un vienlaikus skumjš.
Mēs novietojām mašīnu un gājām uz pils pusi. Aukstais, skaudrais gaiss un vīns, ko bijām izdzēruši, darīja mani mazliet vieglprātīgu. Pie ieejas divi drukni torņi kā iedauzīti aluskausi apsargāja masīvu arku, un vienā pusē mūra atliekās vēl viens tāds pats tornis bija izliecies asā leņķī kā nolīcis koks, kas gan ir ūdens izskalots vai vēja izraustīts, tomēr atteicies atlaist šīs zemes saites. Pulvera lādiņš, kas izlietots mēģinājumā to sagraut, nav bijis pietiekami liels, lai tiktu galā ar šo drukno Pērbeku mūrniecības šaha figūru.
Mums pa priekšu tajā pašā virzienā gāja gara, tumšmataina meitene. Viņai bija tās kārdinoši garās kājas, kādas mēdz būt tikai amerikānietēm, - sacīkšu zirga kājas, kas likās sākamies no zoda un turpināmies līdz bezgalībai.
Es uzsāku Ludvigam veltītu Anglijas vēstures lekciju.
Šeit… - es teicu, norādīdams uz arku, - bija tā vieta, kur notika pirmā no daudzajām slepkavībām. Gļēvulīgo rīcību paveica Elfrīda ar Etelredu Gauso. Viņš medīja šajā apvidū un bija še ieradies apciemot savu brāli. Elfrīda, protams, bija viņa pamāte un greizsirdīga tāpēc, ka Etelredam attiecībā uz viņu nebija Edipa kompleksa. Lai nu kā, Etelreds Gausais - reizēm saukts par Etelredu Nesauso, kad viņam bija gadījies iekrist medalū…
Medalus? Kas tas tāds? - Ludvigs jautāja, ar lielu uzmanību sekodams manam stāstījumam.
Trīs daļas vodkas, viena daļa medusūdens un drusku angos- tura rūgtā, - es precizēju un iepriecināts redzēju priekšā ejošo meiteni palēninām gaitu - no lielsoļainas, enerģiskas stilbošanas līdz sīkai tipināšanai, lai varētu dzirdēt manu lekciju.
Tātad Etelreds Gausais pārauļoja pāri tiltam zem šīs arkas un apsveicinājās ar savu pamāti tik silti, cik vien cilvēks bez Edipa kompleksa to spēj. Viņš teica, ka vēloties satikt brāli. Pamāte atbildēja, ka viņa brālis esot lejā, pazemes cietumā, kur spēlējoties ar skrūvspīlēm, un tūlīt pat tikšot pasaukts. Varbūt pa to laiku Etelreds iebaudītu malku medalus, lai spirdzinātos? Etelreds atteica, ka iebaudītu gan.
Mēs tobrīd bijām sasnieguši kasi, un es varēju saskatīt meitenes seju. Viņa bija nenoliedzami skaista. Meitene nopirka ceļvedi; viņai bija amerikāņu izruna. Pagriežoties mūsu acis sastapās. Viņa pēkšņi pasmaidīja un pamāja man ar ceļvedi.
Daži cilvēki, - es atsāku, - nespētu ticēt tam, kas notika vēlāk.
Meitene pamlņājās un tad sāka lēni kāpt augšup pa nogāzi uz galvenajām drupām, pietiekami lēni, lai varētu noklausīties mūsu sarunu.
Kas notika? - Ludvigs jautāja.
Elfrīda sajauca medaļu auna raga kokteiļmikserī un pasniedza ragu Etelredam. Kad Etelreds noliecās, lai to satvertu un ietriektu ribās, viņa iegrūda tam mugurā nazi - visai neviesmīlīga rīcība, uz kuru viņš reaģēja tik gausi, kā jau, spriežot pēc viņa vārda, varēja gaidīt. Tad Elfrīda iegrūda līķi akā, un šādi cēlies vecais, labais angļu sakāmvārds - "viss ir labs, kas akā beidzas"'.
Policija viņu nenoķēra? - Ludvigs jautāja.
Nē, - es atbildēju. - Šie mēnešiem ilgi ķēpājās, ņemdami pirkstu nospiedumus visiem pils iemītniekiem, taču bez rezultātiem. Kā tolaik kļuva zināms, Vecais Skotlendjards bija pilnīgi apjucis.
1 Vardu spele: well ( angļu vai.) - aka, ari labi. Teiciens oriģinālā skan: "All is well that ends well."
Un kurš bija tas Edipa komplekss? - Ludvigs taujāja, apņēmies noskaidrot visus vēsturiskos faktus.
Sers Edips, ārkārtīgi samaitāts bruņinieks, gribēja apprecēt Elfrīdu un iegūt troni. Viņš gribēja kļūt par valdnieku, saprotat? Vai esat dzirdējis izteicienu "melns kā nakts'"?
Jā, - Ludvigs atbildēja.
Šo frāzi ieviesa, lai raksturotu seru Edipu, - es paskaidroju.
Es ievēroju, ka meitene ir sastingusi dzirdamības robežās un
cītīgi pēta savu ceļvedi. Sajūsmināts redzēju, ka viņa to tur rokās ačgārni. Vīrs kases būdiņā domīgi mūs vēroja.
Nevēlaties ceļvedi, ser? - viņš drīzāk secināja nekā jautāja tajā jaukajā, biezajā Dorsetas izrunā, ko var griezt ar nazi kā garda siera gabalu.
Nē, paldies, - es bezrūpīgi atteicu, - es zinu šīs cildenās čupas vēsturi.
Es tā dzirdu, ser, - viņš sacīja un man pamirkšķināja. - Jūsu draugs ir ārzemnieks, vai ne?
Vācietis, - es paskaidroju. - Jūs zināt, kādi viņi ir.
O jāāā, - vīrs teica, - o jāāā. Ļoti labi zinu.
Jūs esat no Dorsetas? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.
Tas bija par daudz vīra nopietnībai, un ar slāpētu "jā, ser" viņš ienira atpakaļ būdiņā.
Iesim! - es mudināju. - Mums daudz kas jāapskata, un vēsture ir fascinējoša.
Mēs pagājām garām meitenei, un viņa mums lēnām sekoja.
Un nu, - es teicu, kad mēs rāpāmies pa zālaino nogāzi augšup uz pili, - mēs pārlēksim vienam vai diviem gadsimtiem, līdz nonāksim tajā brīdī, kad Henrijs VIII kauliņu spēlē laimēja pili no Henrija VII.
Leknajā, zaļajā zālē ganījās bariņš aitu un auns ar lieliem, cieši saritinātiem ragiem kā milzu gliemežnīcām katrā galvas pusē.
1 Vardu spele: knight (bruņinieks) un night (nakts) izruna vienādi.
Jums jāzina, ka Henrijam VIII dzīvē bija tikai trīs kaislības, - es turpināju, - sievietes, ēdiens un mūzika. Te savā priekšā jūs redzat pārpalikumu no tā paša ganāmpulka, kura aitas tika servētas Henrijam galdā kopā ar zirņiem, ceptiem kartupeļiem un piparmētru mērci. Parasti kā karbonādes, bet tajās dienās, kad viņš nocirta galvu pāris savām sievām, viņš to nosvinēja ar jēra kāju rozmarīna un timiāna mērcē.
Viņas ir ļoti netīras, - Ludvigs piezīmēja, blenzdams uz aitām.
Tās tīšām uztur netīras, lai kāds malu mednieks viņas neno- medītu, - es paskaidroju. - Viņas tiek mazgātas reizi gadā, svētā Omo dienā, svinīgā ceremonijā pils aitu mērcētavā.
Ak tā… - Ludvigs teica.
Viņš lūkojās apkārt uz milzīgajiem, sabrukušajiem mūra gabaliem un pusizjukušajām sienām.
Kur ir virtuve? - viņš vaicāja.
Es aizvadīju viņu uz telpu, kurā, manuprāt, tajās senajās dienās bija sēdējuši sargkareivji un apsargājuši pils otro ieeju ar paceļamo tiltu, spodrinādami savus lokus un bultas un uzturēdami verdošo darvu vajadzīgajā temperatūrā. Telpa bez jumta bija kādas divdesmit reiz deviņas pēdas liela. Viens gals bija veidots puslokā, un biezajā mūrī bija gara, šaura, krusteniska bultu lūka.
Šī, - es teicu, - bija diženā virtuve.
Amerikāņu meitene bija apstājusies ārpusē.
Bet tā ir tik maza, - Ludvigs aizrādīja.
Nepavisam, ja esat prasmīgs pavārs un ja jums ir visas modernās ierīces. Henrijs pievērsa lielu uzmanību pārtikai, kā es jums jau stāstīju, un pavāra dzīvība nebija ne graša vērta, ja tas pasniedza sliktu maltīti. Taču prasmīgs pavārs tādā vietā kā šī var viegli pagatavot banketu, iespējams, septiņus vai desmit ēdienus. Labas gatavošanas māksla ir kārtīgums, - es lišķīgi teicu, atcerēdamies, ka mana sieva tika nodēvējusi mani par visnekārtīgāko pavāru, kādu viņa jebkad satikusi.
Bet kā viņi dabūja ēdienus uz augšējiem stāviem? - Ludvigs apjucis jautāja.
Pa servējamo lūku, - es atteicu, norādīdams uz šaujamlūku. - Garas lietas, tādas kā seleriju kātus un tamlīdzīgi, pa gareno lūku, un paplātes ar mazām, plakanām lietām - pa līmenisko.
Ludvigs pagājās uz priekšu, lai izpētītu lūku.
Tas ir ļoti neparasti, - viņš noteica.
Amerikāņu meitene palūkojās uz mani, pārmetoši pašūpoja galvu, pasmaidīja un tad, man par sašutumu, nozuda. Es izrādīju Ludvigam atlikušo pils daļu, kaisīdams dezinformāciju viņa dzirdīgajās ausīs; cerēju, ka mēs vēl satiksimies, bet meitene bija nozudusi.
Ludvigs arvien vairāk un vairāk satraucās. Guļamistabās - tās bija astoņas reiz sešas pēdas lielas -, kā viņš man aizrādīja, varētu ietilpināt vienīgi vidēja izmēra divguļamo gultu, neatstājot nemaz vietas, lai tiktu istabā iekšā vai ārā. Kā gan karaliene Elizabete, kura, kā es informēju, mēdza te pavadīt nedēļas nogales kopā ar savu tēvu, iztika? Es teicu, ka viņa vienkārši atvēra durvis un lēca gultā iekšā. Tas ietaupīja labu tiesu apkārtmīcīšanās, un, tā kā gulta aizņēma visu istabu, tad nenācās raizēties par slaucīšanu zem tās. Ludvigs uztraucās arī par sanitārajiem ierīkojumiem - apaļa torņa paliekas, kas rēgojās kalna galā kādu piecsimt jardu attālumā no galvenās pils, es viņam ļāvu iztēloties kā kungu un dāmu tualeti.
Kāpēc tik tālu? - viņš jautāja.
Divu iemeslu pēc, - es paskaidroju. - Pirmkārt, kā varat redzēt no novietojuma, katru reizi, kad norāva ūdeni, saturs no- plūda lejā pa kalnu uz ienaidnieka nometni, izraisot pamatīgu apjukumu. Un, otrkārt, Henrijs to uzcēla kā soda vietu. Viņš atklāja, ka galminieki savām vajadzībām vienkārši izmanto robus cietokšņa mūrī, un lejas sargkareivji bija žēlojušies, tāpēc Henrijs uzbūvēja tualeti tur ārā, un ikvienam, pēc piedraudējuma ar nāvi, nācās to izmantot. Ticiet man, aukstās ziemas naktīs tas bija ļoti iedarbīgi.
Amerikāņu meitene bija nozudusi tikpat pēkšņi un pilnīgi kā trusis alā, un es jutu skumjas. Es biju cerējis - varbūt vēl pāris manu vēsturisko dārgumu, un mēs būtu iepazinušies. Mēs lēnām atgriezāmies pa savām pēdām līdz ieejai; dodoties lejup pa nogāzi, es pametu skatu uz augšu, uz to pils daļu, kas bija palikusi vairāk vai mazāk neskarta, un tur, augstu pār mums, ieraudzīju daiļo meiteni, izliekušos pa loga apdrupušajām atliekām, gar kurām kā pelnu plēksnes lidinājās kovārņi, un vērojam mūs. Es pamāju, un viņa pamāja pretī. Cits pamudinājums man nebija vajadzīgs. Salicis rokas taurē es saucu:
Daiļā dāma, šī ir mana brīnišķīgo princešu glābšanas diena, un es zinu, ka jūs esat briesmās!
Viņa paliecās uz priekšu, melno matu krēpēm noslīdot pār pleciem, un svinīgi vērsās pie manis.
Ser bruņiniek, esmu šausmīgās briesmās! - viņa melodiski iesaucās ar maigu amerikāņu akcentu. - Kā gan jūs uzzinājāt par manu nožēlojamo stāvokli?
Mana sirds iesila pret viņu.
Lēdij, visa karaliste to zina, - es teicu, nometies uz viena ceļa.
Es un šis te, mans āksts, esam ceļojuši daudzas nogurdinošas jūdzes, lai izglābtu jūs no likteņa, kas ļaunāks par nāvi.
Kas ir āksts? - Ludvigs jautāja.
Tāds kā muļķis, - es atteicu.
jūs domājat - idiots? - viņš sašutis jautāja.
Ser bruņiniek, - mana princese sauca, nervozi atskatīdamās,
runājiet klusāk, es baidos, ka sargi var sadzirdēt!
Lēdij, ir manām ausīm tapis dzirdēts, ka jūsu tēvocis samaitātais ieslodzījis jūs, lai sagrābtu gan karaļvalsti, gan jūsu tikumību, - es saucu.
Idiots ir āksts? - Ludvigs jautāja.
Licencēts jokdaris, - es paskaidroju.
Manu tikumību arī? - princese apjautājās.
Kas ir jokdaris? - Ludvigs jautāja.
Jā, to brīnišķo dārgumu, ko sieviete glabā tik svēti, - es teicu. - Pat šajā brīdī jūsu tēvocis, uzacis, melnās un biedējošās, savilcis…
Vai jokdaris ir tas pats, kas āksts? - Ludvigs jautāja. - Tas nozīmē, ka idiotam ir trīs nosaukumi.
Jā, - es kodolīgi atteicu, jo mana princese tvēra katru manu vārdu.
Sakiet man, ser bruņiniek, ko dara mans tēvocis? - viņa melodiski jautāja.
Viņš šajā pašā brīdī sēž un lemj jūs bojāejai, kundze, - es teicu. - Bet nebaidieties ne mirkli, es…
Bojāeja ir vēl viens apzīmējums nāvei? - Ludvigs jautāja.
Jā, - es teicu.
Sakiet jel, ser bruņiniek, vai es spēju ar jūsu palīdzību to novērst? - mana princese jautāja.
Lēdij, nebaidieties ne mirkli! - es saucu. - Nav tāda tēvoča, lai cik tas asinsgrēcīgs, lai cik tas izvirtis, lai cik ļaunprātīgs, lai cik tūkstošiem favorītu balstīts, lai cik plecīgs, garmatains un vidus- laicīgs, nav tāda, kurš jaudātu jel kādus spēkus pret mums vērst - mēs tversim savu uzticamo zobenu Ekskaliburu…
Jūs pazīstat to meiteni? - Ludvigs ieinteresēts jautāja.
Ser Lanselot, tas jūs! - lēdija trīsulīgā balsī iesaucās.
Tas es, ak kundze, un jūsu pazemīgais kalps, - es atbildēju.
Varbūt jūs esat viņu iepriekš saticis? - Ludvigs jautāja.
Paklausieties, - es aizkaitināts attraucu, - aizverieties uz mirkli!
Kovārņi, īgni ķērkdami, riņķoja ap torni.
Lēdij, - es saucu, - mēs gaidām te lejā ar manu uzticamo rumaku, manu zirgu Mersedesu, kura mugurā nogādāsim jūs drošībā.
Mersedess nav tikai viens zirgs, - Ludvigs aizrādīja, - šim modelim ir divdesmit zirgspēku.
Ser Lanselot, jūsu laipnība ir tikpat liela, cik jūsu drosme, - mana princese sacīja.
Tad es uzrāpšos jūsu cietokšņa mūrī, nogalēšu sargus un nogādāšu jūs Tā Kunga Bornamutas ciematā uz pusdienām ar brieža cepeti un medaļu.
Vācijā mēs ēdam daudz brieža gaļas, - Ludvigs teica. - Ar ķiļķeniem.
Ak vai, ser Lanselot, - atsaucās princese, - baidos, ka tam nebūs notikt, kaut arī es ilgojos pēc medalus ar vodku un drusciņ angostura rūgtā. Tur pāri, ciematā, mans saderinātais gaida ar greizsirdību vaigā.
Ko nozīmē "vaigā"? - Ludvigs jautāja.
Apzīmē noskaņojumu, - es teicu. - Nolādēts! Viņa būs saderināta.
Vaigā ir vienskaitlis no vaigos? - Ludvigs jautāja.
Ak, princese! - es sēri teicu. - Jums nevajadzētu būt tik pārsteidzīgai. Atcerieties viedo parunu - "precības karstā galvā nožēlosi, kad atvēsīsi", un turklāt es nopūlējos kā velns ar krustu, vilkdams šo zobenu laukā no akmens īpaši jums.
Viņa smējās.
Jūs atradīsiet citas princeses, esmu pārliecināta, - viņa teica. - Ardievu, ser Lanselot!
Ardievu, daiļā Džinevra! - es saucu.
Jūs teicāt, ka viņu nepazīstat, - Ludvigs atgādināja, kad vedu viņu uz pils vārtiem. - Bet kā jūs zināt viņas vārdu?
Viņa ir Džinevra Smita no Džolītaunas, Ohaijo štata, - es teicu, - un mēs satikāmies Ņujorkā. Un nu atgriezīsimies Born- mutā! Bāri jau būs vaļā.
Šī pils nav īpaši labi izremontēta, - Ludvigs teica, kad mēs devāmies uz arkveidīgo izeju.
Mums, angļiem, patīk, ka pilis ir tādas, - es atteicu. - Zināt, mums patīk sajust, ka viņas ir tā kā drusku vecmodīgas.
Bet pie Reinas mums ir daudzas pilis, daudzas lielas, brīnišķīgas pilis, - Ludvigs iebilda, - un tās visas ir ļoti labi izremontētas.
Laimīgā kārtā tieši blakus ieejai atradās stipri nožēlojama izskata ķerra ar granti.
Paskat, - es sacīju, norādīdams uz to, - kaut ko jau mēs darām. Atgriezieties te pēc gada vai diviem - un te izskatīsies pēc Hiltona viesnīcas.
Lauku zaļums dziestošajā dienasgaismā vērtās tumši smaragdzaļš, un uzartie lauki kļuva īpatnēji purpurbrūni. Pūlharboras gaismas bija rožainas, un kaijas, stūrēdamas mājup uz guļu, spoguļojās gandrīz gludajā ūdenī kā sniegpārslas. Ludvigs uzspēlēja vēl mazliet bavāriešu mūzikas un klapēja pa stūri, jo ādas bikšu viņam mugurā nebija.
Nu, diena bija ļoti interesanta, - viņš teica, kad mēs iegriezāmies ceļā, kas veda uz viesnīcu. - Kad mani vecāki te ieradīsies, es aizvedīšu viņus uz Korfi pili un visu viņiem pastāstīšu.
Es sajutos mazliet vainīgs.
Man vajadzēja nopirkt jums ceļvedi, - es sacīju. - Jūs nekādā ziņā visu neatcerēsieties.
Jā, - Ludvigs atteica. - Es to nopirkšu.
Un paldies par jauko dienu! - es teicu.
Paldies jums, - Ludvigs formāli atbildēja.
Mēs iebraucām mašīnu garāžā, un pa ceļam uz viesnīcu Ludvigs uzmeta man kautrīgu skatienu.
Jūs taču neaizmirsīsiet par tām tabletēm, vai ne? - viņš jautāja.
Protams, ne, - es atbildēju. - Esmu tās kaut kur iesaiņojis un nevaru atrast. Bet rīt es pameklēšu rūpīgāk.
Rīt ir pēdējā diena, - viņš atgādināja. - Parīt es dodos atvaļinājumā.
Apsolu, ka jūs tās dabūsiet!
Kā izrādījās, labi vien bija, ka es galu galā atradu tos trankvili- zatorus. Atgriezdamies no kino, es pārsteigts ieraudzīju blīvu ļaužu pūli uz ietves un braucamās daļas Royal Highcliffe Palacepriekšā. Piegājis tuvāk, es varēju starp viņiem saskatīt policijas auto ar mirgojošu zilo lampiņu uz jumta, vienu ātrās palīdzības un divas ugunsdzēsēju mašīnas. Ugunsdzēsēju kāpnes stiepās augšup debesīs kā savādu, aizvēsturisku briesmoņu kakli, un ietve bija noklāta ar šļūteņu likumiem kā šausminošu tikko izšķīlušos pitonu perējumu. Visa satraukuma cēlonis bija liels neona uzraksts augstu pie viesnīcas sienas - kaut kādā neizprotamā veidā tas bija aizdedzies. Trauksme bija tikusi izsludināta laikus, tomēr līdz brīdim, kad liesmas bija apdzēstas, no izkārtnes bija palicis pāri tikai YAL HIGH LACE, kas izskatījās pēc kāda Nāves jūras ruļļu nodaļas virsraksta vai Senās Ķīnas filozofa vārda. Es izspiedos cauri pūlim un atradu uztraukto Ludvigu izvadām ārā liela auguma ugunsdzēsēju un vēl lielāka auguma policistu baru. Viņš izskatījās tik bāls, nokausēts un vainīgs, ka varēja likties - viņš pats pielaidis izkārtnei uguni.
Sveiki! - es mundri sveicināju. - jums te lustīgi gājis.
Ludvigs novaidējās.
Šausmīgi! Šausmīgi! - viņš aizlūzušā balsī teica. - Tas juceklis, ko viņi radīja istabās, kāpdami iekšā un ārā uz jumta! Es jūtos šausmīgi! Rīt sākas mans atvaļinājums.
Bet jūs taču to izkārtni neaizdedzinājāt, - es aizrādīju.
Nē! Nē, bet es biju atbildīgs, - Ludvigs sāpju pilnu skatienu izdvesa. - Uguns iemetās tajā laikā, kamēr es biju atbildīgais.
Ļoti netaktiski no uguns puses, - es mierinoši teicu. - Bet viesnīca nenodega, tā ka jūs esat glābts. Nāciet, iedzeriet un nomierinieties! Vai arī, ja tas jums patīk labāk, - ārpusē ir ātrās palīdzības mašīna.
Nē, nē, paldies, - Ludvigs teica, pilnīgi nopietni noraidīdams manu ātrās palīdzības piedāvājumu. - Es tagad nevaru pamest viesnīcu. Man viss jāuzkopj.
Vēlāk viņš satikās ar mani, lai kopīgi iedzertu, un joprojām bija ārkārtīgi nervozs.
Vai jūs atnesāt man tās tabletes? - viņš žēlabaini jautāja. - Saprotiet, pēc visa šā notikuma man kļūst sliktāk.
Nolādēts! Es aizmirsu. Bet neraizējieties, jūs tās dabūsiet, - es teicu. - Cikos jūs dosieties prom?
Divos, - Ludvigs atbildēja, it kā nosaukdams pats sava nāvessoda izpildes laiku.
Es ēdīšu lenču Bella Vista, - es teicu. - Ieskrieniet pie manis uz glāzīti pirms aizbraukšanas, un es būšu tabletes sagatavojis.
Paldies! - Ludvigs pateicās. - Es jūtu, ka bez tām nevarēšu baudīt savu atvaļinājumu.
Nākamajā dienā, kad es tikko biju notiesājis porciju brīnum- gardas stracciatella, kam sekoja gabals kapātas teļa gaļas ar zaļajiem salātiem un pudeli teicama kjanti, ieradās Ludvigs; viņa rokas raustījās, zem acīm bija melni loki.
Jūs tās atradāt? - viņš izmisis jautāja.
Jā, - es teicu, uzmezdams viņam profesionāļa skatienu. - Tā, tagad apsēdieties un brīdi atslābinieties! Jūs spējat jebkurai sievietei likt nomest krūšturi uz grīdas.
Es izzvejoju vienu zaļi melno tableti no aploksnes, kurā bija iebēris viņa krājumu.
Tātad, - es teicu savā labākajā Harlijstrītas manierē, - jums jāieņem viena tablete dienā, ne vairāk. Saprotat? Un tikai tad, ja tā jums patiesi vajadzīga, - labi?
Jā! Jā! - viņš teica, skatīdamies uz tableti kā uz filozofu akmeni, kas visu spēj pārvērst zeltā.
Es pasūtīju vēl vienu pudeli vīna un ielēju glāzi Ludvigam. Viņš izdzēra to vienā paņēmienā. Es ielēju viņam vēl.
Tagad ieņemiet tableti, - es teicu.
Vai esat drošs, ka, to iedzerot, var braukt? - viņš jautāja.
Varat dzert un braukt, - es apliecināju. - Uz mani tām nekad nav ne mazākā iespaida. Patiesību sakot, es tikko pats vienu ieņēmu.
Labi, - viņš teica un norija tableti. - Bet, zināt, man jābrauc ilgi, tāpēc tas ir svarīgi.
Gana svarīgi, - es piekritu, - bet jums nekas nedraud. Tabletes jums nekaitēs.
Pēc nākamās vīna glāzes viņš piecēlās un sažņaudza manu roku.
Esmu ļoti priecīgs, ka mēs satikāmies! - viņš teica.
Es arī, - es atbildēju. - Atbrauciet kādu dienu mani apciemot! Atvediet līdzi Peniju! Man nebūs iebildumu, ja viņa nometīs krūšturi uz grīdas.
Jūs jokojat, - viņš lepni teica. - Es tagad saprotu, kad jūs jokojat.
Nu, lai jums jauks atvaļinājums! - es novēlēju un noskatījos, kā viņš raustīdamies aiziet uz mersedesu - pretī savam atvaļinājumam, īsajai brīvībai no rūpēm par viesnīcu.
Izdzēru vīnu un tad devos uz kino.
Tā bija filma, kuru es jau sen biju gribējis noskatīties un ārkārtīgi gaidīju. Es nopirku biļeti un ar lielu rūpību izvēlējos sēdvietu. Nodzisa gaisma, uz ekrāna parādījās titri - un tālāk es neko vairs neatcerējos, līdz trīs stundas ceturkšņus vēlāk mani pamodināja blakussēdētājs - viņš purināja mani aiz pleca un lūdza nekrākt tik skaļi, jo viņš nevarot saklausīt dialogu. Pārsteigumā pielēcu kājās. Es nekad mūžā vēl nebiju aizmidzis kinoteātrī. Nodomāju, ka vainīga sasodītā tablete kopā ar vīnu.
Tad es atcerējos Ludvigu - un man sastinga kājas.
Ak Dievs! Viņš rullēs tik uz priekšu, lai satiktu Peniju, - un tad pēkšņi saldi aizmigs pie sava mersedesa stūres. Es iztēlojos sadragāto, asinīm notašķīto vraku, aptinušos ap koku. Cerēju, ka varbūt viņš vēl nebūs devies ceļā. Es metos prom no kinoteātra kā apsēsts un iebruku garāžā, neapšaubāmi izskatīdamies tikpat nožēlojams, ar mežonīgu skatienu kā Ludvigam briesmu brīdī.
Misters Dītrihs… vai viņš ir prom? - es jautāju kalpotājam.
Jā, ser, viņš aizbrauca gandrīz pirms stundas, - tas atbildēja.
Jāatzīstas, ka es pavadīju trīs ļoti nelāgas dienas, līdz saņēmu pastkarti no Kalē, kas nomierināja manu satraukumu. Tajā bija rakstīts:
"Esmu saticis Peniju un rīt dodos laimīgā atvaļinājumā."
Un parakstīts: "Jūsu neķītrais hunnis Ludvigs."
Man likās, ka kaut kur te jāparādās teicienam par smiešanos pēdējam, bet esmu pārliecināts, ka Ludvigs to nekad nav dzirdējis.