Upes tvaikonis Doloresa salūza, kā upes tvaikoņi paraduši to darīt, vidusceļā starp ceļojuma sākumu un beigām - pie maza ciematiņa Meriadas ar kādiem diviem tūkstošiem iedzīvotāju Pa- ranas upes krastos. Šādai neglītai rīcībai šķietami nebija nekāda attaisnojuma, jo upe te bija plata, dziļa, rāma un ar labu straumi, kas steidzināja mūsu ceļu. Es biju saniknots, jo bez visas citas bagāžas es vedu divus jaguārus, divdesmit pērtiķus un kādus trīsdesmit dažāda veida putnus un rāpuļus. Biju aprēķinājis barības daudzumu piecu dienu ceļojumam un zināju - ja mēs aizkavēsimies pārāk ilgi, krājumi var izbeigties. Mani jaguāri, kaut arī rāmi kā kaķēni, dzīvoja, lai ēstu, un gadījumos, kad viņu prasības pēc trim sātīgām maltītēm dienā netika apmierinātas, niknuma un vilšanās gaudas veidoja asinis stindzinošu kakofoniju, kura pašam jādzird, lai spētu tai noticēt.
Es devos satikties ar kapteini. Tas bija drukns, tumšādains maza auguma vīriņš ar biezām, melnām ūsām un uzacīm, cirtainu matu ērkuli, ļoti baltiem zobiem un Parmas vijolīšu aromāta ieskauts.
- Capitano, - es teicu, - piedodiet, ka jūs traucēju, bet vai jums ir kaut mazākā nojausma par to, cik ilgi mēs te paliksim? Es uztraucos par savu dzīvnieku pārtiku.
Kapteinis paraustīja plecus Latīņamerikas iedzīvotājiem raksturīgajā plašajā, izvērstajā žestā un pacēla acis pret debesīm.
Senor, es nevaru jums to pateikt, - viņš atbildēja. - Tā nolādētā motora detaļa, kas salūzusi, it kā ir salabojama pilsētas smēdē, bet es par to šaubos. Ja to nevarēs izdarīt, mums vajadzēs sūtīt tai pakaļ uz iepriekšējo piestātni.
Vai kāds ir zvanījis un to detaļu pasūtījis? - es apjautājos.
Nē, - kapteinis atteica un paraustīja plecus. - Telefoni nedarbojas. Viņi saka, - līdz rītam tos nevarēs salabot.
Labi, tad es došos uz pilsētu un sadabūšu vēl pārtiku saviem bichos' . Neaizbrauciet bez manis, labi?
Kapteinis iesmējās.
Par to neraizējieties, senor, - viņš atbildēja. - Zināt, es aizsūtīšu pārīti indios jums līdzi par nesējiem. Viņiem šobrīd nekas nav darāms.
Tā nu es un divi indiāņi soļojām pa ceļu prom uz pilsētas centru, kur, kā es zināju, noteikti būs tirgus. Abi bija īsti Paragvajas indiāņi - maza auguma ar vara krāsas ādu, taisniem, sodrēju melniem matiem un acīm upeņu krāsā. Drīz vien, apkrāvušies ar avokado, banāniem, apelsīniem, ananasiem, četriem kazu gurniem un četrpadsmit dzīvām vistām, mēs devāmies atpakaļ uz Doloresu. Es novietoju savus pārtikas krājumus, ignorēju abu jaguāru centienus iesaistīt mani rotaļā un izgāju atpakaļ uz klāja. Šeit es pārsteigts ieraudzīju, ka vienu no pussabrukušajiem krēsliem, kas novietoti uz klāja pasažieru apmierinājumam, aizņēmis kāds džentlmenis. Vairums no krēsiem bija tik sapluinīti, ka bija bail tajos sēsties, un tik satrunējuši, ka sabruka no katra pieskāriena. Šis džentlmenis tomēr bija atradis vienu no retajiem, kas spēja izturēt viņa svaru. Viņš piecēlās, norāva milzīgo salmu cepuri un pastiepa roku.
Dārgo ser, - viņš teica nevainojamā angļu valodā, - atļaujiet sveikt jūs Meriadā, kaut arī, protams, šī aizkavēšanās jums neapšaubāmi ir kaitinoša! Mans vārds ir Mentons, Džeimss Men- tons - un jūs, ja nemaldos, esat misters Darels?
1 Bichos - dzīvnieki (spāņu vai.)
Es apstiprināju šo faktu, kamēr pats blenzu uz viņu. Mentona brūnie mati ar sirmajiem lāsumiem stiepās pāri mugurai gandrīz līdz dibenam un bija glīti sapīti bizē, ko galā nostiprināja maza ādas cilpiņa ar zilu akmeni. Viņa bārda, ūsas un uzacis bija kuplas - ciktāl varēju spriest, šķēru neskartas, - tomēr nevainojami tīras. Viņam bija lielas, zaļas, šaudīgas acis, un viņa ķermenis savādi raustījās, atgādinot slaidu, nervozu dzīvnieku, kas slapstās krūmos.
Dārgais draugs, - Mentons turpināja, - iemesls, kāpēc es steidzos šurp, uzzinājis, ka esat uz klāja, ir - ielūgt jūs apmesties pie manis. Es zinu, kādi ir šie upju tvaikoņi - smird līdz debesīm, ir eļļaini, nejauki, neērti un piedāvā jums tādu ēdienu, kas izskatās kā vietējās cūkkūts atraidīts. Jums taču tas jāatzīst, vai ne?
Man tas bija jāatzīst. Doloresa bija tieši tāda, kādu viņš to bija aprakstījis, un vēl ļaunāka.
Tur, - viņš norādīja, - tieši aiz tiem kokiem ir mana māja. Lieliska veranda ar vēdekļiem - tiem skaistajiem un vecmodīgajiem, kas atgādina Holandes vējdzirnavas, - un moskītu tīklu, tāpēc nav kukaiņu; tad vēl vecmodīga vācu istabmeita, kas pasakaini gatavo, un, mans dārgais draugs, visērtākie šūpuļtīkli, pats tos atvedu no Gvinejas! Nodrošina visbrīnišķīgāko miegu pasaulē, ticiet man.
Jūs to visu aprakstāt neatvairāmi, - es smaidīdams teicu.
Taču man jāatzīstas, - mans jaunais paziņa teica, paceldams roku, kas trīcēja un raustījās, - ka mana vēlme piedāvāt jums naktsmājas ir nenoliedzami savtīga. Saprotiet, te ir grūti atrast kompāniju - īstu kompāniju, es domāju. Cilvēki nebrauc šurpu, lai te apmestos. Te kļūst vientulīgi.
Es paskatījos uz pussabrukušo doku, eļļaino ūdeni, kas bija pilns ar alus bundžām un vēl nelāgākiem atkritumiem, un uz izkāmējušiem suņiem, kas meklēja ēdamo upes krastos. Es jau biju redzējis noplukušo pilsētiņu un tās noskrandušos iedzīvotājus.
Nē, es nudien ar grūtībām iztēlojos šo par tūristu iecienītu vietu, tāpēc būšu priecīgs pieņemt jūsu ielūgumu, mister Men- ton, - es teicu.
Lūdzu, sauciet mani par Džeimsu! - viņš sirsnīgi sacīja.
Bet man piecos jābūt atpakaļ, lai pabarotu manus dzīvniekus.
Jūsu dzīvniekus? - viņš pārjautāja.
Jā, es vācu dzīvniekus Eiropas zoodārziem. Man to pārziņā ir vesels bars.
Cik neparasti! Kāda savāda nodarbošanās! - viņš iepriecināts iesaucās. Ņemot vērā to, ko viņš man turpmāk pastāstīja, man tas vēlāk likās savādi.
Es iešu savākt mantas, - es teicu. - Tas būs ātri.
Man ienāca prātā… - Mentons strauji ierunājās, - man nudien neērti to jautāt, bet vai jums gadījumā nav viskijs? Saprotiet, man muļķīgā kārtā visi krājumi izbeigušies, vietējā veikalā arī, un mēs to nevarēsim dabūt ātrāk kā nākamnedēļ, kad kuģis atvedīs jaunus krājumus. Es zinu, ka tas ir šausmīgi apgrūtinoši… - Viņa balss aprāvās.
Nepavisam, - es atteicu. - Patiesību sakot, esmu atklājis tieši te, Paragvajā, diezgan labu skotu viskiju, ka te figurē ar neticamo "Dendija Dinmonta" nosaukumu. Tas nudien ir ļoti maigs un dzerams. Es vedu sešas kastes1 saviem draugiem uz Argentīnu, jo tas, ko viņi piedāvā Buenosairesā ar nosaukumu "Vecais Kontrabandists", ir derīgs tikai rūsas notīrīšanai no veciem automobiļiem. Es paņemšu vienu kasti līdzi, un jūs varēsiet nogaršot.
Laipni, nudien pārāk laipni no jūsu puses! Es sarunāšu pāris indiāņu, kas palīdzēs jums atnest mantas, - Mentons teica un, raustīdamies savā matu mežā, drudžaini aizsteidzās.
Es savācu dažas mantas, kas man likās nepieciešamas pagaidu mītnē pie Džeimsa Mentona, tad izvilku no kojas apakšas vienu
' 1 kaste = 9 pudeles viskija.
no sešām "Dendija Dinmonta" kastēm un pasniedzu to visu diviem smaidošiem indiāņiem, kuri gaidīja manas netīrās, miniatūrās kajītes ārpusē. Tikko viņi parādījās uz klāja, Džeimss ņēmās brāzmaini raustīties. Bija skaidri redzams, ka viņu galvenokārt interesē viskijs; viņš tā uzmanīja indiāņus, it kā šī kaste būtu biķeris ar svēto ūdeni, kas nekādā ziņā nedrīkst izšļakstīties. Kamēr mēs devāmies pa upes krastu uz Mentona māju, viņš pastāvīgi aizrādīja pašpārliecinātajiem, vingrajiem, pieredzējušajiem indiāņiem, kuri stiepa dievišķo nektāru uz saviem pleciem.
Uzmanieties no tās saknes! Tūlīt būs slidena vieta! Uzmanieties no tā zara - un tagad no tā baļķa… - Viņš nebeidza raustīties un pamācīt, līdz mēs uzkāpām pa koka kāpnēm uz viņa plašās verandas un viskija kaste bija droši novietota uz galda.
Mentona māja bija divstāvīga izbalējusi paneļu ēka ar lieliem slēģotiem logiem un plašu verandu, kas stiepās visapkārt apakšējam stāvam. Pakļauta visiem Paranas upes untumiem, māja bija uztupusies uz koka baļķiem savas desmit pēdas augstu no zemes. Dārzs - ja šo mežonību var nosaukt tik lepnā vārdā - bija pieaudzis ar apelsīnu, avokado, mango un citiem augļu kokiem, starp kuriem varēja redzēt plūstam un mirgojam upi.
Tā, - Džeimss teica, balsij trīcot tikpat stipri kā rokām, - mazliet iedzersim - tā sakot, ar jūsu piekrišanu! Mazs tosts par godu jums!
Viņš atrāva kasti vaļā un izvilka vienu pudeli. Viņa rokas raustījās tik stipri, ka es domāju - viņš to nometīs. It kā nejauši es izņēmu pudeli no viņa drebošajām rokām.
Tas ir dīvaini, - es ieteicos, - uz etiķetes pat ir dendidinmonta attēls. Nez kāpēc viņi izvēlējušies tik maz pazīstamu suņu sugu?
Novietoju pudeli drošībā uz galda; Mentons blenza uz to kā hipnotizēts. Pēkšņi viņš satrūkās, it kā pamozdamies.
Anna, - viņš iesaucās, - Anna, atnes glāzes!
No mājas iekšienes atskanēja īgna atbilde, un drīz vien parādījās Anna, nesdama paplāti ar divām lielām glāzēm. Tā bija drukna sieviete ar sirmiem, mezglā saņemtiem matiem, kas bija sastiprināti ar veselu mežu matadatu. Viņai varēja būt tiklab četrdesmit, kā deviņdesmit gadu; nežēlīgā seja un aukstās acis rosināja domu, ka viņa ar baudu vadījusi savas dienas kā uzraudze kādā no visnepievilcīgākajām koncentrācijas nometnēm. Viņa paskatījās uz viskija pudeli un kasti.
Atcerieties, ko Herr Doktor saka, - viņa mazliet draudīgi brīdināja.
Nu, nu, Anna, - Džeimss īsi atteica. - Misters Darels nevēlas klausīties visādās svētulīgās pļāpās.
Anna noņurdēja un iegāja atpakaļ mājā. Džeimss atskrūvēja pudeli un ar īsti varonīgu žonglēšanu, kuras laikā es brīdi nodomāju - viņš ar pudeles kaklu sašķaidīs abas glāzes, ielēja mērenu malciņu man un gandrīz pilnu glāzi pats sev. Ar to vieglo šoku, kādu izjūtam, redzot cilvēku lietojam "nepareizo" roku rakstīšanai vai dzērienu ieliešanai, es ievēroju, ka viņš ir kreilis.
Es nekad nelietoju toniku, - viņš kā atvainodamies paskaidroja, - tas sabojā garšu. Nu, priekā!
Tikko biju pielicis savu glāzi pie lūpām, kad viņējā trijos milzu malkos jau bija tukša. Džeimss aizraustījās līdz attālam krēslam un nodrebēdams sabruka tajā. Bija redzams, ka viskijs atšķetina viņa nervus, gluži kā izārdītu vecu adījumu.
Vienmēr esmu teicis, ka pirmais saulrieta malks ir vislabākais, - viņš izspieda caur klabošajiem zobiem un centās smaidīt.
Es arī, - es piekritu, atturēdamies no aizrādījuma, ka pulkstenis ir tikai pieci un saule vēl negrasās rietēt. - Domāju, es tagad labāk iešu un pabarošu dzīvniekus; pēc tam būšu brīvs.
Labi, labi, - Džeimss nomurmināja, bet neskatījās uz mani. Viņa skatiens bija kā piekalts pudelei.
Mani dzīvnieki katrs savā vīzē mani nosodīja, nolamāja un nozākāja par ēdiena pasniegšanu ar piecu minūšu nokavēšanos. Tomēr pamazām manas cietsirdības mežonīgā kritika rimās, dodot vietu tlksmlgai žokļu vārstīšanai, augļu čāpstināšanai un riekstu kraukšķināšanai.
Kamēr es pa upes krastu devos atpakaļ uz māju un apbrīnoju mušķērājus, kas, garajām astes spalvām krustojoties, snaikstījās pēc kukaiņiem, otrā upes krastā varēja redzēt milstam pamatīgu negaisu. Milzīgi gubu mākoņi stūmās uz šo pusi - melni, pur- pursarkani un pelēkzili kā persiešu kaķi -, reizēm pazibinādami dzeltenīgus zibeņu nagus. Neskaidri varēja dzirdēt pērkona rūkoņu, mākoņu zvēriem lienot tuvāk.
Ei, mister Darel, vienu mirklīti! - sauca kāda balss.
Uz manu pusi steidzās drukns maza auguma cilvēks ar sirmām ūsām, tuklu seju un caururbjošām, brūnām acīm. Viņam bija pilnīgi pliks pauris, mugurā saburzīts, diezgan netīrs lin- audekla uzvalks un rokā melna soma. No vienas kabatas kā zarnas gals karājās ārā stetoskops. Nevajadzēja būt dedukcijas ģēnijam, lai saskatītu šajā cilvēkā ārstu.
Doktors Lārkins, - mazais vīriņš stādījās priekšā un paspieda man roku. - Oficiāli strādāju Tanīna Kompānijai, bet pa laikam izpalīdzu arī nabaga sasodītajiem indiāņiem. Šie nolādētie parag- vajieši, vai zināt, savā kllrībā pret viņiem izturas kā pret lielceļa dubļiem - tikai tāpēc vien, ka dabūjuši pāris pilienu spāņu asiņu savās slinkajās vēnās. Indiāņi ir zemes sāls. Piedodiet, ka jūs aizkavēju, - gribēju vienīgi apjautāties, kā klājas Džeimsam. Pāris dienas neesmu viņu redzējis, biju pārāk aizņemts. Vai viņš ir labā formā, ko?
Nu, ja veselas viskija glāzes sausas izdzeršanu trīsdesmit sekunžu laikā var nosaukt par labu formu… - es prātīgi teicu.
Velns un elle! - Dakteris eksplodēja. - Kurš viņam iedevis to nolādēto mantu? Es ikvienam apkārtnē esmu pieteicis nedot viņam ne piles, pat ne piles! Es tikko biju viņu jauki atalko- holizējis.
Baidos, ka es esmu tas vainīgais, - es nožēlas pilns teicu. - Man neienāca ne prātā, ka Džeimss ir alkoholiķis. Lūgdams mani apmesties pie sevis, viņš ieminējās, ka esot beidzies viskijs, un, tā kā man drusku bija - es vedu to uz Buenosairesu -, es viņam iedevu vienu kasti.
Ak Dievs! Veselu kasti! - Lārkins iekliedzās. - Dievs vien zina, kas viņam pēc tik ilgas atturēšanās rēgosies! Ticiet man, kad es viņam pievērsos, bija trakāk par rozā ziloņiem.
Man šausmīgi žēl, - es teicu.
Tā nav jūsu vaina. Dabiska, laipna rīcība. Bet, paklausieties, - raugiet, varbūt varat aizvākt no viņa pārpalikušo mantu, ja vēl kas atlicis. Brīdinu - kad alkoholiķi nonāk šajā stadijā, tie kļūst viltīgi kā zebiekstes. Nu ko, man nav nozīmes iet jums līdzi. Tas būs kā sarkana lupata bullim. Te ir mana vizītkarte! Ja kļūst pārāk grūti, piezvaniet man. Viņam rādās šausmīgas halucinācijas, jūs pats redzēsiet, bet neņemiet tās vērā. Viņš droši vien stāstīs jums daudz blēņu - piespēlējiet viņam, izliecieties noticam. Es mēģināšu ar to tikt galā rīt, labi?
Labi, un piedodiet, ka iztramdīju jūsu AA [4] , - es teicu.
Lārkins īsi pasmaidīja.
Visus nevar izglābt, - viņš noteica un aizslāja.
Kad es atgriezos mājā, Džeimss bija ticis jau labi tālu: pudele gandrīz tukša, tās dibenā vīdēja tikai kāda pirksta tiesa viskija. Līdzās viņam uz galda bija nolikts vecmodīgs uzvelkamais gramofons un kaudze vecu plašu. Turpmāko notikumu gaitā tas izrādījās šausminoši trāpīgi, ka viņš spēlēja Mills Brothers iedziedāto "Mis Otis nožēlo".
Dārgais draugs, - Džeimss teica, strauji ieliedams atlikušo viskiju savā glāzē, - mans dārgais draugs, apdarījāt savu mājas soli, ko? Laiks saulrieta malkam - varu derēt, jūs to esat nopelnījis, vai ne? Šī pudele rādās tukša, tāpēc atkorķēsim nākamo; vai ne? Tā ir pareizi! - Viņa rokas tagad jau bija diezgan drošas, kamēr viņš ielēja divus normālus mēriņus - vienu sev, otru man.
Vakara gaitā Džeimss tomēr piedzērās arvien vairāk un vairāk. Viņš uzkumpis sēdēja galda galā, saķēris glāzi un paturēdams viskija pudeli viegli sasniedzamā attālumā, un tik tikko pieskārās Annas teicami pagatavotajām vakariņām.
Sakiet, - es jautāju, vienīgi vēlēdamies uzturēt sarunu, - kā jūs tikāt pie šis skaistās mājas?
Mājas? - viņš pārjautāja. - Šīs te mājas? Es to mantoju. No tantes. Šo māju un iztikas līdzekļus apmaiņā pret solījumu nekad vairs nespert kāju vecajā, labajā Anglijā. Viņai nepatika mana reputācija, vai saprotat? Man pašam tolaik tā arī diezko nepatika.
Viņš iedzēra malku viskija.
Kā jūs domājat - kāda bija mana nodarbošanās? Mēģiniet uzminēt! - Džeimss mudināja ar viltīgu spīdumu zaļajās acīs.
Nu, - es teicu, - to ir grūti pateikt. Jūs acīm redzami esat guvis labu izglītību. Iespējams, ka jūs bijāt kaut kas Sitijā, vai varbūt skolotājs, vai ierēdnis?
Jums gandrīz taisnība, - Džeimss teica un palaida dzērāja smieklu šalti. - Es biju valdības dienestā, pilnīgi pareizi. Bet es biju arī skolotājs. Pavisam īpašs skolotājs. Varat uzminēt?
Man nav ne jausmas, - es atteicu. - Akadēmiskajā pasaulē ir tik daudz variantu.
Akadēmiskajā pasaulē! Tas man patīk. Nē, manu zēn, es mācīju slepkavošanu. Profesionālu slepkavošanu, - viņš teica un piepildīja savu glāzi gandrīz līdz malām.
Jūs gribat teikt, ka apmācījāt desantniekus vai jūras kājniekus - kaut ko tādā garā? - es jautāju, bet mani pamazām sāka pārņemt šermuļi un es ilgojos, kaut būtu sveiks un vesels atpakaļ savā mazajā, smirdošajā kajītē.
Pie velna jūras kājniekus! - Mentons atcirta, lieliem malkiem tukšodams savu dzērienu. - Nē, mans dārgais draugs, es mācīju kāršanu.
Viņš pēkšņi pasvieda galvu uz vienu pusi šausminoši reālistiskā pakārta cilvēka pozā.
Jā, tieši to es mācīju. Mācīju citiem, kā sasiet mezglu, kas darbojas brīnumaini. Mezglu, kas ir atbilde uz visu. Mezglu, kas strauji nosūta jūs mūžībā. Mezglu, kas sagādā mazāk problēmu nekā laulību saites.
Jūs gribat teikt, ka bijāt sabiedriskais kārējs? - es neticīgi jautāju.
Nē, viņš paskaidroja, - es biju ceļojošais kārējs. Protams, pamatizglītību ieguvu Anglijā. Bija tikai jāskatās un jāmācās. Tā ir īsta māksla, vai zināt - pilnīgi pareizi ielauzt sprandu, lai viņi neciestu mokas, - saprotat? Te ietilpst arī matemātika, zināt, - novietot viņus uz lūkas tā, lai kristu iekšā taisni, novērtēt garumu un svaru, un kakla resnumu. Kā jau teicu, tā ir māksla. - Džeimss apklusa, spēcīgi nodrebinājās un iztukšoja glāzi. - Nelaime tā, ka tie bandubērni nepaliek beigti, - viņš atkal ierunājās aizlūstošā balsī. - Viņi neatstājas. Kāpēc viņi nevar palikt tur, kur ir, un nevilkties atpakaļ? Pie joda, viņi bija notiesāti!
Mentona zaļās acis pieplūda ar asarām, tās ritēja viņam ūsās un bārdā un tur krājās kā sniegpārslas tundrā.
Kāpēc viņi nevar likt mani mierā? - viņš izmisīgi atkārtoja. - Es vienkārši darīju savu darbu.
Jūs gribat teikt, ka redzat viņus sapņos? - es jautāju.
Redzu sapņos? Ellē, nē! Ja es redzētu viņus sapņos, doktoram Lārkinam ir kas tāds, kas vienā mirklī aizsūta nebūtībā un nekādi sasodīti sapņi man nerādītos. Es nudien vēlos, kaut redzētu viņus sapņos. Doks to izārstētu.
Jūs gribat teikt, ka jūs …. ēēē… redzat viņus? - Es kautrējos lietot vārdu "halucinācijas", jo baidījos, ka viņš apvainosies.
Ļaujiet man pastāstīt, kā tas notiek. Kā jau teicu, es ieguvu savu pamatizglītību pašās kara beigās. Toreiz mēs daudzus aizsūtījām uz viņpasauli, un tā es pamatīgi parāvu gaisā roku… Ha! Piedodiet, izspruka, tas nebija domāts kā joks. Nu lūk, karš beidzās un bija dučiem gaisā raujamo, un lielākajā daļā apvidu - zināt, tādos kā Jaungvineja, Āfrikas daļas, Malaja un pat Brisbena
Austrālijā - nebija kārēju, es domāju - pienācīgu kārēju, kuri pieprot mākslu, saprotat? Tāpēc mani mēdza sūtīt uz visām pusēm, un es rāvu viņus gaisā blāķiem, jo blāķiem viņi arī bija uzkrāti. Bet, būdams tajās vietās, es mēdzu apmācīt vienu vai divus vietējos, kā tas darāms. Biju tāds kā ceļojošs nāves profesors.
Mentons sīki, žagodamies iesmējās, vēl pāris asaru izšļācās un noritēja, izzuzdamas viņa ūsās. Viņš no jauna piepildīja glāzi un pārbaudīja viskija līmeni pudelē.
Tad mani aizsūtīja pakārt vienu vīru Malajā. Pilsēteles cietums bija pārpildīts, un viņš bija pārvests uz ciemata cietumu kādas divdesmit piecas jūdzes tālāk. Jūs zināt tādas vietas - sešas zemē ieraktas kameras, seržants un divi zemāka ranga sargi. Seržantam nebija citas vainas kā tikai nevīžība. Zemākie ofiņi bija, kā jau parasts, vienaldzīgi un vēl vairāk truli. Beidzot es saslēju ešafotu tā, lai tas darbotos, kā man patīk. Tad pienāca sodīšanas diena. Es piecēlos līdz ar saullēktu, pārbaudīju ešafotu un tad ieraudzīju seržantu piedzērušos un līdz nejēgai pienarkojušos gultā kopā ar sešpadsmitgadīgu skuķi tādā pašā stāvoklī. Uzpurināju abus apakšniekus - tie, paldies Dievam, bija skaidrā. Tie atveda cietumnieku uz ešafotu, un es viņu sagatavoju. Tad, kā parasts, jautāju, vai viņam ir kaut kas sakāms. Protams, viņš runāja tikai malajiešu valodā, bet viens no apakšniekiem iztulkoja to primitīvā angļu valodā. Viņš teica - tas vīrs sakot, ka neesot vainīgs nekādā noziegumā. Dabiski, lielākā daļa tā saka, tāpēc es uzmaucu viņam galvā maisu - un gaisā viņš bija. Atri un tīri.
Džeimss mirkli nolaida galvu uz rokām, un viņa pleci noraustījās. Tad viņš pacēla savu asarām slacīto seju un cieši paskatījās manī.
Es biju pakāris citu cilvēku, - viņš sacīja.
Augstais Dievs! - es šausmās iesaucos. - Ko jūs iesākāt?
Ko gan es varēju iesākt? - Džeimss atjautāja. - Es biju redzējis to cilvēku pa durvju lodziņu pilsētas cietumā. Man, protams, bija norādīts viņa garums un svars, un es biju novērtējis kakla resnumu, galvas līdzsvaru un formu. Visas nozīmīgās lietas. Bet, velns un elle, es nevaru atšķirt vienu pagānu no otra, nekad neesmu varējis! Un tas nolādētais seržants bija pārāk piedzēries un sanarkojies, lai man palīdzētu, un viņa apakšnieki pārāk stulbi.
Bet vai tas cilvēks neturējās pretī vai tamlīdzīgi?
Nē, viņi tajās vietās šķiet uztveram nāvi ļoti mierīgi.
Mentons vēlreiz pielēja glāzi pilnu ar viskiju. Es spriedu, cik
pudeles vēl varētu būt atlikušas.
Varat iedomāties, kāds tracis izcēlās, kad tas nāca gaismā. Virsraksti visas pasaules presē - "ŠAUSMINOŠAIS KĀRĒJS", "VĪRS, KURŠ NOGALINA PRIEKA PĒC", "BRUTĀLAIS BENDE", "BEZRŪPĪGAIS SLEPKAVA". Tādā garā. Esmu pārsteigts, ka jūs to neievērojāt.
Es biju Āfrikā, zināmā mērā nomaļā vietā, - es teicu, nepaskaidrodams, ka, visticamāk, biju kādā ciematā četrdesmit jūdžu attālumā no tuvākā ceļa un "The Times" tur netika katru rītu piegādāta.
Jā, tas bija mans gals. Protams, bija oficiāla nopratināšana un pieņēmums, ka esmu izdarījis noziegumu aiz nolaidības. Viņi teica - man esot vajadzējis gaidīt, kamēr seržants atjēdzas. Bet kā es to varēju? Man bija jānoķer lidmašīna un jāpagūst uz citu darbu. Es nevarēju likt tiem pārējiem nabaga neliešiem gaidīt, vai ne? - Šķita, ka viņš neapzinājās paša teikto.
Tā nu šie mani izspēra uz ielas. Mana tante - baznīcas pīlārs - protams, bija šausmās, tāpēc viņa mani finansiāli nodrošināja un atsūtīja uz šejieni. Tas bija jau sācies, bet es, pie joda, nodomāju, ka Paragvaja ir tik tālu, ka viņi nespēs man uz šejieni sekot.
Kas nespēs sekot? - es apjucis jautāju.
Džeimss paskatījās uz mani, un viņa acis pieplūda ar asarām.
Sejas, - viņš šņukstēja, - tās nolādētās sejas!
Es nogaidīju, līdz viņš saņemas.
Saprotiet, tas sākās kādu dienu, kad es skuvos. Ievēroju, ka viena sejas puse kļuvusi tāda kā neskaidra - tāda kā nefokusēta.
Es aizgāju pie dziednieka, un tas aizsūtīja mani pie acu ārsta. Tas nevarēja atrast nekādas vainas. Bet neskaidrums turpinājās, un kļuva vēl ļaunāk. Visa mana seja jau kļuva miglaina. Es tikko spēju saskatīt, kur skūt. Tad pēkšņi kādu dienu es ieskatījos spoguli - un tā nebija mana seja, kas lūkojās pretī, tas bija O'Mara, pirmais cilvēks, ko tiku pakāris kaut kur Nigērijā - viņš ar nazi bija sagriezis gabalos savu sievu. Zināt, es biju tik pārsteigts, ka vienkārši blenzu spogulī… un tad O'Mara man plati uzsmaidīja. Viņš nolieca galvu uz vienu pusi un izkāra mēli, tad atliecās, vēlreiz pasmaidīja, pamirkšķināja un nozuda. Es nospriedu, ka vainīgs viskijs. Jūs būsiet ievērojis, ka man patīk ieraut kādu mēriņu. Tāpēc es atsāku skūties - un nākamajā mirklī mana seja aizmig- lojās un parādījās Dženkinsa seja. Ak Dievs, cik nikni viņš blenza uz mani! Es no bailēm nometu skuvekli zemē. Tad viņš nozuda un parādījās Ju Lings, tad Tomsons, tad Randžits Singhs un tā tālāk, un tā tālāk, veseli divpadsmit. Atceros, ka vēmu tualetē un drebēju pie visām miesām, it kā man būtu uznākusi malārijas lēkme. Es zināju, ka nevaru par to stāstīt savam ārstam - tas iemestu mani polsterētā kamerā ātrāk nekā jūs izteiktu "Džeks Robinsons"'. Domāju, ka varbūt vainojams spogulis, tāpēc aizgāju un nopirku jaunu. Bet līdz nākamajam rītam viņi arī to bija atraduši. Nopirku citu - tas pats. Domāju - varbūt vainīgs spoguļa izmērs vai forma. Iztērēju veselu kapitālu par spoguļiem, bet tam nebija nozīmes, viņi iedabūja savas sejas katrā, nolādēts, pilnīgi katrā! Tāpēc es to visu audzēju, - viņš teica, norādīdams uz savu sejas rotu, - to muļķīgo bārdu.
Bet bārddzinis noteikti… - es iesāku.
Nē, - Mentons mani pārtrauca, - kad apliku pirmajam vīram virvi, mani pirksti pieskārās pie viņa kakla. Tāda silta, mīksta un samtaina sajūta, zināt… Atceros, es nodomāju - "pēc trīsdesmit sekundēm šis kakls būs pārlauzts, un pēc pāris stundām tas vairs nebūs silts un samtains, tas būs kā auksta jērgaļa". Zināt, tas mani kaut kā satrieca. Sarūgtināja vairāk nekā tikai mazliet. Tāpēc man nepatīk, ka citi noņemas ap manu rīkli vai kaklu. Tas liek man justies neomulīgi. Tiešām muļķīgi, bet tā nu tas ir. Tā ka nekādus bārddziņus! Vai jūs man ticat - es domāju, par tiem spoguļiem?
- Jā, protams, - es teicu, pūlēdamies piešķirt savai balsij tik daudz pārliecības, cik vien iespējams. - Jūs nepārprotami redzējāt kaut ko tādu, kas jūs nobiedēja.
Mentons piepildīja savu glāzi un ieskatījās pulkstenī.
Šovakar notiek padomes sēde, lai reizi par visām reizēm visu noskaidrotu. Nedrīkstu to nokavēt. Jāpaliek skaidrā. Viņi ir viltīgi kā pats Makjavelli. Bet mums vēl laika gana. Nāciet, es jums kaut ko parādīšu!
Nesdams savu glāzi piesardzīgi kā dzīvības uzturēšanas sistēmu, viņš veda mani uz priekšu pa gaiteni, kura galā atradās milzīgas dubultdurvis. Viņš tās atslēdza, atrāva vaļā un iededza gaismu milzīgā, mirdzošā kroņlukturī istabas vidū. Tā bija gara istaba, varbūt kādas četrdesmit reiz divdesmit pēdas liela, un visā tās garumā stiepās plats, lieliski nopulēts rožkoka galds. Galda abās pusēs bija izvietoti divpadsmit krēsli - seši katrā pusē, un galda galā atradās trīspadsmitais krēsls - rupji tēsta, bagātīgi izrotāta mēbele ar masīviem roku balstiem. Visu gala sienu aizņēma viens gigantisks spogulis zelta rāmī, kurā atspoguļojās galds, krēsli un kroņlukturis virs tiem. Tā bija iespaidīga istaba, bet visiespaidīgākās tajā bija sienas, nokarinātas ar neskaitāmiem visādu formu, lieluma un krāsu spoguļiem - no garām spoguļsienām līdz apaļiem vannasistabu spoguļiem un sīciņiem dāmu pūdernīcu spogulīšiem. Spoguļi bija apaļi, ovāli, četrstūraini, pat trīsstūraini. Dažiem bija grezni rotāti rāmji, dažiem vienkārši koka ietvari, dažiem gludi hroma ielogojumi. Vienīgais, kas visiem bija kopīgs, - tie bija pienagloti pie sienas ar noasinātu dzelzs tapu, kas urbās cauri spoguļu sašķembotajiem centriem.
Redzat? - Džeimss teica, mazliet sagrīļojies, un pamāja uz spoguļiem. - Izmēģināju tos visus. Bet viņi tika iekšā visos - kā žurkas siena kaudzē! Te, pie šīm sienām pienagloti apmēram tūkstoš gadi nelaimes, ja esat māņticīgs. Ha! Mana nelaime ieradās, pirms tos sadauzīju1.
Viņš pārsteigts pablenza savā tukšajā glāzē, tad pameta skatienu pulkstenī.
Iesim, iedzersim vēl pa vienai, - viņš teica. - Laika ir, cik uziet.
Tad es ar bažīgām trīsām ievēroju, ka ikkatra rūpīgi novietotā
krēsla priekšā, izņemot trīspadsmito, uz galda nolikta drukāta kartīte ar vārdu. Pirms Džeimss nodzēsa gaismu, es vēl paspēju pāris no tām izlasīt: O'Mara, Randžits Singhs, Dženkinss, visi tie pakārtie cilvēki, kurus viņš bija pieminējis. Viņš bija minējis padomes sēdi, bet man šī istaba vairāk izskatījās pēc zvērināto apspriedes telpas - divpadsmit mirušo vīru zvērināto tiesa. Es nodrebēju; cerēju, ka viņš nelūgs man piedalīties tajā kā novērotājam.
Mentons rūpīgi aizslēdza lielās divviru durvis, un mēs atgriezāmies verandā. Negaiss šobrīd trakoja tieši virs mums; tas centās aprit māju, drebinādams to ar pērkonu, staipīdams savus zibens nagus gar metāla notekcaurulēm, šķiezdams dzirksteles un sieka- lodams lietusgāzi, kas rībēja pret jumtu, gandrīz pārspējot varžu kurkstēšanu. Mums vajadzēja kliegt, lai viens otru sadzirdētu.
Tas paies garām! - Džeimss sauca, piepildīdams glāzes. - Vienmēr tā notiek.
Bet negaiss negribēja paiet garām. Tas joprojām bija noenkurojies virs mums, it kā zinātu, ka te grasās notikt kaut kas pārdabisks, un gribētu tajā piedalīties. Tas tupēja virs mums kā kaķis pie pusbeigtas peles, gaidīdams tās kustēšanos.
Džeimss paskatījās pulkstenī.
Man tagad jāiet, dārgais draugs! - viņš kliedza. - Lūdzu piedošanu, bet tā ir svarīga sapulce. )ūs zināt, kur ir jūsu istaba, vai ne?
' Saskaņa ar ticējumu, saplēsts spogulis nes nelaimi.
Ja mēs saceļam pārāk lielu traci, vienkārši piebungojiet pa grīdu! Tomēr šaubos, vai ar visu šo troksni visapkārt jūs mūs dzirdēsiet.
Mentons piecēlās, pēkšņi kļuvis pilnīgi skaidrs, tik smalkma- nierīgs kā jebkurš namatēvs, pie kura tiku apmeties.
Piedodiet, ka jūs pametu, - viņš teica, - bet, vai zināt, ir svarīgi tikt skaidrībā.
Es jūs pilnīgi saprotu, - es atbildēju.
Kamēr viņš devās atpakaļ uz spokaino zāli ar neskaitāmajiem sadauzītajiem spoguļiem, es kāpu augšā uz savu istabu ar gigantisku Gvinejas šūpuļtīklu visā tās garumā. Pār to bija salocīta vicuiīa vilnas sega, mīksta un viegla kā zirnekļu tīmeklis, silta kā ugunskurs. Es izģērbos, ietinos segā, piesardzīgi aizlavījos līdz kāpņu laukumiņam un notupos. Negaiss vēlreiz mēģināja izķidāt māju, dragājot to ar zibens spērieniem, tad uz brīdi viss apklusa - un es izdzirdēju Džeimsa Mentona balsi:
Bet jums jāsaprot, ka es biju ierēdnis, kroņa kalpotājs. Es nenotiesāju jūs, Dženings, to izdarīja tiesnesis un zvērinātie… Kāpēc jūs neejat mocīt viņus… Vai tāpēc, ka es jūs nogalināju? Bet vai jūs nesaprotat - man maksāja par to, lai jūs nogalinu, - jūs bijāt vainīgs… o jā, jūs bijāt, pie joda, viņas ķermenis t>ija jūsu mašīnas bagāžniekā… nazis noklāts ar jūsu pirkstu nospiedumiem… viņas asinis uz jūsu drēbēm… pie joda netiešos pierādījumus! Nē, es nevienam neesmu stāstījis, ka jūs aptaisījāties, tieši pirms es jūs pagrūdu. Nesakiet…
Atskanēja vēl viens pērkona dārdiens, tas rībēja tik ilgi, ka es nesaklausīju strīda beigu daļu. Atkal iestājās klusums - un es sadzirdēju pudeles noklinkstēšanu pret glāzi. Nebija dzirdama neviena cita balss kā vien Mentona.
Jūs lieliski zināt, Ju Ling, ka tas bija nelaimes gadījums - es pusstundu vēroju jūs pa durvju lūciņu, bet jūs sēdējāt sakumpis. Es nevarēju saredzēt, ka jums ir tik tievs kakls. Profesionālam kārējam nav paraduma raut nost galvu! Es zinu, tas jums bija apkaunojums…
Jauns pērkona grāviens un šķeļošs brīkšķis, zibens šautrai iesperot notekcaurulē un atraujot to no jumta.
Es nosēdēju kāpņu galā stundas divas, klausīdamies, kā Mentons strīdas ar cilvēkiem, kurus viņš pakāris; tikmēr pērkons drebināja māju tā, ka likās - mēs esam metamie kauliņi kausā. Vienreiz es nozagos lejā, ielēju sev viskiju un atkal atgriezos kāpnēs, lai klausītos Mentonā.
Labi! Labi! - viņš beidzot iekliedzās. - Jums ir desmit minūtes laika, lai pieņemtu, kā jūs paši to saucat, savu spriedumu. Es izmantošu desmit minūtes, lai aplaimotu sevi ar dzērienu un pieņemtu savu spriedumu.
Es piecēlos un atkāpos no kāpņu laukumiņa, jo Mentons strauji izmetās no zāles, aizvēra durvis un aizlēkšoja pa gaiteni uz verandu. Es apsvēru, vai man nevajadzētu viņam piebiedroties, aizbildinoties ar bezmiegu, bet tad dzirdēju, kā viņš ielej sev dzērienu un sāk staigāt šurpu turpu, kaut ko murminādams, - un es nolēmu to nedarīt. Brīdi likās, ka vētra atkāpusies, skanēja tikai nepārtraukta lietus graboņa, it kā pār māju bārstītu smalku granti, un bija redzami reti zeltaina zibens uzliesmojumi. Pēkšņi Mentons ātri metās atpakaļ uz gaiteni, turēdams rokā neizbēgamo viskija glāzi. Pa dubultdurvīm viņš iebrāzās gaismas lokā un aizvēra tās.
Nu, džentlmeņi - ja drīkstu jūs tā uzrunāt -, vai esat vienojušies par spriedumu?
Es noliecos, lai saklausītu, un negaiss, kas bija tikai nogaidījis, uzbruka mājai ar tādu pērkona dārdu, kas pārspēja visus citus. Kad tas apklusa, es sadzirdēju Mentona balsi.
Ak tad tāds ir jūsu spriedums? Nu, tad es pateikšu, ko domāju par jums, jūs, slepkavnieku bars! Jūs esat pelnījuši it visu, ko saņēmāt. Jums ir garīgi atpalikušu bērnu smadzenes. Jūs visi bijāt pelnījuši nāvi, un es esmu sasodīti priecīgs, ka man bija dots uzdevums uzraut jūs visus gaisā. Esmu lepns, vai dzirdat - lepns, ka esmu attīrījis zemi no tādiem neliešiem…
Kārtējais pērkona dārds noslāpēja viņa tirādi.
Nepretojies viņiem, idiot! - es pieķēru sevi sakām, it kā viņa murgu viesi, zvērinātie, būtu no miesas un asinīm. Pērkons nebeidza dārdēt, un es vairs nevarēju sadzirdēt Mentona balsi. Drīz vien es saklausīju kaut ko, ko noturēju par krākšanu; nolēmis, ka viskijs beidzot darījis savu un Džeimss pie galda aizmidzis, es atgriezos savā šūpuļtīklā, bet atzīstu, ka gulēju nemierīgi.
Pamodies es taisnā ceļā devos uz Džeimsa istabu, kur viņa milzīgais guļamtīkls karājās kā gara, balta pāksts bez zirņiem. Nogāju lejā pa kāpnēm un pieklauvēju pie lielajām dubultdurvīm tumšajā gaitenī.
Džeims, - es saucu, - tas esmu es, Džerijs! Vai drīkstu ieiet? - Atbildes nebija. Es nospiedu rokturi, bet durvis bija aizslēgtas. Es atspiedos pret tām; šķita, ka durvis ir visai neizturīgas. Atkāpies es iespēru pa atslēgu. Pēc otrā spēriena durvis atsprāga vaļā - un es apžilbu no kroņluktura spožās gaismas, jo tas vēl arvien dega. Iegāju zālē un nolūkoju to visā garumā. Milzīgajā spogulī pie gala sienas atspoguļojās pulētā galda plašums ar kartītēm un krēsliem - un pašā galā, kur vajadzēja atrasties trīspadsmitajam krēslam, pie sijas karājās Džeimsa Mentona ķermenis. Tas nebija pievilcīgs skats. Lielais krēsls, ko viņš acīmredzot bija izmantojis, gulēja uz sāniem blakus galdam. Bija skaidrs, ka viņš uzcēlis krēslu uz galda (vai varbūt kāds cits to bija izdarījis?), piesējis virvi pie sijas un tad aizspēris krēslu prom (vai varbūt kāds to bija parāvis?). Mentons nepārprotami bija miris, tomēr es jutu, ka man jādabū viņš lejā.
Es aizgāju uz virtuvi un atradu asu nazi. Ar pūlēm es uzcēlu lielo krēslu atpakaļ uz galda. Tuvumā Džeimsa mirstīgās atliekas bija vēl nepievilcīgākas nekā no tāluma, jo papildus nepārvaramai mēslu smakai viņa deguns bija asiņojis un ūsās un bārdā salipušas sakaltušu asiņu lāstekas. Man nācās turēt viņu piespiestu sev cieši klāt, lai noturētu viņa svaru, kamēr griezu virvi; mūsu sejas atradās pavisam līdzās, un sastāvējusies viskija smaka gandrīz lika man apvemties. Kad virve bija pārgriezta un Džeimss ar visu svaru uzkrita man virsū, krēsls pa galda gludo virsmu aizslīdēja kā akmens pa ledu; gan krēsls, gan līķis, gan es nogāzāmies zemē. Nelaimīgā kārtā es uzkritu Džeimsam virsū, un no mana svara viņam ar pretīgu burzguļojošu skaņu vēl izspiedās mēsli un tajā pašā laikā ap kaklu savilktās cilpas atslābināšanās atbrīvoja sasmakušu elpu tieši man sejā. Es pietrausos kājās, aizvilkos uz virtuvi un sāku drausmīgi vemt.
Nolēmu, ka labākais, ko varu darīt, ir piezvanīt doktoram Lār- kinam. Kaut arī saule bija tikko uzlēkusi, viņš atsaucās jau pēc otrā signāla.
Si, doctorio Larkin, quien habla?'
Tas esmu es, Džerijs Darels, - es atsaucos.
Kā klājas Džeimsam? - viņš jautāja.
Pagājušajā naktī viņam bija ļoti smagas halucinācijas, un no rīta es atradu viņu pakārtu.
Jūs gribat teikt - viņš pakāries? - Lārkins asi noprasīja.
Mmmm… jā, es tā domāju. Es noņēmu viņu. Nav nekādu šaubu, ka viņš ir miris. Cilpa bija zem labās auss, tātad viņš nosmacis, nevis lauzis sprandu.
Nepareizā auss, ko? Te nu bija viņa stāsti par kārēja amatu.
Nē, viņš bija stipri piedzēries, turklāt viņš ir kreilis, - es paskaidroju, tai pašā laikā domādams: gribētos zināt, kurš noorganizējis tā, lai Mentons mirtu vissāpīgākajā veidā?
Paklausieties, - Lārkins sacīja, - ejiet prom no turienes! Sakravājiet savas mantas un atgriezieties uz Doloresas. Esmu dzirdējis, ka pēc stundas tā kuģos tālāk. Neblandieties apkārt, citādi jūs apcietinās!
Dieva dēļ, par ko?
Ja esat gringo2, Paragvajā jūs apcietinās par jebko. Vai kārojat pavadīt nākamo gadu cietumā, kamēr bars dago juristu iztiesās jūsu lietu?
Nē, - es noteikti atteicu.
Nu, tad savāciet savas mantas un atgriezieties uz kuģa! Es nekavējoties ieradīšos un paziņošu, ka pats esmu izņēmis viņu no cilpas. Labi?
Labi, - es piekritu.
Jā, un vēl, Darel, - es pieņemu, ka viskijs vairs nav atlicis?
Kā par brīnumu, divas pudeles ir.
Nolieciet tās uz verandas galda, ja tas jūs neapgrūtina!
Vai tas ir jūsu honorārs? - es apjautājos.
Nē, tās būs policijas priekšniekam. Visu gaišu! - Viņš nosvieda klausuli.
Es steidzīgi sakravāju savas nedaudzās mantas un metos lejup pa kāpnēm uz apakšstāvu, kur, sev par pārsteigumu, ieraudzīju gaidām smaidošu indiāni.
Capitano… kuģis… atā! - viņš paskaidroja.
Pasniedzu viņam savu saini un ar žestu norādīju, lai dodas prom. Bija tikai viena lieta, ko man vajadzēja pārbaudīt; kaut kas tāds, ko biju ar vienu acs kaktiņu saskatījis, bet nebiju piefiksējis. Es atgriezos lielajā zālē, kur gulēja nabaga Džeimsa uztūkušais un bezveidīgais ķermenis, un paskatījos uz galdu. Viegli nodrebēdams, es sapratu, ka neesmu kļūdījies. Visi divpadsmit krēsli, kuru priekšā uz galda atradās kartītes, bija pagriezti pret galda galu, it kā cilvēki, kuri tajos sēdējuši, būtu pagriezušies, lai būtu ērtāk skatīties. Ko gan? Soda izpildi?