Es uzzināju par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un juceklīgo iespaidu, kādu tās atstāja uz visai ievērojamu sabiedrības daļu - no Sansebastjana ciema iedzīvotājiem līdz Mazajām nevainības māsām un Montekarlo krupjē - tikai tāpēc, ka man gadījās pazīt mis Būtu-Vaičerliju.
Ik gadu dodamies uz savu mazo namiņu Francijas dienvidos, lai mazliet parakstītu, es vienmēr apmetu likumu līdz Montekarlo un pavadu tur dažas dienas kopā ar saviem draugiem, Žanu un Melāniju Šulciem. Žans ir atvaļināts Šveices baņķieris, visai pārticis vīrs ar bandīta ūsām un blēdīgām zilām acīm, bet Melānija - krāšņa amerikāņu meitene, viena no tām slaidajām meičām ar gariem matiem un profilu, kas liek jauniem vīriešiem blenzt ar atkārtu žokli. Es viņu abus ļoti mīlēju un tikai tāpēc negribīgi piekritu, kad kādu vakaru viņi izteica kvēlu vēlēšanos doties uz kazino.
Es pats neesmu spēlmanis. Jau ļoti agrā bērnībā iemācījos, ka cilvēkam, lai viņš varētu veiksmīgi spēlēt, jāpiemīt īpašai karmai. Ja es saderēju par kādu zirgu vai suni, tas tūliņ saķēra nagu un mutes slimību vai trakumsērgu. Ja ruletē liku uz melno krāsu, sarkanie ņēma virsroku ar īstenu maoistu ļaunprātību. Rūgtā pieredze mani mācījusi, ka, ja es saderētu ar kādu, ka debesis ir zilas, tās tūliņ kļūtu melnas no negaisa mākoņiem. Tādējādi esmu nācis pie slēdziena, ka no dabas neesmu radīts par spēlmani, tāpēc arī nekad nespēlēju. Taču maniem draugiem šādas aiztures nebija; viņi bija laimīgi noskaņojušies uz asiņu nolaišanu savam bankas kontam.
Pamests savā vaļā, es staigāju apkārt, vērodams spēlmaņus - lielisku personību izlasi no sīka kuprīša, kas atgādināja čigānu, līdz graciozai blondīnei, kura likās izkāpusi tieši no Vogue lappusēm, - no frakā tērpta nēģera ar tik neizteiksmīgu seju kā Lieldienu salas statujai līdz nesamērīgi resnam vīram ar violeti sarkanu ģīmi un gārdzošu elpu, kas vēstīja, ka viņš pilnīgi noteikti mirs pie galda. Mis Būta-Vaičerlija izcēlās pat šajā neparastajā pūlī un piesaistīja manu uzmanību.
Viņa bija maza, trausla sieviete, kuras āda uz kakla nokarājās ielocēs un krokās kā priekškars. Viņas seju klāja smalku krunciņu tīkls kā lielas upes iztekas reljefa karte. Viņas deguns bija izcils un kumps kā ērgļa knābis. Acis bija miglainas, ūdenszilas kā bālas kapmirtes; kreisajā viņa nēsāja monokli, kam bija piesieta gara muarē lente. Viņas drēbes bija apbrīnojamas. Tās nepārprotami tikušas modelētas un šūtas kaut kad 20. gadu sākumā; garā kleita bija šūta no tumši sarkana samta ar filigrāni izstrādātām zelta pogām un garām piedurknēm. Galvā viņai bija tumšsarkana samta cepure, greznota ar dzeltenām strausa spalvām un kāda, šķiet, zinātnei vēl nepazīstama dzīvnieka kažokādu. Šī pati kažokāda rotāja arī kleitas apkakli, aproces un apakšmalu. Ap viņas bruņurupuča kaklu karājās vairākas garas, daudzkrāsainas kreļļu virtenes, un pie tās kleitas daļas, kura, domājams, slēpa krūtis, bija piesprausta liela, dzeltena satina roze. Viņas brīnišķīgi veidotās rokas izskatījās kā darinātas no sausiem, trausliem eksotiska koka zariem, un viņa tās graciozi kustināja, darbodamās ar spēles žetoniem. Viņas sejā varēja manīt tikai vieglu plakstiņu ēnu, vaigu sārtuma un lūpu krāsas pieskārienu, grima nebija tik daudz, lai viņa izskatītos pēc senatnīga klauna. Kad viņa uzsmaidīja krupjē, lieliski un balti atmirdzēja viņas liekie zobi. Es vērtēju, ka viņai ir krietni pāri septiņdesmit, un biju pārsteigts, kad vēlāk atklāju - viņai ir astoņdesmit divi gadi. Spriežot pēc šausmīgās franču izrunas, viņa bija angliete.
Viņai priekšā uz galda atradās maza piezīmju grāmatiņa, kurā viņa rūpīgi pierakstīja laimējušos numurus. Viņa nodevās tai šausminošajai lietai, ko sauc par "sistēmu". Visapsēstākajiem spēlmaņiem (spēlēšanas apsēstība ir tāda pati slimība kā alkoholisms) ir sistēmas, kurām tie akli uzticas. Fakts, ka sistēma nedarbojas, neko nenozīmē; tā vienkārši liek justies ērti, tāpat kā truša ķepiņa, un ir apmēram tikpat lietderīga. Šie cilvēki var zaudēt deviņpadsmit no divdesmit likmēm, bet tā vienīgā, kas vinnē, pierāda viņu sistēmas nekļūdīgumu. Apsēstos spēlmaņus atšķirībā no parastajiem var viegli pazīt. Viņi fanātiski vēro mazo bumbiņu, kas ar nāvējošas automāta kārtas skaņu riņķo apkārt ratam; viņu seja saspringst un kļūst plēsonīga, kad bumbiņa samazina ātrumu un visbeidzot iekrīt atpūsties numurētajā caurumiņā. Viņi izgrūž garu nopūtu, kā izskanot brīnišķīgai mūzikai, un, ja ir vinnējuši, tad triumfējot, mirdzošām acīm, starojošiem smaidiem pievēršas pārējiem spēlmaņiem un bezkaislīgajam krupjē. Ja viņi zaudē, tad steidzīgi ņemas pierakstīt numurus, lai uzlabotu savu sistēmu, kustinot lūpas kā mēmā lūgšanā.
Mis Būta-Vaičerlija bija augstākās raudzes apsēstā spēlmane. Viņa pierakstīja piezīmes bagātīgos apjomos; sakārtojusi savus žetonus rindās kā gvardus uzbrukuma gatavībā, viņa nemitīgi klabināja pa tiem ar saviem labi manikirētajiem nagiem. Viņa izdarīja likmes ar tāda cilvēka izskatu, kurš zina, ka vinnēs, un tad, kad bumbiņa devās savā riņķveida nāvessienas ceļojumā, viņa ieskrūvēja monokli vēl ciešāk acī un blenza uz apli tā, it kā varētu iehipnotizēt bumbiņu īstajā numurā. Taču šis nebija viņas veiksmes vakars, un es vēroju, kā viņas mazais žetonu bataljons - viņas gvardu armija neveiksmju gaitā sadilst, līdz neviens pats vairs nebija atlicis. Nezināju, vai tas bija apgaismojums vai mana iztēle, bet ar katra žetona zaudējumu viņa izskatījās bālāka un bālāka, tā ka smiņķis izcēlās vaigu galos tik koši, it kā viņai būtu drudzis.
Viņa eleganti piecēlās no galda un pamāja ar galvu krupjē, kurš bez kādas izteiksmes paklanījās viņai. Tad viņa lēnām devās ārā no telpas. Es viņai sekoju. Nonākusi lielajā ieejas vestibilā ar marmora kolonnām, viņa pēkšņi sagrīļojās un pastiepa roku, lai pieķertos pie vienas no tām. Es laimīgā kārtā biju viņai tuvu klāt; ātri metos uz priekšu un satvēru viņas roku. Miesa, cik nu tās vēl bija atlicis, bija mīksta un ļengana, es sajutu kaulu cauri rokai, šķietami tik trauslu kā kokogles stienīti. No viņas uzdvesmoja savāds aromāts, kas mani samulsināja, - nevis smaržas, bet kaut kas līdzīgs. Nevarēju saprast, kas tas ir.
Ļoti laipni, - viņa grīļodamās nomurmināja, - ļoti laipni… Laikam paklupu… Cik muļķīgi…
Apsēdieties uz brīdi! - es teicu, vadīdams viņu uz netālo bagātīgi izrotāto dīvānu. Vecā dāma aizstreipuļoja līdz dīvānam un saļima uz tā kā nevērīgi nomesta lupatu lelle. Viņa aizvēra acis un atslīga atpakaļ. Smiņķis, lūpu krāsa un plakstiņu ēnas tagad izcēlās uz sagrumbotās sejas pienbaltās ādas spilgti kā neona gaismas. Monoklis bija izkritis no acs un gulēja uz viņas krūtīm, kas smagi cilājās. Es sataustīju pulsu - tas bija vājš, bet ritmisks. Apturēju garāmejošu viesmīli.
Atnesiet kundzei brendiju, ātri, - es teicu.
Viesmīlis uzmeta vienu īsu skatienu grumbainajam graustam tumši sarkanajā samta kleitā un cepurē un aizsteidzās. Viņš atgriezās slavējami drīz un atnesa kausu ar bagātīgu brendija mēriņu.
Iedzeriet mazliet, - es teicu, apsēdies blakus vecajai kundzei, - tas jums palīdzēs!
Viņa atvēra acis, sataustīja monokli un pēc viena vai diviem neveiksmīgiem mēģinājumiem pamanījās to ieķīlēt acī. Tad nopētīja brendija glāzi un paskatījās uz mani.
Jaunais cilvēk, - viņa teica, sašutumā izsliedamās, - es nedzeru'!
Vēlreiz sajutu uzvilnījam viņas savādo aromātu. Tas bija viņas elpā - un pēkšņi es sapratu. Metilspirts! Vecā dāma bija ne tikai spēlmane, bet arī alkoholiķe.
Parastos apstākļos, kundze, es jūs neaizvainotu, piedāvādams stiprus dzērienus, - es samierinoši teicu, - bet jūs liekaties mazliet savārgusi - bez šaubām, no karstuma - un es uzskatu, ka šis varētu līdzēt. Vienīgi kā zāles!
Viņa pablenza manī caur monokli, kas lika vienai acij izskatīties jokaini lielākai nekā otrai, tad pievērsās brendija kausam.
Nu, - viņa teica, - ja nu vienīgi kā zāles, tad tas, protams, ir savādāk. Tētiņš mēdza teikt, ka malciņš brendija ir labāks nekā visi dakteri kopā.
Pilnīgi piekrītu, - es sirsnīgi teicu.
Viņa paņēma glāzi no manas rokas un izmeta vienā rāvienā, tad noklepojās, izvilka sīciņu mežģīņu mutautiņu un noslaucīja tajā muti.
Tas sasilda, - viņa teica, aizvērdama acis un atslīgdama atpakaļ. - Ļoti sasilda. Tētiņam bija taisnība.
Es ļāvu viņai brīdi sēdēt nekustīgi, kamēr brendijs iedarbojās. Drīz vien viņa atvēra acis.
Jaunais cilvēk, - viņa beidzot neskaidri teica, - jums bija pilnīga taisnība. Es jūtos nesalīdzināmi labāk.
Vai vēlaties vēl vienu? - es jautāju.
Laikam jau nevajadzētu, - viņa prātīgi teica, - bet varbūt…
Es pamāju viesmīlim, un tas atnesa vēl vienu brendiju. Šis mēriņš nozuda tikpat apbrīnojami strauji kā pirmais.
Kundze, - es teicu, - tā kā jūtaties mazliet savārgusi, varbūt jūs atļausiet man pavadīt jūs līdz mājām?
Es miru vai nost no vēlēšanās uzzināt, kur šī neparastā relikvija mitinās pa dienu.
Viņa atvēra acis un pablenza uz mani.
Vai es jūs pazīstu? - viņa apjautājās.
Diemžēl ne, - es atzinu.
Tad tas ir ļoti nepiedienīgs piedāvājums, - viņa atteica, - ļoti nepiedienīgs!
Bet ne tādā gadījumā, ja es stādīšos priekšā, - es teicu un tā arī izdarīju.
Viņa karaliski pielieca galvu un pacēla savu trauslo roku.
Es esmu Suzanna Būta-Vaičerlija, - viņa teica tā, it kā paziņotu, ka ir Kleopatra.
Jūtos pagodināts! - es svinīgi atbildēju un noskūpstīju viņas roku.
Jums vismaz piemīt kādas manieres, - viņa negribīgi atzina. - Lai notiek, jūs drīkstat pavadīt mani līdz mājām.
Dabūt mis Būtu-Vaičerliju cauri garajai kāpņu telpai, cauri hallei un lejup pa kāpnēm bija vesels notikums, jo abi brendija mēriņi nupat bija pilnībā iedarbojušies un, postoši ietekmēdami viņas kāju stabilitāti, vienlaicīgi atraisīja viņas bērnības atmiņu straumi; ik brīdi viņai nācās piebremzēt, lai man visu pastāstītu. Triju pakāpienu gaitā viņa atminējās, kā tētiņš pirmoreiz atvedis viņu uz šejieni, kad mammīte 1904. gadā nomirusi, - un viņa vissīkākajās detaļās aprakstīja tālaika sabiedrību. Sievietes brīnišķīgos, daudzkrāsainos tērpos kā garastaino papagailīšu bars, mir- dzinādamas dārgakmeņus tādos daudzumos, kas apžilbinātu pat pirātu, - vīrieši tik iznesīgi, sievietes tik daiļas; šķiet, ka tik daiļas sievietes vairs neaudzē. Ne tā kā tolaik, kad viņa bijusi meitene, kad visi izskatījušies daiļi. Kāpņu apakšdaļā viņa atcerējās sevišķi daiļu jaunu cilvēku, kurā viņa bijusi ieķērusies; viņš bija visu nospēlējis, tad aizgājis un nošāvies. Gluži nevajadzīgi, jo tētiņš noteikti būtu aizdevis viņam naudu, un gaužām neiejūtīgi, jo kalpiem pēc tam nācies satīrīt visu to jucekli. Tētiņš teicis, ka pret zemākajām sabiedrības šķirām jāizturoties taktiski, nevajagot kalpiem sagādāt lieku darbu. Pusceļā uz halli viņa atcerējās, kā 1906. gadā Montekarlo apmeklējis karalis Eduards un kā viņa tikusi stādīta tam priekšā, un kāds īsts džentlmenis viņš bijis. Atmiņu plūdi turpinājās lejup pa kāpnēm, pāri pagalmam un bez pārtraukuma arī taksometrā, braucot uz vienu no visneveselīgākajiem Montekarlo rajoniem. Šeit taksometrs iebrauca šaurā ieliņā starp diviem augstiem, senlaicīgiem namiem, kam no sienām lobījās nost apmetums un slēģi bija saulē izbalējuši un uz- burbuši.
Ak, mājas, - mis Būta-Vaičerlija noteica, ieskrūvēdama monokli acī un pārlūkodama nepievilcīgo ieliņu. - Mans dzīvoklis ir apakšstāvā, otrās durvis pa kreisi. Ļoti ērti.
Ar zināmām grūtībām izdabūju veco dāmu no taksometra un, pieteicis šoferim pagaidīt, pavadīju viņu pa ieliņu, kas karstajā naktī vienlīdz spēcīgi oda pēc kaķiem, notekūdeņiem un puvu- šiem dārzeņiem. Pie parādes durvīm viņa ielika monokli acī un graciozi pastiepa roku.
jūs bijāt augstākajā mērā laipns, jaunais cilvēk, - viņa teica, - ārkārtīgi laipns, un saruna ar jums man sagādāja lielu prieku. Ļoti lielu prieku!
Varat man ticēt - mans prieks bija lielāks, - es gluži patiesīgi teicu. - Vai drīkstu jūs rīt apciemot, lai pārliecinātos, ka esat pilnībā atguvusies no vājuma?
Pirms pieciem es nevienu nepieņemu, - viņa atbildēja.
Tādā gadījumā, ja atļausiet, es atnākšu piecos, - es ierosināju.
Priecāšos jūs redzēt, - viņa teica, pieliekdama galvu. Viņa atvēra durvis, diezgan nedroši iemanevrēja iekšā, un durvis aiz viņas aizvērās. Man nepavisam netikās atstāt viņu vienu, jo viņa varēja pakrist un savainot sevi, bet likās neiespējami piedāvāt tik nelokāmai dāmai viņu izģērbt un noguldīt gultā.
Nākamajā vakarā pulksten piecos es devos uz mis Būtas-Vai- čerlijas mitekli, nesdams grozu ar augļiem un sieru, un lielu puķu pušķi. Es pieklauvēju pie durvīm - un iekšā atskanēja spalgas vaukšķēšanas viesuļuguns. Drīz vien durvis piesardzīgi pavērās un mis Būta-Vaičerlija, monoklim mirdzot, paglūnēja pa šķirbu.
Labvakar, mis Būta-Vaičerlija! - es teicu. - Kā jau norunājām, esmu ieradies.
Durvis atrāvās mazliet platāk vaļā - un es saskatīju, ka mis Būtai-Vaičerlijai mugurā ir fantastisks mežģīņu naktskrekls. Bija skaidri redzams, ka viņa aizmirsusi manu gaidāmo vizīti.
Ak, jaunais cilvēk, - viņa iesaucās, - es negaidīju jūs… hmm… tik agri!
Es atvainojos, man liekas, jūs teicāt - pulksten piecos? - es nožēlas pilns sacīju.
Tā es teicu. Vai ir jau pieci? - viņa jautāja. - Ak vai, kā tas laiks skrien, es tikko piecēlos no pēcpusdienas snaudas!
Man ļoti žēl, ka esmu jūs iztraucējis, - es teicu. - Vai man atnākt vēlāk?
Nē, nē, - mis Būta-Vaičerlija visžēlīgi atteica, - ja vien jums nekas nav pretī, ka pieņemu jūs naktstērpā.
Jūsu sabiedrība man ir privilēģija jebkādā tērpā, - es galanti atteicu.
Mis Būta-Vaičerlija atvēra durvis, un es gāju iekšā. Sastāvējies metilspirta smārds pārmāca visu. Vecās dāmas dzīvokli veidoja viena ļoti liela istaba, kas kalpoja gan par guļamistabu, gan dzīvojamo istabu, bez tam vēl mazītiņa virtuvīte un vannasistaba. Istabas galā atradās milzīga divguļama gulta. Tā kā bija karsts, uz tās bija uzklāti tikai palagi - tik netīri, ka izskatījās melni. Netīrības iemesls sēdēja gultas vidū - taksis ar asinīm un zāģskaidām klātu vērša kaulu starp ķepām. Ieraudzījis mani skatāmies, suns ļaunvēlīgi ieņurdējās. Sienas abpus gultai un aiz tās gandrīz nebija saredzamas aiz senlaicīgu, nodzeltējušu fotogrāfiju gūzmas apzeltītos rāmjos. Vienu istabas sienu aizņēma divas ozolkoka bufetes un starp tām - plaukts, līdzīgs lielai grāmatu kastei, uz kura bija izlikta apbrīnojama kurpju kolekcija, turklāt katra kurpe bija rūpīgi uzvilkta uz liestes. Tur varēja būt savi trīsdesmit vai četrdesmit pāri - no ādas zābakiem līdz vizuļojošām balles kurpītēm. Gar otru sienu, nokrautas gandrīz līdz griestiem, vīdēja veselas kaudzes lielu ādas čemodānu (tādu, ko senos laikos mēdza dēvēt par "tvaikoņiem"), katrs veidots kā tradicionālā pirātu dārgumu lāde ar noapaļotu vāku un izgreznots ar maģiskiem vārdiem BŪTA-VAIČERLIJA. Visa šī jucekļa vidū atlika vieta tikai mazam galdiņam un trim klūdziņu pinuma krēsliem.
Augļi un siers izskatījās tik jauki, ka man vienkārši vajadzēja jums tos atnest, - es paskaidroju. - Un, protams, ziedi namamātei!
Vecā dāma paņēma ziedu pušķi trauslajās rokās, un, man par apjukumu, viņas acis piepeši pieplūda asarām.
Pagājis tik ilgs laiks, kopš man kāds dāvājis ziedus, - viņa teica.
Tas tāpēc, ka jūs dzīvojat pārāk vientulīgi, - es aizrādīju. - Ja jūs vairāk izietu sabiedrībā, vīrieši ar ziedu veltēm aiz jūsu durvīm stāvētu rindām vien. Es nemaz netiktu jums klāt.
Viņa brīdi vērās manī, tad iepriecināta ieklukstējās.
Jūs esat tāds, ko tētiņš sauktu par tipinu, - viņa teica. - Jūs zināt, kā pieglaimoties vecai sievietei.
Blēņas, - es mundri attraucu, - jums nav ne dienas vairāk kā piecdesmit! Es atsakos ticēt jebkam citam.
Viņa atkal ieķiķinājās.
Pagājis ilgs laiks, kopš kāds bijis tik galants pret mani, - viņa teica. - Ļoti ilgs laiks. Man tas patīk. Man liekas, jūs man patik- siet, jaunais cilvēk!
Priecājos, - es no sirds atbildēju, - jo jūs man pilnīgi noteikti patīkat.
No tā laika es kļuvu par mis Būtas-Vaičerlijaš uzticības personu un draugu. Viņai nebija ne radu, ne citu draugu; tie daži paziņas, kas viņai bija, vai nu uzskatīja viņu par ķertu, vai arī tiem nebija laika un vēlēšanās uzklausīt viņas anekdošu klāstu. Taču man likās fascinējoši klausīties viņu stāstām par pagājušajiem laikiem - tiem laikiem, kad briti tik augstprātīgi uzkundzējās pasaulei un kad pasaules kartes bija pārāk liberālas, lai to attēlotu. Pasaule, kas bija nesatricināma savā solidaritātē, elegancē un nebeidzamajā labumu klāstā, ko sniegt turīgajiem; pasaule, kurā zemākās šķiras zināja savu vietu, kurā labs pavārs saņēma trīsdesmit mārciņas gadā un vienu brīvu dienu mēnesī. Viņa attēloja man šīs dienas - acīmredzot nepārtraukti saules apspīdētas -, un tas bija tik fascinējoši, kā sarunāties ar dinozauru. Es mēdzu viņu apciemot, kad vien iespējams, drosmīgi atvairīdams taksenes Lulū uzbrukumus (tā regulāri ieķēra man potītē), nesdams vecajai dāmai kā dāvanu augļus, sieru un šokolādi, ko viņa neprātīgi dievināja. Pakāpeniski es atradināju viņu no metilspirta dzērieniem un pievērsu brendijam, jo jutu, ka tas viņai labāks, ja jau vispār jādzer. Sākumā, protams, viņa ieņēma brendiju vienīgi kā medicīnisku līdzekli, bet vēlāk jau gluži uzstājīgi ierosināja, ka mēs varētu iedzert pa malkam. Sākumā man bija grūti viņu piedabūt pieņemt brendiju; tad es atklāju, ka vienīgais paņēmiens ir - spēlēt ar viņu kārtis, izmantojot pudeli par likmi. Ja viņa vinnēja, pudele tika viņai, ja vinnēju es, mēs attaisījām pudeli, lai uzvaru nosvinētu, un aiziedams es pudeli "aizmirsu". Pēdējās kāršu partijas laikā, pirms es pametu Franciju, mis Būta-Vaičerlija man pastāstīja, ka esot katoliete.
Baidos, ka ļoti slikta, - viņa atzinās. - Neesmu bijusi uz mesu gadu gadiem. Zināt, es laikam nemaz nedrīkstu, jo daudzus gadus esmu bijusi tik slikta sieviete.
Protams, tā nav, - es protestēju. - Jūs man liekaties pats krietnuma iemiesojums.
Nē, nē, - viņa atteica. - Jūs nezināt par mani visu, jaunais cilvēk! Savulaik esmu darījusi ļoti grēcīgas lietas.
Mis Būta-Vaičerlija paskatījās apkārt, lai pārliecinātos, ka esam vieni (ja neņem vērā Lulū, kas tupēja gultā un plosīja kaut ko, kas izskatījās pēc pusaitas).
Es reiz biju precēta vīrieša mīļākā! - viņa negaidot teica un atlaidās krēslā, lai redzētu, kā es uztveršu šo jaunumu.
Bravo! - es nesatricināmi teicu. - Varu derēt, ka jūs to veiksminieku darījāt ļoti laimīgu.
Darīju gan, - viņa nenoliedza, - o jā, darīju!
Nu lūk! Jūs radījāt laimi.
Jā, bet amorāli, - viņa aizrādīja.
Laime ir laime. Nedomāju, ka tai ir kāds sakars ar morāli, - es atteicu.
Es no viņa paliku stāvoklī, - vecā dāma atzinās un drudžaini ieķēra malku brendija, lai nomierinātu nervus.
Tā dažkārt gadās, - es mierināju.
Tad es izdarīju to šausmīgo lietu, morāles grēku… - viņa čukstēja. - Es izdarīju abortu!
īsti nezināju, ko teikt, tāpēc klusēju.
Mis Būta-Vaičerlija manu klusēšanu uztvēra kā savas rīcības nosodījumu.
Bet man vajadzēja to darīt, - viņa teica. - Ak, es zinu, ka tagad sievietes taisa abortus tikpat vienkārši, kā izloba zirņus! Un neraizējas par to! Un dzemdē ārlaulības bērnus tikpat vienkārši, kā vistas dēj olas, un nekādu kauna zīmi no tā neiegūst. Bet, kad es biju jauna meitene, sakars ar precētu vīrieti jau tāpat bija gana slikti, bet aborts vai ārlaulības bērns bija kaut kas neiedomājams.
Vai baznīca jums nepalīdzēja? - es vaicāju. - Es domāju - šādos stresa brīžos…
Nē, - mis Būta-Vaičerlija mani pārtrauca. - Baznīcā, kuru mēs mēdzām apmeklēt, bija izcili pretīgs mācītājs. Es biju ļoti noskumusi un nezināju, ko iesākt, bet viņš tikai nosauca mani par Bābeles mauku.
No monokļa apakšas izlauzās asara un noripoja pār viņas vaigu.
Tāpēc es pametu baznīcu, - viņa teica, izaicinoši nošņau- kājusies. - Es uzskatīju, ka tā mani nodevusi.
Vai zināt, es nedomāju, ka līdz ar to esat neglābjami nolādēta, - es piezīmēju. - Pasaulē ir daudz sliktāki cilvēki.
Ja man finansiālie apstākļi nebūtu tik trūcīgi, - viņa turpināja, - man būtu ļoti paticis palīdzēt baznīcai, kaut arī neko daudz nebūtu varējusi darīt. Bet tagad, pēc visa tā - nu nē, nekad! - Viņa iemalkoja vēl brendiju. - Bet es gribētu palīdzēt tādam kā bāreņu namam Sansebastjanā. Manuprāt, Mazās nevainības māsas dara brīnišķīgu darbu. Viņas neņem vērā, ka bērni ir - nu, zināt - nelikumīgi dzimuši. Es reiz apciemoju viņas kopā ar Henriju - tas bija mans mīļākais -, un redzētais mūs ļoti iespaidoja. Viņas ir labas - ne tādas kā tie priesteri.
Sansebastjana ir tas mazais ciemats uz pašas Francijas robežas, vai ne? - es jautāju.
Jā, - viņa atbildēja, - tāds mazs, jauks kalnu ciematiņš.
Vai vēlaties, lai vēlreiz aizvedu jūs uz turieni, kad nākamgad atgriezīšos? - es ierosināju.
Ak, tas būtu lieliski! - mis Būta-Vaičerlija starodama iesaucās. - Cik aizraujoši! Kaut kas jauks, ko gaidīt.
Randiņš norunāts, - es teicu, jaukdams kārtis. - Un nu paskatīsimies, kurš vinnēs šo absolūti neskarto medicīniskā brendija pudeli.
Mēs kādu laiku spēlējām, un viņa vinnēja brendiju.
Viņa tiešām izdomāja veidu, kā palīdzēt Sansebastjanas bāreņu namam. Es gan šaubos, vai viņa būtu to darījusi, ja vien zinātu, kādu traci un apjukumu tas izraisīs, - kaut arī rezultāts bija tieši tāds, kādu viņa būtu kārojusi.
Es atgriezos pēc gada un, kā parasti, apciemoju Žanu un Melāniju. Kad viņu apsveikumu pārpilnības plūdi bija izsīkuši un mēs apsēdāmies iedzert, es pacēlu glāzi un uzsaucu tostu par Melāniju.
Tu esi labākā namamāte pasaulē, - es teicu, - un visskaistākā sieviete Montekarlo.
Melānija smaidīdama pielieca galvu.
Tomēr, lai tu pārāk nesalepotos, atzīšos, ka manu sirdi nolaupījusi cita, - es turpināju. - Tāpēc man jūs abus uz brīdi jāpamet lai nopirktu augļus, sieru, brendiju un puķes, un jāsteidzas
pie manas iemīļotās, pie lieliskās, neatkārtojamās mis Būtas- Vaičerlijas.
Ak Dievs! - Žans šausmās iekliedzās.
Ak vai, Džerij, - Melānija skumji teica, - vai tu nesaņēmi mūsu vēstuli?
Vēstuli? Kādu vēstuli? - es baisās priekšnojautās jautāju.
Mis Būta-Vaičerlija ir mirusi, Džerij, - Žans drūmi teica. - Man ļoti žēl… Mēs tev tūlīt pat aizrakstījām, jo zinājām, cik ļoti tu par viņu jūsmoji.
Pastāstiet! - es lūdzu.
Atklājās, ka mis Būta-Vaičerlija kazino nogrābusi mazu piķīti un, atgriezusies mājās, to nosvinējusi. Tad viņa visai negudri nolēmusi iet vannā. Nabadzīte paslīdējusi, un kritienā abi viņas trauslie liela kauli pārlūzuši kā seleriju kāti. Viņa nogulējusi van- nasistabā visu nakti, līdz ūdens atdzisis stindzinoši auksts. Agri no rīta kāds garāmgājējs sadzirdējis viņas vārgos palīgāsaucienus un uzlauzis durvis. Sīksta līdz beidzamam, viņa vēl spējusi pasacīt glābējam Žana un Melānijas telefona numuru, jo es biju par viņiem cildinoši izteicies, bet citu draugu viņai nebija. Žans nekavējoties devies turp un aizvedis viņu uz slimnīcu.
Viņa bija apbrīnojama, Džerij, - Žans stāstīja. - Viņa zināja, ka mirst, bet bija apņēmusies to nedarīt, iekāms nebūs gatava. Viņa teica ārstam, kas grasījās dot viņai morfīnu: "Aizvāciet to draņķi, jaunais cilvēk! Es nekad mūžā neesmu lietojusi narkotikas un negrasos kļūt par narkomāni arī tagad." Tad viņa uzstāja, ka gribot rakstīt testamentu. Nekā daudz novēlama viņai nebija, tikai tās mēbeļu druskas un drēbes, un tās visas nonāca Sansebastjanas bāreņu namā. - Žans brīdi apklusa un nošņauca degunu. - Viņa dzisa ātri, bet palika pie pilnas saprašanas. Viņa teica, ka vēloties, kaut tu būtu tur, Džerij. Viņa teica, ka tu esi bijis viņai īpašs draugs. Viņa lūdza tev atvainoties par to, ka nevarēs tevi pavadīt braucienā uz bāreņu namu.
l
Vai jūs atvedāt pie viņas mācītāju? - es jautāju.
Es ierosināju, bet viņa atteicās, - Žans atbildēja. - Viņa teica - neesot laika baznīcai. Brīdi viņa zaudēja samaņu un tad, mirkli pirms nāves, to atkal atguva - zini, kā tas mēdz notikt. Un viņa ielika acī monokli un nikni blenza uz mani,'patiesi blenza! Un tad pateica kaut ko ļoti savādu.
Es pacietīgi nogaidīju, kamēr viņš iemalko dzērienu.
Viņa teica - neko viņi no manis nedabūs. Bābeles mauka, nudien! Es esmu Būta-Vaičerlija. Es viņiem parādīšu! Tad monoklis izkrita viņai no acs - un viņa nomira. Vai tev ir kāda nojausma, ko viņa ar to gribēja teikt, Džerij? - Žans vaicāja, lūkodamies manī sarauktu pieri.
Ir gan, - es atbildēju. - Viņa reiz atzinās man jaunības grēkā. Vietējais mācītājs palīdzības vietā nosaucis viņu par Bābeles mauku. Pēc tā notikuma viņa nekad vairs neatgriezās baznīcā. Es domāju - iespējams, ka uz beigām viņa zināmā mērā vairs nesaistīja bāreņu namu ar baznīcu un domāja, ka devusi baznīcai spērienu pa pēcpusi, atstādama savu īpašumu bāreņu namam. Ak, nabadzīte, viņa, iespējams, domāja, ka tas izraisīs sensāciju un ka baznīca būs nikna, jo palaidusi viņas drēbes garām.
Bet tieši tā arī noticis! - Melānija iesaucās. - Tas tiešām izraisījis sensāciju, vistrakāko sensāciju! Mēs tev to visu aprakstījām vēstulē.
Nu tad pastāstiet! - es teicu.
Nē, dārgā, nestāsti viņam! - Žans iejaucās. - Mēs vienkārši paņemsim viņu līdzi uz kazino.
Es negribu iet uz kazino, - es aizkaitināts atteicu, jo nebiju vēl atguvies no skumjās ziņas par mis Būtas-Vaičerlijas nāvi. - Bez viņas tas vairs nebūs tas pats.
Viņas piemiņas vārdā tev jānāk. Es tev kaut ko parādīšu - tu smiesies un zināsi, ka viss ir kārtībā, - Žans uzstāja.
Viņš likās nopietns, bet viņa acis dzirkstīja.
Viņam taisnība, dārgais Džerij, - Melānija piebalsoja. - Lūdzu, nāc!
Lai notiek, - es negribīgi teicu, - vediet mani un rādiet, bet lai nu tas tiešām būtu kas labs!
Tas bija labs.
Ieradāmies kazino un iegājām spēļu zālē. Žans teica:
Paskaties apkārt un saki, ko redzi!
Es uzmanīgi nopētīju galdus. Pie blackjack galda pulcējās tā parastie klienti, arī pundurītis čigāns, kuram, spriežot pēc izturēšanās, patlaban veicās. Pie chemin de fer galda es saskatīju vairākus senus draugus, arī "Lieldienu salu statuju", tikpat neizteiksmīgu kā parasti. Tad es paskatījos uz baccaratgaldu. Ap to drūzmējās blīvs pūlis; bija skaidrs - kādam uzsmaidījusi ārkārtēja veiksme. Pūlis uz mirkli pašķīrās… un es sajutu visas iekšas sagriežamies. Jo vienu šausmīgu mirkli es tur ieraudzīju mis Būtu-Vai- čerliju, noliekušos pār galdu, izliekam savu likmi, ģērbušos tajā pašā tumšsarkanajā samta kleitā un cepurē kā tovakar, kad viņu pirmoreiz ieraudzīju. Tad viņa pagrieza galvu, un es ieraudzīju, ka tā nav mis Būta-Vaičerlija, bet kāda daudz jaunāka, apmēram divdesmit piecus gadus veca sieviete ar skaistu seju un lielām, nevainīgi zilām acīm kā persiešu kaķēnam. Viņa smaidīdama skatījās apkārt un sarunājās ar glītu jaunekli, kas stāvēja aiz viņas krēsla. Jaunais cilvēks dievinoši lūkojās uz viņu lejup un vētraini māja ar galvu, piekrizdams visam, ko jaunā sieviete teica. Lai arī kas šī sieviete būtu, viņai mugurā bija mis Būtas-Vaičerlijas drēbes, un mans aizkaitinājums pārauga niknumā. Kad laimes rats iegriezās, pūlis sakļāvās un noslēpa viņu manam skatienam.
Ko, pie velna, tas nozīmē? - es iesaucos. - Kāpēc viņai mugurā mis Būtas-Vaičerlijas kleita?
Kuš, - Žans mani apsauca, - ne tik skaļi! Viss ir kārtībā, Džerij!
Bet kas ir šī sasodītā kapu apzadzēja? - es aizkaitināts noprasīju.
Tā ir māsa Klēra, - Žans atbildēja.
Māsa Klēra? - es pārjautāju?
Māsa Klēra, - Melānija uzsvēra.
Jūs gribat teikt, ka viņa ir mūķene?-es neticīgi jautāju. - Mūķene šajās drēbēs un kazino? Jūs laikam esat jukuši.
Nē, tas ir tieši tā, Džerij, - Žans smaidīdams sacīja. - Tā ir māsa Klēra no Mazo nevainības māsu klostera, vismaz kādreiz bija. Nu viņa vairs nav mūķene.
Tas mani nepārsteidz, - es dzēlīgi piezīmēju. - Ticu, ka katoļu baznīcai ir maz aizspriedumu, liet šķiet, ka pat tā atteiktos no mūķenes, kas, ģērbusies divdesmito gadu modes tērpā, apmeklē spēļu elli glīta, jauna žigolo sabiedrībā.
Melānija ieķiķinājās.
Viņš nav žigolo. Tas ir Mišels, ļoti jauks zēns! - viņa teica. - Viņš ir bārenis no Sansebastjanas bāreņu nama.
Man vienalga, vai viņam nav tēva, vai ir veseli seši, - es atcirtu. - Es gribu zināt, kāpēc šī pseidomūķene blandās apkārt, ģērbusies mis Būtas-Vaičerlijas kleitā.
Pagaidi, - Žans teica, uzlikdams plaukstu man uz rokas. - Tev viss tiks paskaidrots, bet vispirms nāc un pavēro viņas spēli.
Mēs piegājām tuvāk baccarat galdam un nostājāmies pretī māsai Klērai (kura, man jāatzīst, sarkanajā samta tērpā ar dzeltenajām strausa spalvām izskatījās valdzinoša). Viņas priekšā uz galda atradās liela žetonu kaudze, un es uzmanīgi vēroju viņas spēli. Viņai bija tā mirdzošā, rožaini baltā sejaskrāsa kā rudens ābolam un brīnišķīga āda. Vaigukauli bija diezgan augsti, tāpēc viņas ārkārtīgi lielās, zilās acis izskatījās mazliet ieslīpas un austrumnieciskas. Viņai bija glīti veidots, taisns deguns, pilnīga, visai jutekliska mute, un, kad viņa smaidīja - tas notika bieži viņas mutē vīdēja mazi un teicami zobi. Kad viņa smaidīja, viņas seja visneparastākajā veidā iekvēlojās tādā kā spēcīgā iekšējā kvēlē un acis iemirdzējās tik spoži, ka likās - pie tām gandrīz varētu sasildīt rokas. Acis bija nevainīgas un vaļsirdīgas kā bērnam, un, izdarījusi likmi, viņa vēroja ratu griežamies ar tādu aizrautību, kādā bērns lūkojas Ziemassvētku skatlogos.
Jauneklis, kuram, es spriedu, ari varēja būt apmēram divdesmit pieci gadi, bija tumsnējs, ar cirtainu matu ērkuli, lielām, maigām, brūnām acīm, un viņa skaistums mazliet atgādināja Itālijas čigānus. Viņš bija slaids un kustējās ar dejotāja vieglo grāciju. Istabā bija daudz sieviešu - gan jaunu, gan vecu -, kas vēroja viņu ar izteikti plēsonīgu interesi, bet jauneklis redzēja vienīgi māsu Klēru, kas sarkanajā tērpā sēdēja viņam priekšā, pagriezdama galvu, lai uzsmaidītu, tā ka strausa spalvas pie viņas cepures berzās gar viņa lieliski piegriezto uzvalku. Es vēroju jaunā cilvēka sejas izteiksmi, kamēr viņš sarunājās ar meiteni, un domās atvainojos, ka tiku viņu nosaucis par žigolo. Viņš bija jūtīgs jauneklis, kas līdz sirds dziļumiem iemīlējies. Tāpat bija pilnīgi skaidrs, ka arī māsa Klēra ir iemīlējusies viņā, bet es sliecos apšaubīt, vai viņa savā nevainībā pati to apzinājās. Taču abi izskatījās apburoši atraisīti un laimīgi viens otra sabiedrībā un izturējās tā, it kā lielajā zālē būtu divi vien. Viņi pilnīgi ignorēja apkārt stāvošo un vērojošo pūli.
Ja neņem vērā jaunekli, māsas Klēras uzmanību saistīja tikai riņķojošais rats un klikstošā bumbiņa. Izlikusi savu likmi, viņa vēroja rata griešanos ar rāmu interesi. Bija tā, it kā viņa būtu pārliecināta par labvēlīgu rezultātu. Viņas veiksme bija neticama. Viņai acīm redzami nebija nekādas sistēmas, viņa vienkārši lika žetonus tur, kur gars diktēja, vienmēr derēdama uz piecdesmit līdz simt mārciņām uzreiz. Gandrīz visi pie galda sekoja viņas piemēram. Viņa vinnēja vienpadsmit likmes no divpadsmit, un es vēroju, kā krupjē ar daudz cietuša cilvēka stoicismu pastūma uz viņas pusi žetonus kādu divtūkstoš mārciņu vērtīliā.
Šī ir viņas pēdējā likme, - Žans man klusi teica.
Kā tu zini? - es apburts jautāju.
Kazino īpašniekiem nācās ar viņu vienoties, jo viņas veiksme ir pārdabiska. Viņa zaudē tikai divas reizes visā vakarā. Viņa to sauc par "Dieva brīdinājumu"; ja viņa spēlētu bez pārtraukuma, tad izputinātu šo kazino. Pirmajā spēles naktī viņa iztukšoja banku.
Tas radīja sensāciju, vari man ticēt, īpaši pēc tam, kad atklājās, kas viņa ir, - Žans stāstīja.
Augstais Dievs, tu noteikti joko, - es vārgi iebildu. - Es tam visam neticu.
Nē, tā ir patiesība! - Žans apgalvoja. - Katru nakti viņai laime smaida tieši tāpat, la viņa būtu parasta sieviete, viņu šeit vienkārši vairs nelaistu iekšā, bet, kad atklājās, ka viņa ir mūķene un nonākusi cause celēbre' centrā, - ko gan viņi varēja iesākt? Publikas viedoklis neļautu šo dāmu padzīt. Tāpēc vadība noslēdza ar māsu Klēru vienošanos - viņa spēlē reizi nedēļā trīs stundas un beidz tad, kad vinnējusi 2500 mārciņas. Protams, kazino tas ir izdevīgi, jo visi nāk un vēro, kā viņa spēlē.
Kā tas sākās? - es samulsis vaicāju. - Un kāds, Dieva dēļ, tam visam sakars ar mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm?
Māsa Klēra tev visu pastāstīs pati, - Žans atbildēja. - Viņi abi vēlāk kopā ar mums ēdīs vakariņas, tā ka līdz tam laikam pacieties! Bet tu nedrīksti smieties, Džerij, jo viņa to visu uztver ļoti nopietni.
Smieties? - es pārjautāju. - Esmu pārāk apstulbis, lai smietos.
Kad atgriezāmies mājās, Žans ielēja visiem dzērienus; mēs
izgājām ārā, verandā, kuru apvija purpursarkanas un rožainas bugenvilejas un zem kuras Montekarlo mirgoja kā bezrūpīgi apgāzta dārglietu lādīte.
Skaidri jūtu, - es saprātīgi teicu, - ka man trūkst labas daļas informācijas. Es gribētu zināt mazliet priekšvēsturi, ja drīkstu, pirms ierodas mūķene, kas iztukšojusi Montekarlo banku.
Labi, tikai priekšvēsturi, - Žans piekrita. - Māsa Klēra tev pastāstīs šī stāsta tiešām neparasto daļu.
Sper vaļā! - es mudināju.
Māsa Klēra dzimusi Devonšīrā, katoļu ģimenē. Kad viņa bija pusaudze, viņas tēvs sāka strādāt par dārznieku lielā sieviešu
' Cause celebre - ievērojama lieta (franču vai.); šadi apzīmē tiesas prāvu vai kādu procesu, kas guvis lielu publikas interesi.
katoļu klosterī netālu no Vulverhemptonas. Viņa strādāja kopā ar tēvu un drīz vien kļuva lietpratīga augļu, dārzeņu un puķu audzētāja. Klosterī darbojās skola un ari bāreņu nams, un tas māsai Klērai bija ļoti pa prātam, jo viņa bija kaislīgi pieķērusies bērniem. Brīvajā laikā viņa palīdzēja mūķenēm to darbā. Tieši tad viņa arī nolēma kļūt par mūķeni. Tad kādu dienu viņa izlasīja rakstu par Sansebastjanu un par darbu, ko veic Mazās nevainības māsas, un tas piesaistīja viņas uzmanību. Viņa juta, ka tā ir Dieva zīme. Viņa vienmēr bija pārliecināta, ka Dievam ir padomā kāds darbs, kas viņai veicams, un dedzīgi gaidīja zīmi. Viņasprāt, šis raksts bijusi gaidītā zīme - viņai jāstrādā Sansebastjanā.
Pagaidi, - es iebildu, - viņa noteikti bija lasījusi simtiem rakstu žurnālos. Kāpēc nevienu no tiem viņa neuztvēra kā zīmi?
Žans rūpīgi noīsināja puscollu garu pelnu skrīni no sava cigāra gala.
Tāpēc, - viņš atbildēja, - ka gadījumā, kad cilvēks tupējis uz ceļiem puķudobē, lūgdamies pēc zīmes, un nākamais, ko viņš ierauga, ir raksts, kas publicēts žurnāla lapā, kurā bijuši ietīti tikko atsūtītie dēsti, viņam ir tieksme to uztvert kā zīmi, īpaši tādam cilvēkam kā māsai Klērai.
Skaidrs, - atteicu.
Māsa Klēra, - Žans turpināja, - saskata pamācības akmeņos un pareģojumus - puķēs un kokos. Viņas Dievs ir itin visur, pastāvīgi dodams savu vēlmju zīmes, pastāvīgi vadīdams, tā ka cilvēkam allaž jābūt gatavam tās iztulkot. Saproti?
Jā, domāju, ka sāku saprast, - es domīgs sacīju.
Ja nesaproti dziļo pārliecību - ka viņa ir pastāvīgā saistīt>ā ar Visaugsto -, tu nevari saprast, kas lika viņai darīt to, ko viņa izdarīja. Bez tam tev jāsaprot viņas absolūtā nevainība. Viņa ir pārliecināta, ka tas, ko Dievs liek viņai darīt, nevar būt slikts, un viņa daudz labprātāk dosies uz sārta, nekā nedarīs to, kas vēlēts. Viņa veidota uz mocekļu liestes, un viņai ir svētās asinis.
Viņš brīdi apklusa un piepildīja mūsu glāzes.
Un tā, izdarījusi savu izvēli (un, kad tāds cilvēks kā māsa Klēra ir izdarījis izvēli, nekas uz pasaules nespēj to grozīt), viņa sagrieza zemi ar debesīm kopā, līdz pirms sešiem gadiem ieradās Sansebastjanā. Daļu laika viņa strādāja ar mazākajiem bērniem un ar labiem panākumiem aprūpēja dārzu un mazu fermu. Un tad vienlaikus gadījās trīs notikumi. Pirmkārt, klosterim tika paziņots, ka pārapdzīvotības pēc puse bērnu jāsūta projām. Otrkārt, Mišels zaudēja darbu Montekarlo un atgriezās klosterī. Treškārt, nomira mis Būta-Vaičerlija un kopā ar citām mantām atstāja klosterim savas drēbes. Katrai no šīm lietām atsevišķi nav nekā kopīga, bet, ja tās visas saliek kopā un to dara māsa Klēra, tad rezultātā iznāk nepārprotama debesu zīme.
Bet es joprojām nesaprotu… - es iesāku. Tad mēs sadzirdējām durvju zvanu. Istabene ieveda māsu Klēru un Mišelu verandā, un telpas stūrī servētā vakariņu galda sveču gaismā sarkanā samta kleita un cepure mirgoja kā granāti. Žans mūs iepazīstināja.
Esmu laimīga, ka varu satikt mis Būtas-Vaičerlijas draugu! - māsa Klēra teica, saspiezdama manu roku savās plaukstās un apžilbinādama mani ar savu zilo acu kvēlo skatienu. Es sajutu, ka viņas rokas joprojām ir raupjas no smagā darba, taču tās bija siltas un šķita pulsējam no enerģijas kā plaukstā satverts putns.
Nabaga cilvēks, jūs droši vien bijāt satriekts, uzzinot par viņas nāvi, - viņa iesāka, - bet ir jauki zināt, ka viņa bijusi Dieva ierocis un atstājusi aiz sevis tik daudz laba, vai ne?
jā, - es teicu, - Žans tikko sāka man visu stāstīt. Varbūt jūs varētu man paskaidrot, kā tieši notika šis… mm…
Šis brīnums? - māsa Klēra jaūtāja. - Protams, pastāstīšu! - Viņa ar pateicību paņēma glāzi limonādes, iemalkoja to un dedzīgi paliecās uz priekšu.
Ceru, ka neuzskatīsiet mani par iedomīgu, mister Darel, - viņa iesāka, - bet kopš agras jaunības manī ir tā iekšējā pārliecība, ka Dievs ir mani izvēlējies kādam īpašam uzdevumam. Diemžēl jāatzīstas - esmu bijusi ļoti nepacietīga, tā ir viena no manām daudzajām negatīvajām īpašībām, un man patīk… kā to pareizi teikt?… jā, man patīk lietas, kas padarītas vakar, nevis rīt. Bet Dievam pieder viss pasaules laiks, un Viņu nevajag steidzināt. Tāpat arī, ja Viņš grasās kādu izmantot, Viņam vispirms šo cilvēku ir jāapmāca, un tas prasa laiku. Un tad, kad Viņš ir gatavs un uzskata, ka cilvēks arī ir gatavs, Viņš dod zīmi. Vai jūs saprotat?
Jā, - es svinīgi atbildēju.
Dažreiz signāli ir skaidri saprotami, bet dažreiz - tas diemžēl jāatzīst - diezgan neskaidri, un diemžēl šķiet, ka dažreiz tie vispār paliek neievēroti. Monsieur Šulcs jums stāstīja par to rakstu žurnālā?
Es pamāju.
Tik skaidra zīme! - māsa Klēra teica, starojoši man uzsmaidīdama. - Es gandrīz varēju sadzirdēt Viņa balsi.
Vai drīkstu ierosināt sēsties pie galda un paēst, pirms vakariņas atdzisušas? - Melānija ieteicās. - Tur jūs varēsiet pabeigt savu stāstu.
Protams! Protams! - māsa Klēra iesaucās. - Esmu tik izsalkusi kā vesels bāreņu nams kopā.
Viņa guldzoši, melodiski iesmējās, un viņas acīs iedzirkstījās jautrība. Bija skaidrs, kāpēc Mišels viņu tā mīl. Pa ceļam pie galda es atrados viņam līdzās.
Vai jūs runājat angliski? - es jautāju.
Viņš man īsi uzsmaidīja.
Nē… pavisam maz. Klēra mani mācīt. Viņa laba skolotāja, - viņš ar lepnumu atbildēja.
Jā, esmu par to pārliecināts, - es atteicu.
Mēs apsēdāmies pie galda, un Melānija nosēdināja mani pretī māsai Klērai.
Lūdzu, turpiniet savu stāstu! - Melānija sacīja. - Esmu pārliecināta, ka misters Darels nenorīs ne kumosa, pirms nebūs to dzirdējis.
Jā, māsa, viņai pilnīga taisnība, - es piekritu.
Jūs nedrīkstat saukt mani par māsu,-jaunā sieviete teica, un vienu mirkli viņas sejai pārslīdēja ēna. - Zināt, es vairs neesmu
mūķene.
>
Piedodiet! - es atvainojos. - Vai tādā gadījumā drīkstu jūs saukt par mis Klēru?
Protams, - viņa, laimīgi smaidīdama, teica, - es par to priecātos!
Viņa iegremdēja karoti sulīgā melonē un nopūtās.
Kā gan tā garšotu bērniem! Man jānosūta dažas viņiem.
Vai jūs joprojām uzturat… ēēē… kontaktus ar bāreņu namu? - es jautāju, cerēdams aizvirzīt viņu atpakaļ pie stāsta.
Uztur sakarus? Viņa gandrīz uztur to! - Žans iespurdzās. Māsa Klēra nosarka.
Es tikai palīdzu, - viņa stingri teica. - Un tikai tāpēc, ka tāda ir Dieva grit>a.
Brīdi valdīja klusums, kura laikā es centos iztēloties Visaugsto norīkojam mūķeni spēlēt azartspēles.
Tātad jūs pamētāt Vulverhemptonu un ieradāties Sansebastjanā, - es beidzot atsāku.
Viņa pamāja.
Jā, pirms sešiem gadiem. Tā kā man bija šāda tāda pieredze dārzniecībā, man tika uzticēta atbildība par bāreņu nama mazo fermu. Sākumā tas nebija viegli, jo es neko nezināju par govīm vai cūkām, patiesībā pat par vistām ne, bet es ātri iemācījos. Brīvajā laikā es mēdzu vest bērnus pastaigās vai vadīju viņu rotaļas - tas man no visa darba patika vislabāk. Bērni bija tik ļoti mīļi, jūs nevarat ne iedomāties, un es mēdzu audzēt viņiem īpašus gardumus, saldo kukurūzu un zemenes, - tās viņiem ļoti garšoja. Es biju ļoti laimīga, bet - zināt, pat tad es jutu, ka nepildu pilnā mērā to uzdevumu, kuram Dievs mani izraudzījies.
Beigusi ēst meloni, viņa atslīga krēslā, domīgi vērdamās savā šķīvī. Tad pacēla skatienu - un viņas acis iemirdzējās kā safīri saulē.
- Tad kādu dienu Dievs sāka man atklāt savu plānu. Atceros, es biju agri piecēlusies, gribēju pirms mesas vēl padarīt vairākus darbus. Jā, es to visu tik ātri izdarīju, ka man atlika brīvs laiks un pēc brokastīm es nolēmu izravēt puķu dobi zem māsas Marijas logiem. Es tur biju ierīkojusi mazu dobīti, jo māsai Marijai tik ļoti patika puķes, taču biju tik aizņemta fermā, ka, baidos, biju atstājusi dobi novārtā. Pienenes ir teicamas salātos, bet nepavisam ne puķu dobju apmalēs! Atceros, diena bija silta un māsas Marijas logi atvērti, tā ka es varēju sadzirdēt katru vārdu, kas iekšā tika izteikts. Goda vārds, es nenoklausījos. Patiesībā es uzreiz, kad sadzirdēju balsis, grasījos darīt zināmu savu klātbūtni un doties prom, bet jau pirmais teikums lika asinīm manās dzīslās sastingt, un, varat man ticēt, es vienkārši apsēdos kā transā. Tagad es, protams, zinu, ka Dievs lika man dzirdēt šo sarunu, bet toreiz es to nezināju. Tas bija Sansebastjanas mērs, kas sarunājās ar māsu Mariju, un viņš teica: "Māsa, es baidos, ka gadījumā, ja jūs nevarēsiet piebūvēt bāreņu namam jaunu spārnu, kādu daļu no bērniem nāksies sūtīt prom."
Varat iedomāties manas šausmas, to dzirdot! Šķirties no bērniem, lielākā daļa no kuriem bija te pavadījuši vairākus gadus un uzskatīja bāreņu namu par savām mājām un mūs - par saviem vecākiem, - tas bija neiedomājami. Saprotams, māsa Marija atbildēja, ka jaunu spārnu piebūvēt nav iespējams, jo naudas mums pietika tik vien, lai savilktu galus kopā. Mērs - labs, laipns cilvēks - teica, ka viņš to pilnībā saprotot un zinot, ka bērni necieš, kaut arī spiesti mitināties seši kopā vienā istabā. Taču dome esot paziņojusi, ka tas ir nehigiēniski un nepieņemami, un ka tas esot viņu lēmums. Tad viņš aizgāja, pateicis māsai Marijai, ka viņai esot trīs nedēļas laika līdz nākamajai domes sēdei, lai dotu savu atbildi. Es nemaz nevaru izteikt, kāds melns izmisums mani pārņēma. Es zināju, ka māsa Marija neko nevar darīt un mums nāksies daļu savu bērnu zaudēt. Baidos, ka biju tik vāja, ka ļāvos izmisumam un sāku raudāt. Kad atguvos, sapratu, ka Dievs neļautu tam notikt, un lūdzos norādījuma. Tad ari notika pirmais brīnums.
Istabene nolika māsai Klērai priekšā bļodu ar tumšsarkanām meža zemenēm un krūzi ar krējumu.
Ak, fraises du bois1! - māsa Klēra aplaimota iesaucās. - Es mēdzu vest bērnus uz Sansebastjanas mežiem, un mēs lasījām zemenes un nesām tās citiem bērniem bāreņu namā. Viņi gan mēdza vairāk apēst nekā aiznest mājās, bet viņiem tās ļoti garšoja.
Kas bija pirmais brīnums? - es jautāju, apņēmies neļaut māsai Klērai novirzīties no stāsta.
Ak jā, protams, tas, ka Mišels zaudēja darbu. Mišels bija viens no mūsu bērniem, bet ilgi pirms manas ierašanās. Māsa Marija bija sagādājusi viņam darbu Montekarlo maizes ceptuvē, bet vecais beķeris smagi saslima un bija spiests ceptuvi slēgt. Tāpēc Mišels atgriezās bāreņu namā, un tas notika tieši tajā dienā, kad māsa Marija saņēma ļaunās ziņas. Viņa iesauca mani savā kabinetā, un es nodomāju, ka viņa grasās man pastāstīt par mēra apciemojumu. Es gribēju atzīties, ka esmu visu dzirdējusi. Bet māsa Marija par to pat neieminējās, un es sapratu, ka viņa negrasās mūs visus apgrūtināt ar šīm raizēm, bet nolēmusi mēģināt šo problēmu atrisināt pati. Nē, viņa gribēja ar mani parunāt par Mišelu. Viņa teica - kamēr viņa mēģināšot atrast zēnam citu darbu, Mišels varētu pastrādāt pie manis fermā, jo viņa zinot, ka tur ir vairāki darbi, kas man nav pa spēkam. Es biju priecīga, jo tas nozīmēja, ka varēšu salabot govju kūts jumtu un… ak… vēl dažas lietas… un Mišels bija tik stiprs un prasmīgs! Tā nu viņš atnāca pie manis, un mēs kopā padarījām ļoti daudz. Un kādu dienu es teicu viņam, ka jūtu - Dievs sagatavojis man kādu darbu un ka dos man zīmi. Jebkuram citam cilvēkam tas varētu izklausīties pašpārliecināti, bet Mišels mani pilnīgi saprata. Patiesi, viņš bija tik līdzjūtīgs, ka es jutu pamudinājumu pastāstīt viņam par šausmīgo likstu, kas piemeklējusi bāreņu namu, jo šī lieta tirdīja manu prātu. Mišels bija tikpat satriekts kā es; mēs to visu pārrunājām un neatradām nekādu izeju.
Tad notika otrais brīnums. Māsa Marija iesauca mani savā kabinetā un pastāstīja, ka nabaga mis Būta-Vaičerlija mirusi un atstājusi mums mantojumā savas drēbes un mēbeles. Viņa lūdza mani kopā ar Mišelu doties uz Montekarlo, sapakot mis Būtas- Vaičerlijas drēbes un atvest uz bāreņu namu, un tad izpārdot mēbeles. Zināt, es nekad vēl nebiju Montekarlo bijusi, bet Mišels, protams, bija un zināja, kas darāms. Mēs aizbraucām turp ar autobusu - un es nudien to visu atceros kā lielu triecienu, lielu apmulsumu! Es tik sen nebiju bijusi pilsētā, man pat aizrāvās elpa. Troksnis un kņada mani apstulbināja. Visu to laiku es biju kā noreibuši.
Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi.
Es laikam šausmīgi daudz runāju, - viņa atvainojās. - Es ļoti ceru, ka jūs negarlaikoju.
Balsu koris pārliecināja viņu, ka mēs negarlaikojamies.
Jā, - māsa Klēra atsāka, - kad mēs ieradāmies mis Būtas- Vaičerlijas mājā, man jāatzīstas, biju mazliet pārsteigta un vīlusies, jo Mišels bija tik ļoti pārliecināts, ka mēs atradīsim ko vērtīgu, kas palīdzētu izglābt bāreņu namu. Bija redzams, ka mēbeles ir tā ķirmju sagrauztas, ka no tām nekādu peļņu neiegūsim, un viņas drēbes, kaut arī brīnišķīgi saglabātas, bija pārāk vecmodīgas, lai tās pārdotu. Bet to tur bija veselām kaudzēm. Tāds brīnišķīgs audums! Es nekad nebiju redzējusi, ka vienam cilvēkam pieder tik daudz drēbju.
Zinu, - es teicu, - reiz viņa man sarīkoja modes skati, un tā ilga trīs stundas. Skate beidzās ar gaišzila un balta zīda kleitu un zili zeltītu samta apmetni, ko viņa ģērbusi uz dejām, kuras apmeklējis karalis Eduards VII. Tas bija pārsteidzošs, brīnišķīgs tērps, un es nodomāju, ka jaunībā viņai tajā vajadzēja izskatīties satriecoši. Nebrīnos, ka Eduards ieknieba viņai dibenā!
Džerij! - Melānija iesaucās, bet māsa Klēra tikai ieķiķinājās.
Es priecājos, ka jūs redzējāt apmetni un atceraties to, - viņa piezīmēja. - Ar šo apmetni patiesībā viss sākās.
Kā? - es pārsteigts jautāju, atceroties mis Būtu-Vaičerliju griežam piruetes manā priekšā, tā ka smagais, ar zelta brokātu oderētais zilais samts vizuļoja un vijās krokās viņai apkārt.
Mums, protams, nācās visas drēbes izsaiņot un apskatīt, - māsa Klēra atsāka stāstu. - Visi tērpi bija zīdpapīrā un naftalīnā brīnišķīgi labi saglabājušies, bet tik un tā man likās, ka jāpārbauda, vai viss ir kārtībā. Varat man ticēt, tas bija pamatīgs darbs - izsaiņot un atkal iesaiņot visus tos tērpus, un tajā pašā laikā tas bija tik aizraujoši - gluži kā izsaiņot varavīksni! Tad vienas ceļasomas pašā apakšā mēs atradām ļoti lielu kartona kasti, un tajā bija kleita un apmetnis, kurus jūs aprakstījāt.
Tā kaste bija ļoti liela un aizņēma visu ceļasomas dibenu. Mišels ņēmās ar izsaiņošanu, viņš nocēla kastei vāku un izvilka kleitu ārā. Atceraties - tai ap kaklu un piedurknēm bija apšūtas mazas krellītes kā pērles? Mišels pacēla kleitu un teica, ka viņš vēloties, kaut tās būtu īstas pērles, lai mēs tās varētu pārdot, tad bāreņu namam nekad vairs nebūtu nekādu rūpju. Es teicu, ka esmu pārliecināta -ja Dievs gribētu, lai mēs dabūtu naudu bāreņu namam, viņš mums norādītu ceļu, - un, kamēr es to sacīju, Mišels izvilka no kastes apmetni. Atceraties to zili zeltaino apmetni, tik brīnišķīgu kā vasaras debesis un gundegas? Viens tā stūris bija aizķēries un pacēla kastes malu, un zem kastes atradās maza somiņa, droši vien nogulējusi tur gadu gadiem. Tas bija mazs greznuma nieciņš, darināts no tāda paša auduma kā apmetnis, ar zeltītu sprādzi un īsu zeltītu ķēdīti. Es tūlīt iedomājos Līnu - jaunu meiteni bāreņu namā, kurai ļoti patika skaistas lietas, un nodomāju, ka šī somiņa būtu viņai lieliska dāvana, bet pēc tam sapratu, ka pārējie bērni kļūtu greizsirdīgi. Zināt, reizēm viņi nespēj tikt tam pāri, mazie nabadziņi! Lai nu kā, es paņēmu somiņu un tūlīt pat ievēroju kaut ko savādu.
Māsa Klēra apklusa un iemalkoja limonādi. Teikt, ka varētu sadzirdēt adatu nokrītam, nozīmētu nepateikt neko. Žans notrausa pelnus no cigāra gala tā, it kā baidītos, ka pelnu kritiena radītais troksnis varētu izraisīt lavīnu.
Es ievēroju, ka somiņa ir saviem izmēriem neparasti smaga, - māsa Klēra turpināja. - Tas mani pārsteidza, jo sprādze un ķēdīte acīm redzami nebija zelta, tātad no tā smagums nevarēja rasties. Kaut kas bija iekšā. Tā nu es atvēru somiņu - un nespēju ticēt savām acīm! Tas bija trešais brīnums. Vai zināt, kas tur bija iekšā, mister Darel? Divdesmit viens sovrins. Visi biezi un zeltaini mirdzoši, un tādi kā trekni. Nezinu, kā lai to apraksta, - kad naudas gabali sakrita kopā, tie nešķindēja kā parasti šķind nauda, tie skanēja pavisam citādi - zināt, tāpat kā piens līstot skan citādi nekā krējums. Jūs domājat, ka tas ir muļķīgi?
Es jūs pilnīgi saprotu, - es apstiprināju.
Nu, un Mišels, protams, kļuva pilnīgi traks, kad ieraudzīja to naudu, muļķa puika! - viņa teica, sirsnīgi zēnam uzsmaidīdama. - Viņš dejoja apkārt istabai kliegdams, ka Dievs uzklausījis mūsu lūgšanas un bāreņu nams nu ir glābts. Pagāja labs laiks, līdz es viņu nomierināju. Atceraties, es pati biju mazliet apdullusi, - bet es tiešām sapratu, ka vajag vairāk par divdesmit vienu sovrinu, lai atrisinātu bāreņu nama problēmas. Nu, mēs tad apsēdāmies un to visu pārrunājām. Mišels uzstāja, ka mums jāaiznes sovrini uz banku un jānoskaidro, cik tie ir vērti, tāpēc mēs aizgājām uz Credit Lyonnais, to ļoti lielo māju, zināt? Sen- martena bulvārī. Man tā vairāk izskatījās pēc pils vai lielas viesnīcas nekā pēc bankas - ar marmora grīdu un visu ko tādu. Es gandrīz vai baidījos iet iekšā, bet Mišels mani piespieda. Viņš bija tik pašpārliecināts. Kad kasieris ieraudzīja, kas mums ir, viņš uzmeta mums ļoti savādu skatienu. Es biju apmulsusi un gluži skaidri jutu, ka viņš domā - mēs pie naudas gabaliem esam tikuši negodīgā ceļā. Viņš teica, lai mēs labāk aprunājamies ar direktoru. Kabinets bija tik grezns - ar lieliem ādas krēsliem un galdu, tik milzīgu kā pusdienu galds. Direktors monsieur Fulvārs bija ļoti laipns, izpalīdzīgs cilvēks. Vispirms viņš mums jautāja, kā mēs esam tikuši pie savas bagātības, - un tā man nācās viņam pastāstīt par mis Būtas-Vaičerlijas drēbēm un kā mēs atradām sovrinus; viņu tas ļoti iespaidoja, un viņš piekrita, ka tas tiešām bijis brīnums. Tad viņš pasauca apburošu jaunu cilvēku, kurš bija… nu… laikam tāds kā zelta eksperts. Jaunais cilvēks paņēma zelta monētas un aiznesa, lai izmērītu vai nosvērtu, vai ko nu ar tām parasti dara.
- Kad viņš aizgāja, monsieur Fulvārs mums paskaidroja, ka brīnums patiesībā ir divkāršs. Redzat, monētas bija vērtīgas tāpēc, ka bija no zelta, bet arī tāpēc, ka kaltas īpašā - 1875. - gadā, kas tās padarīja daudz vērtīgākas. Izrādījās, ka ir tādi cilvēki, kas kolekcionē monētas, - es to nezināju, bet tā ir patiesība! Tik savāda lieta kolekcionēšanai, vai ne? Monsieur teica, ka viņam esot draugs - monētu kolekcionārs, ļoti godīgs cilvēks, un, ja mēs atļautu, viņš tam piezvanītu un uzaicinātu viņu izteikt mums priekšlikumu. Es, protams, jutu, ka šī darījuma daļa būtu jāatstāj māsas Marijas ziņā, bet Mišels aizrādīja, ka viņai tāpat nāktos to visu darīt, tā ka mēs vienīgi aiztaupīsim viņai pūles.
Monsieur Fulvāra draugs ieradās nekavējoties. Viņš bija neprātīgi sajūsmināts par monētām, un tad, mums par lielu izbrīnu, viņš piesolīja summu, kas izklausījās milzīga. Viņš teica - ja tās būtu bijušas vienkāršas monētas (izklausās muļķīgi, bet jūs saprotat, ko gribu teikt), tās būtu vērtas simt tūkstošus franku, bet, tā kā tas kaltas (domāju, tas ir pareizais vārds) 1875. gadā, tad tās ir vērtas divtik. Kā jau varat iedomāties, mēs ar Mišelu vienkārši nespējām ticēt ne savām ausīm, ne savām acīm, kad monsieur Fulvārs noskaitīja mums naudaszīmes. Pirmkārt, tā šķita gigantiska veiksme, kaut kas tāds, ko nespējām ne iedomāties. Es nebeidzu iztēloties, cik aplaimota būs māsa Marija, kad mēs parādīsim viņai naudu - tik skaistu un krāsainu, jūs nevarat ne iedomāties! Zinu, ka tas izklausās muļķīgi, bet naudaszīmes man atgādināja mis Būtas-Vaičerlijas drēbes, kad mēs tās izsaiņojām. Es nekad mūžā nebiju turējusi rokās tik daudz naudas.
Māsa Klēra apklusa un iedzēra vēl mazliet limonādes. Mana kafija neskarta dzisa krūzē man priekšā uz galda, tik aizgrābts es biju.
Kur jūs ielikāt naudaszīmes? - es jautāju, jo zināju, ka lielākajai daļai mūķeņu tērpu ir ietilpīgas iešūtas kabatas, gluži kā malumedniekiem.
Mis Būtas-Vaičerlijas somiņā, - viņa atbildēja. - Kur gan vēl es būtu tās likusi? Galu galā tur mēs atradām monētas. Es jutu, ka viņai tas patiktu.
Nudien patiktu, - es sirsnīgi atbildēju, iztēlodamies mis Būtas-Vaičerlijas prieku, ja viņa būtu to redzējusi.
Tad mēs atgriezāmies dzīvoklī, - māsa Klēra stāstīja, - un, neliegšos, ka virtuvē atradām mazliet kafijas un pagatavojām sev pa tasei, lai atgūtu spēkus. Dzerdami kafiju, mēs apsēdāmies un centāmies aprēķināt, ko ar šo naudu patiesībā varam izdarīt bāreņu nama labā. Zināt, tas bija šokējoši - es gribu teikt, turēt rokā šo milzu kaudzi banknošu un tomēr apzināties, ka par to varētu labākajā gadījumā izbūvēt vienu istabu. Nemaz nevaru izstāstīt, cik nomākti mēs jutāmies. Jo abi bijām muļķīgā kārtā lolojuši vīzijas par divdesmit vai trīsdesmit guļamistabām, dušām un visu pārējo. Tā bija rūgta vilšanās. Un tieši šīs rūgtās vilšanās brīdī Mi- šelam radās ideja.
Kad mēs pametām monsieur Fulvāra biroju, bankas pārvaldnieks mūs brīdināja nenospēlēt visu naudu kazino - protams, viņš to teica tikai pa jokam. Dabiski, es biju dzirdējusi par kazino, bet tolaik es vēl īsti nesapratu, kas tas ir. Nu, un, kamēr mēs tā sēdējām un dzērām kafiju, Mišels man atgādināja, ko monsieur Fulvārs bija teicis, un ka patiesībā kazino ir veids, kā pavairot naudu. Protams, es biju nelokāmi pārliecināta, kas tas nav iespējams. Es tā arī stingri pateicu. Mišels jautāja, vai, manuprāt, Dievs mani vadot vai nevadot. Protams, vada, es teicu. Tad viņš uzskaitīja visas lietas, kas nesen notikušas, - viņa paša ierašanās, nabaga mis Būtas-Vaičerlijas nāve, viņas novēlējums un monētu atrašana, tad atklājums, ka tās ir divtik vērtas… Viņš jautāja, vai es ticot, ka tas bijis Dieva pirksts. Protams, man nācās atzīt, ka es tam ticu, jo dziļi sirdī es tam tiešām ticēju. Es kaut kādi jutu, ka Dievs mani virza uz to darbu, ko viņš man paredzējis, - es tikai vēl nebiju pārliecināta, kā. Mišels teica, ka viņš arī to jūtot un tas padarot viņu par Dieva ieroci, tāpat kā mani. Viņš apgalvoja, ka vienīgais veids, kā mēs varam pavairot naudu, ir iet uz kazino. Mēs galu galā darīšot vienīgi to pašu, ko Jēzus darījis ar maizēm un zivīm, kaut arī, zināms, ne gluži tādā pašā veidā. Atzīšos, Mišels bija ļoti uzstājīgs un pārliecinošs, un es jutu, ka, par spīti savai labākajai pārliecībai, arī pati sāku svārstīties. Tad viņš sacīja, ka pat neriskēšot ar mis Būtas-Vaičerlijas naudu. Viņam esot atlicis mazliet naudas no savas algas, un vispirms viņš derēšot uz to. Ja Dievs gribēšot, lai mēs šādā veidā palielinām mantojumu, mēs noteikti vinnēšot. Mēs izdzērām vēl pa tasei kafijas un turpinājām strīdēties, jo nebiju vēl pilnīgi pierunāta. Bet jums vajadzēja redzēt Mišelu! Viņš bija tik pārliecinošs, tik runīgs, viņa acis mirdzēja! Galu galā man nācās atzīt, ka tas tiešām izskatās pēc Dieva plāna - ka, ieguvušiem šo naudas daudzumu, mums tas jāpalielina.
Mišels teica, ka man vajadzētu palikt dzīvoklī, kamēr viņš spēlēs kazino, un tad, ja viņam veikšoties, viņš atgriezīšoties pie manis pēc naudas. Bet es biju pret to - divu iemeslu pēc. Pirmkārt, es negribēju, lai viņš viens pats ietu uz kazino. Es zināju, ka viņš savā ziņā ir pasaulīgāks nekā es, tomēr uzskatīju, ka viņš ir par jaunu, lai ietu viens. Otrs iemesls bija apģērbs. Mišels bija ģērbies vienīgi ļoti vecos, ielāpainos džinsos un noskrandušā kreklā. Biju pilnīgi pārliecināta - ja viņš tur parādīsies tik jauns un tik… skrandains, viņu nelaidīs iekšā. Tad Mišelam radās ideja. Viņš ierosināja, ka mēs varētu apvilkt mis Būtas-Vaičerlijas drēbes un doties uz kazino abi.
f ?V? T !/Y ,.'i^ .' 1 ■. '
Es blenzu uz māsu Klēru, nespēdams izteikt ne vārda, jo doma par mūķeni mis Būtas-Vaičerlijas drēbēs vien bija neticama, nemaz nerunājot par mūķeni, kas, tajās ģērbusies, nododas azartspēlēm. Bet par sievieti pārģērbta vīrieša sabiedrība visu šo lietu pacēla jau fantastikas sfērā. Es pieķēru sevi smaidām, par spīti saviem pūliņiem saglabāt nopietnu un uzmanīgu sejas izteiksmi. Māsa Klēra nosarka.
Protams, es biju nepielūdzama, - viņa teica, kā aizstāvēdamās. - Es teicu, ka visa šī iedoma ir pilnīgi neiespējama. Bet Mišels palika pie sava. Viņš teica, ka Dievs mums esot norādījis ceļu, un, ja mēs tagad zaudēšot apņēmību, tas nozīmēšot, ka mēs neuzticoties Viņa norādījumiem. Viņš teica - viņaprāt, Dievs mums devis par darāmo vienu norādījumu pēc otra, un viņš jūtot, ka no mūsu puses būtu gļēvulība padoties tagad, kad veiksme jau ar roku sasniedzama. Es joprojām nebiju pārliecināta, kaut arī jāatzīst, ka visas zīmes likās norādām uz Dieva gribu, lai mēs papildinātu viņa balvu, tikai mani uztrauca, ka tas jādara kazino. Es aizrādīju, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes mums droši vien nederēs. Tad Mišels vaicāja - ja drēbes mums derēšot, vai es to uztveršot kā zīmi, ka Dievs grib, lai mēs ejam spēlēt? Protams, es nodomāju, ka tas ir pārāk smieklīgi. Es gribu teikt - mēs ar Mišelu esam vienādas miesasbūves un garuma, bet drēbes nez kāpēc izskatījās milzīgi lielas. Tāpēc es, dabiski, jokodama teicu - ja drēbes derēs, es iešu uz kazino, - ne mirkli nedomādama, ka tas varētu notikt.
Viņa apklusa un salika pirkstus kopā uz galdauta.
Protams, tās derēja teicami, kā jau jūs redzat. - Viņa pacēla roku, un noviļņoja tumši sarkanais samts - sarkans kā asinis un tumšs kā vīns.
Patiesību sakot, no Mišela iznāca ļoti laba meitene, patiešām ļoti skaista, ja tā var teikt par zēnu! - viņa atzinās. - Viņš izvēlējās sev vienkāršu, dzeltenu zīda kleitu, pieskaņotas kurpes un dzel- tenmelnu cepuri, diezgan cieši pieguļošu - laikam tādas dēvē par cloche-, un, tā kā viņa mati bija cirtaini un diezgan gari, tas lika viņam izskatīties pēc meitenes ar vienu no tiem īsajiem griezumiem, kādus meitenes mūsdienās nēsā. Viņš uzstāja, lai es velkot zili zeltaino kleitu un apmetni, jo šis drēbes mums palīdzējušas atrast naudu.
Māsa Klēra apklusa, īsi ieklepojās un vainīgi pasmaidīja.
Šķiet, ka es runāju par daudz, - viņa teica, - man jau kakls sāp. Ja tas jūs neapgrūtina, vai varu dabūt perjē?
Minerālūdens parādījās vienā mirklī. Māsa Klēra izdzēra pusglāzi it kā tas būtu retākās šķirnes vīns, noklepojās un apburoši mums uzsmaidīja.
Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik dīvaina sajūta ir, uzģērbjot parastas drēbes pēc mūķenes tērpa, - viņa atzinās. - Es nudien jutos kā… nudien nezinu… jā, zinu gan… jutos kā bērnībā Ziemassvētkos, kad mēs spēlējām šarādes - kad pārģērbies dīvainās drēbēs un vairs nejūties kā tu pati, - ja saprotat, ko es gribu teikt. Tieši tā es jutos. Patiesību sakot, es jutos ļoti sakautrējusies, zināt, tieši kā spēlējot šarādes, un ļoti neveikli. Es visu laiku baidījos savā kleitā paklupt, un Mišels, protams, kā meitene izskatījās tik jocīgs… Man nāca smiekli, un tad, protams, bija jāsmejas arī viņam. Tā ka mēs tiešām smējāmies tik sirsnīgi, ka pagāja labs laiciņš, līdz bijām gatavi doties uz kazino…
Viņa atkal apklusa un izdzēra atlikušo perjē.
Baidos, ka es ļoti slikti stāstu, - viņa atvainojās, - bet ir grūti aprakstīt, kā tajā dienā viss norisinājās. Kad es to atceros, esmu pārsteigta par to, ko izdarīju, bet uzskatu, ka ikviens, kuru vada Dievs, izdarītu to pašu. Kad mēs toreiz nonācām kazino, es nudien saminstinājos. Tas bija tik milzīgs, tieši kā es iztēlojos Svētā Pētera katedrāli Romā, kaut arī, protams, celts citiem nolūkiem. Visas kolonnas bija no marmora. Es nezināju, ka pasaulē ir tik daudz marmora. Ļoti baidījos, ka visi pamanīs, ka Mišels nav meitene, un kaut kādā veidā uzminēs, ka esmu mūķene, kaut arī Dievs vien zina, kā tas būtu iespējams, ņemot vērā drēbes, kas man bija mugurā. Mišels gāja iekšā, un man, protams, vajadzēja uz viņu paļauties; viņš pats kazino nekad nebija bijis, bet maiznieks, pie kā Mišels strādāja, bieži bija gājis un visu par to pastāstījis. Mišels nolēma, ka mums jāizmēģina chemin de fer, un mēs piegājām pie galda. Visi pārsteigti skatījās uz mums, bet es zināju, ka tas ir drēbju pēc. Zinu, ka mūsdienās cilvēki valkā visdīvainākos apģērbus, bet jāatzīst, ka mis Būtas-Vaičerlijas drēbes ir mazliet neparastas pat pēc mūsdienu priekšstatiem. Es, protams, nezināju, kas man jādara, bet Mišels man drīz ierādīja. Viņš bija ļoti gudrs, ņemot vērā, ka iepriekš nekad nebija spēlējis. Pirmajām derībām mēs izvēlējāmies minimālo likmi. Es teicu Miše- lam - ja mēs pirmajā reizē nevinnēsim, tā būs zīme, ka Dievs negrib, lai mēs spēlējam. Mēs likām uz sarkanajiem - un jāatzīstas, ka man sirds kāpa pa muti laukā, kamēr bumbiņa virpuļoja riņķī vien.
Māsa Klēra iedzēra vēl malciņu perjē un cieši paskatījās uz mums ar tādu kā rāmu triumfu.
Protams, mēs vinnējām, - viņa sacīja. - Man tā bija skaidra zīme. Tagad es beidzot zināju, kas ir tas darbs, kam Dievs mani izraudzījies. Tas bija tāds iekšējs gaišums, es vienkārši beidzot skaidri zināju, ka mana roka tiek vadīta un ka es esmu tikai rīks. Es biju tik pārliecināta, ka, pirms Mišels paguva mani apturēt, uzliku visu mūsu naudu kā nākamo likmi. Mišels bija šausmās, bet es teicu viņam, lai paļaujas uz Dievu. Skaidrs, ka mēs vinnējām vēlreiz un vēl - divdesmit četras reizes. Divreiz mēs zaudējām, bet katrā no šī reizēm es vienkārši jutu, ka jāliek minimālā likme, tāpēc mūsu zaudējumi nebija lieli. Pēc trīs stundu ilgas spēles mums piederēja vairāk nekā divi miljoni franku. Mišels gribēja, lai es turpinu, bet es jutu, ka ir laiks apstāties, doties mājās un pastāstīt māsai Mērijai labās ziņas.
Tā nu mēs atgriezāmies Sansebastjanā - protams, pēc tam, kad bijām pārģērbušies, - un jūs nevarat ne iedomāties, cik mēs bijām satraukti! Saprotat, mēs ne tikai bijām sākuši tiešām palīdzēt bāreņu namam, bet es ari jutu, ka beidzot man ir norādīts mans īstais aicinājums.
Viņa apklusa un īsi iešņukstējās.
Diemžēl klostera māte to visu redzēja citādā gaismā. Es biju augstākajā mērā sāpināta, jo viņa acīm redzami bija šokēta. Viņa uzskatīja, ka es, mūķene, ne vien pati esmu rīkojusies šausmīgi, bet arī ievedusi kārdināšanā Mišelu. Viņa nelikās saprotam, ka tas bija Dieva plāns, un neviens mans arguments viņu nepārliecināja. Un tā es tiku izraidīta no ordeņa.
Ak, nē! - es neticīgi izsaucos.
Jā, Džerij, tas bija nežēlīgi, - Žans gurdi teica.
Tomēr Mišels nelokāmi bija manā pusē, - māsa Klēra turpināja, noslaucījusi asaras. - Es joprojām nedomāju, ka mēs būtu rīkojušies nepareizi. Dieva dāvana nevar būt slikta, īpaši ja tā izlietota labiem mērķiem. Es ticu, ka Dievs man bija devis… devis veiksmi spēlē, lai es palīdzētu bērniem. Es biju apņēmusies nerīkoties pretēji Dieva gribai… tas būtu grēks. Tā nu es ar lietotu mantu uzpircēja palīdzību atpirku mis Būtas-Vaičerlijas drēbes no klostera - jo bija nepārprotami, ka tieši šīs drēbes Visaugstais vēlējis man valkāt -, un sāku spēlēt. Kad biju iespēlējusi ievērojamu summu, es nosūtīju klostera mātei čeku ar piezīmi, ka šī nauda nāk no Dieva. Viņa atsūtīja man čeku atpakaļ, teikdama, ka Visaugstā acīs tas būtu tikpat kā pieņemt naudu no prostitūtas. Dienām ilgi es biju tik izmisusi, ka nabaga Mišels vairs nezināja, ko iesākt. Jūs saprotat? Te nu es biju ar milzu naudas summu, kuras iegūšanai un izlietošanai Dievs man bija norādījis ceļu, un kas tikusi atraidīta. Un tad Mišelam radās brīnišķīga ideja. Klostera māte, protams, zināja manu vārdu un bankas kontu, tāpēc jebkuru naudu, kas nāktu no tā, viņa noraidītu. Tāpēc mēs nolēmām atvērt jaunu kontu uz Mišela vārda, lai šī nauda tiktu pieņemta. Viņam, nabadziņam, protams, nebija uzvārda, jo… jo… nu, tāpēc, ka nebija. Tāpēc mums nācās viņam to izvēlēties.
Viņa mirdzošām acīm noliecās uz priekšu.
Ir tik aizraujoši izvēlēties pašam savu uzvārdu. Mums visiem ir uzvārdi, ko mums piešķīruši vecāki, bet izvēlēties - ak, tas ir kā iespēja piedzimt vēlreiz!
Un kādu uzvārdu Mišels izvēlējās? - es jautāju.
Māsa Klēra, acis pārsteigumā iepletusi, paskatījās uz mani.
Kā, nu, Būts-Vaičerlijs, protams! - viņa atbildēja.
Es brīdi blenzu viņas daiļajā sejā un tad iesmējos. Žans un Melānija man pievienojās, jo tas bija labs joks. Drīz vien, mūsu smieklu pamudināti, kaut arī tos līdz galam neizprazdami, sāka smieties arī Klēra un Mišels.
Mēs smējāmies - un es biju pārliecināts, ka kaut kur tajā terra incognita', ko mēs dēvējam par Paradīzi, mis Būta-Vaičerlija smējās mums līdzi.
' Nezināmā zeme (latīniski).