Jaunā māja bija milzīga, augsta celtne venēciešu stilā ar pabalējušu dzelteno narcišu krāsas sienām, zaļiem slēģiem un sarkanbrūnu jumtu. Tā atradās pakalnā pie jūras, pamestu olīvju biržu un klusu citronu un apelsīnu dārzu vidū. Šeit visam piemita senlaicīga melanholija — mājai ar saplaisājušajām, aplupušajām sienām, lielajām, skaņajām istabām, verandām, kur vējš bija sapūtis veselām kaudzēm pērno lapu un kuras bija tā apaugušas ar staipekņiem un mežvīna stīgām, ka lejas stāva istabās mūžam valdīja zaļš mijkrēslis; mazajā, ar žogu apjoztajā, novārtā pamestajā dārziņā, kas stiepās mājai gar vienu pusi, starp nezālēm aizaugušajiem celiņiem ziedēja rozes, anemones un ģerānijas; izvītie dzelzs vārtiņi bija pavisam sarūsējuši; nekoptie mandarīnu kociņi bija tā nosēti ar ziediem, ka galva reiba no to smaržas; plašajos augļu dārzos aiz žoga valdīja pilnīgs miers un klusums, tikai bites sanēja un šad tad zaros nospurdza kāds putns. Nemanāmi, klusi un skumji gāja bojā gan dārzs, gan māja — aizmirsta un pamesta pakalnā, no kura varēja redzēt margojošo jūru un Albānijas kalnu šķaut- nainās virsotnes. Likās, māja un visa apkārtne, pavasara saules apskurbināta, iegrimusi snaudā, ļaujot pilnu vaļu augt sūnām, papardēm un veseliem puduriem sīku suņ- sēņu.
Protams, šo māju atkal bija sameklējis Spiro, viņš ari noorganizēja, lai pārcelšanās noritētu ar minimālu jezgu un maksimālu efektivitāti. Trešajā dienā pēc tam, kad bijām māju pirmoreiz redzējuši, pajūgu rinda ar garam koka orēm aizveda pa putekļainajiem ceļiem mūsu mantību, bet ceturtajā dienā mēs jau iekārtojāmies jaunajā vietā.
Mājai piederīgā zemes gabala malā atradās neliels namiņš, ko apdzīvoja dārznieks ar savu sievu — paveci, sagrabējuši ļautiņi, kas, šķiet, kopā ar visu pārējo pamazītēm gāja pretim iznīcībai. Dārznieka uzdevums bija piepildīt ūdenstvertnes, novākt augļus, spiest olīvas un, savācot medu no septiņpadsmit stropiem, kas sanēja zem citronkokiem, saņemt dažu labu bites dzēlienu. Aplamas pacilātības brīdī mātei ienāca prātā salīgt dārznieka sievu par izpalīdzi mūsu mājā. Viņu sauca par Lugarēciju, un viņa bija kārna sieviete nepatīkamu izskatu, ar pastāvīgi sajukušiem matiem, ko nespēja savaldīt nedz matadatas, nedz ķemmes, ār kurām viņa tos centās piespraust, šķiet, tieši pie galvaskausa. Māte drīz atklāja, ka jaunā izpalīdze ir ārkārtīgi jūtīga; pat niecīgākā kritiskā piezīme par viņas darbu, lai cik delikāti izteikta, izraisīja veselus asaru plūdus no viņas brūnajām acīm, it kā viņai būtu nodarīta briesmīga pārestība. Tas bija tik sirdi plosošs skats, ka mātei drīz vien pārgāja vēlēšanās Luga- rēcijai kaut ko aizrādīt.
Visā pasaulē bija tikai viena vienīga iespēja uzburt smaidu Lugarēcijas drūmajā sejā un likt iemirdzēties viņas brūnajām spaniēla acīm, proti, vajadzēja sākt runāt par viņas kaitēm. Daudziem cilvēkiem hipohondrija ir tikai vaļas brīžu prieks, turpretī Lugarēcijai tā bija īsta, nopietna nodarbošanās. Kad mēs pārvācāmies uz jauno māju, viņu patlaban mocīja kuņģa kaite. Pirmos biļetenus par viņas kuņģa stāvokli mēs saņēmām pulksten septiņos, kad viņa mums uznesa tēju. Iedama ar paplāti rokās no istabas uz istabu, Lugarēcija katram atsevišķi sīki un smalki izstāstīja par mocībām, ko iekšas viņai sagādājušas aizvadītajā naktī. Viņa prata visu attēlot ļoti uzskatāmi un stāstot vaidēja, elsa, locījās sāpēs; apstaigājusi visas istabas, viņa bija radījusi tik reālu savu ciešanu ainu, ka arī mums visiem aiz tīrās līdzjūtības sāka sāpēt vēders.
— Vai tu nevarētu kaut ko darīt ar šo sievieti? — Larijs jautāja mātei kādu rītu, kad Lugarēcija bija pārlaidusi sevišķi mokpilnu nakti.
— Kas gan man, pēc tavām domām, būtu darāms? — māte atjautāja. — Es viņai devu iedzert tavu sodu.
— Tādēļ viņai droši vien naktī klājās tik grūti.
•— Esmu pārliecināta, ka viņa neprot ēst, kā pienākas, — sacīja Margo, — viņai, šķiet, vajadzīga laba diēta.
— Nenoliedzu, ka viņa ir mazliet apnicīga, — teica māte, — bet ja nabaga sievietei tik smagi jācieš…
— Blēņas! — iesaucās Leslijs. — Viņai tas sagādā tīro prieku. Gluži tāpat kā Larijam, kad viņš ir slims.
— Lai nu būtu kā būdams, — māte aši metās vidū, — mums ar viņu jāsamierinās. Tuvumā nav neviena cita cilvēka, ko mēs varētu salīgt viņas vietā. Kad nākamreiz atnāks Teodors, palūgšu, lai tas viņu izmeklē.
Mums par lielu atvieglojumu, Lugarēcijas kuņģis atlaba, taču tūliņ viņai sāka sāpēt kājas, un nu viņa klibodama steberēja pa istabām, nemitīgi un skaļi vaidēdama. Larijs izteicās, ka māte neesot nolīgusi kalponi, bet īstu vampīru, un viņš nopirkšot dzelzs bumbu un važu, ko viņai pieķēdēt pie kājas. Tad mēs vismaz dzirdēšot viņu tuvojamies un pagūšot laikus paglābties, jo Lugarēcija bija pasākusi klusītēm zagties mums nopakaļ un tad piepeši pie pašas auss negaidot skaļi iekunkstēties. Pēc tās reizes, kad Lugarēcija vienu rītu ēdamistabā novilka kurpes, lai parādītu, kuri kāju pirksti vissāpīgākie, Larijs sāka brokastot savā istabā.
Taču Lugarēcijas kaites nebija vienīgais jaukums mūsu jaunajā mājā. Mēbeles, ko bijām noīrējuši kopā ar māju, bija fantastiska Viktorijas laika istablietu palieku kolekcija, turklāt tās neaiztiktas bija nostāvējušas aizslēgtajā mājā gadus divdesmit. Visas malas bija bāztin piebāztas ar šiem neglītajiem, neērtajiem, nepraktiskajiem graustiem, kas čīkstēja un brīkšķēja, un, ja kāds smagākiem soļiem gāja garām, tām ar šāviena troksni atsprāga šķēpeles, saceldamas veselus putekļu mākoņus. Jau pirmajā vakarā ēdamgaldam vakariņu laikā nolūza kāja, un vakariņas pajuka pa grīdu. Pāris dienu vēlāk Larijs iesēdās milzīgā, pēc izskata solīdā krēslā, taču tajā pašā mirklī muguras atzveltne sabruka, pazuzdama kodīgu putekļu mākonī. Kad māte gribēja atvērt skapi (krietnas mājeles lielumā), durvis viņai velšus ievēlās rokās, un viņa nolēma, ka steigšus kaut kas jādara.
— Mēs taču nevaram uzņemt ciemiņus mājā, kur visas lietas brūk kopā, ja uz tām ciešāk paskatās, — viņa sacīja. — Nekas cits neatliek — jānopērk dažas jaunas istablietas. Tie nu gan būs dārgākie ciemiņi, kādi mums jebkad bijuši.
Nākamajā rītā Spiro aizveda māmuļu, Margo un mani uz pilsētu iegādāties mēbeles. Ievērojām, ka pilsētā valda lielāka burzma un troksnis nekā citām dienām, bet mums pat prātā neienāca, ka notiek kaut kas neparasts, pirms nebijām beiguši kaulēties ar tirgotāju un neizgājām no veikala šaurajās, līkumotajās ieliņās. Kad gribējām tikt atpakaļ uz laukumu, kur bijām atstājuši mašīnu, mūs sāka no visām pusēm grūstīt un stumdīt. Pūlis kļuva aizvien blīvāks, cilvēki spiedās virsū cits citam un, lai kā pretojāmies, rāva uz priekšu arī mūs.
— Man šķiet, te kaut kas notiks, — atjautīgi ierunājās Margo, — varbūt kādi svētki vai vēl kas interesants.
— Man vienalga, kas te notiks, ja tikai tiekam atpakaļ automobilī, — noteica māte.
Taču pūlis mūs nesa pavisam uz otru pusi un beidzot iepludināja vēl lielākā pūlī, kas drūzmējās pilsētas galvenajā laukumā. Pajautāju blakus stāvošai zemniecei, kas te īsti notiek,, un viņa, lepnumā starodama, tūliņ pievērsās man.
— Svētais Spiridions, kyria, — viņa paskaidroja.—Šodien mēs drīkstam iet baznīcā noskūpstīt viņa kājas.
Svētais Spiridions bija pilsētas patrons. Viņa mūmija sudraba zārkā glabājās baznīcā un reizi gadā tika procesijā nesta pa visu pilsētu. Viņš bija gaužām varens svētais, kas spēja izpildīt cilvēku vēlēšanās, dziedināt slimības un darīt daudz citu brīnumu, ja vien lūdzējam pagadījās piekļūt pie svētā, kad tas labā omā. Salinieki viņu pielūdza, un katrs otrais vīriešu kārtas iedzīvotājs, viņu godinot, tika nosaukts par Spiro. Šī bija sevišķa svētku diena; droši vien zārku atvērs un ticīgajiem ļaus noskūpstīt mūmijas čībās ietērptās kājas un izteikt savu vēlēšanos. Daudzveidīgais pūlis skaidri liecināja, cik ļoti Korfu iedzīvotāji viņu mīl: ļaužu vidū bija pavecas zemnieces melnās goda drānās kopā ar vīriem, kas izskatījās kā sačervelējušies olīvkoki ar sirmām, plīvojošām ūsām; tur bija brūni iedeguši, muskuļaini zvejnieki ar astoņ- kāju tinti notrieptiem krekliem; bija arī sirdzēji un garā vājie, diloņslimnieki, kropļi, vecīši un večiņas, kuri tikko spēja pavilkt kājas, un mazi, kā kokoni notīti zīdaiņi čokurainām vaska krāsas sejiņām, kas sāpīgi saviebās, kad mazie kāsēja aizgūdamies. Bija iemaldījušies pat daži gara auguma un mežonīga izskata gani no Albānijas — milzīgos aitādu apmetņos tērpušies ūsaiņi ar skūtām galvām. Blīvais, raibais cilvēku pūlis pamazām virzījās uz baznīcas tumšajām durvīm, nesot mūs līdzi kā mazus akmentiņus šļūdoņa straumē. Margo bija aizrauta labu gabalu man pa priekšu, bet māte tādu pašu gabalu palikusi iepakaļ. Es tiku iespiests piecu resnu zemnieču vidū, kuras, sviedru un ķiploku smaku izgarodamas, smacēja mani kā lieli spilveni. Māte neglābjami bija nokļuvusi starp diviem milzīgiem albāņu ganiem. Neatlaidīgi, soli pa solim tikām stumti pa pakāpieniem augšā un baznīcā iekšā.
Baznīcā bija tumšs kā akā, tikai gar vienu sienu margoja sveču pudurīši kā dzelteni krokusi. Bārdains priesteris, tērpies melnās drānās, ar augstu cepuri galvā, plivinājās tumsā kā kovārnis, izkārtodams cilvēkus vienā rindā pa visu baznīcu, lai katrs noietu gar lielo sudraba zārku un pēc tam pa otrām durvīm tiktu atpakaļ uz ielas. Zārks, kas atgādināja sudraba kūniņu, stāvēja vertikāli, tā lejas daļa bija nocelta nost, tā ka varēja redzēt krāšņi izšūtās čībās ieautās svētā kājas. Katrs, nokļuvis līdz zārkam, pieliecās, noskūpstīja mūmijas kājas un nomurmināja lūgsnu, bet no sarkofāga augšējās daļas, ko sedza stikla kupols, raudzījās nepārprotamā riebumā saviebts svētā tumšais, čokurainais ģīmis. Bija skaidrs — vai nu mēs gribēsim vai ne, mums būs jāskūpsta svētā Spiridiona kājas. Pametu skatienu atpakaļ un redzēju, ka māte visiem spēkiem cenšas izlauzties pie manis, bet viņas albāņu miesassargi neatkāpās ne par sprīdi, un viņas pūliņi bija gluži veltīgi. Beidzot viņa uztvēra manu skatienu, sāka vaibstīties un, rādot uz zārku, enerģiski kratīt galvu. Mani šāda izdarība ļoti pārsteidza un abus albāņus arī, jo tie vēroja māti ar neslēptu aizdomu pilnām acīm. Droši vien vini gluži pamatoti sprieda, ka mātei tūliņ uznāks lēkme, jo viņa pietvīka tumši sarkana un sāka vaibstīties aizvien mežonīgāk. Beidzot, izmisuma pārņemta, viņa meta piesardzību pie malas un skaļi čukstēja pāri dievlūdzēju galvām:
— Pasaki Margo … lai neskūpsta … skūpstiet gaisu … skūpstiet gaisu!
Pagriezos, lai nodotu mātes vēstījumu Margo, bet bija jau pur vēlu; viņa patlaban bija noliekusies pār svētā kājām un skūpstīja tās ar tādu dedzību, ka pārsteidza un sajūsmināja visus apkārtējos. Kad pienāca mana kārta, es, paklausīdams mātes rīkojumam, dziļā godbijībā skaļi nošmaukstināju lūpas apmēram sešas collas virs mūmijas kreisās kājas. Tad atkal tiku ierauts straumē un pa baznīcas durvīm izstumts uz ielas, kur cilvēku pūlis smejot un tērzējot saira mazās grupiņās. Margo gaidīja mūs uz baznīcas kāpnēm un izskatījās ārkārtīgi apmierināta. Pec mirkļa pa baznīcas durvīm, albāņu ganu vareno plecu stumta, lidot izlidoja arī māte. Viņa kaut kā noklunkuroja pa kāpnēm un piebiedrojās mums.
— Tie gani! — viņa vārgā balsī iesaucās. — Tik rupji… un smaka mani bezmaz nobeidza … vīraks kopā ar ķiplokiem … Kur tādu smaku var ņemt…
— Nieki vien! — Margo priecīgi attrauca. — To visu var paciest, ja vien svētais Spiridions izpildīs manu lūgumu.
— Ļoti nehigiēniska procedūra, — viebās māte, — tā gan drīzāk var slimības izplatīt nekā izārstēt. Man bail iedomāties, kas ar mums varētu notikt, ja mēs tiešām būtu noskūpstījuši viņam kājas.
— Bet es tās patiesi noskūpstīju, — Margo izbrīnījusies atsaucās.
— Margo! Nerunā blēņas!
— Kāpēc gan ne? To taču darīja visi.
— Kaut arī es tevi nepārprotami brīdināju to nedarīt?
— Tu man nekā neteici…
Es iejaucos, paskaidrodams, ka nepaguvu viņai laikus paziņot mātes brīdinājumu.
— Tik daudz cilvēku bija nosiekalojuši tās tupeles, bet tev vēl jāliek tur lūpas klāt!
— Es darīju tikai to pašu, ko darīja visi.
— Nesaprotu, kas tevi dzina tā rīkoties.
— Domāju, ka varbūt viņš izārstēs manas pinnes.
— Pinnes! — māte nicinoši attrauca. — Pielūko tikai, ka tev tagad nepiemetas kaut kas daudz ļaunāks par pinnēm!
Nākamajā dienā Margo iegūla ar smagu gripu, un Sir ētā Spiridiona reputācija mātes acīs noslīdēja līdz nullei. Spiro steigšus tika nosūtīts uz pilsētu sameklēt ārstu un atgriezās kopā ar neliela auguma, druknu vīriņu, kam bija salakoti mati, mazas ūsiņas un spožas ačeles aiz brillēm raga ietvaros.
Tas bija doktors Andručelli. Gaužām jauks cilvēks ar visai īpatnēju attieksmi pret slimniekiem.
— Fu-fu-fu, — viņš sacīja, ieiedams guļamistabā un ar nopēlumu palūkodamies uz Margo. — Fu-fu-fu! Kā jūs varējāt izdarīties tik nesaprātīgi, ko? Skūpstīt svētajam kājas! Fu-fu-fu! Jūs taču būtu tur varējusi sadabūt nezin kādu kaiti. Šoreiz jums palaimējies, jo tā ir tikai gripa. Un tagad dariet visu, ko likšu, citādi es mazgāju rokas nevainībā. Un, lūdzama, nesagādājiet, ar neprātīgu uzvešanos man lieku darbu. Ja jūs vēlreiz iedomāsieties skūpstīt kādam svētajam kājas, es jūs ārstēt nenākšu. Fu-fu-fu … atradusi gan, ko darīt!
Kamēr Margo trīs nedēļas novārtījās pa gultu un Andručelli ik otro vai trešo dienu ieradās, purpinādams savu ierasto «fu-fu-fu», mēs pamazām iekārtojāmies jaunajā mājā. Larijs ievācās milzīgajā bēniņu telpā un salīga galdniekus, kas tur iebūvēja grāmatplauktus; Leslijs lielo, slēgto verandu mājas aizmugurē pārvērta par šautuvi un ikreiz, kad sāka vingrināties, izkāra ārpusē milzīgu sarkanu karogu; māte izklaidīgi rosījās pa flīzēm izklāto plašo virtuvi puspagrabā, vārīja veseliem galoniem buljona, klausījās Lugarēcijas monologos un raizējās par Margo. Mums ar Rodžeru bija piecpadsmit akru dārza, ko izpētīt, milzīga jauna paradīze, kas noveda līdz pat seklajai, siltajai jūrai. Tā kā tieši tad biju palicis bez skolotāja (Džordžs bija no salas aizbraucis), es varēju visu dienu pavadīt ārā, iegriežoties mājās vienīgi, lai steigšus paēstu.
Šajā interesantajā nogabalā pie pašām mājām es sastapu daudzas būtnes, ko uzskatīju jau par veciem draugiem, — rožu vabole^ zilās namdaru bites, mārītes -un zemes zirnekļus. Taču atklāju arī daudz jaunu dzīvnieku, ar ko bija vērts iepazīties. Aizaugušā dārza apdru- pušajā mūra žogā perinājās desmitiem mazu, melnu skorpionu, gludi un spīdīgi, kā no bakelīta darināti; vīģu un citronu kokos tūliņ aiz žoga dzīvoja milzum daudz smaragdzaļo koka vardīšu, kas vīdēja starp lapām kā burvīgas atlasa konfektes; kalna nogāzē varēja sastapt dažādas čūskas, spožas ķirzakas un bruņurupučus. Augļu dārzos mitinājās ļoti daudz putnu: cigļi, zaļžubītes, rud- astainie erickiņi, cielaviņas, vālodzes, reizēm pagadījās pat badadzeguzes — laškrāsā, melni baltas, tās saviem garajiem, līkajiem knābjiem rakņājās pa irdeno zemi, mani ieraudzījušas, izbrīnā izslēja cekulu, pacēlās spārnos un aizlidoja.
Mājas dzegās bija ierīkojušās bezdelīgas. Tās bija atlidojušas neilgi pirms mūsu pār vākšanās un tikko pabeigušas darināt bumbveidīgās māla ligzdas, kas vēl tagad, brūnas un miklas, atgādināja tumšu, treknu rozīņkūku. Kad ligzdas nokalta un kļuva zeltainbrūnas kā biskvīts, vecās bezdelīgas ķērās pie popēšanas, šaudīdamās pa dārzu un vākdamas kopā sīkas saknītes, vilnas piciņas un spalvas. Divas ligzdiņas atradās zemāk par pārējām, tādēļ koncentrēju uzmanību tieši uz tām. Pieslēju pie sienas starp abām ligzdām redeļkāpnes un vairākas dienas no vietas lēnām, piesardzīgi rāpos pa tām aizvien augstāk, kamēr sasniedzu augšējo spraisli, varēju uz tā apsēsties un apmēram no četru pēdu atstatuma ieskatīties ligzdās. Mana klātiene, šķiet, bezdelīgu pāri nebūt netraucēja, tās turpināja cītīgi strādāt, gatavojot mājokli gaidāmajai ģimenei, kamēr es tupēju uz redeļkāpnēm, bet Rodžers gulēja turpat zemē.
Pamazām iepazinu abus bezdelīgu pārus labi jo labi un gaužām ieinteresēts vēroju viņu ikdienas darbu. Abas bezdelīgas, ko es uzskatīju par mātītēm, bija raksturā ļoti līdzīgas — nopietnas, gādīgas, tramīgas un pļāpīgas, turpretim abi tēviņi stipri atšķīrās viens no otra. Viens ligzdas iekārtošanas laikā mēdza pienest brīnišķīgu materiālu, bet neparko negribēja to uzskatīt par darbu. Viņš, piemēram, atgriezās ar jēra vilnas piciņu knābī, taču labu brīdi lidinājās pa dārzu, planēdams virs puķēm, veidodams cēlus astotniekus vai šaudīdamies starp vīnogulāju balstiem. Sieva pa to laiku, pie ligzdas turēdamās un satraukti čivinādama, sauca viņu vienā saukšanā, bet viņš nu reiz nespēja raudzīties uz dzīvi nopietni. Arī otrai bezdelīdzienei bija nedienas ar vīru, tikai pavisam citāda rakstura. Vīrs bija pārlieku centīgs. Likās, ka viņš nolēmis nepamest neko neizmēģinātu, lai tikai varētu sagādāt mazuļiem labāko popējumu visā bezdelīgu kolonijā. Taču nabadziņš bija vājš aprēķinātājs un nekā nespēja atcerēties savas ligzdas apmērus. Parasti viņš atlidoja, satraukti kaut ko mazliet klusinātā balsī čiepstēdams, un stiepa knābī vistas vai tītara spalvu, kas nebija mazāka par viņu pašu un turklāt ar tik resnu kātu, ka nebija ko cerēt to ielocīt ligzdiņā. Sieva ilgi centās viņu par to pārliecināt, abi nomocījās un nocīnījās, taču spalva ligzdā nebija iedabūjama. Ārkārtīgi vīlies, viņš beidzot palaida spalvu vaļā, tā novirpuļoja zemē, kur zem ligzdas jau krājās krietna kaudzīte, un aizlidoja meklēt kaut ko piemērotāku. Pēc brītiņa viņš atlidoja atkal, vai ļimdams zem smaga, ar zemi un mēsliem pieskretuša vilnas pikuča. Nabaga bezdelīgu tēvs to lāgā nespēja pacelt uz dzegas, kur nu vēl līdz ligzdai.
Kad perēkļi beidzot bija izklāti, raibās oliņas izdētas un izperētas, abu tēvu raksturi jūtami mainījās. Tas, kurš pirmāk stiepa uz ligzdu tik daudz nederīga popējamā materiāla, tagad bezrūpīgi šaudījās virs kalna nogāzes un atgriezās ar nevērīgi knābī satvertiem kukaiņiem, kas lieluma un mīkstuma ziņā tieši atbilda viņa pūkaino, trīcošo atvasīšu vajadzībām. Turpretim otrs bezdelīgu tēvs šķita pilnīgi zaudējis garīgo līdzsvaru un mokāmies bailēs, ka viņa mazuļi var nomirt badā. Bezdelīdzēniem pēc barības dzīdamies, viņš kļuva gluži vājš un atgriezās ligzdā ar neiedomājami nepiemērotu medījumu: lielām vabolēm, kam bija dzelkšņainas kājas un cieti spārni, milzīgām, nesagremojamām spārēm. Pie ligzdas pieķēries, viņš izmisīgi, bet velti centās iestūķēt milzu kumosus putnēnu pastāvīgi atplestajos knābjos. Mani pārņēma šausmas, iedomājoties, kas būtu noticis, ja tēvam būtu palaimējies iedabūt kādam mazulim knābī drausmīgo cienastu. Par laimi, viņam tas nekad neizdevās, un beidzot, pagalam nomākts, viņš nometa kukaini zemē un steigšus lidoja meklēt kaut ko citu. Es šim neprātim biju ļoti pateicīgs, jo viņš man sagādāja trīs tauriņus, sešas spāres un divus skudru lauvas, kādu manā kolekcijā vēl nebija.
Bezdelīdzienes pēc mazuļu izperēšanas izturējās gandrīz tāpat kā parasti, tikai šaudījās mazliet žiglāk un viņu izdarībās bija jaušama apņēmīga centība, citādi nekādu pārmaiņu. Man šķita ļoti interesanti pirmoreiz mūžā novērot putna ligzdas sanitāro apkopšanu. Es bieži biju audzējis piejaucētus putnēnus un vienmēr brīnījos, kādēļ tie, gribēdami atviegloties, saslej gaisā dibentiņus un tirina asti. Tagad es izpratu cēloni. Bezdelīdzēnu ekskrementi ir mazas bumbiņas, kas apklātas ar recekļa kārtiņu. Mazuļi nostājas uz galvas, nodejo īsu, bet strauju rumbu un nokrata mēslu kapsuliņas uz ligzdas malas. Kad atlidoja mātes, tās piepildīja atplestos knābjus ar barību, pēc tam uzmanīgi paņēma knābītī ekskrementus un aizlidoja, lai nomestu tos kaut kur olīvju birzīs. Tas bija apbrīnojams process, un es aizrautīgi to vēroju, sākot ar astes tirināšanu, par ko man vienmēr nāca smiekli, un beidzot ar mātes aizlidošanu pār koku galotnēm, kur viņa mazo melnbalto bumbiņu nometa zemē.
Izmantodams bezdelīgu tēva paradumu nest mazuļiem dīvainus un barībai nepiemērotus kukaiņus, es divreiz dienā pārbaudīju laukumiņu zem ligzdas, cerēdams atrast kaut ko derīgu savai kolekcijai. Tur es arī vienu rītu pamanīju rāpojam ārkārtīgi neparasta izskata vaboli. Neticēju, ka jukušais bezdelīgu tēvs būtu varējis atstiept tik lielu kukaini, pat ja viņš būtu izmanījies to noķert; tomēr es to atradu tieši zem bezdelīgu ligzdām. Tā bija prāva, neveikla, zili melna vabole ar lielu, apaļu galvu, gariem, posmainiem taustekļiem un pūšļa veida ķermeni. Visvairāk es brīnījos par vaboles segspārniem; izskatījās, it kā kukainis būtu nodevis tos mazgāšanā, pēc kuras tie pamatīgi sarāvušies, jo bija ļoti mazi — piemēroti vabolei, kas divreiz mazāka par šo. Vienu brīdi man pat iešāvās prātā doma, ka vabolei torīt nav bijis tīru seg- spārnu un tā aizņēmusies spārnu pāri no savas mazās māsiņas, tomēr nospriedu, ka šāds pieņēmums, lai arī gaužām jauks, tomēr nebūs uzskatāms par zinātnisku. Konstatēju, ka pēc tam, kad biju turējis rokā vaboli, mani pirksti kļuvuši mazliet taukaini un ož pēc kaut kā kodīga, lai gan netiku manījis vaboli izdalām kādu šķidrumu. Iedevu Rodžeram paostīt kukaini, gribēdams redzēt, vai viņš ir vienis prātis ar mani; viņš spēcīgi nošķaudījās un novērsās, un es sapratu, ka vainīga vabole, nevis mana roka. Es rūpīgi noglabāju vaboli, lai pagaidītu, līdz atnāks Teodors, un parādītu to viņam.
Tagad, kad bija iestājušās siltas pavasara dienas, Teodors katru ceturtdienu ieradās pie mums uz tēju; no pilsētas viņš brauca ar ormani, aizvien bija tērpies nevainojamā uzvalkā, kreklā ar stīvinātu apkaklīti un cietmalu cepuri galvā; tas viss bija jocīgā kontrastā ar tīkliņiem, somām un preparātiem pildītajām kārbām, ar kurām viņš parasti apkrāvās. Pirms tējas mēs parasti aplūkojām un identificējām visus jaunos paraugus, ko biju savācis. Tēju padzēruši, devāmies laukā, meklēdami dzīvniekus, vai arī gājām ekskursijā — kā Teodors to mēdza dēvēt — uz tuvāko grāvi vai dīķi, lai atrastu tur sīko faunu Teodora kolekcijai. Viņš bez sevišķām grūtībām noteica, pie kādas sugas pieder mana dīvainā vabole ar augumam nepiedienīgajiem spārniem, un pastāstīja man par to brīnumu lietas.
— Aha! Jā, — viņš sacīja, vērīgi aplūkodams vaboli,
— tā ir eļļas vabole … Meloe pīoscaraboeus… Jā … šīm vabolēm patiesi ir visai īpatnējs izskats. Ķo tu teici? Ak, jā — segspārni… Raugi, šīs vaboles nelido. Ir vairāki paveidi cietspārņu, kas dažādu iemeslu dēļ zaudējuši spēju lidot. Eļļas vaboles dzīves stāsts ir ļoti interesants. Šī, protams, ir mātīte. Tēviņš ir krietni mazāks — varētu pat teikt, divreiz mazāks. Mātīte izdēj daudz sīku, dzeltenu, eļļainu oliņu. Kad attīstās kāpurs, tas ielien tuvākās puķes žiedkausiņā un gaida. Ir īpaša bišu vientuļnieču suga, un kāpurs gaida šādu biti. Kad tā atlido pie zieda, kāpurs … ē … uzsēžas tai mugurā … tas ir, ieķeras ar nagiem bites spalvojumā. Kāpuram laimējas, ja ir atlidojusi bišu mātīte, kas vāc medu, lai piepildītu šūnu, kur pati iedēj oliņu. Tiklīdz bite šūniņu piepildījusi un tur oliņu iedējusi, kāpurs ievietojas šūnā, kuru bite aizvāko. Kāpurs apēd bites oliņu un pats paliek šūnā attīstīties. Es allaž esmu brīnījies, ka ir tikai viena īpaša bišu suga, kurai kāpuri uzbrūk. Jādomā, ka laba tiesa kāpuru uzsēžas uz aplamām bitēm un aiziet bojā. Un, ja arī gadās īstās sugas bite, tad… ē… tomēr nav nekādas garantijas, ka tā ir mātīte, kas izdēs oliņu.
Viņš uz mirkli apklusa, pāris reižu pašūpojās pirkstgalos, domīgi raudzīdamies grīdā. Tad pacēla acis, kurās dzirkstīja smiekli.
— Es gribēju sacīt, — viņš turpināja, — ka tas ir kaut kas līdzīgs totalizatoram hipodromā… ja sader uz zirgu, kuram maz izredžu uzvarēt.
Viņš viegli pakustināja kastīti ar stikla vāciņu, tā ka vabole, pārsteigumā ūsas kustinādama, aizslīdēja no viena kastītes gala uz otru. Tad viņš kastīti uzmanīgi nolika atpakaļ uz plaukta pie maniem pārējiem paraugiem.
— Runājot par zirgiem, — jautri ieteicās Teodors, iespiezdams rokas sānos un viegli šūpodamies pirkstgalos,
— neatceros, vai esmu tev stāstījis, kā es uz balta zirga triumfāli iejāju Smirnā. Tas, raugi, bija pasaules kara laikā, un mūsu bataljona komandieris nosprieda, ka mums vajadzētu ieiet Smirnā ar īstu triumfa gājienu, kura priekšgalā, ja iespējams, jātu karavīrs uz balta zirga. Nelaimīgā kārtā šis apšaubāmais karavadoņa gods krita man. Es, protams, esmu mācījies jāt, bet nekad neesmu… hm… uzskatījis sevi par izcilu jātnieku. Taču viss gāja gods godam, mans zirgs drasēja varen cēli, līdz mēs nonācām gandrīz pie pašas pilsētas. Nu, raugi, dažos Grieķijas novados pastāv paraša svaidīt ar smaržām, rož- ūdeni vai kaut ko tamlīdzīgu savus… ē… varonīgos karavīrus. Es jāju gājiena priekšgalā, kad piepeši no kādas sānieliņas izdrāzās vecs sievišķis un sāka uz visām pusēm šķaidīt odekolonu. Zirgs to nepavisam neņēma ļaunā, taču nelaimīgā kārtā kāds piliens būs ticis tam acī. Viņš bija pieradis pie parādēm, pie gavilējoša ļaužu pūļa, bet nebija radis, ka viņam šķiež acīs odekolonu. Tas viņu traki satrauca, un viņš … ē. .. sāka uzvesties drīzāk kā cirka, nevis kā kara zirgs. Es noturējos tam mugurā vienīgi tādēļ, ka man kājas bija sapinušās kāpšļa siksnās. Kolonnai vajadzēja izjaukt savas rindas, lai nomierinātu manu rumaku, taču tas bija tā uzbudinājies, ka komandieris nolēma — nevar ļaut tam drasēt triumfa gājiena priekšgalā. Tā nu kolonna devās uz priekšu pa galveno ielu, orķestris spēlēja, ļaudis gavilēja, un tā joprojām, bet es biju spiests ar savu balto zirgu paslepšus pa sānieliņām nokļūt pilsētā, turklāt, lai mūsu pazemojums būtu vēl lielāks, mēs abi jau pa gabalu smaržojām pēc odekolona. Hm … kopš tās reizes man nekad vairs nav gribējies kāpt zirgam mugurā.