ASTOtā nodaļa
BRUŅURUPUČU PAKALNI
Aiz mūsu mājas pāri tuvākajām olīvju birzīm pacēlās virkne nelielu pakalnu cirtainām mugurām. Kalni bija apauguši lieliem miršu puduriem, augstu vir- sāju, no kura vietvietumis slējās ciprešu galotņu šķautnes.
Tā, šķiet, bija šī zemes gabala interesantākā vieta, jo tur rosījās visdažādākās dzīvās būtnes. Smilšainajās takās skudru lauvas kāpuri raka konusveida slazdu bedres un tad gaidīja parādāmies kādu neuzmanīgu gājēju, lai ar smilšu dušu ietriektu to bedres dibenā, kur upuris iekrita tieši kāpura drausmīgajos, knaiblēm līdzīgajos žokļos. Sarkano smilšu nogāzēs mednieklapsenes raka tuneļus un medīja zirnekļus; ar dzeloņa dūrienu viņas zirnekli paralizēja un tad aizstiepa, lai pacienātu ar to savus kāpurus. Pa viršu ziediem lēnām čāpoja pāvaču lielie, treknie, spalvainie kāpuri, kas izskatījās kā atdzīvojušās kažokādas apkakles. Siltajā, smaržīgajā miršu lapotnes mijkrēslī slēpās dievlūdzēji un, galvas grozīdami, vēroja, vai negadīsies medījums. Ciprešu zaros žubītes bija ievijušas glītas ligzdiņas, kur čiepstēja mazuļi lielām, izvalbītām acīm; zemākajos zaros zeltgalvīši vija savus mazos, trauslos, tasītēm līdzīgos perēklīšus no sūnām un spalviņām vai arī ar galvu uz leju karājās zaru galos, tikko dzirdami aiz prieka iečiepstēdamies, kad bija pamanījuši kādu sīku zirneklīti vai odu; zeltainie cekuliņi mirguļoja kā mazas bruņucepurītes, kad viņi lēkāja koka tumšajās pazarēs.
Drīz vien pēc ievākšanās jaunajā mājā es atklāju, ka īstenībā šie pakalni pieder bruņurupučiem. Kādā karstā pēcpusdienā mēs ar Rodžeru bijām noslēpušies aiz krūma, pacietīgi gaidīdami atgriežamies iemīļotā sauļošanās vietā lielu mahaonu, lai varētu to noķert. Šī bija pirmā īsti karstā diena tajā gadā, un viss šķita apreibis, miegains, un saules siltuma piesūcies. Taurenis nesteidzās, tas lejā, olīvju birzes malā saulītē bija aizrāvies ar baletu — lēkāja, planēja, griezās piruetēs. Vērodams mahaonu, es pa acu galam ieraudzīju kaut ko sakustamies pie krūma, aiz kura bijām paslēpušies. Uzmetu tai vietai ašu skatienu, lai redzētu, kas tur notiek, bet brūnajā, saulē iztvīkušajā zemē nekādas dzīvības nemanīja. Dzīros no jauna pievērst uzmanību taurenim, kad pēkšņi vairs negribēju ticēt pats savām acīm: tieši tai vietā, kur skatījos, zeme piepeši pacēlās, it kā no apakšas to kāds stumtu ar roku; augsne saira, sīks kociņš sagrīļojās, tā bālganās saknes parādījās virs zemes, un kociņš nogāzās uz sāniem.
Brīnījos — no kā gan pēkšņi zeme var tā sakustēties. Zemestrīce? Protams, nē — pārāk niecīga platība. Kurmis? Tam nav ko meklēt tik sausā apvidū. Kamēr es prātoju, pacēlums sakustējās no jauna. Zemes pikas pašķīda sānis, un es ieraudzīju dzeltenbrūnas bruņas. Bruņām tālāk uz augšu slienoties, pajuka vēl daži zemes pikuči, un tad — lēni un piesardzīgi — no bedrītes iznira grumbaina, zvīņaina galva un garš, tievs kakls. Mani ieraudzījis, bruņurupucis pāris reižu pamirkšķināja duļķainās acis; nolēmis, ka es esot nekaitīgs, viņš ar milzīgu piepūli izrausās no sava slēpņa, pačāpoja divus trīs soļus un tūliņ saulgozī iesnaudās. Pēc garās miklajā, dzestrajā zemē pavadītās ziemas pirmās saules vannas bruņurupuci droši vien reibināja kā stiprs vīns. Viņš gulēja, kājas uz visām pusēm izpletis, kaklu cik varēdams uz priekšu izstiepis un galvu pie zemes piespiedis; aizvērtām acīm viņš ar katru ķermeņa un bruņu poru uzsūca saules siltumu. Tā viņš nogulēja minūtes desmit, tad lēni, apņēmīgi piecēlās un sāka rāpties pa taciņu uz to pusi, kur cipreses paēnā zaļoja pienenes un āboliņš. Tur nonākušam, viņam sagrīļojās kājas, un bruņas ar būkšķi atsitās pret zemi. Pēc brītiņa no bruņumājiņas iznira galva un lēnām sniedzās pretī zaļajam āboliņam; mute plati pavērās, mirkli dzīvnieks palika kā sastindzis, tad, sakampis mutē sulīgās lapas, sacirta žokļus, atmeta galvu, lai varētu āboliņu noplūkt, un labu brīdi, muti pilnu piestūķējis, gremoja šāgada pirmās pusdienas.
It kā šis bruņurupucis, izlīzdams no pazemes migas, būtu pavēstījis pavasari, pakalni drīz vien klātin pārklājās ar bruņurupučiem. Nekad nebiju redzējis tik lielus barus vienuviet: tur bija gan prāvi eksemplāri zupas šķīvja lielumā, gan mazi kā tasītes; vecvectēvi tumšas šokolādes krāsā un raga krāsas jaunuļi neveikli lāčoja pa smilšainajām takām, viršu un miršu biezokņiem, dažkārt aizklīzdami pat lejā līdz olīvju birzīm, kur varēja atrast sulīgāku barību. Ja pacietīgi pasēdēju vienā vietā apmēram stundu, man garām aizlīgoja savi desmit bruņurupuči; kādu pēcpusdienu es izmēģinājuma labad divās stundās savācu trīsdesmit piecus, pārstaigādams nogāzi un uzlasīdams bruņurupučus, kas ārkārtīgā apņēmībā kaut kurp virzījās, ar neveiklajām kājām zemi stampādami.
Drīz vien pēc tam, kad bruņās tērptie pakalnu īpašnieki bija izlīduši no ziemas guļas un ieturējuši pirmo maltīti, tēviņi kļuva romantiski. Neveikli, tomēr diezgan ātri viņi tipināja uz pirkstgaliem un, kaklus staipīdami, meklēja sev draudzeni, brīžiem apstādamies un izgrūzdami dīvainu, čērkstošu skaņu — bruņurupuču mīlas saucienu. Mātītes, smagi gāzelēdamās pa viršu norām un ik pa brīdim apstādamās, lai kaut ko uzkostu, izturējās visai nevērīgi. Parasti divi trīs tēviņi reizē auļiem (protams, bruņurupuču izpratnē) steidzās pie vienas mātītes. Galā viņi nonāca aizelsušies, mīlas ilgu pārņemti, un blenza viens uz otru, krampjaini rīdami gaisu. Un tad sagatavojās cīņai.
Bija aizraujoši un interesanti vērot šīs cīņas, kas drīzāk atgādināja cīkstēšanos nekā boksu, jo cīkstoņiem nepiemita nedz ātrums, nedz sarežģītai cīņai vajadzīgā veiklība. Visbiežāk izmantotais paņēmiens bija — dot pēc iespējas strauju triecienu pretiniekam, bet pašam aši ieraut galvu bruņās. Par labāko sitienu acīmredzot tika uzskatīts belziens pa sāniem, jo tas deva iespēju, atspiežoties pret sāncenša bruņām un stingri viņu pagrū- žot, apgāzt pretinieku uz muguras un atstāt viņu šādā pozā nevarīgi ķepurojamies. Ja negadījās iebelzt tieši pa sāniem, sitienam noderēja arī jebkura cita ķermeņa daļa. Cīkstoņi metās viens otram virsū, grūstīja viens otru tā, ka bruņas klaudzēja vien, dažreiz iekodās viens otram kaklā vai šņākdami ierāvās atpakaļ bruņās. Viņu ilgu objekts pa to laiku lēnām virzījās uz priekšu, brīžiem apstājoties, lai iebaudītu kādu kumosu, un nelikās ne zinis, ka aiz muguras brīkšķēja un klaudzēja bruņas. Dažu labu reizi gadījās, ka cīņas karstumā tēviņš aiz pārskatīšanās spēcīgi ietriecās sānos savai sirdsdāmai. Šī tikai pikti iešņācās, ierāvās bruņās un tur pacietīgi gaidīja, līdz cīņa beigsies. Man šīs divkaujas likās pagalam bezjēdzīgas un nevajadzīgas, jo ne jau vienmēr uzvarēja stiprākais; ja kādam sīkmanim pagadījās izdevīgas pozīcijas, tas it viegli apmeta uz muguras divreiz lielāku bruņurupuci. Turklāt nemaz nebija galvojams, ka dāmas labvēlību iegūs viens no cīkstoņiem, — dažu labu reizi esmu redzējis bruņurupučiem pametam divus kaujā iekarsušus tēviņus, pievēršamies pilnīgi svešam pielūdzējam (kuram viņas dēļ uz bruņām nebija ne skrambiņas) un itin jautrā prātā aizlīgojam kopā ar to.
Mēs ar Rodžeru stundām tupējām viršos, vērodami, kā bruņurupuču bruņinieki savās neveiklajās bruņās dedzīgi cīnās par dāmu, un šīs sacīkstes mums nekad neapnika. Lāgiem mēs noslēdzām derības — kurš no cīnītājiem uzvarēs, un līdz vasaras beigām Rodžeram bija sakrājies tik daudz zaudētu derību, ka viņš man palika parādā krietnu naudiņu. Dažkārt, kad kautiņš iedegās sevišķi karsti, arī Rodžeram uznāca cīņas prieks un viņš gribēja mesties vidū; tad man vajadzēja viņu atturēt.
Kad dāma beidzot bija izraudzījusies sev draugu, mēs sekojām laimīgajam pārim mirtā jā un novērojām (smalk
jūtīgi krūmos paslēpušies) romantiskās drāmas pēdējo cēlienu.
Es tik pamatīgi un aizrautīgi vēroju bruņurupuču dzīvi, ka daudzus iepazinu pēc izskata. Dažus pazinu pēc apveida un krāsas, citus pēc dažādiem fiziskiem defektiem: pēc bruņās izrauta roba, atlūzuša naga vai kaut kā tamlīdzīga. Piemēram, vienu lielu, dzeltenmelnu bruņurupučiem nebija iespējams sajaukt ar citām, jo viņai bija tikai viena acs. Mēs sadraudzējāmies tik cieši, ka nokristī ļu viņu par Ciklopa kundzi. Arī viņa pierada pie manis un, redzēdama, ka es nekā ļauna nedarīšu, man tuvojoties, nepaslēpās bruņās, bet staipīja kaklu, lai pārliecinātos, vai esmu atnesis gardu kumosu — salātu lapu vai sīkos gliemezīšus, kas viņai sevišķi garšoja. Viņa itin mundri gāja savās gaitās, bet mēs ar Rodžeru viņai sekojām un reizēm, lai parādītu sevišķu labvēlību, aiznesām viņu pie olīvkokiem, kur viņa varēja pamieloties ar āboliņu kā īstā piknikā. Gaužām nožēloju, ka man negadījās būt klāt viņas kāzās; toties laimējās pieredzēt medusmēneša rezultātu.
[ Kādu dienu ieraudzīju Ciklopa kundzi cītīgi rokam bedri paugura pakājes mīkstajā smiltī. Kad es ierados, viņa bija ierakusies jau krietni dziļi un, šķiet, nopriecājās, ka var mazliet atpūsties un iestiprināties ar manis atnestajiem āboliņa ziediem. Tad viņa no jauna ķērās pie darba — ar priekškājām kārpīja zemi un ar bruņām sāniski stūma izraktās smiltis pie malas. Skaidri nezinādams- viņas darbības nolūku, necentos palīdzēt; gulēju uz vēdera viršos un vēroju. Pēc laba brīža, izmetusi jau paprāvu zemes kaudzīti, viņa rūpīgi apskatīja bedrīti no visām pusēm un acīmredzot bija apmierināta. Tad pagriezās, aptupās ar ķermeņa pakaļējo daļu virs bedrītes un . ar bezbēdīgu izteiksmi vaigā nevērīgi iedēja tur deviņas baltas olas. Es biju gaužām pārsteigts un sajūsmināts, sirsnīgi apsveicu viņu sakarā ar šo svarīgo notikumu, bet viņa, gaisu rīdama, domīgi Raudzījās man acīs. Pēc tam viņa sāka kārpīt smiltis atpakaļ bedrītē uz olām un rakumu stingri pieblietēja, gluži vienkārši vairāk reižu uzmetoties tam virsū ar vēderu. Pabeigusi darbu, viņa atpūtās un apēda atlikušos āboliņa ziedus.
Biju nokļuvis visai nepatīkamā situācijā: es ļoti vēlējos iegūt vienu olu savai kolekcijai; taču negribējās to rakt ārā, kamēr bruņurupuciene ir klāt, jo baidījos, ka aizvainojumā viņa var izrakt ari pārējās olas, tās apēst vai izdarīt citu tamlīdzīgu šausmu darbu. Tādēļ man vajadzēja sēdēt un pacietīgi gaidīt, kamēr viņa pabeidz azaidu, brītiņu nosnaužas un tad nesteidzīgi iečāpo krūmos. Pa- gājos viņai gabaliņu nopakaļ, lai pārliecinātos, ka viņa neatgriezīsies, tad steidzos pie perēkļa un uzmanīgi izrāku vienu olu. Tā bija ovāla, baloža olas lielumā, ar raupju, kaļķainu čaulu. Kārtīgi nogludināju zemi virs perēkļa, lai bruņurupuciene nepamanītu, ka tas aiztikts, un triumfēdams nesu savu trofeju uz mājām. Ļoti rūpīgi un uzmanīgi izpūtu no olas lipīgo dzeltenumu, bet čaulu novietoju savā kolekcijā, ieliku īpašā kastītē ar stikla vāciņu. Apvienodams zinātnes prasības ar personiskajām jūtām, uzrakstīju uz etiķetes: Grieķu bruņurupuča (Testudo graeca) ola. Izdējusi Ciklopa kundze.
Visu pavasari un vasaras sākumu, kamēr es pētīju bruņurupuču mīlas dēkas, mūsu māju nebeidzamā straumē pārplūdināja Larija draugi. Lāgā vēl nebijām vienu partiju aizvadījuši un atviegloti uzelpojuši, kad pienāca jauns tvaikonis, taksīšu un ormaņu rinda taurējot un grabot steidzās pa ceļu pie mums, un māja atkal bija ļaužu pilna. Gadījās, ka jaunie viesi ieradās, kamēr iepriekšējie vel nebija aizbraukuši, un tad izcēlās neiedomājams juceklis; mājā un dārzā čumēja un mudžēja dzejnieki, rakstnieki, gleznotāji un dramaturgi; strīdējās, gleznoja, dzēra, klaudzināja rakstāmmašīnas un komponēja. Šie vienkāršie, jaukie cilvēki, kā viņus bija notēlojis Larijs, īstenībā visi bija ekscentriski savādnieki, turklāt tik pārgudri, ka cits citu saprata tikai ar lielām grūtībām.
Viens no pirmajiem atbraucējiem bija armēņu dzejnieks Zatopess, neliela auguma, drukns vīrelis ar ērgļa degunu, līdz pleciem viļņojošām sirmu matu krēpēm un artrīta savilktiem pirkstiem. Viņš ieradās, ģērbies plīvojošā melnā apmetnī, melnu platmali galvā, un ormaņa rati, kuros viņš atbrauca, bija krautin piekrauti ar vīna pudelēm. Kad viņš, pudelēm apkrāvies, apmetnim plandot, iedrāzās mūsu mājā, tā nodrebēja no viņa balss kā no vētras brāzmām. Visu ciemošanās laiku viņš runāja vienā runāšanā. Runāja no rīta līdz vakaram, piedevām izdzerdams neiedomājamus daudzumus vīna, nosnauzda- mies, kur pagadījās, bet pa īstam nekad neapguldamies. Par spīti savam cienījamam vecumam, viņš nebija zaudējis interesi pret daiļo dzimumu; pret māti un Margo
viņš izturējās ar ērmotu, senlaicīgu galantumu, bet nedeva mieru nevienai zemnieku meičai visā apkārtnē. Viņš klumburoja tām nopakaļis pa olīvju birzīm, rēkdams smējās, skaļā balsī sauca mīļus vārdus, apmetnis plīvoja, katrā kabatā guldzēja vīna pudele. Pat Lugarēcija nevarēja justies droša, un, tikko viņa pieliecās, lai izslaucītu kādu dīvāna apakšu, dzejnieks pasteidzās iekniebt viņai dibenā. Mums tā bija tīrā svētība, jo Lugarēcija pāris dienu aizmirsa savas kaites un ikreiz, ieraudzījusi Zato- pesu, nosarka un sāka koķeti irgot. Beidzot Zatopess aizbrauca gluži tāpat, kā bija atbraucis, — apmetnī ietinies un ratu sēdeklī karaliski atgāzies; kad rati jau bija labā gabalā, viņš uzsauca mums sirsnīgas sveikas, solīdamies drīzumā atgriezties no Bosnijas un atvest mums vēl vīnu.
Nākamajā uzbrukumā piedalījās trīs gleznotāji — Džonkila, Dirāns un Maikls. Džonkila izskatījās un izturējās kā īsts priekšpilsētas skuķis; Dirāns bija kārns, grūtsirdīgs un tik nervozs, ka salēcās ikreiz, kad viņu pēkšņi uzrunāja; Maikls, gluži pretēji, bija mazs, resns un miegains un izskatījās pēc pārvārītas garneles ar tumšu, cirtainu matu ērkuli. Visiem trim bija tikai viena kopīga īpašība — viņi gaužām vēlējās strādāt. Džonkila, tikko ieradusies, mūsu pārsteigtajai mātei tūliņ to pateica skaidri un nepārprotami.
— Es te netaisos slaistīties, — viņa drūmi paskaidroja. — Es gribu strādāt, tādēļ mani neinteresē visādi pikniki un tamlīdzīgas būšanas. Skaidrs?
— O … nē … protams, nē, — māte vainīgi nomurmināja, it kā būtu gatavojusies Džonkilai par godu rīkot lepnus banketus mirtājā.
— Es tikai vēlos darīt jums zināmu, — Džonkila turpināja, — ka nedomāju nevienam sagādāt neērtības, skaidrs? Gribu tikai strādāt.
To teikusi, viņa uzvilka peldkostīmu, izgāja dārzā un visu ciemošanās laiku dziļā mierā nogulēja saulē.
Dirāns, kā viņš mums paziņoja, arī vēlējās strādāt, bet viņam vispirms bija jāizārstē nervi. Viņš pastāstīja arī, ka pavisam nesen viņu kāds notikums satriecis, pilnīgi satriecis. Uzturoties Itālijā, viņam pēkšņi uzmākusies kvēla vēlēšanās uzgleznot īstu šedevru. Pēc ilgām pārdomām viņš nolēmis, ka ziedošs mandeļkoku dārzs spētu pienācīgi iedvesmot viņa otu. Viņš izšķiedis daudz laika un naudas, braukādams tuvu un tālu, meklējot īsto dārzu.
Beidzot viņš ieraudzījis tieši to, ko bijis iecerējis, — bagātīgā, kuplā ziedu rotā tērpies dārzs, turklāt ļoti skaistā vietā. Viņš drudžaini ķēries pie darba un pirmās dienas vakarā jau pilnīgi uzklājis faktūru uz audekla. Gan noguris, tomēr gaužām apmierināts, savācis savas mantiņas un atgriezies ciemā. Labi izgulējies, viņš no rīta atmodies svaigs un rosmes pilns un tūliņ steidzies uz dārzu, lai pabeigtu gleznu. Taču tur palicis kā zemē iemiets, mēms aiz pārsteiguma, jo koki bijuši kaili kā braucīt nobraucīti, bet visa zeme it kā ar biezu paklāju noklāta baltām un sārtām ziedlapiņām. Acīmredzot pavasara brāzma naktī rotaļādamās notraukusi ziedu rotu visos dārzos, arī Dirāna izraudzītajā.
— Es biju kā paralizēts,. — viņš stāstīja drebošā balsī un asaru pilnām acīm. — Nozvērējos nekad vairs neķerties pie otas . .. nemūžam! Taču pamazām nervi sāk nomierināties … nejūtos vairs tik sagrauzts … Pienāks laiks, kad atkal gleznošu.
Tuvāk apjautājoties, noskaidrojās, ka šis bēdīgais notikums norisinājies pirms diviem gadiem, un Dirāns vēl joprojām nav spējis atlabt no smagā pārdzīvojuma.
Maiklam neveicās jau no paša sākuma. Viņu pagalam savaldzināja salas krāsu bagātība, un viņš jūsmīgi stāstīja, ka tūdaļ ķeršoties pie milzu audekla, kurā ietveršot visu Korfu būtību. Viņš nespēja vien sagaidīt, kad varēs sākt. Taču nelaimīgā kārtā viņš sirga ar astmu. Kā par postu, Lugarēcija bija uzklājusi uz krēsla viņa istabā segu, kuru es izmantoju izjādēs, jo seglu man nebija. Nakts vidū mūs pamodināja dīvains troksnis. Izklausījās, it kā veselam baram asinssuņu lēnām žņaugtu rīkli ciet. Samiegojušies steidzāmies uz Maikla istabu, kur ieraudzījām viņu, sviedriem noplūdušu, cīnāmies pēc elpas. Kamēr Margo aizsteidzās vārīt tēju, Larijs pēc degvīna, Leslijs steigšus atvēra logu, māte apguldīja Maiklu atpakaļ gultā un, tā kā viņš bija nosvīdis, rūpīgi apsedza viņu ar to pašu Seglu segu. Pārsteigti konstatējām, ka, par spīti visiem pūliņiem, Maiklam kļūst sliktāk. Kamēr viņš vēl spēja parunāt, mēs sākām iztaujāt, kas viņam vainas un kā tas gadījies.
— Psiholoģiski, tīri psiholoģiski, — apgalvoja Larijs. — Vai šī gārgšana jums kaut ko atgādina?
Maikls klusēdams papurināja galvu.
— Man šķiet, vajadzētu dot viņam kaut ko ieost.., varbūt ožamspirtu vai kaut ko tamlīdzīgu, — ierosināja Margo. — Tas brīnišķīgi palīdz, ja cilvēks taisās krist ģībonī.
— Viņš nemaz netaisās ģībt, — Leslijs viņu pārtrauca,
— bet droši vien zaudēs samaņu, ja saodīsies ožamspirtu.
— Jā, mīļā, tas ir pārāk spēcīgs līdzeklis, — noteica māte. — Interesanti, kas gan varēja izraisīt tādu lēkmi… Vai esat pret kaut ko sevišķi jutīgs, Maikl?
Gārgdams Maikls paskaidroja, ka esot jutīgs tikai pret ceriņu ziedputekšņiem, kaķiem un zirgiem. Mūsu skatieni pievērsās logam, taču visā apkārtnē nebija neviena ceriņu krūma. Pārmeklējām istabu, bet arī neviena kaķa neatradām. Es pikti noraidīju Larija apvainojumu, ka es esot paslepus ievedis mājā zirgu. Un tikai tad, kad Maikls bija par matu no nāves, mēs pamanījām seglu segu, ar kuru māte viņu bija rūpīgi apsegusi. Šim atgadījumam bija tik smagas sekas, ka Maikls visā viesošanās laikā nespēja pieskarties otai; viņi abi ar Dirānu gulēja līdzās atpūtas krēslos un kopīgi ārstēja nervus.
Kamēr mēs noņēmāmies ar šo trijotni, ieradās vēl viena viešņa grāfienes Melānijas de Toro personā. Viņa bija gara un tieva, ar mūžveca zirga ģīmi, ogļmelnām uzacīm un milzīgu koši sarkanu matu ērkuli. Jau minūtes piecas pēc atbraukšanas viņa sāka sūdzēties par karstumu un, mātei par šausmām un izbrīnu, bet man par varenu sajūsmu, satvēra un norāva sarkano matu kodeļu, atklādama galvu, kas bija kaila kā kālis. Pamanījusi mātes pārsteigto skatienu, grāfiene aizsmakušā, ķērkstošā balsī paskaidroja:
-— Es nupat pārcietu rozes iekaisumu, man nogāja mati. .. Milānā nevarēju sameklēt uzacīm pieskaņotu parūku … varbūt Atēnās gadīsies kas piemērots.
Nelaimīgā kārtā arī grāfienes liekajiem zobiem bija kaut kāds defekts, un viņa diezgan stipri šļupstēja, tādēļ mātei likās, ka nupat pārciestajai slimībai bijis visai apšaubāms raksturs. Pirmajā izdevīgajā brīdī viņa piespieda Larij u pie sienas.
— Cik drausmīgi! — māte drebošā balsī čukstēja.
— Vai tu esi dzirdējis, kas viņai bijusi par kaiti? Tad nu ir gan tev draugi!
— Draugi? — Larijs pārsteigts jautāja. — Es taču šo sievišķi gandrīz nemaz nepazīstu un vispār nevaru viņu ciest. Bet viņa ir ļoti interesants tips, ko es gribēju pamatīgi izstudēt,
— Varen jauki! — māte dusmojās. — Tādēļ vien tu šo personu uzaicini ciemos, tu studēsi tipu, bet mēs visi varam aplipt ar kaut kādu nelabu kaiti. Nē, Larij, man ļoti žēl, bet viņai jābrauc projām.
— Nerunā niekus, māt! — Larijs apskaities atcirta.
— Tev nekas nevar pielipt, ja tu neguli ar viņu vienā gultā.
— Nekļūsti nekaunīgs! — māte -viņu nikni apsauca.
— Es šo izlaidīgo sievieti savās mājās necietīšu!
Tā viņi čukstus nostrīdējās visu dienu, bet māte palika nepielūdzama. Beidzot Larijs ieteica ataicināt Teodoru un pajautāt viņa domas šai jautājumā; tam māte piekrita. Tika nosūtīta ziņa Teodoram un lūgts, lai viņš atbrauc uz vienu dienu pie mums. Teodora atbildi, ka viņš ielūgumu pieņem, atveda ormanis, kura ratos, apmetnī ietinies, sēdēja Zatopess; izrādījās, dzejnieks, atvadoties no Korfu, iedzēris tik pamatīgi, ka iekāpis aplamā kuģī un aizbraucis uz Atēnām. Līdz ar to viņš nokavējis norunāto satikšanos Bosnijā, filozofiski apcerējis stāvokli, nopircis jaunu biļeti un ar nākamo tvaikoni, kas nācis uz Korfu, atgriezies, atvezdams līdzi vairākas kastes vīna. Teodors ieradās otrā dienā, saskaņā ar sezonu apmainījis savu filca platmali pret panamas cepuri. Pirms māte paguva viņu brīdināt no mūsu plikgalvainās viešņas, Larijs viņus jau bija iepazīstinājis.
— Doktors? — grāfiene Melānija de Toro mirdzošām acīm iesaucās. — Cik interesanti! Varbūt jūs man varat dot padomu … Es tikko izslimoju rozes iekaisumu . ..
— Tiešām? — Teodors cieši uz viņu paraudzījās.
— Nu … un … ē … kā jūs ārstējāties?
Viņi iegrima garā tehniskā diskusijā un tā aizrāvās, ka mātei tikai ar ārkārtīgām pūlēm izdevās tērzētājus novirzīt no šā temata, kas viņai joprojām šķita nepieklājīgs.
— Teodors patiesi nemaz nav labaks par to sievieti,— viņa sūdzējās Larijam. — Es cenšos nebūt aizspriedumaina, bet visam ir savas robežas, un man nepatīk, ka šādas lietas iztirzā, tēju dzerot.
Vēlākr māte notvēra Teodoru vienatnē un tas viņai izskaidroja grāfienes slimību. Māmuļu sāka mocīt sirdsapziņa, ka izturējusies pret cilvēku netaisni, tādēļ visu atlikušo dienas daļu viņa bija pret grāfieni ļoti mīļa un pat ieteica noņemt parūku, ja kļūstot, par karstu.
Tovakar pusdienas bija patiesi krāšņas un aizraujošas, cilvēki un viņu sarunas mani tā interesēja, ka es nemaz nesapratu, kurā runātājā vairāk klausīties. Lampas mazliet kūpēja un izstaroja pār galdu maigu medus krāsas gaismu, trauki un glāzes šai gaismā liegi zaigoja un sarkanais vīns dzirkstīja kā uguns.
— Bet, mīļo zēn, jūs neesat izpratis īsto jēgu … jā, jā, neesat izpratis! — dimdēja Zatopesa balss, un viņa ērgļa deguns slējās virs paceltās glāzes. — Par dzeju nevar spriest kā, piemēram, par mājas pārkrāsošanu…
— … un nākamajā rītā es biju kā paralizēts … mēms aiz šausmām … tūkstošu tūkstošiem ziedu notraukti un saplosīti. Es teicu, ka nemūžam vairs neķeršos pie otas … biju pagalam satriekts .. . viss dārzs izpostīts … Kā pūstin aizpūsts! Un man vajadzēja to piedzīvot…
— … un tad, protams, man parakstīja sēra vannas.
— Ak tā? Jā … hm … neņemiet ļaunā, man šķiet, ka ārstniecībai ar vannām … ē … piedēvē … ē … pārāk lielu efektu. Domāju, ka deviņdesmit procenti slimnieku . ..
Šķīvji ar bagātīgi uzkrauto ēdienu izskatījās pēc viegli kūpošiem vulkānu krāteriem. Galda vidū traukā vizmoja agrīnie augļi; Lugarēcija klumburoja ap galdu, savā nodabā klusi kunkstēdama; Teodora bārda mirguļoja lampas gaismā; Leslijs centīgi virpināja no maizes mazas lodītes un šāva ar tām naktstauriņiem, kas lidinājās ap lampām; māte lika galdā ēdienus, katram kautri uzsmaidīja, visu laiku tomēr paturēdama acīs Lugarēciju; zem galda Rodžers mēmā lūgumā bija cieši piespiedis miklo purnu man pie ceļiem.
Margo un vēl joprojām aizsmakušais Maikls spriedelēja par literatūru:
— … man šķiet, ka Lorenss to visu prot daudz labāk. Viņam piemīt zināms krāšņums, vai jums tā neliekas? Piemēram, «Lēdija Četerleja», vai ne?
— Jā, protams. Un turklāt viss brīnumainais, ko viņš paveicis tuksnesī. . . Viņš taču uzrakstījis brīnišķīgo grāmatu «Gudrības septiņi spilveni» vai kā viņu sauca…
Arī Larijs un grāfiene sprieda par literatūru.
— … jāprot atrast vienkāršību, skatīties uz visu ar bērna skaidrajām acīm … Atcerieties jaunākos bērnu no spraugām, kur netika klāt saule, un irdzēja lejup kā zaļi strauti. Mūra augša bija tuksnešaina, jo tur bija pārāk sauss, auga vienīgi atsevišķi rūsas krāsas sūnu kumšķi; bija arī pārlieku karsts, lai tur uzturētos dzīvas būtnes, vienīgi kāda spāre brīžiem apmetās pasauļoties. Zemē pie mūra žoga auga ciklamenas, krokusi un asfo- deli, un to lapas aizvijās starp salauzītu un sadrupušu jumta kārniņu kaudzēm, kas tur bija samestas. Visu šo joslu apvija kazenāji, kam vasarā nobrieda lielas, melnas, sulīgas ogas.
Dārza mūri apdzīvoja dažādas būtnes, kuras dalījās dienas un nakts dzīvniekos, medniekos un medījamos upuros. Naktī sirojumos devās krupji, kas mitinājās kazenājos, un bālie, caurspīdīgie bolači gekoni — mūra augšdaļas spraugu apdzīvotāji. Viņu upuri bija stulbie, izklaidīgie garkāju odi, kas neveikli laipoja pa lapotni; dažādākā lieluma un izskata naktstauriņi — svītroti, kā mozaīkām izrakstīti, rūtoti, plankumaini, sīkraibi — lidinājās kā gaisīgi mākoņi ap laika zoba sagrauzto apmetumu; vaboles, apaļīgas un glīti tērptas kā solīdi biznesmeņi, darbīgi steidzās tikai viņām vien zināmās nakts gaitās. Kad pēdējais jāņtārpiņš, izdzēsis savu salto smaragda lākturi, pāri sūnu pauguriem devās pie miera un debesīs iemirdzējās saule, mūris pārgāja citu iemītnieku pārziņā. Dienā bija grūtāk atšķirt plēsoņas no upuriem, jo likās, ka šajā sabiedrībā tiesā nost cits citu bez izvēles. Med- nieklapsenes meklēja kāpurus un zirnekļus; zirnekļi medīja mušas; lielās, trauslās spāres pārtika no zirnekļiem un mušām; bet ašās, veiklās, raibās ķirzakas ēda nost visus pēc kārtas.
Taču paši bīstamākie bija mūra žoga visbiklākie un tramīgākie iemītnieki; viņūs nekad nedabūja redzēt, ja īpaši nemeklēja, un tomēr viņu mūrī droši vien bija vairāki simti. Ja uzmanīgi pabāza naža asmeni zem palupušā apmetuma un viegli to atšķēla no ķieģeļiem, tad zem tā varēja atrast apmēram collu garu, mazu, tumšu skorpionu, kas izskatījās it kā no spīdīgas šokolādes darināts. Tie bija dīvaina izskata radījumi ar plakanu, ovālu ķermeni, smalkām, līkām kājiņām, milzīgām, posmainām, bruņām līdzīgām knaiblēm, kas atgādināja krabja knaibles; aste līdzinājās brūnu pērlīšu virtenei ar tādu kā rozes ērkšķi galā.. Kamēr skorpionu vēroja, tas gulēja it mierīgi, vienīgi kā atvainodamies paslēja augšup asti, ja vērotājs tam pārāk stipri uzpūta elpu. Ja ļāvāt saulei viņu pārāk ilgi apspīdēt, viņš gluži vienkārši uzgrieza jums muguru, pagājās nostāk un nesteidzīgi, bet apņēmīgi palīda zem cita apmetuma gabala.
Es skorpionus ļoti iemīļoju. Man tie šķita patīkami, pieticīgi radījumi ar visai jaukām parašām. Ja jūs nedarīsiet neko muļķīgu vai nesmalkjūtīgu (piemēram, nemēģināsiet pieskarties tiem ar roku), skorpioni izturas pret jums ar cieņu, un viņu vienīgā vēlēšanās ir pēc iespējas drīzāk pazust jums no acīm un paslēpties. Mani viņi droši vien uzskatīja par īstu dieva sodību, jo es pastāvīgi cēlu nost apmetumu, lai varētu viņus vērot, vai gūstīju un piespiedu līst ievārījuma burkās, jo kāroju redzēt, kā viņi ejot kustina kājas. Rīkodams biežus un negaidītus iebrukumus mūra spraugās, es par skorpioniem uzzināju diezgan daudz. Izdibināju, ka viņi ēd zilās mušas (kā viņi tās saķer, tas man bija un palika noslēpums), sienāžus, naktstauriņus un zeltactiņas. Dažkārt konstatēju, ka viņi apēd arī cits citu, kas man šķita liels netikums visādā citā ziņā tik nevainojamiem radījumiem.
Piezogoties pie mūra tumsā ar kabatas bateriju, man pāris reižu izdevās uz īsu brītiņu nolūkoties skorpionu brīnišķīgajās kāzu dejās. Redzēju tos stāvam, šķērēs saķērušos, augšup paslietiem ķermeņiem, kopā savītām astēm; saķērušies tie lokā lēni valsēja starp sūnu spilventiņiem. Taču iespēja noskatīties deju bija pārāk īsa — tikko iededzu bateriju, partneri apstājās, mirkli palika stāvam, tad, redzēdami, ka es negrasos dzēst gaismu nost, pagriezās un apņēmīgi soļoja projām, tāpat saķērušies, cieši blakus. Tie bija radījumi, kas neielaidās nekādā kontaktā ar citām būtnēm. Ja es būtu varējis savākt un vērot veselu koloniju, tad droši vien man būtu izdevies noskatīties visu kāzu rituālu, taču pārējie ģimenes locekļi, par spīti visam, ko es bildu skorpionu labā, neļāva man nest tos mājā.
Kādu dienu uzgāju mūra spraugā treknu skorpionu mātīti, kura pirmajā acu uzmetienā man šķita tērpusies bāli dzeltenā kažociņā. Taču, kad aplūkoju viņu tuvāk, konstatēju, ka dīvainais tērps īstenībā ir milzīgs daudzums mazuļu, kas pieķērušies mātei pie muguras. Biju par šo ģimeni tā sajūsmināts, ka nolēmu slepus tomēr ienest to mājā, turēt savā guļamistabā un novērot, kā mazuļi attīstās tālāk. Ārkārtīgi piesardzīgi iemanevrēju māti ar visiem mazuļiem sērkociņu kastītē un steidzos uz mājām. Taču man nelaimējās, jo tai pašā brīdī, kad pārrados, vajadzēja sēsties pie gal-da. Uzmanīgi novietoju kastīti dzīvojamā istabā uz kamīna dzegas, parūpēdamies, lai skorpioniem nepietrūktu gaisa, tad devos uz ēdamistabu un kopā ar pārējiem sēdos pie galda. Aizrāvies ar ēšanu, slepus pabāzdams pa kumosam zem galda arī Rodžeram un klausīdamies mājinieku strīdos, pilnīgi aizmirsu savu brīnišķīgo jauno ieguvumu. Pa.to laiku Larijs, kas jau bija paēdis, atnesa no dzīvojamās istabas cigaretes un sērkociņus un, atlaidies krēslā, paņēma sērkociņu kastīti, lai aizsmēķētu.
Es vēl šobaltdien esmu cieši pārliecināts, ka manai skorpionu mātītei nebija ļaunu nodomu. Viņa bija uztraukta un droši vien mazliet aizvainota par to, ka tik ilgi bijusi ieslodzīta sērkociņu kastītē, tādēļ izmantoja pirmo iespēju, lai tiktu no turienes ārā. Aši viņa izlēca no kastītes, protams, ar visiem mazuļiem, kas izmisīgi turējās viņai pie muguras, un sāka tekalēt Larijam pa roku. Tad, lāgā nesaprazdama, ko darīt tālāk, viņa, asti ar dzeloni augšup izslējusi, apstājās. Larijs, sajutis skorpiona šķēru pieskārienu, paskatījās uz savu roku, un tad nu gāja vaļā!
Larijs šausmās tik nelabi iebrēcās, ka Lugarēcijai izkrita šķīvis no rokām, bet Rodžers, mežonīgi riedams, izdrāzās no pagaldes. Ar strauju rokas vēzienu Larijs aiz- lidināja nelaimīgo skorpionu māti pa galdu, un tā nokrita galda vidū starp Margo un Lesliju, bet mazuļi, mātei pret galdu atsitoties, pašķīda kā konfeti. Par šādu izturēšanos drausmīgi saniknotā skorpionu māte metās uz Leslija pusi, satraukumā drebošu asti, dzeloni draudīgi izslējusi. Leslijs, krēslu apgāzdams, pielēca kājās un ar salveti izmisīgi aiztrauca skorpionu pie Margo, kas izgrūda tādu spiedzienu, ar kuru varētu lepoties katra lokomotīve. Māte, bezgala pārsteigta par mierīgā noskaņojuma pēkšņo pārvēršanos pilnīgā haosā, uzlika brilles un sāka pētīt galdu, lai redzētu, no kā juceklis izcēlies; tieši šajā brīdī Margo, gribēdama apturēt skorpiona tuvošanos, šķieda tam virsū glāzi auksta ūdens. Šalts ne tuvu netrāpīja kukainim, toties dušu saņēma māte, kas nepavisam nepanes^ aukstu ūdeni; viņa palika bez elpas un sēdēja galda galā, nespēdama izteikt ne vārda. Skorpionu māte pa to laiku bija atradusi patvērumu zem Leslija šķīvja malas, bet mazuļi juceklīgi kūņojās pa visu galda virsu. Rodžers, panikas mulsināts, taču stingri apņēmies kaut ko darīt arī no savas puses, histēriski riedams, joņoja apkārt pa istabu.
— Atkal tas nolādētais puika! — Larijs rēca.
— Sargieties! Sargieties! Viņi nāk! — spiedza Margo.
— Grāmatu! — kliedza Leslijs. — Mums jādabū kāda grāmata, ar ko viņus nosist! Neceliet paniku!
— Žēlīgā debess, kas jums visiem noticis? — lūdzošā balsī sauca māte, tīrīdama briļļu stiklus.
— Tas nolādētais puika . .. viņš mūs visus nogalinās … Paskaties uz galdu .. . Skorpionu, ka biezs …
— Žigli.., žigli… dariet taču kaut ko! … Sargieties! Sargieties!
— Beidz ķērkt un sameklē, dieva dēļ, kādu grāmatu .,, Tu taču esi vēl dumjāka par' suni.. . Rodžer, rimsties ..,
— Tikai dieva žēlastība mani izglāba no nāves.
— Skatieties … te ir vēl viens … Ātrāk . .. ātrāk! ..
— Tad nebrēc jel, bet dabū grāmatu vai ko citu…
— Bet kā tad skorpioni tika uz galda, mīļais?
— Tas nolādētais puika … No katras sērkociņu kastītes mūsu mājā taču uzglūn nāve …
— Skatieties, viņš nāk man tieši virsū . .. Ātrāk, ātrāk, dariet jel ko! …
— Spied viņu nost ar nazi… ar nazi… Nu, spied nost!
Rodžeram notiekošo neviens netika paskaidrojis, tādēļ viņam radās maldīgs iespaids, ka mūsu ģimenei uzbrūk un ka viņa pienākums ir mūs aizsargāt. Tā kā Lugarēcija bija vienīgais svešais cilvēks istabā, viņš loģiski secināja, ka viņa ir vainīgā, un iekoda viņai potītē. No tā tracis, protams, mazāks nekļuva.
Pa šo laiku bija nodibinājusies zināma kārtība, visi skorpionu mazuļr paslēpušies zem šķīvjiem un citiem traukiem. .Beidzot, kad arī māte atbalstīja manus dedzīgos lūgumus, tika noraidīts Leslija priekšlikums par visu skorpionu nežēlīgu noslepkavošanu. Kamēr pārējie ģimenes locekļi, vēl joprojām drebēdami aiz niknuma un bailēm, pārcēlās uz dzīvojamo istabu, es veselu pusstundu vācu kopā mazuļus, uzlasīdams tos tējkarotē un novietodamas atpakaļ mātei uz muguras. Tad es visu saimi uz apakštasītes iznesu ārā un gaužām negribīgi palaidu brīvībā uz dārza mūra. To padarījuši, mēs abi ar Rodžeru aizgājām projām un visu pēcpusdienu pavadījām kalna nogāzē, jo man šķita prātīgāk nerādīties savējiem acīs, iekams tie nebūs krietni atpūtušies.
Šim notikumam bija ļoti dažādas sekas. Larijam radās nepārvarama baiļu mānija pret sērkociņu kastītēm, viņš tās vilka vaļā neiedomājami piesardzīgi, vispirms aptinis ap roku mutautiņu. Lugarēcija kliboja apkārt pa māju, tīstīdama potīti bezgalīgi garās marles saitēs vēl nedēļām pēc tam, kad kodums bija sadzijis, un ik rītu, tēju ienesusi, rādīja mums, kā brūce dzīst. Taču no mana viedokļa visbēdīgākās sekas šim atgadījumam bija tās, ka mātei šķita — es par daudz dzīvojot savā vaļā un esot pēdējais laiks rūpēties par manu izglītību. Kamēr man meklēja skolotāju visos priekšmetos, māte nolēma, ka jāparūpē- joties vismaz par manām franču valodas zināšanām. Domāts — darīts, un drīz vien Spiro sāka ik rītu vest mani uz pilsētu pie beļģu konsula mācīties franču valodu.
Konsula māja atradās pilsētas ebreju kvartāla šauro, smirdīgo ieliņu labirintā. Tas bija ārkārtīgi interesants rajons — greizas ieliņas, kur cita pie citas rindojās bodītes, bāztin piebāztas ar košas krāsas drēbju baķu kaudzēm, veseliem mirdzošu ledenīšu kalniem, sudrabā kaltām rotas lietām, augļiem un dārzeņiem. Ielas bija tik šauras, ka vajadzēja piespiesties pie sienas, lai palaistu garām nastām apkrautos ēzeļus. Tā bija dzīva un krāsām bagāta pilsētas daļa, pilna trokšņa un rosības — sievas, skaļi tērgādamas, kaulējās, vistas kladzināja, suņi rēja, un vīrieši, nesdami uz galvas lielas paplātes ar siltiem ēdieniem, skaļi klaigājot, piedāvāja savu preci. Pašā kvartāla vidū nelielā laukumiņā vientuļi slējās augsta, laika zoba sagrauzta māja, un tās augšējā stāvā dzīvoja beļģu konsuls.
Viņš bija mīlīgs maza auguma vīriņš, kura interesantākā iezīme bija bārda ar trim ķīļiem un rūpīgi ieziestas ūsas. Pret savu darbu viņš izturējās ar dziļu nopietnību un vienmēr bija ģērbies tā, it kā viņam teju, teju jādodas uz oficiālu pieņemšanu: melni vizītsvārki, svītrotas bikses, smilšu krāsas getras virs spoži nospodrinātām kurpēm, milzīga kravate kā zīda ūdenskritums, sasprausta ar vienkāršu zelta adatiņu, un, visbeidzot, — augsts mirdzošs cilindrs. Šādā tērpā viņu, vai rīts, vai vakars, varēja redzēt netīrajās, šaurajās ieliņās graciozi laipojam apkārt peļķēm, ārkārtīgi galanti piespiežamies pie sienas, lai garām varētu paiet ēzelis, un viegli uzsitām ar bambusa spieķīti pelēcim pa gurnu. Pilsētas iedzīvotāji nesaskatīja viņa tērpā nekā dīvaina. Viņi konsulu noturēja par angli, un, tā kā visi angļi ir lordi, tad viņiem ne tikai- pieklājas, bet pat vajag attiecīgi ģērbties.
Kad pirmo rītu ierados pie konsula, viņš mani laipni sagaidīja dzīvojamā istabā, kuras sienas bija izrotātas ar daudzām ģīmetnēm smagos ietvaros — visās redzams viņš pats dažādās napoleoniskās pozās. Ar sarkanu brokātu apvilkto Viktorijas laika krēslu atzveltnes bija noklātas ar daudzām izšūtām sedziņām; galdu, pie kura mēs strādājām, sedza vīna krāsas samta galdauts ar koši zaļiem bārkstu pušķiem gar malām. Apbrīnojami neglīta istaba. Lai pārbaudītu manas zināšanas franču valodā, konsuls apsēdināja mani pie galda, sameklēja notaukotu, nobružātu Le Petit Larousse sējumu un, atvēris grāmatas pirmo lappusi, nolika to man priekšā.
— Esi tik laipns, lūdzu, un palasi šo vietu, — viņš sacīja ar vieglu akcentu, un bārdā laipni pamirdzēja zelta zobi.
Viņš uzskrullēja ūsu galus, savilka lūpas un tad, rokas uz muguras salicis, lēnām pārgāja pāri istabai līdz logam, bet es sāku lasīt pēc kārtas visus vārdus, kas sākās ar «A». Ar mokām biju izbuldurējis pirmos trīs, kad konsuls sastinga un klusi iekliedzās. Es tūliņ iedomājos, ka viņš šausminās par manu izrunu, bet tad sapratu, ka tam nav ar mani nekāda sakara. Klusi kaut ko purpinādams, viņš aizsteidzās pāri istabai pie pretējās sienas, atrāva skapja durvis un izvilka no skapja visai iespaidīgu gaisa šauteni; es neizpratnē un ar pieaugošu interesi vēroju viņu, un man kļuva pat drusku bail par savu dzīvību. Konsuls drudžainā steigā, skrotis pa paklāju izbārstīdams, pielādēja ieroci. Tad aizzagās atpakaļ pie loga un, aiz aizkara paslēpies, vērīgi raudzījās ārā. Pēc mirkļa viņš pacēla šauteni, uz kaut ko rūpīgi notēmēja un izšāva. Kad viņš, lēni un skumji galvu šūpodams, pagriezās uz manu pusi un nolika ieroci, es pārsteigts ieraudzīju viņam acīs asaras. Izvilcis no krūšu kabatas milzīgu zīda mutautu, viņš skaļi nošņauca degunu.
— Ai, ai, ai, — viņš nopūtās, bēdīgi nogrozīdams galvu, — mazais nabadziņš. Bet mums jāstrādā … Lūdzu, lasi vien tālāk, mori ami.
Visu rītu mani vajāja satraucošā doma, ka konsuls turpat man acu priekšā pastrādājis slepkavību vai vismaz noslēdzis asinsatriebības rēķinus ar kādu kaimiņu. Taču, kad viņš ceturto ritu pēc kārtas bija izšāvis pa logu, es sāku prātot, ka šis izskaidrojums neder, ja nu vienīgi asinsienaidnieku dzimta ir ļoti liela, turklāt neviens no šiem ļaudīm nav spējīgs šaut pretī. Pagāja vesela nedēļa, iekām izdibināju šaudīšanas īsto cēloni, un šis cēlonis bija — kaķi. Ebreju kvartālā, tāpat kā pārējās pilsētas daļās, kaķi vairojās bez ierobežojumiem. Viņu bija simtu simtiem. NeVienam tie nepiederēja, un neviens par tiem nerūpējās, tādēļ vairums dzīvnieku bija drausmīgā stāvoklī — kraupaini, pagalam noplukušu vilnu, rahīta sakropļotām kājām, tufklāt tik izkāmējuši, ka bija jābrīnās, kā tie vispār vēl dzīvi. Konsuls ļoti mīlēja kaķus, un viņam pašam piederēja trīs labi kopti persiešu kaķi. Viņa jūtīgajai sirdij bija pārāk mokoši noskatīties uz badā pamirušajiem, kašķa noēstajiem bezpajumtniekiem.
— Es nespēju viņus visus pabarot, — viņš man paskaidroja, — tādēļ cenšos viņus nošaut, lai atpestītu. Kaķiem tā ir labāk, bet man pašam par to ļoti sāp sirds.
Ikviens, kas redzējis šos kaķus, piekristu, ka viņa rīcība ir ārkārtīgi nepieciešama un ļoti humāna. Tā manas franču valodas stundas allaž tika pārtrauktas, kad konsuls traucās pie loga, lai atkal aizraidītu kādu bada cietēju uz laimīgākiem medību laukiem. Kad bija norībējis šāviens, iestājās īss klusuma brīdis kritušā piemiņai, tad konsuls skaļi nošņauca degunu, traģiski nopūtās un mēs varējām atkal doties franču darbības vārdu mudžeklī- gajā labirintā.
Neizprotama iemesla dēļ konsuls bija pārliecināts, ka māte prot franciski, un nepalaida garām nevienu iespēju, lai uzsāktu ar viņu sarunu. Ja mātei palaimējās, pilsētā iepērkoties, pamanīt konsula spožo cilindru tuvojamies caur cilvēku pūli, viņa steigšus ieslīdēja tuvākajā veikalā un sāka pirkt dažādas gluži nevajadzīgas lietas, līdz briesmas bija garām. Taču gadījās, ka konsuls māti pārsteidza uz ielas negaidot. Viņš tūliņ gāja mātei klāt, smaidīja pār visu ģīmi, pagrozīja rokā spieķi, ar plašu žestu pacēla cilindru un zemu palocījās, satvēra viņas negribīgi pasniegto roku un dedzīgi piespieda pie savas bārdas. Viņi palika stāvam ielas vidū, kur garām ejošs ēzelis viņus ik pa brīdim izšķīra, un konsuls vai noslīcināja māti franču valodas plūdos, visu laiku eleganti žestikulēdams ar cilindru un spieķi un nemaz nepamanīdams apjukumu mātes sejā. Sad tad viņš papildināja stāstījumu, pavaicādams: «N'est-ce pas, madame?»[2], un tas bija māmuļas glābiņš. Saņēmusi drosmi, viņa klāja vaļā visas savas zināšanas franču mēlē.
— Oui, oui![3] — viņa, nervozi pasmaidīdama, atsaucās, un, ja nu tas nebūtu skanējis visai pārliecinoši, vēlreiz ar uzsvaru noteica: — Oui, ou i.
Šī atbilde konsulu pilnīgi apmierināja, un, man šķiet, viņš nekad neuzzināja, ka mūsu māte prot franciski pateikt vienīgi šo vārdu. Tomēr šāda veida sarunas māmuļu tā nomocīja, ka mums tikai vajadzēja pačukstēt: «Māt, paskaties, konsuls nāk!», lai viņa straujā solī, kas maz atšķīrās no auļošanas, drāztos prom pa ielu.
Zināmā mērā franču valodas stundas nāca man par labu; es, protams, neiemācījos runāt franciski, toties rīta cēlienā tik drausmīgi nogarlaikojos, ka pēcpusdienās ar divkāršu dedzību devos pētnieka gaitās pa tuvāko apkārtni. Bez tam bija taču arī ceturtdienas, ko es gaidīju ar nepacietību. Teodors ieradās pie mums pēc lenča, cik vien drīz pieklājība atļāva, un palika, līdz mēness jau bija krietni pakāpies virs Albānijas kalniem. Ceturtdiena bija laimīgi izraudzīta diena arī tādēļ, ka ik ceturtdienu no Atēnām uz salu iidoja hidroplāns un nosēdās līcī netālu no mūsu mājas. Teodoram ārkārtīgi patika, skatīties, kā tas notiek. Diemžēl vienīgā vieta mūsu mājā, no kuras pavērās plašs skats uz līci, bija bēniņi, un arī tur vajadzēja bīstami tālu izliekties pa logu un pamatīgi pastaipīt kaklu. Hidroplāns ikreiz pienāca tieši tajā laikā, kad mēs patlaban dzērām tēju; atskanēja tāla, dobja dūkoņa, tik vāra, ka to varēja noturēt par bites sanēšanu. Teodors aprāva anekdoti vai paskaidrojumu pusvārdā, apklusa, acis viņam fanātiski iespīdējās, bārda izslējās, un viņš ausīdamies piešķieba galvu.
— Vai tā . . . ē … vai tā, jums šķiet… varētu būt hidroplāna dūkoņa? — viņš jautāja.
Visi tūliņ apklusa "un ieklausījās; dūkoņa pamazām pieņēmās spēkā. Teodors rūpīgi nolika aizsākto maizīti uz šķīvja.
— A-ā! — viņš noteica, akurāti noslaucīdams pirkstus. — Jā, izklausās gan kā hidroplāns… ē… jā.
Dūkoņa kļuva vēl skaļāka, un Teodors sāka nemierīgi grozīties. Pēdīgi māte izbeidza viņa mokas.
— Vai jūs negribētu iet augšā paskatīties, kā tas nosēžas? — viņa jautāja.
— Jā … ē … ja jums tā šķiet… — Teodors nomurmināja, strauji pieceldamies. — Man … ē… šis skats šķiet ārkārtīgi jauks … ja jūs neņemtu ļaunā …
Motora troksnis skanēja jau tieši virs mūsu galvām: nu vairs nedrīkstēja zaudēt ne mirkli.
— Man … ē . .. ziniet… vienmēr ļoti paticis …
— Ātrāk, Teodor, ka nenokavējat! — mēs saucām korī.
Visa ģimene pameta galdu un, Teodoru pavadīdama, steidzās pa četriem kāpņu posmiem augšup; Rodžers, līksmi riedams, drāzās pa priekšu. Mēs iebrukām bēniņos aizelsušies, smiedamies, kājām smagi rībinādami griestu segumu, atrāvām vaļā logus un izliecāmies ārā, lūkodamies pāri olīvkoku galotnēm uz līci, kas gozējās starp kokiem kā apaļa, zila acs, ūdens virsma vizmoja kā medus. Hidroplāns kā smagnēja, pārbarota zoss planēja virs olīvju birzīm, pamazām slīgstot aizvien zemāk. Pēkšņi tas atradās virs ūdens un slīdēja uz priekšu kopā ar savu atspulgu zilajā ūdenī. Lēnītēm mašīna laidās zemāk un zemāk. Teodors, acis šauri samiedzis, bārdu izslējis, aizturētu elpu vēroja šo ainu. Nolaidies vēl zemāk, hidroplāns piepeši uz mirkli saskārās ar ūdeni, sakuļot to putās, pacēlās atkal uz augšu, tad pilnīgi nosēdās ūdenī un traucās pa līcī uz priekšu, stiepjot līdzi platu, baltu putu vēdekli. Kad motors lēnām apklusa, Teodors ar īkšķi nobraucīja bārdu un atgāja no loga.
— Hm… jā, — viņš sacīja, nodauzīdams putekļus no plaukstām, — tas patiesi ir … ē … ļoti jauks skats.
Izrāde bija beigusies. Vajadzēja gaidīt nākamo ceturtdienu, lai baudītu to no jauna. Aizvērām bēniņu logus un čalodami devāmies lejup turpināt pārtraukto tējas dzeršanu. Nedēļu vēlāk viss atkārtojās uz mata tāpat.
Ceturtdienās mēs ar Teodoru kopā devāmies laukā — reizēm palikām turpat dārzā, citreiz aizklīdām tālāk. Apkrāvušies ar kolekcionāru kastēm un tīkliņiem, gājām pa olīvju birzīm, Rodžers, zemi ostīdams, joņoja mums pa priekšu. Mūs interesēja viss, ko ceļā sastapām: puķes, kukaiņi, akmeņi, putni. Teodoram bija neizsmeļams zināšanu krājums visos jautājumos, bet savā gudrībā viņš ļoti kautrīgi dalījās tā, it kā nevis mācītu man kaut ko jaunu, bet drīzāk atgādinātu to, ko pats jau esmu zinājis, bet kas man šāda vai tāda iemesla dēļ aizmirsies. Savos stāstos viņš iepina asprātīgas anekdotes, drausmīgus ka- lamburus un vēl drausmīgākus jokus, kurus mīlēja stāstīt dzirkstošām acīm, sarauktu degunu un klusi bārdā smiedamies — varbūt vairāk pats par sevi nekā par saviem jokiem.
Katrs pielijis grāvis, katrs dīķis bija mums īsti džungļi, kur ņudzēt ņudzēja sīki ciklopiņi, zaļas un koraļļsārtas ūdensmušas šaudījās kā putni zemūdens augu zaros, bet pa dīķa duļķaino dibenu medībās zagās tīģeri — dēles un spāru kāpuri. Katru dobumainu koku vajadzēja pamatīgi pārmeklēt, jo varēja gadīties, ka tur sakrājusies ūdens peļķīte, kurā mitinās moskītu kāpuri, katru sūnām apaugušu akmeni apvelt, lai pārbaudītu, kas zem tā atrodas, un katru satrunējušu baļķēnu pāršķelt. Stalti stāvēdams dīķa malā, Teodors rūpīgi pavilka smalko tīklu pa ūdeni, tad izcēla un vērīgi ielūkojās stikla pudelītē, kas šūpojās tīkla galā, jo tur salīda visas sīkās ūdensbūtnes.
— Ahā! — viņš iesaucās, un balss viņam satraukumā iedziedājās kā zvans, bārda saslējās. — Man šķiet, tā ir Ceriodaphnia laticaudata.
Izvilcis no vestes kabatas palielināmo stiklu, viņš apskatīja atradumu tuvāk.
— A, hm … jā … interesanti… tā tiešām ir laticaudata. Vai tu… ē … nepasniegtu man tīru mēģeni… tencinu …
Ar pildspalvas gumijas serdeni viņš izsūca sīkaliņu no pudelītes un uzmanīgi ielaida mēģenē, tikai pēc tam sāka pārbaudīt atlikušo guvumu.
— Šķiet, ka vairāk nekā sevišķi aizraujoša tur nav… Ak, tomēr . .. nemaz nepamanīju … diezgan interesants strautenes kāpurs … Vai tu vari to saskatīt? … Hm … liekas, tas uztaisījis sev pārvalku no īpašu molusku gliemežnīcām … Tas patiesi ir ļoti glīts.
Pudelītes dibenā gulēja apmēram puscollu garš maisiņš, kas izskatījās kā no zīda darināts un aplipis ar biezu kārtu sīksīciņu gliemežvāciņu kā ar podziņām. No viena šās burvīgās mājiņas gala blīnēja neglīts, tārpam līdzīgs radījums ar tādu kā skudras galvu. Tas lēnām sāka rāpties gar pudelītes sienu, skaisto mājiņu stiepdams līdzi.
— Es reiz izdarīju interesantu eksperimentu, — Teodors stastīja. — Savācu labi daudz šo … ē … kāpuru un noņemu apvalkus. Tas viņiem, protams, nesāp. Tad ieliku tos stikla traukos ar pilnīgi skaidru ūdeni, kur nebija nekādu … ē … materiālu, no kā darināt jaunus apvalkus. Pēc tam piešķīru katrai kāpuru grupai citādu būvmateriālu: dažiem iebēru sīkas zilas un zaļas zīlītes, dažiem ķieģeļu drumsliņas, baltu smilti un dažiem pat… ē… krasaina stikla kripatiņas. No šīm dažādajām vielām kāpuri uzbūvēja jaunus apvalkus, un, jāsaka, rezultāts bija interesants un apvalki… ē… ļoti koši, Sie kāpuri patiesi ir gudri arhitekti.
Viņš izlēja pudelītes saturu atpakaļ dīķī, pārlika kārtiņu ar tīklu pār plecu, un mēs devāmies tālāk.
— Ja jau esam sākuši runāt par celtniecību, — Teodors, acīm iedzirkstoties, sacīja, — tad man tev jāpastāsta, kā reiz gadījās manam … ē … draugam. Hm, jā. Viņam piederēja neliela mājiņa uz laukiem. Kad ģimene… ē… pieauga aizvien lielāka, viņš redzēja, ka māja kļūst par šauru. Tad nu viņš nolēma uzcelt otru stāvu. Man šķiet, viņš bija pārāk pārliecināts par savām . . . hm . .. arhitekta spējām un varītēm gribēja māju pārbūvēt pats. Ha, pats! Likās, viss gāja labi, un īsā laikā otrais stāvs ar guļamistabām, vannas istabu un pārējām telpām bija gatavs. Par godu paveiktajam darbam mans draugs sarīkoja viesības . .. mēs visi uzdzērām tostu … ē . .. jaunuzceltajai mājas daļai, svinīgi tika novāktas sastatnes … hm . .. saproti, aizvāktas prom. Neviens arī nekā sevišķa nepamanīja … hm … kamēr kāds novēlojies viesis izteica vēlēšanos apskatīt jaunās istabas. Un tad atklājās, ka nav kāpņu. Izrādījās, ka mans draugs, saproti, savā plānā bija piemirsis iezīmēt kāpnes; būvdarbu laikā… ē.. gan viņš, gan strādnieki tā bija pieraduši kāpelēt augšup un lejup pa sastatnēm, ka neviens . .. ē … šo trūkumu netika ievērojis.
Tā mēs nostaigājām visu karsto pēcpusdienu, apstādamies un pakavēdamies pie dīķiem, grāvjiem un strautiem, lauzdamies cauri smaržīgiem miršu biezokņiem, rāpaļādami pa viršiem apaugušām nogāzēm, mērodami baltos putekļos kūpošus ceļus, kur mums šad tad pretī steberēja nodzīts, piekusis ēzelītis ar iesnaudušos zemnieku uz muguras.
Pievakarē, savākuši pilnas burkas, pudeles un mēģenes ar dīvainām un interesantām būtnēm, griezāmies uz māju pusi. Kamēr mēs izgājām cauri olīvju birzīm, kur jau bija sabiezējusi krēsla, debesis izbalēja palsā zelta krāsā, gaiss kļuva vēsāks un smaržīgāks. Mums pa priekšu, mēli izkāris, tecēja Rodžers, ik pa brīdim pār plecu atskatīdamies, vai mēs sekojam. Beidzot mēs abi, nokarsuši, apputējuši un piekusuši, ar piebāzto somu tīkamo smagumu plecos uzņēmām dziesmu, ko Teodors man bija iemācījis. Ņiprā melodija lika kājām cilāties raitāk, un pa visu birzi līksmi skanēja Teodora baritons un mana spalgā balštele.