DESMITĀ NODAĻA
JĀŅTĀRPIŅU PARĀDE
Pavasaris nemanot pārgāja garā, karstā, saules pielietā vasarā, ko līksmi un skaļi iezvanīja cikādes, trīcinādamas ar savu mūziku visu salu. Tīrumos saka briest kukurūza, brūnie, zīdainie pušķi pamazām kļuva gaiši dzelteni; ja noplēsa lapas ap vālīti un ielaida zobus pērļainajos graudos, pieskrēja pilna mute pienainas sulas. Vīnogulājos karājās mazi, saulē sasiluši ķekariņi. Olīvkoki līka zem augļu smaguma — neskaitāmām gludām nefrīta bumbiņām, starp kurām skanēja un gavilēja cikādu kori. Apelsīnu birzīs koku tumšajās, spīdigajas lapotnēs sāka sārtoties augļi, it kā to raupjajos, zaļajos vaigos būtu iesities tvīkums.
Tālāk kalnos — tumšajās cipresēs un viršos, līdzīgi vēja nestiem konfeti, bariem virpuļoja tauriņi, brīžiem pierimdami, lai uz kādas lapas atstātu olu kaudzīti. Man zem kājām kā pulkstentiņi tikšķēja sienāži un siseņi un, it kā apskurbuši, spārniņus saulē zibinot, šāvās pāri viršiem. Pa mirtāju lēni, apdomīgi un viegli šūpodamies, kustēja dievlūdzēji — īsts ļaunuma iemiesojums. Tie ir tievi, zaļi kukaiņi ar sejām bez zoda un nejaukām, apaļām acīm, kas zalgo Jcā auksts zelts. Acīs jaužas alkatīgs laupītāja ārprāts. Āķveidīgās roķeles ar asajām, zobainajām bārkstīm galā liekuļotā lūgumā gaužām pazemīgi, gaužām aicinoši paceltas pret kukaiņu pasauli un viegli notrīc, kad garām palido tauriņš.
Vakara pusē, kad kļuva vēsāks, cikādes apklusa un viņu vietā stājās zaļās koku vardes, ar kurām lejā pie akas bija pilni citronkoki. Izvalbītās acis lūkojās uz jums kā hipnotizējot, vaigi, tikpat spīdīgi kā citronkoka lapas, starp kurām vardes tupēja, piepūtās, balss maisiņi pietūka, kad tika laista vaļā aizsmakusi dziesma, turklāt ar tādu spēku, ka šķita — miklās vardes aiz piepūles teju, teju pārsprāgs. Pēc saulrieta uz īsu brīdi iestājās zaļš mijkrēslis, kas pamazām satumsa mēļā krāsā, un vēsajā gaisā uzvēdīja vakara smaržas. No slēpņiem izlīda krupji — ķites krāsā, ar ērmīgiem tumšzaļiem plānku- miem, kas atgādināja iekrāsojumus ģeogrāfijas kartē. Nemanāmi viņi kustējās olīvju biržu garajā zālē, kur neveikli lidinājās vesels garkājaino odu mākonis, pārklājot visu zemi kā ar vāru gāzes plīvuru. Krupji tupēja, acis pievēruši, un tad piepeši sakampa garām lidojošu garkāji; viņi izskatījās mazliet apmulsuši, kad, atpakaļ atgāzušies, ar priekškāju pirkstiem stūķēja milzīgajās mutēs medījuma spārnus un garās kājas. Virs viņiem pa nolaistā dārza .pussagruvušo žogu starp apaļajiem zaļās sūnas pauguriņiem un sīkajām suņsēnītēm svinīgi, roku rokā pastaigājās mazie, melnie skorpioni.
Jūra bija rāma, silta, tumša kā melns samts, to nesa- krokoja neviens vilnītis. Liega, sārta blāzma debesīs iezīmēja pie apvāršņa tālo Albānijas krastu. Ar katru brīdi blāzma kļuva košāka un pletās aizvien tālāk debesīs. Un tad pēkšņi aiz kalnu robotajām virsotnēm iznira milzīgs vīnsarkans mēness un pārvilka visai jūrai pāri taisnu, asinssarkanu taciņu. Nu parādījās arī pūces, kas lidoja no koka uz koku tik klusi, it kā tur plīvotu lielas sodrēju plēksnes, un brīnījās, ka mēness kāpa aizvien augstāk, kļuva gaišsārts, tad zeltains un beidzot peldēja zvaigžņu bezgalībā kā liels sudrabots burbulis.
Kopā ar vasaru pie mums ieradās mans skolotājs Pī- ters — glīts, jauns cilvēks, tikko no Oksfordas nācis; viņam par mācīšanos bija visai konsekventi uzskati, kas man šķita diezgan netīkami. Taču pamazām salas atmosfēra sāka iedarboties arī uz viņu, viņš kļuva pielaidīgāks un beigu beigās gluži cilvēcīgs. Sākumā stundas bija neciešamas: nebeidzama laušanās ar daļskaitļiem un procentiem, ģeoloģiskiem slāņiem un siltajām straumēm, lietvārdiem, darbības vārdiem un prievārdiem. Bet, kad arī Pīters saskārās ar saules staru burvju varu, daļskaitļi un procenti viņam vairs nelikās tik pārlieku svarīga dzīves sastāvdaļa, un tie pamazītēm vien aizslīdēja aizvien tālāk dibenplānā; Pīters atklāja, ka ģeoloģisko slāņu uzbūvi un silto straumju efektu daudz labāk iespējams izskaidrot, peldot gar jūras krastu, un ka vienkāršākā iespēja iemācīt man angļu valodu ir atļaut ik dienu kaut ko uzrakstīt, ko viņš pēc tam izlabotu. Viņš ieteica rakstīt dienasgrāmatu, bet es protestēju, paskaidrodams, ka jau rakstu dabas dienasgrāmatu, kurā atzīmēju visu interesanto, kas dienā noticis. Ko tad lai rakstu vēl otrā dienasgrāmatā? Uz šo iebildumu Pīters nemācēja atbildēt. Ieminējos,, ka es varētu rakstīt kaut ko sarežģītāku un interesantāku nekā dienasgrāmata. Piemēram, sacīju, es varētu sarakstīt grāmatu; un Pīters, lai gan mazliet pārsteigts, tomēr nespēja izdomāt, kādēļ īsti lai es to nedarītu, un piekrita. Tā es ik rītu pavadīju jauku stundu, sacerēdams jaunu nodaļu savā episkajā vēstījumā — aizraujošā stāstā par to, kā mūsu ģimene ceļo apkārt pasaulei un ceļojuma laikā visdīvainākajos slazdos sagūsta visus iedomājamos dzīvniekus. Rakstīju zēnu žurnāla The Boy's Own Paper garā un stilā, tādēļ ik nodaļa beidzās ar satraucošu notikumu — vai nu mātei uzbruka jaguārs, vai arī Larijs cīnījās uz dzīvību un nāvi milzu pitona žņaugos. Dažkārt briesmīgie atgadījumi bija tik sarežģīti, ka nākamajā dienā man vajadzēja gaužām nopūlēties, lai sadabūtu atkal visu ģimeni sveiku un veselu vienkop. Kamēr es, piepūlē mēli izbāzis un smagi pūzdams, noņēmos ar savu šedevru, brīžiem apspriezdamies ar Rodžeru par sižeta smalkākajām puantēm, Pīters un Margo pastaigājās aizaugušajā dārzā un priecājās par puķēm. Man par lielu brīnumu, viņiem abiem varen bija iepatikusies botānika. Tā nu rīti mums visiem trim pagāja ļoti patīkami. Sākumā Pīterū vēl šad tad mocīja sirdsapziņa, mans vēstījums tika nobāzts atvilktnē, un mēs ķērāmies pie matemātikas uzdevumiem. Bet, kad vasaras dienas stiepās aizvien garākas un Margo aizvien vairāk sāka interesēties par dārzniecību, šie nepatīkamie brīži kļuva daudz retāki.
Pēc nelaimīgā atgadījuma ar skorpionu mājinieki man piešķīra apakšstāvā lielu istabu, kur turēt dzīvniekus, klusībā cerot, ka tas palīdzēs nošķirt dzīvniekus vienā noslēgtā mājas daļā. Šī telpa, kuru es dēvēju par savu darbistabu, bet pārējie ģimenes locekļi — par Vaboļu māju, tīkami smaržoja pēc ētera un metilspirta. Darbistabā es glabāju savas dabaszinātņu grāmatas, dienasgrāmatu, mikroskopu, skalpeļus, tīklus, kolekcionāra somas un citas svarīgas mantas. Lielās kartona kārbās glabājās manas olu, vaboļu, tauriņu un spāru kolekcijas, bet augstākajos plauktos bija saliktas ar metilspirtu pildītas pudeles, kurās bija iepreparēti tādi interesanti dabas brīnumi kā cālis ar četrām kājām (Lugarēcijas vīra dāvana), dažādas ķirzakas un čūskas, varžu kurkuļi dažādās attīstības stadijās, astoņkāja mazulis, trīs brūnas pusaugu žurkas (Rodžera velte) un tikko izšķīlies bruņurupucēns, kas nebija pārcietis ziemu. Sienas bija atturīgi, bet gaumīgi izrotātas ar šīfera plāksni, pie kuras piestiprinātas pārakmeņojušās zivs paliekas, ar fotogrāfiju, kurā es spiežu roku šimpanzei, un izbāztu sikspārni. Sikspārni es preparēju pats, bez citu palīdzības, un ļoti lepojos ar rezultātu. Ja ņem vērā manas niecīgās zināšanas taksidermijā, tad, manuprāt, izbāzenis patiesi izskatījās pēc sikspārņa, īpaši, ja to aplūkoja, stāvot pie istabas tālākās sienas. Turēdamies izplestiem spārniem uz korķa pamatnes, tas nikni blenza lejup. Līdz ar vasaras iestāšanos mans sikspārnis sāka ciest no karstuma: tas mazliet saplaka, kažociņš zaudēja spožumu, un dīvaina, noslēpumaina smaka pamazām ņēma virsroku pār ētera un metilspirta izgarojumiem. Sākumā nepatiesi tika apvainots Rodžers, un tikai vēlāk, kad smaka iespiedās pat Larija guļamistabā, rūpīgā izmeklēšanā pēdas noveda pie mana sikspārņa. Jutos pārsteigts un krietni vien sarūgtināts. Rupjš pārspēks beidzot piespieda mani izmest sikspārni ārā. Pīters paskaidroja, ka neesmu to pareizi apstrādājis; ja man izdošoties atrast jaunu eksemplāru, viņš parādīšot, kā tas īsti darāms. Es viņam sirsnīgi pateicos, tomēr smalkjūtīgi ieminējos, ka vajadzētu šo faktu saglabāt visdziļākajā slepenībā; paskaidroju, ka mājiniekiem radušās stipras šaubas par taksidermijas mākslu vispār, tādēļ sāktos garas, apnicīgas valodas, kamēr viņus pārliecinātu.
Mani mēģinājumi notvert jaunu sikspārni neizdevās. Apbruņojies ar garu bambusa nūju, stundām ilgi gaidīju mēnesnīcas pielietajās šaurajās olīvju biržu alejās, bet sikspārņi pazibēja garām kā dzīvsudrabs, un es nepaguvu laist darbā savu ieroci. Taču, velti gaidīdams iespēju apdullināt sikspārni, dabūju redzēt daudzus citus nakts dzīvniekūs, kurus man citādi nebūtu izdevies pavērot. Noskatījos, kā lapsēns pakalna nogāzē centīgi pūlas atrakt vaboles, ar slaidajām ķepām enerģiski kārpīdams zemi, un kāri sagrauž katru izrakto kukaini. Reiz no miršu krūmāja izskrēja pieci šakāļi, mani ieraudzījuši, uz brītiņu apstājās, tad pazuda starp kokiem kā ēnas. Zīdainos spārnus klusi vēzēdami, lēļi kā lielas, melnas bezdelīgas šaudījās pa olīvju birzīm, nolaizdamies gandrīz līdz pašai zālei, lai notvertu dejās apskurbušos garkājtētiņus. Kādu nakti kokā tieši man virs galvas parādījās susūri un mežonīgā aizrautībā sāka viens otru trenkāt pa visu birzi, lēkdami no zara uz zaru kā īsti akrobāti, un, kuplās astes kā pelēku dūmu mākulīšus mēness gaismā ņirbinādami, šaudījās pa koku stumbriem augšup un lejup. Šie dzīvnieciņi man tik ļoti iepatikās, ka nolēmu katrā ziņā vienu sagūstīt. Labākais laiks tos meklēt, protams, bija diena, kad tie guļ. Aizrautīgi pārstaigāju visas olīvju birzis, gribēdams atrast slēpni, taču tās bija veltas pūles, jo katrā červeļainā stumbrā bija dobums un katrā no tiem pieci seši mazāki dobumiņi. Tomēr mana pacietība beigu beigās tika atalgota, jo kādu dienu, iebāzis roku dobumā, sataustīju mazu, mīkstu ķermenīti, kas ķepurojās, kad vilku to ārā. Uzmetot acis, mans guvums izskatījās pēc pieneņu pūku saujas, kurā mirdzēja divas milzīgas, zeltainas acis; taču, tuvāk aplūkojot, izrādījās, ka esmu saķēris mazu, vēl dūnām klātu pūculēnu. Mirkli mēs no- raudzījāmies viens otrā, tad pūculēns, acīmredzot sašutis par manu nepieklājību, jo es atļāvos pasmieties par viņa izskatu, tik nikni iecirtās ar mazajiem nadziņiem manā īkšķī, ka es neviļus palaidu vaļā zaru, pie kura turējos, un mēs abi kopā novēlāmies no koka zemē.
Kabatā aiznesu sirdīgo putnēnu uz mājām un, mazliet bažīdamies, parādīju to ģimenes locekļiem. Man par lielu brīnumu, mazuli uzņēma ļoti labvēlīgi, neviens necēla iebildumus pret tā paturēšanu. Iekārtojām viņu grozā, kas tika novietots manā darbistabā, un pēc ilgiem strīdiņiem nosaucām viņu par Ulisu. Jau kopš pirmās dienas viņš parādīja, ka ir putns ar stingru raksturu un jokot ar viņu nevarēs. Kaut gan viņš vēl bija tik maziņš, ka ērti varēja novietoties tējas tasē, tomēr baiļu nepazina un nevilcinādamies bruka virsū katram neatkarīgi no auguma. Tā kā mums visiem turpmāk būs jādzīvo vienā istabā, man labprāt gribējās, lai viņš sadraudzētos ar Rodžeru. Tikko pūculēns bija iekārtojies uz dzīvi, es sāku iepazīstināšanas ceremoniju: noliku Ulisu uz grīdas un uzaicināju Rodžeru iet klāt un nodibināt draudzību. Rodžeram bija izveidojusies filozofiska attieksme pret draudzību ar dažādajiem radījumiem, kurus es mēdzu pievākt, tādēļ viņš gribēja pieskaņoties pūculēnam. Asti strauji luncinādams, viņš laipni gāja klāt Ulisam, kas tupēja uz grīdas un neizskatījās ne draudzīgs, ne laipns. Rodžera tuvošanos viņš vēroja nikni, acis nepamirkšķinādams. Rodžera soļi kļuva nedrošāki. Uliss blenza uz suni, it kā gribēdams to hipnotizēt. Rodžers apstājās, nolaida ausis, vairs tikko manāmi vēcināja asti un, uzmundrinājumu lūgdams, paraudzījās uz mani. Taču es viņam bargi pavēlēju turpināt sadraudzēšanos. Rodžers uzmeta pūculēnam nervozu skatienu, tad it kā nevērīgi apgāja tam apkārt, cenzdamies tuvoties no mugurpuses. Bet Uliss pagrieza galvu un joprojām nenolaida acis no suņa. Rodžers, kurš vēl nekad nebija sastapies ar radījumu, kas prot apgriezt galvu pilnīgi otrādi, pats nemaz nepagrie- žoties, jūtami apmulsa. Mirkli padomājis, viņš izšķīrās par bezbēdīgu, rotaļīgu tuvošanos. Nolicies uz vēdera, viņš ielika galvu starp ķepām un lēnām līda tuvāk putnēnam, klusi smilkstēdams un laipni luncinādams asti. Uliss vēl arvien tupēja nekustīgi un izskatījās pēc izbāzeņa. Rodžers, rāpdamies uz priekšu, piekļuva Ulisam jau diezgan tuvu, bet tad pieļāva liktenīgu kļūdu. Spalvaino purnu uz priekšu pastiepis, viņš skaļi un ar interesi sāka putnu apostīt. Uliss varēja šo to izturēt, bet paciest, lai viņu aposta milzīgs, melns, sprogains suns, — to nu gan ne! Un nolēma šim neveiklajam, bezspārnainajam zvēram nekavējoties parādīt, kur tam vieta. Plakstus nolaidis, viņš noklakstinaja knābi, palēcās gaisā un uzmetās sunim tieši uz purna, iecirzdams asos nagus melnajā degunā. Šausmās iekaukdamies, Rodžers nokratīja pūculēnu un pabēga pagaldē; nelīdzēja nekāda pierunāšana — no pagaldes viņš ārā nelīda, iekams Uliss nebija novietots atpakaļ grozā.
Kad Uliss kļuva lielāks, mazuļa dūnu vietā viņš apauga ar savai sugai raksturīgajām skaistajām pelnu pelēkajām, rūsas sarkanajām un melnajām spalvām, bet uz palsajām krūtīm iezīmējās melni Maltas krusti. Ausu galos izveidojās pušķīši, kurus viņš sašutumā saslēja, ja kāds uzdrošinājās izturēties pret viņu pārāk familiāri. Nu jau viņš bija par lielu, lai dzīvotu grozā, taču par krātiņu negribēja nekā zināt, tādēļ vajadzēja vien ļaut viņam brīvi lidināties pa darbistabu. Lidot viņš mācījās distancē starp galdu un durvju rokturi un, tikko bija šo mākslu apguvis, sev par rezidenci izraudzījās iedobumu virs loga, kur visu dienu nogulēja aizvērtām acīm un izskatījās kā olīvkoka stumbra klucītis. Ja kāds viņu uzrunāja, viņš mazliet pavēra acis, sacēla ausu pušķīšus, izrieza krūti un kļuva līdzīgs ērmotam, kārnam ķīniešu elkadievam. Sevišķas labvēlības brīžos viņš noklakstināja pret jums knābi, bet par lielākās mīlestības zīmi nolaidās un aši piegrūda knābi jums pie auss.
Kad saule bija norietējusi un pa mājas tumšajām sienām sāka tekalēt gekoni, Uliss atmodās. Delikāti nožāvājies, viņš izstaipīja spārnus, izposa asti un tad tik enerģiski nopurinājās, ka visas spalvas sacēlās kā vēja iz- pluinītas krizantēmas ziedlapiņas. Pēc tam viņš nevērīgi atvēma nesagremotas barības pikucīti uz papīra, kas bija paklāts zem loga šai un citām vajadzībām. Sagatavojies nakts darbam, Uliss izmēģinājuma labad nokliedzās «ti- hū», lai pārbaudītu, vai balss kārtībā, tad viegli pacēlās spārnos, klusi kā pelnu plēksne pārlidoja pār istabu un nosēdās man uz pleca. īsu brītiņu viņš tur pakavējās, knibinādams man ausi, tad no jauna nopurinājās, meta sentimentu pie malas un kļuva lietišķs. Uzlaidies uz palodzes, viņš otrreiz nokliedzās «ti-hū», uzmezdams man zeltaino acu skatienu. Tas nozīmēja, ka viņš vēlas, lai es atveru šlēģus. Tiklīdz tas bija izdarīts, viņš it kā peldus izpeldēja pa logu, un uz mirkli viņa siluets iezīmējās pret mēnesi, pirms pazuda tumšajos olīvkokos. Tūliņ atskanēja skaļš, izaicinošs «ti-hū! ti-hū!», brīdinot, ka Uliss dodas mednieka gaitās.
Medību laiks Ulisam bija dažāds; dažreiz viņš atgriezās istabā jau pēc stundas, bet reizēm palika projām visu nakti. Taču, lai bijis kur būdams, viņš nekad neaizmirsa ierasties mājās starp pulksten deviņiem un desmitiem, lai saņemtu savu vakariņu tiesu. Ja manā darbistabā nebija gaismas, viņš aizlaidās pie dzīvojamās istabas loga palūkoties, vai neesmu tur. Ja man negadījās būt arī tur, viņš aizlidoja mājas otrā pusē līdz manai guļamistabai, un enerģiski klaudzināja pie slēģiem, līdz es tos atvēru un pasniedzu viņam uz apakštasītes maltu gaļu, kapātu vistas sirdi vai kādu citu gardumu, kāds nu gadījās tās dienas ēdienu kartē. Norijis pēdējo gaļas kumosu, viņš klusi atraugājās, brītiņu apcerīgi pasēdēja, tad pacēlās spārnos un aizlaidās pār mēnesnīcas apspīdētajām koku galotnēm.
Kopš Uliss bija pierādījis, ka ir drosmīgs cīnītājs, viņš. sāka pret Rodžeru izturēties samērā draudzīgi, un, kad gājām vakarā uz jūru izpeldēties, viņam dažkārt labpatika pagodināt mūs ar savu klātbūtni. Viņš tupēja Rodžeram uz muguras, cieši ieķēries melnajā vilnā; ja reizēm gadījās, ka Rodžers savu jātnieku aizmirsa, metās joņos vai pārāk strauji pārlēca pār kādu akmeni, Ulisam iedzalkstījās acis, viņš sāka kult spārnus, izmisīgi cenzdamies noturēt līdzsvaru, un skaļi un dusmīgi klakstināja knābi, līdz es Rodžeru par tādu neuzmanību norāju. Krastā Uliss notupās uz mana krekla un bikšelēm, kamēr mēs ar Rodžeru draiskojāmies pa seklo, silto ūdeni. Uliss, sēdēdams stalti izslējies kā sargkareivis, apaļām, mazliet nosodošām acīm vēroja mūsu ēverģēlības. Šad tad viņš atstāja savu posteni un, knābi klakstinādams, meta lokus gaisā virs mums, un es nekad netiku pie skaidrības, vai viņš to dara aiz bailēm par mūsu drošību vai arī tādā veidā piedalās mūsu rotaļā. Dažkārt, kad mēs peldējāmies pārāk ilgi, viņam tas apnika un, atvadām uzsaukdams «ti-hū!», viņš aizlidoja atpakaļ uz dārzu.
Vasarā pilnmēness laikā mūsu ģimene peldēties gāja naktī,, jo dienu saule karsēja tik neganti, ka jūrā nebija iespējams atsvaidzināties. Tiklīdz uzlēca mēness, mēs devāmies pa aleju uz sagrabējušo laivu pieturu un visi sakāpām «Jūras govī». Larijs un Pīters ķērās pie viena aira, Margo un Leslijs — pie otra, bet mēs abi ar Rodžeru sēdējām laivas priekšgalā un izlūkojām apkārtni; nobraucām gar piekrasti apmēram pusjūdzes, līdz sasniedzām mazu līcīti, kur bija baltas smilts pludmale un daži lieli akmeņi ar gludu virsmu, vēl aizvien saules siltuma pilni, tādēļ uz tiem bija brīnišķīga sēdēšana. «Jūras govi» noenkurojām dziļumā, pēc tam paši metāmies pār bortu un nirdami satricinājām mēness gaismu uz ūdens spoguļa. Kad piekusām, nesteidzīgi aizpeldējām līdz krastam, atgūlāmies uz siltajiem akmeņiem un raudzījāmies augšup zvaigžņu piebārstītajās debesīs. Parasti man jau pēc pusstundas apnika pārējo valodas, es ieslīdēju atpakaļ ūdenī un lēnām peldēju šķērsām pāri līcim, apmetos uz muguras un, jūras mīksto spilvenu šūpots, raudzījos mēnesī. Kādu nakti, atkal tā peldot, atklāju, ka mūsu līci apciemo arī citi radījumi.
Rokas atmetis gulēdams uz muguras zīdainajā ūdenī un raudzīdamies debesīs, kustinādams tikai rokas un kāju pēdas, lai noturētos virspusē, es pētīju Piena Ceļu, kas aizstiepās pāri debesīm kā šifona^ šalle, un mēģināju iedomāties, cik tajā pavisam varētu būt zvaigžņu. Dzirdēju pārējo balsis krastā smejamies un čalojam, dzirdēju tās atbalsojamies uz ūdens un, pacēlis galvu, varēju pēc cigarešu uguntiņām iedomāties, kā viņi tur sēž. Aizsap- ņojies peldēju tālāk, taču pēkšņi mani iztrūcināja ūdens ieburbuļošanās un šļaksti turpat blakus, tūliņ pēc tam atskanēja gara, dziļa nopūta un mani sašūpoja vesela sērija sīku vilnīšu. Es ātri izslējos no ūdens, lai pārbaudītu, cik tālu esmu aizpeldējis. Uztraukts redzēju, ka atrodos krietnu gabalu ne tikai no krasta, bet arī no «Jūras govs», turklāt man nebija ne jausmas, kas peld tumšajā ūdenī zem manis. Dzirdēju pārējos krastā par kaut ko jautri smejamies, redzēju, ka no viņiem kāds ar knipi aizsit cigaretes galu gaisā kā sarkanu zvaigznīti un tas ar slaidu loku nokrīt pašā ūdens malā. Sāku justies aizvien neomulīgāk un jau gatavojos saukt pēc palīga, kad soļus divdesmit no manis jura ar vieglu šalcienu burbuļodama pašķīrās, parādījās mirdzoša mugura, atskanēja dziļa, apmierināta nopūta un nezināmais dzīvnieks atkal panira zem ūdens. Es vēl nebiju lāgā apjēdzis, ka tas ir delfīns, kad ieraudzīju, ka esmu iekļuvis vesela bara vidū. Man visapkārt mēnesnīcā mirgoja melnas muguras, delfīni kūleņoja ūdenī un reizumis tīksmīgi nopūtās. Tur droši vien bija savi astoņi dzīvnieki, un viens iznira no ūdens man tik tuvu, ka vajadzētu tikai trīs roku vēzienus, lai pieskartos viņa spoži melnajai galvai. Laiku pa laikam smagi nopūzdamies, delfīni rotaļājās līcī, un es peldēju tiem līdzi, ar apbrīnu vērojot, kā tie, ūdeni sabur- buļodami, paceļas virspusē, dziļi ievelk gaisu un atkal ienirst dzelmē, atstādami virs ūdens tikai putu vērpeti. Tad, it kā paklausot nedzirdamam signālam, viņi pagriezās un izpeldēja no līča, dodamies uz Albānijas krasta pusi, bet es, izslējies no ūdens, noskatījos, kā viņi aizpeld pa mēnesnīcas balto celiņu, kā zaigo muguras, kad viņi smagnējā ekstāzē paceļas un ienirst atpakaļ ūdenī, kas bija silts kā tikko slaukts piens. Viņiem pēdās palika ūdens burbuļu svēdras, burbulīši viļņos īsi iemirdzējās kā sīki, mazi mēnestiņi un tikai tad izira.
Vēlāk mēs, mēnesnīcā peldēdamies, bieži vien sastapām delfīnus, bet vienu vakaru viņi mums par godu sarīkoja iluminētu izrādi, izmantojot tai visglītākos kukaiņus, kas mitinājās Korfu salā. Mēs bijām konstatējuši, ka gada karstajos mēnešos jūra fosforescē. Mēnesnīcas naktīs tas nebija tik manāms — vienīgi ap laivas priekšgalu viedās vāra, zaļgana zaiga un uz brīdi iemirdzējās ūdens, kad kāds no mums ienira. Sapratām, ka piemērotākais laiks vērot fosforescējumu ir bezmēness naktis. Vasaras mēnešos salā parādījās vēl kāds mirdzošs iemītnieks — jāņtārpiņi. Šīs slaidās, brūnās vabolītes sāka lidot, tiklīdz satumsa, bariņos riņķoja olīvju birzīs, te iedegdamas, te apdzēsdamas savus lukturīšus, no kuriem plūda zaļgan- balta gaisma, kas atšķīrās no jūras zeltainzaļās. Lidojošās jāņtārpiņu vabolītes visskaistāk izskatījās tad, ja spoža mēnesnīca neapslāpēja viņu spīdumu. Lai arī tas izklausās dīvaini, mēs nekad nebūtu ieraudzījuši delfīnus, jāņtārpiņus un fosforescējumu vienā vietā un laikā, ja ne-' būtu atgadījums ar mātes peldkostīmu.
Māte jau labu laiku ļoti skauda, ka mēs gan dienu, gan nakti ejam peldēties. Bet, kad uzaicinājām viņu piebiedroties, viņa aizbildinājās, ka esot šādām izpriecām par vecu. Taču beidzot, nespēdama atvairīt mūsu spiedienu, māte aizbrauca uz pilsētu un atgriezās mājās ar noslēpumainu saini. Kad viņa to attina, mēs kļuvām mēmi aiz brīnumiem, ieraudzīdami neiedomājami bezveidīgu melnas drānas apģērba gabalu, kurš no augšas līdz apakšai bija apdarināts ar simtiem volāniņu, nošuvju „un ieloču.
— Nu, ko jūs par to sakāt? — māte vaicāja.
Mēs blenzām uz dīvaino apģērba gabalu un mēģinājām uzminēt, kas tas varētu būt.
— Kas tas ir? — Larijs beidzot noprasīja.
— Peldkostīms, — māte atteica. — Kas gan cits tas, pēc jūsu domām, varētu būt?
— Man tas drīzāk izskatās kā slikti nodīrāts valis, — Larijs noteica, apskatīdams pirkumu tuvāk.
— Tu, māt, taču neiedomāsies vilkt to mugurā! — šausmās iesaucās Margo. — Izskatās, it kā tas būtu šūts pagājušā gadsimta sākumā.
— Kādam nolūkam domāti visi šie volāni un pārējais? — Larijs ieinteresēts apvaicājās.
— Tas, protams, ir rotājums, — māte dusmīgi paskaidroja.
— Brīnišķīga ideja! Tikai neaizmirsti izkratīt no tiem sīkās zivtiņas, kad iznāksi no ūdens.
— Liecieties mierā, man tas patīk, — māte stingri noteica, ietīdama briesmīgo tērpu, — un es to vilkšu mugurā.
— Tev vajadzēs ļoti uzmanīties, lai nenoslīktu ar šo milzīgo drānas balastu, — Leslijs nopietni ieteica.
— — Māt, tas ir briesmīgs, lūdzu, neģērb to, — lūdzās Margo. — Kādēļ tu nevarēji nopirkt modernāku?
— Kad cilvēks nāk manos gados, mīļā, viņš vairs nevar valkāt divdaļīgu peldkostīmu … Augums neatļauj.
— Es gan gribētu redzēt to augumu, kam šūts šis peldkostīms, — piebilda Larijs.
— Ar tevi runāt ir bezcerīgi, māt, — Margo izmisusi noteica.
— Man tas patīk… Un es jau nemaz nelūdzu, lai tu to valkātu, — māte kareivīgi atcirta.
— Skaidrs, tu vari darīt, ko gribi, — Larijs viņu atbalstīja. — Nepadodies pierunāšanai! Tev tas droši vien piestāvēs itin labi, ja tikai laikus paspēsi pieaudzēt vēl trīs četras kājas.
Māte dusmīgi nošņācās un uzsteidzās otrajā stāvā pielaikot kostīmu. Beidzot viņa pasauca mūs novērtēt rezultātu, un mēs visi barā devāmies uz viņas guļamistabu. Rodžers ieskrēja istabā pirmais, bet, ieraudzījis dīvaino parādību melnajā, viļņojošajā tērpā, viņš steidzīgi kāpās atpakaļ pa durvīm ārā, piedevām mežonīgi riedams. Pagāja labs brīdis, līdz mums izdevās viņu pārliecināt, ka tā patiesi ir māte. Un pat tad viņš neuzticīgi un nedroši raudzījās caur pieri. Taču, par spīti mūsu pretestībai, māte neatteicās no sava teltij līdzīgā peldkostīma, un beidzot mēs padevāmies.
Lai nosvinētu mātes pirmo peldi, nolēmām sarīkot līča pludmalē pikniku mēnesnīcā un nosūtījām ielūgumu Teodoram — vienīgajam pie ģimenes nepiederošajam cilvēkam, kura klātbūtni māte bija ar mieru pieciest tik svarīgā gadījumā. Beidzot pienāca lielā peldes diena, ēdamais un dzeramais bija sagatavots, laiva iztīrīta, tajā sanesti spilveni, vārdu sakot, viss bija gatavs, kad ieradās Teodors. Izdzirdis, ka esam iecerējuši pikniku ar peldēšanos mēnesnīcā, viņš atgādināja, ka šajā naktī mēness gan nebūšot. Nu ikviens sāka vainot visus pārējos par mēness fāžu neievērošanu, un mēs nostrīdējāmies līdz pat krēslas stundai. Beidzot nolēmām, ka piknikā tomēr dosimies, jo viss taču bija sagatavots; vakarā, apkrāvušies ar pārtiku, vīnu, dvieļiem un cigaretēm, aizgājām uz piekrasti. Mēs ar Teodoru nosēdāmies laivas priekšgalā par izlūkiem, pārējie pēc kārtas airēja, bet māte stūrēja. Jau pašā sākumā māte, kuras acis nebija pieradušas pie tumsas, varen veikli grieza laivu aplī vien, tā ka pēc desmit minūšu ilgas enerģiskas airēšanas mēs pēkšņi no jauna atradāmies pie laivu piestātnes un ar pamatīgu brīkšķi ietriecāmies tajā. Sanervozējusies par šādu rezultātu, māte metās otrā galējībā un stūrēja ārā selgā, tā ka mēs būtu piestājuši Albānijas krastā, ja Leslijs nebūtu situāciju laikus pamanījis. Tad nu pie stūres sēdās Margo, un viņa savu darbu veica diezgan labi, izņemot tos kritiskos momentus, kad sāka uztraukties un aizmirsa, ka pagriezienā pa labi stūres grozīklis jāpagriež uz kreiso pusi. Rezultātā mums minūtes desmit vajadzēja stumšus stumt laivu, kuru Margo uzbudinājumā bija aizstūrējusi nevis tālāk no kādas klints, bet gan uzstūrējusi tai tieši virsū. Kopumā to varēja uzskatīt par slavenu sākumu mātes pirmajai peldei.
Beidzot mēs līcīti tomēr sasniedzām, izklājām smiltīs segas, izlikām ēdamo, novietojām vīna pudeļu bateriju rindā ūdenī, lai vīns turas vēss, un tad lielais brīdis bija klāt. Pārējiem skaļi gavilējot, māte novilka uzsvārci un parādījās visā godībā — peldkostīmā, kas, pēc Larija izteiciena, piešķīra viņai līdzību ar prinča Alberta pieminekļa variantu jūrmalas apstākļos. Rodžers uzvedās ļoti labi, kamēr neieraudzīja māti lēni un cienīgi brienam seklajā ūdenī, bet tad sāka drausmīgi uztraukties. Viņš, šķiet, domāja, ka peldkostīms ir kāds jūras briesmonis, kas sagrābis māti un tagad stiepj viņu jūrā. Mežonīgi riedams, viņš metās mātei palīgā, sagrāba vienu no vo- lāniem, ar kuriem bagātīgi bija apšūta kostīma apakša, un sāka raut no visa spēka, lai atvilktu māti atpakaļ drošībā. Māte, kura tikko bija ieminējusies, ka viņai ūdens šķietot pavēss, pēkšņi juta,' ka viņu kāds rauj atpakaļ. Šausmās iekliegdamās, viņa zaudēja līdzsvaru un smagi apsēdās divas pēdas dziļajā ūdenī, kamēr Rodžers joprojām rāva tik spēcīgi, ka notrūka pamatīgs volāna gabals. Iepriecināts, ka ienaidnieks, izrādās, ir saraujams gabalos, Rodžers ierūkdamies, it kā gribēdams uzmundrināt māti, no jauna ķērās pie darba, lai noplēstu šausmoņa
atlikušo daļu no viņas ķermeņa. Mēs smieklos vārtījāmies pa smiltīm, bet māte aizelsusies sēdēja ūdenī, izmisīgi mēģinādama piecelties kājās, aizdzīt Rodžeru un paglābt sava peldkostīma bēdīgo atlikumu. Taču nelaimīgā kārtā kostīms, kas bija šūts no ļoti biezas drēbes, piepildījās ar gaisu un, ūdenī samircis, piepūtās kā balons. Mātei klājās ar katru mirkli grūtāk, jo viņai bija jānovalda šis volānu un iešuvju gaisakuģis. Beigu beigās Teodors aiztrenca Rodžeru un palīdzēja mātei piecelties. Pēc tam kad bijām izdzēruši pa glāzei vīna, lai nosvinētu ievērojamo notikumu, kuru Larijs pielīdzināja Perseja varoņdarbam, glābjot Andromēdu, mēs devāmies peldēties, māte kautrīgi sēdēja seklumā, bet Rodžers nolikās viņai līdzās, nikni ņurdēdams uz kostīmu, kas bija piepūties ap mātes augumu.
Fosforescējums tonakt bija sevišķi skaists. Velkot ar roku pa ūdeni, varēja redzēt, kā pār jūru uzliesmo plata, zeltaini zaļa aukstas uguns lente, un, kad ienirstot pieskārās ūdens līmenim, likās, ka ķermenis iegrimst zalgojošas gaismas saltajā kausējumā. Noguruši bridām ārā no jūras, un fosforescētais ūdens lija gar mūsu augumiem, tā ka tie izskatījās kā lāpas. Mēs apmetāmies smiltīs ieturēt azaidu.
Kad maltītes beigās atkorķēja vīna pudeles, olīvkokos mums aiz muguras, it kā saskaņā ar režiju, parādījās vairāki jāņtārpiņi. Tā bija uvertīra lielajai izrādei.
Sākumā pazibēja divi trīs zaļi spīgulīši, kas mirguļodami aizslīdēja starp kokiem, bet pamazām veseli biržu nogabali iedegās fantastiskā zaļā vizmā. Nekad nebijām redzējuši tik daudz jāņtārpiņu vienkopus; baru bariem tie zibēja starp kokiem, ložņāja pa zāli, apsēda visus krūmus un olīvkoku stumbrus, milzu daudzumā griezās mums ap galvu, kā zaļas oglītes krita uz paklātajām drānām. Zaigojošas plūsmas sāka riņķot virs līča, un tad, kā pēč norunāta signāla, parādījās delfīni — ritmiski šūpodamies, viņi peldēja rindā cits aiz cita, muguras viņiem zalgoja, it kā būtu notrieptas ar fosforu. Līcīša vidū viņi izvērsās aplī un uzsāka rotaļu, ienirdami, iznirdami, reizēm palēkdamies augstu gaisā un krizdami atpakaļ gaismas lāmās. Skats patiesi bija fantastisks — mirdzošie jāņtārpiņi gaisā un fosforescētie delfīni ūdenī. Mēs varējām pat saredzēt mirguļojošās sliedes zem ūdens, kad delfīni meta lokus virs jūras smilšainā dibena; un, kad viņi palēcās gaisā, zaigi smaragda pilieni pašķīda uz visām pusēm, un nebija vairs iespējams atšķirt — vai redzat fosforescētas ūdens lāses vai jāņtārpiņus. Noskatījāmies šajā izrādē apmēram stundu, tad jāņtārpiņi pamazām griezās atpakaļ uz krastu, pazuda salas iekšienē un tālāk gar piekrasti. Arī delfīni no jauna sakārtojās rindā un steidzās uz dziļumu, atstādami aiz sevis taku, kas zaigoja un mirguļoja, līdz palēnām apdzisa kā ūdenī iemests kvēlojošs zars.