VIENPADSMITĀ NODAĻA
APBURTAIS ARHIPELĀGS
Kad vasaras dienas kļuva aizvien karstākas, mēs nospriedām, ka irties ar «Jūras govi» līdz mūsu peldvietai ir pārāk nogurdinoši, tādēļ iegādājāmies piekarināmo motoru. Šīs ierīces iegāde padarīja mums pieejamu visu piekrasti, jo nu varējām doties daudz tālākos ceļojumos gar robotajiem krastiem, uz tāliem, klusiem līčiem, kas dega zeltaini kā nobriedusi kukurūza vai zaigoja starp šķautnainajām klintīm sudrabaini kā zemē nomests mēness. Šajos braucienos atklāju, ka gar piekrasti jūdzēm tālu stiepjas mazu saliņu arhi- pelāgs; dažas bija diezgan prāvas, toties citas īstenībā bija tikai sevišķi lielas klintis, kuru virsotnes apaugušas ar šādu tādu zaļumu puduriem. Man neizprotama iemesla dēļ jūras dzīvnieki bija ļoti iecienījuši šo arhipelāgu, un ap saliņu krastiem — klinšu iedobēs vai liedadziņos, kas nebija lielāki par krietnu galdu, bija neiedomājams daudzums ļoti dažādu būtņu. Pāris reižu man izdevās aizvilināt mājiniekus uz šīm saliņām, bet, tā kā tur nebija labu vietu peldēšanai, maniem ģimenes locekļiem drīz vien apnika sēdēt uz saulē nokaitušajiem akmeņiem, kamēr es neapnicis rakņājos klinšu spraugās un reizumis izvilku dienas gaismā dīvainus jūras dzīvniekus, kuri viņiem šķita pat pretīgi. Bez tam saliņas bija izkaisītas gar pašu krastu, dažu labu no cietzemes šķīra tikai pēdas divdesmit plata ūdens josla, kurā turklāt bija daudz rifu un klinšu. Izmanevrēt. «Jūras govi» pa šīm bīstamajām vietām tā, lai nesabojātu vai pat nesalauztu motoru, bija
ļoti sarežģīti. Tādēļ ekskursijas uz saliņām, par spīti maniem argumentiem, tika rīkotas aizvien retāk, un es jutos gluži izmisis, domādams par brīnišķīgajām būtnēm, kas dzidrajos līcīšos gaidīt gaidīja, lai tās sagūstu; taču darīt nekā nevarēju aiz tā vienkāršā iemesla, ka man nebija laivas. Lūdzu, lai, teiksim, reizi nedēļā «Jūras govi» nodod manā rīcībā, tomēr ģimenei pret to radās neskaitāmi iebildumi. Bet tad, kad biju jau bezmaz zaudējis pēdējās cerības, man iešāvās prātā lieliska ideja: tuvojās mana dzimšanas diena, un, ja vien pratīšu gudri apstrādāt mājiniekus, tikšu ne tikai pie laivas, bet arī pie citām nepieciešamām mantām. Tādēļ ieteicos savējiem, ka viņiem nemaz nevajadzētu domāt par to, ko man dāvināt dzimšanas dienā — es pats pateikšu, kas man visvairāk vajadzīgs. Tā viņi justos droši, ka nesagādās man vilšanos. Manējie gan bija visai pārsteigti, tomēr piekrita un mazliet aizdomīgi sāka mani iztaujāt. Es, rādīdams nevainīgu vaigu, atbildēju, ka vēl neesmu par to īsti padomājis, bet sastādīšu katram atsevišķu sarakstu, no kura viņš varēs izvēlēties vienu vai vairākus priekšmetus.
Saraksti prasīja daudz laika un rūpīgu darbu, kā arī smalku psiholoģisku pieeju. Zināju, piemēram, ka māte nopirks visu, kas būs sarakstā uzskaitīts, tādēļ ierakstīju tur nepieciešamākās un dārgākās lietas: piecas ar korķi izklātas koka kastītes stikla vākiem manai kukaiņu kolekcijai; divi duči mēģeņu; piecas pintes metilspirta, piecas pintes formalīna un mikroskops. Margo saraksts bija maķenīt grūtāk, sastādāms, jo vajadzēja izraudzīties tādus pirkumus, kas viņai dotu iespēju apstaigāt savus iecienītos veikalus. Tādēļ lūdzu viņai desmit jardu marles, desmit jardu balta kalikona, sešas lielās paciņas kniepadatu, divas pakas vates, divas pintes ētera, pinceti un divas pildspalvu pipetes. Sapratu, ka būtu veltīgi lūgt Larijam formalīnu vai kniepadatas, toties cerības tikt pie dāvanas būs krietni lielākas, ja sarakstā būs manāma nosliece uz literatūru. Tādēļ pierakstīju milzīgu lapu ar visu to dabaszinātņu grāmatu nosaukumiem, autoru un izdevēju vārdiem un cenu, kuras man likās vajadzīgas, atzīmēdams ar zvaigznīti tās, par kurām būtu vispatei- cīgāks. Nu man atlika vairs tikai Leslijs, un es nolēmu ar viņu labāk parunāt personiski, nevis iesniegt sarakstu, taču sapratu, ka gaužām uzmanīgi jāizvēlas īstais brīdis.
Vajadzēja nogaidīt vairākas dienas, līdz piemērotais mirklis šķita pienācis.
Es tikko biju palīdzējis Leslijam sekmīgi pabeigt dažus ballistiskus eksperimentus, ar kuriem viņš noņēmās. Eksperiments notika šādi: senlaicīga, pa stobru lādējama bise tika piesieta pie koka un izšauta, pavelkot aiz auklas, kas bija piestiprināta pie bises gaiļa. Ceturtajā mēģinājumā mums izdevās tas, ko Leslijs acīmredzot uzskatīja par vēlamo rezultātu: stobrs sašķīda drumslās, un metāla šķembas svilpdamas aizlidoja uz visām pusēm. Leslijs bija sajūsmināts un pierakstīja kādas aploksnes otrā pusē dažādus skaitļus. Pēc tam abi sākām lasīt no zemes sašķīdušās bises sastāvdaļas. Kamēr mēs līkņājām, es apvaicājos, ko viņš gribētu man dāvināt dzimšanas dienā.
— Neesmu padomājis, — viņš izklaidīgi atteica. — Un, vienalga, visu, kas tev pašam patiktu … ko tu vēlētos . ..
Es atbildēju, ka vēlos laivu. Leslijs, sapratis, ka iedzīts strupceļā, neiecietīgi atcirta, ka laiva esot pārāk liela dāvana dzimšanas dienai un viņš to nevarot atļauties. Es tikpat neiecietīgi atsacīju, ka viņš pats man lika izvēlēties to, kas man patiktu. Jā, protams, atteica Leslijs, bet par laivu viņam nebijis ne prātā, tās taču esot drausmīgi dārgas. Es atbildēju: ja kāds saka «visu», tad viņš arī domā «visu», un tikpat labi tad drīkst izvēlēties laivu, turklāt es nepavisam negribu, lai viņš laivu pērk. Man likās, es teicu, ja jau viņš tik daudz zina par laivām, tad var pats to uzbūvēt. Bet, ja nu viņš domā, ka viņam par grūtu.. .
— Tur, protams, nav nekā grūta, — Leslijs nepiesardzīgi attrauca, taču steigšus piemetināja: — Nu… tik briesmīgi grūti tas nemaz nav. Bet — laiks. Tāds darbs prasa gadiem laika. Paklau, labāk es tevi ar «Jūras govi» divreiz nedēļā aizvedīšu, kurp vien vēlies.
Taču es paliku nepielūdzams. Gribēju laivu un biju ar mieru gaidīt.
— Labi, labi, — Leslijs, pacietību zaudējis, noteica. — Uztaisīšu tev to laivu, bet necietīšu, ka tu pinies pa kājām, kad es strādāšu, saprati? Tu nedrīksti rādīties tuvumā. Redzēsi tad, kad laiva būs gatava.
Es ar prieku piekritu šiem noteikumiem, un tā nu Spiro divas nākamās nedēļas veda veselām kravām dēļus, un aiz sētas puses verandas skanēja zāģis, āmurs un skaļi lāsti. Visa māja tika pievazāta ar ēveļskaidām, un Leslijs, lai gāja kurp iedams, atstāja savās pēdās zāģskaidu putekļus. Man nebija grūti apvaldīt nepacietību un ziņkāri, jo tajā laikā gadījās cita svarīga nodarbošanās. Mājas virtuves pusē tikko bija pabeigts kaut kāds remonts un pāri palikuši trīs pamatīgi maisi ar skaistu, sārtu cementu. Tos es tūliņ rekvizēju un sāku rakt un mūrēt mazus dīķīšus, kur turēt ne tikai savus saldūdens dzīvniekus, bet kur cerēju novietot arī visus tos brīnumainos radījumus, ko man izdosies sagūstīt, kad būs gatava jaunā laiva. Rakt dīķi pašā vasaras vidū bija daudz grūtāks darbs, nekā man sākumā šķita, taču beidzot biju izracis vairākas gluži jēdzīgas četrstūrainas bedres un, nākamajās pāris dienās jaukdamies pa lipīgu, brīnišķīgu koraļļ- krāsas cementa putru, es atžirgu pavisam. Tagad Leslija atstātās zāģskaidu pēdas krustu šķērsu mijās ar manu pēdu sārtajiem nospiedumiem.
Dienu pirms manas jubilejas visa ģimene devās ekspedīcijā uz pilsētu. Tam bija trīskāršs iemesls. Pirmkārt, viņi gribēja nopirkt man dāvanas. Otrkārt, vajadzēja papildināt pārtikas krājumus. Bijām norunājuši daudz ciemiņu manas dzimšanas dienas svinībās neaicināt; teicām, ka liels ļaužu biezums mums nepatīk, augstākais — desmit rūpīgi izraudzītu viesu, vairāk nekādā ziņā. Tā būs jauka, izmeklēta sabiedrība — tikai tuvākie un tīkamākie cilvēki. Pēc šāda vienprātīga lēmuma katrs ģimenes loceklis ielūdza desmit cilvēkus. Diemžēl visi neielūdza vienus un tos pašus desmit; vienīgais izņēmums bija Teodors, kas saņēma piecus ielūgumus. Un māte tikai pirms pašām viesībām uzzināja, ka gaidāmi nevis desmit, bet četrdesmit pieci viesi. Trešais iemesls braucienam uz pilsētu bija Lugarēcija, ko vajadzēja aizvest pie zobārsta. Pēdējā laikā viņa visvairāk gaudās par zobiem, un doktors Andručelli, ielūkojies viņas mutē un šausmās izgrūdis veselu sēriju «fu-fu-fu», apgalvoja, ka visi zobi jāraujot ārā, jo no tiem ceļoties pārējās kaites. Pēc nedēļu ilgas tiepšanās un asaru plūdiem Lugarēcija beidzot bija ar mieru, taču konsekventi atteicās iet pie zobārsta bez morāla atbalsta. Tā nu, "iespieduši nobālušo, raudošo sievu vidū, traucāmies uz pilsētu.
Atgriezāmies tikai pašā vakarā, nomocīti un nikni; mašīna bija krautin piekrauta ar produktiem, bet mums šķērdām pāri kā līķis gulēja Lugarēcija un drausmīgi vaidēja. Skaidrs, ka no viņas nekāds palīgs virtuvē un citos darbos nākamajā dienā nebija gaidāms. Kad vaicājām Spiro, ko mums iesākt, viņš atbildēja kā parasti.
— Neuztraucās, — viņš atmurdēja, — gan es visu nokārtos.
Otrā rītā notikumiem nebija gala. Lugarēcija bija tā at- labusi, ka varēja uzņemties vieglākus darbus; viņa sekoja visiem pa pēdām un lepni rādīja asiņainos tukšumus smaganās, līdz pēdējam sīkumam notēlodama sāpes, ko viņai sagādājusi katra zoba izraušana. Apskatījis savas dāvanas un visiem pateicies, gāju Leslijam līdzi pagalmā aiz verandas, kur ieraudzīju noslēpumainu, ar brezentu pārklātu izcilni. Ar burvju mākslinieka žestu Leslijs norāva brezentu, un tur nu stāvēja mana laiva. Sajūsmināts skatījos uz to: labākas laivas nevienam cilvēkam nekad nav bijis. Svaigās krāsas rotā mirdzēdama, tā mani gaidīja — mans kumeļš, ar kuru traukties uz apburto arhipelāgu.
Laiva bija apmēram septiņas pēdas gara un gandrīz apaļa. Leslijs steidzās paskaidrot (gadījumam, ja es domātu, ka vainojama viņa amata neprasme) — dēļi esot bijuši karkasam par īsu; un mani šāds paskaidrojums pilnā mērā apmierināja. Tāda kļūme galu galā varēja piemeklēt katru meistaru. Es drosmīgi atbildēju, ka, manuprāt, tāda laivas forma ir ļoti skaista, un man patiesi tā arī šķita. Laiva nebija slaida, tai nepiemita trauksmainais plēsoņas izskats kā lielajam vairumam laivu; tā bija ieapaļa, omulīga, nomierinoša ar savu pamatīgumu. Man tā atgādināja cienīgu mēslu vaboli — kukaini, kuru ļoti mīlu. Leslijs, priecādamies par manu acīm redzamo sajūsmu, paskaidroja, ka bijis spiests taisīt laivai plakanu dibenu, jo dažadu tehnisku apsvērumu dēļ tā esot visdrošāk. Es atbildēju, ka man vislabāk patīk tieši laivas ar plakaniem dibeniem, jo tad uz grīdas var nolikt traukus ar paraugiem, nebaidoties, ka tie tūliņ apgāzīsies.
Tad Leslijs apvaicājās, kā man patīkot krāsu kombinācija, viņš pats neesot juties īsti drošs, vai būs labi. Man likās, ka krāsu kombinācija ir pats jaukākais, kas laivai piešķir brīnišķīgu izskatu. Iekšpuse bija baltā un zaļā krāsā, bet apaļie sāni mirdzēja baltās, melnās un spoži oranžās svītrās — krāsu salikums, kas man likās ir skaists, ir piemīlīgs. Leslijs man parādīja garu, gludu cipreškoka kārti, ko viņš bija nocirtis mastam, taču mastu nedrīkstot uzstatīt, iekams laiva nav ielaista ūdenī. Es aizrautīgi ierosināju to izdarīt tūliņ. Leslijs, kas visās lietās mīlēja kārtību, atteica, ka nevar nenokristītu laivu laist ūdenī. Vai es esot padomājis par nosaukumu savai laivai? Tā nu bija grūta problēma, visa ģimene tika pieaicināta talkā to atrisināt. Visi, galvas lauzīdami, sastājās ap laivu, kas vidū ziedēja kā milzu puķe.
— Vai negribi to nosaukt par «Jautro Rodžeru»? — ierosināja Margo.
So priekšlikumu es ar nicinājumu noraidīju, paskaidrodams, ka gribētu laivai labu, apaļīgu vārdu, kas atbilstu tās izskatam un būtībai.
— Ārbakls, [4] — māte vāri ieminējās.
Arī tas nelikās piemērots; laiva nepavisam neizskatījās pēc Arbakla.
— Nosauc to par «Šķirstu», — ieminējās Leslijs, bet es papurināju galvu.
Atkal mēs labu brīdi klusēdami noraudzījāmies uz laivu. Pēkšņi man iešāvās prātā vispiemērotākais vārds: es nosaukšu laivu par «Būtlu» — tāds apaļš vārdiņš, turklāt tā sauc pilsētu, kur būvē kuģus.
— Ļoti jauki, mīļais, — māte mani uzslavēja.
— Es tikko gribēju ieteikt nosaukumu «Resnpakaļa»,— sacīja Larijs.
— Larij, mīļais, — māte viņu norāja, — nemāci zēnam tādas blēņas!
Es apsvēru Larija ierosinājumu; tas, protams, būtu ļoti neparasts vārds, bet «Būtla» arī nav zemē metams. Abi šķita labi atbilstam laivas veidam un īpatnībām. Pēc pamatīgām pārdomām es nolēmu, kā darīt. Tika sagādāta bundža ar melnu krāsu, un es rūpīgi visai izplūdušiem iespiedburtiem uzzīmēju uz laivas sāniem nosaukumu «BUTLA-RESNPAKAĻA». Tā, nu laivai būs ne tikai neparasts, bet arī dižciltīgs nosaukums — dubultuzvārds ar svītriņu vidū. Lai nomierinātu māmuļu, man vajadzēja nosolīties, ka sarunās ar svešiem saukšu laivu tikai par «Būtlu». Kad vārda problēma bija atrisināta, mēs ķērāmies pie nākamā darba — laivas nolaišanas ūdenī. Kopējiem spēkiem Margo, Pīters, Leslijs un Larijs stiepa to lejup pa nogāzi uz molu, bet mēs ar māti viņiem sekojām, nesdami mastu un pudelīti vīna, lai ceremonija varētu norisināties pēc visiem likumiem. Mola galā laivas
nesēji, aiz nastas smaguma grīļodamies, apstājās; mēs ar māti cīnījāmies ap vīna pudeles korķi.
— Ko jūs tur darāt? — Larijs dusmīgi noprasīja. — Dieva dēļ, pasteidzieties jel! Neesmu pieradis tēlot- kuģu stāpeli. '
Beidzot mums izdevās izvilkt korķi, es skaļi paziņoju, ka kristībās dodu šim kuģim vārdu «Būtla-Resnpakaļa», un šķiedu ar pudeli pa laivas apaļīgo dibengalu, taču nelaimīgā kārtā iznāca, ka puspintes baltvīna uzšļāca Larijam uz galvas.
— Uzmanīgāk! — viņš iesaucās. — Kuru no mums tad tu īsti gribi ielaist ūdenī?
Pēdīgi viņi, pamatīgi iegrūduši, atstūma jauno laivu no mola, un tā ar lielgabala šāvienam līdzīgu troksni iebrauca ar plakano dibenu ūdenī, pašķiezdama šļakatas uz visām pusēm, bet tad droši un stabili sāka šūpoties viļņos. Izskatījās, ka laivas labais sāns ir maķenīt šķībs, taču es augstsirdīgi piedēvēju šo šķietamo vainu izdzertajam vīnam, nevis Leslija meistarībai.
— Aiziet! — nokomandēja Leslijs. — Uzstādām mastu! … Margo, tu turi laivas priekšgalu … pareizi… Bet tu, Pīter, iekāp laivā un nostājies pakaļgalā, mēs ar Lariju padosim tev mastu… tev tikai tas jāiesprauž, lūk, šajā iemavā.
Margo uzgūlās ar vēderu uz laivas priekšgala, Pīters veikli ielēca pakaļgalā un ieplestām kājām nostājās, lai satvertu mastu, ko turēja Larijs un Leslijs.
— Paklau, Les, man masts šķiet mazliet par garu, — Larijs sacīja, kritiski aplūkodams kārti.
— Nieki! Kad to ieliks iemavā, būs pašā laikā, — atteica Leslijs. — Nu … Pīter, vai esi gatavs?
Pīters pamāja, sparīgi satvēra mastu ar abām rokām un iebāza to iemavā. Tad viņš izslējās taisni un notrauca putekļus no rokām, bet «Būtla-Resnpakaļa» saviem gabarītiem neticamā ātrumā apvēlās ar dibenu uz augšu. Pīters, tērpies savā vienīgajā pieklājīgajā uzvalkā, kurā bija uzcirties par godu manai dzimšanas dienai, pazuda zem ūdens tā, ka mēs pat lāgā šļakstienu nedzirdējām. Virspusē peldēja vienīgi viņa cepure, masta kārts un «Būtlas» spoži oranžais dibens.
— Viņš noslīks! Viņš noslīks! — spiedza Margo, kas vienmēr kritiskos brīžos paredzēja visļaunāko.
— Blēņas! Te nemaz nav tik dziļš, — noteica Leslijs.
— Es jau tev sacīju, ka masts par garu, — pravieša balsī bilda Larijs.
— Tas nemaz nav par garu, — Leslijs nikni atcirta. — Tas muļķis neprata mastu pareizi iespraust.
— Neiedrošinies viņu saukt par muļķi! — iesaucās Margo.
— Nevar taču divdesmit pēdas garu mastu iespraust veļas vannā un cerēt, ka viss būs kārtībā, — noteica Larijs.
— Ja jau tu esi tik sasodītj gudrs, kādēļ tad pats nebūvēji laivu?
— Mani neviens nelūdza to darīt… Turklāt meistars taču esi tu, kaut gan šaubos, vai Klaidsaidas kuģu būvētavā tev darbu dotu.
— Smieklīgi! Nav jau grūti otru kritizēt… tikai tāpēc, ka viens muļķis …
— Nesauc viņu par muļķi… Ko tu iedrošinies!
— Labi, labi, nestrīdieties, mīļie, — miermīlīgi iebilda māte.
— Ja Larijs vienmēr tik briesmīgi negribētu tēlot skolmeistaru …
— Paldies dievam! Viņš iznira, — līksmi iesaucās Margo, kad Pīters, ar dūņām nojaucies, sprauslodams parādījās virs ūdens.
Izvilkām viņu krastā, un Margo steidzināja, lai ātrāk ejot uz mājām un pirms viesību sākuma izžāvējot uzvalku. Mēs pārējie, joprojām strīdēdamies, viņam sekojām. Leslijs, Larija kritikas dziļi aizvainots, pārģērbās peldbiksēs un, apbruņojies ar biezu rokasgrāmatu jahtu būvētājiem un līmeņrādi, devās atpakaļ uz piekrasti glābt savu lolojumu. Visu atlikušo rīta cēlienu viņš pavadīja, pa gabaliņam vien zāģēdams mastu īsāku, līdz no tā bija atlikusi tikai trīs pēdas gara kārtiņa, un tad laiva beidzot peldēja, kā nākas. Leslijs bija lielā neizpratnē, tomēr apsolīja notēst jaunu mastu, tiklīdz būs aprēķinājis pareizās proporcijas. Tā nu «Būtla-Resnpakaļa», piesieta mola galā, gozējās tur visā godībā, izskatīdamās kā ļoti košs pārbarots kaķis bez astes.
Spiro ieradās drīz pēc lenča, atvezdams līdzi gara auguma pavecu vīru, kas stipri atgādināja sūtni. Spiro paskaidroja, ka tas esot bijušais Grieķijas karaļa kambarsulainis, kurš bijis ar mieru, kaut arī ir pensijā un atpūšas, braukt šurp, lai palīdzētu mūsu viesībās. Pēc tam
Spiro izraidīja visus no virtuves, kurā ieslēdzās kopā ar kambarsulaini. Kad es pielavījos un palūrēju pa logu, redzēju kambarsulaini, vestē izmetušos, spodrinām glāzes, kamēr Spiro drūmā izskatā, domīgi kaut ko savā nodabā dungodams, rīkoja uzbrukumu milzīgai dārzeņu kaudzei. Šad tad viņš pārlāčoja pāri virtuvei un uzpūta ogles, līdz tās iegailējās kā rubīni.
Pirmais viesis bija Teodors, kas, tērpies savā labākajā uzvalkā, spoži nospodrinātām kurpēm kājās, taisni izslējies, sēdēja ormaņa ratos un par godu šim gadījumam nebija paņēmis līdzi kolekcionāra somas. Vienā rokā viņš turēja spieķi, bet otrā glīti apsietu sainīti.
— Aha! Daudz … ē … laimes dzimšanas dienā, — viņš teica, spiezdams man roku. — Es tev … ē … atnesu …
ē… piemiņai_______ tā sakot, mazu dāvaniņu, šās dienas atmiņai… hm.
Atvēris sainīti, es sajūsmināts ieraudzīju tajā bieza sējumu ar virsrakstu «Dīķu un upju fauna».
— Man šķiet, ka tā noderēs… hm… Tu varēsi to pievienot savai bibliotēkai… hm, — sacīja Teodors, šūpodamies pirkstgalos. — Tajā ir ļoti interesanta informācija par … ē . .. saldūdens faunu.
Pamazām sāka ierasties viesi, un mājas priekšā sabrauca ļoti daudz ormaņu un taksometru. Lielā dzīvojamā istaba un ēdamistaba bija cilvēku pilna, visi čaloja, strīdējās un smējās, un kambarsulainis (kurš, mātei par lielu nepatiku, bija uzvilcis fraku) šaudījās starp viesiem kā pavecs pingvīns, pasniegdams dzērienus un uzkodas tik majestātiski, ka liela daļa viesu nodomāja — tas droši vien nemaz nav īsts sulainis, bet gan kāds ekscentrisks radinieks, kas dzīvo pie mums. Spiro virtuvē, rosīdamies ap katliem un kastroļiem, izdzēra milzīgus daudzumus vīna, viņa drūmajā sejā atblāzmoja pavarda uguns, turklāt viņš visu laiku dziedāja varenā basā. Gaiss smaržoja pēc ķiplokiem un garšvielām, Lugarēcija teciņiem vien steberēja no virtuves uz dzīvojamo istabu un atpakaļ. Lāgiem viņai laimējās iespiest kādu nelaimīgu viesi kaktā un, turot upurim zem deguna šķīvi ar ēdienu, sīki izklāstīt visas mokas, ko viņa pārcietusi pie zobārsta, ārkārtīgi dzīvi atdarinot, kā izklausās, kad dzerokli izkustina no vietas un rauj ārā; viņa plaši atpleta muti, lai nelaimīgajam parādītu briesmīgās alas, kas tur palikušas pēc zobu izraušanas.
Saradās aizvien vairāk viesu un kopā ar tiem ari dāvanas. Lielais vairums dāvanu man šķita nevērtīgas, jo nevarēja tikt izmantotas dabaszinātnēm. Manuprāt, visjaukākā dāvana bija divi kucēni, ko atveda netālu dzīvojošs man pazīstams zemnieku pāris. Viens kucēns bija brūns ar baltu, lielām, rudām uzacīm, bet otrs — ogles melnumā, arī ar lielām, rudām uzacīm. Ta ka ta bija davana, manējiem, protams, neatlika nekas cits, kā to pieņemt. Rodžers vēroja kucēnus aizdomīgi un ieinteresēts; lai suņi labāk iepazītos, es viņus visus trīs ieslēdzu ēdamistabā kopā ar milzīgu šķīvi, uz kura bija visādi gardumi. Rezultāti gan nebija tādi! kādus es biju paredzējis, jo, kad viesu sanāca tik daudz, ka vajadzēja atvērt durvis un daļu ielaist arī ēdamistabā, atradām Rodžeru drūmi tupam uz grīdas, bet abus kucēnus draišķojamies viņam apkārt, pie kam telpa bija tā izrotāta, ka mums neradās nekādas šaubas par to, cik bagātīgi abi jaunie ģimenes locekļi mielojušies. Larija priekšlikums nosaukt tos par Smuli un Sušķi mātei nepatika, taču šie vārdi kucēniem liptin pielipa, un tā viņi savu mūža dienu palika Smulis un Sušķis.
Viesi nāca vēl arvien klāt, plūda no dzīvojamās istabas ēdamistabā, no turienes pa stiklotajām durvīm tālāk verandā. Daži, šurp braukdami, laikam bija baidījušies, ka dabūs krietni nogarlaikoties, taču jau pēc pirmās stundas viņi jutās tik labi, ka pasauca ormaņus, devās uz mājām un atgriezās kopā ar visiem pārējiem ģimenes locekļiem. Vīns plūda, gaiss bija gluži zils no cigarešu dūmiem, ge- koni bija tā pārbijušies no trokšņa un smiekliem, ka baidījās līst ārā no griestu spraugām. Vienā istabas kaktā Teodors, kas bija uzdrošinājies novilkt svārkus, kopā ar Lesliju un vairākiem citiem iesilušiem viesiem dejoja kalamatiano, viņu kājas klaudzēja un švīkstēja. Sulainis, laikam iedzēris mazliet vairāk vīna, nekā viņam būtu bijis derīgi, tā sajūsminājās, redzēdams viesus dejojam tautas deju, ka nolika paplāti un pievienojās dejotājiem, lēkādams, par spīti savam vecumam, tikpat dedzīgi kā pārējie, — frakas astes plivinājās vien. Māte,v mazliet izmocīti smaidīdama, bija iespiesta starp kādu angļu garīdznieku, kurš uz dejotāju trakulībām raudzījās ar nepārprotamu nosodījumu, un beļģu konsulu, kas, ūsas skrullēdams, bez mitas kaut ko vāvuļoja māmuļai ausī. No virtuves ieradās Spiro, gribēdams uzzināt, kur palicis sulainis, un, ne mirkli nevilcinājies, piebiedrojas^ jautrajam kalamatiano. Pāri istabai lidoja baloni, atsitas dejotājiem pret kājām un ar lielu paukšķi plīsa. Larijs verandā centās iemācīt grupai grieķu dažas jautrākās angļu joku dziesmiņas. Smulis un Sušķis bija ielīduši kāda platmalē atpūsties. Atbrauca doktors Andručelli un atvainojās mātei par nokavēšanos.
— Es aizkavējos sievas dēļ, kundze, — viņš lepni sacīja. —- Viņai tikko piedzima mazulītis.
— O, — māte atsaucās, — apsveicu, dakter! Mums jāiedzer uz viņu laimi.
Spiro, galīgi paguris dejā, vēdinādamies sēdēja uz dīvāna.
— Ko? — viņš uzrēca Andručelli, uzmezdams tam mežonīgu skatienu. — Jums gadījies vēl viens mazulis?
— Jā, Spiro, zēns, — Andručelli starodams atbildēja.
— Ciks tad jums tagads ir? — apvaicājās Spiro.
— Seši, tikai seši, — atbildēja pārsteigtais dakteris. — Kāpēc tu tā jautā?
— Jums gan vajadzētu nokaunēties, 1 — sašutis sacīja Spiro. — Seši… žēlīgā debess!
— Man patīk bērni, — Andručelli protestēja.
— Kad es precēj savu sievu, es skaidri noprasīj, cikus viņa grib, — Spiro skaļā balsī klāstīja, — un, kad viņa saka — divus, tad viņa dabū divus, un pietiek. Sešus bērnus …
Sajā mirklī angļu mācītājs nolēma, ka viņam, kaut arī gaužām žēl, tomēr jāatvadoties, jo rīt gaidāma grūta darba diena. Mēs ar māti viņu pavadījām un atgriezušies redzējām, ka Andručelli un Spiro piebiedrojušies dejotājiem.
Jūra bija gluda kā spogulis un austrumu pusē pie apvāršņa blāzmojās sārtums, kad mēs žāvādamies stāvējām pie namdurvīm un pēdējā ormaņa kariete grabēdama aizripoja. Guļot gultā ar Rodžeru pie kājām un pa kucēnam katrā pusē, ķamēr Uliss sabozies tupēja loga iedobumā, es vēroju, kā rožainā blāzma debesīs plešas pār olīvkoku galotnēm, apdzēsdama zvaigzni pēc zvaigznes, un nodomāju, ka galu galā manas dzimšanas dienas viesības tomēr bija burvīgas.
Nākamajā rītā ļoti agri es sasaiņoju visus vajadzīgos piederumus un mazliet pārtikas un kopā ar Rodžeru, Smuli un Sušķi devos pirmajā ceļojumā ar «Būtlu». Jūra bija rāma, saule mirdzēja spoži zilās debesīs, gaisā bija jūtama tikai pavisam viegla vējpūta; diena bija brīnišķīga. «Būtla» slīdēja gar krastu lēni un cienīgi, Rodžers sēdēja laivas priekšgalā par izlūku, bet Smulis un Sušķis skraidelēja šurp un turp plosīdamies, mēģinādami pat pārliekties pār laivas malu un padzerties no jūras, vispār uzvezdamies uz ūdens kā pēdīgie muļķīši.
Kāds prieks, ja pašam pieder sava laiva! Mani pārņēma tīkama varas apziņa, kad ielikos airos un jutu, kā laiva, ar mīkstu skaņu šķeļot ūdeni, slīd uz priekšu; saule mīlīgi sildīja muguru un pārklāja jūras virsmu simt dažādām krāsām; sirds satraukumā pukstēja, kad iros cauri zemūdens klinšu labirintiem. Pat tulznas, ko ieraudzīju savās delnās un kas padarīja manas rokas sāpīgas un neveiklas, sagādāja prieku.
Kaut arī vēlāk daudzas dienas pavadīju jūras braucienos ar «Būtlu» un man gadījās neskaitāmi piedzīvojumi, tomēr neviens nebija salīdzināms ar šo pirmo ceļojumu. Jūra šķita zilāka, dzidrāka, caurspīdīgāka, salas vientulīgākas, vēl lielākas burvības apdvestas nekā senāk, un man šķita, ka visi sīkie jūras dzīvnieki sapulcējušies mazajos līcīšos un iežmaugās, lai sveiktu mani un manu jauno laivu.
Apmēram simt pēdu atstatumā no kādas mazas saliņas ievilku airus un apgūlos laivas priekšgalā; tur mēs abi ar Rodžeru, blakus gulēdami, cauri kristāldzidrajam ūdenim vērojām jūras dibenu, bet «Būtla» pa to laiku ar celulozes pīlītes vieglumu peldēja tuvāk saliņai. Kad laivas apaļā ēna slīdēja pār smilšu gultni, man pilnīgi skaidri atklājās jūras zemūdens dzīves mūžam mainīgais raksts.
Sudrabainās smilts laukumiņos, gliemežnīcas pavēruši, veseliem ķekariem čurnēja ēdamie gliemeži. Reizēm starp gliemežnīcu pavērtajām asajām malām varēja redzēt palsas ziloņkaula krāsas zirnīšu krabjus, sīkas, bālas, deģenerētas radībiņas ar mīkstu čaulu; tās dzīvo kā parazīti lielās gliemenes cieto, viļņaino vāku drošībā. Bija gaužām interesanti sacelt trauksmi ēdamo gliemežu kolonijā. Nogaidīju, kamēr laiva atrodas tieši virs moluskiem, tad ar tauriņu ķeramā tīkliņa kātu viegli piesitu pie gliemežnīcas. Tā tūliņ aizvāzās, saceļot baltajā smiltī virpulīti kā sīku tornado. Trauksmes signāls pa ūdeni sasniedza arī pārējos kolonijas gliemežus. Vienā mirklī visi gliemežvāki aizvērās, un ūdenī visapkārt savirpuļoja smilts, griezdamās ap gliemežnīcām un pēc tam kā sudraba putekļi noguldama atpakaļ jūras dibenā.
Turpat kopā ar ēdamajiem gliemežiem dzīvoja arī ser- pulas — skaistas, vieglas ziedlapas, kas, piestiprinātas gara, resna, pelēka stobra galā, visu laiku kustējās. Kustīgās oranždzeltenās un zilās ziedlapiņas izskatījās gaužām ērmoti un nevietā uz neveiklā stubļa — kā orhidejas uz sēnes kāta. Ari serpulām bija sava trauksmes sistēma, tikai daudz jutīgāka nekā ēdamajiem gliemežiem; tīkla kātiņš bija vēl apmēram sešas collas no mirdzošo ziedlapu karuseļa, kad tās piepeši saslējās stāvus, sakļāvās visas vienā pušķī, tad brukšus nobruka gar stubli lejup, un beigu beigās palika tikai tāds kā smiltīs iesprausts šļūtenes gabaliņš.
Uz rifiem, kas atradās tikai dažas collas zem ūdens, bet bēguma laikā parādījās virspusē, pulcējās ārkārtīgi daudz ūdensdzīvnieku. Dobumos spuras kustināja jūras sunīši, kuru galviņām biezās lūpas piešķīra nēģerisku izskatu. Ēnainajās aizās starp aļģēm bariņos drūzmējās jūras eži kā spožas, brūnas kastaņu čaulas, muguras adatas viegli kustējās iespējamo briesmu virzienā kā kompasa adatas. Tiem apkārt ap klintīm bija salipušas tuklas, košas aktīnijas, kas kustināja taustekļus it kā juteklīgā austrumnieciskā dejā, cenšoties satvert garām slīdošās caurspīdīgās garnelītes. Rakdamies tumšajās jūras dibena alās, es reiz iztraucēju mazu astoņkājīti, kas apmetās uz akmens kā gorgonas Medūzas galva un, piepeši pārvērties tumši brūns, noraudzījās manī skumjām acīm no kupolam līdzīgās kailās galvas apakšas. Tiklīdz uzdrošinājos izdarīt vēl vienu kustību, viņš izspļāva melnas tintes mākoni, kas saduļķoja dzidro ūdeni, un, kājas atstiepis, zibenīgi aizšāvās prom gluži kā ar vimpeli izgreznots baloniņš. Rifu virspusē netrūka arī resnu, zaļu, spīdīgu krabju, kas šķietami draudzīgi māja ar šķērēm, bet apakšā, zālēm pieaugušajā jūras dibenā kustēja zirnekļkrabji ar dīvainu, dzeloņainu apvalku un garām, tievām kājām; šie krabji aizsardzības nolūkā mēdz ietīties jūras zālēs vai rūpīgi novietot sev uz muguras sūkli, reizēm pat aktīniju. Visur — rifu virspusē, jūras zāļu čemos, uz smilšainā jūras dibena — ņirbēja simtiem gliemežu, glīti svītroti, ar ziliem, sudrabainiem, pelēkiem un sārtiem plankumiem, bet zem tiem rēgojās vēža vientuļnieka tumšsarkanā, visai niknā fizionomija. Gliemji virzījās bariņos kā nelielas nekārtīgas karavānas, reizēm sadūrās, lauzās cauri jūras zālēm vai aši traucās uz priekšu pa jūras smilšaino dibenu starp ēdamo gliemežu ķekariem un gorgonārijām.
Saule slīdēja pret rietu, ūdens līcīšos zem klinšu cietokšņiem no vakara mijkrēšļa kļuva pelēks kā šīferis. Airiem klusi čīkstot, es iros «Būtlā» mājup. Smulis un Sušķis, saules un jūras gaisa nogurdināti, gulēja, taču pat miegā ķepas viņiem raustījās un rūsganās uzacis sa- raucās, droši vien viņi sapņos trenkāja krabjus pa bezgalīgiem rifiem. Rodžers sēdēja starp stikla burkām un stobriņiem, kuros peldēja sīkas zivtiņas, aktīnijas snaik- stīja taustekļus un zirnekļkrabji ar tievajām kājām čāpoja gar sava stikla cietuma sienām. Ausis saslējis, Rodžers raudzījās burkās, reizumis uzmeta īsu skatienu man, nevaļīgi pakūļāja āsti un atkal iegrima vērošanā. Viņš ļoti interesējās par jūras faunu. Saule laistījās aiz olīvkoku galotnēm kā spožs vara naudas gabals, jūra mirguļoja zeltā un sudrabā, kad «Būtlas» apaļais dibens viegli atdūrās pret molu. Izsalcis, izslāpis, noguris, pilnu galvu ar redzētajām krāsām un brīnumiem, lēnām kāpu augšup pa nogāzi, stiepdams uz mājām savus dārgumus, bet visi trīs suņi žāvādamies un staipīdamies nāca man nopakaļ.