DIVPADSMITĀ NODAĻA
NEMIERĪGA ZIEMA
Vasaras beigās, sev par lielu prieku, es atkal paliku bez skolotāja. Māte bija konstatējusi, ka Margo un Pīters — kā viņa smalkjūtīgi izteicās — «pārāk viens otram iepatikusies». Tā kā visa ģimene vienprātīgi domāja, ka Pīteram nav vēlams ieprecēties mūsu dzimtā, tad vajadzēja nekavējoties kaut ko darīt. Leslija vienīgais priekšlikums problēmas atrisināšanā bija — nošaut Pīteru, taču uz šo ierosinājumu dažu iemeslu dēļ neviens neraudzījās nopietni. Man šī ideja šķita lieliska, bet es paliku mazākumā. Larijs ieteica aizsūtīt laimīgo pāri padzīvot mēnesi Atēnās, lai tādā veidā — kā viņš paskaidroja — viņus izārstētu, taču māte šādu iespēju noraidīja, jo tas būšot amorāli. Beidzot māte atteicās no Pītera pakalpojumiem, viņš steigšus aizbrauca, bet mums vajadzēja tikt galā ar traģisku, asarās mirkstošu un neganti niknu Margo, kas, uzvilkusi tumšas, svinīgas drānas, tēloja savu lomu brīnišķīgi. Māte viņu maigi un banāli mierināja, Larijs sniedza viņai pamācības brīvajā mīlā, bet Leslijs vienīgi viņam zināmu iemeslu dēļ bija nolēmis joprojām tēlot aizskarto brāli un ik pa brīdim parādījās ar revolveri rokā, draudēdams nošaut Pīteru kā suni, ja viņš uzdrošinātos vēlreiz ierasties uz salas. Margo ar traģiskiem žestiem un ļoti efektīgi ritošām asarām apgalvoja, ka viņas dzīve esot izpostīta. Spiro, kuram, tāpat kā visiem cilvēkiem, patika dramatiskas situācijas, aiz līdzjūtības raudāja kopā ar Margo un nosūtīja uz dokiem vairākus draugus, lai uzzinātu, vai Pīters nemēģina atgriezties uz Korfu. Mēs visi no sirds izbaudījām šo atgadījumu. Un tad, kad viss jau lēnām ņēma dabisku galu, kad Margo jau spēja paēst pusdienas, neizplūstot asarās, viņa saņēma no Pītera zīmīti, ka šis braukšot viņai pakaļ. Margo, briesmīgi pārbijusies, parādīja zīmīti mātei, un visa ģimene lielā sajūsmā gatavojās jaunai joku lugai. Spiro izsūtīja krastmalā divreiz vairāk apsargu, Leslijs eļļoja ieročus un vingrinājās šaušanā, mērķim piespraudis pie mājas fasādes lielu kartona figūru. Larijs pārmaiņus ieteica Margo vai nu pārģērbties par zemnieci un mesties Pītera apkampienos, vai arī izbeigt muļķošanos. Dziļi aizvainotā Margo ieslēdzās bēniņos un no visiem ģimenes locekļiem sastapās vienīgi ar mani, jo es nenostājos ne vienā, ne otrā pusē. Bēniņos viņa gulšņāja, raudāja bez mitas un lasīja Tenisonu; brīžiem gan viņa to visu pārtrauca, lai ar lielisku apetīti notiesātu bagātīgo maltīti, kuru es viņai uz paplātes uznesu augšā.
Veselu nedēļu Margo nekāpa lejā no bēniņiem. Beidzot viņu no turienes izvilināja gadījums, kas izvērtās par visa šā notikuma kulmināciju. Leslijs bija konstatējis, ka no «Jūras govs» pazūd šādi tādi sīki priekšmeti, un turēja aizdomās zvejniekus, kas naktī brauca garām mūsu molam. Viņš nolēma zagļus pārmācīt, tādēļ piestiprināja pie savas guļamistabas loga trīs garstobru bises, ko pavērsa pret pakalnu, kura pakājē atradās mols. Ar komplicētu kombināciju viņš varēja, auklu parāvis, citu pēc citas izšaut visas bises, pat neizkāpjot no gultas. Attālums, protams, bija pārāk liels, lai nodarītu postu, bet šā-, viens, skrošu lidojums cauri olīvkoku lapām un plīkšķis, tām sabirstot jūrā, varēja nobiedēt katru. Leslijs tik ļoti bija aizrāvies ar savu ģeniālo izdomu, ka aizmirsa par to pastāstīt pat ģimenes locekļiem.
Vakarā bijām aizgājuši katrs savā istabā un darījām ko nu kurais. Mājā valdīja klusums. Aiz logiem nakts karstajā gaisā liegi sisināja sienāži. Pēkšņi cits pēc cita nodārdēja šāvieni, kas satricināja visu ēku; suņi lejā sāka riet. Es izsteidzos kāpņu telpā, kur valdīja īsts haoss: suņi bija uzdrāzušies augšā, lai arī piedalītos vispārējā jautrībā, un satraukti rēja. Māte, līdz nāvei pārbiedēta, bija izskrējusi no guļamistabas, tērpusies tikai garā, kuplā naktskreklā, jo domāja, ka Margo izdarījusi pašnāvību. Larijs niknumā lēkšus izlēca no savas istabas, gribēdams noskaidrot, ko tāds jandāliņš nozīmē, bet Margo, laikam iedomādamās, ka Pīters atgriezies, lai viņu aizvestu, un tagad Leslijs viņu noslepkavojis, no visa spēka raustīja bēniņu durvju rokturi un spiedza nelabā balsī.
— Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu… Viņa izdarījusi kaut ko neprātīgu, — vaimanāja māte, neveiksmīgi cenzdamās atbrīvoties no Sušķa un Smuļa, kas, domādami, ka sākušās jautras nakts izpriecas, bija sagrābuši zobos viņas naktskrekla stērbeli un ņurdot rāva to katrs uz savu pusi.
— Tas nu ir par daudz! … Pat nakti vairs nav miera… Šī ģimene mani tiešām novedīs līdz ārprātam … — rēca Larijs.
— Neaiztieciet viņu . .. Lieciet viņu mierā … Gļēvuļi! — Margo ķērca spalgā, asarainā balsī, bezprātīgi lauzdamās ap bēniņu durvīm.
— Zagļi… Neuztraucieties … Tikai zagļi! — kliedza Leslijs, pavēris savas guļamistabas durvis.
— Viņa ir dzīva … viņa vēl ir dzīva… Aizvāciet jel kāds suņus! . ..
— Nelieši… Kā jūs uzdrošinājāties viņam šaut?… Laidiet mani ārā, laidiet mani ārā! …
— Neālējies! Es taču teicu, ka tie ir tikai zagļi…
— Augu dienu nav glābiņa no dažādiem mūdžiem un sprādzieniem, un nu vēl nakts vidū divpadsmit lielgabala šāvieni… Tāda ālēšanās vairs nav ciešama …
Beidzot māte klupšus krišus aizkūlās līdz bēniņiem, vilkdama krekla stērbelē līdzi Sušķi un Smuli, un, gluži bāla un trīcoša, atvēra durvis un atrada uz sliekšņa tikpat bālu un trīcošu Margo. Lielais sajukums mazliet pierima, pamazām noskaidrojās, kas īstenībā noticis un ko katrs no mums domājis. Māte, vēl joprojām izbīli drebēdama, nopietni rāja Lesliju.
— Tu nedrīksti tā darīt, mīļais, — viņa paskaidroja. — Tas taču patiesi ir muļķīgi. Ja jau esi nodomājis šaudīties, tad vismaz paziņo mums par to.
— Jā, — Larijs dusmīgi piebilda, — kaut kādā veidā tomēr brīdini mūs. Uzkliedz: «Trauksme!» vai kaut ko tamlīdzīgu.
— Nezinu gan, kā lai notveru zagļus nozieguma vietā, ja man būs jums jāuzsauc dažādi brīdinājumi, — Leslijs aizvainots atteica.
— Sasodīts, nesaprotu, kādēļ tev reizē ar zagļiem jāpārsteidz arī mūs, — sacīja Larijs.
— Varbūt pavelc zvaniņu vai kaut ko tamlīdzīgu, mīļais. Tikai, lūdzams, nedari vairs tā… Esmu gluži sajukusi.
Taču šis notikums noveda Margo lejā no bēniņiem, un tas, pēc mātes domām, arī bija ieguvums.
Kaut arī Margo atkal sāka sasveicināties ar ģimenes locekļiem, viņa tomēr joprojām vislabprātāk ārstēja savu lauzto sirdi vientulībā, tādēļ pazuda veseliem cēlieniem, paņēmusi līdzi vienīgi suņus. Viņa nogaidīja, līdz sāka plosīties rudens pēkšņie, negantie siroko vēji, un tikai tad atklāja, ka visideālākā vieta, kur apmesties vientulībā, esot maza. saliņa līcī pretī mūsu mājai, apmēram pus- jūdzes atstatumā. Kādu dienu, nespēdama pretoties savām vientulības ilgām, viņa aizņēmās «Būtlu» (bez manas atļaujas), iecēla laivā suņus un devās uz saliņu pagulēties saulītē un pasapņot par mīlestību.
Tikai pēcpusdienā ap tējas laiku es ar tālskata palīdzību ieraudzīju, kur atrodas Margo un mana laiva. Noskaities es mazliet neapdomīgi pastāstīju mātei par Margo atrašanās vietu un piebildu, ka viņai nebija nekādu tiesību paņemt bez atļaujas manu laivu. Kas gan, es indīgi apjautājos, būvēs man jaunu laivu, ja «Būtla» nogrims? Ap šo laiku siroko jau gaudoja ap māju kā vesels vilku bars, māte metās uz augšējo stāvu un, izkā- rusies pa guļamistabas logu, sāka ar tālskati pētīt līci; es sākumā maldīgi nodomāju, ka arī viņa ir ļoti noraizējusies par manas laivas likteni. Lugarēcija, šņukstēdama un rokas lauzīdama, arī uzklunkuroja augšā, un tā nu viņas abas, pārbīlī trīcēdamas, skraidīja no loga pie loga un neatņēmušās lūkojās uz putās sakulto līci. Māte par visām varēm gribēja sūtīt kādu jūrā, lai glābtu Margo, bet neviens nebija atrodams. Tā viņai atlika vienīgi palikt pie loga ar tālskati pie acīm, kamēr Lugarēcija raidīja lūgšanas svētajam Spiridionam un stāstīja mātei garu garo stāstu par savu tēvoci, kas noslīcis tieši šāda siroko laikā. Par laimi, māte saprata tikai katru septīto vārdu no Lugarēcijas gaudu stāsta.
Beidzot Margo, šķiet, apjēdza, ka vajadzētu posties uz māju pusi, pirms siroko nav sācis īsti trakot, un es redzēju viņu nākam lejup uz krastu, kur «Būtla» svaidījās un lēkāja viļņos. Taču Margo virzījās uz priekšu gaužām lēni un, maigi izsakoties, ļoti jocīgi; vispirms viņa divas reizes paklupa, pēc tam nonāca krastmalā kādus piecdesmit jardus atstatu no laivas, bet dulburoja loku lokiem, acīmredzot to meklēdama. Beidzot, Rodžera reju ierosināta, aizklumburoja gar krastu līdz «Būtlai». Nu sākās nedienas ar Sušķi un Smuli, kas negribēja kāpt laivā. Kucēniem nebija nekādu iebildumu vizināties, kad laiks jauks, taču pa sabangotu jūru viņi vēl nekad nebija braukuši un nevēlējās to darīt arī tagad. Tiklīdz Sušķis bija iecelts laivā, Margo vajadzēja ķert rokā Smuli, bet pa to laiku Sušķis atkal bija izlēcis krastā. Tā turpinājās labu brīdi. Beidzot viņai izdevās iemest laivā abus reizē un ielēkt arī pašai; krietnu laiciņu viņa airējās, pirms atjēdza, ka laiva joprojām piesieta.
Māte, elpu aizturējusi, vēroja notikumus līcī. «Būtla» gulēja visai dziļi ūdenī, tādēļ brīžiem nebija redzama, un ikreiz, kad tā pazuda aiz augsta viļņa, māte sastinga un bija pārliecināta, ka kuģis ar visu komandu nogājis dibenā. Taču tad drosmīgais oranžbaltais rimbulis atkal parādījās viļņa virsotnē, un māmuļa uzelpoja. Margo bija uzņēmusi ļoti dīvainu kursu, jo «Būtla» mētājās šurp un turp pa līci, reizēm pat pagriezdamās ar priekšgalu uz Albānijas pusi. Pāris reižu Margo nedroši piecēlās kājās un, acis ar plaukstu aizēnojusi, pārlaida skatienu visam apvārsnim; tad viņa atkal atsēdās un likās airos. Beidzot, kad laiva, drīzāk pateicoties laimei nekā saprātīgai vadībai, piebrauca tik tuvu krastam, ka varējām sasaukties, mēs visi nosteidzāmies lejā pie mola un kliedzām ko mācējām, cenzdamies pārkliegt viļņu šļakstus un vēja aurus. Paklausīdama mūsu komandām, Margo varonīgi irās uz krastu, uztriekdamās beidzot molam tik spēcīgi, ka bezmaz iegāza māti jūrā. Suņi izrāpās no laivas un ko kājas nes metās augšup pa pakalnu, droši vien bīdamies, ka tikai neliek tiem doties vēlreiz tādā pašā ceļojumā ar to pašu kapteini. Kad bijām palīdzējuši arī Margo izkļūt krastā, ieraudzījām viņas aplamās stūrēšanas un airēšanas cēloni. Nonākusi salā, viņa bija atgūlusies saulītē un iemigusi saldā miegā, no kura viņu atmodināja tikai vēja brāzmas. Nogulējusi turpat trīs stundas svelmainajā saulē, viņa atmodās ar tik aiztūkušām acīm, ka nespēja vairs gandrīz nekā saredzēt. No vēja un ūdens šļakatām viņai kļuva vēl sliktāk, un pie mola viņa nonāca gandrīz pilnīgi akla. Margo bija saulē nodegusi tik sarkana un plaksti viņai bija tā uztūkuši, ka viņa izskatījās pēc visbriesmīgākā jūras laupītāja.
— Reizēm es tiešām šaubos, Margo, vai tev galvā viss īsti kārtībā, — sacīja māte, likdama uz Margo acīm aukstas tējas kompreses. — Tu taču esi spējīga uz vistrakākajām muļķībām.
— Blēņas, mamm. Tu uztraucies par tīrajiem niekiem, — atteica Margo. — Tas būtu varējis gadīties katram.
Taču, šķiet, šis gadījums bija izdziedinājis viņas salauzto sirdi, jo turpmāk viņa vairs nedevās vientulīgās pastaigās, nedz arī riskantos braucienos, bet sāka uzvesties tik normāli, cik nu viņai vispār tas bija iespējams.
Ziema Korfu salā vienmēr sākās pamazām. Debesis joprojām dzidras, jūra zila un rāma, saule silta. Vienīgi gaisā bija jūtams kaut kas nenoteikts. Zeltītās un sārtās lapas, kas biezā kārtā klāja zemi, it kā čukstēja un jokoja cita ar citu vai kā rotaļā griezās krāsainos virpuļos starp kokiem. Likās, it kā tās kaut kam gatavotos un satraukti un klusu par to apspriestos, vērpdamās ap koku stumbriem. Arī putni, bariņos sapulcējušies, purināja spalviņas un domīgi čivināja. Viss gaiss bija gaidu pilns, it kā milzīga auditorija gaidītu tūliņ paceļamies priekškaru. Un tad kādu rītu jūs pavērāt slēģus, nolūkojāties lejup uz olīvkokiem, raudzījāties pāri zilajam līcim uz kontinenta rūsganajiem kalniem un sapratāt, ka pienākusi ziema, jo katrai virsotnei bija uzmaukta pūkaina sniega mice. Tagad gaidas gandrīz ik stundu kļuva spraigākas.
Pēc dažām dienām mazi, balti mākonīši, slīdēdami pa debesīm, sāka ziemas parādi — tie bija mīksti un apaļi, gari un izplūduši vai arī sīki, izpluinīti kā spalvas, un tos visus kā sajukušu aitu baru dzina vējš. Sākumā vējš bija silts, tas tuvojās maigām vēdām, sašūpodams olīvju birzis tā, ka lapas notrīsēja un satraukumā kļuva gluži sudrabainas, viegli un maigi aijādams cipreses un savērpdams mirušās lapas īsās virpuļdejās, kas aprāvās tikpat pēkšņi kā sākušās. Rotaļīgi vējš saboza zvirbuļiem uz muguras spalvas, tā ka tie piepūtās gluži apaļi; bez brīdinājuma tas satvēra kaijas, apturēja tās lidojumā un lika tām vēzēt baltos spārnus no visa spēka. Pamazām slēģi sāka grabēt un durvis nodrebēja eņģēs. Tomēr vēl joprojām spīdēja saule, jūra bija rāma un kalni izskatījās itin vasarīgi — kā saulē tumši iedeguši vīri ar baltām sniega cepurēm galvā.
Apmēram nedēļu vējš ar mūsu salu parotaļājās, glāstīdams un paijādams to, klusi dziedādams kailajos kokos. Tad uz pāris dienām iestājās dīvains klusums; un piepeši, kad to vismazāk gaidīja, vējš atgriezās. Bet nu tas bija pavisam citāds — negants, aurojošs, nikns vējš, kas brāzās pār salu, mēģinādams to ietriekt jūrā. Zilo debesi aizsedza smalka, pelēka mākoņu sega. Jūra kļuva tumši zila, gandrīz melna un vērpās putu vērpetēs. Cipreses kā tumši svārstekļi locījās gar debesīm, un olīvkoki (tik nekustīgi, klusi, itin kā apburti visu vasaru) aizrāvās līdzi vēja neprātam un čīkstēdami šūpojās uz saviem kroplīgajiem, červeļainajiem stumbriem, un lapas šalkdamas vizuļoja kā perlamutrs — te zaļā, te sudrabainā krāsā. Tad šī nu bija izrāde, par kuru sākumā sačukstējās kritušās lapas, kurai tās gatavojās; tagad tās cēlās gaisā un dejoja, griezās trakā virpulī, slīga lejup, cēlās atkal, līdz beidzot pagurušas nokrita, kad vējš, šo rotaļu apnicis, traucās tālāk. Vējam sekoja lietus, bet tas bija silts, patīkams lietus, kas lielām, rupjām lāsēm ritēja lejup gar slē- ģiem, viegli bungoja pa vīnogulāju lapām un muzikāli guldzēja notekās. Upes, kas plūda no Albānijas kalniem, uzpaloja un, lejup uz jūru brāzdamās, atžņieba baltus zobus, plosīja krastus, aizrāva līdzi zarus, baļķus, zāles kumšķus un citādu vasaras lūžņu un izmeta to līcī, piedra- zājot tumšzilo ūdeni ar dubļu un dažādu atkritumu vērpetēm. Pēc laiciņa vērpetes pajuka un jūras ūdens no zila pārvērtās dzeltenbrūnā; tad uzbrāzmoja vējš, aiz- trauca pār ūdens virsmu un sabangoja ūdeni milzīgos viļņos, kas joņoja uz salu un lēca krastā kā lieli, brūni lauvas ar baltām krēpēm.
Tas bija medību laiks: lielais Butrinto ezers uz kontinenta ap krastiem aizvilkās ar skanoša ledus kārtiņu, bet pašā ezerā pulcējās milzīgi mežapīļu bari. Brūnajos, lietū samirkušajos kalnos salasījās zaķi, stirnas un mežacūkas, kas meklēja barību sasalušajā zemē, izraka gumus un saknes. Purvos un dīķos uz salas slokas ar garajiem, smailajiem knābjiem kapāja irdeno zemi un nošalca kā bultas, kad šāvās augšup no zāles turpat jums pie kājām. Olīvju birzīs un mirtājos slēpās resnās, neveiklās meža slokas, kas iztraucētas, spārnus neprātīgi plivinādamas, cēlās gaisā kā vēja savirpotas rudens lapas.
Leslijs, protams, šajā gada laikā bija savā "īstajā elementā. Kopā ar citiem tādiem pašiem aizrautīgiem medniekiem viņš ik pāris nedēļas reizi devās uz kontinentu un atgriezās ar milzīgu nošautu mežacūku, buntēs sasietiem asiņainiem zaķiem vai lieliem kurvjiem, kas bija līdz malām pilni ar raibām pīlēm. Nemazgājies, neskuvies, izplatīdams ap sevi ieroču eļļas un asiņu smakas sajaukumu, Leslijs stāstīja par medībām; spīgojošām acīm viņš istabā demonstrēja, kur un kā stāvējis, kur un kā mežacūka iznākusi no slēpņa, atdarināja bises šāviena atbalsi kailajos kalnos, lodes atsišanos un mežacūkas pirmsnāves salto, tai ieveļoties viršos. Viņš to visu attēloja tik dzīvi, ka mums šķita — paši esam bijuši līdzi medībās. Vienu mirkli viņš bija mežacūka, kas ošņā, no kuras puses pūš vējš, satraukti šaudās pa niedrāju, nikni veras visapkārt no kuplo uzacu apakšas, ausās, izdzirdusi tuvojamies dzinējus un suņus; tūliņ viņš pārvērtās par dzinēju, kas uzmanīgi zogas uz priekšu pa augsto zāli un krūmājiem, pamet skatienu te uz vienu, te uz otru pusi, izgrūž dīvainu, burbuļojošu saucienu, lai izvilinātu medījumu no slēpņa; tajā brīdī, kad mežacūka atstājusi slēpni un šņākdama metas lejup pa nogāzi, viņš pacēla iedomāto bisi pie pleca un izšāva, noklikstēja bises gailis, un mežacūka, kūleni pārmezdama, nogāzās.
Māte par Leslija mednieka gaitām sevišķi neinteresējās līdz tam brīdim, kamēr viņš pārveda mājās pirmo mežacūku. Redzot milzīgo muskuļoto ķermeni un asos ilkņus, kuri bija pacēluši zvēra augšlūpu niknā vieplī, viņai aizrāvās elpa.
— Ak dievs! Man ne prātā nenāca, ka tās ir tik milzīgas, — viņa sacīja. — Ceru, mīļais, ka tu esi piesardzīgs.
— Nav ko uztraukties, — Leslijs atteica, — kamēr tā neizskrien no slēpņa tev pie pašām kājām; tad gan jāuzmanās — ja šausi un netrāpīsi, tā metīsies virsū.
—- Cik bīstami! — māte iesaucās. — Nebiju iedomājusies, ka tās ir tik lielas… Tāds nezvērs taču var tevi ievainot vai pat nogalināt, mīļais.
— Nē, nē, māt, nav nekādu briesmu, ja tikai tā neizlien ārā pašā degungalā.
— Nesaprotu, kādēļ briesmas draudētu arī šādā gadījumā, — iebilda Larijs.
— Kā nu ne! — attrauca Leslijs.
— Ja mežacūka tev uzbrūk un tu šaujot netrāpi, kādēļ tad nevar tai vienkārši pārlēkt pāri?
— Nekļūsti smieklīgs, — Leslijs pavīpsnāja. — Šie zvēri plecos ir pēdas trīs plati, turklāt ellišķīgi ātri. Tev nebūs laika pat padomāt, kā tiem pārlēkt pāri.
— Tiešām nesaprotu, kādēļ gan ne, — brīnījās Larijs.
— Galu galā tas nemaz nav grūtāk kā pārlēkt pār krēslu, un, ja nu tu nevari pārlēkt tāpat, kādēļ gan neizmantot kādu kārti un nelēkt ar tās palīdzību?
— Tu runā pēdīgās muļķības, Larij, jo nekad neesi redzējis mežacūku skrējienā. Nekāda lēkšana nav iespējama.
— Jums, medniekiem, vienkārši trūkst iztēles, — Larijs kritiski noteica. — Man ir lielisku ideju papilnam, jums tās vajadzētu vienīgi realizēt. Bet jūs jau negribat par tām ne dzirdēt.
— Nu labi, nākamreiz brauc līdzi un parādi, kā to dara, — Leslijs ierosināja.
— Mans ideāls nav būt spēkavīram ar spalvainām krūtīm, — Larijs dzedri noteica. — Mana vieta ir ideju pasaulē — es strādāju ar smadzenēm. Un es labprāt nodotu savu prātu jūsu rīcībā taktikas un stratēģijas izstrādāšanai, bet jūs, muskuļainie, varēsiet likt šīs idejas lietā.
— Lai nu paliek, šo tavu ideju es lietā nelikšu, — Leslijs dziļā pārliecībā sacīja.
— Tas arī būtu gaužām negudri, — piebilda māte.
— Nedari neko neprātīgu, mīļais. Un tu, Larij, nepiebāz viņam galvu ar bīstamām idejām.
Larijam vienmēr bija pilna galva ar idejām jautājumos, kuros viņam trūka pat mazākās jēgas. Viņš deva padomus man, kā studēt dabaszinātnes, konsultēja Margo tērpu jautājumos, māti pamācīja, kā saimniekot, lai nepārsniegtu bankas rēķinu, un nu gribēja mācīt Lesliju šaut. Viņš jutās pilnīgi drošs, jo zināja, ka mēs neviens neņemsimies viņu mācīt, kā labāk sacerēt literārus darbus
Ja vien kādam ģimenes loceklim gadījās grūta problēma, tad Larijs aizvien vislabāk zināja, kā to atrisināt; ja kāds palielījās ar saviem panākumiem, Larijs nekad nespēja tur saskatīt kaut ko sevišķu — pēc viņa domām, tas bijis gaužām viegli paveicams, ja vien liktu lietā smadzenes. Un tieši šās viņa īpašības dēļ kādā jaukā dienā gandrīz nodega mūsu māja.
Leslijs, ar medījumu apkrāvies, bija atgriezies no medībām kontinentā un vai plīsa aiz lepnuma. Viņš mums paskaidroja, ka pirmo reizi mūžā viņam izdevies izšaut dupletā. Taču to viņam vajadzēja izskaidrot visos sīkumos, lai mēs pilnā mērā saprastu varoņdarba spožumu. Acīmredzot šaut dupletā mednieku valodā nozīmēja nošaut divus putnus vai zvērus tūliņ vienu pēc otra — vispirms ar kreiso stobru, tad ar labo. Nostājies uz virtuves ķieģeļu klona, pavarda sarkanās liesmas apspīdēts, viņš stāstīja, kā ziemas rītausmā parādījies pīļu bars un izpleties debesīs. Ar spalgu spārnu švīkstoņu tās laidušās pāri, Leslijs notēmējis uz bara vadoni, izšāvis, pavērsis bisi pret otru putnu, atkal mežonīgā ātrumā izšāvis, un, kad nolaidis kūpošo bisi, abas pīles iekritušas ezerā gandrīz vienā mirklī. Visa ģimene, virtuvē sapulcējusies, kā apburta klausījās dzīvajā attēlojumā. Lielais virtuves galds bija apkrauts ar medījumu, māte un Margo plūca divas pīles pusdienām, es aplūkoju pārējās un pierakstīju šo to par tām savā dienasgrāmatā, kura ātri vien pārklājās ar asiņu traipiem un spalvu nospiedumiem, bet Larijs sēdēja krēslā, paņēmis klēpī glītu nošautu pīlīti, glaudīja tās spārnus un vēroja Lesliju, kas, šķietami iebridis iztēlotā purvā līdz krūtīm, jau trešo reizi rādīja mums, kā viņam izdevies slavenais duplets.
— Ļoti labi, mīļais, — piebilda māte, kad Leslijs šo ainu bija attēlojis ceturto reizi, — tas droši vien bija ļoti grūti.
— Nesaprotu, kas nu tur par grūtumu, — ierunājās Larijs.
Leslijs, kurš patlaban gatavojās visu pārstāstīt vēlreiz, aprāvās pusvārdā un uzmeta Larijam niknu skatienu.
— Ak tu nesaproti? — viņš kareivīgi noprasīja. — Un ko tu vispār no tā saproti? Tu taču no trīs soļu attāluma nevarētu trāpīt olīvkokam, kur nu vēl lidojošam putnam.
— Negribu mazināt tavus nopelnus, mīļo zēn, — Larijs atteica ļoti pretīgā, medainā balsī. — Es tikai nesaprotu, kādēļ iztēloties nezin kādas grūtības akcijā, kura man šķiet tik vienkārša.
— Vienkārša? Ja tu jel ko sajēgtu no šaušanas, tad gan neteiktu, ka tas ir vienkārši.
— Nedomāju, ka ir nepieciešams prast nezin cik lieliski šaut. Man šķiet, pilnīgi pietiek nezaudēt galvu un pareizi notēmēt.
— Negvelz muļķības, — Leslijs pa īstam sadusmojās.
— Tev vienmēr liekas, ka viss, ko dara citi, ir vienkārši.
— Tā, lūk, klājas daudzpusīgam cilvēkam, — nopūtās
Larijs. — Kad es pie kaut kā ķēros, parasti viss izdodas smieklīgi vienkārši. Tādēļ es arī nesaprotu, kālab tu sacel tādu brēku pār parastu labi notēmētu šāvienu.
— Ak smieklīgi vienkārši, ja tu ķeries pie kaut kā? — nicīgi atkārtoja Leslijs. — Nekad vēl neesmu redzējis tevi pašu realizējam kādu no savām iecerēm.
— Nu tu gan pļāpā niekus, — apskaitās arī Larijs.
— Esmu vienmēr gatavs pierādīt, ka manas idejas ir pareizas.
— Lai iet, paskatīsimies, kā tu izšauj dupletu.
— Paskatīsimies. Tu tikai pagādā bisi un medījumu, un es tev pierādīšu, ka tur nekādas īpašas spējas nav vajadzīgas: nepieciešams tikai operatīvs prāts, kas spēj uzdevumu matemātiski pareizi atrisināt.
— Lieliski. Ejam rīt uz purvu sloku medībās. Tur tu varēsi izmēģināt savu operatīvo prātu.
— Man nav nekāda prieka slepkavot putnus, kas ir nīkulīgi jau no dzimšanas, — noteica Larijs, — bet, tā kā runa iet par manu godu, tad, šķiet, vajadzēs dažus upurēt.
— Tu būsi laimīgs, ja nošausi kaut vienu, — ar gandarījumu atteica Leslijs.
— Jūs, bērni, strīdaties par vismuļķīgākajiem jautājumiem, — māte filozofiski piebilda, noslaucīdama pūkas no briļļu stikliem.
— Es domāju tāpat kā Less, — negaidot ierunājās Margo. — Larijam pārlieku patīk pamācīt citus, kā viss būtu jādara, bet pats viņš neko negrib darīt. Viņam būs gluži derīgi saņemt mācību. Es domāju, ka Less patiesi ir labs mednieks, ja var nošaut divus zaķus ar vienu šā- viĶpu vai kā nu to mēdz teikt.
Leslijs, redzēdams, ka Margo nav viņa varoņdarbu īsti izpratusi, sāka vēlreiz sīki un smalki stāstīt notikušo.
Visu nakti lija, tā ka nākamajā rītā, kad mēs devāmies ceļā, lai noskatītos Larija mednieka prasmē, zeme bija izmirkuši un smaržoja kā mīksta, trekna torte. Šim gadījumam par godu Larijs bija pie savas platmalītes piespraudis lielu tītara spalvu un izskatījās kā maziņš, apaļīgs un varen cienīgs Robins Huds. Visu ceļu līdz purvam, kur mēdza pulcēties slokas, viņš sūkstījās. Auksti, ceļš slidens; viņš dusmojās, ka Leslijs netic viņam uz vārda, bet uzspiedis šo pretīgo farsu; bise smaga, droši vien purvā vispār nebūs neviena putna, jo šādā laikā no paslēptuves spējīgs izlīst vienīgi kāds garā vājš pingvīns. Taču mēs cietsirdīgi un bez žēlastības steidzinājām viņu iet ātrāk, nelikdamies ne dzirdam daudzos iebildumus un protestus.
Purvs īstenībā bija nelielas ielejas turpinājums īstā zemienē, apmēram desmit akru liela platība, kuru pavasarī un vasarā apstrādāja. Ziemu gar to neviens nelikās zinis un tas aizauga ar bambusiem un zāli. Krustu šķērsu pār purvu stiepās irigācijas grāvji. Šie grāvji apgrūtināja medības: lielākā daļa bija par platu, lai varētu tiem pārlēkt, un par dziļu, lai pārbristu, jo dibenā bija nogulsnējušies savu sešu pēdu dziļi šķidri dubļi, bet tos sedza apmēram četras pēdas netīra ūdens. Šur tur pār grāvjiem bija pārmestas šauras dēļu laipas, gandrīz visas vecas un pussatrunējušas, taču tā bija vienīgā iespēja tikt pa purvu uz priekšu. Medībās puse laika pagāja, meklējot medījumu un cenšoties atrast nākamo laipu.
Tikko bijām pārgājuši pār pirmo laipu, kad mums turpat pie kājām izspurdza trīs slokas un aizlaidās, lidojumā šūpodamās no vienas puses uz otru. Larijs strauji pierāva bisi pie pleca un satraukts nospieda gaili. Taču šāviens negāja vaļā.
— Nebūtu bijis par ļaunu bisi pielādēt, — Leslijs klusā uzvaras priekā ieteicās.
— Es domāju, ka tu esi to izdarījis, — Larijs aizvainots attrauca. — Tu taču galu galā esi slavens ieroču nesējs. Ja nebūtu tavas nevīžības, tad man divas slokas tagad būtu rokā.
Viņš pielādēja bisi, un mēs lēnām virzījāmies tālāk pa bambusu biezokni. Priekšā sāka žadzināt divas žagatas. Larijs klusām sodījās uz žagatām par to, ka tās brīdina medījumu. Taču žagatas, skaļi tērgādamas, lidoja mums pa priekšu, un dzina Lariju izmisumā. Viņš apstājās pie kādas šauras laipiņas, kas šķērsoja sastāvējušās ūdens joslu.
— Vai nevarētu tās nejēgas kaut kā padzīt? — viņš dusmīgi jautāja. — Tās taču aizbiedēs katru dzīvu radību jūdzēm tālā apkārtnē.
— Nevienu sloku tās neaizbiedēs, — atteica Leslijs, — slokas nekust no vietas, kamēr tu tām gandrīz uzkāp virsū.
— Tālāk, man šķiet, nav nozīmes iet, tikpat labi mēs varētu sūtīt sev pa priekšu pūtēju orķestri.
Larijs pasita bisi padusē un dusmīgi devās pāri laipai. Un tad viss norisinājās ļoti ātri. Larijs bija nonācis līdz ļodzīgās, čīkstošās laipas vidum, kad divas slokas, kas bija slēpušās garajā zālē laipas viņā galā, izšāvās no zāles un pacēlās gaisā. Larijs, uztraukumā aizmirsis visai nedrošo situāciju, pacēla bisi pie pleca un, uz grīļīgās laipas tikko noturēdams līdzsvaru, izšāva no abiem stobriem reizē. Bise nodārdēja, deva atsitienu, slokām, protams, nenokrita ne spalviņa, un tās mierīgi aizlidoja, bet Larijs, bailēs iebrēkdamies, atmuguriski iegāzās grāvī.
— Turi bisi virs galvas! … Turi bisi virs galvas! — rēca Leslijs.
— Nemēģini nostāties uz kājām — tu iegrimsi! — spiedza Margo. — Sēdi pavisam mierīgi.
Bet Larijam, kas izplestām rokām gulēja atmuguriski ūdenī, bija tikai viena doma — proti, tikt pēc iespējas ātrāk ārā. Uzsvempies sēdus, viņš lūkoja piecelties kājās, izmantodams atbalstam stobrus. Leslijs bezmaz zaudēja prātu. Larijs piecēlās, šķidrās dūņas šļakstēja un burbuļoja, bise nogrima zem ūdens, un arī Larijs pazuda ūdenī līdz krūtīm.
— Ko tu dari ar bisi! — ārprātīgā niknumā kliedza Leslijs. — Tagad abi stobri dūņu pilni.
— Velns parāvis, ko tad citu man darīt? — šņāca Larijs. — Varbūt gulēt, kamēr nogrimstu? Dieva dēļ, pasniedz taču roku!
— Vispirms izvelc bisi! — Leslijs dusmīgi uzsauca.
— Es neglābšu bisi, ja tu neglābsi mani, — Larijs draudēja. — Nolādēts, es taču neesmu ronis … Velc mani ārā!
— Ja tu man pasniegsi pretī bisi, es tevi izvilkšu, idiots tāds! — sauca Leslijs. — Citādi taču nevaru tevi aizsniegt.
Larijs izmisīgi sāka meklēt zem ūdens bisi un, pirms to atrada, nošķiestu melnām, smirdošām dūņām, iegrima vēl par dažām collām dziļāk.
— Žēlīgā debess! Paskatieties uz to! — vaidēja Leslijs, slaucīdams bisi ar mutautu. — Tikai paskatieties uz to!
— Vai tu nebeigsi ņemties ar savu riebīgo šaujamo un nevilksi mani ārā no ūdens? — Larijs indīgi jautāja. — Varbūt tu gribi, lai es piedzīvoju Sellija likteni un noslīkstu dūņās?
Leslijs pasniedza viņam pretī bises stobrus, un mēs visi stīvējām, cik spēka. Taču vienīgais iznākums, kad apstājāmies ievilkt elpu, bija tas, ka Larijs iegrima mazliet dziļāk.
— Jums mani jāglābj, — viņš elsa, — nevis jāaizraida uz viņpasauli.
— Beidz reiz muldēt un centies arī pats tikt ārā, — pamācīja Leslijs.
— Nezinu, ko tad es, pēc tavām domām, visu laiku daru? Esmu jau, šķiet, kādās trijās vietās pārtrūcis.
Beidzot, pēc milzīgām pūlēm, no dūņām atskanēja gara nopūta, Larijs parādījās virspusē un mēs viņu uzvilkām krastā. Tur stāvēdams, viņš, no galvas līdz kājām nošķie- dies ar melnajiem, smirdīgajiem dubļiem, izskatījās kā šokolādes statuja, kas nokļuvusi domnas tuvumā; likās, ka viņš izkūst mūsu acu priekšā.
— Kā tu jūties? — apvaicājās Margo.
Larijs uzmeta viņai iznīcinošu skatienu.
— Brīnišķīgi, — viņš sarkastiski atteica, — brīnišķīgi. Nekad neesmu juties jaukāk. Izņemot to, ka būšu saķēris vieglu plaušu karsonīti, radikulītu un atstājis dūņās vienu kurpi, man patiesi klājas lieliski.
Mājup klibodams, viņš lēja pār mūsu galvām piķi un zēveli un, pirms vēl bijām sasnieguši mājas, bija guvis ciešu pārliecību, ka tā bijusi iepriekš norunāta sazvērestība. Iegājis mājā, viņš atstāja aiz sevis platu dubļu taku. Mātei aiz šausmām aizrāvās elpa.
— Ko tu esi darījis, mīļais? — viņa vaicāja.
— Darījis? Ko es, pēc tavām domām, būtu varējis darīt? Es medīju.
— Bet kā tu nokļuvi tādā stāvoklī, mīļais? Tu taču esi caurcaurēm izmircis. Vai tu kaut kur iekriti?
— Zini, māt, jums abām ar Margo reizēm ir tik asa novērošanas spēja, ka nemaz nesaprotu, kā jūs varat to izturēt.
— Es jau tikai pavaicāju, mīļais, — māte sacīja.
— Protams, iekritu. Vai tad citādi maz varēja būt?
— Tev jāpārģērbjas, mīļais, ka nesaaukstējies.
— To es arī darīšu, — Larijs cienīgi atteica. — Sai dienai man dzīvības briesmu pilnīgi pietiek.
Viņš noraidīja visus palīdzības piedāvājumus, pievāca no pieliekamā pudeli degvīna un aizgāja uz savu istabu, kur Lugarēcija, pēc viņa rīkojuma, iekūra kamīnu. Segās savīstījies, viņš kvernēja gultā, šķaudīja un dzēra degvīnu. Ap lenča laiku viņš pieprasīja otru pudeli, un pēcpusdienā mēs dzirdējām viņu jautri dziedam un ik pa brīdim vareni nošķaudāmies. Kad vakariņu laikā Lugarēcija uzkliboja augšā ar trešo pudeli, māte sāka uztraukties. Viņa uzsūtīja Margo palūkoties, kā Larijam klājas. Sekoja ilgāks klusuma brīdis, tad atskanēja Larija niknā balss un Margo žēlabainā lūgšanās. Nesaprazdama, kas tur notiek, māte steidzās augšup, un mēs ar Lesliju viņai sekojām.
Larija istabā sprakstēdams kurējās kamīns, bet pats Larijs gulēja zem milzīgas segu kaudzes. Margo bēdīga stāvēja pie gultas ar glāzi rokā.
— Kas viņam kait? — māte, enerģiski tuvodamās, jautāja.
— Viņš ir piedzēries, — Margo izmisusi atteica, — un es nespēju viņam neko iestāstīt. Cenšos viņu pierunāt iedzert rūgto sāli, jo citādi viņam rīt klāsies briesmīgi, taču viņš negrib par to ne dzirdēt. Viņš paslēpjas zem segām un apgalvo, ka es gribot viņu noindēt.
Māte izņēma glāzi no Margo rokām un piegāja pie gultas.
— Atjēdzies, Larij, nemuļķojies! — viņa skarbi uzsauca. — Tūliņ izdzer šo.
Segu kaudze sakustējās, un no segu apakšas parādījās Larija izspūrusī galva. Apstulbušām acīm viņš pablenza uz māti un tad domīgi pamirkšķināja.
— Kāda šausmīga veca sieviete … Man šķiet, esmu jūs kaut kur redzējis, — viņš nomurmināja un, pirms māte atjēdzās no pārsteiguma par šo piezīmi, iegrima dziļā miegā.
— Jā, — māte izbrīnā noteica, — laikam gan pamatīgi
iekampis. Lai nu kā, tagad viņš guļ. Pieliksim malku un iesim projām. Gan jau viņam rīt būs labāk.
Kamēr mēs visi nākamajā rītā vēl gulējām, Margo pamanīja, ka gruzdoša malkas pagale izslīdējusi no kamīna un iekritusi pa grīdas dēļu spraugu starpgriestos. Aiz uztraukuma nobālusi, vienā naktskreklā viņa noskrēja lejā un iedrāzās mātes istabā.
— Māja deg! … Celies… Celies! … — viņa dramatiski iekliedzās.
Māte zibens ātrumā izlēca no gultas.
— Modini Džeriju … Modini Džeriju! — māte iesaucās un nezin kādēļ mēģināja uzlikt korseti tieši uz naktskrekla.
— Mostieties … Mostieties … Ugunsgrēks … Ugunsgrēks! — Margo ķērca pilnā rīklē.
Mēs abi ar Lesliju izstreipuļojām kāpņu telpā.
— Kas notiek? —' vaicāja Leslijs.
— Ugunsgrēks! — Margo viņam iespiedza ausī. — Larijs deg!
Parādījās māte visai ekscentriskā izskatā ar šķībi greizi sapogātu korseti uz naktskrekla.
— Larijs deg? Glābiet viņu, ātri! — viņa iekliedzās un traucās uz bēniņiem, mēs visi viņai sekojām pa pēdām. Larija istaba bija kodīgu dūmu pilna, un no grīdas dēļiem cēlās aizvien jauni dūmu mutuļi. Pats Larijs gulēja mierīgā, dziļā miegā. Māte, noliekusies pār gultu, sāka viņu enerģiski purināt.
— Mosties, Larij! Dieva dēļ, mosties!
— Kas te notiek? — viņš, sēdus piecēlies, miegaini jautāja.
— Istabā ugunsgrēks.
— Tas mani nemaz nepārsteidz, — viņš teica, no jauna atguldamies. — Saki, lai Less to apdzēš.
— Lej iet ugunij kaut ko virsū! — sauca Less. — Sa- dabūjiet kaut ko, ar ko apliet uguni.
Margo, paklausīdama viņa rīkojumam, paķēra pustukšu degvīna pudeli un izpurināja tās saturu uz grīdas. Liesmas to tūliņ, līksmi sprakstēdamas, aprija.
— Muļķe, ne jau degvīnu! — kliedza Leslijs. — Ūdeni.. . dabū ūdeni!
Taču Margo, satriekta par savu neveiksmi, sāka raudāt. Less, kaut ko nikni purpinādams, sagrāba gultas drānas
un centās ar tām noslāpēt liesmas. Larijs nikni pietrausās sēdus.
— Kas te, velns parāvis, īsti notiek? — viņš noprasīja.
— Istabā izcēlies ugunsgrēks, mīļais.
— Nezinu, kādēļ gan mani tāpēc vajadzētu saldēt nost.. . Kādēļ tu man norāvi segas? Ko jūs ceļat tādu brēku? Uguni apdzēst taču ir pavisam vienkārši.
— Turi reiz muti! — iešņācās Leslijs, lēkādams ar segām pa istabu.
— Nekad neesmu redzējis tādus cilvēkus — ceļ paniku par katru nieku, — sacīja Larijs. — Nedrīkst taču tūliņ zaudēt galvu. Less lielumu jau apdzēsis. Ja tagad Džerijs atnestu cirvi, bet māte un Margo ūdeni, uguns drīz vien tiktu apdzēsta.
Larijs gulēja gultā un vadīja operāciju, mēs pārējie izcirtām no grīdas degošos dēļus un tos apdzēsām. Dēļi droši vien bija gruzdējuši visu nakti, jo divpadsmit collas biezā olīvkoka planka bija līdz pusei pārogļojusies. Kad beidzot ieradās Lugarēcija un sāka vākt projām kūpošās segas, uztīrīt koka šķembas, ūdeni un degvīnu, Larijs nopūzdamies atlaidās gultā.
— Redziet nu, — viņš teica, — visu varēja izdarīt bez trača un uztraukumiem. Tikai nedrīkst zaudēt galvu. Es palūgtu, lai kāds man uznes tasi tējas. Nežēlīgi sāp galva.
— Par to es nebrīnos — vakar vakarā tu biji pilns kā mārks, — sacīja Leslijs.
— Ja tu neproti atšķirt drudža karstumus no dzēruma, tad vismaz nemēģini aptraipīt manu reputāciju, — Larijs noteica.
— Lai nu kā, bet no drudža tev tomēr palikušas varenas paģiras, — piebilda Margo.
— Tās nav nekādas paģiras, — Larijs cienīgi atteica, — tas ir dabisks nogurums no tā, ka rītausmā mani negaidīti pamodināja histēriķu bars un man vajadzēja nekavējoties pārņemt vadību.
— Vareni gan tu visu vadīji, gultā vārtīdamies, — nošņāca Leslijs.
— Svarīga nav rīcība, bet gan smadzeņu darbība, operativitāte, spēja saglabāt vēsu prātu tad, kad pārējie zaudējuši galvu. Ja nebūtu manis, jūs droši vien visi būtu savās gultās sadeguši.
SARUNAS
Atkal bija pienācis pavasaris un sala slīga ziedos. Jēri draiskuļoja zem olīvkokiem, ka ļipas vien plīvoja, sabradādami ar savām mazajām kājelēm dzeltenos krokusus. Ēzeļu mazuļi, vēl visai nedroši turēdamies uz kājām, pilnām mutēm plūca asfodelus. Dīķos, upītēs un grāvjos garām virtenēm krājās plankumaini krupju ikri, bruņurupuči līda ārā no migām, pastumjot pie malas savu ziemas apsegu — pērnās lapas un zemi —, un pirmie tauriņi, vēl ar ziemas bālumu spārnu galos, tādi kā papluinīti, nedroši plivinājās ap puķēm.
Spirgtajās, pavasarīgajās dienās mūsu ģimene parasti uzturējās verandā — tur mēs ēdām, gulšņājām, lasījām vai tāpat vien strīdējāmies. Reizi nedēļā visi sapulcējāmies vienkopus, lai izlasītu vēstules un citus pasta sūtījumus, ko Spiro mums atveda. Pasta sainī bija ieroču katalogi Leslijam, modes žurnāli Margo un dabaszinātņu izdevumi man. Larija sūtījumā lielākoties bija grāmatas un bezgalīgs daudzums vēstuļu no rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem par rakstniekiem, māksliniekiem un mūziķiem. Māte saņēma veselu kaudzi vēstuļu no dažādiem radiniekiem un dažus sēklu katalogus. Pārskatot savu pastu, mēs parasti apmainījāmies dažiem teikumiem vai arī palasījām cits citam priekšā pa gabaliņam. Tas, protams, netika darīts, lai patiesi kaut ko pavēstītu (neviens jau neklausījās, ko otrs teica vai lasīja), bet tikai tādēļ, ka nespējām izbaudīt visā pilnībā prieku par vēstulēm vai žurnāliem, ja nedalījāmies iespaidos ar citiem. Dažreiz tomēr gadījās kāds jaunums, kas pievērsa visas ģimenes uzmanību, un tā notika arī vienu pavasara dienu, kad debesis bija zilas un dzidras kā stikls un mēs sēdējām vīnogulāju ēnā, lasīdami vēstules.
— Cik glīti! . . . Paskatieties . .. organdijs ar kuplām piedurknēm… Šo vislabāk šūt no samta, kaut gan… varbūt varētu izmantot augšdaļai brokātu un svārkus pašūt zvana veidā. Paskatieties, cik jauki… Te labi piederētos gari, balti cimdi un moderna vasaras cepure, vai ne?
Pauze, dzirdami tikai Lugarēcijas klusie vaidi ēdamistabā un papīru čaukstēšana. Rodžers skaļi nožāvājās, tūliņ pēc viņa nožāvājās arī Smulis un Sušķis.
— Ak dievs! Kāda skaistule! … Paskatieties paši… Optiskais tēmēklis, slīdošais aizslēgs … Kāda skaistule!
Hm… Simt piecdesmit… Īstenībā, man šķiet, tas nemaz nav tik dārgi… Un šī tiešām ir pieņemama cena Paskatīsimies… Divstobrene… ar slāpētāju… Jā… Man šķiet, ka pīlēm tiešām vajadzīgs smagāks ierocis,
Rodžers kasīja te vienu ausi, te otru, galvu piešķiebis, ar svētlaimīgu izteiksmi sejā, labsajūtā klusi ņurdēdams. Smulis apgūlās un aizvēra acis. Sušķis nesekmīgi centās noķert mušu, ikreiz noklakstinādams zobus.
— O! Antuānam beidzot pieņemta poēma! Viņam tiešām ir talants, ja vien viņš spēj līdz tam aizrakties. Var- lēns ierīkojis spiestuvi lopu kūtī… Fū! Viņa paša darbiem tik mazi metieni. Ak dievs, Džordžs Buloks sācis izmēģināt roku portretos … Portretos, ko jūs teiksiet! Viņš taču nespēj uzgleznot pat sveci. Te ir viena laba grāmata, ko tev, māt, vajadzētu izlasīt: «Elizabetes laikmeta dramaturgi» … Brīnišķīgs darbs … Tajā ir daudz lielisku materiālu …
Rodžers, ripulī sameties, sāka blusot pakaļējo šķiņķi, izmantodams zobus kā matu griežamo mašīnu un smagi šņākdams. Smulis miegā kustināja kājas un asti, bet rudās uzacis raustījās par kaut ko sapnī redzētu. Sušķis apgūlās un izlikās aizmidzis, tomēr ar vienu aci visu laiku vēroja, vai muša kaut kur neapsēdīsies.
— Meiblas tante pārcēlusies uz Saseksu … viņa raksta, ka Henrijs nolicis visus eksāmenus un iestāšoties darbā bankā … vismaz man šķiet, ka te rakstīts bankā … viņai patiesi ir drausmīgs rokraksts, kaut gan viņa mūžam lielās ar savu smalko izglītību… Tēvocis Stīvens, nabaga vecītis, salauzis kāju… un kas noticis ar viņa krustiem? … Ak nē, tā nemaz nav… briesmīgs rokraksts … viņš salauzis kāju, nokrizdams no redeļkāpnēm … Varētu gan domāt, ka viņa vecumā nav nekāds prāta darbs rāpties pa redeļkāpnēm … smieklīgi… Toms apprecējies … un viena no Gārnetu meitenēm …
Pēdējo māte vienmēr atstāja biezu vēstuli, kurai uz aploksnes adrese bija rakstīta lieliem, skaidriem, apaļiem burtiem. Tas bija tantes Hermiones kārtējais ikmēneša vēstījums. Viņas vēstules vienmēr izraisīja ģimenē uztraukumu un sašutumu, tādēļ mēs visi pārtraucām savu sūtījumu pārlūkošanu un sākām uzmanīgi klausīties, kad māte, skumji nopūzdamās, atlocīja divdesmit aprakstītās lappuses, ierīkojās krēslā ērtāk un sāka lasīt,
— Viņa raksta, ka ārsti vairs nedodot nekādas cerības, — sacīja māte.
— Ārsti viņai nav devuši nekādas cerības visus pēdējos četrdesmit gadus, un tomēr viņa joprojām ir vesela kā zirgs, — noteica Larijs.
— Viņa raksta, ka vienmēr esot brīnījusies par mūsu pēkšņo aizbēgšanu uz Grieķiju, bet šogad pie viņiem bijusi ļoti nejauka ziema, un tagad viņa domā, ka esam rīkojušies visai gudri, izvēloties tādu dieva svētītu klimatu.
— Dieva svētītu! Kāds izteiciens!
— Žēlīgā debess!… O, ak nē… O! Dievs kungs!…
— Kas noticis?
— Viņa raksta, ka braukšot dzīvot pie mums… Ārsti esot ieteikuši siltu klimatu.
— Nē, es nepiedalos! To es nespētu izturēt! — kājās pielēkdariis, izsaucās Larijs. — Man pilnīgi pietiek, ka Lugarēcija ik rītu demonstrē savas smaganas, vēl tikai trūka tantes Hermiones, kas ik dienu pa gabaliņam vien te mirs nost. Tev viņa jāattur, māt… Uzraksti, ka mums nav vietas.
— To taču es nevaru, mīļais, jo pēdējā vēstulē aprakstīju, cik mūsu māja ir liela.
— Viņa to varbūt aizmirsusi, — cerību pilnā balsī ieminējās Leslijs.
— Viņa to nav aizmirsusi. Tepat jau raksta… kur nu palika?… Jā, tepat jau ir: «Tā kā jūs acīmredzot varat atļauties īrēt tik dārgu māju, tad ceru, dārgā Lū, ka tev atradīsies kāds kaktiņš arī vecai sievietei, kurai vairs nav palicis ilgs mūžs dzīvojams.» Nu, redzat? Ko lai mēs iesākam?
— Aizraksti viņai un pastāsti, ka pie mums plosās baku epidēmija, un pie reizes aizsūti fotogrāfiju ar Margo pinnēm, — ierosināja Larijs.
— Nerunā muļķības, mīļais, esmu taču viņai jau rakstījusi, cik šeit ir veselīgs klimats.
— Tu, māt, tiešām esi neiespējama! — Larijs dusmīgi iesaucās. — Es biju sagatavojies mierīgam darbam vasarā kopā ar dažiem izmeklētiem draugiem, bet tagad šurp atbrauks šī ļaunā vecā kamieliene, kas jau pa gabalu ož pēc naftalīna un dzied korāļus mazmājiņā.
— Klausies, mīļais, nu gan tu pārspīlē. Un es nezinu,
kādēļ tev vajadzēja pieminēt mazmājiņu, es nekad neesmu viņu dzirdējusi dziedam korāļus.
— Viņa vispār neko citu nedara, tikai dzied korāļus … kamēr citi sastājušies rindā pie mazmājiņas durvīm.
— Lai nu būtu kā būdams, mums jāizgudro pieklājīgs aizbildinājums. Es taču nevaru viņai rakstīt, ka nevēlamies viņu šeit korāļu dziedāšanas dēļ.
— Kādēļ ne?
— Nerunā tik nesaprātīgi, mīļais. Galu galā viņa tomēr ir mūsu radiniece.
— Kāds tam sakars? Vai mums visiem vajadzēs te kopt un lutināt to veco raganu tikai tādēļ vien, ka viņa ir radiniece? Vienīgā saprātīgā rīcība būtu viņu sadedzināt uz sārta.
— Tik ļauna jau viņa nemaz nav, — māte vārgi pretojās.
— Mīļo māt, no visiem pretīgajiem radiem, ar kuriem mēs esam krautin apkrauti, viņa katrā ziņā ir visnejaukākā. Un es mūžam nesapratīšu, kādēļ tu vispār ar viņu saraksties.
— Man taču ir jāatbild uz viņas vēstulēm, kā tev liekas?
— Kādēļ? Uzraksti uz aploksnes «Adresāts aizbraucis» un sūti tās atpakaļ.
— Tas nav iespējams, mīļais, viņa pazītu manu rokrakstu, — māte nevarīgi sacīja, — turklāt es taču šo vēstuli jau esmu atplēsusi.
— Vai kāds no mums nevarētu uzrakstīt, ka tu esi saslimusi? — ierosināja Margo.
— Jā, mēs uzrakstīsim: ārstiem vairs nav cerību, ka tu izveseļosies, — sacīja Leslijs.
— Es to vēstuli uzrakstīšu, — priecīgi solījās Larijs.
— Sadabūšu tādu jauku aploksni ar melnu apmalīti… tas piešķirs visam lielāku svaru un nopietnību.
— Neko tamlīdzīgu tu nedarīsi, — māte stingri noteica.
— Tikko viņa saņems šādu vēstuli, tūliņ brauks mani kopt, tu taču viņu pazīsti.
— Kāpēc vispār ar viņiem sarakstīties — to es gribētu zināt reizi par visām reizēm, — Larijs izmisīgi uzstāja.
— Kāds tev no tā labums? Viņi taču visi ir vai nu īsti izrakteņi, vai plānprātīgi.
— Plānprātīgi viņi nav, — māte dusmīgi attrauca.
— Blēņas, māt, piemēram, tante Berta ar neskaitāmo
kaķu bariem…. un kur tad vecais tēvocis Patriks, kas blandās apkārt gluži kails un stāsta katram pretīnācē- jam, kā viņš ar kabatas nazīti medījis vaļus? Viņi visi ir ērmi.
— Jā, viņiem piemīt dažas dīvainības, taču nedrīkst aizmirst, ka viņi visi ir ļoti veci un gaužām man pieķērušies. Bet plānprātīgi viņi nav, — māte paskaidroja, drošības dēļ tomēr piebilzdama: — Vismaz ne tādā mērā, lai neliktos par viņiem ne zinis.
— Ja nu mums tiešām draud radinieku plūdi, tad atliek tikai viena izeja, — Larijs rezignēti noteica.
— Kāda? — māte apvaicājās, uzmezdama pāri brillēm viņam ieinteresētu skatienu.
— Mums, protams, jāpārvācas.
— Jāpārvācas? Uz kurieni? — māte pārsteigta noprasīja.
— Japārvācas uz mazāku māju. Tad tu vari visiem šiem mošķiem aizrakstīt, ka mums nav vietas.
— Neesi tāds aplamis, Larij, mēs nevaram vienā gabalā pārvākties. Mēs taču jau pārvācāmies uz šejieni, lai tiktu galā ar taviem draugiem.
— Nu, tad šoreiz pārvāksimies, lai tiktu galā ar radiem.
— Nav iespējams visu laiku šaudīties pa salu šurp un turp, cilvēki nodomās, ka esam jukuši.
— Vēl drīzāk viņi to nodomās, ja atbrauks tā vecā harpija. Goda vārds, māt, es neizturēšu, ja viņa ieradīsies. Es droši vien paņemšu kādu no Leslija bisēm un ietriekšu viņai dažas lodes korsetē.
— Larij! Gribētu tevi palūgt nerunāt tādas lietas, Dže- rijam dzirdot.
— Es tikai tevi brīdinu.
Iestājās klusuma brīdis, māte drudžaini spodrināja briļļu stiklus.
— Nu ja… redzi… — viņa beidzot sacīja, — būs taču pārāk ērmoti mainīt mājas citu pēc citas.
— Nekā ērmota tur nav, — Larijs pārsteigts atteica, — tā ir ļoti loģiska rīcība.
— Protams, — piebilda Leslijs, — tā vienkārši ir pašaizsardzība.
— Esi nu prātīga, māt, — ieteicās Margo, — galu galā tāda pārvākšanās ir tikpat jauka kā svētki.
Tā, paturēdami prātā šo Margo aforismu, mēs pārvācāmies.