TRĪSPADSMITĀ NODAĻA SNIEGBALTA MĀJA
Mūsu jaunā, kā sniegs baltā māja atradās kalna virsotnē. Mājai gar visu vienu malu bija plaša veranda, biezi apaugusi ar vīnogulājiem. Priekšpusē pletās dārziņš mutautiņa lielumā, tam apkārt stiepās savvaļas puķēm apaudzis mūra žogs. Visu dārzu aizēnoja liela magnolija, kuras spīdīgās, tumšzaļās lapas deva dziļu pavēni. Ceļš no mājas līdz lielceļam veda pa nokalni cauri olīvju birzīm, vīna un augļu dārziem. Māja mums iepatikās, tikko Spiro mums to parādīja. Tā gan bija laika zoba sagrauzta, tomēr ārkārtīgi eleganta, nolīkušo olīvkoku vidū tā izskatījās kā astoņpadsmitā gadsimta frants, kas greznojas zemnieku meiču vidū. No mana viedokļa, mājas burvība kļuva vēl lielāka, tiklīdz es atklāju vienā istabā pie slēģiem ar galvu uz leju karājamies sikspārni un drūmu skatienu mūs vērojam. Cerēju, ka sikspārnis paliks mājā, bet, tikko mēs tur ievācāmies, viņš laikam nolēma, ka māja turpmāk būs pārāk biezi apdzīvota, un pārvācās uz klusāku vietu olīvkoka stumbrā. Es viņa aiziešanu dziļi nožēloju, taču man netrūka daudz citu interesantu nodarbību, tādēļ sikspārni drīz vien aizmirsu.
Tikai šeit, baltajā mājā, es īsti iepazinos ar dievlūdzējiem; pirms tam biju tos šad tad redzējis mirtājā, tomēr nekad netiku tiem veltījis sevišķu vērību. Tagad viņi mani spiestin spieda pievērst uzmanību, jo pakalnā, uz kura atradās māja, dievlūdzēju bija simtiem, un daudzi tik lieli, kādus nekad agrāk nebiju redzējis. Ar nicinošu izteiksmi fizionomijā tie tupēja olīvkokos, mirtēs, uz mag- nolijas gludajām lapām, bet naktī salidoja mājā, lidinājās ap lampām, un viņu zaļie spārni švīkstēja kā senlaicīga tvaikoņa rata spieķi. Pēc tam viņi nometās uz galdiem un krēsliem, sīkiem solīšiem staigāja pa istabu, grozīdami galvu, meklēdami laupījumu un vērsdami pret mums izvalbītās acis un ģīmjus, kuriem nebija zoda. Senāk nekad nebiju iedomājies, ka dievlūdzēji var izaugt tik milzīgi lieli, jo daži no mūsu ciemiņiem bija droši savas četr- arpus collas gari; šie briesmoņi nepazina baiļu un nevilcinādamies bruka virsū radījumiem, kas bija tikpat lieli vai pat lielāki nekā viņi paši. Šķiet, dievlūdzēji uzskatīja māju par savu īpašumu un sienas un griestus par saviem likumīgajiem medību apgabaliem. Taču gekoni, kas dzīvoja dārza žoga spraugās, arī uzskatīja māju par savu medību apgabalu, un tādēļ dievlūdzēji un gekoni atradās mūžīgā savstarpējā kara stāvoklī. Parasti cīņas bija tikai nejaušas sadursmes starp atsevišķiem indivīdiem, bet, tā kā abi cīnītāji bija spēku samērā līdzīgi, tad parasti nekas nopietns nenotika. Taču reizēm gadījās tāda kauja, kuru patiesi bija vērts noskatīties. Reiz man laimējās kļūt par šādas kaujas aculiecinieku, jo tā notika man virs galvas pie griestiem un pēdīgi manā gultā.
Lielākā daļa gekonu augu dienu mitinājās zem dārza mūra atlupušā apmetuma. Kad saule norietēja un māja un dārzs iegrima magnolijas vēsajā ēnā, gekoni izbāza no spraugām mazās galviņas un ar zeltainajām acīm ieinteresēti paraudzījās visapkārt. Uzmanīgi viņi izslīdēja mūra virspusē; plakanie ķermeņi un strupās, konusvei- dīgās astes mijkrēslī šķita pelnu pelēkumā. Piesardzīgi viņi virzījās tālāk pa sūnām apaugušo mūri, līdz nokļuva drošībā vīnogulājos, kas auga ap verandu, un tur pacietīgi nogaidīja, kamēr debesis pilnīgi satumsa un tika iedegtas lampas. Tad viņi izraudzījās savus medību apgabalus un pa mājas sienu devās tiešā ceļā turp — daži uz guļamistabām, daži uz virtuvi, bet daži palika turpat verandā starp vīnogulāju lapām.
Viens gekons bija par savu medību lauku izraudzījies manas guļamistabas griestus, ar laiku es viņu labi iepazinu un nokrustīju par Džeronimo, jo viņa uzbrukumi kukaiņiem man šķita tikpat viltīgi un izgudrērn izplānoti kā viss, ko darīja slavenais indiāņu vadonis.* Man likās» ka Džeronimo ir krietni pārāks par citiem geko- ruem. Pirmkārt, viņš dzīvoja viens pats zem liela akmens cinnijti dobē pie mana loga un nelaida nevienu sāncensi pat sava mājokļa tuvumā; protams, viņš neļautu arī nevienam svešam gekenam ienākt manā guļamistabā. Vakaros viņš piecēlās agrāk par saviem sugas brāļiem, izlīda no akmens apakšas jau tad, kad pār dārza mūri un māju vēl krita pēdējie blāvie rieta stari. Viņš uzrāpās pa apdru- pušo balto mājas apmetumu līdz manas guļamistabas logam un, galvu pastiepis, ziņkārīgi pāri palodzei ielūkojās istabā, aši divas trīs reizes palocīdams galvu, — es nekad nevarēju izdibināt: vai nu mani sveicinot, vai ari paužot apmierinājumu par to, ka atradis istabu tādā pašā stāvokM, kādā bija to atstājis. Tad viņš, gaisu rīdams, aptwpās uz palodzes un gaidīja, līdz satumsa un istabā tika iedegta gaisma; likās, ka lampas zeltainajā gaismā viņš vairs nav pelnu pelēks, bet kļūst pērļaini palss, iesārts un caurspīdīgs, tā ka skaidri varēja saskatīt glīto zosādas rakstu, bet āda šķita smalka un caurspīdīga, it kā iekšpusē apgaismotā, Un viņa apaļajā vēderiņā varēja redzēt glīti sakārtotās iekšas, gluži kā tauriņa taustekļus.. Sajūsmā mirdzošām acīm viņš aizčāpoja pa sienu līdz savai iemīļotajai vietai griestu labās puses āra kaktā un palika tur, ar kājām pie griestiem pieķēries, gaidīdams, kad vakariņas pašas lidos mutē.
Uz maltīti ilgi nebija jāgaida. Pirmajiem odu, moskītu un mārīšu bariem, gar kuriem Džeronimo nelikās ne zinis, drīz sekoja garkājtētiņi, garkāju mušas, nelieli naktstauriņi un šādas tādas prāvākas vaboles. Vērot Džeronimo taktiku bija ļoti pamācīgi. Garkāju ods vai naktstauriņš, līdz pilnīgam apreibumam nodejojies ap lampu, aizlidoja un apsēdās uz griestiem baltajā aplī, kuru iezīmēja lampas gaisma. Džeronimo, tupēdams savā kaktā ar kājām pie griestiem pieķēries, sastinga. Divas trīs reizes aši paklanījis galvu, viņš piesardzīgi, milimetru pa milimetram, sāka virzīties uz priekšu, nenolaizdama spožās acis no kukaiņa. Lēnām viņš aizslīdēja pa apmetumu, līdz atradās apmēram sešu collu, atstatumā no laupījuma, tad uz mirkli apstājās, un jūs varējāt redzēt, kā viņš kustina kāju pirkstu nagus, lai ciešāk pieķertos pie apmetuma. Acis aiz satraukuma gandrīz spiedās ārā no dobumiem; tas viņam piešķīra asinskāru izteiksmi, kura pamazām izpletās pār visu fizionomiju, astes galiņš tikko manāmi raustījās; un tad viņš kā ūdens piliens aizslīdēja tālāk pa griestiem, atskanēja tikko dzirdams pakšķiens, gekons ar laimīgu sejas izteiksmi pagriezās apkārt, un no mutes uz abām pusēm kā vaļa ūsas viņam rēgojās garkāju oda kājas un spārni. Gekons enerģiski, kā satraukts kucēns kustināja asti, tad aizčāpoja atpakaļ uz savu pastāvīgo vietu, lai mierīgi notiesātu medījumu. Viņam bija neiedomājami asa redze, jo dažu labu reizi novēroju, ka viņš, pamanījis sīku taurenīti istabas otrā malā, dodas pāri visai griestu platībai, lai to notvertu.
Pret sāncenšiem, kas mēģināja uzurpēt viņa teritoriju, viņš izturējās bez mazākās saudzības. Tiklīdz kāds no tiem bija uzdrošinājies pārrāpties pār palodzi un piemetās, lai pēc nogurdinošā kāpiena pa mājas sienu brītiņu atpūstos, tūliņ atskanēja švirkstoņa, Džeronimo jau steidzās pāri griestiem, tad lejup pa sienu un mīksti nokrita uz palodzes. Atnācējs nepaguva ne atjēgties, kad Džeronimo jau lēcienā metās tam virsū. Dīvaini, ka, gluži pretēji gekonu paradumiem, viņš neuzbruka ienaidnieka galvai vai ķermenim, bet gan metās uzreiz virsū pretinieka astei, satvēra to apmēram par collas tiesu mutē, iekodās tajā kā buldogs un ņēmās purināt. Atnācējs, apmulsis no šāda neparasta uzbrukuma veida, nekavējoties meklēja glābiņu pēc vecu vecās ķirzaku parašas: nometa asti, cik ātri mācēdams, pārvēlās pār palodzes malu un steidzās lejup pa sienu uz cinniju dobi. Džeronimo, piepūlē mazliet aizelsies, palika triumfējot stāvam uz palodzes, mutē šurpu turpu šūpodams pretinieka asti kā notvertu čūsku. Pārliecinājies, ka sāncensis patiesi aizvācies, Džeronimo novietojās ērtāk un sāka tiesāt nost izcīnīto asti — ļoti riebīgs paradums, kuru es no visas sirds nosodīju. Taču acīmredzot tas piederējās pie uzvaras un Džeronimo nespēja justies īsti laimīgs, pirms nebija guvumu pārvietojis resnajā vēderā.
Lielākā daļa dievlūdzēju, kas lidinājās pa manu istabu, bija samērā nelieli. Džeronimo pastāvīgi centās tos notvert, taču kukaiņi bija pārāk veikli. Atšķirībā no citiem insektiem dievlūdzējus lampas gaisma neietekmēja: viņi neriņķoja kā apreibuši tai apkārt, bet gan mierīgi nosēdās izdevīgās pozīcijās un gūstīja dejotājus, kad tie kaut kur piemetās, lai atgūtu spēkus. Dievlūdzēju izvalbītās acis šķita tikpat redzīgas kā gekoniem, un tie gekonu vienmēr laikus pamanīja, steigšus dodamies prom, pirms ķir- zaķa pienāca bīstamā tuvumā. Taču lielās kaujas naktī manam gekonairi par pretinieku gadījās dievlūdzējs, kurš ne tikai nelidoja projām, bet pat tīšām devās viņam pretī. Un to nu viņš nespēja izturēt.
Mani jau ilgāku laiku interesēja dievlūdzēju vairošanās problēma. Kādu dienu man kalnos laimējās sastapties aci pret aci ar izcili lielu dievlūdzēju mātīti, kura karaliski pastaigājās pa zāli. Vēders bija piebriedis, tātad drīzumā viņai gaidāms priecīgais notikums. Uz brītiņu apstājusies, pacilājusi slaidās priekškājas un nomērījusi mani ar saltu skatienu, viņa sīkiem solīšiem devās tālāk pa garo zāli. Nolēmu, ka vislabākais būtu viņu sagūstīt un ievietot kastītē, kur es mierīgi varētu vērot, kā tiek izdētas oliņas. Pamanījusi, ka cenšos viņu saķert, viņa strauji pagriezās, pacēlās stāvus, plaši izpleta zeltaini zaļos spārnus un draudīgā žestā izslēja augšup priekškājas ar asajiem dzelkšņiem. Uzjautrināts par viņas kareivīgo nostāju pret radījumu, kas tik nesalīdzināmi lielāks par viņu pašu, es ar rādītājpirkstu un īkšķi satvēru viņu ap vidu. Tajā pašā mirklī viņa palieca atpakaļ garās, dzelkšņainās priekškājas un sagrāba ar tām manu īkšķi; man likās, ka ādai cauri izduras pusducis asu adatu. Pārsteigumā palaidu pirkstus vaļā un apsēdos, lai izsūkātu ievainojumu. Trīs dūrieni bija patiesi dziļi — kad paspiedu, parādījās mazi asins pilieniņi. Mana cieņa pret dievlūdzēju pieauga; acīmredzot tas bija kukainis, ar kuru jārēķinās. Nākamajā mēģinājumā izturējos piesardzīgāk un liku lietā abas rokas — ar vienu sagrābu kukaini ap vidu, ar otru pieturēju tā bīstamās priekškājas. Kukainis bezspēcīgi locījās un centās man iekost, pieliecot smailo, ļauno ģīmīti man pie rokas un skrubinot ādu, taču žokļi tam nebija pietiekami spēcīgi. Aiznesu dievlūdzēju mātīti mājās un ieprostoju paprāvā, ar gāzes audumu apjumtā kastītē savā guļamistabā; kastīte bija iekšpusē gaumīgi izdekorēta ar smilgām, viršiem un akmentiņiem, kur viņa viegli un graciozi pastaigājās. Nezin kādēļ nosaucu viņu par Siseliju un notērēju daudz laika, ķerdams viņai tauriņus, kurus viņa ar apbrīnojamu apetīti notiesāja milzu daudzumos; vēders viņai brieda aizvien lielāks. Tieši ap to laiku, kad es jutos drošs, ka nu viņa teju, teju izdēs olas, viņa kaut kā bija atradusi savā krātiņā caurumu un izbēgusi.
Kādu vakaru sēdēju gultā un lasīju, kad Siselija, spārniem švirkstot» pārlidoja pār istabu un smagi nosēdās uz sienas apmēram desmit pēdu atstatu no tās vietas, kur Džeronimo patlaban nokopa kāda sevišķi pūkaina naktstauriņa pēdējās paliekas. Dažas pūkas viņam vēl karājās pie lūpām, kad viņš, darbā pierimis, izbrīnā paraudzījās uz Siseliju. Esmu pārliecināts, ka Džeronimo savu mūžu nebija redzējis tik milzīgu dievlūdzēju, jo Siselija bija par krietnu puscollu garāka nekā viņš. Pārsteigts par viņas lielajiem apmēriem un sašutis par pārdrošību apmesties viņa istabā, Džeronimo labu brīdi nespēja atjēgties un neizpratnē blenza uz svešinieci. Pa to laiku Siselija grozīja galvu uz^ visām pusēm un drūmā ziņkārē raudzījās apkārt kā klfrīga vecmeita gleznu galerijā. Attapies no pārsteiguma, Džeronimo nolēma nekaunīgo kukaini pārmācīt. Viņš pie griestiem noslaucīja muti, tad pāris reižu aši paklanīja galvu un sāka kustināt asti, acīmredzot cenzdamies pats sevi briesmīgi saniknot. Siselija gar to visu nelikās ne zinis un, uz slaidajām kājām šūpodamās, raudzījās apkārt. Džeronimo, nikni gaisu rīdams, lēnām slīdēja pa sienu uz priekšu,» nonācis trīs soļu atstatumā no dievlūdzēja, viņš apstājās un pacilāja kājas, pārbaudīdams, vai pozīcijas pietiekami stingras. Siselija labi notēlotā pārsteigumā izlikās viņu tikai tagad pamanām. Džeronimo pavērās uz viņu un sāka vēl satrauktāk rīt gaisu. Siselija, savām izvalbītajām acīm viņu pamatīgi nomērojusi, turpināja pētīt griestus, it kā tāda gekona pasaulē nemaz nebūtu. Džeronimo pavirzījās pāris collu uz priekšu un, astes galu nikni šaudīdams, vēlreiz pacilāja kājas. Tad viņš metās uz priekšu un piedzīvoja kaut ko pavisam neparastu. Siselija, kura līdz tam bija pilnīgi iegrimusi kādas apmetuma plaisas pētīšanā,, pēkšņi palēcās gaisā, apgriezās un nometās atpakaļ tai pašā vietā» spārnus kā apmetni izpletuši, pakaļkājās pacēlusies un priekškājas saliekusi kaujas gatavībā. Džeronimo nebija sagatavojies uz tik agresīvu sagaidīšanu, atsprāga collas trīs atpakaļ un nenovērsa acu no pretinieces. Tā atbildēja ar nicinošu, kareivīgu skatienu. Džeronimo acīmredzot jutās pārsteigts; spriežot pēc viņa līdzšinējās pieredzes, dievlūdzējam vajadzēja pacelties spārnos un laisties projām, tikko parādījās viņš, taču kukainis ir nedomāja par bēgšanu, bet stāvēja, priekškājas uzbrukumam pacēlis; zaļie spārni, Šiselijai viegli šūpojoties, plīvoja kā apmetnis. Bet, ja nu viņš tik tālu atnācis^ tad atkāpties vairs nedrīkstēja, tādēļ Džeronimo sasparojās un lēcienā metās medījumam virsā.
No Džeronimo svara un straujā lēciena Siselija sagrīļojās, un gekonam izdevās iekampt žokļos viņas rumpja apakšdaļu. Taču Siselija nekavējoties ar abām priekškājām sagrāba gekona pakaļkājas. Tā viņi cīnīdamies aiztenterēja lejup pa sienu; katrs centās izcīnīt sev labāku stāvokli. Tad iestājās pārtraukums, kad abi pretinieki, viens otru vaļā nelaizdami, atpūtās un sagatavojās otrajam raundam. Prātoju, ved nevajadzētu iejaukties; man nepavisam negribējās, lai kāds no viņiem tiktu nogalināts, tomēr ciņa bija tik aizraujoša, ka nevarēju saņemties viņus izšķirt. Iekams es paguvu izlemt, ko darīt, kālijā atsakos no jauna.
Nezin kādu apsvērumu dēļ Siselija centās novilkt Džeronimo pa sienu lejā uz grīdas, bet viņš tikpat enerģiski pūlējās dabūt pretinieci augšā pie griestiem. Labu laiku viņi stīvējās šurp un turp, dažbrīd pārsvaru guva viens, dažbrīd otrs, taču nekas izšķirīgs nenotika. Tad Siselija pieļāva liktenīgu kļūdu: izmantodama kārtējo atelpu, viņa pacēlās spārnos, acīmredzot nodomājusi pārlidot pāri istabai ar Džeronimo nagos —gluži kā ērglis, kas sagrābis jēru. Bet viņa nebija pareizi aprēķinājusi gekona svaru. Pēkšņais grābiens Džeronimo pārsteidza negaidot un tiešām atrāva viņu no griestiem, taču pastiept gaisā tādu smagumu nebija pa spēkam pat SiselijaL Un tā nu spārnu un astes mudžeklis novēlās uz gultas.
Kritiens karotājus tā pārsteidza, ka abi atlaida dzelžaino tvērienu un palika tupam uz segas, mērodami viens otru nikniem skatieniem. Nodomāju, ka pašreiz man būtu laba izdevība iejaukties un pasludināt neizšķirtu rezultātu, un dzīros jau abus satvert, bet tajā pašā mirklī tie no jauna metās viens otram virsū. Šoreiz Džeronimo bija gudrāks un sagrāba mutē vienu Siselijas dzelkšņaino priekškāju. Viņa atbildēja, ar otru priekškāju apskaudama gekona kaklu. Abiem bija vienādi grūti cīnīties uz segas, jo nagi ķērās audumā un kustības bija traucētas. Viņi tenterēja pa gultu šurp un turp, tad sāka virzīties uz spilvena pusi. Abi bijā smagi cietuši: Siselijai viens spārns saburzīts un saplosīts, viena kāja aizlūzusi un nelietojama, bet Džeronimo mugurā un kaklā daudzas Siselijas aso nagu ieplēstas asiņainas brūces. Taču es vairs nedomāju viņus šķirt, jo biju pārāk ieinteresēts cīņas iznākumā, tādēļ izkāpu no gultas, kad viņi tuvojās spilvenam, — man nebija nekādas vēlēšanās izjust Siselijas asos nagus ieurbjamies krūtīs.
Izskatījās, ka Siselija sāk pagurt, bet, tiklīdz viņa samanīja zem kājām gludo spilvenu, likās — viņā pamostas jauni spēki. Žēl vienīgi, ka spēku pieplūdumu viņa vērsa aplamā virzienā. Palaidusi vaļā Džeronimo kaklu, viņa ieķērās tam astē; nezinu, varbūt viņa domāja, ka tādējādi varēs pacelt pretinieku gaisā un padarīt cīņas nespējīgu; taču notika pavisam otrādi. Juzdams asos nagus ieķera- mies astē, Džeronimo to nometa, tomēr piepūlē viņš tik spēcīgi rāvās uz priekšu un tik neganti sapurināja galvu, ka norāva Siselijai priekškāju. Tā nu Siselija turēja vienīgajā priekškājā satvertu Džeronimo drebošo asti, bet asiņainā, bez astes palikušā Džeronimo mutē karājās Siselijas kreisā priekškāja. Siselija vēl būtu varējusi kaujā uzvarēt, ja būtu ātri metusies virsū Džeronimo, iekams viņš paguva izspļaut trofeju; bet viņa bija pārāk aizrāvusies ar konvulsīvi drebošo asti, kuru, manuprāt, uzskatīja par ļoti svarīgu pretinieka ķermeņa sastāvdaļu, tādēļ cieši turēja to atlikušās priekškājas nagos. Džeronimo izspļāva norauto kāju, lēca uz priekšu, tvēra ar muti, un tajā pazuda Siselijas galva un visa ķermeņa priekšdaļa.
Ar to pašu cīņa bija galā; Džeronimo atlika vienīgi nogaidīt, līdz Siselija būs pagalam. Kājas viņai noraustījās, spārni izpletās kā zaļš vēdeklis un viegli iečabējās, piebriedušais vēders pulsēja, un lielā kukaiņa pirmsnāves konvulsijās abi ievēlās sagumzītās segas krokās. Labu laiku es viņus neredzēju; dzirdēju vienīgi dievlūdzēja spārnus lūstam, tad apklusa arī šis vārais troksnis. Iestājās klusums; pēc brīža virs palaga malas parādījās maza, saskrāpēta, asiņaina galviņa, uz mani triumfējoši palūkojās pāris zeltainu acu un virspusē izrāpās pagalam nomocītais Džeronimo. Uz pleca viņam bija izrauts liels gabals ādas, atklājot jēlu, sarkanu brūci; uz muguras lāsoja asiņu pērlītes tajās vietās, kur bija ieurbušies asie nagi, un strupais astes stumbenis, viņam kustoties, atstāja uz palaga sarkanu sliedi. Viņš bija kā salauzts, nevarīgs un vārgs, tomēr kaujā uzvarējis. Kādu brītiņu viņš tupēja, rija gaisu un ļāva, lai es ar sērkociņam aptītu vates piciņu noslauku viņam muguru. Par atalgojumu noķēru un viņam izbaroju piecas treknas mušas, kuras viņš ar lielu prieku apēda. Mazliet atguvis spēkus, Dže-
m ronimo lēnām aizvilkās pa sienu līdz palodzei un tad pa ārsienu lejup uz savu mītni zem akmens cinniju dobē. Acīmredzot viņš bija nospriedis, ka pēc tik niknas kaujas vislabāk ir nakti krietni atpūsties. Nākamajā vakarā viņš atkal bija atpakaļ savā ierastajā kaktā, pašpārliecināts kā vienmēr, un, priecīgi kustinādams astes strupuli, vēroja kukaiņu dejas ap lampu.
Nedēļas divas pēc lielās kaujas Džeronimo kādu vakaru atkal pārrāpās pār palodzi un, man par lieliem brīnumiem, atveda līdzi otru gekonu. Jaunais bija visai sīks, gandrīz divreiz mazāks par Džeronimo, skaistā pērļaini iesārtā krāsā, lielām, mirdzošām acīm. Džeronimo ieņēma savu parasto vietu kaktā pie griestiem, bet jaunatnācējs izraudzījās pozīcijas griestu vidū. Abi gekoni nodevās kukaiņu medībām tik aizrautīgi, ka nepievērsa viens otram ne mazākās uzmanības. Sākumā nodomāju, ka glītais jaunatnācējs ir Džeronimo līgava, taču, pārbaudījis cinniju dobi, konstatēju, ka miteklis zem akmens joprojām ir vecpuiša mītne. Jaunais gekons acīmredzot gulēja citā vietā un piebiedrojās Džeronimo tikai vakaros ceļā uz manu guļamistabu. Pazīdams Džeronimo kauslīgo dabu, es nespēju saprast viņa iecietību pret šo ciltsbrāli. Man ļoti gribējās noticēt, ka jaunais ir Džeronimo dēls vai meita, bet es zināju, ka gekoni nemēdz dzīvot ģimenē, tie tikai izdēj olas, un jaunuļiem pēc izšķilšanās pašiem jārūpējas par sevi, tātad manai iedomai nebija pamata. Kamēr es vēl gudroju, kādu vārdu dot manas guļamistabas jaunajam iemītniekam, viņu piemeklēja drausmīgs liktenis.
Pa kreisi no mūsu mājas atradās plaša ieleja — kā milzīga, zaļa bļoda, biezi apaugusi ar kropliem olīvkokiem. Ielejai visapkārt pacēlās ap divdesmit pēdu augstas mālainas grants nogāzes, gar kuru pamatni pletās miršu biezoknis, noslēpdams smagas akmeņu grēdas. No mana viedokļa, tas bija ļoti bagāts medību apgabals, jo ielejā un ap to mita daudz dažādu dzīvnieku. Reiz, medīdams starp lielajiem akmens bluķiem, uzgāju zem krūmiem izgāzušos, pussatrunējušu olīvkoka stumbru. Cerēdams zem tā atrast kaut ko interesantu, es visiem spēkiem pūlējos to izkustināt, līdz beidzot tiešām apvēlu. Miklajā iedobē, ko bija iespiedis stumbrs, ieraudzīju divus tādus radījumus, ka man aiz pārsteiguma aizrāvās elpa.
Cik no pirmā acu uzmetiena varēju spriest, tie bija parastie krupji, taču lielākie, kādus savā mūžā biju redzējis, Apkārtmērā katrs no tiem bija lielāks par apakštasi. Krupji bija zaļpelēki, ļoti kraupaini, šur tur pigmentu trūkuma dēļ rēgojās ērmoti balti plankumi — šajās vietās āda bija spīdīga. Abi tupēja kā tukli, spitālīgi Būdas, blenza uz mani un, it kā par kaut ko vainīgi juzdamies, pēc krupju paraduma rija gaisu. Saņemot tos rokā, likās, ka turu katrā plaukstā pa sašļukušam ādas balonam; krupji uzticīgi raudzījās manī ar savām zelta filigrāna acīm, ierīkojās manās rokās ērtāk un paplēta biezlūpainās mutes tādā kā apmulsušā, nedrošā smīkņā. Biju tādā sajūsmā par krupjiem, tik uztraukts par atradumu, ka man katrā ziņā vajadzēja tūdaļ kādam tos parādīt, lai nepārplīstu aiz apslāpētā prieka pārpilnības. Katrā rokā pa krupim turēdams, drāzos uz mājām parādīt tuviniekiem savu jauno guvumu.
Kad ieskrēju mājā, māte ar Spiro pašlaik pieliekamajā kambarī pārbaudīja pārtikas krājumus. Atplētu plaukstas un uzaicināju viņus apskatīt brīnišķīgos abiniekus. Biju piegājis Spiro ļoti tuvu, un viņš atgriezdamies sadūrās aci pret aci ar krupi. Spiro pārvērtās sejā, acis viņam izspiedās, un ādai piemetās zaļgans bālums; pārsteidzoša bija viņa līdzība ar krupi. Izrāvis mutautu no kabatas un piespiedis to pie lūpām, Spiro nedrošiem soļiem aizstreipuļoja uz verandu; viņam acīmredzot bija kļuvis briesmīgi nelabi.
— Tev, mīļais, nevajadzētu rādīt Spiro tādas lietas, — māte mani pamācīja, — tu taču zini, cik viņam jutīgs kuņģis.
Es zināju gan, ka Spiro kuņģis ir gaužām vārīgs, bet nevarēju iedomāties, ka divi tik apburoši radījumi kā mani krupji izraisīs tādas sekas. Galīgā neizpratnē apvaicājos, kas tad krupjiem vainas.
— Tiem nav nekādas vainas, mīļais, tie ir ļoti jauki, — atteica māte, aizdomīgi vērodama krupjus. — Tikai — ne visiem tie patīk.
Pieri mutautā slaucīdams, Spiro, gluži bāls, grīļodamies ienāca atpakaļ. Es steigšus paslēpu krupjus aiz muguras.
— Vai, māster Džerijs, — viņš pārmetoši sacīja, — kāpēc jums vajags ar mani tā apieties? Man žēl, misis Darels, ka vajadzēja iet ārā, bet, dieva vārds, kad es tādus šaus- moņus ieraugu, man palieks nelabi, un tad jau labāk ārā, nekā iekšā. Lūdzams, nekad man tos vairs nerādiet, mās- ter Džerij s.
Man par lielu vilšanos, ari uz pārējiem ģimenes locekļiem mani krupju dvīņi atstāja tādu pašu iespaidu kā uz Spiro, un, redzēdams, ka nevaru pārējos iejūsmināt, es bēdīgs aiznesu atradumu uz savu istabu un rūpīgi noglabāju zem gultas.
Kad tajā vakarā jau bija iedegta gaisma, izlaidu krupjus pastaigāties pa istabu un pats ķēru viņiem barībai kukaiņus, kas riņķoja ap lampu. Krupji smagnēji čāpoja šurp un turp, ar vieglu pakšķi atvērdami un aizvērdami muti, kad satvēra manu cienastu un ar lipīgo mēli ievilka to mutē. Istabā ielidoja ārkārtīgi liels, histērisks naktstauriņš; nodomādams, ka tas krupim būs patiesi gards kumoss, es sāku to intensīvi vajāt. Beidzot naktstauriņš apmetās tikai dažas collas no Džeronimo drauga pie griestiem, kur es to nevarēju aizsniegt. Tā kā naktstauriņš bija vismaz divreiz lielāks par parastajiem, gekons ar gudru ziņu uz to pat nepaskatījās. Cenzdamies nosist naktstauriņu zemē, sviedu tam ar žurnālu, bet tas bija muļķīgākais, ko vispār varēju izdarīt. Žurnāls trāpīja nevis taurenim, bet gan gekonam, kurš pašlaik vēroja tuvojošos zeltactiņu. Žurnāls ielidoja istabas kaktā, un gekons pakšķēdams novēlās uz paklāja tieši pretī lielākajam no abiem krupjiem. Rāpulis vēl nebija atjēdzies, arī es nepaguvu to paglābt, kad krupis ar .labsirdīgu izteiksmi fizionomijā paliecās uz priekšu, milzīgā mute atvērās kā paceļamais tilts, mēle izšāvās un atkal ievilkās atpakaļ ar visu gekonu, tad krupis atkal aizvēra muti un izskatījās kautri labsirdīgs. Džeronimo, karādamies savā kaktā ar kājām pie griestiem, šķita nemaz neinteresējamies par sava biedra likteni, bet es par notikušo ārkārtīgi iztrūkos, turklāt mani māca vainas apziņa. Aši pievācu krupjus un ieslodzīju tos kastē, baidīdamies, ka Džeronimo nekļūst par nākamo upuri viņu negantajai rijībai.
Abi milzeņi mani interesēja vairāku iemeslu dēļ. Vispirms tādēļ, ka tie šķietami bija parastie krupji, tomēr tiem bija ērmoti balti plankumi uz rumpja un kājām. Bez tam visi pārējie krupji, ko līdz šim biju redzējis, bija reizes četras mazāki par šiem briesmoņiem. Ļoti interesanti bija arī tas, ka atradu viņus zem koka stumbra abus kopā; neparasti būtu atrast jau vienu šādu eksemplāru, bet ieraudzīt blakus sēžam veselu pāri — tas man šķita unikāls atklājums. Sāku pat domāt, ka varbūt esmu atklājis kaut ko gluži jaunu zinātnē. Šādā cerībā turēju tos ieslodzījumā zem gultas līdz nākamajai ceturtdienai, gaidīdams Teodora ierašanos. Tad bez elpas uzskrēju guļamistabā un nonesu krupjus lejā viņam parādīt.
— Ahā! — Teodors noteica, uzmanīgi tos aplūkodams un piebikstīdams vienam ar rādītājpirkstu. — Jā, tie, protams, ir ļoti lieli eksemplāri.
Viņš izcēla vienu krupi no kastes un nolika uz grīdas, kur tas sēdēja, skumji uzlūkodams Teodoru, piepūzdamies un saplakdams kā rauga mīklas pika.
— Hm … jā, — sacīja Teodors, — šķiet, tie ir … ē…. parastie krupji, kaut gan, kā jau teicu, izcili skaisti eksemplāri. Dīvainie plankumi radušies no pigmentācijas trūkuma. Manuprāt, tas ir no vecuma, kaut gan es … ē … protams, varu kļūdīties. Man šķiet, tie sasnieguši… ē.. , cienījamu vecumu, ja jau izauguši tik milzīgi.
Jutos pārsteigts, jo nekad nebiju domājis, ka krupji dzīvo sevišķi ilgi. Pajautāju Teodoram, kādu vecumu krupji parasti piedzīvo.
— Grūti pateikt… hm… statistikas par to nav, — Teodors, acis mirkšķinādams, paskaidroja, — taču, pēc manām domām, tādi milzeņi kā šie varētu būt gadus divpadsmit vai pat visus divdesmit veci. Viņiem piemīt milzīga vitalitāte. Esmu kaut kur lasījis par krupjiem, kas iemūrēti mājās un nodzīvojuši ieslodzījumā daudzus gadus. Vienā gadījumā, man šķiet, tika minēti pat divdesmit pieci gadi, vai.
Viņš izcēla otru krupi no kastes un nolika blakus pirmajam. Tur nu tie tupēja abi līdzās, gaisu rīdami ņn acis mirkšķinādami, sašļukušie sāni cēlās un kritās, tiem elpojot. Brīdi viņus uzmanīgi vērojis, Teodors izvilka no vestes kabatas pinceti. Viņš izgāja dārzā un izcilāja vairākus akmeņus, līdz atrada miklu, sarkanbrūnu tārpu. Viņš to uzmanīgi satvēra ar pinceti un atgriezās verandā. Tur viņš nometa tārpu uz akmens klona. Tārps saritinājās ritulī, tad lēnām sāka tīties vaļā. Tuvākais krupis pacēla galvu, aši samirkšķināja acis un lēnām pagriezās tieši pret tārpu. Tas locījās kā vilnas pikucis uz karstām oglēm. Krupis paliecās uz priekšu un ar ārkārtīgu izbrīnu noraudzījās uz to.
— Aha! — izsaucās Teodors un pavīpsnāja bārdā.
Tārps drudžaini izveidoja astotnieku, un krupis satraukts paliecās vēl vairāk uz priekšu. Lielā mute pavērās, izšāvās sārtā mēle, un tārpa priekšgals pazuda milzīgajos žokļos. Krupis ar pakšķi aizcirta muti, un tārpa garākā daļa, kas palika karājamies ārā, mežonīgi locījās. Krupis aptupās un ļoti rūpīgi ar priekškājām sāka stūķēt mutē tārpa astes galu. Pie katra mutē iebāzta posma krupis smagi norīstījās un ar dziļu ciešanu izteiksmi pievēra acis. Lēni, bet noteikti, posmu pa posmiņam tārps pazuda starp biezajām lūpām, līdz beidzot ārpusē karājamies palika tikai apmēram collas tiesa.
— Hm, — jautri noteica Teodors. — Man allaž patīk noskatīties, kā viņi to dara. Tas man atgādina burvju māksliniekus, kuri velk no mutes ārā jardiem krāsainas lentes … ē … tikai šeit tas, protams, notiek uz otru pusi.
Krupis pamirkšķināja, izmisīgi norīstījās, tad izvalbīja acis, un beidzamais tārpa galiņš pazuda viņa mutē.
— Nezin, — Teodors domīgi ierunājās, acis piemiegdams, — nezin, vai kāds varētu iemācīt krupjiem rit zobenus? Tas būtu visai interesants mēģinājums.
Viņš saudzīgi pacēla krupjus un ielika tos kastē.
— Protams, ne jau asus zobenus, — viņš piebilda, izsliedamies taisni un pašūpodamies pirkstgalos. Tad viņš klusiņām pats savā nodabā pasmējās un ar īkšķi nobraucīja bārdu.