ČETRPADSMITA NODAĻA RUNĀJOSĀS PUĶES
Visai drīz es saņēmu bēdīgo vēsti, ka man atrasts jauns mājskolotājs. Šoreiz tas bija kāds Kralev- skis, vīrs, kura dzīslās ritēja dažādu tautību, taču pārsvarā angļu asinis. Tuvinieki centās man iestāstīt, ka viņš esot ļoti jauks cilvēks, turklāt interesējoties par putniem, tādēļ mēs labi sapratīšoties. Sī pēdējā informācija uz mani neatstāja ne mazāko iespaidu; biju sastapis daudz ļaužu, kas teicās interesējamies par putniem, bet kas (pēc rūpīgas iztaujāšanas) izrādījās tīrie šarlatāni, nezināja pat, kāda izskatās badadzeguze, vai arī neprata noteikt atšķirību starp melno rudastaino erickiņu un parasto. Biju pārliecināts, ka tuvinieki izraudzījušies man šo putnus mīlošo skolotāju tikai tādēļ, lai es nejustos tik nelaimīgs, ka atkal jāsāk mācīties. Skaidrs, ka ornitologa slavu šim cilvēkam sagādājis kanārijputniņš, kas viņam piederējis četrpadsmit gadu vecumā. Tādēļ visdrūmākajā noskaņojumā braucu uz pilsētu, lai no jauna sāktu skolnieka gaitas.
Kralevskis apdzīvoja abus augšējos stāvus vecā, laika zoba sagrauztā savrupmājā pilsētas nomalē. Devos augšup pa platajām kāpnēm un nicīgā bravūrā pamatīgi uz- bungāju ar klaudzekli, kas rotāja parādes durvis. Neapmierināts gaidīju, sirdīgi urbdamies ar kurpes papēdi vīnsarkanajā paklājā; beidzot, kad grasījos jau klauvēt otrreiz, atskanēja klusi soļi, durvis plaši atvērās un tajās parādījās mans jaunais skolotājs.
Es tūliņ nospriedu, ka Kralevskis ir nevis cilvēciska būtne, bet par cilvēku nomaskējies gnoms vecmodīgā, taču ļoti elegantā tērpā. Viņam bija liela olas veida galva, kuras pieplacinātie sāni balstījās uz apaļa kupra. Tas radīja iespaidu, it kā viņš mūžīgi būtu uzrāvis plecus un lūkotos debesīs. Garš, smalki izliekts deguns ar platām nāsīm izcēlās no sejas, un ārkārtīgi lielās, gaiši brūnās acis valgi mirdzēja. Tām bija sastindzis, nomaldījies skatiens, it kā to īpašnieks tikko būtu pamodies no transa. Platajā mutē ar plānajām lūpām viedās klīrīgums kopā ar humoru, un patlaban mute papletās pāri visai sejai apsveikuma smaidā, atklājot vienādus, bet iedzeltenus zobus.
— Džerijs Darels? — viņš vaicāja, palēkdamies kā iemīlējies zvirbulis un pastiepdams man pretī lielas, kaulainas rokas. — Džerijs Darels, vai ne? Nāc iekšā, mīļo zēn, nāc iekšā!
Viņš pamāja man ar garu rādītājpirkstu, un es viņam garām iegāju tumšajā priekštelpā; grīdas dēļi zem izmīdītā paklāja protestā iečīkstējās.
— Ej vien cauri, šeit būs istaba, kur mēs strādāsim, — dziedoši runāja Kralevskis, atvērdams kādas durvis ūn ievezdams mani mazā, tikai ar dažām mantām apmēbelētā istabiņā. Noliku grāmatas uz galda un apsēdos uz krēsla, kuru viņš man norādīja. Viņš pārliecās pār galdu, balstīdamies uz skaisti manikirēto pirkstu galiem, un bikli man uzsmaidīja. Es pasmaidīju pretī, nezinādams, ko viņš īsti grib.
— Draugi! — viņš jūsmīgi iesaucās. — Ir ārkārtīgi sva- 178 rīgi, lai mēs būtu draugi. Esmu pilnīgi, pilnīgi pārliecināts, ka mēs kļūsim par draugiem. Un kā tev šķiet?
Es nopietni pamāju, taču iekodu vaigā, lai apslēptu smaidu.
— Draudzība, — viņš nomurmināja, sajūsmā aizvērdams acis. — Draudzība! Tas ir tas, kas nepieciešams!
Lūpas viņam bez skaņas kustējās, un es nodomāju, ka viņš laikam klusībā skaita lūgsnu — vai nu par mani, vai par sevi, vai par mums abiem. Ap galvu viņam sāka riņķot muša un beidzot nosēdās uz deguna. Kralevskis satrūkās, notrauca mušu, atvēra acis un palūkojās uz mani.
— Jā, jā, tieši tā, — viņš stingri noteica, — esmu pārliecināts, ka mēs kļūsim draugi. Tava māte man stāstīja, ka tu ļoti mīlot dabaszinātnes. Tas, raugi, mūs tūliņ satuvinās … Būs, kā mēdz teikt, kopīgas saites, vai ne?
Viņš iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā, izvilka lielu zelta pulksteni un pārmetoši tajā palūkojās. Nopūties viņš iebāza pulksteni atpakaļ kabatā, tad noglaudīja kailo galvvidu, kas spīgoja kā brūns olis cirtoto matu vidū.
— Es audzēju putnus, protams, tikai kā amatieris, — viņš pieticīgi atzinās. — Domāju, tev varbūt patiks apskatīt manu kolekciju. Pavadīt pusstundu kopā ar putniem, man šķiet, pirms mācībām mums nenāks par ļaunu. Bez tam esmu šorīt mazliet nosebojies, un dažiem putniem vajadzēs ieliet svaigu ūdeni.
Viņš veda mani augšup pa čīkstošām kāpnēm un apstājās pie zaļām, ar drānu apsistām durvīm. Izvilcis milzīgu atslēgu bunti, viņš, atslēgas žvadzinādams, ilgi meklēja īsto; beidzot, to atradis, pagrieza slēdzenē un atstūma vaļā smagās durvis. No istabas pretī lija tāda saules gaisma, ka es apžilbu, un tai līdzi atskanēja apdullinošs putnu koris; šķita, ka Kralevskis no tumšā gaiteņa atvēris paradīzes vārtus. Bēniņi bija lieli, tie aizstiepās gandrīz pa visu mājas augšējo stāvu. Grīda bija bez paklājiem, un vienīgā istablieta — liels priedes koka galds telpas vidū. Taču gar sienām no grīdas līdz pat griestiem rindās bija novietoti plaši, viegli būri, kuros mitinājās desmitiem putnu, kas laidelējās un čivināja. Telpas grīda bija piebārstīta ar sēkliņām, kas tīkami čirkstēja zem kājām, kā ejot pa smilšainu liedagu. Apstulbis no daudzajiem putniem, sāku lēnām iet apkārt istabai, apstādamies, lai ielūkotos pēc kārtas visos būros, kamēr Kralevskis (kas, šķiet, bija pilnīgi aizmirsis mānu klātbūtni) paņēma no galda prāvu lejkannu un veikli lēkāja no būra pie būra, piepildīdams ūdens trauciņus.
Mans pirmais iespaids, ka tur savākti vienīgi kanārijputniņi, izrādījās gluži aplams; sev par lielu sajūsmu, es ieraudzīju cigļus košā sarkanā, dzeltenā un melnā rotā kā klaunus, zeltainzaļās zaļžubītes, kas atgādināja citron- koka lapas vasaras vidū, kaņepju putniņus šokolādes krāsas tvīda uzvalkos ar baltiem raibumiņiem, svilpjus ar izrieztām gaišsārtām krūtīm un daudz citu putnu. Vienā istabas kaktā pamanīju nelielas stikla durvis, pa kūrām varēja iziet uz balkonu. Katrā balkona galā atradās liels aviārijs; vienā no tiem dzīvoja melnais strazdi — melna samta tērpā ar banāndzeltenu knābi, otrā aviārijā redzēju pelēkajam strazdam līdzīgu putnu, kuram bija ārkārtīgi grezns zils spalvojums brīnišķīgās krāsu niansēs no pavisam tumši zila līdz palsam kā opāls.
— Klinšu strazds, — pavēstīja Kralevskis, piepeši pabāzdams galvu pa durvīm un norādīdams uz skaisto putnu. —Pērnajā gadā man to, pavisam mazu putnēnu, atsūtīja no Albānijas. Diemžēl vēl neesmu varējis tam atrast dāmu.
Viņš draudzīgi pavicināja klinšu strazdam ar lejkanniņu un atkal pazuda bēniņos. Strazds draiskulīgi palūkojās uz mani, izrieza krūtis un pāris reižu sīki nogrudzinājās, kas izklausījās kā jautra irgošana. Ilgi un kārīgi viņu aplūkojis, devos atpakaļ uz bēniņiem, kur Kralevskis vēl joprojām lēja ūdeni dzeramajos trauciņos.
— Vai tu negribētu man palīdzēt? — viņš, tukšu skatienu manī raudzīdamies, jautāja un nolaida roku ar lejkannu, tā ka sīka ūdens strūkliņa tecēja uz grīdas. — Man vienmēr šķitis, ka šis darbs vedas daudz raitāk, ja to dara divatā. Tā, pieturi kanniņu… jā, tieši tā … un es padošu tev trauciņus … brīnišķīgi! Tas ir tas, kas mums vajadzīgs! Nu mēs ātri vien tiksim galā.
Es lēju ūdeni mazajos māla podiņos, bet Kralevskis uzmanīgi tos saņēma ar īkšķi un rādītājpirkstu un tik saudzīgi lika būros, it kā bāztu konfekti bērnam mutē. Strādādams viņš runāja gan ar mani, gan ar putniem pilnīgi vienā laidā, un no balss toņa es brīžiem nesapratu, vai piebilde adresēta man vai kādam no būra iemītniekiem.
— Jā, šodien viņi visi ir lieliskā omā. Saulīte spīd, saproti… Tiklīdz saule iegriežas mājas šajā pusē, tie tūliņ sāk dziedāt, vai nav tiesa? Nākamreiz tev jāizdēj vairāk… tikai divas, mīlulīt, tikai divas. To pie labākās gribas nevar nosaukt par perējumu. Kā tev garšo jaunās sēkliņas? Vai tev pašam arī ir putni? Šeit var atrast ļoti daudz interesantu putniņu… Nedari taču to tīrajā ūdenī… Protams, dažus no tiem izaudzēt ir ļoti grūti, taču tas ir to vērts, īpaši krustojot… Zināms, ja tu izdēj divas, tad … ak tu palaidni, palaidni!
Beidzot ūdens putniem bija saliets, un Kralevskis brītiņu stāvēja, pārlaizdams skatienu savai saimei, smaidīdams un rūpīgi slaucīdams rokas mazā dvielītī. Tad viņš apveda mani apkārt istabai, pakavēdamies pie katra būrīša, sīki izstāstīdams putna biogrāfiju, uzskaitīdams ta senčus un paskaidrodams, ko nodomājis ar to darīt. Mēs patlaban klusēdami pētījām treknu, pūkainu svilpi, kad pēkšņi pa visu māju ieskanējās spalgs zvans, skaļāks par putnu dziedāšanu. Man par lielu izbrīnu, skaņa šķita nākam kaut kur Kralevskim no vēdera.
— Ak dievs! — viņš šausmās iesaucās, izmisīgi palūkojoties uz mani. — Ak dievs!
Viņš atkal iebāza rādītājpirkstu un īkšķi vestes kabatā un izvilka lielo pulksteni. Tiklīdz viņš nospieda mazu podziņu, zvana skaņa apklusa. Jutos maķenīt vīlies par to, ka dīvainajam troksnim tik vienkārša izcelsme; dabūt skolotāju, kura iekšienē ik pa brīdim atskan zvans, man būtu šķitusi pievilcīga piedeva mācību stundām. Kralevskis nemierīgi pētīja pulksteni, tad riebumā saviebās.
— Ak dievs! — viņš vārgi atkārtoja. — Pulkstenis jau divpadsmit… laiks skrien kā spārniem… Un tev jau pēc pusstundas jābrauc projām, vai ne?
Iebāzis pulksteni atpakaļ kabatā, viņš noglaudīja pliko galvvidu.
— Jā, — viņš beidzot noteica, — man šķiet, pusstundā mēs neko lielu neiemācīsimies. Tādēļ, ja vien tev tas neliktos garlaicīgi, mēs labāk varētu noiet lejā dārzā un saplūkt putniem mazliet zāles. Viņiem tā ļoti ieteicama, īpaši dēšanās laikā.
Mēs nogājām dārzā un plūcām krustaines, līdz pa ielu kā ievainota pīle tuvojās Spiro mašīna.
— Šķiet, mašīna ieradusies tev pakaļ, — Kralevskis pieklājīgi ierunājās. — Mēs pa šo brītiņu paguvām saplūkt krietni daudz krustaiņu. Tava palīdzība bija ļoti vērtīga.
Nu, nekas, rīt taču tu ieradīsies tieši pulksten deviņos, vai ne? Tas ir tas, kas mums vajadzīgs! Manuprāt, arī šis rīts nav zaudēts; mēs iepazināmies, novērtējām viens otru. Un, man šķiet, ir atrasts draudzības pavediens. Dieva vārds, tas ir ļoti svarīgi! Labi, au levoii līdz rītam.
Kad es aizvēru čīkstošos, čugunā kaltos vārtiņus, viņš galanti man pamāja ar roku un tad devās atpakaļ, atstādams aiz sevis sīku, zeltītu sliedi. Viņa kupris aizšūpojās starp rožu krūmiem.
Mājās ģimenes locekļi man jautāja, kā tad paticis jaunais skolotājs. Neielaizdamies sīkumos, es sacīju, ka man viņš liekas ļoti jauks un ka mēs droši vien kļūsim labi draugi. Uz jautājumu, ko esam mācījušies pirmajās stundās, es zināmā mērā godīgi atbildēju, ka šo rītu veltījām ornitoloģijai un botānikai. Mājinieki šķita apmierināti. Taču drīz vien es konstatēju, ka misters Kralevskis nebūt nav no slinkotajiem un ir stingri nolēmis mani izglītot,, gluži neatkarīgi no tā, ko par to domāju es. Mācību stundas bija drausmīgi garlaicīgas, jo viņš izmantoja metodes, kas droši vien bijušas modē astoņpadsmitā gadsimta vidū. Vēsturi viņš man pasniedza milzīgās, nesagremojamās devās, visus gadskaitļus vajadzēja iemācīties no galvas. Mēs sēdējām un atkārtojām tos vienmuļā, dziedošā balsī, līdz atkārtošana kļuva pilnīgi automātiska un mūsu domas aizklīda pavisam citā virzienā. Ģeogrāfijā viņš, man par lielu nepatiku, turēja mani ieslodzītu Britu salās, vajadzēja piezīmēt un aizpildīt neskaitāmas kartes ar grā- fistēm un šo grāfistu pilsētām. Tad grāfistes un pilsētas vajadzēja iemācīties no galvas kopā ar svarīgākajām upēm, ar ražojumiem, iedzīvotājiem un ļoti daudz citas garlaicīgas, pilnīgi nevajadzīgas informācijas.
— Samerseta? — viņš ar tiesneša izteiksmi sejā man jautāja.
Es savilku uzacis, izmisīgi cenzdamies atcerēties kaut ko par šo grāfisti. Kralevskis plaši ieplestām acīm vēroja manas mokas.
— Labi, — viņš noteica beidzot, kad bija skaidrs, ka man nav pat niecīgāko zināšanu par Samersetu. — Labi, atstāsim Samersetu un pamēģināsim ar Vorikšīru. Nu, lielākā pilsēta? Vorikal Redzi, tas ir tas, kas mums vajadzīgs! Nu, ko tad Vorikā ražo, kā tev šķiet?
Manis dēļ Vorikā varēja neražot nenieka, bet es uz labu laimi nosaucu ogles. Biju konstatējis — ja vien nekavējoties nosaucu kādu produktu (neatkarīgi no tā, par kādu grālisti vai pilsēta bija runa), agrāk vai vēlāk atbilde tomēr izrādījās pareiza. Kralevskis ļoti sāpīgi pārdzīvoja manas kļūdas; tajā dienā, kad es viņam paziņoju, ka Eseksā ražo nerūsējošo tēraudu, viņam pat asaras sakāpa acīs. Taču šos ilgos un garos skumju brīžus viņam atsvēra tie retie gadījumi, kad es nesaprotamā kārtā atbildēju uz kādu jautājumu pareizi.
Reizi nedēļā mēs veselu rītu nomocījāmies ar franču valodu. Kralevskis pats franciski runāja ļoti skaisti un gandrīz nespēja izturēt, kā es kropļoju šo valodu. Drīz vien viņš konstatēja, ka nav vērts censties man kaut ko iemācīt no parastajām skolas grāmatām, tādēļ to vietā izraudzījās trīs sējumus par putniem; taču arī šajās grāmatās man gāja kā pa celmiem.. Lāgiem, kad mēs divdesmito reizi lasījām aprakstu par sarkankrūtīša spalvo- jumu, Kralevska sejā iegūla drūma apņēmība. Viņš ar troksni aizcirta grāmatu, izsteidzās priekštelpā un pēc mirkļa atgriezās ar graciozu panamu galvā.
— Man šķiet, mums vajadzētu mazliet izvēdināt galvu… No putekļiem ārā un dūmiem… Iziet nelielā pastaigā, — viņš paziņoja, uzmezdams nicinošu skatienu «Les petits oiseaux de l'Europe» sējumiem. — Domāju, iziesim cauri pilsētai un pa esplanādi nāksim atpakaļ, ko? Brīnišķīgi! Nu, nekavēsimies ilgāk! Tā mums būs laba izdevība franču valodas sarunu stundai, kā tev šķiet? Tātad, lūdzu, vairs ne vārda angliski, tu drīksti runāt vienīgi franciski, tikai tā var iemācīties valodu.
Tad nu mēs abi klusēdami staigājām pa pilsētu. Šo pastaigu lielākais jaukums bija tas, ka, lai ietu kurā virzienā iedami, mēs vienmēr nokļuvām putnu tirgū. Mums klājās kā Alisei Brīnumzemē: vienalga, cik apņēmīgi sākām iet pretējā virzienā, tomēr jau pēc maza brīža atradāmies nelielajā laukumiņā, kur stendos augsti bija sakrauti klūdziņu būri un viss gaiss skanēja putnu dziesmās. Tur mēs pilnīgi aizmirsām franču valodu. Tā aizslīdēja aizmirstībā, kur jau bija nogrimusi algebra, ģeometrija, vēstures gadskaitļi, grāfistu pilsētas un tamlīdzīgas gudrības. Dzirkstošām acīm, piesarkušām sejām gājām no stenda uz stendu, sīki un pamatīgi aplūkojām putnus, bez žēlastības kaulējāmies ar tirgotājiem, un pamazām mums rokās uzradās būris pēc būra.
Tad pēkšņi pulkstenis Kralevska vestes kabatā mūs atsauca atpakaļ zemes virsū; tas sāka zvanīt, un viņam bezmaz izkrita no rokām visa būrīšu krava, kad viņš centās izvilkt no kabatas pulksteni un to apklusināt.
— Ak dievs! Pulkstenis jau divpadsmit! Kas to būtu domājis? Paturi vienu mirklīti šo kaņepju putniņu, kamēr es apklusinu pulksteni. Nezinu, vai mēs, tādi apkrāvušies, kājām laikā tiksim atpakaļ. Ak tu žēlīgais tētīt! Labāk pasauksim ormani. Tā, protams, ir izšķērdība, bet ko lai dara, ja nepieciešamība spiež!
Mēs steidzāmies pāri laukumam, sakrāvām savu spārnaino, čivinošo guvumu ormaņa ratos un braucām atpakaļ uz Kralevska māju; iejūga skanēšana un pakavu duna tīkami saplūda ar mūsu putnu kori.
Biju nostrādājis kopā ar Kralevski jau vairākas nedēļas, kad atklāju, ka viņš nedzīvo viens. No rītiem viņš reizēm pēkšņi pārtrauca mūsu sarunu matemātikas uzdevuma vai grāfistu pilsētu uzskaitīšanas laikā un, it kā klausīdamies, piešķieba galvu.
— Lūdzu, atvaino mani uz mirkli, — viņš sacīja. — Man jāaiziet paskatīties, ko dara māte.
Sākumā tas manī radīja lielu izbrīnu, jo biju pārliecināts, ka Kralevskis ir daudz par vecu, lai viņam vēl būtu dzīva māte. Pēc ilgākām pārdomām nospriedu, ka tā ir tikai pieklājīga aizbildināšanās, lai aizietu uz tualeti, jo zināju, ka ne visi cilvēki par šo tematu sarunājas tik brīvi kā mana ģimene. Man ne reizes neienāca prātā — ja nu tiešām tā ir, tad Kralevskis apmeklē šo vietu biežāk nekā jel kāds cilvēks, kuru esmu pazinis. Kādu rītu, kad brokastīs biju saēdies ļoti daudz mespila augļu, jutu zināmu apgrūtinājumu vēderā pašā vēstures stundas vidū. Tā kā Kralevskis bija tik jūtīgs attiecībā uz mazmājiņām, es nolēmu izteikt savu vēlēšanos ļoti pieklājīgi, tādēļ nodomāju, ka vislabāk būs izmantot viņa paša mazliet dīvaino formulu. Cieši palūkojies viņam acīs, es teicu, ka labprāt paraudzītos, kā klājas viņa mātei.
— Manai mātei? — viņš izbrīnījies atkārtoja. — Tu vēlētos apciemot manu māti? Tieši šobrīd?
Nesapratu, kādēļ viņš tā uztraucas, tādēļ vienkārši pamāju.
— Nu labi, — viņš šaubīdamies sacīja. —. Es, protams, esmu pārliecināts, ka viņa ļoti priecāsies ar tevi iepazīties, bet labāk vispirms aiziešu paskatīties, vai tas iespējams.
Viņš, vēl joprojām mazliet apmulsis, izgāja no istabas un pēc pāris minūtēm atgriezās.
— Māte ļoti priecāsies tevi redzēt, — viņš pavēstīja, —r bet lūdz atvainot, jo nav īsti sakārtojusies.
Man likās, ka šāda pieklājības pakāpe — runāt par tualeti, it kā tā būtu cilvēks — ir drusku pārspīlēta, bet, tā kā Kralevskis acīmredzot šajā jautājumā bija mazliet ekscentrisks, gribēju viņam izdabāt. Teicu, ka mani viņa mātes nekārtības nepavisam neuztrauc, jo arī mūsējā bieži vien ir nekārtībā.
— Ā… nu jā, jā, droši vien, — viņš nomurmināja, uzmezdams man iztrūkušos skatienu. Izvadījis mani pa gaiteni, viņš atvēra kādas durvis un, man par lielu pārsteigumu, iestūma mani lielā, krēslainā guļamistabā. Istaba bija īsts puķu mežs; visur bija saliktas vāzes, krūzes un podi, katrā kupli skaistu ziedu pušķi, kas pustumsā zaigoja kā dārgakmeņiem nosētas sienas zaļgankrēslainā alā. Vienā istabas galā atradās milzīga gulta, kur, pret spilvenu kalnu atspiedusies, gulēja sīka sieviete, augumā ne lielāka par bērnu. Kad piegājām tuvāk, pamanīju, ka viņai jābūt ļoti vecai, jo pār smalko, slimīgo seju, kas bija vāra un samtaina kā jauna sēnīte, stiepās neskaitāmu krunciņu tīkls. Taču visbrīnumainākais bija viņas mati. Smagā kaskādē tie vēlās viņai pār pleciem un tad izlija līdz pusgultai. Tie bija skaistākajā rudā krāsā, kādu vien iespējams iedomāties, dzirkstīja kā uguns un atgādināja man rudens lapas vai lapsas mirdzošo ziemas kažoku.
— Māmulīt, — Kralevskis klusi iesaucās un, pārgājis pāri istabai, apsēdās uz krēsla blakus gultai. — Māmulīt, Džerijs atnācis tevi apciemot.
Sīkā sieviete pacēla plānus, caurspīdīgus plakstus un palūkojās uz mani lielām, brūnām acīm, mirdzošām un gudrām kā putna acis. No sārtzeltaino matu klaida viņa pacēla slaidu, skaisti veidotu roku, ko vilka uz leju gredzenu smagums, pastiepa to man pretim un draiski pasmaidīja.
— Man ļoti glaimo, ka tu vēlējies mani redzēt, — viņa ierunājās klusā, piesmakušā balsī. — Mūsu dienās daudziem mana gadagājuma ļaudis šķiet garlaicīgi.
Es samulsis kaut ko nopurpināju, spožās acis nenovērsās no manis, viņa iesmējās melodiski kā melnais strazds un papliukšķināja ar plaukstu pa segu.
— Nāc apsēdies, — viņa aicināja, — apsēdies un patērzē brītiņu ar mani.
Uzmanīgi pacēlu sārtzeltainos matus un paliku tos nostāk, lai varētu apsēsties uz gultas malas. Mati bija mīksti, ādaini un smagi, kā liesmains vilnis tie izslīdēja man caur pirkstiem. Misis Kralevska man uzsmaidīja un, paņēmusi pirkstos matu šķipsnu, maigi to pavirpināja; mati iemirdzējās vēl košāk,
— Mans vienīgais lepnums, — viņa sacīja, — viss, kas palicis pāri no mana skaistuma.
Viņa palūkojās uz saviem matiem, it kā tie būtu kāds iemīļots dravnieks, patstāvīga būtne, kam nav nekā kopīga ar vipķ un aizrautīgi tos noglāstīja.
— Dīvaini, — viņa sacīja, — ļoti dīvaini. Man, zini, ir tāda teorija, ka dažas skaistas lietas iemīlas pašas sevī gluži kā Narciss. Un tad tām vairs citu palīdzība nav vajadzīga,-; tās tā iegrimst pašas savā skaistumā, ka dzīvo tikai tam un pārtiek tikai no tā. Un tādēļ — jo skaistākas tās kļūst» jo spēcīgākas. Iznāk tāds kā riņķojums. Tieši tā ir noticis ar maniem matiem. Tie kļuvuši neatkarīgi, aug paši savam skaistumam, un mans sabrukušais ķermenis tos; nemaz neietekmē. Kad es nomiršu, ar tiem varēs izpopēt manu zārku, un tie droši vien augs joprojām arī tad, kad es būšu sakritusi pīšļos.
— Pietiek, pietiek, māt, nerunā tā, — Kralevskis viņu maigi apturēja. — Man nepatīk, ka tu nododies šādām slimīgām domām.
Viņai pagrieza galvu, sirsnīgi uzlūkoja dēlu un klusi iesmējās,
— Tur nav nekā slimīga, Džon. Man tikai ir tāda teorija, — viņa paskaidroja. — Turklāt iedomājies, cik skaists būs šāds līķauts.
Laimīgi smaidīdama, viņa nolūkojās uz saviem matiem. Un tad klusumā trauksmaini iezvanījās Kralevska pulkstenis. Viņš satrūkās, izrāva to no kabatas un paskatījās.
— Ak dievs! — viņš iesaucās. — Kad tikai nav izšķīlušies mazuļi! Lūdzu, atvaino mani uz mirkli, māmulīt. Man jāaiziet paskatīties.
— Skrien vien, skrien, — viņa atteica, — mēs ar Džerij» patērzēsim, līdz tu atgriezīsies… par mums nebēdā.
— Viss kārtībā! — iesaucās Kralevskis un aizsteidzās cauri puķu ejām kā kurmis pa varavīksnk Durvis aizkrita viņam aiz muguras, un misis Kralevska smaidot pievērsās man.
— Mēdz teikt, — viņa ierunājās, — mēdz teatt, ka uz vecumdienām cilvēka ķermenī visas norises topot lēnākas. Es tam neticu. Nē, manuprāt, tas ir gluži aplam. Man ir teorija, ka nevis cilvēkā kaut kas top lēnāks, bet pati dzīve viņam apkārt kļūst gausāka. Vai tu mani saprati? Viss it kā pastiepjas garāks, un šajā palēninātajā kustībā iespējams daudz vairāk novērot. Viss kļūst redzamāks. Viss dīvainais, kas notiek tev apkārt un ko tu neesi pirms tam spēj® pat iedomāties. īstenībā tas ir aizraujošs piedzīvojums, patiesi aizraujošs!
Viņa dziļā apmierinājumā nopūtās un pārlaida skatienu istabai.
— Piemēram, puķes, — viņa sacīja, norādīdama uz ziediem, kas piepildīja visu istabu. — Vai esi kādreiz dzirdējis puķes runājam?
Es, ārkārtīgi pārsteigts, papurināju galvu. Doma par runājošām puķēm man bija kaut kas pavisam jauns.
— Vari man ticēt, ka tās patiesi runā, — viņa sacīja.
— Viņām citai ar citu ir garu garās saTunas… Vismaz man šķiet, ka tās ir sarunas, kaut gan es, zināms, nesaprotu, ko viņas saka. Kad tu būsi tikpat vecs kā es, droši vien ari tu dzirdēsi tās runājam; protams, ja nenoslēgsi savu prātu šādām parādībām. Vienmēr mēdz apgalvot, ka vecumā cilvēks vairs nekam neticot, ka vecumā vairs nekas nespējot pārsteigt un tādēļ cilvēks vērīgāk uztverot domas. Blēņas! Visi vecie ļaudis, kurus es esmu pazinusi, bija noslēguši savu prātu kā pelēkas austeres jau agrā jaunībā.
Viņa man uzmeta asu skatienu.
— Vai tev liekas, ka esmu jukusi? Ķerta, — ja saku, ka puķes sarunājas?
Es steigšus papurināju galvu un darīju to no visas sirds. Piebildu, ka, pēc manām domām, ir ļoti iespējams, ka puķes sarunājas. Paskaidroju, ka sikspārņi izdod klusus pīkstienus, kurus es varu sadzirdēt, bet kurus vecāks cilvēks nesadzirdētu, jo skaņa ir ļoti augsta.
— Pareizi, pareizi! — viņa jūsmīgi atsaucās. -— Viss ir atkarīgs no viļņa garuma. Es to izskaidroju ar kustību palēniaāšanos. Un vēl kas svarīgs: jaunībā neviens neiedomājas, ka arī puķēm ir sava personība. Tās ir cita no citas tikpat atšķirīgas kā cilvēki. Paskaties, ko es tev parādīšu. Vai redzi to rozi, kas viena pati ielikta vāzē?
Uz galdiņa kaktā nelielā sudraba vāzē rotājās krāšņa, samtaina roze tik intensīvā sarkanā krāsā, ka šķita bezmaz melna. Tā bija karaliska puķe, ziedlapiņas ideāli pareizas, ar tik maigu un nevainojamu margo jumu, ka atgādināja tikko izšķīlušās tauriņa spārnu.
— Vai nav skaista? — vaicāja misis Kralevska. — Vai viņa nav brīnišķīga? Ja gribi zināt, tā pie manis stāv jau divas nedēļas. Gandrīz neticami, ko? Turklāt roze nepavisam nebija pumpurā, kad es to dabūju. Nē, nē, zieds bija pilnā plaukumā. Bet tā bija tik slima un vārga, ka neticēju, vai paliks dzīva. Cilvēks, kas to bija plūcis, bija nevērīgi to iebāzis mārtiņrožu pušķī. Briesmīgi, nav cita vārda kā — briesmīgi! Tev nav ne jausmas, cik nežēlīgas ir mārtiņrozes. Tās ir ļoti robustas puķes, kas aug tuvu pie zemes. Un, protams, iespraust dižciltīgu rozi starp tām nozīmē tīšā prātā izraisīt nelaimi. Kad roze nonāca pie manis, tā bija tik pagurusi un apvītuši, ka es to pušķī starp mārtiņrozēm pat nepamanīju. Taču, par laimi, snauduļodama es izdzirdu tās sarunājamies. Sarunu iesāka dzeltenās mārtiņrozes, kas man vienmēr šķitušas ļoti kareivīgas. Es, zināms, nesapratu, ko viņas teica, bet man tas izklausījās šausmīgi. Sākumā pat nevarēju iedomāties, ar ko viņas runā; man šķita, tās strīdas pašas savā starpā. Tad izkāpu no gultas palūkoties un ieraudzīju viņu vidū gandrīz līdz nāvei novārdzināto nabaga rozi. Tūlīt izņēmu to no pušķa, ieliku atsevišķā traukā un iemetu tur pustabletes aspirīna. Aspirīns rozēm ļoti ieteicams. Drahmu monētas krizantēmām, aspirīns rozēm, degvīns puķuzirnīšiem un nedaudz citrona sulas gaļīgajām puķēm, tādām kā begonijas. Atbrīvota no mārtiņrožu sabiedrības un labi apkopta, tā drīz vien atspirga un tagad šķiet tik pateicīga; acīmredzot roze visiem spēkiem pūlas saglabāt savu skaistumu, cik ilgi vien iespējams, lai tādējādi pateiktu man paldies.
Viņa sirsnīgi uzlūkoja rozi, kas margoja sudraba traukā.
— Jā, esmu ļoti daudz uzzinājusi par puķēm. Tās ir gluži kā cilvēki. Ja saliek pārlieku daudz ziedu vienkopus, tie bojā cits citam nervus un ātri novīst. Sajauc dažādas puķes vienā pušķī, un tu redzēsi, kas tās būs par šķiru nesaskaņām. Protams, ļoti svarīgs ir arī ūdens. Vai tu zini — daži cilvēki domā, ka puķēm ūdens jāmaina katru dienu. Drausmīgi! Var tieši dzirdēt puķes mirstam, ja ar tām šādi apietas. Es mainu tām ūdeni reizi nedēļā, ieberu traukā pa saujai zemes, tādēļ redzi, cik skaisti tās zied.
Durvis atvērās, un ar triumfa smaidu lūpās pa tām ienāca Kralevskis.
— Visi izšķīlušies! — viņš paziņoja. — Visi četri. Esmu ļoti priecīgs. Biju gaužām noraizējies, jo tas viņai pirmais perējums.
— Cik lieliski, arī es priecājos, — līksmi atsaucās misis Kralevska. — Jauki, ka tev tik labi izdevies. Mēs ar Džeriju interesanti parunājāmies. Vismaz man saruna šķita interesanta.
Pieceldamies sacīju, ka arī man tā bija interesanta.
— Atnāc atkal mani apciemot, ja vien tev te nav garlaicīgi, — viņa noteica. — Manas idejas tev droši vien liksies mazliet ekscentriskas, bet nav jau par ļaunu paklausīties.
Gulēdama gultā milzīgā matu klaida vidū, viņa man uzsmaidīja un atvadīdamās skaistā kustībā pacēla roku. Es sekoju Kralevskim, bet pie durvīm vēlreiz pagriezos atpakaļ un pasmaidīju. Zem matu smaguma viņa izskatījās ārkārtīgi trausla un gulēja pavisam nekustīgi. Bet tad vēlreiz pacēla roku un man pamāja. Puskrēslā man šķita, ka puķes pievirzījušās viņai tuvāk, sapulcējušās ap gultu, it kā gaidīdamas, kad viņa tām kaut ko pastāstīs. Vāra, veca karaliene, kas guļ gultā savā pilī runājošu puķu galma vidū.