PIECPADSMITĀ NODAĻA CIKLAMENU MEŽI
Apmēram pusjūdzes no mūsu mājas pacēlās paprāvs, ar zāli un viršiem apaudzis konusveida pakalns, bet tā virsotnē zaļoja trīs nelielas olīvju birzītes, ko citu no citas šķīra platas miršu joslas. Es šīs trīs mazās birzītes biju iesaucis par Ciklamenu mežiem, jo noteiktā gada laikā visa zeme olīvkoku pakājē mirdzēja fuksiju krāsas un vīnsarkanos ciklamenu ziedos, kas tur šķita augam leknāk un bagātīgāk nekā jebkur apkārtnē. Apaļie bumbuļi ar zvīņaino mizu auga bedrītēs un izskatījās kā austeres, no katra pacēlās tumši zaļu, baltsvītrotu lapu cers un kupls skaistu ziedu pušķis, kuri likās darināti no sniegpārslām, ar fuksiju krāsas lāsumiem.
Ciklamenu meži bija brīnišķīga vieta, kur pavadīt pēcpusdienu. Guļot zemē olīvkoku ēnā, varēja pārskatīt visu plašo ieleju, tīrumu, vīna un augļu dārzu mozaīku līdz pat pašai jūrai, kas mirguļoja starp olīvkoku stumbriem, iedzirkstoties ikreiz, kad sīkie vilnīši rotaļīgi atsitās pret krastu. Šķita, ka kalna virsotnei ir pašai savs vējš, sīka vējpūtiņa, jo neatkarīgi no tā, cik karsts bija ielejā, kalna galā olīvju birzīs nekad neaprima lēns vējiņš, lapas sanēja un ciklamenu ziedi nemitīgi locījās cits pret citu nebeidzamos sveicienos. Tā bija brīnišķīga vieta, kur atpūsties pēc drudžainām ķirzaku medībām, kad galva vai plīsa pušu aiz karstuma, drānas sviedros bija samirkušas gluži tumšas un visi trīs suņi, sārtās mēles izkāruši, elsa kā mazas, senlaicīgas lokomotīvītes. Reiz, kad es atkal kopā ar suņiem atpūtos pēc šādām medībām, ieguvu divus jaunus lutekļus un neviļus kļuvu par cēloni veselai notikumu sērijai, kas skāra tiklab Lariju, kā Kralevski.
Suņi, mēles izkāruši, bija nometušies ciklamenās uz vēdera, pakaļkājas atstiepuši, lai varētu pēc iespējas ciešāk piespiesties vēsajai zemei. Acis tiem bija pievērtas, izkārtās mēles drebēja. Es sēdēju, atspiedies pret kāda olīvkoka stumbru, kurš pēdējos simt gadus bija ziedojis, lai izaugtu par ideālu atzveltnes krēslu, un raudzījos pāri tīrumiem, cenzdamies sīkajos, krāsainajos plankumiņos, kas tur kustējās, saskatīt savus paziņas un draugus. Tālu ielejā virs zeltaina kukurūzas lauka pacēlās sīks, melnbalts plankumiņš, līdzīgs Maltas krustam, strauji šķērsoja tīrumus un apņēmīgi tuvojās kalna virsotnei, kur sēdēju es. Tā bija žagata, kas, man tuvodamās, izgrūda trīs īsus, piesmakušus kliedzienus; tie skanēja visai neskaidri, it kā viņai knābī būtu ēsma. Precīzi, kā izšauta bulta tā ienira kāda olīvkoka galotnē gabaliņu nostāk; pēc īsa klusuma brīža lapotnē atskanēja vesels spalgu, čērkstošu ķērcienu koris, kas pieauga aizvien skaļāks, bet tad atkal pamazām noklusa. Žagata vēl klusi un brīdinoši kaut ko uzsauca, tad izlaidās no lapotnes un vēlreiz aizlidoja uz ieleju. Nogaidīju, kamēr putns bija kļuvis par mazu punktiņu un kā sīka mušiņa parādījās virs vīna dārza robotā trīsstūra pie apvāršņa, tad piecēlos un piesardzīgi apgāju apkārt kokam, no kura bija atskanējusi ķērkšana. Augstu zarotnē, gandrīz pilnīgi paslēptu sudrabzaļajās lapās, ieraudzīju lielu, ovālu zariņu pinuma bumbuli, kas izskatījās kā zaros aizķērusies milzīga, spuraina futbolbumba. Satraukts sāku rāpties kokā, bet suņi sapulcējās koka pakājē un ar interesi mani vēroja; kad biju jau gandrīz sasniedzis ligzdu, pametu skatienu lejup un man iekutējās pakrūte: suņu purni, kas ieinteresēti bija pacelti uz augšu, izskatījās kā sīki vijolīšu ziediņi. Nosvīdušām plaukstām uzmanīgi taustījos tālāk pa zariem, līdz sasniedzu ligzdu, kas slēpās vēja kustinātajās lapās. Tas bija masīvs veidojums, pamatīgs rūpīgi izpītu zariņu grozs, kura iekšpusē no dubļiem un saknītēm bija izveidots īstais perēklis. Ieejas caurums bija mazs, gar malām apvīts asiem ērkšķu krūmu zariem, tāpat kā ligzdas malas un skaisti izvītais jumtiņš. Šāda ligzda varētu laupīt drosmi pat viskaislīgākajam ornitologam.
Mēģinādams neskatīties lejup, izstiepos visā garumā uz zara un uzmanīgi iebāzu roku ērkšķainajā bumbulī, cenzdamies piekļūt perēklim. Pirkstos sajutu mīkstu, drebošu ādu un pūkas, kamēr no ligzdas iekšienes atskanēja spalgi ķērcieni. Piesardzīgi saņēmu mazo, silto, apaļo putnēnu rokā un izvilku ārā. Lai arī kā es mīlu putnu mazuļus, tomēr neuzdošinātos apgalvot, ka šis bija skaists. Plakanais knābis ar dzelteniem ielokiem abās malās, plikā galva, pusatvērtās, duļķainās acis piešķīra mazulim apreibuša plānprātiņa izskatu. Ada apņēma ķermeni atkarenās krokās, it kā būtu vaļīgi un pavirši ar melniem spalvu rugājiem piesprausta pie miesas. Starp neveiklajām kāje- lēm rēgojās liels, apaļš vēders, kura āda bija tik plāna, ka varēja pat neskaidri redzēt iekšējos orgānus. Mazulis aptupās man plaukstā, izrieza vēderiņu kā ar ūdeni pielietu balonu un iečiepstējās. Pārbaudījis ligzdu, atradu, ka tur ir vēl trīs mazuļi — tikpat neglīti kā tas, kuru turēju rokā. Rūpīgi visus pa kārtai apskatījis un apsvēris stāvokli, nolēmu divus paņemt, bet abus pārējos atstāt mātei. Man tas šķita ļoti godīgi, nedomāju, ka mātei varētu rasties iebildumi. Izraudzījos vislielāko (tādēļ ka tas drīzāk izaugs) un vismazāko (tādēļ ka tas izskatījās tik nožēlojams), saudzīgi novietoju abus aiz sava krekla un uzmanīgi rāpos lejā pie suņiem, kas mani jau gaidīja. Kad parādīju savas kolekcijas jauno papildinājumu Smulim un Sušķim, tie tūliņ nolēma, ka putnēni esot kaut kas ēdams, un gribēja pārbaudīt, vai viņu domas pareizas. Norājis kucēnus, es parādīju mazuļus Rodžeram. Viņš, kā parasti, tos apostīja, bet pēc tam steigšus atkāpās, jo putnēni izstiepa garos, tievos kaklus, plati atpleta sarkanās rīklītes un skaļi ieķērcās.
Nesdams jāuno guvumu uz māju, mēģināju izdomāt, kā putnēnus nosaukt; vēl nebiju šo problēmu atrisinājis, kad sasniedzu mājas, kur manējie, tikko atgriezušies no iepirkšanās pilsētā, kāpa ārā no mašīnas. Turēdams putnu mazuļus plaukstās, apjautājos, vai kāds nevarētu izdomāt tiem piemērotus vārdus. Mani tuvinieki paskatījās uz mazuļiem, un katrs reaģēja atbilstoši savam raksturam.
— Cik burvīgi! — iesaucās Margo.
— Ar ko tu domā viņus barot? — apvaicājās māte.
— Kādi pretīgi radījumi! — sacīja Leslijs.
— Vai tad mums vēl nepietiek zvēru? — ar riebumu noprasīja Larijs.
— Ak dies, māsters Džerijs, — ar nepārprotamu šķe- banumu sejā ierunājās Spiro, — kas tie tādi?
Es diezgan vēsi atteicu, ka tie ir žagatu mazuļi un nepavisam neesmu jautājis, ko kurš par tiem domā, bet tikai lūdzis palīgā izdomāt tiem vārdus, kā lai viņus nosauc.
Taču neviens negribēja man palīdzēt.
— Iedomājieties, viņš nabaga mazulīšus nolaupījis mātei! — Margo sašuta.
— Ceru, mīļais, ka tie ir jau pietiekami lieli, lai paši prastu ēst, — piebilda māte.
— Ak tu žēlīgs debess! Ko tikai māsters Džerijs nesameklē! — brīnījās Spiro.
— Vajadzēs uzmanīt, lai tie nesāk zagt, — Leslijs brīdināja.
— Zagt? — uztraucās Larijs. — Man šķiet, ka zog tikai kovārņi. '"*-
— Žagatas arī, — Leslijs paskaidroja. — Žagatas ir drausmīgi zaglīgas.
Larijs izvilka no kabatas simt drahmu banknoti un pavicināja to mazuļiem virs galvas, tie tūliņ izstiepa kaklus, paslēja galviņas un sāka neganti ķērkt. Larijs steigšus atlēca sānis.
— Dieva vārds, tev taisnība! -— viņš uztraukts iesau
cās. — Vai jūs redzējāt? Viņi gribēja man uzbrukt un atņemt naudu!
— Nekļūsti smieklīgs, mīļais, viņi gluži vienkārši ir izsalkuši, — sacīja māte.
— Nieki, māt… tu taču pati redzēji, kā viņi lēca man virsū … jau tik agrā bērnībā viņiem izpaužas noziedznieku tieksmes. Nedrīkst puikam atļaut tos paturēt. Tas taču būtu tikpat kā dzīvot kopā ar Arsenu Lipēnu. Aizej un noliec tos atpakaļ, kur paņēmi, Džerij.
Nevainīgā izskatā es sameloju, ka tas nav iespējams, jo māte tos vairs nepieņems un mazuļi nomirs badā. Ar to es tūliņ ieguvu savā pusē māti un Margo.
— Nedrīkst ļaut nabaga mazajiem putniņiem nomirt badā, — protestēja Margo.
— Nesaprotu, kāds ļaunums var celties, ja mēs tos paturam, — noteica māte.
— Gan jūs to vēl nožēlosiet, — Larijs brīdināja. — Viņi siros pa visu māju. Vajadzēs noglabāt katru vērtīgāku priekšmetu un vēl nostādīt klāt bruņotus sargus. Tas ir ārprāts.
— Nerunā muļķības, mīļais, — māte viņu mierināja. •— Mēs viņus turēsim būrī un izlaidīsim ārā tikai izlocīt
spārnus.
— Izlocīt spārnus! — Larijs iesaucās. •— Droši vien tu sauksi to par spārnu izlocīšanu, ja viņi ālēsies pa visu māju ar simt drahmu banknotēm riebīgajos knābjos.
Es svinīgi nosolījos nekādos apstākļos nepieļaut, ka žagatas sāktu zagt. Larijs uzmeta man iznīcinošu skatienu. Piebildu, ka putnēniem vēl joprojām nav vārda, taču neviens nespēja neko jēdzīgu izdomāt.
— Ko tu ar tiem ērmiem darīsi? — apvaicājās Spiro.
Es mazliet kodīgi atcirtu, ka esmu nodomājis tos turēt
mājās un ka tie nav nekādi ērmi, bet žagatas.
— Kā tu viņus sauc? — Spiro, caur pieri manī lūkodamies, pārprasīja.
— Žagatas, Spiro, žagatas, — māte atbildēja, ļoti skaidri izrunādama katru zilbi.
Spiro labu brīdi savā prātā grozīja jauno papildinājumu viņa angļu valodas vārdu krājumam, vairākas reizes atkārtodams, lai labāk nogulst atmiņā.
— Zagažatas, — viņš beidzot noteica. — Zagažatas, he.
— Žagatas, Spiro, — Margo pārlaboja.
— Tā jau es akurāt saku, — Spiro dusmīgi atsaucās, — žagažatas.
Kopš tā mirkļa mēs vairs necentāmies izdomāt putnēniem vārdus, un turpmāk tie mūsu mājā tika saukti tikai par Zagažatām.
Kad Zagažatas bija tiktāl paaugušās, ka apklājās ar spalvām, Larijs jau bija pie tām pieradis un vairs nedomāja par putnēnu šķietamajiem noziedzīgajiem instinktiem. Apaļie, spīdīgie un pļāpīgie putnēni, tupēdami uz sava groza malas un plivinādami spārneļus, izskatījās kā īsts nevainības simbols. Viss gāja gludi līdz tam laikam, kamēr Zagažatas iemācījās lidot. Sākumā viņas tikai nolēca no verandas galda, spārnus izmisīgi plivinādamas, aiztenterēja pēdas piecpadsmit un tad nokrita uz akmens klona. Viņu drosme pieauga reizē ar spārnu spēku, un drīz vien viņas devās pirmajā īstajā lidojumā apkārt mājai. Ar saulē mirdzošajām garajām astēm un spārniem, kas nošvīkstēja, šķeļot gaisu, ikreiz, kad tās piķēja zem vīnogulājiem, viņas man šķita tik burvīgas, ka es sasaucu visu ģimeni paskatīties. Pamanījušas, ka viņām ir skatītāji, Zagažatas sāka lidot aizvien ātrāk, dzenāja viena otru, pirms virāžām pielidoja pie pašas sienas un demonstrēja akrobātiskus vingrojumus magnolijas zaros. Beidzot viena, mūsu aplausu apreibināta, kļuva pārgalvīga, nepareizi aprēķināja attālumu, aizķērās vīnogulājos un nokrita verandā zemē; nu tā vairs nebija bezbailīgā lidone, bet nožēlojams spalvu kamoliņš, kas, knābi iepletis, žēli vaimanāja, kad paņēmu to rokās apmīļot un nomierināt. Taču, apjautušas savu spārnu spēku, Zagažatas drīz vien iepazina māju caurcaurēm un uzsāka sirotāju gaitas.
Viņas uzzināja, ka virtuve ir vieta, ko ļoti patīkami apciemot, ja vien paliek uz sliekšņa un neiedrošinās iet tālāk; dzīvojamā istabā un ēdamistabā viņas nekad neie- griezās, ja tur kāds bija; tikpat labi viņas zināja, ka no guļamistabām manējā ir vienīgā, kur var gaidīt sirsnīgu uzņemšanu. Viņas, protams, drīkstēja ielidot arī mātes un Margo istabās, taču tur viņām nepārtraukti tika aizrādīts, ka šo nedrīkst un to nedrīkst, tā ka drīz vien kļuva garlaicīgi. Leslijs atļāva viņām apmesties uz palodzes, bet tālāk nelaida; Zagažatas pilnīgi atteicās no vizītēm viņa istabā pēc tās reizes, kad nejauši gāja vaļā šāviens. Tas viņas pārlieku izbiedēja, un, man šķiet, viņām radās neskaidra nojausma, ka Leslijs apdraudējis viņu dzīvību. Taču visvairāk abus putnus vilināja un valdzināja Larija istaba, droši vien tādēļ, ka viņi nekad nedabūja tajā pamatīgāk ielūkoties. Zagažatas vēl nebija paguvušas apmesties uz palodzes, kad tūliņ atskanēja neganti rēcieni, kam bez kavēšanās sekoja dažādu priekšmetu krusa, un viņas bija spiestas aši meklēt glābiņu magnolijā. Viņas nespēja saprast Larija nostāju, tādēļ nosprieda — ja jau viņš tik briesmīgi uztraucas, tad tur droši vien ir kas slēpjams un viņu pienākums ir to izpētīt. Viņas ļoti rūpīgi izraudzījās īsto laiku un pacietīgi nogaidīja līdz pēcpusdienai, kad Larijs, atstājis istabas logu vaļā, aizgāja peldēties.
Līdz tam brīdim, kamēr Larijs atgriezās, man nebija pat nojausmas, ar ko nodarbojušās Zagažatas; es viņas gan velti izmeklējos, taču nodomāju, ka viņas aizlaidušās uz kalna nogāzi pačiept vīnogas. Acīmredzot viņas skaidri saprata, ka dara blēņas, jo parasti bija pļāpīgas un skaļas, bet šoreiz rīkojās pilnīgā klusumā un (pēc Larija vārdiem) pārmaiņus esot stāvējušas uz palodzes sardzē. Kāpdams pa nogāzi augšup, Larijs šausmās ieraudzījis vienu žagatu tupam uz palodzes un skaļi tai uzkliedzis. Putns padevis ziņu otram, kurš tūliņ izlaidies pa logu; abi aizbēguši uz magnoliju un, tur paslēpušies, aizsmakušā balsī sākuši uztraukti ķiķināt — kā skolas puikas, kas notverti svešā ābeļdārzā. Larijs iedrāzās mājā un kā bulta metās augšup uz savu istabu, pa ceļam sagrābdams mani un stiepdams līdzi. Atvēris durvis, Larijs briesmīgās dvēseles mokās ievaidējās.
Zagažatas bija pārmeklējušas istabu ne mazāk rūpīgi, kā to būtu darījuši slepenā dienesta aģenti, meklējot nozagtus plānus. Manuskriptu un rakstāmpapīra kaudzes bija izbārstītas pa grīdu kā rudens lapas, lielākā daļa papīru izraibināti glītiem knābienu caurumu rakstiem. Zagažatas nekad nespēja noturēties pretī kārdinājumam, redzot papīru. Rakstāmmašīna uz galda izskatījās kā uzšķērsts zirgs arēnā pēc vēršu cīņām — lente izrauta no mašīnas iekšām, taustiņi noķēzīti ar putnu mēsliem. Paklājs, gulta un galds bija klātin noklāti ar papīra plāksnītēm kā ar salnas vižņiem. Zagažatas droši vien noturējušas Lariju par narkotisko vielu kontrabandistu, tādēļ bija uzsākušas varonīgu cīņu ar sodas bundžu un izbērušas tās saturu pār plauktā saliktu grāmatu rindu, kas tagad atgādināja kalnu grēdu ar sniegotām virsotnēm. Galds, grīda, manuskripti, gulta un galvenokārt spilveni bija izrotāti ar ļoti oriģinālu un māksliniecisku ornamentu ķēdi, ko veidoja zaļā un sarkanā tintē samirkušu putnu kāju nospiedumi. Izskatījās bezmaz tā, it kā katrs putns būtu izgāzis savas iemīļotās krāsas tintes pudeli un pēc tam pamatīgi tur izbradājies. Zilās tintes pudele, kas mazāk dūrās acīs, bija palikusi neskarta.
— Tas bija pēdējais piliens, — Larijs ierunājās drebošā balsī, — tas tiešām bija pēdējais piliens. Ja tu kaut kur neaizvāksi šos putnus, es pats tiem apgriezīšu sprandu.
Es protestēju, teikdams, ka Zagažatas nav vainojamas.
— Viņas interesējas par visu, — es paskaidroju. — Tur viņas nekā nespēj līdzēt, jo ir tā radītas. Visi vārnu dzimtas putni, — es aizvien vairāk iesilu aizstāvja lomā, — ir ļoti ziņkārīgi. Viņas taču neapzinās, ka dara blēņas.
— Es tevi nelūdzu nolasīt lekciju par vārnu dzimtu, — Larijs draudoši atcirta, — un mani nepavisam neinteresē žagatu morālās īpašības, vienalga, vai tās iegūtas, vai iedzimtas. Es tev saku tikai vienu: vai nu tu viņas ieslo- dzīsi, vai arī es pašrocīgi saplucināšu pa gabaliņam vien.
Pārējie ģimenes locekļi, nevarēdami trokšņa dēļ nolik- ties diendusā, sanāca paskatīties, kas notiek.
— Žēlīgā debess! Mīļais, ko tu esi te izdarījis? — iesaucās māte, pārlaizdama skatienu izdemolētajai istabai.
— Māt, man pašreiz prāts nenesas atbildēt uz muļķīgiem jautājumiem.
— Droši vien Zagažatas, — ar pravieša gaišredzību ieminējās Leslijs. — Vai kaut kas pazudis?
— Nē, nekas nav pazudis, — Larijs nikni atteica, —viņas mani pažēlojušas.
— Bet varen sajaukušas tavus papīrus, — konstatēja Margo.
Larijs, klusēdams un dziļi elpu ievilkdams, mirkli vēroja viņu ar sastingušu skatienu.
— Cik apbrīnojami atturīgs formulējums, — viņš beidzot noteica. — Tev vienmēr gadās pie rokas vispiemērotākā banalitāte, lai rezumētu katastrofu. Kā es apskaužu tavu spēju palikt nerunīgai Likteņa vaiga priekšā.
— Nav nepieciešamības kļūt rupjam, — piezīmēja Margo.
— Larijs jau nemaz tā nedomāja, mīļā, — māte mēģināja glābt situāciju. — Ir pilnīgi saprotams, ka viņš uztraucas.
— Uztraucos? Es uztraucoties? Tie velna apsēstie maitu putni ielaužas manā istabā kā visļaunāko kritiķu varza, saplosa un apķēza manuskriptu, iekams tas pabeigts, un tu saki — es uztraucoties?
— Tas ir gaužām nepatīkami, mīļais, — sacīja māte, cenzdamās atrast pēc iespējas iespaidīgāku apzīmējumu notikušajam, — tomēr esmu pārliecināta, ka viņām nebija ļauna nodoma. Galu galā — viņas taču to nesaprot… putni Vien ir.
— Nesāc nu arī tu! — Larijs nikni iesaucās. — Man jau nupat sīki un smalki tika izskaidrots, kā vārnu dzimta izprot labu un ļaunu.. Pretīgi, kā šajā ģimenē nojēdzas ar dzīvniekiem un izzīž no pirksta dažādas antropomor- fiskas blēņas to aizstāvēšanai. Kādēļ jūs visi nekļūstat par žagatu dievinātājiem un neuzceļat templi, kur tās pielūgt? Ja noklausās jūsos, gandrīz var iedomāties, ka pie visa vainīgs esmu es, ka manas vainas dēļ šajā istabā izskatās, it kā te būtu sirojušas Atilas huņņu ordas. To es jums saku: ja ar šiem putniem tūliņ kaut ko radikālu nedarīs, tad es pats tikšu ar tiem galā.
Larijam bija tāds slepkavnieka izskats, ka es nodomāju, būs drošāk, ja Zagažatas aizvākšu no apdraudētās joslas, tādēļ, izmantodams jēlu olu par ēsmu, ievilināju tās savā guļamistabā un ieslodzīju grozā, kamēr izprātošu, ko tālāk iesākt. Skaidrs, ka tām turpmāk vajadzēs dzīvot būrī, taču gribēju sagādāt krietni lielu būri un sapratu, ka pats nemācēšu tādu uzbūvēt. Nebija nekādas jēgas lūgt talkā piederīgos, tādēļ nolēmu iesaistīt konstruēšanas darbā Kralevski. Viņš varētu atbraukt pie mums uz visu dienu un, kad būris būs gatavs, iemācīt man laušanās paņēmienus. Jau sen gaidīju izdevību sākt apmācības šajā priekšmetā, un pašreizējie apstākļi man šķita ārkārtīgi piemēroti. Biju izdibinājis, ka laušanās māka ir viens no mistera Kralevska apslēptajiem talantiem.
Kralevskis mīlēja savu māti un putnus, taču es drīz atklāju, ka viņam ir vēl viena aizraušanās — iedomāta pasaule, kas pastāvēja viņa iztēlē, pasaule, kur nemitīgi gadījās krāšņi un brīnumaini piedzīvojumi, dēkas, kurās bija tikai divas galvenās personas: viņš pats varoņa lomā un pretējā dzimuma pārstāve, kas parasti tika dēvēta par Kādu Dāmu. Redzēdams, ka es labprāt ticu viņa nostāstiem, viņš kļuva aizvien drošāks un ar katru dienu ielaida mani maķenīt dziļāk savā mazajā personiskajā paradīzē. Viss sākās kādu rītu, kad mēs stundu pārtraukumā dzērām kafiju un uzkodām biskvītus. Saruna nezin kā bija novirzījusies uz suņiem, un es atzinos, ka ārkārtīgi vēlētos iegūt savā īpašumā buldogu, radījumu, kas man šķita neiedomājami neglīts.
— Dieva vārds, jā! Buldogi! — iesaucās Kralevskis.
— Lieliski dzīvnieki, uzticami un drosmīgi. Diemžēl to pašu nevar teikt par bulterjeriem.
Maziem malciņiem kafiju dzerdams, viņš uzmeta man biklu skatienu. Man likās, viņš gaida, lai sāku viņu iztaujāt, tādēļ apvaicājos, kādēļ viņš uzskata bulterjerus par neuzticamiem.
— Viņi ir nodevīgi, — viņš paskaidroja, noslaucīdams lūpas, — ļoti nodevīgi.
Atlaidies pret krēsla atzveltni, viņš pievēra acis un salika pirkstus kā lūgšanā.
— Atceros, kā Anglijā — pirms daudziem gadiem — man reiz laimējās izglābt kādai dāmai dzīvību, kad viņai uzbruka šāds briesmonis.
Viņš atvēra acis un cieši paraudzījās uz mani, tad atkal tās aizvēra un turpināja:
— Bija jauks pavasara rīts, un es pastaigājos pa Haid- parku. Tik agrā rīta stundā parkā cilvēku nebija, valdīja pilnīgs klusums, skanēja tikai putnu balsis. Biju jau krietni pastaigājies, kad pēkšņi gabaliņu tālāk izdzirdu skaļas, dobjas rejas.
Viņa balss pieklusa līdz satrauktam čukstam, un, acis neatvēris, viņš piešķieba galvu, it kā vērīgi klausītos. Tas izskatījās tik reāli, ka arī es, šķiet, dzirdēju mežonīgos rējienus atbalsojamies narcisēs.
— Sākumā nepievērsu tam uzmanību. Nodomāju, ka' suns aprej vāveres. Taču tad negantajām rejām pa vidu izdzirdu palīgā saucienus. — Viņš izslējās krēslā taisni un, nāsīm ietrīcoties, uzmeta man drūmu skatienu.
— Steidzos turp un drīz vien ieraudzīju šausmīgu skatu.
Viņš pieklusa un pārvilka ar plaukstu pār pieri, it kā
vēl tagad atgainīdams atmiņas par redzēto ainu.
— Ar muguru pret koku atspiedusies, stāvēja kāda dāma. Svārki viņai bija saplosīti vienās skrandās, lieli sakosti asinīs, ar sauļošanās krēslu viņa centās atvairīt satracinātu bulterjeru. Tas, nezvērs, atplestu, putainu rīkli rēkdams lēkāja ap viņu, gaidot izdevīgu brīdi. Bija skaidri redzams, ka dāma sāk pagurt. Nedrīkstēju zaudēt ne mirkli.
Vēl joprojām aizvērtām acīm, lai skaidrāk redzētu notēloto ainu, Kralevskis izslējās krēslā, izrieza plecus, sejā iegūla izaicinoša izteiksme — sak, es ne paša velna nebīstos, — vārdu sakot, tāda cilvēka izteiksme, kurš gatavs glābt dāmu no saniknota bulterjera.
— Pacēlu savu smago spieķi un metos uz priekšu, skaļi uzsaukdams uzmundrinājumu dāmai. Suns, izdzirdis manu balsi, tūliņ, drausmīgi rēkdams, lēca virsū man, un es iebelzu tam ar tādu spēku, ka spieķis pārlūza. Dzīvniekam, kaut arī viņš bija apdullināts, spēka vēl pietika pārpārēm; es biju palicis pilnīgi neaizsargāts, bet suns, zobus atņirdzis, lēca man tieši pie rīkles.
Kralevskim stāstot bija pat nosvīdusi piere, tādēļ viņš apklusa, lai izvilktu mutautu un noslaucītu sviedrus. Es aizrāvies jautāju, kas notika tālāk. Kralevskis atkal salika rokas kā lūgsnā un turpināja.
— Izmantoju vienīgo iespēju. Izredzes bija tūkstotis pret vienu, taču man citas izejas nebija. Kad zvērs lēcienā tuvojās manai sejai, es iegrūdu viņam roku rīklē, sagrābu viņa mēli un no visa spēka pagriezu. Suņa zobi sacirtās ap manu locītavu, izsprāga asinis, bet es vaļā nelaidos, jo sapratu, ka uz spēles mana dzīvība. Suns mani raustīja šurp un turp, un man likās, ka tas ilgst veselu mūžību. Biju pagalam piekusis. Tad nezvērs pēkšņi konvulsīvi noraustījās un kļuva ļengans. Es biju uzvarējis. Biju nezvēru nožņaudzis ar viņa paša mēli.
Es jūsmīgi nopūtos. Brīnišķīgs stāsts, turklāt varbūt pat patiess. Un, ja arī ne, vismaz tā tiešām varēja notikt. Es jutu līdzi Kralevskim, kurš izdomāja pats savu bulterjeru, ko nožņaugt, ja dzīve viņam to bija liegusi. Ieminējos, ka patiesi bijis ļoti drosmīgi pieveikt suni tādā veidā. Kralevskis atvēra acis, nosarka tīksmē par manu acīm redzamo sajūsmu un pazemīgi pasmaidīja.
— Nē, nē, kas nu par drosmi! — viņš iebilda. — Raugi, apdraudēta bija dāma, un džentlmenim nebija citas izejas. Dieva vārds!
Atradis manī pateicīgu un jūsmīgu klausītāju, Kralevskis kļuva arvien vaļsirdīgāks. Viņš man stāstīja aizvien jaunus piedzīvojumus, un katrs nākamais bija satraucošāks par iepriekšējo. Es atklāju, ka, viltīgi iedvesis viņam vienā rītā kādu domu, varēju būt drošs par jaunu stāstu nākamajā dienā, kad viņa iztēle no tās būs paguvusi izveidot jaunus piedzīvojumus. Elpu aizturējis, klausījos, kā ceļā uz Murmansku vienīgi viņš un Kāda Dāma izglābušies kuģa bojā ejā («man bija Murmanskā darīšanas»). Divas nedēļas viņi kopā ar dāmu dreifējuši uz leduskalna, sasalušām drēbēm, pārtiekot vienīgi no kādas jēlas zivs vai kaijas, līdz beidzot abi izglābti. Kuģis, kas viņus pamanījis, viegli būtu varējis pabraukt garām, ja Kralevskim nebūtu iešāvusies prātā atjautīga doma: viņš izmantojis dāmas kažoku, lai aizdedzinātu signāluguni.
Mani pilnīgi apbūra stāsts par to, kā viņš nokļuvis bandītu nagos Sīrijas tuksnesī («kad vedu kādu dāmu apskatīt senās kapenes») un, kad nelieši draudējuši viņa daiļo pavadoni aizvest un paturēt par ķīlnieci, viņš piedāvājies lcļūt par ķīlnieku dāmas vietā. Taču bandīti, droši vien nodomādami, ka dāma būtu tīkamāka ķīlniece, priekšlikumu noraidījuši. Kralevskis necieta asins izliešanu, bet kas gan džentlmenim atlika? Ar nazi, ko bija paslēpis zābaka stulmā, viņš nogalināja visus sešus bandītus.
Pasaules kara laikā viņš, protams, bijis slepenajā dienestā. Nomaskēts ar bārdu, viņš nomests ienaidnieka aizmugurē, lai tur sastaptos ar otru angļu spiegu un iegūtu zināmus plānus. Nepavisam nejutos pārsteigts, kad izrādījās, ka otrs spiegs ir Kāda Dāma. Viņu bēgšana (ar visiem plāniem) no policijas mašīnas, kas spļāva virsū dzīvu uguni, bija īsts asprātības šedevrs. Kurš gan cits, ja ne Kralevskis, bija izdomājis ielauzties arsenālā, pielādēt visas šautenes ar tukšām patronām un pēc tam, kad bija nodārdējuši šāvieni, nokrist un izlikties par mirušiem?
Es tā pieradu pie Kralevska brīnumstāstiem, ka droši noticēju arī tajās retajās reizēs, kad viņš izstāstīja kaut ko tādu, kas nepavisam nebūtu ticams. Un ar to viņš iekrita. Kādu dienu viņš man stāstīja par savām jaunības dienām Parīzē: vienu vakaru pastaigājoties, viņš redzējis, kā rupjš milzenis izturas nelietīgi pret Kādu Dāmu. Kralevskis, džentlmeņa jūtu mudināts, iebelzis neģēlim pa galvu ar spieķi. Izrādījies, ka šis ir Francijas meistar- cīkstonis, tādēļ nekavējoties pieprasījis gandarījumu; Kralevskis izaicinājumu pieņēmis. Cīkstonis ieteicis sastapties ringā un tur izcīnīt divkauju; Kralevskis piekritis. Noteikta sastapšanās diena, un Kralevskis sācis gatavoties cīņai («dārzeņu diēta un intensīvs treniņš»); kad lielā diena pienākusi, viņš bijis lieliskā formā. Pretinieks — pēc Kralevska vārdiem, tas gan garā, gan miesā bija pielīdzināms neandertālietim — bijis visai pārsteigts par Kralevska drosmi stāties šim pretī. Veselu stundu viņi nocīnījušies ringā, nevienam negūstot izšķirošu pārsvaru. Tad Kralevskis piepeši atcerējies paņēmienu, ko viņam iemācījis kāds draugs — japānis. Straujā tvērienā viņš pacēlis smago pretinieku gaisā, savirpinājis un izsviedis no ringa. Nelaimīgais tik smagi sasities, ka nogulējis trīs mēnešus slimnīcā. Kralevskis vēl piebilda, ka tas bijis taisnīgs sods nelietim, kurš savā zemiskumā pacēlis roku pret dāmu.
šā stāsta iejūsmināts, es apvaicājos, vai Kralevskis neiemācītu man dažus laušanās elementus, kas varētu lieti noderēt, ja gadītos ieraudzīt briesmās nonākušu dāmu. Kralevskis šķita visai negribīgs, tomēr beidzot apsolīja — varbūt kādreiz vēlāk, kad mūsu rīcībā būšot plašākas telpas, viņš man parādīšot pāris paņēmienu. Viņš šo sarunu bija aizmirsis, bet es ne, un tajā dienā, kad viņš ieradās man palīdzēt uzbūvēt būri Zagažatām, nolēmu viņam atgādināt solījumu. Kamēr dzērām tēju, es nogaidīju piemērotu klusuma brīdi sarunā un ieminējos Kralevskim par viņa teiksmaino cīņu ar Francijas meistarcīkstoni. Kralevskim, likās, šis atgādinājums nepavisam nepatika. Viņš nobāla un steigšus centās mani apklusināt. ,
— Ar to ļaudis nemēdz lielīties, — viņš aizsmacis man pačukstēja.
Es biju ar mieru respektēt viņa godprātīgo pieticību, ja viņš pamācīs man cīkstēties. Piebildu, ka vēlos vienīgi iemācīties dažus visvienkāršākos paņēmienus.
— Labi, — Kralevskis noteica, aplaizīdams lūpas, — ceru, ka varēšu tev ierādīt pāris viselementārāko pozīciju. Tikai iegaumē, ka nepieciešams ļoti ilgs laiks, lai kļūtu par labu cīkstoni.
Sajūsmināts apvaicājos, vai mēs lauzīsimies ārā verandā, kur arī pārējie varētu noskatīties, vai ieslēgsimies dzīvojamā istabā. Kralevskis izšķīrās par dzīvojamo istabu. Viņš sacīja, ka esot ļoti svarīgi, lai nekas nenovērstu mūsu uzmanību. Iegājām istabā, atbīdījām mēbeles gar sienām, un tad Kralevskis negribīgi novilka svārkus.
Viņš paskaidroja, ka galvenais un svarīgākais princips cīņā esot izsist pretinieku no līdzsvara. To varot izdarīt, apķerot pretinieku ap vidukli un ar strauju rāvienu paraujot sānis. Viņš demonstrēja paņēmienu, mani satverdams un saudzīgi nomezdams uz dīvāna.
— Nu, — viņš teica, pirkstu pacēlis, — saprati?
Atteicu, ka man viss liekas saprotams.
— Tad ir labi! — Kralevskis noteica. — Tagad svied tu mani.
Nolēmu neapkaunot savu skolotāju un sviedu viņu ļoti aizrautīgi. Metos pāri istabai, sagrābu viņu ap vidu, saspiedu no visa spēka, lai viņš nevarētu izlocīties, un tad ar veiklu rokas pagriezienu triecu tuvākajā krēslā. Diemžēl trieciens nebija pietiekami spēcīgs, viņš palidoja krēslam garām un nogāzās uz grīdas, izgrūzdams tik nelabu kliedzienu, ka no verandas saskrēja visi manējie. Pacēlām nobālušo, vaidošo laušanās čempionu, noguldījām viņu uz tahtas, un Margo aizskrēja pēc degvīna.
— Dieva dēļ, ko tu viņam nodarīji? — vaicāja māte.
Es teicu, ka vienīgi paklausīju viņa pamācībām. Viņš
pats uzaicināja, lai viņu metot, un es metu. Viss notika gaužām vienkārši, un es nesaprotu, kādēļ mani varētu par kaut ko vainot.
— Tu taču pats neapzinies savu spēku, mīļais, — māte sacīja, — tev gan derētu būt piesardzīgākam.
— Sasodīti muļķīgs stiķis, — noteica Leslijs, — tā tu viņu varēji nogalināt.
— Es pazinu kādu vīru, kas pēc metiena laušanās sacīkstes palika kropls uz mūžu, — Larijs labprāt pastāstīja, ko zināja.
Kralevskis ievaidējās skaļāk.
— Tu, Džerij, tiešām lāgiem izrīkojies gaužām muļķīgi, — māte uztraukta mani norāja, droši vien gara acīm skatīdama Kralevski līdz mūža galam kvernam stumjamā, krēslā.
Sašutis par šo, kā man šķita, netaisno kritiku, es vēlreiz uzsvēru, ka neesmu vainīgs. Viņš man pastāstīja, kā ar pretinieku jāapietas, un pēc tam uzaicināja mani to nodemonstrēt. Tādēļ es viņu sviedu.
— Esmu pārliecināts, ka viņš tev nemācīja rīkoties tik traki, — teica Larijs. — Tu varēji viņam pārlauzt mugurkaulu. Tāpat kā puisim, kuru es pazinu, — tam mugurkauls bija pārlauzts kā banāns. Ļoti interesanti. Viņš pats man stāstīja, ka kauli dūrušies cauri ādai.
Kralevskis atvēra acis un uzmeta Larijam mokpilnu skatienu.
— Vai es drīkstu palūgt mazliet ūdens? — viņš vārgi ierunājās.
Šai brīdī atgriezās Margo ar degvīnu, un mēs piespiedām Kralevski mazliet iedzert. Sejā atgriezās sārtuma atblāzma, tad viņš atkal atlaidās guļus un no jauna aizvēra acis.
— Tā ir laba zīme, ka varat piecelties sēdus, — mundri ierunājās Larijs, — kaut gan nedomāju, ka uz to var pārāk droši paļauties. Reiz pazinu mākslinieku, kas novēlās no redeļkāpnēm un pārlauza mugurkaulu; viņš nostaigāja veselu nedēļu, iekams to konstatēja.
— Žēlīgā debess, tiešām? — Leslijs ļoti ieinteresēts iesaucās. — Un kas ar viņu notika?
— Viņš nomira, — Larijs atteica.
Kralevskis piecēlās sēdus un vāri pasmaidīja.
— Varbūt jūs būtu tik laipni un ļautu Spiro aizvest mani uz pilsētu, būs prātīgāk, ja aprunāšos ar ārstu.
— Jā, protams, Spiro jūs aizvedīs, — māte sacīja. — Jums jāaizbrauc uz Teodora laboratoriju un jāpalūdz, lai viņš izdara rentgena uzņēmumu, tāpat, prāta nomierināšanas dēļ.
Ievīstījām bālo, bet ļoti mierīgo Kralevski daudzās segās un uzmanīgi noguldījām mašīnas aizmugures sēdeklī.
— Palūdziet, lai Teodors ar Spiro atsūta mums ziņu, kā jums klājas, — sacīja māte. — Ceru, ka drīz atlabsiet. Man gaužām žēl, ka tā iznāca; Džerijs izturējās ļoti vieglprātīgi.
Nu bija pienācis Kralevska dzīves lielais brīdis. Viņš sāpīgā nevērībā pasmaidīja un vārgi atmeta ar roku.
— Lūdzami, neraizējieties. Nedomājiet vairs par to, — viņš sacīja. — Un nepārmetiet zēnam, viņš nav vainīgs. Es, redziet, sen nebiju trenējies.
Vēlu vakarā Spiro atgriezās no žēlsirdīgā samarieša gaitām un atveda mņms vēstulīti no Teodora.
— Dārgā misis Darela, rentgena uzņēmumi, ko izdarīju misteram Kralevskim, rāda, ka lauztas divas ribas: viena diemžēl visai nopietni. Viņš man neatklāja nelaimes gadījuma cēloni, taču redzams, ka tas noticis, iedarbojoties lielam spēkam. Domāju, ja viņš apmēram nedēļu pavalkās apsējus, nekādu paliekošu seku nebūs.
Sirsnīgi visus sveicinādams, Jūsu Teodors
P. S. Vai neesmu pagājušajā ceturtdienā aizmirsis pie Jums mazu, melnu kastīti? Tajā atradās ļoti interesanti malārijas odu eksemplāri, ko biju savācis, un nu esmu to kaut kur pametis. Lūdzu, paziņojiet.