SEŠPADSMSTĀ NODAĻA
LILIJU ezers
Zagažatas ļoti ņēma ļaunā ieslodzīšanu, kaut gan viņu mītne bija liela un ērta. Tā kā viņas bija milzīgi ziņkāras, viņām gaužām grūti bija paciest, ja nespēja pārbaudīt un komentēt visu, kas tuvumā notiek. Viņu redzes loks tagad nesniedzās tālāk par mājas fasādi, un, ja kaut kas norisinājās mājas otrā pusē, Zagažatas vai prātu zaudēja; nikni žadzinādamas un klaigādamas, tās lidoja pa būri loku lokiem, bāzdamas galvu cauri režģiem, pūlēdamās saskatīt, kas tur notiek. Tā notiesātas ieslodzījumā, viņas varēja vairāk laika ziedot studijām — noturīgi apgūt grieķu un angļu valodu un prasmīgi atdarināt dabā dzirdamas skaņas. Ļoti drīz viņas iemācījās nosaukt vārdā visus ģimenes locekļus; neiedomājamā viltībā viņas nerroja Spiro: nogaidīja, līdz viņš iekāpa mašīnā un nobrauca gabaliņu pa nogāzi lejup, tad no būra kakta skaļi ieķērcās: «Spiro … Spiro .. . Spiro …» Nabaga Spiro nobremzēja un nāca atpakaļ, vaicādams, kas viņu saucis. Daudz nevainīga prieka Zagažatām sagādāja arī saucieni: «Ej prom!» un «Nāc šurp!», ko viņas bēra aši vienu pēc otra, pārmaiņus gan grieķiski, gan angliski, galīgi samulsinot suņus. Varens joks viņām šķita arī maldināt nabaga nelaimīgo vistiņu baru, kuras augām dienām rakņājās olīvju birzīs. Kalpone zināmos laikos iznāca pie virtuves durvīm, sāka klakstināt un aizsmakušā balsī, gandrīz it kā žagodamās, saukt vistas, kas saprata, ka nu tiks dota barība, un kā pēc burvja mājiena tecēja uz virtuves durvju priekšu. Tiklīdz Zagažatas bija iemācījušās aicinājuma signālu, viņas galīgi sajauca vistām galvu. Parasti viņas nogaidīja visnepiemērotāko brīdi, lai liktu lietā savu māku, — kad vistas ar lielām mokām un klaigāšanu bija apmetušās zemākajos koku zaros vai pēcpusdienas karstumā sagūlušas miršu ēnā atpūsties. Tikko tās paguva tīksmi iesnausties, Zagažatas ļāva atskanēt aicinājumam — viena atdarināja žagu skaņas, otra klaksti- nāja. Vistas pameta visapkārt tramīgu skatienu, gaidīdamas, ko darīs citas. Zagažatas sauca un aicināja aizvien vilinošāk un neatlaidīgāk. Pēkšņi viena vista, nenoturīgāka par citām, ķērkdama pielēca kājās un metās tieši pie Zagažatu būra, bet pārējās, ķērkdamas un spārnus plivinādamas, tai pakaļ. Pieskrējušas pie būra režģiem, tās kladzināja un ķērca, mina cita citai uz kājām, izdalīja knābja cirtienus pa kreisi un pa labi un pēc tam aizkusušas nekārtīgā barā mīņājās ap būri un lūkojās augšup, kur Zagažatas, slaidas un elegantas savos melnbaltajos svārkos, ķiķinādamas nolūkojās lejup kā lielpilsētas rezgaļu pāris, kam izdevies piemuļķot veselu baru nopietnu, vientiesīgu laucinieku.
Suņi Zagažatām patika, kaut gan tās nepalaida garām nevienu izdevību viņus panerrot. Sevišķi viņas ieredzēja Rodžeru, kurš bieži vien aizgāja pie viņām ciemos un saslietām ausīm gulēja pie stiepļu pinuma, bet Zagažatas tupēja collas trīs atstatu un visu laiku klusā, smalkā bal- stiņā kaut ko vāvuļoja, reizēm dobji, skaļi iesmiedamās, it kā stāstītu viņam nepieklājīgas anekdotes; Nekad viņas nekaitināja Rodžeru tik stipri kā abus pārējos suņus, nekad necentās pievilināt tik tuvu būrim, lai piķējot iecirstu knābi viņam astē, kā bieži vien mēdza izrīkoties ar Smuli un Sušķi. Kā jau teikts, Zagažatām suņi patika, bet viņām gribējās, lai tie izskatās un izturas kā suņi; kad mūsu vidū uzradās Dodo, Zagažatas konsekventi atteicās noticēt, ka tas ir suns, un jau no paša sākuma izrādīja tai ņirdzīgu, skaļu nicināšanu.
Dodo piederēja dendidinmontu terjeru sugai. Šās sugas suņi atgādina iegarenus, spalvām apaugušus balonus ar zemām, līkām kājelēm. milzīgām, izvalbītām acīm un garām, noļukušām ausīm. Lai cik dīvaini tas bija, šis suņa izdzimtenis mūsu mājā ieradās, pateicoties māmuļai. Kādam mūsu draugam piederēja vesels pārītis šādu ērmu, kuriem pēkšņi (pēc ilgiem neauglības gadiem) atskrēja seši kucēni. Nabaga cilvēks nezināja, ko iesākt, un bija pa malu malām izmeklējies kucēniem labus saimniekus, tādēļ māte neapdomīgā labsirdībā bija apsolījusies vienu paņemt. Kādu pēcpusdienu viņa devās ceļā izmeklēt savu kucēnu un visai negudri izraudzījās kucīti. Tobrīd viņai neienāca prātā, cik bīstami ir ievest kuci mājā, kur priekšā ir tikai vīriešu kārtas suņi. Pasitusi kucēnu (kas atgādināja desu ar vārgu apziņas izpausmi) padusē, māte iekāpa mašīnā un triumfāli atgriezās mājup, lai iepazīstinātu visu ģimeni ar savu jauno guvumu. Kucēns, nolēmis piešķirt šim gadījumam svarīgāku nozīmi, vēma visu laiku, kamēr atradās mašīnā. Ģimenes locekļi, sapulcējušies verandā, vēroja mātes lepnumu, kas izvalbītām acīm klumburoja pa taciņu šurp; lai panestu garo, neveiklo augumu, mazajām kājelēm vajadzēja kustēties mežonīgā ātrumā, pat ausis piepūlē plīvoja; šad tad kucēns apstājās pie puķu dobes, lai atvieglotu dūšu.
— O, cik viņš jauks! — iesaucās Margo.
— Žēlīgais dievs! Tas taču izskatās pēc jūras gurķa, — sacīja Leslijs.
— Māt! Saki vienam cilvēkam, — Larijs bezgalīgā nicināšanā nopētīja Dodo, — kur tu atradi šo Frankenšteinu suņa izskatā?
— O, viņš taču ir tik jaukiņš! — atkārtoja Margo.
— Kas viņam vainas?
— Tas nav viņš, tā ir viņa, — paskaidroja māte, lepni aplūkodama savu ieguvumu. — Viņu sauc par Dodo.
— Divas aplamības jau pašā sākumā, — noteica Larijs.
— Vispirms, šāds vārds dzīvniekam ir nejēdzīgs, otrkārt, ievest kuci mājā, kur priekšā trīs suņu kranči, nozīmē tīšu prātu skriet postā. Turklāt — palūkojies uz viņu! Kas tas par augumu! Vai tas lopiņš cietis katastrofā vai arī piedzimis tik ķēmīgs?
— Nerunā muļķības, mīļais, tā ir tāda suga. Viņiem jābūt tādiem.
— Tīrās blēņas, māt; tas ir un paliek ērms. Vai gan kāds cilvēks no laba prāta gribētu izaudzēt šādu šaus- moni?
Es paskaidroju, ka āpšu suņiem ir tāds pats veidojums un tie tiek audzēti, lai medībās varētu līst āpšu alās. Droši vien dendidinmontus audzē līdzīgam nolūkam.
— Šī nu gan izskatās tāda, it kā būtu audzēta, lai līstu notekcaurulēs, — piebilda Larijs.
— Nerunā tik riebīgi, mīļais. Šie mazie sunīši ir ļoti jauki un turklāt ļoti uzticīgi.
— Šķiet, ka viņiem tiešām jābūt uzticīgiem, ja kāds par viņiem liekas zinis; nedomāju, ka viņiem ir daudz cienītāju.
— Manuprāt, tu pret viņu izturies gaužām nejauki, un, galu galā, tu neesi nekāds spriedējs par skaistumu; tas arī nemaz nav galvenais, un, pirms tu met akmeni uz citu, padomā labāk par baļķi savā acī, — uzvaroši nodeklamēja Margo.
Larijs uzmeta viņai pārsteigtu skatienu.
— Vai tas ir sakāmvārds vai citāts no kādas celtnieku avīzes? — viņš apvaicājās.
— Tu man esi galīgi apnicis, — Margo majestātiskā nicībā atbildēja.
— Labi, labi, — iejaucās māte, — nestrīdieties. Tas ir mans sunītis, un man tas patīk, ar to viss ir izšķirts.
Tā Dodo ienāca mūsu mājās un drīz vien atklāja visas savas vainas un trūkumus, sagādājot mums vairāk noņemšanās un nepatikšanu nekā visi pārējie suņi kopā. Vispirms, viņai viena pakaļkāja lāgā neturējās locītavā un jebkurā laikā, dienu vai nakti, bez kāda redzama iemesla varēja gurnā izmežģīties. Dodo, kas nepavisam nebija stoiķe, šādu katastrofu brīžos sāka nelabā, spalgā balsī gaudot, turklāt aizvien skaļāk, līdz beidzot neviens to vairs nespēja izturēt. Dīvaini, ka ar kāju nekad negadījās nekas ļauns, kad viņa devās pastaigās vai neveiklā aizrautībā kūņojās pa verandu ar bumbiņu. Toties vakaros, kad ģimene mierīgi sēdēja vienkop un katrs bija nogrimis lasīšanā, rakstīšanā vai adīšanā, Dodo kāja pēkšņi izlēca no locītavas, viņa atkrita uz muguras un tik nelabi iekaucās, ka mēs pielēcām stāvus. Kamēr Dodo kāja tika ievilkta atpakaļ vietā, viņa bija kaukdama tā nogurusi, ka tūliņ iegrima dziļā, mierīgā miegā, bet mēs bijām sanervozējušies un visu vakaru vairs nespējām nekā prātīga darīt.
Drīz atklājām arī, ka Dodo saprāts ir gaužām aprobežots. Vienlaikus viņas galviņā pietika vietas tikai vienai domai, bet, ja tā bija tur ieperinājusies, tad Dodo pie tās turējās par spīti visam. Viņa diezgan ātri pēc ierašanās nolēma, ka māte pieder vienīgi viņai, tomēr pārāk uzmācīgi savas īpašnieka tieksmes neizrādīja līdz tam brīdim, kamēr māte kādu pēcpusdienu aizbrauca uz pilsētu iepirkties, atstādama Dodo mājās. Pārliecināta, ka māti nemūžam vairs neredzēs, Dodo sāka sērot un, žēli gaudodama, slāja apkārt pa māju, turklāt ik pa brīdim sirdssāpes kļuva tik gaužas, ka pakaļkāja izlēca no locītavas. Mātes atgriešanos viņa apsveica ar neapvaldītu prieku, bet cieši apņēmusies kopš šā mirkļa vairs nekad neizlaist māti no acīm, lai tā atkal nepazustu. Viņa pielipa mātei kā dadzis, neatkāpdamās gandrīz ne soli. Ja māte apsēdās, Dodo apgūlās viņai pie kājām; ja māte piecēlās, lai pārietu pār istabu paņemt grāmatu vai cigareti, Dodo tūliņ devās pa pēdām un kopā ar māti atgriezās un tūliņ atkal apgūlās, pie kam Dodo atviegloti nopūtās, iedomājoties, ka izdevies aizkavēt mātes bēgšanas mēģinājumu. Viņa neatkāpās pat tad, kad māte gāja vannā, uzticīgi nosēdās pie vannas un nenolaida acu no mātes. Ja iedomājās Dodo atstāt aiz vannas istabas durvīm, viņa sāka neganti kaukt un skrāpēties, līdz kāja, protams, izlēca no locītavas. Viņai šķita, ka nav droši laist māti vannas istabā pat tad, ja viņa pati stāv sardzē. Viņa laikam domāja, ka māte var aizbēgt pa ūdens notekas caurumiņu.
Rodžers, Smulis un Sušķis sākumā izturējās pret Dodo ar iecietīgu nicināšanu; suņi viņai nepievērsa uzmanību, jo viņa bija par resnu un gausu, lai dotos tālākās pastaigās, un, ja kāds iedomājās ar viņu parotaļāties, viņai uznāca īsta vajāšanas mānija; šādos brīžos Dodo joņoja uz mājām un kaukdama brēca pēc palīdzības. Tādēļ suņi sāka viņu uzskatīt par apnicīgu un nevajadzīgu mājturības piederumu, līdz atklāja, ka zināmos laikos viņai piemīt neatvairāma pievilcība. Dodo pati pret šīm parādībām savā dzīvē izturējās ar aizkustinošu nevainību. Viņu ne tikai pārsteidza, bet pat nobiedēja negaidītā popularitāte, kad pielūdzēji ap mūsu māju sāka pulcēties tādiem bariem, ka mātei vajadzēja tos atvairīt ar pamatīgu rungu. Tieši šās viktoriāniskās nevainības dēļ Dodo viegli krita par upuri Sušķa brīnišķīgo rudo uzacu vilinājumam, un viņu piemeklēja par nāvi ļaunāks liktenis, kad māte abus kopā ieslodzīja dzīvojamā istabā, lai pati varētu netraucēta uzklāt tējas galdu.
Visiem (arī Dodo) par milzīgu pārsteigumu, no šīs savienības piedzima kucēns, ērmots, pīkstošs kamoliņš ar mātes figūru un tēva neparasto balto, rudi plankumoto spalvu. Pēkšņi šādā veidā kļūt par māti Dodo šķita ļoti satriecoši, un viņa bezmaz dabūja nervu sabrukumu, jo nu viņu nepārtraukti mocīja gan vēlēšanās palikt pie kucēniņa, gan cenšanās turēties pēc iespējas tuvāk mūsu mātei. Mums sākumā par šīm dvēseles mokām nebija ne jausmas. Beidzot Dodo atrada zelta vidus ceļu — viņa sekoja mātei pa pēdām, stiepdama mutē līdzi kucēnu. Viņa jau bija kucēnu nonēsājusi veselu rīta cēlienu, pirms mēs to atklājām; nabaga mazulis, aiz galvas mutē saņemts, karājās un šūpojās kā svārsteklis, kamēr Dodo lāčoja mātei pa pēdām. Nelīdzēja ne rāšana, ne pierunāšana, māte bija spiesta apmesties guļamistabā kopā ar Dodo un kucēnu, un mēs viņai ēdienreizēs nesām augšā paplāti. Taču arī no tā nebija nekāda labuma: tiklīdz māte piecēlās no krēsla, Dodo tūliņ sagrāba kucēnu zobos un izbīļa pilnām acīm modri vēroja māti, gatava nepieciešamības gadījumā sekot tai, kurp vien vajadzēs.
— Ja tā turpināsies, tas kucēns izaugs par žirafi, — ieminējās Leslijs.
— Zinu, — atteica māte. — Nabaga mazā radībiņa. Bet ko lai es iesāku? Dodo grābj viņu zobos, tikko es pasniedzos iesmēķēt cigareti.
— Visprātīgākais būtu to noslīcināt, — sacīja Larijs. — Tur taču izaugs vistrakākais ērms. Paskatieties tikai uz abiem vecākiem.
— Neviens viņu neslīcinās! — dusmīgi attrauca māte.
•— Neesi jel tāds šausmonis! — sašuta Margo. — Mazais nabadziņš!
— Man gan šķiet pārlieku smieklīgi, ja cilvēks ļauj, lai suns viņu iesloga kā cietumā.
— Tas ir mans suns, un, ja es gribēšu te palikt sēžam, tad palikšu, — māte apņēmīgi noteica.
— Cik ilgi? Tas taču var turpināties mēnešiem.
— Gan es kaut ko izdomāšu, — māte cienīgi atbildēja.
Beidzot viņa patiesi izdomāja ļoti vienkāršu atrisinājumu. Viņa nolīga kalpones mazāko meitenīti, kas Dodo vietā nēsāja kucēnu. Dodo šāds iznākums, šķiet, pilnīgi apmierināja, un māte atkal varēja brīvi kustēt pa māju. Viņa gāja no istabas uz istabu kā Austrumu augstmaniete, viņai ūz papēžiem sekoja Dodo, bet gājienu noslēdza mazā Sofija, kas, piepūlē acis pārgriezusi un mēles galiņu starp lūpām pabāzusi, stiepa lielu dīvānspilvenu, uz kura atdusējās Dodo atvase. Ja māte gribēja kaut kur ilgāk uzkavēties, Sofija cienīgi nolika spilvenu zemē un Dodo, dziļi nopūzdamās, apsēdās blakus kucēnam. Tiklīdz māte sarosījās, lai ietu tālāk, Dodo piecēlās, noskurinājās, ieņēma savu vietu gājienā un Sofija pacēla spilvenu, it kā nestu uz tā karaļa kroni. Māte vēl pameta skatienu pāri brillēm, lai konstatētu, ka karavāna kārtībā, viegli palocīja galvu, un visa sabiedrība devās tālāk pie nākamā darba.
Ik vakaru māte izveda suņus pastaigā, un mums visiem sagādāja lielu jautrību noskatīties, kā procesija virzās pa nogāzi lejup. Rodžers, kā daždien vecākais suns, gāja priekšgalā, viņam sekoja Smulis un Sušķis. Pēc tam gāja māte, uzlikusi galvā milzīgu salmu platmali, kurā viņa izskatījās kā dzīva sēne; vienā rokā viņai bija dārza lāpsta, ar ko izrakt interesantus savvaļas augus. Dodo, izvalbītām acīm un izkārtu mēli, zvalstījās mātei nopakaļ, un Sofija, nesdama uz spilvena karalisko kucēnu, veidoja arjergardu. Larijs šo gājienu iesauca par mātes cirku un kaitināja māmuļu, kliegdams pa logu nopakaļ:
— Ei, cienīgā! Kad tad jūsu cirkā sāksies lielā izrāde?
Viņš nopirka pudeli šķidruma, kas veicinot matu augšanu, un ieteica izmēģināt, vai nevarot pārvērst Sofiju par Bārdaino dāmu.
— Tieši tā jums trūkst, cienīgā, — viņš aizsmakušā balsī ņēmās iegalvot. — Tā būs augsta klase. Augstas klases cirka kumēdiņiem Bārdainā dāma ir aplam vajadzīga.
Taču, par spīti visam, māte tomēr ik vakaru ap pulksten pieciem veda savu karavānu uz olīvju birzīm.
Salas ziemeļdaļā bija liels ezers ar jauku, skanīgu nosaukumu — Antiniotiss, un tā bija viena no mūsu iemīļotajām ekskursiju vietām. Ezers bija apmēram jūdzi garš, sekls un gar krastiem apaudzis ar biezām meldru un niedru krēpēm; no jūras to vienā galā šķīra liela, nolaidena baltu smilšu kāpa. Teodors katru reizi devās mums līdzi uz ezeru, jo mums abiem bija bagātīgi pētījumu lauki krastmalas dīķīšos, grāvjos un dūņu bedrēs. Leslijs stiepa līdzi veselu šaujamrīku bateriju, jo niedrājā čumēja un mudžēja ūdensputni, bet Larijs paņēma līdzi milzu harpūnu un stundām kvernēja pie ezera ietekas jūrā, cerēdams nodurt prāvāku zivi, kādu tur netrūka. Māte apkrāvās ar ēdmaņas kurvjiem, tukšiem groziem, kur ielikt dēstus, un dažādiem dārznieka rīkiem, lai varētu izrakt retus augus. Margo ekipējums, šķiet, bija visvienkāršākais: peldkostīms, liels dvielis un pudele sauļošanās eļļas. Ar šādu bagāžu mūsu braucieni uz Antiniotisu atgādināja lielas ekspedīcijas.
Taču bija viens brīdis gadā, kad ezers šķita skaistāks nekā parasti, proti, liliju ziedēšanas laikā. Slaidais ieloks gar kāpu, kas stiepās starp līci un ezeru, bija vienīgā vieta visā salā, kur auga smilšu lilijas — dīvaini, kroplīgi, smiltīs paslēpti sīpoli, no kuriem reizi gadā uzdīga biezas, zaļas lapas un uzplauka balti ziedi, tā ka visa kāpa izskatījās kā liliju šļūdonis. Mēs allaž devāmies uz ezeru šajā laikā, jo skats patiesi bija neaizmirstams. Neilgi pēc tam kad Dodo bija kļuvusi par māti, Teodors mums paziņoja, ka lilijas drīz uzziedēs, un mēs sākām gatavoties ceļojumam uz Antiniotisu. Drīz vien konstatējām, ka māte ar zīdaini ģimenē spēj izraisīt nopietnus sarežģījumus.
— Šoreiz mums vajadzēs braukt ar laivu, — sacīja māte, pētīdama komplicētu adījuma rakstu, ap kuru viņa pašlaik darbojās.
— Ar laivu brauciens ir divreiz ilgāks, — ieminējās Larijs.
— Mēs nevaram braukt ar mašīnu, mīļais, jo Dodo mašīnā kļūst slikti, turklāt mums visiem tur nemaz nepietiks vietas.
— Tu taču neiedomāsies ņemt to ķēmu līdzi? — Larijs šausmās noprasīja.
— Mums viņa jāņem līdzi, mīļais… divi kreiliski, vienu nolaist… es nevaru atstāt viņu mājās … trīs kreiliski … tu taču zini, kāda viņa ir.
— Nu tad noīrē viņai īpašu mašīnu. Lai nelabais mani parauj, ja man jābrauc pa pasauli tādā izskatā, it kā es nule būtu aplaupījis suņu audzētavu!
— Viņa nevar braukt mašīnā. Visu laiku cenšos tev to ieskaidrot. Tu zini, ka viņai mašīnā kļūst nelabi… Un tagad liec mani vienu mirkli mierā, mīļais, es skaitu valdziņus.
— Smieklīgi… — Larijs izmisīgi iesāka.
— Septiņpadsmit, astoņpadsmit, deviņpadsmit, divdesmit, — māte skaļi un dusmīgi skaitīja.
— Smieklīgi, ka mums jāmet tik liels līkums tādēļ vien, ka Dodo sāk vemt, tikko ierauga automobili.
— Te nu bija! — māte nikni iesaucās. — Nu tu sajauci skaitu. Man nepatīk, ka tu ņemies strīdēties, kad es adu.
— Un kā tu zini, ka uz jūras viņai nekļūs nelabi? — Leslijs ieinteresēts apvaicājās.
— Cilvēkiem, kam šķebina automobilī, nekad nekļūst nelabi uz jūras, — māte paskaidroja.
— Tam es neticu, — sacīja Larijs. — Tās ir vecu sievu pasakas, vai ne, Teodor?
— Nu, es gan tā neteiktu, — Teodors sprieda. — Esmu gan kaut ko tamlīdzīgu dzirdējis, bet… hm … ziniet. .. nemāku sacīt, vai tas taisnība. Vienīgais, ko es varu droši teikt — man vēl nekad nav kļuvis nelabi mašīnā.
Larijs izbrīnījies paskatījās uz viņu.
— Un ko jūs ar to gribat pierādīt? — viņš pārsteigts vaicāja.
— To, ka laivā man vienmēr uznāk jūras slimība, — Teodors vienkārši paskaidroja.
— Tas ir brīnišķīgi! — iesaucās Larijs. — Ja braucam ar mašīnu, nelabi kļūs Dodo, ja braucam ar laivu, Teodoram piemetīsies jūras slimība. Izvēlies nu!
— Es nezināju, ka jūs sirgstat ar jūras slimību, Teodor, — sacīja māte.
— Tā nu diemžēl ir. Es pats par to esmu ļoti nelaimīgs.
— Man šķiet, ka šādā laikā jūra būs pavisam mierīga un jums slikti nekļūs, — ieminējās Margo.
— Diemžēl, — Teodors sacīja, šūpodamies pirkstgalos, — tam nav nekādas nozīmes. Man kļūst nelabi… ē … pie vismazākās viļņošanās. Reizēm pat kinoteātrī, redzot filmā kuģi zvalstāmies vētrainā jūrā, esmu bijis spiests. .. hm … spiests pamest savu vietu.
— Visvienkāršākais būtu sadalīties, — ierosināja Leslijs. — Puse varētu braukt laivā, bet otra puse — ar mašīnu.
— Tā ir gaiša doma! — nopriecājās māte. — Jautājums ir atrisināts.
Taču jautājums nebūt nebija atrisināts, jo mēs uzzinājām, ka neliels nogruvums aizbēris ceļu uz Antiniotisu, tādēļ ar mašīnu braukt nav iespējams. Vajadzēja braukt ar laivu vai nemaz.
Ceļā devāmies pavisam agri siltā, rasotā rītā, kas solīja karstu dienu urt rāmu jūru. Lai varētu novietot visu ģimeni, suņus, Spiro un Sofiju, mums vajadzēja ņemt abas laivas — «Būtlu» un «Jūras govi». Tā kā «Jūras govij» vajadzēja vilkt tauvā apaļo «Būtlu», tad laivas ātrums
Krietni cieta, tomēr citas izejas nebija. Pēc Larija ierosinājuma, suņi, Sofija, māte un Teodors sakāpa «Būtlā», bet mēs pārējie saspiedāmies «Jūras govī». Diemžēl Larijs nebija ņēmis vērā vienu svarīgu faktoru: ūdens viļņošanos, ko izraisīja «Jūras govs». Vilnis pacēlās laivas pakaļgalā kā zila stikla siena un lielāko augstumu sasniedza tajā brīdī, kad pieskārās «Būtlai», pacēla to gaisā un strauji svieda lejup. Mēs labu brīdi nemaz nepamanījām šā viļņa efektu, jo motora troksnis noslāpēja mātes izmisīgos palīgā saucienus. Kad beidzot apstājāmies un ļāvām «Būtlai» piebraukt klāt, ieraudzījām, ka ar jūras slimību saslimuši ne tikai Teodors un Dodo, bet arī visi pārējie, pat tāds vecs, pieredzējis jūras vilks kā Rodžers. Neatlika nekas cits kā ļaut sirdzējiem pārsēsties «Jūras govī» un ķerties pie airiem, bet Spiro, Larijs, Margo un es novietojāmies «Būtlā». Kad tuvojāmies Antiniotisam, visi jutās labāk, vienīgi Teodors joprojām sakņupis sēdēja pie pašas laivas malas, stingi raudzījās uz savām kurpēm un ļoti skopi atbildēja uz jautājumiem. Apbraucām apkārt pēdējā zemesraga sārtajām un zeltainajām klintīm, kas izskatījās kā ūdenī samestu, pārakmeņojušos milzīgu avīžu kaudzes vai kāda milža bibliotēkas apsūbējušās, pelējuma klātās paliekas; tad «Jūras govs» un «Būtla» iegriezās plašajā, zilajā līcī pie ezera ietekas. Spoži balto smilšu nogāzes aizmugurē pacēlās lilijām klātā kāpa, no kuras neiedomājams daudzums sudrabotu radziņu sniedzās pret debesīm, tikai mūzikas vietā vasaru apliecināja stipra, reibinoša smarža, silts, salds aromāts, tā ka gribējās ievilkt elpu dziļi jo dziļi un paturēt smaržu krūtīs. Motors nošķaudījās un apklusa, klintīs noskanēja īsa atbalss, tad abas laivas, klusi viļņus šļakstinot, slīdēja uz krastu, un pāri ūdens klajam mūs sveica liliju smarža.
Iznesuši krastā mantas un novietojuši tās baltajās smiltīs, devāmies katrs savās gaitās. Larijs un Margo nolikās garšļauku seklajā ūdenī un, liego vilnīšu šūpoti, snauduļoja. Māte aizveda savu karavānu īsā pastaigā, pati apbruņojusies ar dārza lāpstu un kurvi. Spiro, tērpies tikai peldbiksītēs, kurās izskatījās kā tumšs, spalvām apaudzis aizvēsturisks milzenis, bradāja pa upīti, kas no ezera plūda uz jūru; līdz ceļiem dzidrajā ūdenī stāvēdams, viņš turēja žebērkli gatavībā un vēroja zivju barus, kas ņudzēja viņam ap kājām. Es ar Teodoru un Leslijs izlozējām, kurš ezera krasts piederēs mums, kurš viņam, un tad šķīrāmies. Pusceļa robežu ezera krastā iezīmēja liels, greizi noaudzis olīvkoks. Tika norunāts, ka, to sasnieguši, mēs iesim pa savām pēdām atpakaļ, un Leslijs tāpat darīs savā krastā. Tādā veidā bija izslēgta iespēja, ka viņš šaujot aiz pārskatīšanās varētu biezajā niedrājā trāpīt mums. Kamēr mēs abi ar Teodoru kā divi alkatīgi gārņi bradājām pa ūdens lāmām un strautiņiem, Leslijs palēkdamies devās pa krūmiem uz ezera otru malu; ik pa brīdim atskanējis šāviens atbalsojās līdz mums, liecinādams par viņa panākumiem.
Lenča laikā visi izsalkuši sapulcējāmies krastmalā; Leslijs atstiepa pietūkušu mednieka somu ar asinīs samirkušiem zaķiem, irbēm, paipalām, slokām un meža baložiem; mums ar Teodoru mēģenēs un pudelītēs ņudzēja sīki dzīvnieciņi. Liesmoja ugunskurs, uz galdautiem tika sakrauti ēdieni, no jūrmalas atnesa vīnu, kas tur bija turēts vēsumā. Larijs pavilka savu segu kāpā, lai varētu izstiepties visā garumā starp lilijām. Teodors sēdēja stalti izslējies un, bārdu kustinādams, lēnām un metodiski košļāja barību. Margo eleganti atlaidās saulē, klīrīgi knābādama augļus un dārzeņus. Māte un Dodo novietojās liela saulessarga ēnā. Leslijs notupās smiltīs, pārlika bisi pār ceļiem, vienā rokā turēja lielu aukstas gaļas gabalu, bet ar otru domīgi glāstīja bises stobrus. Spiro nometās rāpus pie ugunskura, spoži sviedru pilieni ritēja pār viņa grumbainajiem vaigiem un pazuda biezajās, melnajās krūšu spalvās, kad viņš virs liesmām grozīja septiņas treknas uz iesma uzdurtas slokas.
— Kāda debešķīga vieta! — murmuļoja Larijs, piebāzis muti ar ēdienu un ērti izlaidies starp mirdzošajām puķēm. — Jūtu, ka šī vieta man kā radīta. Man gribētos palikt te guļam mūžīgi mūžam, saņemt ēdienu un dzērienu no kailām, skaistām driādām. Beidzot, protams, pēc gadu simtiem, dziļi un vienmērīgi elpodams, es iebalzamētos ar šo smaržu, un kādā jaukā dienā manas uzticamās dri- ādas redzētu, ka esmu pazudis, palikusi vienīgi smarža. Pasviediet man kādu no šīm, kā liekas, ļoti gardajām vīģēm!
— Es reiz lasīju ļoti interesantu grāmatu par balzamēšanu, — jūsmīgi sāka stāstīt Teodors. — Šķiet, ka senajiem ēģiptiešiem ar mūmijām bijusi milzīga noņemšanās.
Jāsaka, ka . . . ē . .. smadzeņu izsūkšana pa degunu bijis ļoti atjautigs izgudrojums.
— Viņi tās izvilka pa nāsīm ar kaut ko līdzīgu āķim, vai ne? — apvaicājās Larijs.
— Larij, mīļais, nerunā par to, kamēr mēs ēdam.
Pēc lenča atlikāmies olīvkoku ēnā un nosnauduļojām visu karsto pēcpusdienu, klausīdamies cikādu dzidrajā, iemidzinošajā dziesmā. Šad tad kāds no mums piecēlās, nogāja līdz pludmalei, ienira uz brītiņu seklajā ūdenī un tad atvēsinājies atgriezās turpināt diendusu. Pulksten četros Spiro, kas, smagi uz sāniem nozvēlies, bija gulējis krākdams, ar īsu krācienu atmodās un lāčoja lejā uz pludmali atjaunot uguni, lai varētu uzvārīt tēju. Mēs pārējie modāmies lēnām, sasapņojušies, staipīdamies un nopūzdamies un tikai pēc laba brīža nesteidzīgi bridām pa smiltīm uz ugunskuru, kur jau kūpēja un burbuļoja tējas katliņš. Kad mēs, tases rokā turēdami, acis mirkšķinādami un vēl pusaizmiguši, sēdējām ap ugunskuru, starp lilijām nolaidās sarkankrūtītis un tuvojās mums. Putniņa krūteža spoži margoja, ačeles spīdēja. Apstājies apmēram desmit pēdu attālumā, viņš kritiski mūs nopētīja. Nolēmis, ka derētu mūs mazliet uzjautrināt, sīkaliņš aizlēca līdz skaistai arkai, ko veidoja divas lilijas, teatrāli nostājās, izrieza krūtis un notrallināja skaļu, jautru dziesmiņu. To pabeidzis, viņš pēkšņi pielieca galvu, kas izskatījās pēc smieklīgi iedomīgas palocīšanās, tad pacēlās gaisā un aizlaidās, droši vien mūsu smieklu izbiedēts.
— Sarkankrūtīši ir burvīgi putniņi, — ierunājās māte. — Anglijā viens dzīvojās pie manis stundām, kamēr es strādāju dārzā. Man ļoti patīk, kā viņi izriež sarkanās krūtiņas.
— Šis pietupās tiešām tā, it kā paklanītos, — piebilda Teodors. — Jāsaka, ka viņš… ē.. . tā izriezis krūtis, patiesi izskatījās pēc … ļoti sīciņas operdzļedonītes.
— Jā, pēc tādas, kas dzied kaut ko ļoti jautru un vieglu . . . varbūt Strausu, — piekrita Larijs.
— Runājot par operām, — acīm ieziboties, sacīja Teodors, — neatceros, vai esmu jums stāstījis par pēdējo operas izrādi šeit Korfu?
Mēs teicām, ka viņš mums nav to stāstījis, un ierīkojāmies ērtāk; Teodora izskats stāstot mūs uzjautrināja ne mazāk kā pats stāsts.
— Bija atbraukusi hm .., kāda ceļojoša operas trupa, man šķiet, no Atēnām, bet varbūt arī no Itālijas. Lai nu bijis kā būdams, pirmā izrāde bija «Toska». Dziedātāja, kas izpildīja Toskas partiju, bija izcili… ē … kupla miesās, kādas tās, šķiet, mēdz būt visas. Kā jau jūs zināt, operas pēdējā cēlienā varone tīši dodas nāvē, nolecot no cietokšņa jeb, pareizāk sakot, pils mūra. Pirmajā vakarā varone uzrāpās uz pils mūra, nodziedāja pēdējo āriju un tad metās … ē … pretī savam liktenim uz klintīm. Diemžēl skatuves strādnieki laikam bija aizmirsuši paklāt zemē kaut ko mīkstu. Rezultātā varone ar smagu blīkšķi nogāzās uz grīdas, un … ē … sāpju brēcieni nedaudz mazināja iespaidu, ka viņa lejā uz klintīm atradusi galu. Dziedonim, kurš patlaban apraudāja viņas nāvi, vajadzēja krietni saņemties … ē … un dziedāt labi skaļi, lai apslāpētu viņas kliedzienus. Māksliniece, protams, bija sašutusi par notikušo, un tādēļ nākamajā vakarā skatuves strādnieki darīja ko mācēdami, lai viņa nonāktu zemē bez sarežģījumiem. Varone, kas iepriekšējā izrādē bija krietni sadauzījusies, tomēr kaut kā izmocījās cauri visai operai, līdz nonāca pie… ē… beigu ainas. Tad viņa no jauna uzrāpās uz pils mūra, nodziedāja pēdējo āriju un metās lejā. Skatuves strādnieki šoreiz diemžēl bija krituši otrā galējībā. Lielā matraču kaudze… varat iedomāties — atsperu matrači… ē… bija tik elastīga, ka varone, pret tiem atsitusies, uzlidoja augšup kā bumba. Kamēr pārējie izrādes dalībnieki stāvēja pie … ē … kā jūs to saucat? … ak jā, pie rampas, stāstīdami cits citam, ka viņa pagalam, tikmēr, skatītājiem par lielu izbrīnu, viņas ķermeņa augšdaļa divas trīs reizes parādījās virs pils sienas.
Sarkankrūtītis, kas stāsta laikā atkal bija pielēcis tuvāk, mūsu smieklu šalts nobiedēts, no jauna aizlidoja.
— Paklau, Teodor, man šķiet, jūs savu brīvo laiku pavadāt, gudrojot šos brīnumstāstus, — Larijs sacīja.
— Nudien, nē, — atteica Teodors, jautri smīnēdams bārdā. — Visur citur pasaulē man to vajadzētu darīt, bet šeit Korfu… ē … cilvēki, tā sakot, aizsteidzas mākslai priekšā.
Padzēruši tēju, mēs ar Teodoru vēlreiz devāmies uz ezermalu un turpinājām pētījumus, līdz sametās krēsla un vairs nevarēja lāgā redzēt; tad lēnām gājām atpakaļ uz pludmali, kur Spiro iekurtais ugunskurs trizuļoja un iņirgoja kā milzu krizantēma starp rēgaini baltajām lilijām. Spiro bija nodūris trīs lielas zivis un nu cepa tās uz stiepļu režģa,- pilnīgi nogrimis šai darbā, drūmu seju, ik pa brītiņam uzmezdams pa ķiploka plāksnītei, uzspiezdams mazliet citrona sulas vai uzkaisīdams šķipsniņu piparu maigajai, baltajai gaļai, kas bija redzama tur, kur cepot sačokurojusies āda sāka lobīties nost. Pār kalnu virsotnēm lēnām cēlās mēness, pārliedams lilijas ar sudraba gaismu, kur ugunskura atblāzma tās neiekrāsoja vieglā sārtumā. Sīki vilnīši steidzās pa mēnesnīcas apmirdzētu jūru uz malu un atviegloti nopūtās, kad beidzot sasniedza krastu. Kokos sāka klaigāt pūces, un šur tur dziļajā ēnā iezalgojās un apdzisa jāņtārpiņu nefrītzaļās uguntiņas.
Pēdīgi mēs žāvādamies un staipīdamies aiznesām mantas uz laivām. Ieirāmies līcī un, kamēr Leslijs rīkojās ap motoru, pametām vēlreiz skatienu uz Antiniotisu. Lilijas mēness gaismā baloja kā sniegs, un olīvkoku lapotņu tumšajā segā mirguļoja jāņtārpiņi. Mūsu ugunskurs, kuru bijām pirms aizbraukšanas apdzēsuši un izmīdījuši, kvēloja kā granātakmeņu klaids ziedu lauka malā.
— Ir gan ļoti… ē … skaista vieta, — dziļi apmierināts sacīja Teodors.
— Brīnišķīga vieta, — māte piekrita un tad izteica augstāko novērtējumu: — Es labprāt gribētu, lai mani te apbedī.
Motors sākumā nedroši stostījās, tad dobji ierēcās; «Jūras govs» uzņēma ātrumu un aiztraucās gar krastu, raudama «Būtlu» līdzi, un aiz mums savērpās plats vēdeklis — balts un smalks kā zirnekļa tīkls virs tumšā ūdens, kurā šur tur iespīgojās fosforescējoša dzirkstelīte.