SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA
ŠAHA LAUCIŅI
Lejpus mūsu mājai, starp pakalnu grēdu, kur tā bija uzcelta, un jūru atradās šaha lauciņi. Šajā vietā sauszemē iespiedās liels, no pārējās jūras gandrīz atšķirts sekls, caurspīdīgs līcis, un tā lēzenajā krastā bija redzami šauru grāvīšu raksti, kur kādreiz senās dienās bijušas sāls raktuves. Katrs mazais, kanālu iejoztais zemes gabaliņš bija rūpīgi apstrādāts — tur zaļoja kukurūza un kartupeļi, vīģes un vīnogulāji. Šie lauciņi — mazi, krāsaini četrstūrīši spīgojoša ūdens ietvarā — izskatījās kā daudzkrāsains šaha galdiņš, pa kuru kustējās zemnieki košās drānās.
Tas bija viens no maniem mīļākajiem medību novadiem, jo šaurajos grāvīšos un kuplajos krūmājos mitinājās bagātīga fauna. Tur varēja ātri apmaldīties, piemēram, aizrautīgi dzenoties pakaļ tauriņam, pāriet pār aplamu laipu no vienas saliņas uz otru un pēc tam velti meklēt ceļu atpakaļ pa nepārredzamo vīģu koku un niedru labirintu, kur vietvietām vēl priekšā noslīdēja biezs augstas kukurūzas aizkars. Lielākā daļa lauciņu piederēja maniem draugiem — zemnieku ģimenēm, kas dzīvoja kalnos —, tādēļ ikreiz, tur aizgājis, biju drošs, ka varēšu atpūsties un patērgāt ar kādu paziņu, kas mani pacienās ar vīnogu ķekaru vai pastāstīs jaunas, interesantas ziņas — piemēram, ka Georgio tīrumā zem meloņu ceriem cīrulis ierīkojis ligzdu. Ja gājāt taisni pāri šaha galdiņam, nepa- kavējoties ar draugiem un nepievēršot uzmanību bruņurupučiem, kas slīdēja lejup pa dūksnainajiem krastiem un krišus iekrita ūdenī, vai strauji garām lidojošas spāres spārnu švīkoņai, jūs beidzot nonācāt vietā, kur visi kanāli kļuva platāki un izsīka lielā smilšu līdzenumā, kurā iepriekšējās nakts paisums bija ievilcis neskaitāmas glītas ielocītes. Tur garas, viļņainas dažādu drazu ķēdes iezīmēja jūras nesteidzīgo atkāpšanos — brīnumainas ķēdes, kur juku jukām varēja atrast krāsainas aļģes, nobeigušās jūras adatas, tīklu pludiņus, kas izskatījās pievilcīgi un garšīgi — kā prāvi augļu tortes gabali, pudeļu stiklu lauskas, ko ūdens un smilts bija nogludinājuši un nopulējuši kā caurspīdīgus dārgakmeņus, gliemežvākus — citus ada- tainus kā eži, citus gludus un ovālus, maigi rožainā krāsā, it kā tie būtu kādas jūrā noslīkušas dievietes nadziņi. Šī bija jūras putnu valstība: slokas, austeru tārtiņi, šķībīši un zīriņi pulcējās nelielos, trokšņainos bariņos pašā liedagā, kur viļņi laiski skalojās uz krastu un slaidā lokā sašķīda pret nelieliem smilšu pauguriem. Ja gribējās ēst, varēja iebrist jūrā, salasīt treknās, caurspīdīgās garne- lītes, kas bija saldas kā vīnogas, ja tās ēda jēlas, vai arī paurbties ar kāju. pirkstiem smiltīs, līdz sataustīja robainās, riekstiem līdzīgās ēdamās gliemenes. Ja divas gliemenes saliek ar galiem kopā, ļauj tām ieāķēties un pēc tam strauji parauj katru uz savu pusi, tās glīti atveras; saturs tām pastīgrs, tomēr pienains un garšīgs.
Kādu pēcpusdienu, neatradis prātīgāka darba, nolēmu kopā ar suņiem aiziet uz šaha lauciņiem. Gribēju vēlreiz izmēģināt roku, lai gūstītu Veco Plaukšķi, pēc tam aizkāpt līdz jūrai izpeldēties un paēsties gliemenes, bet mājup atgriezties gar Petro lauciņiem, lai varētu brītiņu pie viņa pasēdēt, patērgāt, uzkost arbūzu un pasūkāt sulīgu granātābolu. Vecais Plaukšķis bija liels, mūžvecs bruņurupucis, kas dzīvoja vienā no daudzajiem kanāli- ņiem. Jau vairāk kā mēnesi biju nopūlējies viņu notvert, taču, par spīti lielajam vecumam, viņš bija gaužām viltīgs un veikls — lai cik uzmanīgi es uzglūnēju, kad viņš gulēja dūņainajā krastā, izšķirošajā brīdī viņš katrreiz pamodās un, izmisīgi ar kājām airēdamies, noslīdēja pa dūņaino krastu kā smaga glābšanas laiva, ko grūšus iegrūž ūdenī. Es biju sagūstījis ļoti daudz bruņurupuču — gan melnos, ar mazajiem, zeltainajiem plankumiņiem, gan slaidos, pelēkos, ar palsi dzeltenajām svītrām; bet Veco Plaukšķi mana sirds kāroja vairāk nekā citus. Viņš bija lielāks par visiem bruņurupučiem, ko man bija gadījies redzēt, un tik vecs, ka nobružātās bruņas un grumbainā āda bija gluži melna, visi raksti, kas to tālā jaunībā varbūt bija rotājuši, tagad pilnīgi izzuduši. Biju cieši nolēmis viņu iegūt, un, tā kā pašreiz nebiju viņu tramdījis veselu nedēļu, tad man šķita, ka pienācis laiks pamēģināt no jauna.
Apbruņojies ar pudelēm un kastītēm, tīkliņiem un grozu, kur ielikt Veco Plaukšķi, ja izdosies notvert, pasaucu suņus un devos pa nogāzi lejup. «Džerij! … Džerij!… Džerij!…» Zagažatas žēli sauca man nopakaļ, bet tad, redzēdamas, ka es nedomāju atgriezties, sāka ņirdzīgi žadzināt un rupji bļaustīties. Kad sasniedzām olīvju birzi, viņu piesmakušie kliedzieni izgaisa cikādu korī, kas ar dziesmām trīcināja visu apkārtni. Tālāk gājām pa sakarsušo, balto ceļu, kājas grima mīkstajos putekļos kā dūnās. Jani mājās nodzēros pie akas, tad pārliecos pār aizgaldu, kas bija izvīts no resniem olīvkoka zariem; tur, dobji rukšķēdamas, lipīgu dubļu jūrā vārtījās divas cūkas. Tīksmīgi un dziļi ievilcis nāsīs laidara smaku un uzplīkšķinājis lielākajam ruksim pa saraino, ļumīgo dibenu, devos tālāk. Nākamajā ceļa līkumā man iznāca asa vārdu pārmaiņa ar divām resnām zemnieku cienmātēm, kas stiepa uz galvas augļu grozus un bija varen noskaitušās uz Smuli. Kamēr viņas bija aizrāvušās sarunā, šunelis bija piezadzies vienai klāt, vispirms apostījis un tad apra- sinājis viņai brunčus un lielus. Nostrīdējāmies minūtes desmit, cenšoties noskaidrot, kurš bijis vainīgs, strīds neaprima arī tad, kad es jau cilpoju pa ceļu tālāk, un beidzās tikai krietnā gabalā, kad nevarējām vairs sadzirdēt un novērtēt savstarpējos veltījumus.
Pārgājis pāri pirmajiem trim tīrumiem, uz brītiņu ap stājos Taki lauciņā, lai pamielotos ar viņa vīnogām. Saimnieka paša gan tur nebija, taču es zināju, ka viņš to neņems ļaunā. Tās bija mazās, apaļās vīnodziņas ar saldu muskata piegaršu. Kad tādu saņēma starp īkšķi un rādītājpirkstu, mīkstais saturs, kurā nav nevienas sēkliņas, iešāvās mutē un pirkstos palika tikai plānā miziņa. Kopā ar suņiem notiesājām četrus ķekarus, bet vēl divus iebāzu kolekcijas somā vēlākam brīdim; pēc tam gāju tālāk gar kanāla malu uz to vietu, kur Vecajam Plaukšķini vislabāk patika vārtīties. Kad bijām piegājuši jau pavisam tuvu un es gribēju brīdināt suņus, lai tie izturas pilnīgi klusu, no kukurūzas lauciņa pēkšņi izšāvās ķirzaka un aizslīdēja prom. Suņi, mežonīgi riedami, metās tai pa pēdām. Kad es sasniedzu Vecā Plaukšķa iemīļoto vietiņu, tikai sīki vilnīši norādīja, ka viņš nule te bijis. Apsēdos un gaidīju atgriežamies suņus, prātā pārcilādams visus tos skanīgos un sulīgos lamu vārdus, ar kuriem dzīros viņus apveltīt. Bet, man par pārsteigumu, suņi nerādījās. Tālumā apklusa viņu rejas, brītiņu valdīja klusums, tad viņi sāka korī no jauna — rēja vienmuļi, vienādiem intervāliem, kas nozīmēja, ka viņi kaut ko atraduši. Gribēdams uzzināt, kas tas ir, steidzos turp.
Suņi stāvēja puslokā ap zāles kumšķi pašā ūdens malā un, mani ieraudzījuši, skrēja pretī, astes luncinādami un uztraukumā smilkstēdami; Rodžers pat pacēla virslūpu un man uzsmaidīja. Sākumā nesapratu, par ko viņi tā uztraukušies, bet tad kāda šķietama sakne sakustējās un es ieraudzīju zālē guļam divas cieši savijušās brūnas, resnas ūdensčūskas, kuru lāpstveida galvās vienaldzīgi mirguļoja sudrabainas acis. Tas bija sensacionāls atradums, kas gandrīz kompensēja Vecā Plaukšķa zaudējumu. Jau sen kāroju notvert ūdensčūsku, taču tās bija tik žiglas un veiklas peldētājas, ka man nekad neizdevās piekļūt tik tuvu, lai varētu kādu sagūstīt. Nu suņi bija atraduši šo skaisto pāri, kas gozējās saulītē un gaidīt gaidīja, lai tās pievācu.
Suņi, savu paveikuši — atraduši čūskas un pieveduši mani tām klāt —, atkāpās drošā attālumā (viņi rāpuļiem neuzticējās) un aptupās, ar interesi vērodami, ko es darīšu. Es lēnām sāku griezt tauriņu tīkliņu, līdz izdevās noskrūvēt tam kātu; nu man bija nūja, ar ko čūskas ķert, bet radās problēma — kā noķert divas čūskas ar vienu nūju? Kamēr es prātoju, viena čūska jautājumu izlēma manā vietā, nesteidzīgi atritinādamās un nemanāmi ieslīdēdama ūdenī kā zutis. Nodomāju, ka man tā zudusi, un nikni noskatījos, kā tās garais augums saplūda ar atspulgu ūdenī. Taču tad iepriecināts ieraudzīju dūņu stabiņu lēnām kāpjam uz augšu un izvēršamies kā rozes ziedu virs ūdens; rāpulis bija ieracies kanāla dibenā, un es zināju — tur tas paliks tik ilgi, līdz tam liksies, ka esmu aizgājis. Tādēļ pievērsos otrai čūskai un piespiedu to ar nūju sulīgajā zālē; čūska saritinājās mudžeklīgā kamolā un, sārto muti pavērusi, iešņācās. Ar īkšķi un rādītājpirkstu es viņu cieši satvēru aiz kakla, un viņa palika ļengani man rokā karājamies, bet es ar otru roku noglāstīju skaisto balto vēderiņu un brūno muguru, kur zvīņas bija sacēlušās kā egļu čiekura plēksnītes. Maigi ieguldīju čūsku groziņā un tad sagatavojos otras gūstīšanai. Pagājies pa krastu mazliet tālāk, es iebāzu tīkliņa kātu ūdenī, lai pārbaudītu, cik tur dziļš, un noskaidroju, ka zem divu pēdu dziļā ūdens ir pēdas trīs biezs mīkstu dūņu slānis. Tā kā ūdens bija duļķains un čūska paslēpusies dūņās, man šķita visvienkāršāk mēģināt to sataustīt ar kāju pirkstiem (tā es darīju arī, gliemenes meklēdams) un, tiklīdz būšu atradis, aši satvert.
Noāvu sandales, iekāpu siltajā ūdenī un jutu šķidrās dūņas spiežamies caur pirkstiem un kā mīkstus pelnus kāpjam augšup gar lieliem. Man ap gurniem izveidojās divi lieli, melni mākoņi un aizpeldēja pa kanālu. Lēni un uzmanīgi dūņās kājas celdams, tuvojos vietai, kur bija paslēpies mans dārgais medījums. Piepeši sajutu zem pēdas kaut ko slidenu, iegrūdu abas rokas līdz elkoņiem dūņās un grābu. Taču mani pirksti satvēra tikai dūņas, kas pirkstos izira un duļķainos mākonīšos aizpeldēja projām. Sāku jau sodīties par neveiksmi, kad čūska izšāvās ūdens virspusē ne tālāk par jardu no manis un locīdamās saka peldēt projām. Triumfā iekliegdamies, metos ar visu augumu čūskai virsū.
Sekoja nejēdzīgs mirklis, kad es iegrimu duļķainajā ūdenī, dūņu putra man saskrēja acīs, ausīs un mutē, bet cieši sažņaugtajā kreisajā rokā es jutu rāpuli mežonīgi lokāmies un raustāmies. Aizelsies un dūņas sprauslādams, apsēdos kanāla vidū un satvēru čūsku aiz kakla, pirms tā atjēgtos un mēģinātu man iekost; tad ilgi spļaudījos, lai notīrītu no zobiem smalko, taukaino dūņu kārtu, ar ko tie bija pārklājušies. Kad beidzot piecēlos kājās un pagriezos, lai bristu krastā, pārsteigts ieraudzīju, ka suņiem blakus klusēdams pienācis nepazīstams vīrietis un, ērti notupies, uzjautrināts un ar zināmu interesi vēro manas izdarības.
Tas bija neliela auguma, plecīgs vīrs īsi apcirptiem tabakas krāsas matiem un brūnu seju. Ap lielajām, spoži zilajām acīm, kurās zibēja jautras dzirkstelītes, stiepās sīku krunciņu tīkls. īss, izliekts ērgļa deguns liecās pār platu, zobgalīgu muti. Viņš bija ģērbies zilā kokvilnas kreklā, kas bija izbalojis saulē izkaltušu neaizmirstulīšu krāsā, un vecās, pelēkās vilnas biksēs. Es viņu nepazinu un nodomāju, ka tas droši vien ir zvejnieks no kāda attālāka ciema. Viņš nopietni noskatījās, kā izrāpjos krastā, tad pavīpsnāja.
— Sveicināts! — viņš ierunājās siltā, dobjā balsī.
Es pieklājīgi atņēmu sveicienu un tūliņ sāku noņemties ap čūskām, cenšoties tikko notverto iebāzt grozā tā, lai pirmā neizbēgtu. Gaidīju jau, ka viņš tūliņ sāks sprediķot par to, cik bīstamas ir nevainīgās ūdensčūskas un kādas briesmas draud, ja tās ņem rokā, taču, man par lielu pārsteigumu, viņš neteica ne vārda, tikai ar interesi vēroja, kā es nopūlos, cenzdamies iebāzt groziņā čūsku, kas locījās kā negudra. Beidzot to izdarījis, nomazgāju rokas un izņēmu no somas vīnogas, ko biju pievācis Taki dārzā. Svešais neatteicās no cienasta, un mēs klusēdami tīksmīgi čāpstinājām ogas. Kad pēdējā miziņa bija aizmesta kanālā, svešinieks izvilka tabakmaku un īsajos, brūni iedegušajos pirkstos savirpināja smēķi.
— Tu esi svešzemnieks? — viņš ievaicājās, ar lielu patiku dziļi ievilkdams pirmo dūmu.
Atbildēju, ka esmu anglis un kopā ar savu ģimeni dzīvoju savrupmājā kalnos. Gaidīju neizbēgamos jautājumus par manu ģimenes locekļu dzimumu, skaitu un vecumu un pēc tam viltīgas jautājumu krustugunis — kāpēc esam apmetušies Korfu. Tā zemnieki parasti darīja, turklāt bez nepatīkamas uzmācības, tāpat vien, aiz draudzīgas intereses. Viņi labprāt, pilnīgi vaļsirdīgi un atklāti mēdza izstāstīt arī par sevi visu līdz pēdējam sīkumam un jutās aizvainoti, ja jūs nedarījāt to pašu. Taču šoreiz pārsteigts redzēju, ka svešo, šķiet, mana atbilde pilnīgi apmierināja, viņš vairāk nekā nejautāja, bet klusēdams pūta gaisā smalkas dūmu grīstītes un sapņainām, zilām acīm noraudzījās tām pakaļ. Es ar nagu nokasīju no liela skaistu sakaltušu dūņu ornamentu un nospriedu, ka pirms došanās mājup jāaizskrien uz jūrmalu, jānomazgājas pašam un jāizmazgā drēbes. Piecēlos un uzliku plecā somu un tīklus; arī suņi piecēlās, noskurinājās un nožāvājās. Vairāk aiz pieklājības nekā aiz ziņkāres apvaicājos svešajam, kurp viņš domā iet. Galu galā šejienes zemnieku pieklājības normas prasīja, lai uzdod jautājumus. Tas liecināja, ka jūs interesējaties par savu sarunu biedru. Es taču vēl nebiju viņam nekā jautājis.
— Eju uz jūrmalu, — viņš pamāja ar smēķi, — man tur ir laiva . .. Un kurp tu ej ?
Teicu, ka arī es iešu uz jūrmalu — vispirms nomazgāties un pēc tam sameklēt kādu gliemeni, ko apēst.
— Iesim reizē, — viņš atteica, pieceldamies un izstaipīdamies. — Man laivā ir pilns grozs ar gliemenēm, ja vēlies, iedošu tev arī.
Klusēdami gājām pār lauciņiem un, kad bijām izgājuši smiltainē, viņš norādīja tālumā uz airu laivu, kas omulīgi bija sazvēlusies uz sāniem, kamēr ap tās pakaļgalu rotājās sīki vilnīši. Tālāk ejot, apvaicājos, vai viņš ir zvejnieks un, ja ir, kurā ciemā dzīvo.
— Es esmu no turienes … no kalniem, — viņš atbildēja, — tur ir manas mājas, bet pašlaik es uzturos Vido.
Atbilde mani samulsināja, jo Vido ir neliela saliņa iepretī Korfu pilsētai un, cik man bija zināms, tur dzīvoja tikai cietumnieki un uzraugi, tādēļ ka saliņā atradās šejienes cietums. To es viņam norādīju.
— Gluži pareizi, — viņš piekrita, apstādamies, lai noglāstītu Rodžeru, kad tas skrēja garām, — gluži pareizi, es esmu cietumnieks.
Nodomāju, ka viņš joko, un uzmetu viņam pētījošu skatienu, bet viņa sejas izteiksme bija gaužām nopietna. Tātad viņš tikko izlaists, es apjautājos.
— Nē, diemžēl ne, — viņš pasmaidīdams atteica. — Man vēl jānosēž divi gadi. Bet es, redzi, esmu labs cietumnieks. Uzticams un kluss. Un tādiem kā es, tādiem, kam var uzticēties, atļauj uzbūvēt laivu un nedēļas nogalē aizbraukt uz māju, ja vien nav pārāk tālu. Pirmdienas rītā man jābūt atpakaļ.
Pēc šāda paskaidrojuma man viss šķita vienkāršs un saprotams. Nekad gan nebiju dzirdējis, ka no Anglijas cietumiem kādu atlaistu nedēļas nogalē uz mājām, bet šeit bija Korfu, un Korfu ir iespējams viss. Es vai plīšu aiz ziņkāres, gribēdams uzzināt, ko viņš noziedzies, un patlaban prātoju, kā šo jautājumu smalkjūtīgi izteikt, kad mēs sasniedzām laivu un es tajā ieraudzīju kaut ko tādu, kas neļāva man vairs domāt ne par ko citu. Laivas pakaļgalā aiz vienas dzeltenās kājas pie sēdekļa bija piesiets milzīgs kaijaks ar melnu muguru; putns uzlūkoja mani zobgalīgām, dzeltenām acīm. Es strauji pagājos uz priekšu un pastiepu roku pie platās, tumšās muguras.
— Uzmanies… piesargies! Tas ir negants tēvainis, — mans jaunais paziņa uzsauca.
Taču brīdinājums atskanēja par vēlu, jo es jau biju uzlicis roku putnam uz muguras un maigi laidu pirkstus caur zīdainajām spalvām. Kaijaks pietupās, mazliet pavēra knābi, tumšajās acu zīlītēs iedzirkstījās it kā pārsteigums, bet viņš bija tik apjucis par manu pārdrošību, ka neko neuzsāka.
— Spiridion! — pārsteigts iesaucās svešinieks. — Laikam tu viņam patīc, viņš taču knābj katram, kas mēģina viņam pieskarties.
Ielaidu pirkstus putna viļņainajās, baltajās kakla spalvās; kad liegi pakasīju kaijakam galvu, tā noslīdēja lejup un dzeltenās acis kļuva miegainas. Apvaicājos īpašniekam, kā viņam izdevies noķert tik varenu putnu.
— Pavasarī aizlaidu ar buru laivu līdz Albānijai — gribēju dabūt kādu zaķi — un atradu šo perēklī. Toreiz viņš bija pavisam maziņš un pūkains kā jēriņš. Nu izaudzis par lielu pīli, — svešais stāstīja, domīgi raudzīdamies uz kaijaku. — Trekna pīle, nejauka pīle, kodīga pīle, tāds tu man esi, ko?
Kaijaks, dzirdēdams šādu uzrunu, pavēra vienu aci un īsi, skarbi ieķērcās, kas vienlīdz varēja nozīmēt gan noliegumu, gan piekrišanu. Svešais noliecās un izvilka no sēdekļa apakšas prāvu grozu; tas bija līdz malām pilns ar treknām gliemenēm, kas, cita gar citu berzēdamās, melodiski sanēja. Apsēdušies laivā, ēdām gliemenes, bet es visu laiku vēroju putnu, jo mani gaužām valdzināja
sniegbaltā krūts un galva, garais, ielikais knābis, niknās acis — dzeltenas kā pavasara krokusi —, platā mugura, spēcīgie spārni, kas bija sodrēju melnumā. No lielo kāju platajām pleznām līdz pat knābja galiņam šis putns man šķita pati pilnība. Noriju pēdējo gliemeni, noslaucīju pirkstus gar laivas malu un apvaicājos, vai jaunais paziņa nevarētu nākamajā pavasarī man pagādāt kaijulēnu.
— Tu gribētu kaijaku? — viņš pārsteigts jautāja. — Tev tie patīk?
Redzēju, ka viņš neprot novērtēt manas jūtas. Par šādu kaijaku būtu bijis ar mieru pārdot dvēseli.
— Ja tev viņš patīk, ņem ciet, — viņš sacīja, norādīdams ar īkšķi uz putnu.
Nespēju ticēt savām ausīm. Cilvēkam pieder tik brīnišķīgs radījums, un viņš to nevērīgi atdāvina -— neticami. Apjautājos, vai tad viņam pašam putns vairs nepatīk.
— Patīk gan, — svešais sacīja, domīgi no raudzīdamies uz putnu, — bet viņš apēd vairāk, nekā es spēju viņam sazvejot, turklāt ir nikns un visiem knābj; pārējie cietumnieki un uzraugi viņu neieredz. Esmu mēģinājis palaist viņu brīvībā, bet viņš nelido projām, pastāvīgi atgriežas pie manis. Ja tu nopietni vēlies, atdodu tev viņu labprāt.
Vai es nopietni vēloties? Man šķita, ka man piesola eņģeli. Tiesa, mazliet ļaunprātīgu eņģeli, bet kādi viņam toties spārni! Pirmajā satraukumā man pat prātā neienāca, kā mana ģimene uzņems jauno pieaugumu — putns zoss lielumā ar tik asu knābi kā bārdas nazis. Lai svešais ne- pagūtu nožēlot teikto, es aši noģērbos, cik nu varēju, izberzu no drēbēm saskretušās dūņas un ātri nopeldējos turpat seklumā. Pēc tam saģērbos, uzsvilpu suņiem un sāku rosīties, lai varētu stiept savu guvumu uz māju. Svešais atraisīja virvi, pacēla kaijaku un sniedza man; saņēmu to azotē, pārsteigts, ka tāds milzu putns ir viegls kā spalviņa. No visas sirds pateicos svešajam par brīnišķīgo dāvanu.
— Putns zina savu vārdu, — viņš paskaidroja un, maigi saņēmis pirkstos kaijaka knābi, to viegli papurināja. — Es viņu saucu par Aleko. Tiklīdz tu pasauksi, viņš būs klāt.
Izdzirdis savu vārdu, Aleko sāka mežonīgi airēties ar kājām un jautājoši pievērsa man dzeltenās acis.
— Tev vajadzēs zivju, ar ko viņu pabarot, — svešais piebilda. — Rītritā ap astoņiem domāju izbraukt jūrā. Ja tu arī atnāktu, mēs viņam sazvejotu, cik uziet.
Es priecīgi piekritu, arī Aleko atzinīgi ieķērcās. Svešais noliecās pie laivas priekšgala, lai iestumtu to ūdenī, un es pēkšņi kaut ko atcerējos. Cik vienkārši un vienaldzīgi prazdams, apjautājos, kā viņu sauc un par ko viņš notiesāts. Viņš pagrieza galvu un pār plecu man burvīgi uzsmaidīja.
— Mans vārds ir Kosti, — viņš teica. — Kosti Pano- puls. Es nogalināju savu sievu.
Viņš spēcīgāk atspiedās pret laivu un stūma; laiva, smiltīs čirkstēdama, ieslīdēja ūdenī, pakaļgalā kā rotaļīgi kucēni salēcās sīki vilnīši. Kosti ierāpās laivā un apsēdās pie airiem.
— Vesels! — viņš uzsauca. — Līdz rītam!
Airi melodiski čīkstēja, un laiva aši aiztrauca pa caurspīdīgo ūdeni. Es ar dārgo putnu azotē pagriezos un sāku brist pa smiltīm atpakaļ uz šaha lauciņu pusi.
Ceļš uz mājām bija diezgan ilgs. Sapratu, ka neesmu Aleko svaru sākumā pareizi novērtējis: jo tālāk gājām, jo smagāks tas kļuva. Viņš vilka manu roku arvien zemāk, līdz biju spiests viņu paraut augstāk azotē, uz ko viņš atbildēja ar niknu ķērcienu. Bijām nogājuši pa tīrumiem apmēram pusceļu, kad ieraudzīju piemērotu vīģu koku un cerēju, ka tas dos gan paēnu, gan miesīgu spirdzinājumu, tādēļ nolēmu atpūsties. Kamēr es, zālē izlaidies, mielojos ar vīģēm, Aleko sēdēja man blakus gluži nekustīgs, kā kokā izgriezts, stingām acīm vērodams suņus. Vienīgā dzīvības pazīme bija viņa acu zīlītes, kas izpletās vai sarāvās ikreiz, tikko kāds suns pakustējās.
Atpūties un atspirdzinājies beidzot devu savai komandai zīmi, ka dosimies ceļa pēdējā posmā; suņi tūliņ paklausīgi piecēlās, bet Aleko izboza spalvas, kas nočabēja kā sakaltušas lapas, un nodrebēja, iedomādamies vien, ka jādodas tālāk. Viņam acīmredzot nepatika, ka pasitu viņu padusē kā čubu maišeli un saburzu spalvu rotu. Kad nu viņam pēdīgi bija izdevies piespiest mani apmesties tik jaukā vietā, viņš vairs negribēja ne dzirdēt par tik nejēdzīga un nevajadzīga ceļojuma turpināšanu. Kad pieliecos, lai viņu saņemtu, viņš cirta ar knābi, izgrūda skaļu, aizsmakušu brēcienu un sacēla spārnus tādā pozā, kādā parasti tiek attēloti eņģeļi uz kapu pieminekļiem. Viņš cieši skatījās man acīs. Un skatiens šķita jautājam: kādēļ gan iet projām no šīs vietas? Šeit bija paēna, mīksta zāle, kur apmesties, tepat līdzās ūdens; kādēļ dauzīties pa pasauli neērtā, pazemojošā veidā? Labu brīdi centos viņu pierunāt un, kad likās, ka viņš nomierinājies, mēģināju no jauna saņemt viņu rokās. Šoreiz viņš vēl nepārprotamāk parādīja, ka vēlas palikt tur, kur pašreiz atrodas. Knābis pašāvās uz priekšu ātrāk, nekā paguvu to apturēt, un apbrīnojami precīzi trāpīja man pa roku, kuru biju pastiepis pēc viņa. Man likās, ka esmu dabūjis pa roku ar ledus cirtni. Knābiens nobrāza pirkstu kauliņiem ādu, tie skaudri iesāpējās, un no apmēram divas collas garās brūces aumaļām plūda asinis. Aleko par šo uzbrukumu izrādīja tik nekaunīgu apmierinātību, ka es neganti apskaitos. Paķēris tauriņu tīklu, es to veikli izplāju zemē un, Aleko par lielu pārsteigumu, sapinu viņu tīklā. Metos viņam virsū, pirms viņš paspēja atjēgties no pārsteiguma, un sagrābu vienā rokā knābi. Tad aptinu ap to vairākām kārtām mutautiņu un vēl nosēju ar auklu, pēc tam novilku kreklu un ievīstīju tajā putnu, piespiezdams spārnus viņam cieši pie sāniem. Tur nu viņš gulēja kā tirgū vešanai savīstīts, zibinādams uz mani niknas acis un izgrūzdams apslāpētus ķērcienus. Klusējot savācu savu mantību, pasitu Aleko padusē un sāku soļot mājup. Ieguvis tādu putnu, es ir nedomāju kaut kādu muļķīgu iedomu dēļ viņu pazaudēt, neaiznesis pat līdz mājām. Visu atlikušo ceļa gabalu ne uz mirkli nepieklusa Aleko aizslā- pušie, nejēdzīgie brēcieni, tā ka, sasniedzot mājas, biju pamatīgi uz viņu saniknojies.
Ieklumburojis dzīvojamā istabā, noliku Aleko zemē un sāku vīstīt vaļā, kamēr viņš šo operāciju pavadīja aizsmakušiem kliedzieniem. Trokšņa pievilinātas, no virtuves atsteidzās māte un Margo. Aleko, atbrīvots no spaidu krekla, stāvēja istabas vidū ar mutautu ap knābi un neganti taurēja.
— Mīļo pasaulīt, kas tas tāds? — izdvesa māte.
— Kāds milzīgs putns! — iesaucās Margo. — Kas tas ir — vai ērglis?
Manu tuvinieku galīgā nezināšana ornitoloģijā mani allaž šausmināja. Pacietīgi paskaidroju, ka tas vis nav ērglis, bet gan jūras kaijaks, un pastāstīju, kā esmu to ieguvis.
— Bet, mīļais, ar ko mēs viņu barosim? — māte jautāja. — Vai viņš zivis ēd?
Es optimistiski atbildēju, ka Aleko ēdīs visu, ko tam dos. Centos viņu satvert,, lai noraisītu mutautiņu no knābja, taču viņš acīmredzot domāja, ka draud jauns uzbrukums, un ar visu mutautu ap knābi sāka taurēt un ķērkt vēl skaļāk un mežonīgāk. Šī jaunā izvirduma rezultātā lejā noskrēja arī Larijs un Leslijs.
— Kur te, velns parāvis, uzradies dūdu spēlmanis? — istabā iedrāzdamies, jautāja Larijs.
Aleko uz mirkli apklusa, dzedru skatienu nomērīja ienācēju un, pamatīgi viņu nopētījis, skaņi un nicinoši ieķērcās.
— Žēlīgais dievs! — Larijs iesaucās un aši pakāpās atpakaļ, uztriecoties virsū Leslijam. — Kas ta, vellos, tas tāds?
— Tas ir jauns putns, ko Džerijs atnesis, — Margo paskaidroja. — Izskatās negants, vai ne?
— Kaijaks, — noteica Leslijs, paraudzījies Larijam pār plecu. — Tas nu gan ir milzenis!
— Blēņas, — attrauca Larijs. — Tas ir albatross.
— Nē, kaijaks.
— Negvelz niekus. Kur gan redzēta tik milzīga kaija? Kad es saku — tas ir sasodīts albatross.
Aleko pagājās pāris soļu tuvāk Larijam un vēlreiz ieķērcās.
— Sauc viņu pie sevis! — Larijs pavēlēja. — Džerij, savāc to nolādēto radījumu, viņš man uzbrūk.
— Stāvi mierīgs. Viņš tevi neaiztiks, — Leslijs pamācīja.
— Tev viegli runāt, tu esi paslēpies man aiz muguras. Džerij, ķer to putnu ciet, iekams tas nav mani sakropļojis.
— Nekliedz tik traki, mīļais, tu viņu tikai biedē.
— Tas gan ir jauki! Tāds briesmonis lāčo pa istabu un brūk visiem virsū, bet tu vēl mani pamāci, lai viņu nenobiedēju.
Man izdevās aizmanīties Aleko aiz muguras un sagrābt viņu ciet; neklausīdamies uz brēcošajiem protestiem, noraisīju viņam no knābja mutautu. Kad palaidu viņu vaļā, viņš dusmīgi noskurinājās un divas trīs reizes noklaudzi- nāja ar knābi, kā ar pātagu uzcirzdams.
— Paklausieties! — iesaucās Larijs. — Viņš šņakstina zobus!
— Putniem nav zobu, — Leslijs norādīja.
— Vienalga, kaut ko viņš šņakstina. Ceru, ka neļausi
puikam to paturēt, māt? Tas neapšaubāmi ir bīstams zvērs; paskatieties tikai uz viņa acīm. Turklāt nelaimes putns.
— Nelaimes putns — kādēļ? — tūliņ noprasīja māte, kas ļoti interesējās par dažādiem ticējumiem. .
— To taču zina katrs bērns. Pietiek, ja tev mājā ir viņa spalvas — jau tad ģimeni piemeklē mēris, kāds sajūk prātā vai notiek kāda cita tamlīdzīga nelaime.
— Tas, ko tu apgalvo, mīļais, teikts par pāva spalvām.
— Nekā, par albatrosa gan. Tas plaši zināms.
— Nē, nē, mīļais, nelaimi nes pāva spalvas.
— Lai būtu kā būdams, tādu putnu mēs mājās paturēt nevaram. Tas būtu tīrais ārprāts. Atcerieties, kas senlaikos notika ar jūrniekiem. Mums visiem vajadzēs gulēt ar loku un bultām zem spilvena.
— Tu gan proti visu sarežģīt, Larij, — noteica māte. — Man putns šķiet pavisam rāms un piejaucēts.
— Pagaidi vien, gan tu vienā jaukā rītā pamodīsies ar izknābtām acīm.
— Kādas blēņas tikai tu nesarunā, mīļais. Es viņā nekā bīstama nesaskatu.
Šajā mirklī Dodo, kurai allaž vajadzēja krietna brīža, lai iekļautos strauju notikumu gaitā, beidzot pamanīja lielo putnu. Smagi pūzdama, acis ziņkārē izvalbījusi, viņa pieļēpoja pie Aleko un gribēja to apostīt. Aleko knābis šāvās uz priekšu, un, ja Dodo, paklausot manam brīdinājuma saucienam, nebūtu tajā mirklī pagriezusi galvu uz otru pusi, viņas purniņš būtu nogriezts kā ar nazi; knābja cirtiens nošvīkstēja viņai gar pašu galvu. Tas viņu tā pārsteidza, ka kāja tūliņ izlēca no locītavas. Galvu atmetusi, Dodo nelabā balsī iekaucās. Aleko, acīmredzot uzskatīdams to par izaicinājumu dziesmu karam-, darīja, ko spēja, lai pārķērktu Dodo, turklāt sāka tik mežonīgi vicināt spārnus, ka apdzisa tuvākā lampa.
— Nu! — Larijs triumfā iesaucās. — Ko es jums teicu? Tas zvērs nav uzturējies mūsu mājā vēl ne piecas minūtes un jau nogalina suni.
Māte un Margo iemasēja Dodo kāju vietā, tā apklusinot suni, bet Aleko tupēja blakus un ar interesi vēroja šo operāciju. Viņš skaļi noklakstināja knābi, it kā brīnīdamies par to, cik vārga ir suņu cilts, bagātīgi izskaistināja grīdu un cienīgi noskurināja asti, it kā būtu izdarījis kaut ko ļoti saprātīgu.
— Cik burvīgi! — piezīmēja Larijs. — Turpmāk mēs savā mājā dabūsim līdz jostas vietai brist pa guano.
— Vai tu, mīļais, labāk neiznestu viņu ārā? — māte man sacīja. — Kur tu viņu turēsi?
Atbildēju, ka esmu nodomājis pārdalīt Zagažatu būri un novietot Aleko tur. Māte piebilda, ka tā esot laba doma. Kamēr sakārtoju būri, ieslodzīju Aleko verandā un atgādināju pēc kārtas visiem ģimenes locekļiem, lai neaizmirst, ka viņš tur atrodas.
— Labi, — sacīja Larijs, kad sēdējām pie pusdienām, — nesakiet manu vainu, ja šo māju sagraus ciklons. Esmu jūs brīdinājis.
— Kādēļ ciklons, mīļais?
— Albatrosi vienmēr atnes sliktu laiku.
— Pirmā dzirdēšana, ka ciklonu var nosaukt arī par sliktu laiku, — piezīmēja Leslijs.
— Cik reižu lai tev saku, ka nelaimes vēstneši ir pāvi, mīļais, — māte žēlabaini uzstāja. — Es to zinu gaužām labi, jo vienai manai tantei bija mājās vairākas pāva astes spalvas, un viņiem nomira ķēkša.
— Mīļo māt, albatross ir visā pasaulē slavens kā nelaimes vēstnesis. Pat veci, rūdīti jūras vilki nobāl un krīt ģībonī, ieraugot albatrosu. Es jums saku, vienā jaukā naktī mēs pamanīsim skurstenī svētā Elma uguni un nepaspēsim ne atjēgties, kad milzu vilnis mūs ar visām gultām ieskalos jūrā.
— Tu taču teici, ka tas būšot ciklons, — norādīja Margo.
— Ciklons un milzu vilnis, — Larijs precizēja. — Droši vien arī vēl neliela zemestrīce un pāris vulkāna izvirdumu. Turēt mājās tādu nelaimes putnu nozīmē izaicināt likteni.
— Kā tu viņu īstenībā dabūji? — apvaicājās Leslijs.
Pastāstīju par tikšanos ar Kosti (neminēdams ne vārda
par ūdensčūskām, jo Leslijs čūskas neieredzēja acu galā) un par to, kā viņš man uzdāvināja putnu.
— Neviens cilvēks, kam prātiņš mājās, gan otram neko tamlīdzīgu nedāvinās, — sacīja Larijs. — Kas šis cilvēks īsti ir?
Nekā ļauna nedomādams, atteicu, ka viņš ir cietumnieks.
— Cietumnieks? — drebošā balsī pārprasīja māte. — Kā tu to domā?
Paskaidroju, ka Kosti nedēļas nogalē tiek palaists uz mājām, jo viņam Vido cietumā uzticas. Piebildu, ka esam norunājuši nākamajā rītā izbraukt pazvejot.
— Nezin, vai tas būs prātīgi, mīļais, — māte šaubījās. — Man lāgā nepatīk, ka tu ej kaut kur kopā ar cietumnieku. Nevar taču zināt, ko viņš noziedzies.
Es dusmīgi atteicu, ka gaužām labi zinu, ko viņš nodarījis. Nogalinājis savu sievu.
— Slepkava? — māte salēcās. — Kā viņš drīkst staigāt uz brīvām kājām pa pasauli? Kādēļ viņu nepakar?
— Šeit nāves sods paredzēts vienīgi bandītiem, — paskaidroja Leslijs. — Par slepkavību te piespriež divus gadus, par zivju spridzināšanu ar dinamītu — piecus gadus cietumsoda.
— Smieklīgi! — māte sašutusi iesaucās. — Nekad neesmu tādus trakumus dzirdējusi.
— Man šķiet, tas norāda uz smalku vērtības izpratni, — noteica Larijs. — Zivju mazuļi tiek uzskatīti par vērtīgākiem nekā sievietes.
— Lai nu kā, man gan negribas, ka tu klaiņo kopā ar slepkavu, — māte pievērsās man. — Viņš taču var pārgriezt tev rīkli vai izdarīt kaut ko citu tamlīdzīgu.
Pēc stundu ilgas stīvēšanās un lūgšanās man beidzot izdevās izspiest no mātes atļauju doties kopā ar Kosti zvejot, ja Leslijs nonāks līdzi jūrmalā un apskatīs viņu. Otrā rītā mēs ar Kosti aizbraucām jūrā, un, kad bijām sazvejojuši pietiekami daudz zivju Aleko pāris dienu iztikai, es uzaicināju savu draugu līdzi, lai māte pati varētu ar viņu iepazīties.
Parasti māte, saņemot visus prātus kopā, spēja savākt atmiņā dažus vārdus grieķu valodā. Tik skops vārdu krājums pat vislabvēlīgākajos apstākļos kavēja viņu ielaisties garās sarunās, bet, kad vajadzēja laipni patērzēt ar slepkavu, viņa aizmirsa pat pēdējo mazumiņu, ko zinājusi. Tā nu viņa ar nervozu smaidu lūpās sēdēja verandā, viņai pretī pie alus glāzes Kosti, tērpies savā izbalējušajā kreklā un izdilušajās biksēs, un es tulkoju viņu sarunu.
— Viņš man šķiet ļoti jauks cilvēks, — sacīja māte, kad Kosti bija atvadījies, — un nepavisam neizskatās pēc slepkavas.
— Kādam tad, pēc tavām domām, slepkavam jaizska- tās? — apvaicājās Larijs. — Vai tam katrā ziņā jābūt ar zaķa lūpu, kleinu kāju un jāstiepj visur līdzi pudele ar uzrakstu «INDE»?
— Nerunā tik muļķīgi, mīļais. Protams, nē. Es tikai domāju, ka viņam vajadzētu izskatīties… nu, kā to lai saka, mazliet slepkavnieciskam.
— No izskata neko nevar spriest, — Larijs sacīja,
— par to var spriest vienīgi no cilvēka rīcības. Ka šis vīrs ir slepkava, to es būtu varējis pateikt tūliņ.
— Kā tā, mīļais? — māte ziņkāri vaicāja.
— Pavisam vienkārši, — Larijs nopūzdamies atteica.
— Vienīgi slepkava varēja iedomāties uzdāvināt Džeri- jam to albatrosu.